Kopš ceturtās, piektās klases sāku kopā ar vienaudžiem uzpīpēt un iedzert, lietot narkotikas, kā arī biju atkarīgs no toksikomānijas, vēlāk nāca klāt arī pornogrāfija. Toreiz man arī pašam tas likās ļoti interesanti un aizraujoši. Bija liela vēlme pēc īslaicīga prieka, daudz nedomājot par to, kā tas varētu izvērsties vēlāk.

Tā tas ilga kādus septiņus, astoņus gadus. Šajā laikā tiku tiesāts par huligānismu. Reibumā tika veiktas vairākas zādzības, kam sekoja darīšanas ar policiju, un man nācās vairākkārt stāties tiesas priekšā. Skolā kliboja disciplīna, nespēju koncentrēties uz veicamo uzdevumu, kā rezultātā tiku atstāts uz otru gadu septītajā klasē. Lielāko daļu laika pavadīju kopā ar vienaudžiem, jo apstākļi mājās nebija no tiem labākajiem. Ģimenē man netika rādīts pareizs piemērs, jo tur valdīja vardarbība, mājās vienmēr kāds lietoja alkoholu un smēķēja.

Bija mēģinājumi pašam atmest šos kaitīgos ieradumus, taču tas nebija uz ilgu laiku. Pie pirmajiem sarežģījumiem personīgajā dzīvē es atsāku dzert un alkohola reibumā arī smēķēt. Mana vide un draugi ietekmēja mani negatīvi.

Par Dievu es kaut ko zināju, jo Valmierā, no kurienes es nāku, bija kristīgais dienas centrs. Mēs ar jauniešiem tur bieži iegriezāmies, lai uzspēlētu galda spēles un vienkārši atpūstos. Man tur patika, bija laba gaisotne, arī vadītāji un organizētāji bija mums labs piemērs. Viņi daudz stāstīja par Dievu un aicināja mūs, jauniešus, uzticēt savu dzīvi Jēzum. Toreiz es neatsaucos šiem aicinājumiem, jo draugi, “tusiņi” un pasaulīgā dzīve likās daudz svarīgākas, nekā Dievs, taču šo saskarsmi ar kristiešiem es neaizmirsu visus turpmākos gadus.

Dažādu apstākļu dēļ pārcēlos dzīvot uz Angliju. Šķita, ka tagad gan viss mainīsies. Taču arī tur bija tā pati vide, un nekas nemainījās. Anglijā es biju vairāk nekā gadu, tad es atbraucu uz Latviju atvaļinājumā. Sirdī bija tukšums un arī bailes par rītdienu. Tā kā biju pārliecināts, ka Dievs ir, baidījos no nāves, jo ticēju, ka ir mūžība un zināju, ka pēc nāves nonākšu ellē. Tukšuma sajūta un bailes mani mudināja meklēt Dievu, kaut arī šaubas čukstēja, ka neesmu Viņam pietiekami labs, vērtīgs un nozīmīgs.

Draudzē “Kristus Pasaulei” pirmo reizi biju pagājušā gada oktobrī, kad bijusī draudzene mani atveda uz dievkalpojumu un vēlāk arī uz mājas grupiņu. Pirms tam dažkārt biju apmeklējis arī citu tradicionālo draudžu dievkalpojumus, bet man neradās vēlme tām pievienoties. Tikai tad, kad nonācu šeit, sajutu, ka te varētu būt īstā vieta, kur patiesi meklēt Dievu. Grupas vadītāja man uzdāvināja Bībeli, nākamās divas trīs nedēļas es lasīju Dieva vārdu un biju kristīgā vidē, taču tad atvaļinājums beidzās un es atgriezos Anglijā, pie saviem vecajiem draugiem. Nebiju vēl tik stiprs, lai pateiktu “nē” savai kompānijai un kārdinājumiem pēc īslaicīgā prieka.

Dzīvojot Anglijā vēl dažus mēnešus, man bija iekšējs konflikts. Vēlējos nopietni meklēt Dievu un sākt jaunu dzīvi, brīvu no visām atkarībām. Šā gada pavasarī sapratu, ka reāli izmainīt savu dzīvi varēšu tikai tad, ja pilnīgi nomainīšu vidi, kurā es dzīvoju. Tas nozīmēja no Anglijas atgriezties Latvijā pavisam. Tas nebija viegli, taču tā bija cena, kas man jāmaksā par izmaiņām savā dzīvē un attiecībām ar Dievu. Šā gada jūnijā es stingri nolēmu atgriezties Latvijā, lai pievienotos draudzei “Kristus Pasaulei”, un tā arī izdarīju.

Sākumā man nebija ne darba, ne arī kur dzīvot. Pirmās trīs nedēļas dzīvoju teltī un meklēju darbu, kas būtu savienojams ar draudzes un mājas grupiņas pasākumu apmeklēšanu. Apņēmos neizlaist nevienu draudzes pasākumu. Ļoti lūdzu Dievu, lai varu atrast darbu un dzīvesvietu Rīgā, lai atgriešanās nebūtu veltīga.

Kad es jau biju apmeklējis divus vai trīs dievkalpojumus, man zuda vēlme pēc marihuānas un arī paradums skatīties pornogrāfiju. Pats pirms tam daudz lūdzu, lai tieku brīvs no šīm atkarībām. Daudz lasīju Dieva vārdu, nožēloju grēkus un lūdzu Dievam piedošanu par visām šīm sliktajām lietām manā dzīvē. Protams nebiji nemaz tik viegli, jo nācās atteikties no vecajiem ieradumiem, aizvietojot tos ar jauniem, kas sākumā likās neiespējami.

Tagad, kad jau vairākus mēnešus nelietoju atkarību izraisošās vielas, jūtos nesalīdzināmi labāk, nekā pirms tam. Es spēju nepakļauties citu cilvēku spiedienam, esmu iemācījies pastāvēt par sevi, savu ticību un pārliecību. Tieksme pēc alkohola un cigaretēm ir pilnībā aizgājusi! Man ir izveidojies raksturs, esmu kļuvis daudz noteiktāks un stabilāks. Tagad man ir labs darbs un sava dzīves vieta, tieku uz visiem dievkalpojumiem un mājas grupas sapulcēm.

Cilvēkiem, kuri lasa manu liecību, es gribu novēlēt – kad tu uzzini par Dievu, izmanto šo iespēju uzreiz, jo tu nezini, vai būs nākamā. Un ja būs, tad nāksies maksāt daudz lielāku cenu. Būs daudz vairāk atkarības, nekā līdz tam un iegūt brīvību ir daudz grūtāk. Viņš vēlas mainīt tavu dzīvi. Jautājums tikai – vai tu pats esi tam gatavs?

Salvja Mitrofānova liecību pierakstīja un rediģēja “Kristus Pasaulei” redakcija