Pārliecība

Mācīšu ļoti smalkas lietas. Es neesmu mācījies psiholoģiju septiņus gadus, kā mūsu draudzes māsa, bet varu droši teikt, ka Bībele ir kaut kas pārāks par psiholoģiju, tā ir pārāka par augstāko izglītību. Dieva vārds ir visaugstākā izglītība. Bez Dieva vārda visam pārejam nav lielas jēgas. Es gribu tev iemācīt kādu lietu, kas palīdzēs tev šodien uzvarēt. Mācīšu par pārliecību, jo tā ir ceļš uz panākumiem.

„Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” (Ebrejiem 11:1 )

Ticība ir pārliecība par neredzamām lietām. Pārliecība ir neatņemama ticības daļa. Es esmu pārliecināts, ka tad, kad tu būsi izlasījis šo svētrunu, tev būs sajūta, ka ir nokritis tāds kā smagums, tu sāksi saprast kādas lietas, kuras palīdzēs tev izlauzties un uzvarēt. Patiesība ir tāda, ka vairāk es stāstīšu par nepārliecinātību, nekā par pārliecību. Lai spētu uzvarēt, tev ir jātiek galā ar kādām lietām, kas ir tavās emocijās un prātā. Katram no mums ir neskaitāmas lietas dzīvē un ikdienas situācijās, kurās mums ir jāizlaužas. Un tam ir nepieciešama pārliecība.

„Jo patiesi Es jums saku: ja kas šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā! – un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņš saka, tad viņam tas notiks.” (Marka evaņģēlijs 11:23 )

Te ir teikts par mūsu lūgšanām – mēs nevaram saņemt atbildētu lūgšanu, ja paši šaubāmies par to, ko lūdzam. Šaubas ir pretstats pārliecībai. Tam, kurš nešaubās, visu, ko viņš teiks ticībā, – tas viņam notiks. Ja man nav pārliecība par to, ko lūdzu, tad man tas nenotiks. Vai tev nav tā, ka tu lūdz Dievu un tevi moka šaubas par to? Ja tev ir šaubas, tad tu nevari šo kalnu pārcelt. Tieši tāpēc ir šis sprediķis, lai tu spētu šos kalnus pārcelt un saprast, kas ir šaubas, pārliecība un ticība. Tāpēc radās šī tēma, tā palīdzēs tev uzvarēt, pievest pie Dieva cilvēkus, izmainīt savu raksturu, uzcelt savu biznesu, uzcelt savu kalpošanu, celt savu mājas grupiņu, tā tev palīdzēs itin visā.

„Dariet visu bez kurnēšanas un šaubīšanās.” (Filipiešiem 2:14 )

Dieva griba ir nešaubīties. Jo pretējā gadījumā mēs nevarēsim izlauzties, pilnvērtīgi dzīvot, uzvarēt un saņemt atbildes uz lūgšanām.

„Bet lai viņš lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies, jo, kas šaubās, līdzinās vēja dzītam un mētātam jūras vilnim. Jo tāds cilvēks, vīrs ar dalītu dvēseli, nepastāvīgs visos savos ceļos, lai nedomā, ka viņš no Tā Kunga ko saņems” (Jēkaba vēstule 1:6–8)

Tas, kurš šaubās, lai nedomā, ka no Tā Kunga ko saņems. Lai saņemtu dziedināšanu savai miesai, tev ir vajadzīga nešaubīga ticība, pārliecība par to, ka tu esi vesels un esi saņēmis savu dziedināšanu. Tev ir simtiem vajadzību, kur ir vajadzīga pārliecība, sāc tikai skaitīt. Nepārliecinātība ir neatņemama cilvēka būtības daļa un ticības daļa. Ja tu šo nesaproti, tad tev grūti būs izlauzties. Tu gaidīsi savu pārliecību, tu turēsies pie Rakstu vietām un tās tev būs kā bloks, tu nevarēsi tikt tam pāri. Jo ar prātu tu domāsi, ka nav iespējams uzvarēt. Tāpēc ir jāsaprot, ka šaubas un nepārliecinātība ir normāls ikdienas stāvoklis.

Pirms kāda laika man stāstīja, ka vīru mājas grupa bija noevaņģelizējusi kādu sievieti un aicinājusi uz mājas grupiņu. Šī sieviete aizgāja līdz mājas grupiņas durvīm, bet iekšā tā arī neienāca. Es ceru, ka šī sieviete tomēr ir bijusi kādā no mājas grupiņām, bet iemesls tam, kāpēc viņa neienāca, bija šaubas, jo ir vajadzīga pārliecība. Vai tev bija pārliecība, pirmo reizi ienākot mājas grupiņā, pirms tam dzīvojot pasaulīgu dzīvi, nepazīstot Dievu? Protams, ka tu šaubījies, un tas ir tikai normāli.

Es kādreiz vadīju draudzi Cēsīs, un kāda sieviete bija mācītāja palīgs, šobrīd viņa tur vada draudzi, viņa stāstīja savu pieredzi par to, kā pirmo reizi atnāca uz draudzi. Pirmā pieredze viņai bija Jaunās Paaudzes draudzē, kur, iznākot draudzes priekšā, viņa pieņēma Jēzu par savu Glābēju. Viņai tajā brīdī bija dažādas domas, dažāda informācija, ko viņa bija lasījusi vai dzirdējusi no citu cilvēku teiktā. Kad viņa izgāja priekšā, lai pieņemtu Jēzu, viņa katru mirkli domāja un gaidīja, kurš ir tas brīdis, kad viņai gribēs izvilkt naudu. Jo viņa bija dzirdējusi runas, ka draudzē izvelk naudu no cilvēkiem.

Mums katram ir šaubas, mēs visi esam nepārliecināti par kaut kādām lietām gan ar prātu, gan emocijām, tā ir neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa. Pārliecība ir ticības daļa, bez kuras nevar Dievam patikt, bet, lai saprastu, kas ir pārliecība, jālasa Bībele. Pirmais, kas ir skaidri zināms, – mēs visi šaubāmies, un tas ir normāli.

„Es gan sacīju, kad man labi klājās: “Es nešaubīšos nemūžam!” Ak, Kungs, Tu Savā labvēlībā man piešķīri godu un spēku, Tu spēcīgi nostiprināji manu kalna cietoksni, bet, kad Tu apslēpi Savu vaigu, tad es iztrūkos. Tevi, Kungs, tad es piesaucu, un no sirds es lūdzu žēlastību no Dieva: kāds labums Tev būtu no manām asinīm, ja es grimtu kapā? Vai pīšļi Tevi slavē un sludina Tavu patiesību? Uzklausi mani, ak, Kungs, esi man žēlīgs, esi mans palīgs, ak, Kungs!” Manas žēlabas Tu esi pārvērtis līksmē, esi novilcis man manas sēru drēbes, mani apjozdams ar prieku. Lai mana dvēsele Tev dzied un necieš klusu. Ak, Kungs, Tu mans Dievs, es Tev pateikšos mūžīgi!” (Psalms 30:7–13 )

Tu esi pamanījis, ka tad, kad tev viss ir labi, kad viss tev iet tā kā pa sviestu smērēts, tev liekas, ka tu vienmēr būsi pārliecināts gan ar prātu, gan emocionāli? Tev ir iekšēja pārliecība, ka tev viss izdodas, bet tad, kad tev parādās problēma, tu vairs neesi pārliecināts, tu sāc šaubīties un baidīties par savu dzīvību. Vienmēr būsim pārliecināti gan ar prātu, gan emocionāli. Psalmists turpina:

“Ak, Kungs, Tu Savā labvēlībā man piešķīri godu un spēku, Tu spēcīgi nostiprināji manu kalna cietoksni, bet, kad Tu apslēpi Savu vaigu, tad es iztrūkos. Tevi, Kungs, tad es piesaucu, un no sirds es lūdzu žēlastību no Dieva: kāds labums Tev būtu no manām asinīm, ja es grimtu kapā? Vai pīšļi Tevi slavē un sludina Tavu patiesību?” (Psalms 30:8–10)

Viņš pat Dievam atgādina – ja es būšu miris, kurš slavēs Tevi un kurš sludinās Tavu Vārdu? Šajā Rakstu vietā var redzēt, ka cilvēks vairs nav pārliecināts tad, kad slikti klājas. Ir tādi sportisti, kuri pirms Olimpiskajām spēlēm saka – esmu labākais, es uzvarēšu un bez medaļas atpakaļ nebraukšu, bet viņi līdz galam paši nav par to pārliecināti un šaubās. Un ļoti bieži tie, kas tik pārliecināti bļaustās, zaudē. Neviens sportists nevar būt simtprocentīgi pārliecināts. Jācīnās ir nevis par to, lai tev būtu nešaubīgums, bet jācīnās par to, lai lielāks procents būtu pārliecība. Nemēdz būt simtprocentīga pārliecība.

“Un kad tie Viņu redzēja, tie nokrita Viņa priekšā ceļos, bet citi šaubījās.” (Mateja 28:17 )

Redzot augšāmcēlušos Dievu, citi šaubās. Tātad šaubas piemīt pat redzot acīmredzamo.

Es tikko izgāju automašīnai tehnisko apskati. Automašīna bija labā kārtībā un nebija jāremontē. Bet, braucot uz šo iestādi, man vienmēr ir uztraukums un šaubas, kaut gan zinu ar prātu un saprotu, ka automašīna ir tehniskā kārtībā, meistars visu ir pārbaudījis. Tik un tā nav simtprocentīgas pārliecības. Ir gadījies, ka jābrauc lieli ceļa gabali vairākas stundas un pat pusotru diennakti. Un, kad nogurums ir liels, ir kaut kādi brīži, ka es neticu, kā es braucu vispār. Prāts ir noguris, emocionāli un fiziski pats esi noguris. Reizēm brīnos, kā spēju precīzi manevrēt noguruma brīžos, jo ir bijusi pat sajūta, ka līdz galam netikšu. Jā, es ticu Dieva vārdam, bet tik un tā šādos brīžos nav simtprocentīgas pārliecības.

“Un Viņš tiem sacīja: Kāpēc esat tā izbijušies? Un kāpēc tādas šaubas ceļas jūsu sirdīs? Redziet Manas rokas un Manas kājas! Es pats tas esmu. Aptaustait mani un apskatait; jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat Man esam.” (Lūkas 24:38–39)”

Tātad pilnībā no šaubām tu nekad netiksi vaļā. Kas ir pārliecība?

“(..) lai tu pārliecinātos par tās mācības patiesību, kas tev darīta zināma.” (Lūkas 1:4 )

Pārliecība nāk no Dieva vārda lasīšanas, personīgām attiecībām ar Dievu, no zināšanām utt. Vēl pārliecība nāk no darīšanas, no pieredzes.

“Sakņodamies Viņā, augdami Viņā, stipri kļūdami ticībā, kurā esat mācīti, pāri plūzdami savā pateicībā!” (Kolosiešiem 2:7 )

Ejot uz mērķiem, katrs sasniegtais mērķis rada vairāk pārliecības.

Vai tev ir vīzija? Tas nav ne plāns, ne mērķi, bet kaut kas globāls, ko tu gribētu sasniegt. Uzraksti uz papīra savu vīziju. Vairākās lietās var būt vīzija – kalpošanā, pie sava rakstura, attiecībās ar Dievu, naudas lietās, biznesā, evaņģelizācijā, attiecībā ar cilvēkiem. Lai sasniegtu vīziju, ir vajadzīgs rīcības plāns, to sauc par stratēģiju. Uzraksti rīcības plānu! Ko tu darīsi, lai sasniegtu šo vīziju? Un, paskatoties uz savu rīcības plānu, cik liela pārliecība tev ir, ka to vari izdarīt? Vai ar prātu saproti, ka to vari izdarīt? Atbildes droši vien būtu dažādas. Un tomēr vīzija ir jāraksta ar tinti un rīcības plāns ar zīmuli. Tas nozīmē to, ka tev ir tikai tas plāns, kas ir tagad. Perfekts un ideāls plāns nekad nebūs. Tev ir informācija tik, cik ir uz šo brīdi. Tu nevari visu mūžu mācīties, bet tev jārīkojas ar to plānu, kas tev ir tagad. Plāns jāraksta ar zīmuli, lai vari dzēst ārā un mainīt, ja kaut kas no rakstītā nestrādā. Svarīgākais nav izpildīt darbības, kas uzrakstītas, bet svarīgs ir rezultāts. Tieši nepārliecinātība traucē spert soļus uz rezultātu. Tev ir jāsāk ar to plānu, ko šodien uzrakstīji. Tev ir jābūt gatavam to savu mazo plānu jebkurā brīdī saplēst mazos gabaliņos. Kamēr tev nav nekā labāka, kā sasniegt šo vīziju šajā plānā, ko tu uzrakstīji, ir jāvadās pēc šī plāna. Ja tu neiesi, būs stagnācija, padošanās un neveiksme. Tev nav bail sāk ar šo plāniņu? Man būtu bail, un tā vienmēr arī ir bijis. Man ir pārliecība par kādām lietām, bet tā nav uz 100%. Es vienkārši to daru. Mēs glābjam cilvēkus, mēs ceļam mājas grupiņas. Ir dažādi plāni, neformālie pasākumi.

Draugs, nav svarīgs tavs plāns, nav svarīgi izpildīt plānu, bet svarīgi ir izglābt cilvēku. Tev ir jābūt gatavam to plānu saplēst, kad ir kaut kas jāmaina. Ja nav rezultātu, tad ir jāsāk rīkoties citādi. Nekad neviens neko nav uzcēlis, zinot visu uz priekšu, to, kā viss būs un kā darbosies. Tu sper soli nezināmajā, un tur obligāti būs nepārliecinātība. Tā tam ir jābūt. Bet, kad tu ej šajā nezināmajā, – to sauc par pārliecību. To sauc par ticību, neskatoties uz to, ka tev ir šaubas, nav 100% pārliecības. Tu sper soļus tajā, ko tu vari šodien. Dari to, ko tu vari šodien! Visā procesā tev radīsies jautājumi un atbildes. Tu apaugsi ar atbildēm, skaidrākiem mērķiem, skaidrāku izpratni, skaidrāku stratēģiju, līdz tu sasniegsi šos mērķus. Ja tu nespersi soļus tajā, ko tu jau zini, tad tu nekad nesasniegsi vairāk!

Kad es sāku šo draudzi „Kristus Pasaulei” man bija pārliecība, ticība par megadraudzi Latvijā, pēc tam par megadraudzi pasaulē caur Latviju, man tā ir vēl tagad, bet, kad runa ir par to, kā to izdarīt, tad es vienkārši varu mājās sēdēt, blenzt grieztos un nezināt, ko es vēl varu izdarīt. Tiklīdz es kaut ko saprotu, tad es to mainu. Iesākumā es vienkārši braukāju pie lielu draudžu mācītājiem un prasīju, kā viņi to dara. Es lasīju grāmatas un vēl līdz šim brīdim lasu, kā citi to dara. Man ar vīziju ir viss skaidrs – megadraudze, glābta Latvija. Tas viss ir skaidrs. Bet, kā to izdarīt, man līdz galam nav skaidrs. Piemēram, man grupā ir divdesmit līderi. Man nav skaidrs, kā izdarīt to, lai viņi katrs viens kļūtu auglīgi, veiksmīgi un lai viņu grupiņas augļojas, vairojas un aug. Es nezinu, kā to izdarīt. Bet es daru to, ko varu izdarīt šodien, to, ko es saprotu. Mācu to, ko es saprotu šodien un, ja es nebūtu sācis ar to, ko es sapratu toreiz, pirms astoņiem gadiem, ar tām zināšanām, tad man nebūtu jautājumi, atbildes un nebūtu arī šīs draudzes, nebūtu šeit tu – tava izmainītā dzīve.

Kad sāku šo draudzi, man bija labs palīgs – Juris. Viņš bija mācītājs Bauskas Vasarsvētku draudzē. Viņš man sākumā palīdzēja tehniskajās un garīgajās lietās. Viņš vadīja pirmās grupiņas. Viņš daudz ko ir palīdzējis, arī kā draugs. Taču viņš ilgi nepalika, pēc kāda laika mūsu ceļi šķīrās. Kāpēc? Mums pa telefonu bija tāda smagāka saruna. Viņš man pateica: „Tu neesi prognozējams. Tu teici, ka būs tā, bet tagad ir tā. Tu teici, ka mēs darīsim, lūk, tā. Man bija kaut kāds plāns, kā mēs celsim draudzi, kurš mainās ik pēc mēneša.” Tas nenozīmē, kas viss tā fundamentāli mainījās, bet daudz kas mainījās. Mēs sākām darīt tā, bet es redzēju, kas tas nestrādāja, tad jāsāk bija darīt savādāk. Ik brīdi tev ir jābūt gatavam rīkoties ar to, kas tev ir un tajā pašā laikā saplēst veco. Ja tu to nespēj, tad tu nekad neuzvarēsi! Nekad neizrausies. Tas ir jāsaprot! Juris to nesaprata. Rezultātā mūsu ceļi šķīrās. Acīmredzot Juris nesaprata šo patiesību, ko es šodien mācu. Tas bija viens no iemesliem.

Kā to visu varētu nosaukt, lai mēs to varētu atcerēties? Pārliecība nepārliecinātības apstākļos! Tā arī ir pārliecība. Nepārliecinātība nekad nekur nepaliks, bet tev vienmēr ir jābūt skaidram rīcības plānam – pareizam vai nepareizam. Tev ir jābūt plānam, ko tu vari izdarīt šodien. Lūk, tā ir pārliecība nepārliecinātībā. Tu nezini, kā to izdarīt, bet tu ar esošo informāciju izdari lēmumus un sāc to darīt. Lūk, tā ir tā ticība, ar ko tu pārcelsi kalnus! Āmen! Kas nešaubīsies, bet ticēs, tam tas notiks, lūk, pārliecība. Es nejūtu un ar skaidru prātu neredzu, kā es to izdarīšu. Es neredzu, bet es nospraužu mērķus, tādus, kādus es spēju šodien, vienalga kādi tie ir, un es rīkojos, un mācos no kļūdām. Tiklīdz es saprotu, kā var labāk izdarīt, es daru labāk. Vecos es saplēšu. Lūk, ceļš uz panākumiem.

Tas, ko es mācu, ir no Dieva vārda un par pamatu šodienai es esmu ņēmis Pēteri. Pēteris bija cilvēks, kurš ļoti gribēja būt blakus Jēzum. Impulsīvs, straujš, karstgalvīgs, viņa ticība bija vāja, nepārliecināta, viņš pieļāva daudzas kļūdas, pat nodeva. Bet tieši Pēteris bija tas, kam Jēzus atstāja uzmanīt visu Savu draudzi.

„Kad viņi azaidu bija turējuši, Jēzus saka Sīmanim Pēterim: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli vairāk nekā šie?” Tas Viņam saka: “Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu!” Viņš saka tam: “Gani Manus jērus!” (Jāņa 21:15 )

Jēzus iecēla Pēteri pār visu Savu darbu. Pār Saviem mācekļiem. Pētera mīlestība pret Jēzu bija nepilnīga un vāja, bet īsta! Viņš rīkojās impulsīvi. Tiklīdz viņš saprata, ko var darīt, viņš darīja. Tas radīja ļoti daudz kļūdu. Viņš tik ļoti mīlēja Jēzu, tik ļoti gribēja Viņam būt blakus, ka viņš bieži vien uzskrēja Viņam virsū.

„Un, tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: “Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?” (Mateja 14:31 )

Pēteris laivā ar mācekļiem redz, ka Jēzus nāk pa ūdens virsu, ir vētra, viļņi. Pēteris saka: „Liec man arī nākt pie Tevis, pa ūdens virsmu.” Jēzus gāja, un Pēteris arī gribēja. Viņš daudz nedomāja, un tā nebija problēma. Tiklīdz tu zini, ka kaut ko var darīt, tad dari! Jēzus saka: „Nāc!” Viņš izkāpa no laivas un gāja pa ūdens virsmu, un pēkšņi, redzot viļņus, viņš sāka šaubīties un grimt. Viņš izdarīja kārtējo muļķību, nepareizību un gandrīz noslīka, bet viņš nāca pa ūdens virsmu. Viņš slīka, bet tomēr gāja tuvāk Jēzum. Viņš darīja to, ko viņš zināja, ko tajā brīdī varēja darīt.

Tu zini, ka Pēteris aizliedza Jēzu. Kad Jēzus teica, ka Viņam ir jāmirst, Viņu arestēs, Viņu mocīs, sitīs krustā, Pēteris teica: „Lai kur Tu ietu, es iešu ar Tevi kopā, vai cietumā, vai nāvē.” Viņš bija pilnīgi pārliecināts. Viņš ar prātu tā domāja, ka viņš tā darīs. Emocionāla pārliecība. Un tomēr, kad tas brīdis pienāca, kā jau Jēzus teica: „Gailis vēl nebūs dziedājis, kad tu Mani trīs reizes aizliegsi.” Tā arī notika, Pēteris trīs reizes aizliedza Jēzu. Viņš zvērēja, ka Viņu nepazīst. Jēzus viņu vēl uzlūkoja, un Pēteris sāka raudāt. Zini, Jēzus bija šajā pagalmā, pie šī augstā priestera, un tur bija arī Pēteris, tur nebija neviens cits māceklis. Jā, tur bija arī minēts Jānis, kurš bija pazīstams ar augsto priesteri.

„Bet tas viss noticis, lai praviešu raksti piepildītos.” Tad visi mācekļi atstāja Viņu un bēga.” (Mateja 26:56 )

Visi mācekļi Viņu atstāja un bēga, bet ne Pēteris. Viņš teica, ka ies kopā cietumā, nāvē, bet viņš to nespēja izdarīt. Šajā priestera pils dārzā viņš nespēja pateikt pareizo atbildi – iet nāvē. Tātad, kaut arī viņš Jēzu aizliedza, tomēr viņš bija Jēzum vistuvāk, jo pārējie vispār tur nebija. Tāds bija Pēteris. Viņš darīja to, ko viņš varēja izdarīt tajā brīdī.

„Tad Sīmanis Pēteris, kam bija zobens, izvilka to, cirta augstā priestera kalpam un nocirta tam labo ausi. Bet kalpa vārds bija Malhs.” (Jāņa 18:10 )

Ģetzemanes dārzā, kad Jēzu arestēja, Pēteris izvilka zobenu un nocirta augstā priestera kalpam ausi. Jēzus teica: „Ko tu māžojies, bāz zobenu makstī. Kas zobenu ņem, tas no zobena iet bojā.” Pēteris vienīgais rīkojās. Vai viņš rīkojās pareizi? Nē, nepareizi. Tā nebija Jēzus griba tā rīkoties, tomēr viņš rīkojās. Viņš darīja to, ko saprata. Kāpēc tieši Pēteris kļuva par pirmās draudzes līderi? Kāpēc tieši viņu Jēzus atstāja Savā vietā? Jo tas bija cilvēks, kurš bija pārliecināts savā nepārliecinātībā. Kurš, tiklīdz saprata kā rīkoties, kaut arī tas bija nepareizi, rīkojās. Rīkojās tajās robežās, cik viņš spēja saprast un tik, cik varēja.

„Pēteris griezās pie Jēzus un sacīja: “Kungs, šeit mums ir labi. Ja Tu gribi, es celšu šeitan trīs teltis – vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam.” (Mateja 17:4 )

Apskaidrošanas kalnā Jēzus drēbes kļuva baltas, spožas. Elija un Mozus ar Viņu runāja. Ko teica Pēteris? „Ceļam telti – vienu Mozum, vienu Elijam un vienu Tev un paliekam šeit, Dieva klātbūtnē.” Viņš pateica muļķību. Jēzus to noraidīja. Tā bija muļķība, tomēr Pēteris bija gatavs kaut ko darīt. „Te ir Dieva klātbūtne, te ir Apskaidrošanas kalns. Ceļam telti un paliekam šeit.” Viņam bija rīcības plāns, kaut vai stulbs, bet tas bija. Un es gribu, ka tu savu stulbo rīcības plānu uzraksti un to izpildi! Tas ir stulbs, jo tas nevar būt labs plāns, tas, ko tu tikko ātri uzrakstīji. Ja tu pēc gadiem to visu atcerēsies, tad tu redzēsi, cik tas bija stulbi. Protams, ja tu tiešām kaut ko uzrakstīji – reālu rīcības plānu. Tu uzrakstīji lielākus mērķus, nevis konkrētu rīcības plānu. Tur nevar būt 100% zināšanas, pārliecība, tikai procesā tu to visu uzzināsi.

No šīs Rakstu vietas praktiski ir mans šīs dienas sprediķis:

„Un, beidzis runāt, Viņš sacīja uz Sīmani: “Dodies uz augšu un izmet savus tīklus. Un Sīmanis atbildēja un Viņam sacīja: “Meistar, mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz Tavu vārdu es gribu tīklu izmest.” Un, to darījuši, tie saņēma lielu pulku zivju, tā ka viņu tīkls plīsa. Un tie meta ar roku saviem biedriem otrā laivā, lai nāktu palīgā vilkt. Un tie nāca un piepildīja abas laivas pilnas, tā ka tās tikko negrima.” (Lūkas 5:4–7 )

Jēzus sludina jūrmalā. Tur bija zvejnieki, tur bija Pēteris. Viņš iekāpa Pētera laivā un sludināja. Visu nakti viņi bija zvejojuši, bet loma nebija. Jēzus viņiem teica, lai iet un iemet vēl vienu reizi. Pēterim atbilde bija jau gatava. Viņš vienmēr tā rīkojās. Piemēram, kad Jēzus gribēja mazgāt mācekļiem kājas, Pēteris teica: „Tikai ne man!” Tad, kad Jēzus paskaidroja, ka tā vajag, tad viņš atļāva mazgāt. Un tieši šo trako Pēteri Jēzus atstāja par Savu vietnieku. Jo reāli viņš bija nepatīkams cilvēks. Padomā, ja tavā kompānijā visu laiku ir šāds cilvēks, kurš visu laiku taisa nepatikšanas, visu laiku ir jāapsauc, visu laiku viņam ir jāaizrāda. Lūk, tie ir īstie līderi. Lai viņi taisa nepatikšanas, tas ir ceļš uz panākumiem. Nu, nevar bez kļūdām un nepatikšanām gūt panākumus. Jēzus teica, lai izmet tīklus, bet Pēteris teica, ka tur zivju nav, bet uz Jēzus Vārda viņš gribēja izmest tīklus. Pēteris bija tikko iepazinies ar Jēzu, viņš vēl nebija redzējis nekādus brīnumus. Viņš devās, izmeta tīklus un dabūja tādu lomu, kuru pat izvilkt nevarēja. Tas reāli bija Dieva brīnums. Kāda bija viņa pārliecība? Nekāda! Tāda, ka viņš savā nepārliecinātībā izmeta tīklus.

Parunāsim par kādu filmu. Es gan nezinu, cik tas stāsts ir patiess vai nepatiess, bet runa ir par zemūdeni Otrā pasaules kara laikā un par diviem virsniekiem. Filma, man liekas, saucās „U 571”. Šo filmu redzēju dažus gadus atpakaļ, un filmā bija šāds moments. Leitnants Endijs Tailers ļoti vēlējās būt par kapteini savai zemūdenei. Bija apkalpes locekļi, matroži, virsnieki un kapteiņi. Šis leitnants uzskatīja, ka viņš ir pietiekoši kvalificēts, ka viņš ir spējīgs pats vadīt kaujas operācijās zemūdeni. Vadīt visu to komandu, kas bija uz zemūdenes. Taču izšķirošā momentā viņam atteica. Viņam bija ļoti liela vilšanās. Viņš gribēja uzzināt, kāpēc viņam atteica. Kapteinis, kurš bija augstāks par viņu, sapulcē bija ieteicis neuzticēt šim leitnantam visu kuģi. Viņš bija sašutis un viņam bija karsta saruna ar šo kapteini. Sarunā ar kapteini leitnants Tailers teica: „Man pietiek kvalifikācijas un esmu gatavs atdot savu dzīvību par katru savas komandas locekli.” Tas ir labi, bet vai ar to pietiek? Taču kapteinis atbildēja: „Es nešaubos par tavu drosmi, bet vai tu esi gatavs ziedot komandas dzīvības, ja nepieciešams?” Tajā pašā brīdī Tailers saminstinājās un viņam nebija, ko pateikt. Kapteinis tūlīt izmantoja šo situāciju un teica: „Tu vilcinies. Ja tu esi kapteinis, tad tev nav tiesības vilcināties. Tev ir jārīkojas. Ja tu vilcinies, tad tu apdraudi visu komandu. Tas ir tavs darbs un tā nav teorija. Tev ir jāprot pieņemt sarežģītus lēmumus, balstoties uz nepilnīgu informāciju. Dot padotajiem pavēles, kuras izpildot, viņi var iet bojā. Ja tu kļūdīsies, tad tev būs jāpiedzīvo savas darbības sekas. Taču, ja tu nevari pieņemt tādus lēmumus nevilcinoties, kad nav laika pārdomām, tad tev labāk neuzņemties šīs zemūdenes vadību.” Tajā brīdī Tailera seja izmainījās un viņš aizgāja no kapteiņa. Viņš saprata, ka nav gatavs vadīt. Viņš nav spējīgs pieņemt tūlītējus lēmumus. Un kā likums šādi cilvēki arī paliek par leitnantiem.

Tu spēj pieņemt ātrus lēmumus? Tu šodien uzrakstīji rīcības plānu. Ja tu nespēj sākt rīkoties ar to informāciju, kas tev ir šodien, tad vari būt pārliecināts, ka tevi gaida ātra pensija, stagnācija un pelēka, vienmuļa, neinteresanta dzīve. Varbūt mūs nesagaidīs tāda dzīve, ja mēs nevilcinoties rīkosimies ar to informāciju, kāda mums ir tagad. Mēs spējam būt pārliecināti nepārliecinātībā. Mēs necīnīsimies, lai būtu pilnībā droši un nešaubīgi, bet par to, lai strādātu saskaņā ar to plānu, ko mēs redzam šodien. Izpildīt to, ko mēs varam šodien – ceļā uz savu vīziju. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu pierakstīja Inguna Kazāka, Daila Lielbārde un Iveta Kļavinska, rediģēja Ieva Našeniece