Edgara dzīves stāsts ir interesants un saistošs, kur mainās cerības uz spožu nākotni un panākumi, ar smagiem pārdzīvojumiem un izvēlēm, ko vēl vairāk sarežģī paša nepatstāvīgais raksturs, autoritāšu nepieņemšana un alkohola lietošana. Ejot cauri dažādiem dzīves posmiem, Edgars ir meklējis arī garīgas lietas, kurās ir centies atrast risinājumu savām problēmām, bet vienmēr neveiksmīgi, līdz sācis apmeklēt draudzi un iepazinis Dievu.

“Kaut kādu iemeslu dēļ sliktās lietas pielīp daudz ātrāk nekā labās. Lai arī mamma bija ticīgs cilvēks, kurš apmeklēja dievkalpojumus, mācīja man pareizas vērtības un Dieva gribu, tomēr tajā laikā tā pa īstam Dievu neiepazinu. Savukārt tētis bieži lietoja alkoholu un, lai nevajadzētu laiku pavadīt mājās, klausoties viņa apnicīgajā pļāpāšanā un skandālos, es daudz laika pavadīju uz ielas kopā ar draugiem, par ko mamma nekad man nepārmeta. Un, lai gan redzēju, kā dzeršana izmaina tēvu, pats biju pirmais, kas vienaudžu starpā izmēģināja cigaretes un alkoholu. Šajā laikā ieguvu ne tikai netikumu lietot alkoholu, bet arī zaudēju spēju uzticēties, paklausīt tēvam un iespējams arī autoritātēm kopumā.

Divpadsmit gadu vecumā iestājos jaunsardzē un ļoti pieķēros instruktoram, kurš kļuva man arī par garīgu autoritāti, ko nebiju atradis savā tēvā. Viņš mācīja mums patriotismu un uzsvēra, cik svarīgi ir mīlēt un sargāt visu latvisko, tostarp iepazīstināja mūs ar pagāniskajām tradīcijām un raksturīgajiem rituāliem. Vienā reizē piedalījos publiskā pasākumā, kur tika „iesvētīta” kāda akmens laikmeta apmetnes vieta un tika pieaicināta arī zintniece, un mēs piedzīvojām tiešām pārdabiskas lietas. Tajā laikā tas ļoti aizrāva, jo saistījās ar kaut ko mistisku, pārdabisku un reizē romantisku. Bija sajūta, ka tur ir kaut kāds spēks, bet tas man nepalīdzēja iegūt plašāku skatījumu un izpratni par dzīvi. Jāpiemin, ka, iestājoties jaunsardzē, atmetu pīpēšanu un iedzeršanu.

Mamma bieži slimoja un neilgi pēc tam, kad iestājos arodskolā, viņa nomira. Biju palicis bez garīgas aprūpes un balsta un manā dzīvē atgriezās tabaka, alkohols un uzdzīve. Tajā laikā tēvs bija saņēmies, nokodējies pret alkoholu un uzsācis savu biznesu, kur labi nopelnīja un sāka pievērsties arī man. Audzināšanas trūkums bērnībā tika kompensēts ar naudu un man netrūka nekā, tomēr atkarība no tēva labvēlības kaitēja manam lepnumam. Pēc arodskolas beigšanas, strādājot zemessardzē mani ienākumi bija niecīgi, sākās „treknie” gadi un pārgāju strādāt celtniecībā, kur pelnīju piecas reizes vairāk kā zemessardzē un kļuvu neatkarīgāks no tēva labvēlības. Labie ienākumi un neatkarība no tēva „masēja” manu ego un kļuvu aizvien lepnāks. Šķita, ka beidzot būšu atradis savas dzīves piepildījumu, nolikdamas naudu Dieva vietā, cerot, ka tā atrisinās visas iespējamās problēmas. Kaut pelnīju labi, biju nepārtrauktos labāka darba meklējumos, jo reti kurā vietā spēju nostrādāt vairāk par pāris mēnešiem sava nepastāvīgā rakstura dēļ. Man bija grūti paklausīt un uzturēt normālas attiecības ar tēvu. Taču sekoja krīzes gadi un neilgā laika posmā paliku bez stabila darba un ienākumiem. Mani sapņi sabruka un bija skaidrs, ka Latvijā uz trekno gadu labumiem cerēt nevaru un nolēmu doties un Angliju. Tomēr nespēju tur iedzīvoties un pēc neilga laika atgriezos Latvijā. Sāku strādāt armijas un cīņu sporta veikalā pie bijušā jaunsardzes instruktora, kur alga bija  niecīga. Īrējot istabiņu, no algas atdevu pusi un par otru pusi vajadzēja iztikt. Mans pamata uzturs bija vislētākie cīsiņi, rīsi un kečups. Gads, nodzīvots šādos apstākļos, atstāja zināmas sekas arī uz manu veselību. Bija skaidrs, ka naudu nopelnīt nemaz nav tik viegli, turklāt pati par sevi tā neko nemaina un nespēj atrisināt manas personības problēmas. Joprojām cīnījos ar mērķu trūkumu, alkoholu, man nebija nekāda tālejoša mērķa, es vienkārši plūdu pa straumi, pavadot laiku, tusējoties un lietojot alkoholu.

Centos savu dzīvi sakārtot, lasot grāmatas par pozitīvas domāšanas spēku. Sava despotiskā rakstura dēļ bieži sabojāju attiecības ar līdzcilvēkiem. Esmu bijis vairāk ņēmējs, nekā devējs. Vienmēr ietiepos un centos palikt pie sava viedokļa. Nekad neesmu cīnījies un centies saglabāt attiecības arī ar pretējo dzimumu, jo man bija uzskats, ja tevi grib pamest, tad agri vai vēlu tas noteikti notiks. Es nevēlējos mainīties un reti kaut kur piekāpos. Protams, izjukušās attiecības sāpēja, parādījās nepiedošana un dusmas, ko centos risināt kā grāmatās rakstīts, domājot pozitīvās domas. Kādu periodu šķita, ka tas palīdz un nu esmu ar visu ticis galā, bet, atkal sastopoties ar šo cilvēku, negatīvās emocijas uzliesmoja no jauna. Tāpat centos tikt galā ar alkohola problēmu. Man nebija domas atmest to pavisam, es vēlējos, lai tomēr varu vienreiz mēnesī nedaudz iedzert, taču, pretēji gaidītajam, es dzēru aizvien vairāk un vairāk. Kā izrādījās prasme pozitīvi domāt nevienā no šiem gadījumiem man nelīdzēja, es turpināju mocīties ar nepiedošanu un alkohola atkarību.

Patiesais risinājums nāca negaidīti. Biju ievērojis, ka bijusī draudzene savā profilā iesaka draudzes „Kristus Pasaulei” video ierakstus. Nodomāju, ka viņa laikam būs iepinusies nepatikšanās un sākusi apmeklēt sektu. Kaut arī līdz šim nebijām komunicējuši, viņa uzaicināja atnākt uz draudzes jubilejas dievkalpojumu un es arī piekritu. Slavēšanas laikā mani uzrunāja kādas dziesmas vārdi – aizdedz manu sirdi Dievs! Es patiešām vēlējos, lai mana sirds degtu. Sapratu, ka man ir vajadzīgs Dievs, lai spētu tikt galā ar savu dzīvi un patstāvīgajām problēmām. Pagāja vēl kāds zināms laiks, līdz sāku regulāri apmeklēt dievkalpojumus. Jēzu Kristu gāju pieņemt nevis vienu reizi, bet gan trīs, lai šis izdarītais lēmums man iesēstos prātā un es to pilnībā saprastu un sajustu. Sāku apmeklēt ne tikai dievkalpojumus, bet arī mājas grupiņu un pamazām izveidoju personīgas attiecības ar Dievu, lasot Bībeli un lūdzot. Jo vairāk laika pavadu ar Dievu, investēju Viņa lietās, jo vairāk mainījās mana dzīve.

Ja iepriekš es nespēju piedod par izjukušajām attiecībām, tad tagad mana sirds ir pilnībā dziedināta. Vairs nav nekādas nepiedošanas, sāpju vai dusmu par notikušo šķiršanos un es atkal varu brīvi ar viņu komunicēt, kaut arī kādreiz tas šķita pilnīgi neiespējami. Ar alkoholu gāja nedaudz grūtāk. Pagāja kāds laiks, kamēr pieņēmu lēmumu, ka vēlos atteikties no tā pavisam, jo patiesībā tas mani apgrūtināja. Lūdzu, lai Dievs palīdz atbrīvoties no šīs atkarības. Uzreiz jau nekas nenotika un nākamo mēnesi visiem spēkiem vajadzēja cīnīties pret vēlmi pēc alkohola. Jaunā gada svinībās tomēr nolēmu ar draugiem patusēt un piedzēros. Taču pēc tam, kad atžirgu, sapratu, ka esmu kļūdījies un man patiesībā nevajadzēja dzert, jo esmu jau kādu laiku atpakaļ saņēmis dziedināšanu un brīvs no šīs atkarības. Kopš šīm gadumijas svinībām vairs neesmu lietojis alkoholu un smēķējis, un man vairs arī nav nekādas vēlmes. Esmu pilnībā brīvs no alkohola jau vairāk kā trīs gadus, par ko esmu Dievam ļoti pateicīgs, jo tas nopietni traucēja manu ikdienu, spēju skaidri domāt un iespēju trenēties. Pozitīva domāšana man to nesniedza.

Kopā ar Dievu arī cenšos strādāt pie sava rakstura. Nevaru teikt, ka būtu sasniedzis pilnību, tomēr ievēroju, ka esmu kļuvis daudz nosvērtāks un pastāvīgāks. Vairs nemainu darbus, kā tas bija pirms tam. Pateicoties mācītājam un mājas grupas vadītājam, mācos pieņemt autoritātes un paklausīt tām. Cenšos izprast un ieklausīties citu cilvēku uzskatos un neietiepjos par savu viedokli. Dievs man ir devis plašāku skatījumu un izpratni par dzīvi. Viņš man sniedz piepildījumu un arī tālejošus mērķus. Uz visām lietām cenšos paskatīties, kā to darītu Dievs, tas visu saliek pa vietām un ļauj man pieņemt pareizus lēmumus. Es vairs vienkārši neplūstu pa straumi, jo zinu, ko vēlos sasniegt nākotnē. Pateicoties Dievam, esmu atbrīvojies no nepiedošanas, alkohola atkarības un ietiepīgā rakstura. Esmu sapratis, ka par labo ir jācīnās un esmu izlūdzis arī dievbijīgu, mīļu sievu!”

Edgara Plūmes liecību pierakstīja Līga Paņina