Pārmantojamība

Doma, ko vēlos pienest, lai tā nosēžas tevī, lai to izproti un saņem to garīgi – savā sirdī. Man ir divas tēmas, ko šodien varēju runāt, bet to otru pataupīšu citai reizei – tā ir par nešaubīgu ticību. Tā ir vajadzīga katram, arī man. Otra tēma, par kuru arī runāšu, ir par pārmantojamības principu. Mēs visu mantojam no cilvēkiem. Kad domāju, kuru tēmu sludināt, es atcerējos, ka bez motivācijas nav panākumu. Mums ikvienam vajadzīga motivācija. Bez garīgas motivācijas cilvēks nevar būt garīgi dzīvi.

Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” (Mateja evaņģēlijs 4:4)

Ja cilvēks regulāri ikdienā nelasa Bībeli, tad viņam nav garīgas motivācijas, jo cilvēks nedzīvo no fiziskās maizes vien. Tāpēc ir ļoti svarīgi studēt Bībeli. Bez motivācijas nav garīgas izaugsmes, nav panākumu jebkurā sfērā. Tomēr ir arī otra puse: pārmotivēti cilvēki ir kaitīgi sev un citiem. Es runāju par cilvēkiem, kuri rīkojas neadekvāti, paši to nesaprotot. Bībelē par tādiem ir rakstīts:

Jo es dodu viņiem liecību, ka viņi deg par Dievu, bet bez izpratnes. (Romiešiem vēstule 10:2)

Atsevišķās situācijās nesaprātīga rīcība piemīt katram, reizēm arī man, jo neesam perfekti un ne vienmēr ikdienā mēs skaidri zinām, kā pareizi rīkoties. Es šo degšanu bez izpratnes nosauktu par pārmērīgi nesaprātīgu rīcību. Ja cilvēkam ir problēmas ar veselīgu domāšanu un viņš, noklausoties motivējošu svētdienas sprediķi, aiziet un dedzīgi rīkojas ne saskaņā ar Dieva vārdu, tad šāda cilvēka rīcība ir kaitīga viņam pašam un apkārtējiem. Vēsturiski ir redzami pat valdnieki, liela mēroga politiķi, kas ir deguši par savu ideju un atnesuši sev, savai ģimenei, savai nācijai un visai pasaulei milzīgu postu. Es par pareizu motivāciju uzskatu nevis enerģijas, iedvesmas nodošanu, bet arī izpratnes došanu. Domāju, ka izpratne ir pat svarīgāka par motivāciju. Cilvēks saklausās motivējošu runu, iedegas un sāk arī kaut ko darīt, bet, ja nav zināšanu, nemācās, ignorē elementārus principus, tad tas atnes daudz problēmu.

Lai saprastu, kā tas izskatās, minēšu ilustrāciju. Lauva ir stiprāks par vilku, bet vilks cirkā neuzstājas. Mums apkārt ļoti bieži ir vērojams cirks. Pašiem ir jāsaprot par savu dzīvi, par saviem tuvākajiem, vai tas, kas izskatās spēcīgi un jaudīgi, nav cirks. Lai cik jaudīgi izskatās cilvēks, ja viņš ir aizmirsis Bībeles principus, viņa rīcībā būs klauna piejaukums. Svarīgs ir cilvēka iekšējais saturs, zināšanas un izpratne, kā arī motivācija. Izpratne mani motivē. Tad, kad es izprotu jaunas lietas, esmu motivēts iet un rīkoties. Lasot dažādas grāmatas un pārdomājot, es šonedēļ esmu ieguvis jaunu izpratni par pārmantojamības principu. Ir svarīgi, lai mums būtu saprašana, un par svarīgiem principiem, kas ir Dieva iedibināti un arī atbilstoša rīcība. Tādēļ, lai mēs gūtu vairāk tieši izpratnes, nevis aizietu no dievkalpojuma ar sajūtu, ka visa pasaule ir kabatā, es izvēlējos šodien runāt par pārmantojamības principu. Senāk, skatoties Rīgas kinostudijas filmu “Mirāža”, kuras sākumā diktors saka: “Pēc Džeimsa Čeiza romāna “Visa pasaule kabatā””, es domāju, kā tas ir, kad visa pasaule ir kabatā. Tad, kad cilvēks ir samotivēts, viņš deg un viņam liekas, ka visa pasaule kabatā. Tad dedzīgi sāk darīt muļķības, kurām ir sekas. Tādēļ gribu, lai šodien katrs aiziet gudrāks, nevis pārmērīgi samotivēts.

Kas ir pārmantojamība? Tas ir bioloģisks process, kurā ģenētiskā informācija tiek nodota no vienas paaudzes uz nākošo. Zinātnieki ir atklājuši gēnu modificēšanu, klonēšanu, kā iejaukties gēnos, bet dabiskā veidā mēs caur gēniem no paaudzes uz paaudzi mantojam to, kas ir bijis mūsu senčiem. Kad cilvēki griežas pie ārstiem ar sūdzībām, viņi bieži prasa, vai priekštečiem nav bijušas līdzīgas slimības. Tā ir ģenētika. Tā pirmkārt attiecas uz garīgām lietām. Kāpēc? Zinātniskā literatūrā varbūt uzreiz nevarēs atrast, ka pirmkārt ir garīgās lietas. Tomēr psihoterapeits ar padziļinātu skatu uz lietām saprot, ka garīgām lietām ir lielāka nozīme nekā pat fiziskām. No savas ģenētikas cilvēks aizbēgt nevar, bet ar ticības palīdzību var uzveikt kaut kādas lietas, kas ir mantotas ģenētiski, vai sasniegt to, kas cilvēkā ģenētiski nav ielikts. Ticībai ir liels spēks. Mums vienmēr ir jāskatās pašiem uz sevi pirmkārt un ir jāsaprot, ka nekādas ideālas vides īsti jau nekur nav. Ir atbilstošāka vide, un ir neatbilstošāka vide, protams. Bet tāda, kur tevi vienkārši izlaiž un paijā pa galviņu, nu tā arī nebūs tā labākā vide. Ja meitiņa dzīvo pie mammas, tas vēl ir nedaudz savādāk, bet, kad dēliņi dzīvo vēl pie mammas četrdesmit gadu vecumā, nu tas ir tā interesanti. Tā ir gan dēliņa atbildība, gan arī māmiņas atbildība, ka neļauj dēliņam attīstīties, turot pie sevis. Tad viņš arī negrib attīstīties. Bet mēs runājam par pārmantojamību.

Vai ir kāds dzirdējis, ka ir divi Aleksandri Dimā? Es gan neredzēju to jauno filmu, bet “Grāfs Monte-Kristo”, “Trīs musketieri” ir bestselleri. Ja te būtu bīskaps Ričards Erī no Dāga Hevarda-Milla draudzes, viņš teiktu: “Mega, mega, mega church (liela draudze)”, viņš teiktu “Mega rakstnieks”. Kurš tad nezina viņa “Trīs musketierus” un citus viņa darbus? Bet ir Aleksandrs Dimā vecākais un ir Aleksandrs Dimā jaunākais. Un kas tad ir Aleksandrs Dimā jaunākais? Jaunākais ir vecākā dēls, tātad Aleksandram Dimā ir dēls – Aleksandrs Dimā, un abi ir rakstnieki. Abi ir mega, mega, mega rakstnieki. Jaunākais pārmantoja no vecākā, un pārmantoja tāpēc, ka godāja savu tēvu. Bet tagad būs varbūt tā nepatīkami mums dažiem, īpaši, ja tu skaties internetā, būs varbūt nepatīkami dzirdēt. Tiem, kas sagaida no mācītāja, kas sagaida no draudzes, kas sagaida no kalpotājiem to labāko un ideālāko tavā skatījumā. Draugs, tā ir tava atbildība, pārmantot garīgo kodu, pārmantot garīgo ģenētiku no tiem cilvēkiem, kas iet tev pa priekšu, kas ir ieguldījušies tevī. Tā ir tava atbildība to paņemt un lietot. Un neaizmirsti par tiem cilvēkiem, kas ir gājuši tev pa priekšu. Es esmu nonācis pie secinājuma ne tikai prāta līmenī – nemēdz būt Dieva svētība tiem, kas negodā savus vecākus, ne tikai fiziskos vecākus, bet arī garīgos vecākus. Nevar būt Dieva svētība, jo, negodājot tos cilvēkus, kas tevi ir cēluši un pacēluši, tu nevari turpināt lietot arī to garīgo kodu, ko viņi tevī ir ielikuši. Iespējams, ir kaut kādas ekstra situācijas. Varbūt tu gribēsi tieši uz sevi attiecināt: “Jā, tā ir tā mana situācija, es esmu izņēmums.” Kopumā šajā pārmantojamības principā izņēmumu nav, tas ir piektais bauslis – “Tev būs godāt savu tēvu un savu māti.”

Tev būs savu tēvu un savu māti godāt, kā Tas Kungs, tavs Dievs, tev to ir pavēlējis, lai tu ilgi dzīvo un lai tev labi klājas tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos. (5. Mozus grāmata 5:16)

Mums ir jāsaprot, kāpēc es esmu tas, kas es esmu. Un man šis cilvēks vai cilvēki, kas ir strādājuši pie manis, kas manī ir ieguldījušies, kas mani ir barojuši ar garīgo barību, kā minimums vismaz savās domās un sirdī ir labi jāizjūt šis cilvēks. Vienmēr, kad es atceros, man viņš ir jāatceras tikai ar labu. Tu saproti to? Tikai ar labu, un es runāju šeit vairāk par garīgo kalpošanu, bet tas attiecas arī uz citām sfērām. Tas nenozīmē, ka tev jābūt ir atkarīgam, tas nenozīmē, ka tev ir jāstaigā uz pirkstgaliem viņa priekšā, bet ka atceries tikai ar labu, un paliekot tajos principos, kurus viņš tev ir ielicis. Nu nemēdz savādāk būt, bet tikai caur cilvēkiem mēs saņemam Dieva vārdu. Tikai caur cilvēkiem mēs saņemam garīgo kodu jeb garīgo gēnu – mēs pārmantojam ģenētiku. Varbūt varam teikt tā – lielais reformators Luters, lielā Dieva atmoda. Saproti, ka nekāda luterānisma nebūtu, nekādas reformācijas nebūtu, ja nebūtu konkrēts cilvēks ar līdera īpašībām, kurš spēj šo ideju, šo garīgo kodu nest tālāk cilvēkiem. Un ja Luters nespētu pacelt aiz sevis līderus, kā Jēzus Kristus pacēla divpadsmit mācekļus, ja nespētu pacelt un šo kodu nodot tālāk, nebūtu arī reformācijas, būtu tikai katoļu baznīca. Dievs nedara neko pats, jo mēs esam Viņa miesa. Bībele saka, ka Kristus ir galva un mēs esam Viņa miesa, ka mēs esam dzīvības saldā smarža tiem, kas pieņem evaņģēliju un nāves smarža tiem, kas nepieņem. Mēs tie esam.

[..] Kristus ir draudzes galva [..], jo mēs esam Viņa miesas locekļi. (Efeziešiem vēstule 5:23; 30)

Jo mēs esam Kristus saldā smarža Dievam tiem, kas top izglābti, un tiem, kas pazūd. Vieniem nāves smarža uz nāvi, bet otriem dzīvības smarža uz dzīvību. (2. Korintiešiem vēstule 2:15)

Vēl Bībele saka, ka mēs esam sāls, un ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā ļaudīm saminama un ārā izmetama.

Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama. (Mateja evaņģēlijs 5:13)

Kad tu lasi Bībeli, kur visur aiz katra vārda ir: “Dievs izdarīja, paldies Dievam, tikai Dievs tur darīja to, un Dievs darīja šo.” Tev vajag saprast, ka tā ir tā laika kultūra. Šodien nav tādas kultūras, kur aiz katra vārda ir jāslavē Dievs, kas nu nav nepareizi. Nav nepareizi teikt: “Par visu slava Dievam, paldies Dievam,” bet, ja tu kaut ko dari, tev ir jāsaprot pašu mehānismu – kādā veidā par visu slava Dievam? Mēs nonākam tādā grāvī, ka mēs slavējam par visu Dievu un aizmirstam par savu atbildību. Piemēram, Dāvids un Joābs. Joābs bija Dāvida karavadonis. Ir notikums Bībelē, kad Joābs bija aplencis pilsētu, un pilsēta jau bija nolemta. Ko Joābs darīja? Viņš sūtīja sūtni pie Dāvida un teica: “Nāc un pabeidz to darbu, ko es esmu iesācis, lai nedomātu, ka es to esmu izdarījis, bet tu, ķēniņ.” Tā ir cita kultūra. Visi dara, kā ķēniņš noteica. Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, bet te ir nedaudz savādāk. Neaizmirsti arī, ka Jēzus laikā Romas imperators bija Dievs. Mēs zinām, ka patiesībā viņš nebija Dievs, bet visiem tā bija jādomā, un tā bija jātic un viņš bija jāslavē un jāpielūdz, un viņam cēla tempļus. Romas imperators bija Dieva vietā, un vispār tajā laikā cilvēkus dievināja. Arī ēģiptiešu senās civilizācijas dievināja savus vadītājus, viņi tika Dieva vietā un viņus pielūdza kā dievus. Tāpēc aiz katra vārda bija: “To visu izdarīja Dievs.” Ja tā nedarīsi, tu varēji bez galvas palikt, par to visu varēja dabūt sodu. Nevis ka tu kaut ko esi panācis, nē, tev par visu jāslavē ķēniņš, tev par visu jāslavē Dievs. Nu, lūk, mēs pieturamies pie vairākus tūkstošus gadus vecas kultūras un neiedziļināmies, ka mēs par visu slavējam Dievu, bet mēs paši esam tie, kas mantojam gan no cilvēkiem, gan arī paši kaut ko veidojam un ceļam, un Dievs svētī, bet tikai tad, kad mēs paši ceļam. Liela nozīme visā šajā darbā ir tieši cilvēkiem. Luters bija līderis, un tāpēc viņš spēja šo kustību izplatīt. Tie cilvēki, kas nāca aiz viņa, un bija arī attiecīgs laiks, kad konkrētā baznīca visiem bija piegriezusies. Bija īstais laiks, īstā vieta un īstais cilvēks. Nepietiek tikai, ka ir īstais laiks, vajag arī īsto cilvēku ar attiecīgām īpašībām. Ja tu gribi kaut kādu ietekmi un gribi Dieva vārdu nest pasaulē, tad tev pašam ir jābūt ietekmīgam. Tev ir jānes un par visu jāpateicas Dievam, bet jāatceras, ka tu to visu dari, nevis Dievs pats to visu dara. Bet tu cilvēkus neveido tādus, kas pēc tam paliek tādi kā roboti, akli un paklausīgi. Tu veido patstāvīgus cilvēkus uz abpusēja izdevīguma – es viņiem, viņi man. Nevar būt tikai tāda vienpusēja un nesavtīga kalpošana. Nevar būt tā arī biznesā, tas nedarbojās. Tāpēc jau ir tāds bauslis: “Mīli Dievu un mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” Jābūt ir kaut kādām abpusējām attiecībām.

Un tas atbildēja un sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” (Lūkas evaņģēlijs 10:27)

Aleksandrs Dimā un otrs Aleksandrs Dimā mantoja savu ģenētisko kodu no sava tēva, jo godāja viņu. Tagad būs tas interesantākais. Pirmkārt, viņš bija ārlaulības dēls, otrkārt, tēvs vispār viņu neaudzināja. Viņu audzināja kaut kāda šuvēja. Es pat īsti tur līdz galam nesaprotu, vai viņa tiešām bija viņam māte, vai nē. Tik tālu neiedziļinājos. Viņa viņu audzināja, viņš mīlēja un dievināja savu mammu. Septiņu gadu vecumā pēkšņi no kaut kurienes parādījās tēvs – vecais Aleksandrs, izņēma viņu no ģimenes, no viņa mammas, un aizsūtīja uz kaut kādu pansionātu. Nu kāda ir tā bērnība, tāda “jauka”, vai ne? Bet caur visu to, kas notika, faktiski, tēvs viņu ietekmēja attālināti. Es nerunāju tagad, ka tā būtu jābūt, ka tas ir tas labākais, bet šis ir tāds spilgts piemērs, lai mēs saprastu, ka tā ir mūsu atbildība pārņemt ģenētisko kodu, neatkarīgi no tā, kas mums šķiet nepareizi, vai kā mums šķiet, kāds cilvēks tur nepatīk. Mums ir svarīgi, ko mēs nesam. Mēs no cilvēkiem saņemam un caur cilvēkiem saņemam. Arī Bībelē mēs lasām, un to ir rakstījuši un iespieduši cilvēki. Pat tulkojumus mēs varam salīdzināt, kāds ir jaunais un vecais, jo tie atšķiras. Tur ir daudz klāt cilvēciskā. Kaut kādā brīdī, kaut arī viņš mīlēja savu māti, viņš sāka skatīties uz savu tēvu, neatkarīgi no tā, ka tēvs pret viņu bija izturējies tādā veidā, kā es stāstīju. Nu tur bez kaut kādām niansēm, jo es nezinu visu to vēsturi. Tie ir viņa paša vārdi. Es lasīju tādu garu tekstu: viņš publiski izrādīja godu savam tēvam. Viņš mantoja no tēva to ģenētiku, kas bija viņam. Ne tikai bioloģisko, bet arī garīgo, jo rakstniecība ir saistīta ne tikai ar dvēselisko, bet arī ar garīgo. Tādus darbus kā “Trīs musketieri” un visi citi Dimā darbi ir vienreizēji. Piemēram, “Grāfs Monte-Kristo” jau ir klasika. To lasa un lasīs, kamēr zeme pasaulē pastāvēs, taisīs ekranizācijas un sazin kā vēl nākamajos laikos tā māksla būs un kā tā izpaudīsies. Viņam vienmēr ir sava nozīmīga vieta visā kultūrā, mākslā un vēsturē. Viņš pārmantoja, godājot savu tēvu. Un es atkārtoju piekto bausli: “Tev būs godāt savu tēvu un māti.”

Jēga šim bauslim nav tikai tāpēc, lai vecākiem būtu patīkami, ka viņi ir izaudzinājuši labus bērnus un tagad viņi viņiem saka: “Paldies”. Ne tāpēc Dievs tā ir iedibinājis, jeb cilvēki iedibinājuši tādā veidā, kā viņi saprata tajā laikā, lai nestu tālāk garīgo kodu. To garīgo kodu, kas nāk no pasaules radīšanas, no cilvēces radīšanas. Kods, kas liek mums meklēt Dieva vaigu, kods, kas liek mums skatīties pirmām kārtām uz Viņu, kods, kas liek mums strādāt pie sevis un pārveidoties pēc viņa līdzības, kods, kas liek mums kalpot cilvēkiem, kods, kurš liek mums padarīt šo pasauli labāku, kods, kurš dara mūs pilnvērtīgus un palīdz mums dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Kods, kas dara mūs mūžīgus, jo Viņš ir Dievs, Viņam nav ne sākuma, ne gala.

[..] Es esmu Alfa un Omega, Sākums un Gals. [..] Kas uzvar, tas to iemantos, un Es būšu viņa Dievs, un viņš būs Mans dēls. (Atklāsmes grāmata 21:6-7)

Mums ir sākums, bet ticībā uz Viņu, mums nav gala. Jēzus saka, kas dzīvo un tic Viņam, tam ir mūžīgā dzīvība.

Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība. (Jāņa evaņģēlijs 3:36)

Lūk, ģenēze! Lūk, ģenētika, un es neticu, ka var, noniecinot tos cilvēkus, kas tev to ir nesuši, negodājot viņus šādā veidā, palikt arī pie šī koda. Tad automātiski, ja tu esi noniecinājis vienu cilvēku, tu noniecināsi arī citus, kas tev nes šo kodu. Nu kā Bībele saka, ja tu vienu grēku dari, tad tu pret visu esi sagrēkojis kopumā. Tu pašu svarīgāko noniecini. Tas nozīmē, ka tu noniecini arī pašu šo kodu, kas viņā. Tas nozīmē, ka arī citi nesīs šo kodu, bet tu vairs nespēsi to uztvert, jo tu noniecini to. Lūk, cik svarīgi ir mīlēt Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Lūk, cik svarīga ir piedošana. Jēzus skaidri saka, kad Pēteris nāca pie Jēzus un jautāja: “Cik reizes man būs piedot savam brālim, vai pietiek septiņas reizes?”

Tad Pēteris, piegājis pie Viņa, sacīja: “Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?” Jēzus saka uz to: “Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas. (Mateja evaņģēlijs 18:21-22)

Septiņas reizes brālis nāk un atkal to pašu grēku dara pret viņu, un tur kaut kas nepatīk viņam. Jēzus saka: “Es pat nezinu, kurš bija vainīgs. Es tev nesaku septiņas reizes, Es tev saku septiņdesmit reiz septiņas reizes.” Tas nozīmē bezgalīgi. Dzīve piedošanā. Kāpēc? Tāpēc ka gan brāļu un māsu starpā, gan draudžu starpā, un arī tie, kas nes šo kodu, tas viss ir svarīgi. Tev būs godāt savu tēvu un māti. Redziet, Vecajā Derībā, tā vienkārši: “Tev būs godāt savu tēvu un māti,” un viss! Nu neder tev šodien tā, tev tā vienkārši būs un viss. Tam nebija nekādas vērtības, Mozus uzkāpa kalnā, un visi pielūdza zelta teļu. Uzkāpa kalnā un teica: “Kur ir mūsu Dievs?” Viņi pielūdza zelta teļu, kuru pagatavoja tas pats Ārons, viņa brālis. Cik ātri viss notiek, cik ātri novēršas. Jūdu pasaulē vienmēr ir bijusi problēma ar pārmantojamību, un tas ir izsaucis ārkārtīgi daudz nepatikšanu un lāstu. Viņi ne tos cilvēkus ir izvēlējušies. Viņi ne tiem cilvēkiem ir sekojoši, ne tiem cilvēkiem, kas ir nesuši to, kas ir no paradīzes dārza, to kodu pirms grēkā krišanas. Cik mēs daudzi cilvēki gribam baudīt paradīzes dārzu, bet negribam pašu autoru. Mēs ceļam paradīzi bez paša autora – un tas nedarbojas.

Nelaimīgie miljonāri, nelaimīgie politiķi, lai cik tu skaisti izskatītos, ir arī mūžīgās dzīves jautājums. Šī ir unikāla tēma un tā ir jāsaprot. Kad biju sveikt Alekseju Ļedjajevu jubilejā, es pateicu tikai vienu lietu: “Mēs visi šodien esam tas, kādus cilvēkus esam godājuši pagātnē.” “Nē, nē, mani tas neietekmē, neietekmē, neietekmē, neietekmē!” Mani tas ietekmē! Tā ir ģenētika. Es kādreiz teicu: “Es savus draugus neaizmirstu,” un ne jau tikai draudzības dēļ, bet tā koda dēļ, ko viņš ir nesis. Ir daži tādi cilvēki, kurus es vienmēr atceros, un kurus es godāju, un ne tikai ar vārdiem es viņus godāju. Pat vairāk nekā vajag dažu labu godāju. Un man ir tas, kas ir viņiem. Kamēr es viņus atceros, kamēr es viņus godāju, man ir tas, kas ir viņiem. Jo pats princips ir piektais bauslis. Jēzus neatnāca piekto bauslību atcelt, bet piepildīt. Vecajā Derībā doma jau vienkārša, lai mantotu visu Dieva valstības atslēgu, lai mantotu ticību, lai Izraēls varētu augt, attīstīties un valdīt, lai Dieva valstība nāk kā debesīs, tā arī virs zemes, tad Jaunajā Derībā vēl vairāk garīgās lietās mums ir cilvēki, kas nes garīgo kodu, kas kalpo mums. Un tādi ir visapkārt.

Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod. (2. Mozus grāmata 20:12)

Godini savu tēvu un savu māti – un kas tur tālāk ir rakstīts: lai tu ilgi dzīvotu. Te ir paskaidrojums, kur lai tu ilgi dzīvotu? Tajā zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod. Vai izraēlieši godāja tos cilvēkus, kas viņiem gāja pa priekšu, nesdami debesu valstību un iedibinot Viņa kārtību? Viņi ik pa laikam viņus atmeta. Rezultāts vēl šobrīd ir acīm redzams.

Bērni, klausait saviem vecākiem, jo tā pienākas. Godā savu tēvu un māti, – tas ir pirmais bauslis ar apsolījumu, proti: lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes. (Efeziešiem vēstule 6:1-3)

Pirmie četri Vecās Derības baušļi ir par attiecībām ar Dievu, tev būs pielūgt Dievu, nedarini elkus, ieturi sabata dienu, un piektais bauslis attiecas uz cilvēkiem, uz tēvu un māti. Tev būs godāt savu tēvu un māti. Kāpēc? Pirmais bauslis ar apsolījumu – lai tev labi klājas un lai tu ilgi dzīvotu virs zemes. Tātad garīgajā pasaulē mēs dzīvojam tik ilgi, kamēr godājam savu tēvu un māti. Vecajā Derībā ir par dēliem piemērs, tur nav runa par meitām, es nelasu Bībelē par meitām, bet tur kopumā nav atšķirības, bet dēli bija tie huligāni. Ja viņi neklausa savus vecākus un viņi to brīdina, viņu audzina, viņu aizsūta uz speciālu skolu, ja viņš nemainās, ir rakstīts, ka pēc tā laika likumiem šo dēlu izveda no pilsētas vai ciemata un nomētāja ar akmeņiem. Iedomājies, tiek izpildīts nāves sods. Tas ir Vecajā Derībā. Skaidrs ka mēs nedzīvojam tajā brutālajā laikmetā, mēs dzīvojam šajā laikmetā. Uz garīgām lietām notiek tieši tas pats, ja mēs aizmirstam, no kurienes ir piens. Es to teiktu tā, ka šīs ir ļoti viltīgas lamatas. Tur var iekrist ļoti jaudīgi un tajās arī iekrīt.

Tanī laikā Jēzus atnāca no Galilejas pie Jāņa Jordānas krastā, lai tiktu viņa kristīts. Bet Jānis tam pretojās un sacīja: “Man vajadzētu tikt Tevis kristītam, un Tu nāc pie manis.” Bet Jēzus tam atbildēja un sacīja: “Tam tā jānotiek! Jo tā mums vajag piepildīt visu taisnību.” Tad viņš to atļāva. (Mateja evaņģēlijs 3:13-15)

Jēzus atnāca no Galilejas pie Jāņa Jordānas krastā, lai tiktu viņa kristīts. Bet Jānis tam pretojās. Iedomājies Jēzus Dieva Dēls nāk pie Jāņa kristīties. Jānis sacīja: “Man vajadzētu tikt Tevis kristītam, un Tu nāc pie manis?” Bet Jēzus tam atbildēja un sacīja: “Tam tā jānotiek! Jo tā mums vajag piepildīt visu taisnību.” Esi padomājis par šo rakstvietu? Jēzus jeb Dievs miesā nāk pie cilvēka. Jēzus, kurš nesa pilnīgu reformāciju, kurš saka, ka Debesu valstībā pat mazākais ir lielāks par Jāni Kristītāju, jo viņš ir Vecās Derības cilvēks. Jēzus nāk pie viņa kristīties, jo Viņš saka, ka citādi nevar. Jānis saka: “Tu esi augstāks par mani.” Jānis gāja sataisīt ceļu Kristum.

saucēja balss tuksnesī: sataisait Tam Kungam ceļu, darait līdzenas Viņa tekas. un sludināja, sacīdams: “Kāds spēcīgāks nekā es nāk pēc manis, kam es neesmu cienīgs noliecies atraisīt Viņa kurpju siksnas. Es jūs esmu kristījis ar ūdeni, bet Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu.” (Marka evaņģēlijs 1:3; 7-8)

Jānis teica, ka viņš ir saucēja balss tuksnesī, vajag sataisīt ceļu, jo tas, kas nāk pēc viņa, tam nav cienīgs pat kurpju siksnas atraisīt, tas, kas nāk pēc Jāņa. “Es jūs kristīju ar ūdeni, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un uguni. Tu nāc pie manis kristīties.” Un Jēzus atbild, ka citādi nedrīkst, citādi nevar. Citiem vārdiem: Jēzus saka, ka Viņš apzinās pārmantojamību. “Es apzinos to, ko tu, Jāni, esi ielicis Manī. Tu esi sataisījis Man ceļu, lai Es varu uguni nest.” Tev kāds ir sataisījis ceļu, lai tu vari pilnvērtīgi dzīvot. Pirmkārt garīgo dzīvi, es pirmkārt runāju par garīgām lietām. Tas nav viennozīmīgi visur un visā. Man vajadzētu būt Tevis kristītam. Tātad Jēzus piekopa un atzina pārmantojamības principu kā obligātu. Tas ir bauslis: tev būs godāt savu tēvu un māti. Ja tu piemēram, padomā, ir draudzes, kas ļoti kalpo izraēliešiem. Doma jau nav nepareiza. Tev būs godāt savu tēvu un māti, jo no viņiem jau nāk kristīgā ticība. Tas mums ir ļoti attālināti, bet mums, kristiešiem, kā minimums, nevaram būt antisemīti. Citādi to svētību mēs vairs nevaram mantot. Kā kristietim ir iespējams antisemītisms? Izraēla ir tālu no mums, tu viņus tieši nepazīsti, bet politikā pat Latvijai ir attiecības ar Izraēlu, šeit ir Izraēlas vēstnieks. Tā bija savstarpēja cieņa.

Jēzus Kristus, Dieva Dēla, evaņģēlija sākums. (Marka evaņģēlijs 1:1)

Evaņģēlija sākums, lūk, kāds ir sākums otrajā pantā.

Itin kā pravietis Jesaja ir rakstījis: raugi, Es sūtu Savu vēstnesi Tavā priekšā, kas sataisīs Tavu ceļu. (Marka evaņģēlijs 1:2)

Tev kāds sataisīs ceļu, un tev viņu būs godāt.

Un Jānis ataicināja divus no saviem mācekļiem un tos sūtīja pie Jēzus, lai tie Viņu jautātu: “Vai Tu esi Tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?” Bet šie vīri, pie Viņa nogājuši, sacīja: “Jānis Kristītājs mūs sūtījis pie Tevis, lai mēs Tevi jautātu: vai Tu esi Tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?” Bet tanī brīdī Viņš daudzus dziedināja no sērgām un sāpēm un ļauniem gariem, un daudziem akliem Viņš dāvināja gaismu. Un Jēzus atbildēdams tiem sacīja: “Eita un atsakait Jānim, ko esat redzējuši un dzirdējuši: aklie redz, tizlie iet, spitālīgie top šķīsti, kurlie dzird, miroņi ceļas augšām, nabagiem sludina prieka vēsti; un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājas.” (Lūkas evaņģēlijs 7:19-23)

Jēzus jau bija kalpošanā, un Jānim bija uznākušas kaut kādas šaubas, iespējams par to, kāpēc Jēzus neieņēma ķēniņa vietu, tur bija dažādi strāvojumi un kustības, zēloti un citi. Jānis ataicināja divus no saviem mācekļiem un tos sūtīja pie Jēzus, lai tie Viņu jautātu: “Vai Tu esi Tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?” Iedomājies? Tas cilvēks, kas tev sataisīja ceļu, domā, ka tagad Viņš ir zirgā, slava ir izplatījusies pa visu Izraēlu un aiz Izraēlas robežām. Cilvēki bariem, tūkstošiem skrien pie Jēzus, Viņam ir slava, Viņš ir slavas zenītā, kaut gan Viņš neņēma slavu no cilvēkiem, bet Viņš bija populārs. Viņam viss notika, gāja visas lietas. Un pēkšņi Jānis šaubījās Jēzū. Piemēram, es tevī arī varu pašaubīties. Es atceros vienu cilvēku, tas bija pasen draudzē. Viņš aizgāja un teica, ka mācītājs viņam netic. Redzi, es tiešām neticēju tam, ko viņš piedāvāja un gribēja darīt. Viņš arī dara visu to, ko es teicu darīt un šodien viņam viss sanāk. Bet apvainojās par to, ka es viņam neticu citā jautājumā. Viņš man netic. Arī es patiešām varu pašaubīties par kādu cilvēku. Man šķiet, ka tev nekas nesanāks, tu neko nevari. Vai, es negribu būt kopā ar tādiem! Jānis Kristītājs šaubījās par to cilvēku, ko pats bija pacēlis. Viņš faktiski ir tas tēvs Jēzum. Viņš ir tas, kas pārstāv to pārejas posmu no Vecās Derības uz Jauno Derību. Pašaubījās. Kā ir tam cilvēkam justies? Kā justies Jēzum? Ei, viņš šaubās par Mani, viņš Man netic. Vai Jēzus apstājās? Vai Viņš apvainojās? Ja Viņš apvainotos, Viņš pazaudētu garīgo kodu, ko bija saņēmis no šī cilvēka. Tu saproti? Te ir par piedošanu, te ir par daudz citām lietām, likumiem, kurus mēs nevaram apiet. Viņi uzdeva šo jautājumu: “Vai mums būs citu gaidīt?” Jēzus saka, lai pasaka Jānim, ka aklie redz, kurlie dzird un tā tālāk. Bet skaties, ko saka Jēzus, kad bija aizgājuši Jāņa vēstneši. Ko tad Viņam vajadzēja teikt: nu tas Jānis gan ir pretīgs, viņš gan neko nesaprot, viņš šaubās par Mani. Iedomājies? Es vispār Esmu aizvainots. Jātiek ir galā ar sevi. Jāiet kalnā, tuksnesī, jālūdz Dievs, kamēr tieku galā vai vispār ir beigas. Viņš man netic. Citu gaidīt? Viņam bija iemesls pārtraukt kādas labas attiecības ar Jāni. Un Jēzus saka:

Kad nu Jāņa vēstneši bija aizgājuši, Viņš sāka uz ļaudīm runāt par Jāni: “Ko jūs gājāt tuksnesī skatīties? Vai niedri, ko vējš šauba? Jeb ko gājāt redzēt? Vai cilvēku, apģērbtu mīkstās drēbēs? Lūk, tie, kas dārgās drānās un pilnībā dzīvo, ir ķēniņa namos. Jeb ko gājāt redzēt? Vai pravieti? Tiešām Es jums saku: vairāk nekā pravieti. Šis ir tas, par ko rakstīts: redzi, Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, lai tas sataisa ceļu Tavā priekšā. Jo Es jums saku: no visiem, kas dzimuši no sievām, neviens pravietis nav lielāks par Jāni Kristītāju; bet vismazākais Dieva valstībā ir lielāks par viņu.” (Lūkas evaņģēlijs 7:24-28)

Jēzus saka, ka Jānis ir eņģelis Viņa dzīvē. Bet Jānis šaubās par Jēzu. Bet Viņš saka: “Tu esi eņģelis Manā dzīvē!” Lai arī viņš Man netic. Dimā vispār neaudzināja savu dēlu un iebāza kaut kādā internātskolā nezin kur. Bet dēls pats pārmantoja šo garīgo kodu no tēva. Mums jau nav tik briesmīgi, mūs nav atstājuši internātskolās un tamlīdzīgi. Bet Es jums saku: no visiem, kas dzimuši no sievām, neviens pravietis nav lielāks par Jāni Kristītāju. Iedomājies, Viņš slavē viņu! Viņš tur piemin, bet vismazākais Dieva valstībā ir lielāks par viņu. Tā ir pāreja no Vecās uz Jauno Derību, bet Viņš slavē.

Tikai farizeji un bauslības mācītāji ir nicinājuši Dieva padomu viņu pašu labā, palikuši viņa nekristīti. (Lūkas evaņģēlijs 7:30)

Viņu pašu labā palikuši Jāņa Kristītāja nekristīti. Farizeji negāja pie Jāņa, Jēzus gāja pie Jāņa kristīties, pie cilvēka, bet farizeji negāja kristīties pie Jāņa. Farizeji nesaņēma to garīgi kodu jeb ģenētiku no Debesu Tēva. Kā Jēzus teica, ka jūs esat no sava tēva velna, jums ir cits tēvs. Jūdiem, īpaši farizejiem, bija problēma ar pārmantojamību. Redzi, ko saka Jēzus Kristus.

“Jo nāca Jānis Kristītājs, neēda maizi un nedzēra vīnu, un jūs sacījāt: viņam ir ļauns gars. Nāca Cilvēka Dēls, ēda un dzēra, un jūs sakāt: redzi, šis cilvēks ir negausis un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs. Taču gudrību attaisnojuši visi viņas bērni.” (Lūkas evaņģēlijs 7:33)

Farizejiem nekad nav labi. Taču gudrību attaisnojuši visi viņa bērni, kuriem ir problēmas ar pārmantojamību no Dieva. No Dieva godājot un atzīstot cilvēkus, kuri to nes. Ābelam un Kainam, vienam no viņiem, bija problēmas ar pārmantojamību. Divi brāļi, Kains nogalināja Ābelu, tas ir ļoti sens Bībeles stāsts. Tie bija Ādama un Ievas bērni. Ābrahāms un Lats – Lats bija svētīts tik ilgi, kamēr viņš bija kopā ar Ābrahāmu. Lats bija Ābrahāma brāļa dēls. Ābrahāmam bija redzējums, vīzija, uzdevums iet uz apsolīto zemi, kā Dievs vadīs. Kad Lats izdomāja, ka viņš ies savu ceļu, mēs bieži tā domājam, mēs tur pa savam, viņš nonāca Sodomā, no kurienes brīnumainā kārtā viņš izkļuva, bet Lata sieva kļuva par sāls stabu, kad atskatījās atpakaļ. Un dzimtas turpinājums bija no meitām. Meitas piedzirdīja Latu, lai dabūtu dzimtas koda turpinājumu. Viņi slēpās alā. Tas ir tas lauvu cirks, mēs esam stipri, mēs esam jaudīgāki, mēs izskatāmies labāk. Mēs nepiedalāmies cirkā, bet godājam Dievu un tos principus, kurus ir iedibinājis Viņš, arī godāt savu tēvu un māti. Baušļi savā starpā ir ļoti saistīti, mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu, tie ir ļoti saistīti. Ābrahāms un Lats, Jēkabs un Ēsavs, Jēkabs no tēva mantoja vīziju, redzējumu, ticību. Ēsavs tai pretojās. Divi cilvēki, viens mantoja, bet otrs nē. Jēkabs izvēlējās sievu, kādu noteica viņa tēvs: kur, kā un kad ir jāizvēlas sieva. Ēsavs ņēma cittautietes sev par sievām, viņš darīja pretēji tam, kā tēvs un māte viņam mācīja. Viņš negodāja savu tēvu un māti un nemantoja Dieva valstību.

Zini, kad es biju Jordānijā, Petras pilsētā. Petra ir klintīs izcirsta pilsēta, arhitektūras brīnums, bet tā ir pamesta. Petra ir no aizvēsturiskiem laikiem. Sanāk, ka tā ir Ēsava pilsēta. Ēdomieši, kas naidojās ar izraēliešiem, mūžīgi apvainoti uz Dievu. Kas izmantoja katru izdevību, kad Izraēlam gāja sliktāk, lai atgūtu kādas savas teritorijas. Jāzeps un viņa brāļi: Jāzeps godāja savu tēvu. Viņa brāļi ignorēja sava tēva mācību. Dāvids, Salamans un Rehabeāms. Rehabeāms godāja savus draugus, nevis tos, kas bija ar viņa tēvu, un pieņēma nepareizus lēmumus nodokļu jautājumā. Rezultātā viņš zaudēja 11 ciltis no 12, un visa viņa valdīšana bija nožēlojama. Viņš iezīmēja šo destruktīvo beigu posmu Izraēlā. Rehabeāms iezīmēja ar to, ka viņš negodāja to kodu, kas bija viņa tēvā. Arī tēvs, ja godīgi, līdz galam neizturēja, jo sāka pielūgt elkus savas dzīves beigās, jo bija apņēmis simtiem svešzemju sievu un katrai uzcēla pa altārim. Arī viņš vairāk godāja kaut ko citu, nevis Dāvidu, savu tēvu, savas dzīves beigās. Rezultāts ir acīm redzams, draugi, mums ir jāmācās no vēstures cilvēku kļūdām. Tāpēc mēs Bībelē lasām to, kas tur ir rakstīts, mēs varam izprast to, ko mums nevajadzētu un ko mums vajadzētu darīt.

Būs divi stāsti. Pirmais, par Jojadu, Joasu un Zaharju. Ir galma apvērsums, un visi ķēniņa dēli bija paredzēti nokaušanai.

Bet Jehošeba, ķēniņa Jorāma meita, ņēma Joasu, Ahasjas dēlu, un izzaga viņu no ķēniņa dēlu vidus, kuri bija nogalināmi, un viņu ar visu aukli novietoja guļamistabā. Tā Jehošeba, ķēniņa Jorāma meita, priestera Jojadas sieva, kas bija Ahasjas māsa, viņu paslēpa no Ataljas rokas, ka tā viņu nevarēja nomaitāt. Un viņš bija apslēpts kopā ar tiem Dieva namā sešus gadus, bet Atalja valdīja pār zemi. (2. Laiku grāmata 22:11-12)

Šeit ir rakstīts, ka Jehošeba, ķēniņa Jorāma meita, priestera Jojada sieva. Tātad Izraēliešu priesterim, kas nesa Izraēla garīgo kodu, kurš bija Dieva vīrs, viņa sieva bija ķēniņa Jorāma meita. Viņa paslēpa mazo Joasu guļamistabā. Iedomājies? Viņa paslēpa, un viņu tādēļ nenogalināja. Tā bija tā sieviete, kas nogalināja ķēniņa dēlus, lai uzurpētu savu varu. Ahaba nams, visas tās Jezebeles, Ahabi, par ko mēs esam lasījuši Bībelē. Paslēpa no viņas rokas, ka tā viņu nevarēja nomaitāt. Viņš bija apslēpts kopā ar Jojadas dēliem Dieva namā sešus gadus, bet Atalja valdīja pār zemi sešus gadus. Mazais Joass, izglābtais ķēniņa dēls faktiski bija Jojadas audzināšanā. Un viņam vēl bija dēls Zaharija. Es nezinu tās pakāpes, pusmāsas, pusbrāļi, tas nav svarīgi, Jojada bija viņu abu tēvs. Faktiski, ja mēs iedziļināmies, visu sīkumos nevaram zināt, bet mēs varam iztēloties, ka viņi kopā spēlējās smilšu kastē, kopā sēdēja un tēvs viņus mācīja. Varam ieskicēt arī tādu ainu. Viņi bija draugi, kā Dāvids ar Jonatānu, iespējams pat tā.

Joasam, kļūstot par ķēniņu, bija tikai septiņi gadi. (2. Ķēniņu grāmata 12:1)

Notika vēl viens apvērsums, tikai šoreiz otrā virzienā. Jojada izvirzīja Joasu, viņš bija ķēniņa dēls, likumīgais valdnieks, un Joasam bija tikai septiņi gadi, kad viņš sāka valdīt.

Un Joass visu savu mūža dienu darīja to, kas bija taisnīgs Tā Kunga acīs, kamēr priesteris Jojada viņu mācīja. (2. Ķēniņu grāmata 12:3)

Viņš atjaunoja Tā Kunga namu, jo iepriekšējais ķēniņš Atalja un citi iepriekšējie ķēniņi kalpoja Baaliem un ašērām. Dieva pravieši tika vajāti, viens ķēniņa dēls izdzīvoja tikai tāpēc, ka viņu noslēpa, viņš izauga pie priestera, pie Jojadas, kopā ar Zaharju, kurš arī bija priestera dēls.

Un Joass darīja to, kas bija taisns Tā Kunga acīs, kamēr dzīvoja priesteris Jojada. (2. Laiku grāmata 24:2)

Priesteris Jojada nomira 130 gadu vecumā, un viņu apglabāja ķēniņa kapenēs, tas bija liels gods, jo viņš nebija ķēniņš, bet priesteris. Tātad Joass kalpoja Dievam tik ilgi, kamēr Jojada bija dzīvs. Kas notika vēlāk?

Un Jojada kļuva vecs un bija savu mūžu nodzīvojis, un viņš nomira; viņš bija simts trīsdesmit gadu vecs, kad viņš nomira. Un viņu apglabāja Dāvida pilsētā pie ķēniņiem, jo viņš bija labu darījis gan Israēlam, gan Dievam, gan Viņa namam. Bet pēc Jojadas nāves nāca Jūdas vadoņi un pagodināja viņu, un ķēniņš viņus uzklausīja. (2. Laiku grāmata 24:15-17)

Viņš negodāja savu tēvu un to, ko viņš viņā bija ielicis, viņš sāka klausīties cilvēkos sev apkārt.

Un viņi atstāja Tā Kunga, savu tēvu Dieva, namu un kalpoja ašērām un elku tēliem. Tad nāca Dieva dusmas šo viņu pārkāpumu dēļ pār Jūdu un Jeruzālemi. (2. Laiku grāmata 24:18)

Kā viss beidzās? Dieva Gars nāca pār Zaharju, kas bija viņa brālis, abi bija kopā uzauguši. Zaharja bija dēls un Joass bija tāds kā pieņemtais dēls, radniecības pakāpi tur grūti saprast, bet viņi bija kā brāļi, kuri bija auguši pie viena tēva.

Tad Dieva Gars nāca pār Zaharju, priestera Jojadas dēlu, un viņš nostājās kādā paaugstinājumā tautas priekšā un sacīja: “Tā saka Dievs: kāpēc jūs pārkāpjat Tā Kunga baušļus? Tas nebūs jums par labu! Ar to jūs esat To Kungu atmetuši, un Viņš atmetīs jūs!” Bet viņi cēlās, sazvērēdamies pret viņu, un, paklausīdami ķēniņa pavēlei, tie viņu nomētāja ar akmeņiem Tā Kunga nama pagalmā. (2. Laiku grāmata 24:20-21)

Paklausīdami ķēniņa jeb viņa brāļa pavēlei. Ne tikai tas, ka nogalināja pravieti, ir cūcība, bet tas, ka Zaharja bija viņa brālis, un tas notika Kunga nama pagalmā.

Tā ķēniņš Joass nepieminēja to žēlsirdību, ko Zaharjas tēvs Jojada bija viņam parādījis, bet nogalināja Jojadas dēlu. Un mirdams Zaharja sacīja: “Lai Tas Kungs redz un piemeklē!” (2. Laiku grāmata 24:22)

Un viss beidzās tā:

Un, kaut gan Aramas karaspēks ieradās skaitā neliels, tomēr Tas Kungs viņu rokās nodeva ļoti lielu karaspēku, tāpēc ka Jūda bija atmetis To Kungu, savu tēvu Dievu; tā sīrieši kļuva Joasa tiesātāji. (2. Laiku grāmata 24:24)

Un tas vēl nav viss.

Bet, kad sīrieši atkal bija no viņa aizgājuši – tie viņu bija atstājuši smagi sasirgušu -, tad viņa kalpi sazvērējās pret viņu priestera Jojadas dēla izlieto asiņu dēļ un nokāva viņu viņa gultā. Tā viņš dabūja savu galu, un viņu apglabāja Dāvida pilsētā, bet ne ķēniņu kapos. (2. Laiku grāmata 24:25)

Tātad viņš izputināts, varu pazaudējis, slims un vēl, sazvērnieku nogalināts savā gultā, tāds bija šī cilvēka gals. Viņš pārkāpa elementāru bausli:

Viņš negodāja to cilvēku, kura dēļ viņš kļuva par ķēniņu. Un, negodājot viņu, Joass vairs negodāja arī tos principus, un viņu neapglabāja ķēniņu kapos.

Otrs stāsts ir par Neronu, šo es arī pats nezināju, bet ir interesanti, ka Nerons bija nodots 12 gadu vecumā pie skolotāja-filozofa Lūcija Anneja Senekas (Lucius Annaeus Seneca). Viņš Neronam mācīja ētikas principus, normālus, universālus principus, kā pārvaldīt valsti, mācīja kā nākamo imperatoru. Arī Bībelē var lasīt par Neronu, tur nav tieši minēts viņa vārds, bet tieši Nerona laikā bija lielās kristiešu vajāšanas pēc Romas dedzināšanas, un klīst arī tādas runas, kas nav pierādāmas, bet iespējams, ka lielās mākslas vārdā, Nerons pats aizdedzināja Romu. Varbūt tā arī nav, bet tika vainoti kristieši, viņi tika nogalināti, arēnā izbaroti zvēriem un sisti stabos un krustos, un Nerona vajāšanu laikā aizgāja bojā arī daudzi mūsu Bībeles varoņi. Izrādās, ka pirmie divi Nerona valdīšanas gadi tiek uzskatīti kā vieni no laimīgākajiem visā civilizācijas vēsturē. Tā bija Romas impērija. Protams, ka varētu par to padiskutēt, kuri ir bijuši tie laimīgākie gadi, bet tie bija divi uzplaukuma gadi. Romas impērija valdīja pār visu pasauli. Nerons valdīja šo valsti ideāli līdz brīdim, kad, pirmkārt, viņš savu skolotāju Seneku izdzina no galma un, otrkārt, viņš piespieda izdarīt savam skolotājam pašnāvību. Romā tas bija pieņemts, ka viņi izdarīja pašnāvības. Cilvēku spīdzināšana, nogalināšana, masu vajāšanas, kā rezultātā senatori noorganizēja sacelšanos, kas viņiem arī izdevās, Nerons bēga, un, kad viņš izdzirdēja, ka tuvojas romiešu speciālā vienība, tad viņš izdarīja pašnāvību, ar sava sekretāra palīdzību viņš ietrieca sev rīklē dunci – viņš izbeidza dzīvi pašnāvībā.

Vienu piemēru es minēju no Bībeles, otru no pasaules vēstures, abi beidzās bēdīgi un abi izdarīja vienu un to pašu kļūdu – viņi negodāja tos cilvēkus, kuri nesa viņiem garīgo patiesības vēsti. Es nezinu, vai Seneka bija dzirdējis par Jēzu Kristu vai nē, bet jebkurā gadījumā šis princips ir tieši tas pats gan pasaulīgajā vidē, varā, politikā, ģimenēs, gan arī garīgajā pasaulē. Un galvenokārt jau garīgajā pasaulē. Ģenētika, garīgais kods, kurš nāk caur cilvēkiem. Un tas ir tik vecs kā pasaule, ka mēs gribam paradīzes dārzu, bet negribam pašu Dievu. Cilvēks nav Dievs, bet viņš ir ļoti tuvu Viņam, un tāpēc es esmu pilnībā pārliecināts, ka pat domās nedrīkst pieļaut negatīvas domas pret Dieva vīriem, pret Dieva cilvēkiem. Var jau kādreiz kaut ko pasmieties, bet pašā būtībā nedrīkst pret šiem cilvēkiem būt pat kāda nepatīkama sajūta. Ir jāpiemin, ir jāgodā, jo tiklīdz es aizmirstu cilvēkus, kuri manī ir ieguldījušies, tas nozīmē, ka es aizmirstu arī tam visam autoru. Un tas ir tik viltīgi, smalki nopīts sātanisks tīkls, kurā cilvēki iekrīt. “Man te papaijās pa galviņu, tur papaijās pa galviņu.” Tev ir jāizvēlas pareizie cilvēki, kuri patiešām nes garīgo kodu.

Arī Rehabeāmam viss nebija pazaudēts, arī ar visu to, ka Salamans savas dzīves beigās bija sācis pielūgt elkus, Rehabeāms zināja savas valsts uzplaukuma noslēpumu, kamēr Salamans turējās pie Dieva, kamēr Salamans godāja viņam tēva nodoto, kamēr Salamans godāja tos cilvēkus, kuri bija ar Dāvidu, tāpat arī kamēr Rehabeāms godāja tos cilvēkus, kuri bija ar Salamanu. Bet bija rakstīts, ka viņš sāka godāt tos jaunos, kuri bija izauguši kopā ar viņu. Šīs dievišķās vērtības, ko mēs nesam, ir ļoti saistītas arī ar cilvēkiem. Cik ārkārtīgi svarīga tomēr ir draudze, nevis cirks. Jūs negodājat Dievu un tos cilvēkus, kuri jūsos pašos ir ieguldījuši, un jūs diemžēl pļausiet. Ir pamatlietas, kuras redzot, ka tās ir pārkāptas, tur nevar būt svētība, un otrādi, ja tu turies pie pamatlietām, tev būs svētība. Un ne jau velti desmit baušļi ir akmenī kalti. Pāvilu jau viegli ir godāt, farizeji tāpat darīja, viņi cēla praviešiem pieminekļus un paši arī nogalināja viņu dēlus. Praviešiem cēla pieminekļus, bet paši nogalināja tos, kas nāca tev šodien pateikt, kā rīkoties. Es jau sen nevienam vairs nesaku, kā rīkoties.

Bet ja es aizkavētos – lai tu zinātu, kā pienākas izturēties Dieva namā, kas ir dzīvā Dieva draudze, patiesības balsts un pamats. (1. Timotejam vēstule 3:15)

Mēs kā draudze vienmēr esam godājuši arī citas draudzes. Mēs trīs gadus no vietas esam rīkojuši Tautas lūgšanu sapulci, un tas ir milzīgs ieguldījums, neviens neko tādu nav darījis. Mēs godājam un atzīstam tos, kuri ir bijuši pirms mums, mēs esam viens veselums, un viņi atzīst mūs, kas mēs ejam pēc tam. Jānis Kristītājs priecājās par Jēzu Kristu, ka Viņš ir lielāks par viņu. Un es vēlos, ka tu esi lielāks par mani, es priecāšos, bet ir slikti aizmirst to, no kurienes ir nācis tas pieniņš, tur ir problēma. Citam ar šo principu ir ļoti lielas problēmas. Piemēram, kad kāds darbu pēkšņi dabūja, jau lepns palika, kāda vairs tur draudze. Tas visam ir elementārs pamatiņš. “Vai, es esmu baigi pacēlies finansēs, esmu baigi pacēlies sabiedrībā, esmu pacēlies sociālajos tīklos,” vai arī: “Man ļoti labi iet laulības dzīvē, nav tā kā tiem tur, ko es starp tādiem te darīšu, kaut kādi te visādi atnākuši.” Vai arī: “Ko tad es sēdēšu tajās grupiņās, es taču esmu kruts, ko es tur varu iemācīties!” Tev te nekas tāds nav jāmācās, kā kopā ir jāpielūdz Dievs, jāatjauno savas garīgās saknes un jāaplaista, te nav nekāds biznesa vai psiholoģijas klubs. Grupiņas vadītājs nav nekāds psihologs, ej pie psihologa un izmeklē visas savas lietas, te ir tavas garīgās mājas, te tev par Bībeli var pastāstīt, kas te ir rakstīts. Es tev neesmu nekāda mamma vai tētis, kas tevi audzinās, kas katru dienu ir jādara vai kādu desu tev pirkt, taču ēd, ko tu vēlies. Pīpē, dzer, pats vienkārši ātrāk nomirsi, dari, ko tu gribi, bet šeit ir tavas garīgās mājas, garīgais kods un tavi cilvēki. “Es esmu par krutu, lai te nāktu.” Tad ej tajā sabiedrībā, kur tu esi tas krutais, un tur vienmēr būs vēl kāds krutāks par tevi. Kā Bībelē ir rakstīts, ka te nav ne grieķi, ne jūdi, ne brīvie, ne vergi. Pāvilam bija diezgan augsts status, viņš bija romietis, viņš bija arī farizejs. Viņš nekautrējās būt ar vienkāršiem cilvēkiem, viņš nešķiroja cilvēkus. Pārmantojamības princips, un to apiet nevar! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Pārmantojamība” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija