kā Dievs izmanījis cilvēku dzīves tieši šajā draudzē – dziedinātas laulāto attiecības, iegūta brīvība no alkohola un citām atkarībām, dziedināšana no neārstējamām slimībām, atbrīvošana no bailēm un depresijas. Viennozīmīgi – šajā draudzē cilvēki piedzīvo izmaiņas savās dzīvēs! „Vienīgais kritērijs, pēc kā var noteikt, vai draudze ir dzīva un pieder Kristum, ir pārmainītas cilvēku dzīves!” – ar šādiem vārdiem mācītājs Mārcis Jencītis sāk savu svētrunu „Pārmaiņu laiks” šajā konferencē. „Tomēr, ja es apgalvoju, ka esmu draudzē, kura dara Dieva gribu un visu laiku mēs paši tikai garīgi pieaugam un nobriestam, bet tajā pašā laikā draudze skaitliski neaug, tad tā ir pretruna”, viņš turpina. Parasti notiek tā, ka tie cilvēki, kuri piedzīvo izmaiņas, arī pievienojas draudzei, kur šīs izmaiņas piedzīvojuši. „Tātad kritērijs tam, ka draudze ir dzīva, ir tās skaitliskā izaugsme,” saka mācītājs un īpaši uzsver, ka runa nav par kādām mākslīgām metodēm, lai savāktu cilvēku pūļus, bet gan par patiesi izmainītiem cilvēkiem, kuri pievienojas Kristus miesai – draudzei un personīgi iepazīst dzīvo Dievu. „Pārmaiņu laiks ir dabisks draudzes stāvoklis,” saka mācītājs. „Turklāt nevis tādas pārmaiņas, kad vieni un tie paši cilvēki gadiem mainās un mainās un mainās, bet, kad ir arī skaitliskas izmaiņas, kuras ir rezultāts izmainītām dzīvēm. Arī Jēzus aiz sevis atstāja konkrētus izmainītus cilvēkus. Pirms Jēzus devās pie Tēva labās rokas, Viņš nodeva instrukcijas savai draudzei, saviem mācekļiem – „Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas!” Bībelē teikts, ka viņi izgāja, sludināja evaņģēliju visās malās un Tas Kungs viņiem darbā palīdzēja un vārdus apstiprināja ar līdzejošām zīmēm!” Mācītājs atzīst, ka lielākais brīnums, ko viņš ir piedzīvojis, bija tas, ka Dievs viņu izmainīja vienā mirklī – aukstā un tumšā cietuma kamerā! Pārmaiņu laiks. „Vai tev ir vajadzīgas pārmaiņas?” mācītājs jautā klātesošajiem. „Katram ir vajadzīgas pārmaiņas. Un cik dīvaini un nožēlojami, ja cilvēks pats nespēj pateikt, vai viņam vajadzīgas pārmaiņas, vai ne. Mums ir vajadzīgas pārmaiņas mūsu dzīvēs, mūsu finansēs, mūsu draudzē un grupiņās, mūsu kalpošanā. Tāpēc arī šis klips par pārmaiņām cilvēku dzīvēs, tāpēc būs bukleti visās Rīgas pastkastītēs, lai arī citu cilvēku dzīves tiktu izmainītas. Tāpēc mēs gribam reklāmu arī televīzijā, kaut arī tā dārgi maksā. Mums tādas naudas vēl nav, bet Dievam ir! Dievam vajadzēja piecas maizes un divas zivis lai pabarotu tūkstošus. Tas bija viss, kas mācekļiem bija. Arī mēs dosim to, kas mums ir. Mēs pabarosim Rīgu, mēs pabarosim Latviju. No šīs vietas Dieva slava izies arī ārpus Latvijas robežām!” sauc mācītājs. Atslēga pārmaiņām ir trijos punktos, kurus mācītājs tuvāk arī paskaidro.
1. izaicinājums;
2. spēks;
3. pārmaiņas!
Mums ir nepieciešams Svētā Gara spēks, lai mēs varam būt Kristus liecinieki. Un mums nav ko darīt velna teritorijā, ja neesam saņēmuši spēku no Dieva. Jēzus saka: „Ja kas ir izslāpis, lai nāk pie Manis un dzer, no Manis plūdīs dzīvā ūdens straumes!” Kad esam pareizā vietā pareizajā laikā, savā lūgšanu kambarī, tad Dievs mūs atjauno, taču „Dievam ir vēl kaut kas priekš mums šodien. Tas ir īpašs piepildījums tāpēc, ka mums ir izaicinājums iet un darīt par mācekļiem!” saka mācītājs.
Tad nu, Kungs, skaties uz viņu draudiem un dod Saviem kalpiem drosmi runāt Tavu vārdu, Savu roku izstiepdams, ka notiek dziedināšanas un zīmes un brīnumi Tava svētā kalpa Jēzus Vārdā.” Kad viņi beidza Dievu lūgt, vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus. Apustuļu darbi 4:29-31
Pirmā apustuļu draudze auga un vairojās dienu no dienas. Cilvēku dzīves un domāšana mainījās, un tas radīja problēmas valdošajai elitei – farizejiem un saduķejiem. Arī Romas imperatori vajāja kristiešus. Apustuļu darbos aprakstīta kāda no šīm vajāšanas reizēm, kad mācekļiem mēģina aizliegt mācīt, nest pārmaiņas cilvēcei, mēģina aizliegt darīt to, ko Kristus ir pavēlējis. Bet mācekļi atbild, ka nevar nerunāt par to, ko ir redzējuši un dzirdējuši. Kad viņus atlaiž, viņi iet pie savējiem, uz mājas grupu un lūk, ko viņi tur lūdz: „Kungs, skaties uz viņu draudiem un dod saviem kalpiem drosmi runāt Tavu Vārdu!” „Viņi nelūdza tikai brīnumus vai naudu, bet gan drosmi runāt Dieva Vārdu! „Saskaņā ar Jēzus pavēli Mateja 28:19 „Ejiet un dariet par mācekļiem!”, nozīmē ne tikai sludināt, bet arī darīt par mācekļiem – kalpot cilvēkiem savās grupās,” uzsver mācītājs. Kad viņi beidza Dievu lūgt, zeme nodrebēja un viņi kļuva Svētā Gara pilni, un tad viņi droši runāja Dieva Vārdu! „Ir svarīgi saprast, ka spēks nāk no Dieva! Un šeit ir trīs punkti – pirmais ir IZAICINĀJUMS. Mācekļi bija pieņēmuši izaicinājumu no Kristus iet un darīt par mācekļiem citus, viņus arestēja par to, ka viņi gāja un darīja Dieva gribu, bet cilvēku dzīves izmainījās. Arī tev nepieciešams Svētā Gara spēks ikdienai!” saka mācītājs. Otrais punkts ir SPĒKS un trešais – PĀRMAIŅAS.
Tad tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja: “Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?” Viņš tiem atbildēja: “Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis Savā paša varā. Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam. Apustuļu darbi 1:6–9
Mācītājs šo rakstu vietu skaidro šādi: – Jēzus mācekļiem ir nodevis vīziju par atmodu un viņi jautā, kad tas būs? Jēzus atbild, ka viņu daļa nav domāt par to, kas būs, bet tagad izdarīt to, kas jāizdara. Līdz ar to Jēzus konkrēti saka arī mums, lai koncentrējamies nevis uz lielo sapni, glābtu Latviju, Eiropu un pasauli, bet gan uz tiem mazajiem darbiem, kas jāizdara šodien. Tā mēs soli pa solim virzāmies uz lielo mērķi. Bieži vien mēs nespējam sasniegt sapni, jo mums nav plāna.
Ērglim lidot nozīmē nepārtraukti pārvarēt gaisa pretestību. Tajā pašā laikā viņš nevar lidot, ja nav gaisa, ja nav šīs pretestības. Arī mēs varam sasniegt mērķus tikai, pārvarot grūtības un pretestību. „Ja tev nav grūtības, tas nozīmē, ka tu nekur nedodies!” saka mācītājs. „Mūsu draudze ir pieņēmuši izaicinājumu. Būs seši dievkalpojumi „Pārmaiņu laiks”. Ir vajadzīgas finanses, kuru šobrīd vēl nav. Tās ir grūtības, bet mēs nevaram augt, ja nepārvaram grūtības. Maksāsim šodienas cenu par pārmaiņām!” viņš saka. Mācītājs aicina šodien ziedot par mūsu līdzcilvēku dvēseļu glābšanu un tas ir izaicinājums. „Mēs esam draudze, kura nekad negulēs! Mēs augsim nevis ciparu dēļ, bet tāpēc, ka mums ir Kristus lielā pavēle”.
Tādēļ, ka tu esi dārgs un vērtīgs Manās acīs, Es dodu zemes par tavu izpirkšanu un tautas atlīdzībai par tavu dvēseli. Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! No rīta puses Es atvedīšu atpakaļ tavus tautas brāļus un no vakariem sapulcināšu tavus piederīgos. Es sacīšu ziemeļiem: atsvabiniet tos! Un dienvidiem Es teikšu: neaizturiet tos! Atvediet Manus dēlus no tālienes un Manas meitas no zemes galiem. Jesajas 43:4-6
Mācītājs aicina likt upuri par cilvēkiem, lai arī mēs paši piedzīvotu izmaiņas gan savā dzīvē, gan kalpošanā. „Viss, ko mēs darām, ko esam ieplānojuši, tas ir izaicinājums. Dievs caur to glābs un aicinās Savā valstībā arī tavus piederīgos”, tā mācītājs iedvesmo klātesošos. „Un tad, kad tu sāksi iet izaicinājumā, tad tu sāksi mainīties”, viņš skaidro. Kad tu sāc kalpot cilvēkiem, tikai tad tu pats sāc mainīties. Šajā brīdī mācītājs aicina Sandiju pastāstīt, kā kalpošana ir izmainījusi viņas sirdi.
Sandija: „Es nāku no draudzes, kur mums nemācīja kalpot cilvēkiem. Tur priekšplānā bija dažādas izpausmes. Es nonācu strupceļā un vairs vispār nesapratu, kā varu dzīvot Dieva godībā, kā pieaugt Viņā. Atnākot uz šo draudzi, es sapratu, ka kristietis nevar pieaugt, nevar piedzīvot izmaiņas raksturā un sev apkārt katrā dzīves jomā, ja viņš nesāk kalpot cilvēkiem. Jā, kalpot nav viegli, bet tikai kalpojot cilvēkiem, es esmu iepazinusi Dievu kā Tēvu, esmu piedzīvojusi Viņa kā Tēva mīlestību. Kad sāku kalpot, es sāku iepazīt Dievu ļoti tuvu. Kalpojot tu mīli cilvēkus, tu viņus pieņem. Viņu prieki kļūst par taviem priekiem, viņu bēdas par tavām bēdām un tas gan lauž tavu sirdi, gan vienlaicīgi tava sirds kļūst kā liels trauks, kur Dievs var ieliet Sevi. Kad es pazīstu Dievu kā Tēvu, tad es gribu kalpot!” Tad mācītājs turpina ar Rakstu vietu:
Un Viņš tiem sacīja: “Uzmanait un sargaities no mantkārības, jo neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas.” Un Viņš stāstīja tiem līdzību, sacīdams: “Kādam bagātniekam viņa lauki bija nesuši papilnam augļu. Un viņš sāka pie sevis spriest: ko es darīšu, jo man nav, kur savus augļus likt. Un viņš turpināja: to es darīšu – es noplēsīšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus un tur savākšu visu labību un mantu, un sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un līksmojies. Bet Dievs uz viņu sacīja: tu, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis? Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts Dievā.” Lūkas 12:15–21
Skaidrojot šo Rakstu vietu, mācītājs aicina ieguldīt mūžībā, aicina mūs būt bagātiem Dievā un neķerties pie nīcīgās mantas, bet ieguldīt laiku, spēku un līdzekļus mūžīgajā darījumā – glābtās dvēselēs!
Tātad, lai mēs būtu spējīgi piepildīt savu aicinājumu no Dieva darīt par Kristus mācekļiem citus un arī paši piedzīvotu pārmaiņas, mums katram ir nepieciešams Spēks no augšienes. Kad mēs lūdzam un saņemam Svēto Garu, reizēm mums ir spēcīgas sajūtas, bet reizēm ne. Tāpēc, pirms aicināt uz aizlūgšanu, lai piepildītos ar Svētā Gara spēku, mācītājs stāsta divus savus piedzīvojumus:
„Kad biju cietumā,” viņš atceras, „Tur bija kāds liela auguma vīrs, vārdā Juris. Viņš teica, ka man vajadzīga Svētā Gara kristība ar runāšanu mēlēs. Mēs kopā lūdzām un es kopā ar viņu sāku lūgt mēlēs. Es piekritu un saņēmu Svētā Gara dāvanu bez īpašām sajūtām. No tās dienas es patstāvīgi lūdzu mēlēs,” viņš saka. Otrs piedzīvojums bija Vasarsvētku draudžu konferencē Berlīnē. „Kalpoja Reinhards Bonke. Man bija tuberkuloze, bija vajadzīga dziedināšana un biju iedomājies, ka man obligāti jātiek pie Bonkes. Lai viņš uzliek rokas, jo tad es būšu tāds pats, kā viņš. Taču Bonke lūdza tikai par dažiem cilvēkiem, bet par pārējiem lūdza kalpotāju komanda. Arī par mani sāka lūgt kāds pāris, vīrs ar sievu. Pēkšņi es sajutu dīvainu siltumu kājās, palika tik viegli un jautri! Es nokritu un sāku smieties, kalpotāji arī smējās. Tur notika reāli brīnumi, pēc dievkalpojuma tika stumti prom tukši invalīdu ratiņi. Kad devāmies atpakaļ uz viesnīcu, es iedomājos, ka mums visiem jāpalūdz vēl pie viesnīcas durvīm un mēs sadevāmies rokās un sākām lūgt. Un es atkal sajutu to pašu, siltumu kājās un atkal nokritu zemē. Kad atvēru acis, man viss likās tik skaists, laternas un zvaigznes tik skaistas! Tie ir īpaši piedzīvojumi īpašām reizēm”, skaidro mācītājs. „Lūk, divi notikumi. Divas piepildīšanās ar Svēto Garu. Es nezinu, kā Dievs šodien tevi piepildīs ar Savu Garu, bet Viņš grib tevi piepildīt, lai tev ir spēks!”
Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” Apustuļu darbi 1:8
Pirmajiem apustuļiem vajadzēja spēku darīt Dieva gribu un arī mums ir vajadzīgs šis spēks, lai veidotu mācekļus!
Svētrunas iztirzājumu sagatavoja Inese Jansone.
