Pilnīga bezjēdzība, nomāktība un atkarības bija mana ikdiena ilgu laiku.
Pusaudžu gados es nepratu tikt galā ar savām problēmām un uz jebkuru no nepatikšanām es reaģēju ar depresiju un vēlmi izdarīt pašnāvību. Vienīgais iepriecinājums bija alkohols un cigaretes, no kā es kļuvu atkarīga jau no pirmās reizes. Līdz brīdim, kad iepazinu Dievu un sāku apmeklēt draudzi “Kristus Pasaulei”. Tagad mana dzīve ir piepildīta, interesanta, tajā nav depresijas un nomāktības, man nav atkarību. Dievs ir atbrīvojis mani no nevajadzīgajām lietām un to vietā devis daudz brīnišķīgas iespējas un mērķus, kas sniedz milzīgu gandarījumu.
Es sāpīgi pārdzīvoju jebkuras sīkākās nesaskaņas ar vecākiem vai savas neveiksmes. Aizvien biežāk slīgu depresijās un vēlāk pievienojās arī vēlme izdarīt pašnāvību. Man nebija nekādas nojausmas, ka tas varētu būt slikti, tādēļ ka neko par garīgo pasauli es nenojautu. Šķita, šis lēmums pieder tikai un vienīgi man. Es varu būt un varu nebūt. Iemesls pašnāvībai nebija tālu jāmeklē, mamma varēja mani salamāt par nebūšanu mājās visu nakti, un tas jau bija pietiekams iemesls ātrumā darīt sev galu. Viens no spilgtākajiem gadījumiem bija, kad sāku mācīties universitātē. Beidzot vidusskolu, aizvien vēl nezināju, kas es vēlētos būt un par ko mācīties tālāk. Vecāki atveda mani uz Rīgu, izvadāja pa visām universitātēm un “uz dullo” izraudzījāmies fakultāti. Protams, īpaši nauda tam nebija iekrāta un uz mana vārda tika noslēgts pirmais kredīts. Taču man nepadevās un nesanāca tas, ko mācījos, tāpēc man pazuda interese un es pārstāju skolu apmeklēt. Vienīgais, par ko es uztraucos, bija iespējas atdot paņemto kredītu un kā es spēšu izskaidrot notikušo vecākiem. Tādēļ vairākus mēnešus pirms semestra beigām, kad visam bija jānāk gaismā, es jau plānoju savu pašnāvību. Īpaši neiedziļinājos, kā tieši to izdarīšu, bet zināju, ka pēc Ziemassvētkiem manis vairs nebūs. Paldies Dievam, ka īstajā brīdī man nebija pieejami nekādi nopietni medikamenti un toreiz izdzēru tos, kas bija pieejami, taču visi mēģinājumi vienmēr beidzās vienkārši ar smagu saindēšanos.
Kļūstot pieaugušākai, depresijas un pašnāvības domas pazuda, bet ienāca milzīgs bezjēdzīgums un izteiktas atkarības no alkohola un cigaretēm. Pārdomājot savu dzīvi, es konstatēju, ka nedēļas, mēneši un pat gadi pagāja neticamā ātrumā. Pilnīgi nekas nemainījās un nekas, ko gribēju sasniegt, man neizdevās. Vienīgā mana izklaide bija dzeršana un pīpēšana. Šīs lietas pielipa ļoti ātri un, lai kā man tas viss būtu apnicis, es nespēju pieņemt lēmumu atteikties, pie kura arī turētos ilgāk kā vienu dienu. Varbūt es nedzēru diendienā, bet darīju to ļoti regulāri. Trešdienas bija mazās piektdienas, piektienas bija svētas dienas, tas nozīmēja obligāta dzeršana. Turklāt tās jau nebija vienīgās nedēļas dienas, kad mēdzu lietot alkoholu. Man nebija sāta sajūtas, es pusstundas laikā spēju piedzerties tik ļoti, ka vispār neatcerējos, ko esmu tajā vakarā darījusi. Tas mani kaitināja! Pēc katras dzeršanas mocījos ar izteiktām paģirām – gan morālām, gan fiziskām un arī finansiālām. Lielākā daļa ienākumu aizgāja tieši alkoholā un cigaretēs. Sapratu, ka pati par sevi nespēju tikt no tā brīva.
Pa šiem gadiem biju sākusi apmeklēt draudzes, un bieži domāju, kāpēc Dievs mani neatbrīvo no atkarībām. Es varēju nosēdēt kārtīgi svētdienas dievkalpojumā plānotās divas stundas un, izejot ārā, darīt tāpat kā iepriekš. Pēc kārtējām iedzeršanām lūdzu Dievam par šo savu problēmu. Viņš pazīst manu sirdi un to, kas man vajadzīgs, lai spētu tikt galā. Tā nu reiz nedēļas vidū pie mums mājas ieradās kāds draugs ar pusizdzertu alkohola pudeli. Lai arī īpaši nevēlējos, jau pēc pirmās glāzītes manas domas mainījās. Protams, viss beidzās kā vienmēr. Pēc brīža es neko neatcerējos no tā, kas notika apkārt. Nākamajā rīta piecēlos, saprotot, ka kavēju darbu un gatavoties nav daudz laika. Saģērbos un devos uz durvīm, palika tikai paķert somiņu un skriešus uz pieturu. Liels bija mans pārsteigums, kad somiņu nevarēju atrast ne gaitenī, ne viesistabā, ne savā guļamistabā – pilnīgi nekur. Biju šokā. Somā bija divi telefoni, gan darba, gan personīgais. Jauns Mp3 atskaņotājs, maks, pase, tiesības un bankas karte. Labi, ka skaidras naudas nebija daudz. Pēc mājas izvandīšanas bija skaidrs, ka manas somiņas tur noteikti nav. Man nebija ne jausmas, kur esmu to likusi. Tikai ar milzīgu piepūli izdomājām, ka esam bijuši vēl pēc dzeramā un pirkuši alkoholu. Tas nozīmēja vienu, – ka somiņu esmu pazaudējusi kaut kur pa ceļam. Pēc šī gadījuma, protams, atkal sūdzējos Dievam, lūdzot, lai mani glābj no šīm šausmām un palīdz man uz visiem laikiem atteikties no alkohola. Sapratu, ka nekad vairs nevēlos neko pazaudēt dzeršanas dēļ. Šis bija gadījums, kas man lika pieņemt lēmumu uz visiem laikiem atteikties no alkohola, un šoreiz man tas izdevās, jo Dievs deva spēku.
Ienākot draudzē “Kristus Pasaulei”, esmu sapratusi, kāpēc iepriekš man vienmēr ir bijis grūti tikt galā ar savām problēmām un atkarībām. Lai arī apmeklēju draudzes, aizvien nebiju neko dzirdējusi par personīgām, ik dienas attiecībām ar Dievu. Es lūdzu tikai tad, kad man bija ļoti grūti un ne ilgāk kā pāris minūtes, un lasīju Bībeli, kad gāja vēl smagāk. Kad mājas grupas vadītājs ieteica regulāri sākt lūgt un lasīt Bībeli, es atbildēju, ka man tas nav nepieciešams, jo no rītiem skatos labu kristīgo raidījumu. Tas bija aizstājējs personīgajām attiecībām ar Dievu. Taču pagāja laiks un, redzot citu cilvēku piemēru, es pamazām sāku regulāri lūgt un lasīt Bībeli. Tas ļauj man tikt galā ar savām emocijām neveiksmju vai kritikas gadījumā. Es vairs neslīgstu depresijā un neplānoju pašnāvības. Apmeklējot draudzi un vadot mājas grupiņu, esmu tikusi brīva no bezjēdzības, jo šeit es sastopos ar aizraujošiem izaicinājumiem un piedzīvojumiem, kas piepilda dzīvi. Man nav vairs nepieciešams alkohols, lai priecātos par ikdienu. Esmu no tā atteikusies pilnībā un nelietoju to jau vairāk kā piecus gadus. Esmu pateicīga Dievam par pilnvērtīgu dzīvi!
Lūgšanai un Bībeles lasīšanai ir milzīgs spēks. Ja tu vēl aizvien cīnies ar atkarībām un grēkiem, tad zini, ka Dievs tev noteikti var palīdzēt. Negaidi līdz brīdim, kad paliks pavisam slikti! Šī draudze man ir palīdzējusi atbrīvoties no bezjēdzības un grēkiem. Man patīk nākt uz dievkalpojumiem, jo šeit ir mana ģimene un mani draugi. Es esmu iemācījusies priecāties un izklaidēties bez alkohola. Esmu pateicīga Dievam par šīm izmaiņām savā dzīvē. Nekad nevēlētos iet atpakaļ un nonākt tur, kur biju, pirms iepazinu Dievu personīgi. Viņš patiešām ir labs!
Līga Paņina
