Ir apritējis jau apmēram pusgads, kopš Pārsla uzsāka savu ticības dzīvi un sāka apmeklēt draudzi „Kristus Pasaulei”.
Pārsla stāsta par savu ticības ceļa sākumu un to kādas izmaiņas ir pieredzējusi sevī un savā dzīvē, esot ar Dievu.

„Pārceļoties uz Rīgu, es pāršķīru jaunu dzīves lappusi un sāku dzīvot patstāvīgu dzīvi. Tas bija kaut kas jauns un manī radīja priecīgu satraukumu. Arī agrāk jaunas lietas mani vienmēr aizrāva un piešķīra dzīvei jaunu garšu. Tās deva prieku, bet īslaicīgu. Līdz ar jaunumu trūkumu manā dzīvē atnāca arī prieka trūkums. Es apradu ar savu jauno dzīvi Rīgā un manī radās iekšējs panīkums. Katru dienu apmeklēju skolu, pēc skolas devos uz mājām skatīties televizoru un vakarā gāju gulēt, lai rīt sāktu tieši tādu pašu dienu. Es dzīvoju tāpēc, ka jādzīvo, nevis tāpēc, ka to gribētu vai man tas radītu prieku. Manā dzīvē ienāca depresīva rakstura domas un emocijas. Domāju, ka nevienam neesmu vajadzīga, ka mani neviens nemīl. Bija brīži, kad es gribēju nomirt, lai nebūtu jādzīvo šī pelēkā, drūmā dzīve. Meklēju ceļu, kā izbeigt šo depresīvo domāšanu un tādēļ sāku lasīt grāmatu par pozitīvu domāšanu. Centos dzīvot pēc grāmatā izlasītajiem principiem. Tas izdevās vien īsu brīdi, jo nebija spēka ilgtermiņā sekot šiem principiem. Es atkal ieslīgu depresijā.

Tad mana māsa uzaicināja mani uz neformālo pasākumu. Pēc dzirdētajām liecībām man radās interese par Dievu un kristietību. Atnācu pirmo reizi uz mājas grupu. Visi tik mīļi izturas (smejas). Cilvēki mani vēl nav iepazinuši, bet grib mani iepazīt, viņiem ir interese par mani un mani dzīvi. Tas veicināja manī vēlmi iepazīties tuvāk ar šiem jaukajiem cilvēkiem, un līdz ar to tuvināja arī Dievam.

Kad atnācu pirmo reizi uz dievkalpojumu bija uztraukusies (smejas). Nezināju, ko sagaidīt. Jau pie durvīm mani sagaidīja un sveicināja smaidīgi, jauki cilvēki. Mani uzrunāja mācītāja sludināšana. Patika, ka mācītājs ir tik cilvēcīgs. Viņš sludināja ar degsmi, mirdzošām acīm. Tas piešķīla dzirksteli. Svētrunu laikā lietotie dzīves piemēri un ilustrācijas no savas un citu cilvēku dzīves radīja manī ticību un arī drosmi uzsākt jaunu, uzvaras pilnu dzīvi Dieva gribā.

Sāku regulāri apmeklēt mājas grupu un draudzi, un mana dzīve krasi izmainījās. Dievs dziedināja manu domu un emociju pasauli. Es vairs nedomāju depresīvas domas, bet gan priekpilnas un uzvaras pilnas domas. Cilvēki vairs nespēj ar saviem vārdiem un attieksmi izsist mani no līdzsvara. Dievs ir devis man mieru, līdzsvarotību un brīvību. Es zinu, ka neesmu viena. Ar mani ir Dievs un Viņš ir ieinteresēts katrā manas dzīves sīkākajā detaļā.Attiecībās ar cilvēkiem esmu kļuvusi pacietīgāka un iecietīgāka. Aizvien vairāk mīlu un pieņemu cilvēkus tādus, kādi viņi ir.

Es tuvojos Dievam un, pēc savas mājas grupas vadītājas pamudinājuma, pieteicos uz draudzes trīs dienu nometni – inkaunteru.

Tur bija Dievs! Es Viņu satiku un piedzīvoju. Es ieguvu brīvību no bailēm no cilvēkiem.

Agrāk man bija grūti uzsākt sarunu ar nepazīstamu cilvēku, jutos neveikli. Nu vairs tā nav! Esmu ieguvusi drosmi, komunicējot ar cilvēkiem. Ieguvu arī vienu no nākotnes dzīves mērķiem. Nākotnē vēlos kļūt kādam bārenim par mīlošu mammu, kura sniegtu bērnam nepieciešamo mīlestību un palīdzētu nostāties uz pareizā ceļa.

Esmu ieguvusi jēgpilnu dzīvi esot šajā draudzē. Dievs man ir devis daudz mērķus un sapņus. Gribu vēl vairāk iepazīt Dievu un Viņam tuvoties. Gribu iet lielākā ticībā un pilnībā dzīvot Dieva gribā!”

Marija Graudiņa.