Neviens no mums nekad nebūs tādā punktā,
kad tev nevienam nav jāpakļaujas. Jautājums, vai vispār ir vajadzīgi līderi un vai viņiem ir jāpakļaujas, mūsu draudzē nemaz netiks izskatīts. Jebkuram no mums ir jāpakļaujas gan valsts mērogā, gan garīgajā līmenī draudzē, gan mācoties skolā, jo visur ir autoritātes. Un tas, kā mēs izturamies un tās pieņemam, ir ārkārtīgi svarīgi mūsu izaugsmei. Un ir svarīgi zināt, ka līderus izvēlamies mēs paši, jo mēs katrs tiekam ietekmēts. Ikviens no mums dienā ietekmē vairākus cilvēkus. Un šī ietekme var būt vai nu pozitīva, vai nu negatīva. Tāpēc ir jāizvēlas pareizie cilvēki, pareizie līderi, kuri tevi ietekmēs. Tas nenozīmē, ka draudzē tev visu laiku jāizvēlas jauns līderis, tu esi pareizajā vietā, šeit katrs līderis ir no Dieva ielikts, mācītājs to visu pārrauga, tev nav jāuztraucas.
Tu zini, kas ir rītdienas līderi? Tie ir šodienas palīgi esošiem līderiem. Tie ir cilvēki, kuri ne tikai atzīst autoritāti, ne tikai pakļaujas, bet palīdz savam līderim. Tikai caur vietējo draudzi Dievs ceļ Savu valstību. “Mūsu Tēvs debesīs, svētīts lai top Tavs Vārds, lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek.” Tu zini Tēvreizi? Un kādā veidā nāk Dieva valstība? Tā nāk caur draudzi. Tā ir reāla draudze, reāli cilvēki, kuri dara reālu Dieva darbu un reāli aug garā un skaitā. Bez līderiem Dieva valstība un draudze nevar pastāvēt. Un bez pareizām attiecībām savā starpā nevar būt normāla izaugsme, nevar nākt Dieva valstība. Mums katram, ikvienam jāattīsta sevī spēja pakļauties, spēja palīdzēt, spēja būt ieroču nesējam.
Kad mēs atveram mājas grupiņas, tad parasti to nesāk viens cilvēks. Tāds cilvēks, kurš pats no nulles var atvērt mājas grupiņu, manā skatījumā ir Supermens. Mums tādi Supermeni ir draudzē, bet tā ir ļoti reta parādība. Nav jau tā, ka viņš viens pats to izdara, bet viņam neiedod līdzi nevienu cilvēku. Šī draudze iesākās no vienas mājas grupiņas Rīgā, Biķernieku slimnīcā. Un katram vienam no mums ir jāmācās, kā tad pareizi veidot attiecības ar autoritātēm. Kā pareizi veidot savas attiecības ar mācītāju, savas mājas grupiņas vadītāju. Tāpat arī tavam līderim ir autoritāte, mācītājs. Vīrs un sieva, bērni un vecāki, skolnieki un skolotāji, valsts darbinieki un tās iedzīvotāji, pilsoņi, visiem šiem cilvēkiem ir augstākstāvošs līderis, mums ir jāmācās pareizi attiekties, pretējā gadījumā mēs paši nekad nevarēsim kļūt par līderi. Jo neviens nevar kļūt par līderi, ja pats pirms tam nav pakļāvies.
Un Dievs Pats sūta tavā dzīvē īstos cilvēkus. Nekas nenotiek tāpat vien un nejauši. Es zinu, ka dažiem cilvēkiem no manas komandas ir bijušas īpašas norādes no Dieva. Un tāpēc viņi ir šeit jau daudzus gadus. Dievs ir īpaši uzrunājis, atklājies sapnī, parādījis doties uz šo draudzi. Mēs draudzē esam viens otram, es jums, jūs man, tu savam grupas līderim, līderis tev. Un neviens nav par otru augstāks vai zemāks. Atšķiras tikai tā vieta, precīzāk, amats, kuru katrs ieņem. Es bieži dievkalpojuma sākumā saku: “Tu esi pareizajā laikā un pareizajā vietā.” Tu ne vienkārši tāpat lasi šo svētrunu, Dievs tevi te ir ielicis. Nesen biju ielicis internetā dienas citātu: “Uzplauksti tajā vietā, kur tu esi iestādīts.” Te nav nekas īpaši jāmaina, tu vari uzplaukt tajā vietā, kur tu esi no Dieva ielikts. Bet lai uzplauktu, ir vajadzīgas pareizas attiecības ar līderi.
“Jo, lai gan laika ziņā jums pašiem pienākas būt tiem, kas māca, jums atkal vajadzīgs kāds, kas jums māca Dieva vārdu pirmsākumus, un esat tapuši par tādiem, kam vajag piena, ne cietas barības.” (Ebrejiem 5:12)
Jums pašiem pienāk brīdis, kad būt tiem, kuri māca. Kad mēs atveram jaunas mājas grupiņas, maz cilvēku no nulles var iesākt. Grupiņa dalās, ir jaunais līderis, kuram līdzi iet 3 – 6 cilvēki, kā nu kuram, un viens iet līdzi kā palīgs. Un par palīgiem es tev arī gribu pastāstīt. Pāvils māca caur Dieva vārdu, ka pienāk brīdis, kad mums ir jākļūst par palīgu, nevis par to, kuram ir jāpalīdz. Ir kaut kāds laiks pagājis un ir pienācis tas brīdis, kad tev vajag palīdzēt līderim. Palīdzēt līderim, atbalstīt līderi, sargāt līderi, rūpēties par līderi, nodoties viņam. Un tāds ir mērķis katram draudzes cilvēkam. Nevis tikai tam, kurš ir iecelts par palīgu, bet katram draudzes loceklim. Un tie ieceltie palīgi, ja godīgi, dažreiz nekam neder. Tā vietā, lai vadītājam palīdzētu, palīgs viņu izsūc kā vampīrs. Tas notiek arī ģimenēs, vīra un sievas modelis, man bieži ir bijušas svētrunas par šo tēmu, par “zāģēšanu”.
Ja vīrs ir atvēris savu biznesu, vīrs ir līderis ģimenē, un, ja sieva tā vietā, lai atbalstītu viņu un būtu palīgs, sāk viņu “zāģēt”, tad palīga vietā ģimenē ir vampīrs, kurš bremzē gan vīra izaugsmi, gan savu. Tāpat arī attiecības mājas grupiņā. Ja tu skaties uz savas grupiņas vadītāju tikai kā uz tādu, kuram par tevi ir jārūpējas un jālūdz, kuram jāzina visas tavas problēmas, kuram tu vari zvanīt jebkurā laikā, arī nakts vidū, kuram tu vari izgāzt savas negatīvās izjūtas, tad tu vēl neesi līdera palīgs. Līderim ir jāaprūpē grupiņas cilvēki, bet līdz zināmai robežai. Šis sprediķis ir jālasa un jāsaprot kontekstā ar visiem iepriekšējiem. Problēma ir tāda, ka mēs skatāmies uz savu vadītāju kā uz tādu, kuram mums ir jākalpo, bet patiesībā palīgs ir tas, kurš kalpo. Un tu brīnies, kāpēc tev grupiņa neattīstās, jo tu visu savu laiku esi veltījis tam, lai celtu savu palīgu, kuram īstenībā būtu jāceļ tevi. Draugs, cel savu līderi! Savai komandai es varu teikt: “Celiet mani!” Varbūt tu domā, ka mācītājs ir dzelzs cilvēks? Tā laikam izskatās. Varbūt tu domā, ka mācītājam nav jūtu, tu domā, ka viņam var tā daudz sakraut virsū, lai nes? Tad, kad tev ir slikti, tu nāc pie manis, kad tev ir vajadzības, tu nāc pie manis, tu domā – man nav vajadzības? Tu domā, ka man nenāk virsū “melnie”? Man iesnas nekad nepiemetas? Es to saku ne tikai par sevi, bet par katru mūsu draudzes līderi un katru, kuram ir jābūt par palīgu.
Mums ir grāmatvede, laba un ļoti interesanta, un viņai ir ļoti laba īpašība – viņa prot paprasīt algas pielikumu. Un kādā veidā? Tas nav pirmo reizi, bet otro, es nesaku, ka tas ir ļoti slikti. Viņai bija veselības problēmas, un mēs ziedojām viņai lielu naudas summu. Ko darīja grāmatvede, kad mēs viņai bijām devuši šādu atbalstu? Viņa tūlīt pat paprasīja algas pielikumu un nevis nelielu summu, bet gandrīz dubultā. Lūk, šāda mums ir laba grāmatvede. Es jau nesaku, ka tā alga viņai nepienākas, viss ir labi. Es tikai rēķinu līdzi, kā tas viss interesanti sanāk – jo vairāk dod, jo vairāk prasa. Ja vēl vairāk dod, tad vēl vairāk prasa.
Tāpat to var attiecināt uz kalpošanu cilvēkiem – jo vairāk tu viņiem dod, jo vairāk viņi tev prasa, gatavi visu tevi apēst. Mani jūs nedabūsiet, es neļaušu sevi visu apēst. Arī es esmu cilvēks, es esmu personība un mani neviens nekontrolēs, ar mani neviens nemanipulēs, kur es gribēšu, tur es iešu, ko es gribēšu runāt, to es runāšu, man nevienam nav jāatskaitās. Es esmu brīvs cilvēks. Un, ja kāds man kaut ko paprasa, es to ņemu vērā. Ja tas cilvēks man vēlreiz prasīs to, es varu viņu pasūtīt. Jo es to uztveršu kā kontroles mēģinājumu, kā spiedienu. Es šobrīd nerunāju tikai par sevi, es runāju arī par attiecībām grupiņā, par darba attiecībām un attiecībām ģimenē. Tu vairāk dod, bet vairāk prasa.
Kas notiek, kad pāris apprecas? Un tā lielā vilšanās parasti notiek meitenēm. Kad viņas ir sapņojušas par savu sapņu princi. Viņas ir izsapņojušas, kā tas princis viņas nesīs uz rokām un zvaigznes no debesīm noliks pie kājām. Es nezinu, no kādām ziepju operām viņas to ideālo modeli uzzīmēja. Viņas izdomā, ka pienākumu viņām būs maz, un viss būs kā pasakā, un, kad viņas realitātē sāk dzīvot ar to tik ļoti atšķirīgo otro pusi, tad ir grūti sadzīvot. Un tam vīram ir absolūti nepieņemams tas mīlestības veids, ka jaunā sieva viņu mīl. Tam vīram vairs nav savas teritorijas, viņa personība ir iedragāta, viņam nav sava brīvā laika. Un viņš mēģina to pateikt savai sievai. Un no sievas puses sākas lielā vilšanās. Kas notiek tālāk? “Es iešu gulēt mašīnā”, “Es braukšu pie mammas”, “Es ar tevi vairs nerunāšu.” Un ja arī kaut kādas lielas jūtas ir bijušas laulāto starpā, tad šādas lietas mīlestību pilnībā iznīcina. No sajūtām nepaliek ne smakas. Tikai tālas atmiņas par to, ka ir mīlestība. Un kurš pie tā vainīgs? Tu, jo tev galvā ir skaidas.
Lūk, kāpēc es gribu mācīt šīs svarīgās lietas. Ļoti viegli var “nograuzt” otru cilvēku ar pārlieku lielu mīlestību un uzmanību. Vai tu esi redzējis Šreka multenīti par Džindžeru, kas ir Šreka draugs, cepumiņš. Cepumiņš sagribēja sev sievu. Pavārs tad arī viņa vēlmi piepildīja. Bet cepumiņš gribēja sev tādu sievu, kura viņu ļoti mīl. Un pretēji pavāra gribai viņš cukuru pārdozēja vairākkārtīgi, un cepumiņš dabūja sev tādu sievu, kura viņu ļoti mīlēja, un tas viņam patika līdz zināmam brīdim. Cepumiņa sieva bija kā apsēsta ar savu vīru, viņa bija visu laiku blakus, neatstāja vīru ne uz mirkli vienu, tas viņu sāka apgrūtināt tik ļoti, ka viņš vēlējās aizbēgt. Lūk, es vēlreiz uzsveru, ir jābūt pareizām attiecībām starp sievu un vīru, pareizām attiecībām mājas grupiņas vadītājam ar grupiņas cilvēkiem, pareizām attiecībām skolā skolniekiem ar skolotāju. Tām jābūt pareizām no abām pusēm, nevis tikai no vienas. Spilgts piemērs ir Šreka multene, kurā cepumiņa sieva aiz savas egoistiskās un apsēstās mīlestības pārkāpa sava vīra personīgās robežas, privāto telpu.
Līdera palīgam ir jābūt palīgam, nevis aprūpējamam, jo katram no mums pienāk laiks, kad mums ir jākļūst par palīgu – to, kurš māca arī citus. Ne tikai tam, kurš saņem, bet pretī nedod. Tas neizslēdz to, ka var nākt pie līdera pēc padoma un, ja nepieciešama aprūpe, līderis to veic. Bet ir kaut kādas robežas. Un es redzu to draudzē, ka mums ir tāda problēma. “Aprūpē mani, lūdz par mani, dod man padomu, dod man, dod man.” Tādā veidā līderim ir tāda reakcija kā Cepumiņam no multenes: “Atstāj mani vienu kaut uz trīsdesmit sekundēm.” Kādas mēs tikko redzējām attiecības šajā videoklipā? Nepareizas! Vai redzēji Cepumiņu, kurš teica: “Atstāj mani mierā uz 30 sekundēm!”
Droši vien arī mēs ikviens esam par to domājuši, kāpēc Dāvids nenogalināja Saulu, kaut arī viņam radās tāda izdevība. Dāvids ir Dieva svaidīts, bet Sauls jau sen ir svaidījumu zaudējis ķēniņš. Dāvidu cenšas nogalināt visādos veidos, taču viņš neatbild ar to pašu. Viņš žēlo Saulu, kaut arī varētu viņu novākt. Kāpēc? Es atradu atbildi Bībelē. Samuēla grāmatā ir aprakstīta ļoti interesanta lieta.
“Tā Dāvids atnāca pie Saula un nostājās viņa priekšā, un tas viņu ļoti iemīlēja, tā, ka viņš kļuva tam par ieroču nesēju.” (1. Samuēla 16:21)
Kamēr Dāvids bija tikai savas karjeras sākumā, viņš spēlēja arfu Saula galmā, mierinot ķēniņu no ļauno garu uzbrukuma. Kad Dāvids pirmo reizi stāvēja Saula priekšā, ķēniņš viņu ļoti iemīlēja, un Dāvids kļuva par viņa ieroču nesēju. Vecajā Derībā var atrast vairākas rakstu vietas, kur ir runa par ieroču nesējiem.
Ieroču nesējs ir ļoti tuvs cilvēks savam kungam.
Ieroču nesējs ir cilvēks, kurš kaujas laukā stāv un krīt par savu saimnieku, savu līderi. Viņš ir vairāk nekā miesassargs, jo viņš nav tikai algotnis.
Ieroču nesējs var būt kā dēls, un reizēm pat vairāk nekā dēls.
Ieroču nesēja galvenais uzdevums kaujas laukā bija nest vairogu. Viņa funkcija nebija padot vajadzīgos ieročus, bet gan aizsargāt savu kungu.
Ieroču nesējs gādāja par zirgiem, kaujas ratiem, gādāja par ēdienu un par daudz ko.
Labs ieroču nesējs spēj gandrīz vai lasīt sava saimnieka domas un uzminēt, ko viņa ķēniņam, viņa līderim, viņa priekšniekam vajag.
Viņa pienākums bija nomirt kaujas laukā par savu kungu, ja to prasīja situācija un vajadzība.
Tātad, ieroču nesējs bija ļoti svarīga un tuva persona. Pēdējā rakstu vietā, kas būs šajā svētrunā un kas mani ļoti uzrunāja, ieroču nesējs, kurš krita kaujā, ir minēts kopā ar Saula dēliem.
Kāpēc tad Dāvids nenogalināja Saulu? Viņš bija mācīts sargāt savu ķēniņu, tāpēc nebija spējīgs nogalināt to, kas viņam bija jāizsargā. Tas ir līdzīgi, kā attiecībās starp tēviem un dēliem. Lai kādas arī nebūtu attiecības viņu starpā un lai ko arī tēvs nebūtu nodarījis, kad dēli izaug, visbiežāk viņi nekad nepacels roku pret savu tēvu, kaut arī sen jau pārauguši viņu augumā, bet tēvs ir kļuvis vecs un augumā sakrities mazs. Jo viņi tā ir iemācīti jau bērnībā. Tāpēc arī Dāvids atstāja sodu pār Saulu, kurš viņu vajāja, Dieva rokās un pats līdz pēdējam brīdim palika uzticīgs savam ķēniņam, kaut arī viņš Dāvidam meta vairākas reizes ar šķēpu, gatavoja dažādus slazdus un vajāja ar karaspēku, lai nogalinātu. Kādā no psalmiem Dāvids saka, ka Sauls viņu vajā “kā beigtu suni”. Tomēr Dāvids mīlēja Saulu un bija uzticams viņam līdz galam.
Dāvids bija Saula ieroču nesējs. Viņš pacieta rupju ķēniņa izturēšanos un iespēju robežās palika uzticams savam līderim līdz galam. Mums ir ko padomāt, kā bieži mēs izturamies draudzē pret saviem līderiem? Mums ir mācītājs un vadītāji. Dažkārt atliek pateikt vienu vārdu, kā tu jau esi aizvainots līdz nāvei un “izšķīsti”! Ne jau visiem, protams, tas tā ir, taču apvainošanās nav nekāds brīnums arī mūsu vidū. Šeit mums daudziem būtu jāmācās no Dāvida. Mums ir jākļūst par Dieva ieroču nesējiem. Par sava līdera ieroču nesējiem un sargiem. Tev būtu jābūt ieinteresētam, kā jūtas tavs vadītājs. Nevis tikai viņam jābūt ieinteresētam tevī, bet arī tev viņā. Ko tu vari palīdzēt savam līderim, nevis tikai nepārtraukti nomocīt viņu ar savām problēmām un vajadzībām. Iesākumā, kad tu tikko nāc pie Jēzus, tev ir nepieciešams vairāk uzmanības. Taču ar laiku tu kļūsti patstāvīgāks, un tad tev ir jākļūst par palīgu. Tev ir jākļūst par palīgu un par ieroču nesēju!
Par ko kļuva Dāvids? Vai viņš nav viena no centrālajām personām Bībelē, par kuru sajūsminās bērni svētdienas skolās, par kuru uzņem filmas un kurš arī man ir viena no mīļākajām Bībeles personām? Tas ir Dāvids, kurš pieveica Goliātu, Dāvids, kurš kļuva par Izraēla ķēniņu, kurš uzcēla pielūgsmi un slavēšanu Izraēlā. Dāvids, no kura cilts nāca Jēzus Kristus! Bet sākumā viņš bija ganu zēns un vienkāršs palīgs, ieroču nesējs, kurš bija uzticams savam līderim līdz galam. Tu nevari kļūt kaut kas vairāk, kamēr tu neesi pakļāvies savam vadītājam. Turklāt ne tikai tad, kad viņš pret tevi ir labs. Arī viņam var būt “melnās dienas”, arī viņš var pateikt kādus vārdus, kas tev nepatīk. Viņš var pat pakrist un sagrēkot! Ko tad tu darīsi? Atstāsi viņu tāpēc, ka viņš ir pakritis? Bet tu paraugies uz sevi, cik daudz tu esi vilkts un celts! Dāvids palika ar savu līderi līdz galam tajās robežās, kurās bija iespējams. Lūk, visa atslēga, kā pašam augt un kļūt par kaut ko.
Tev ir jāiemācās sava līdera panākumus likt kā savu svarīgāko uzdevumu. Ja tu tā darīsi, tad Dievs palīdzēs arī tev gūt panākumus. Liec sava līdera panākumus kā prioritāti sev. Palīdzi savam vadītājam gūt panākumus. Ļoti elementārs princips – dodiet un jums taps dots. Dāvids bija kā sunītis Hatčeko, no filmas, kurš bija uzticams savam saimniekam līdz galam. Ir arī krievu filma “Baltais Bims, melnā auss”, kur ir ļoti līdzīgs sižets. Billija Grehema kalpošana laikam ir vislielākā šāda veida kalpošana pasaulē. Kāds no Billija Grehema kalpošanas komandas cilvēkiem pēc evaņģelizācijas rīkoja sapulci saviem darbiniekiem un pats teica: “Es strādāju ar Billiju Grehemu tikai 23 gadus!” Divdesmit trīs gadi, pavadīti kopā ar pasaules slavenāko evaņģēlistu, viņa skatījumā bija maz! Tikai 23 gadi! Vari būt pārliecināts, ka tad, kad tu pakļausies savam mācītājam, savam līderim, kad tu celsi viņu, Dievs cels tevi.
Stāstu par Eliju un Elīsu būtu jāzina katram, kas ir šajā draudzē. Elīsa saņēma divkāršu svaidījumu, kā bija viņa skolotājam, viņa garīgajam tēvam. Vēsturnieki un Bībeles pētnieki saka, Elīsa kalpoja Elijam piecpadsmit līdz divdesmit gadus. Šos gadus viņš izpildīja visas norādes un rīkojumus. Kalpojot kā māceklis un esot kopā ar Eliju, viņš dzirdēja visu, ko runāja viņa skolotājs un saņēma dubultu svaidījumu. Vai tas notika vienā dienā? Esi pacietīgs un paliec tajā vietā, kurā tu esi, un dzīvo ar godu! Uzplauksti tur, kur tu esi iestādīts. Svētība un vairošanās būs tur, kur ieroču nesēji paliek uzticīgi arī tad, kad līderis dara lielus darbus, un arī tad, kad līderis dara lielus nedarbus! Vai tu atceries, ka pravietis Elija nogalināja veselu armiju Baāla priesteru? Bet pēc tam viņš teica: “Man pietiek, Dievs! Es vairs nevaru, es atkāpjos!” Elīsa to visu redzēja, tomēr viņš sekoja savam līderim arī tad, kad viņš bija paguris. Viņš palika ar Eliju līdz galam. Dāvids arī parādīja uzticību Saulam līdz galam. Svētība un vairošanās būs tur, kur ir šāda parādība.
Arī Jonatānam, kas bija Dāvida draugs, un par kuru Dāvids teica ka “tava mīlestība man ir svarīgāka nekā sievu mīlestība”, bija savs ieroču nesējs.
“Kādā dienā Jonatāns, Saula dēls, sacīja savam puisim, kas nesa viņa ieročus: “Nāc, mēģināsim tuvoties filistiešu sardzei, kas atrodas tur, pretējā pusē.” Bet savam tēvam viņš nekā neteica.” Tad Jonatāns sacīja savam puisim, ieroču nesējam: “Nāc, dosimies tur pāri pret šo neapgraizītās tautas sardzi; varbūt Tas Kungs dos mums veiksmi, jo Tam Kungam neviens nevar aizliegt izcīnīt uzvaru vai nu ar daudz, vai arī ar maz ļaudīm.” Tad viņa ieroču nesējs tam sacīja: “Dari itin visu, kas tavā sirdī; ej droši, redzi, es iešu tev līdzi, jo es esmu vienis prātis ar tevi.” (1. Samuēla 14:1,6-7)
Reiz viņi divatā, Jonatāns kopā ar savu ieroču nesēju, nolēma pārbaudīt savas spējas. Viņi ielavījās filistiešu nometnē un sarīkoja kauju! Divatā, faktiski vēl puikām, doties uz pretinieka nometni nozīmēja iet drošā nāvē. Patiesībā tas bija neprāts. Bet ko saka Jonatāna ieroču nesējs? “Dari itin visu, kas tavā sirdī. Ej droši. Redzi, es iešu tev līdzi, jo es esmu vienis prātis ar tevi!” Kur iet Jonatāna ieroču nesējs? Drošā nāvē. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa līderis tur iet. Kā tev patīk tas, ko tu tagad dzirdi? Droši vien daudziem no mums tas nepatīk. Bet, ja tev nepatīk, tad tev ir jāpārraksta Bībele pa savam. Tāds ir Dieva vārds, un kamēr mēs to nesapratīsim, mūsu dzīvēs nekas nenotiks un nemainīsies. “Dari visu, kas ir tavā sirdī, es iešu tev līdzi. Es esmu vienā prātā ar tevi!” Šajā kaujā, ko Jonatāns ar savu ieroču nesēju izraisīja divatā, viņi nogalināja divdesmit filistiešus. Divatā viņi uzveica divdesmit karotāju.
Kā vajadzētu domāt vadītāja palīgam un arī pārējiem grupiņas cilvēkiem? “Es nedomāju tā, kā mans līderis vai mācītājs.”? Un tu grupiņā uzdrošinies publiski to teikt? Ja tevi māc šaubas, ir pretenzijas vai jautājumi, tu vari šo lietu pārrunāt zem četrām acīm. Bet, ja tu jau kādu laiku esi grupā, un, visiem dzirdot, atļaujies publiski burkšķēt un paust savas pretenzijas: “Nepiekrītu, nepiekrītu! Domāju savādāk,” tad tev labāk ir aiziet no turienes. Vai nu nāc pie prāta, vai atstāj šo vietu. Ko tu tādā gadījumā tur dari un kas tu tur esi? Tu esi Cepumiņa Džindžera sieva! Katrā grupiņā ir sava kārtība, un publiska neapmierinātība nebūtu jāizrāda. Jo tu vairāk esi ar Dievu, jo tev vairāk ir jāsaprot savs līderis un viņš jāatbalsta. Tev ir jāatbalsta savs vadītājs, sava draudze un savs mācītājs. Esi palīgs, nevis tas, kas viņu gremdē. Tie no jums, kas vēl neesat vadītāji, vēl nezināt, ko nozīmē, ka tu kaut ko vadi, un kāds kaut ko burkšķ pret tevi. Kā ir vadīt tajā brīdī, kad kāds atklāti saceļas un runā tev pretī? Man pat ir nācies mest ārā dzērājus no zāles. Vai arī skaļi viņus apsaukt sludināšanas laikā. Bija evaņģelizācijas sapulces, kur nebija kārtībnieki, un līdz ar to arī nekādas kārtības. Man nebija palīgu, taču, kad es šādus cilvēkus apsaucu, iesaistījās un palīdzēja visa zāle.
Kā ir tad, kad tu vadi grupiņā diskusiju un kāds visu laiku pretojas un iestarpina negatīvas replikas? “Es domāju savādāk. Man arī ir savs viedoklis!”? Tev nevajag domāt savādāk, kā domā tavs vadītājs. Veselīga diskusija grupiņās ir vajadzīga, taču ne nepārtraukta pretošanās. Mums ir jāiemācās domāt tā, kā domā mūsu vadītāji. Un ja arī tavas domas ir citādas, akceptē un pieņem sava līdera domas. Varbūt tev gribas mainīt savu vadītāju? Tu domā, ka tas kaut ko mainīs tevī un tavā dzīvē? Tas pilnīgi neko neatrisinās, ja nu kādās īpašās reizēs, kad tiešām ar vadītāju ir nopietnas problēmas. Jonatāna ieroču nesējs bija vienā prātā ar savu vadītāju un sekoja visur, kur viņš gāja. Vai jums grupiņās ir vīzijas daļa, kur jūs plānojat neformālos pasākumus? Ja vadītājs ierosina kādu pasākumu vai evaņģelizāciju, palīgs iet, nevis kurn: “Es nevaru. Atkal jāevaņģelizē.” Īsts ieroču nesējs iet, un tieši viņu Dievs pacels. Tos, kuri saka: “Ārprāts, atkal!”, tos Dievs necels. Īsts palīgs darīs pat neprātīgas līdera iegribas. Tā nebija gudra iecere, ko Jonatāns ierosināja paveikt divatā, taču viņi guva uzvaru.
Kādām ir jābūt tavām attiecībām ar savu vadītāju un arī līderim ar saviem cilvēkiem?
Viņiem ir jābūt draugiem. Būtu labi veidot draudzīgas attiecības. Lūk, ko Jēzus saka:
“Jūs esat Mani draugi, ja darāt, ko Es jums pavēlu.” (Jāņa 15:14)
Jēzus uzskatīja Savus mācekļus par Saviem draugiem. Arī apustulis Jānis saka:
“Draugi tevi sveicina! Sveicini draugus, katru atsevišķi.” (3. Jāņa 1:15)
Jānim ir draugi! Tie ir viņa mācekļi un līdzstrādnieki. Tātad, ir pareizi, ja vadītājs veido draudzīgas attiecības, pavada kopīgi laiku, bet tajā pašā laikā ir jābūt arī veselīgam respektam, bijībai un distancei. Līderis nevar būt īsts līderis, ja viņam ir familiāras attiecības ar saviem cilvēkiem. Ir jābūt distancei, un tā ir daudzu līderu problēma. Viņi meklē mīlestību un draudzību ar savas grupas cilvēkiem, taču, ja tiek nojauktas robežas, var rasties problēmas un pat liktenīgas kļūdas.
“Bet tie šo vārdu nesaprata un bijās Viņam jautāt.” (Marka 9:32)
Bija gadījums, kad mācekļi baidījās Jēzum jautāt par lietām, ko tie nesaprata! Jēzus stāstīja par Savu nāvi un augšāmcelšanos, mācekļi to nesaprata, bet baidījās jautāt. Tātad, mācekļiem bija respekts pret Jēzu. Reizēm cilvēki saka: “Man ir bail pieiet pie mācītāja un kaut ko jautāt!” Tas nav nekas nepareizs, ja tev ir bijība pret Dieva cilvēku. Tajā pašā laikā tev nav jātrīc panikā, bet zināmam respektam un godbijībai ir jābūt. Tas ir normāli un pareizi. Tu vari būt sava vadītāja draugs, taču tev obligāti nav jācenšas kļūt par viņa vienīgo vai labāko draugu. Tev nav jābūt lietas kursā par visiem sava līdera ģimenes un personīgās dzīves noslēpumiem. Tev pietiek ar to, ka tu esi vienkārši draugs.
Vai tu uzskati, ka šodien dzirdi vērtīgas lietas? Vai tas attiecas tikai uz līderiem, vai arī uz ikvienu no mums? Un tev nav jātiecas būt tuvāk mācītājam, bet gan Jēzum. Mācītājs nav Jēzus Kristus! Sibīrijā ir kāds, kurš sevi uzdevis par Kristu. Spiedies tuvāk Jēzum, nevis mācītājam vai līderim. Ir labi vēlēties būt tuvāk savam līderim, taču ar šīm lietām nevajag pārspīlēt. Tāpat ir svarīgs motīvs, kāpēc tu vēlies tuvināties mācītājam vai savam vadītājam. Motīvam nebūtu jābūt: “Dievs mani paaugstinās, un es kāpšu pa karjeras kāpnēm!” Tādiem motīviem nebūtu jābūt. Pareizi būtu – celt savu vadītāju, būt viņam par ieroču nesēju, un viss!
Kalpo savam līderim visās lietās bez vilcināšanās! Izpildi lielus un mazus norādījumus, pavēles bez vilcināšanās un bez bubināšanas. Īsts palīgs visu dara bez vilcināšanās un kalpo visās lietās. Es iesaku – kad tu saņem norādījumus, pieraksti tos. Pierakstīt visus norādījumus, ko saka mācītājs vai tavs vadītājs, tā ir ļoti laba īpašība. Man ir tādi cilvēki, kuri vienmēr pacels klausuli, kad es viņiem zvanīšu, vienalga, kur viņi arī būtu. Ja es viņam teikšu: “Man vajag tevi satikt tagad!”, viņš atstās visas savas darīšanas un tūliņ būs pie manis klāt. Tādi nav visi, bet ir tādi, kuri kalpo bez vilcināšanās.
Paklausīt Dievam nozīmē arī paklausīt cilvēkam. Kāds varbūt teiks: “Es esmu paklausīgs Dievam!” Taču kādas ir tavas attiecības ar tavu vadītāju? Lūk, tādas ir arī tavas attiecības ar Dievu. Bērni – kādas ir attiecības ar jūsu tēti un mammu, tādas ir arī jūsu attiecības ar Kristu! Jo vecāki ir jūsu autoritātes. Viņi jūs mīl, un tomēr jūs jūtat pret viņiem bijību. Un tas ir pareizi.
Jāskatās ir uz cilvēka amatu, nevis uz pašu cilvēku. Nevis, lai pakļautos citam cilvēkam kā personībai, jo arī es nevaru apspiest otra personību, bet gan viņa kalpošanai un amatam. Ja es esmu mācītājs, tad arī esmu par to, lai mācītāja amats un kalpošana tiek respektēta, cienīta un godāta. Es arī sekoju līdzi, lai līderiem paklausa grupiņās. Arī vadītājiem pašiem to vajadzētu mācīt saviem cilvēkiem.
“Un Viņš sūtīja divus no Saviem mācekļiem un tiem sacīja: “Noejiet pilsētā. Tur jūs sastapsiet cilvēku, kas nes ūdens krūzi. Sekojiet viņam. Un, kur viņš ieiet, tur teiciet tam saimniekam: Mācītājs saka, kur ir Man tā vieta, kur ar Saviem mācekļiem varu ēst Pashā jēru?” Un viņš jums rādīs lielu, segām izklātu, sagatavotu istabu. Sataisiet tur mums visu.” Un Viņa mācekļi izgāja un nāca pilsētā, un atrada tā, kā Viņš tiem bija sacījis, un sataisīja Pashā jēra mielastu. Un, kad vakars metās, Viņš nāca ar tiem divpadsmit.” (Marka 14:13-17)
Jēzus sūta Savus mācekļus uztaisīt vakariņas. Viņi nekurn, viņi neprasa, kāpēc, bet viņi vienkārši iet un izdara to. Viņi sagatavo vakariņas, sagatavo Pasā jēru, atrod telpas. Piemēram, mums līderu grupa ir liela, vienu vadu es un otru vada mana sieva, bet dažreiz abas grupas sanākam kopā. Mēs noīrējam telpas, lai varētu sanākt kopā un atpūsties, piemēram, pirtī. Es pasaku kādam no komandas, lai noīrē pirti tajā un tajā vietā. Ko viņi dara? Noīrē, bez jautājumiem. Tā arī ir prakse Vecajā Derībā. Māceklis paklausa visā, palīdz un ceļ savu līderi. Tā rezultātā visus šos mācekļus Dievs pacēla. Tu gribi, lai Dievs tevi paceļ? Ja tu gribi kalpot Dievam, tad tev nāksies kalpot arī cilvēkam. Lūk, tāda ir patiesība un nevajag izdomāt kaut kādas pasakas.
Nākamais, kas ir svarīgi attiecībās ar vadītāju, ir atklātība pret savu mācītāju, līderi. Nekad neslēp radušās problēmas draudzē vai grupiņā. Liela ir problēma, ja cilvēki gadiem ilgi slēpj savas lietas. Tā ir viņu problēma, tāpēc viņi reizumis staigā skābi.
Gatavojies sarunai ar savu līderi. Ir cilvēki, kuri domā: “Kāpēc viņam vajag tās telefonu sarunas?” Ja cilvēkam nevajag, tad tā ir viņa problēma. Es tev mācu, ka vajag. Šīm sarunām vajag gatavoties. Uzraksti, par ko tu gribi runāt, kādas ir tavas aktuālās lietas, lai piezvanot būtu par ko runāt. Svarīgi arī ir, lai sarunas nenotiek kaut kur pa ceļam, autobusā, pa ceļam uz darbu, vai pat darba laikā. Atrodi atsevišķu laiku, kad tu esi klusumā, viens pats. Laiks ir jāieplāno, lai normāli varētu sazvanīties, nevis kaut kur uz ātro. Tā taču nevar normāli parunāt! Pirms kāda laika es zvanīju Danielam un jutu, ka viņš tā sausi stāsta, par savām problēmām nestāsta, trūkst atklātības. Es viņam prasīju, vai viņš ir viens pats, un viņš atbildēja, ka it kā jā, tikai sieva kaut kur blakus bija. Nevar pateikt savas problēmas, ja kāds dzird. Lūk, attiecības, elementāras lietas.
Kad tu apsveic savu līderi, tad dāvanai, ko tu dāvini, jābūt atbilstošai tam, kādu amatu viņš ieņem. Ne tikai pats saturs, bet arī veids, kādā apsveic. Neapsveic garām ejot. Es pie savas komandas cilvēkiem viņu dzimšanas dienās atbraucu ciemos. Nesen biju ciemos pie Daigas. Viņa garšīgi taisa ēst, bet kādreiz viņa vissliktāk taisīja ēst, viss bija bez sāls, bez pipariem, kartupeļi ūdeņaini, bet tagad bija tik gards ēdiens. Es zinu, ka viņa mīl savu mācītāju. Viņai daudz uzmanības nevajag – vienreiz gadā jāaizbrauc ciemos un reizi divās nedēļās jāpiezvana. Visas problēmas, kas viņai ir, viņa atrisina lūgšanu kambarī ar Jēzu. Tas ir īsts palīgs. Grupiņas viņai zaļo, aug un vairojas.
Tad, kad tu stāsti cilvēkiem par savu mācītāju, vadītāju, tad prezentē viņu godbijīgi, pareizi un kārtīgi. Prezentē cienīgi savu mācītāju citu cilvēku priekšā. Piemēram, es uzdodu kādam uzdevumu – ej pie tā cilvēka, kurš ieņem konkrēto amatu un pasaki, ja viņš neizmainīs savu attieksmi pret kalpošanu, tad man nāksies atcelt viņu no amata. Es to pasaku konkrētam cilvēkam un saku, lai viņš aiziet nokārtot šo lietu. Pareizā un nepareizā atbilde, kā rīkoties. Pirmais variants – atnāk pie konkrētā cilvēka un saka: „Es esmu tavs draugs. Mācītājs teica, ka atcels tevi no kalpošanas, ja tu nemainīsies.” Otrais variants – „Es esmu tavs draugs. Es atcelšu tevi no kalpošanas, ja tu neizmainīsi savu attieksmi.” Kurš variants ir pareizs? Otrais variants. Kāpēc nevar balstīties uz mācītāja autoritāti? Piemēram, šāda situācija – es pasaku konkrētam cilvēkam, ka viņam jāpasaka vienam cilvēkam, ka par viņa labo kalpošanu es viņam piešķiru prēmiju. Kas šādā situācijā būtu jādara? Pirmais variants – „Es piešķiru tev prēmiju.” Otrs variants – „Mācītājs teica, ka piešķirs tev prēmiju.” Kura atbilde šeit ir pareizā? Otrais variants – mācītājs teica. Nav vienmēr tā, ka precīzi tā ir jāsaka. Man bieži vien ir jāpasaka līderiem, lai viņi grupiņā nokārto dažādas lietas, lai pasaka konkrētam cilvēkam kādu lietu, nepatīkamu lietu. Vadītājam ir vienkāršāk pateikt, ka mācītājs lika tā pateikt, un viņam nav problēmas, bet grūti uzņemties atbildību. Kāpēc? Viņš grib izskatīties labi šī cilvēka acīs, bet mācītājs tiek nomelnots. Mācītājs ir ļaunais, vadītājs – labais. Tev būtu jāuzņem uz sevi tā nasta, nevis, ka “mācītājs teica”. Prezentē cienīgi savu mācītāju, līderi citu cilvēku priekšā.
Esi pilnīgi neiecietīgs pret tiem cilvēkiem, kas runā sliktu par tavu līderi vai mācītāju. Lūk, tā ir pareiza reakcija. Tu esi ieroču nesējs, un tu turi vairogu priekšā savam līderim. Tu celsi, sargāsi savu līderi, un Dievs cels tevi. Līderis nav pārāks par tevi vai citiem. Tu stāvi viņam blakus. Tikai mēs respektējam ieņemamo amatu.
„Bet tagad ir gan daudz locekļu, bet viena miesa. Acs nevar sacīt rokai: man tevis nevajag, – vai atkal galva nevar sacīt kājām: man jūsu nevajag. Bet taisni tie miesas locekļi, kas liekas esam nespēcīgākie, ir sevišķi vajadzīgi. Bet, kas mums miesā izliekas mazāk cienījams, tos mēs ietērpjam sevišķā godā; un mūsu nepieklājīgie locekļi dabū sevišķu godu. Bet pieklājīgajiem tas nav vajadzīgs.” (1. Korintiešiem 12:20-23)
Dievs ir radījis, veidojis draudzi, ka katru ir ielicis savā vietā un neviens nav pārāks citiem, bet tajā pašā laikā ir kārtība. Jēzus blakus mums stāv. Kaut arī Jēzum ir visas tiesības pār mums stāvēt. Viņš ir pāri mums, bet Viņš stāv mums blakus. Viņš ir draugs, bet tajā pašā laikā līderis.
„Pieci no jums vajās simts ienaidniekus, un simts jūsējo vajās desmit tūkstošus, un jūsu ienaidnieki kritīs no zobena jūsu acu priekšā. ” (3. Mozus 26:8)
Tad, kad tu neesi viens, bet esat divi, trīs vai pieci, tad jūs jau simtus vajājat. Tas nozīme, ka es varu sakaut vienu ienaidnieku, bet, ja tu esi man blakus, es varu sakaut simts ienaidniekus. Iedomājies, kāda vara ir vienam palīgam! Ja līderis ir viens, tad viņš sakauj piecus ienaidniekus, ja līderim ir palīgs, tad viņš sakauj piecsimt ienaidniekus. Viņa spējas pastiprinās. Kas pie tā vainīgs? Palīgs. Par sievām saka, ka viņas ir kakls, kas groza galvu.
„Goda krēsla priekšā kā stikla jūra, līdzīga kristālam. Goda krēsla vidū un goda krēslam apkārt četras dzīvas būtnes pilnas acīm, no priekšas un muguras puses.Pirmā līdzīga lauvam, otra līdzīga vērsim, trešai kā cilvēka seja un ceturtā līdzīga skrejošam ērglim.” (Atklāsmes grāmata 4:6-7)
Jānis vīzijā redz tēlu. Goda krēsla priekšā bija četras būtnes, pilnas ar acīm. Pirmā būtne izskatījās līdzīga lauvam, otrā – vērsim, trešajai – cilvēka sejai, ceturtā – skrejošam ērglim. Tas ir tāpat ar līderi. Tu redzi viņu kā lauvu, kas uzvar. Tu redzi viņu kā vērsi, kas uzvar. Tu redzi viņu kā ērgli, kas augsti lido un tālu redz, ved cilvēkus aiz sevis. Bet tu redzi viņu arī kā cilvēku. Tu redzi viņa kļūdas, viņa kritienus, tu redzi viņa sajūtas, reizēm arī nepareizas lietas. Redzi viņa cilvēcisko būtību. Lūk, kas ir svarīgi, redzot līdera cilvēcisko seju – turpināt viņu godāt, viņu celt, viņam kalpot un viņam sekot! Vai kāds no jums kādreiz atraugājas? Varbūt tādas lietas nedrīkst vispār runāt? Reizēm ir gadījies tā, ka es aizmirstu, ka mašīnā kāds sēž, un man patīk, kad es esmu labi paēdis, uztaisīt vienu atraugu. Dažas reizes ir bijis, kad es uztaisu atraudziņu un paskatos spogulī, un man aizmugurē kāds sēž. Kad tu redzi līderī to vienkāršo cilvēku, ka viņš ir tikai cilvēks, tad var rasties kārdinājums negodāt, nerespektēt, jo viņš ir tāds pats kā es. Bet viņam ir no Dieva dota vieta, uzdevums, un tu esi viņa palīgs. Ja tu paliksi tajā vietā, kur esi iestādīts, tad Dievs tevi cels.
Esam nonākuši pie tās rakstu vietas, no kuras sākās šis sprediķis.
„Un filistieši karoja ar Israēlu, bet Israēla vīri bēga no filistiešiem un nokauti krita Gilboas pakalnos. Un filistieši uzvarēja Saulu un viņa dēlus, un filistieši nokāva Jonatānu, Abinadabu un Malhišu, Saula dēlus. Kad kauja iedegās ap pašu Saulu un strēlnieki vērsa savus stopus tieši pret viņu, tad viņš tika smagi ievainots. Un Sauls pavēlēja savam ieroču nesējam: “Izvelc savu zobenu no maksts un nodur ar to mani, iekāms šie neapgraizītie nāk un mani nodur, lai tie neliek mani apsmieklā!” Bet viņa ieroču nesējs negribēja to darīt, jo viņš ļoti bijās. Tad Sauls ņēma zobenu un metās uz tā. Kad viņa ieroču nesējs redzēja, ka Sauls bija miris, tad arī tas metās uz savu zobenu un nomira līdz ar viņu. Un tā krita tanī pašā dienā gan Sauls, gan viņa trīs dēli, gan viņa ieroču nesējs un visi viņa vīri.” (1. Samuēla 31:1-6)
Ko nozīmē atdot dzīvību par Jēzu Kristu?
Man ir tāda bieza grāmata „Mocekļu grāmata”. Tā ir ļoti sena grāmata, un tur ir daudz dzīves stāstu, pārsvarā no viduslaikiem, katoļu inkvizīcijas. Aprakstīti kristiešu līderi, kuri ir aizgājuši mocekļu nāvē, viņi ir nogalināti savas ticības dēļ. Viņi ir pastāvējuši cietumos, spīdzināšanās. Viņus ir spieduši atteikties no Jēzus, bet viņi to nav izdarījuši. Ko patiesībā nozīmē atdot dzīvību par Jēzu Kristu? Vai tas gadījumā arī nenozīmē atdot dzīvību par cilvēku? Jēzus bija vienlaicīgi cilvēks un vienlaicīgi Dievs. Pēteris Jēzum teica: „Es par Tevi atdošu dzīvību.” To gan viņš nebija spējīgs izdarīt, bet viņš to teica. Vēlāk gan atdeva savu dzīvību. Nāk prātā gadījums, kas bija šajā grāmatā. Ķīna, valda komunisms, un tur ir liela pagrīdes draudze. Bija arestēti daži draudzes locekļi – draudzes māsas un mācītājs. Komunisti piedāvāja pašam mācītājam nošaut savas draudzes māsas. Viņš to izdarīja. Viņas viņam tajā brīdī piedeva, arī pamudināja to darīt. Šajā situācijā – par ko tu dzīvību atdod? Kāda izvēle bija šim mācītājam? Nav tikai tā, ka tici tikai Dievam, Viņa principiem, bet arī cilvēkiem. Ir dažādas situācijas, kad mums ir jānoliek galva par cilvēkiem. Ieročnesējs ir tas, kas ir gatavs nomirt, atdot savu dzīvību par savu līderi. Viņš ir kā miesassargs, kuram draudu gadījumā, ja tiek izdarīti šāvieni uz viņa apsargājamo, ar savu miesu jāaizsedz viņš. Ieroču nesējs ir vairāk nekā miesassargs.
1. Samuēla grāmatā ir ļoti skumjš stāsts par Saulu, Jonatānu, viņa dēliem un par viņa ieroču nesēju. Ieročnesēja vārds gan nav minēts. Iedomājies ainu – Saula pēdējā cīņa, viņš cīnās ar filistiešiem, neapgraizītajiem, pagāniem. Jonatāns, kurš bija Dāvida draugs, palika līdz galam ar savu tēvu. Viņa dēli ir kopā ar Saulu, un ieroču nesējs ir kopā ar viņu. Viņi ir ratos un viņiem ir ļoti spēcīgi zirgi un visur, kur ir Sauls, tur ir viņa ieroču nesējs. Ja arī dēli ir citur, tad viņš ir blakus Saulam. Izraēla karspēks bēg, jo cīņa ir zaudēta. Sauls un viņa dēli ir nonākuši ielenkumā, un kļūst skaidrs, ka viņam ir jāmirst. Viņa ierindas ir izjukušas. Jonatāns jau bija miris. Filistieši uzvarēja Saulu, viņa dēlus. Sauls tiek smagi ievainots. Filistieši uzbrukumā nāk ierindā, sakārtoti un disciplinēti. Saula armija ir nedisciplinēta, jo viņi ir izklīdināti, sakauti. Tur ir pilnīgi skaidrs, tā ir nāve. Sauls ir smagi ievainots un ir kopā ar tuvāko cilvēku – ieroču nesēju, kas līdz pēdējam ir viņam blakus. Viņam neinteresē, cik pareizi vai nepareizi Sauls rīkojās, jo viņš ir viņa ieroču nesējs. Viņa ieroča nesējs atteicās izpildīt Saula pavēli un viņu nogalināt. Kāpēc? Te ir rakstīts, ka viņš bijās. Viņam bija tāda godbijība pret savu līderi, pret savu ķēniņu, un šo pavēli viņš nevarēja izpildīt. Šo pavēli viņš neizpildīja, jo viņš bija mācīts aizsargāt, nevis nogalināt savu līderi. Aizsargāt, nevis nogalināt. Kaut arī šī bija Saula vēlēšanās, nomirt no sava tuvākā rokas, nevis nonākt tur, kur viņu apsmies un izķidās. Tad Sauls metās uz zobena un nogalināja sevi. Ko izdarīja ieroču nesējs? Arī viņš metās uz zobena un nomira līdz ar līderi. Kas tas ir, kā rīkojās ieroču nesējs? Tā ir pilnīga uzticība un mīlestība līdz galam.
Paliec tajā vietā, kur tu esi iestādīts, un tu uzplauksti!
Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu rakstīja Daila Lielbārde, Artūrs Danenbaums, Inguna Kazāka, rediģēja Ieva Našeniece
