Inese ir jauna sieviete, kura ir precējusies un kopā ar vīru audzina divas jaukas meitiņas. 
Viņai ir darbs, kas sagādā gandarījumu. Finanses, kas ir pietiekamas, lai nodrošinātu savu ikdienu. Šķietami ir viss, lai varētu spriest, ka viņas dzīve patiešām ir izdevusies. Tā arī būtu, ja Inese kopš bērnības nemocītos ar depresiju un ar tās visām iespējamajām izpausmēm.
Viss sākās ar mazvērtības kompleksiem bērnībā, kad aizvien biežāk pēc vecāku aizrādījumiem galvā ienāca doma – es to nevaru un nekad nevarēšu; man nekas neizdodas kā vajag. Pārliecība par to, ka viņa ir nevērtīgāka un neveiksmīgāka par citiem, dziļi iesēdās viņas galvā. Inesei sāka riebties viņa pati, citi cilvēki un viss kas notika apkārt. Nebija lietas, kas Inesi spētu iepriecināt, toties kaitināja gan pilnīgi viss. Katra jauna diena viņai bija kā pārbaudījums, kas tika sagaidīts ar vienu vienīgu cerību – kaut ātrāk tā beigtos. Darbs bija pilnīgi vienaldzīgs. Inese saka par sevi: „Es gāju un darīju visu kā robots. Ejot uz darbu, gribējās, lai ne ar vienu nebūtu jāsatiekas un jārunājas. Kaut neviens pie manis nenāktu un neko nejautātu. Gribējās noslēpties un ierauties sevī. Kaut ātrāk pienāktu vakars.” Bet arī atgriežoties vakarā mājās, Inese mieru tur atrast nevarēja. Bērnu spēļu radītais troksnis viņas nervus vēl vairāk uzvilka un radīja viņā dusmas un neapmierinātību. Inesei, domājot par savu dzīvi, bieži bija sevis žēl. Bezspēcība, nomāktība, dusmas un asaras bija viņas ikdiena, no kuras viņa pati izeju atrast nespēja. Nekur nebija tik ļoti gaidītā miera, pēc kā alka Ineses sirds.
Depresija savu kulmināciju sasniedza brīdī, kad visām sliktajām emocionālajām pašsajūtām pievienojās arī fiziski simptomi, tādi kā sirds aritmija un samazināts asins spiediens, kas radīja nepatīkamu sajūtu – it kā galva būtu piebāzta ar vati un nav iespējams skaidri padomāt. Pienāca tāds brīdis, kad kļuva pavisam slikti un bija nepieciešams meklēt palīdzību slimnīcā. Nekādu reālu fizisku defektu ārsti Inesei atrast nevarēja un atzina, ka visam cēlonis ir viņas psiholoģiskais stāvoklis. Ārstēšanas procesā ārstējošais ārsts, uzklausot Ineses sūdzības, ieteica palietot antidepresantus. Pirmā pieredze Inesei ar šiem medikamentiem bija visai nepatīkama. Noteiktā zāļu deva bija nedaudz par lielu un Inese nācās piedzīvot halucinācijas un sajūtu, ka vispār neatrodas realitātē. Devu noregulēja atbilstoši Ineses vajadzībām un viņa arī apzinīgi centās šos medikamentus lietot. Vienīgais, visu laiku nelika mieru doma, ka šie medikamenti varētu izraisīt atkarību, no kuras vēlāk būs grūti tikt vaļā.
Citu pavērsienu Ineses dzīvei deva iepazīšanās ar Dievu. Pagāja laiks, un Inese jutās pietiekami stipra, lai atteiktos no šo medikamentu lietošanas. Taču esošā pieredze ar Dievu tā arī palika virspusēja un balstījās tikai uz rituālu pildīšanu. Balvos tika izveidota draudzes „Kristus Pasaulei” mājas grupa, kuru Inese sāka apmeklēt. Dievkalpojumos dzirdētais vārds ļoti uzrunāja. Viņa sāka redzēt lietas, kas ir jāizmaina. Sākuma Inese nevarēja saprast un pat nedaudz dusmojās, ka mācītājs tik regulāri runā un piemin personīgas attiecības ar Dievu. Inese domāja, ka viss viņas attiecībās ar Dievu ir kārtībā. Vai tiešām ir nepieciešams ar tādu stingrību izturēties pret Dieva lietām? Inese nolēma pamēģināt un pārbaudīt pati. Rezultāts viņu pārsteidza. Viņa saprata, ka līdz šim Dievu nemaz nav īsti pazinusi un pietiekami daudz pievērsusi šai lietai uzmanības un līdz ar to nav saņēmusi no Dieva visu, ko Viņš var dot. Ineses dvēsele beidzot atrada savu mierinājumu un savu prieku. Un tas pamazam saka mainīt viņas dzīvi. Ļoti daudz Inesei deva draudzes „Kristus Pasaulei” rīkotā lūgšanu nometne, kas viņai deva jaunu virzību uz sevis pieņemšanu. Pārmaiņas nenotika vienā dienā, bet tās ir pamazām un noteikti gājušas uz priekšu. Inese par sevi saka: „Es tik tiešām esmu laimīgs cilvēks.” Ar prieku viņa iet uz darbu, ar prieku satiek cilvēkus, ar prieku pavada laiku kopā ar savu ģimeni un nekas viņu nespēj darīt nervozu vai aizkaitinātu. Ja iepazīst Dievu, tad dzīvē vairs nav vietas depresijai.
Inese liecību pierakstīja Līga Paņina
