Ainārs draudzē „Kristus Pasaulei” ir jau vairāk nekā pusgadu, un šajā laikā nav izlaidis nevienu svētdienas dievkalpojumu.
Viņa dzīvē ir notikušas un vēl turpinās pārmaiņas. Lielākā no tām ir iegūtā brīvība no gadu desmitiem ilgušas smēķēšanas. Viņš pats saviem spēkiem no tās atbrīvoties nespēja. Dieva spēkā, un arī pašam aktīvi ticot un iekļaujoties draudzē, Ainārs šo atkarību ir uzvarējis. Viņš stāsta par savu dzīvi un piedzīvoto atbrīvošanu no nikotīna:

„Bērnībā tēvs ļoti daudz smēķēja manā klātbūtnē. Tas šķita vilinoši, ka viņš kaut ko aizdedzina, un tad pūš dūmus, veidojot visādus riņķīšus. Līdz ar to parādījās vēlme uzvilkt dūmu arī pašam. Likās, ka tas ir stilīgi!

Pirmo reizi pamēģināju smēķēt jau agrā bērnībā, pat nesācis vēl iet skolā. Ievēroju, kur tēvs pīpē un met izsmēķus, un tad garākos savācu sev, lai pēc tam aiz stūra uzvilktu dūmu. Vēlāk birdināju no tiem ārā tabaku un no avīžu papīra pats tinu papirosus. Tā es, mazs puika, jau biju kritis nikotīna varā.

Reiz tēvs atveda mājās kādas trīsdesmit paciņas importa cigarešu. Protams, ka viena no tām man tika ātri vien kabatā, aizņēmos to uz neatdošanu un kārtīgi noslēpu ārpus mājas robežām. Bet tēvs, izrādās, bija paciņu skaitu piefiksējis, un ļoti ātri uzzināja par manu nedarbu. Kaut arī pēriens par katru pieķerto smēķēšanas reizi kļuva arvien smagāks, tas nedeva nekādus panākumus, jo šī atkarība jau bija manas ikdienas sastāvdaļa. Pat rungas atstātie zilumi uz kājām neatturēja no nepārvaramās vēlmes smēķēt!

Reiz 5. klasē pierunāju gandrīz visus zēnus nobastot mūzikas stundu. Sapulcējāmies tualetē un droši smēķējām. Taču vecāko klašu skolnieki mūsu pieķēra, aizbultēja durvis no ārpuses un izsauca skolas mācību pārzini ar direktoru. Kad atvērās tualetes durvis, dūmu mākonis bija tik liels, ka knapi varēja saskatīt blakus stāvošo. Sekas toreiz bija ļoti nopietnas, jo nepilnas stundas laikā vecāki visiem jau bija izsaukti uz skolu! Un tomēr arī tas nelīdzēja!

Kā jau visiem, kas nav ar Dievu, tusiņi ar alkoholu un cigaretēm bija neatņemama dzīves sastāvdaļa. Smēķēju apmēram paciņu cigarešu dienā. Pēdējo sešu gadu laikā parādījās veselības problēmas. Bija dūrieni krūtīs, reiboņi, neskaidra galva, kas radīja arvien pieaugošu diskomfortu. Bieži vien smēķējot bija slikta dūša un vemšana, neatkarīgi no alkohola lietošanas. Tas arvien biežāk lika aizdomāties par smēķēšanas izbeigšanu.

Mēģināju atbrīvoties no kaitīgā ieraduma pats saviem spēkiem, taču ilgāk par nedēļu nespēju noturēties. Tiklīdz kāds blakus uzsmēķēja, tā uzreiz kārdinājums ņēma virsroku.

Mana dzīvesbiedre bija piedalījusies kādā draudzes „Kristus Pasaulei” pasākumā, un aicināja arī mani sev līdzi uz dievkalpojumu. Biju pamanījis viņā izmaiņas, tāpēc sievas stāstītais mani ieinteresēja. To, ka Dievs ir, un ka Jēzus ir nācis, lai cilvēkus glābtu un dziedinātu, es biju dzirdējis jau kopš bērnības. Tiesa, daudz ko neizpratu, tāpēc visus šos gadus biju dzīvojis grēkos un atkarībās.

Nākamajā svētdienā piekritu atbraukt kopā ar sievu. Tā es ienācu šajā draudzē, pilns ar visādiem stiķiem un niķiem, un vēl smēķēju. Tieši šeit es sapratu, ka Kristus spēkā varu kļūt pilnīgi brīvs no atkarības, kura mani savā gūstā bija turējusi daudzus gadus. Kādā svētrunā mācītājs teica kolosālus vārdus: „Miesa ir stulba!” Sākumā es tikai krietni nosmējos, taču uzreiz sapratu, ka tam pamatā ir gudra un spēcīga doma. Tieši tajā reizē es ieraudzīju savu smēķēšanas netikumu patiesā gaismā.

Pēc pāris dienām, dodoties uz basketbola treniņu, pa ceļam nopīpēju pēdējo cigareti un pieņēmu dzelžainu lēmumu vairs nepīpēt. Apsolīju pats sev un Dievam, ka nekad vairs nesmēķēšu. Bet viena lieta ir pieņemt pašam stingru lēmumu vairs nesmēķēt, taču tas īstenojams tikai Dieva spēkā. Jau pēc stundas nāca pirmais pārbaudījums, kad treniņā ieguvu traumu. Parasti stresa situācijās ķēros pie cigaretes, taču šoreiz man bija spēks to nedarīt, un tas manu apņemšanos stiprināja vēl vairāk.

Tā es nesmēķēju kopš pagājušā gada. Kārdinājumi uzpīpēt man gan bija vēl pāris mēnešus. Šādās reizēs lasīju Bībeli un skaļi apliecināju tās Rakstu vietas, kur ir runa par uzvaru pār grēku. Pēc Dieva vārda apliecināšanas sajutu sevī spēku un tā spēju kārdinājumus uzvarēt. Nekas nevarēja mani atturēt no lēmuma iegūt pilnīgu brīvību Kristū. Arī mājas grupas vadītājs lūdza tajās reizēs, kad man bija īpaši grūti. Ir kāda Rakstu vieta no Bībeles, kas mani ļoti uzrunāja tajā laikā, un deva spēku atbrīvoties no šis atkarības uz visiem laikiem.

„Dzīvosim cienīgi, kā diena to prasa, nevis dzīrēs un skurbumā, izvirtībā un izlaidībā, ķildās un naidā, Bet lai jūsu bruņas ir Kungs Jēzus Kristus, un nelutiniet miesu, lai nekristu kārībās.” (Romiešiem 13:13 – 14)

Tagad nejūtu vairs ne mazāko vēlmi uzpīpēt. Kad darbā kolēģi dodas smēķēt, man tas ir pilnīgi vienalga, kas agrāk nebūtu iedomājams. Pirms nedēļas biju aizbraucis uz laukiem pie brāļa. Tur visi smēķē, taču es jutos pilnīgi brīvs, un varēju pat viņus vēl pamācīt: „Mīļie cilvēki, ko jūs darāt, kāpēc jūs indējat savas plaušas?”

Es zinu, Dievs mīl mani, un mūs visus! Mans novēlējums – pieņemiet Kristu, kā savu Glābēju, un Kungs Jēzus būs ar jums, kā bruņas, lai neuzvarētu nedz miesas kārdinājums, nedz velna nodomi. Dieva svētību jums visiem!”

Aināra Davidoviča liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums