Bībele saka, ka ikviens, kurš grēko, ir grēka vergs.
“Jēzus viņiem atbildēja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs.” (Jāņa 8:34)
Daudzi cilvēki nemaz nezina, ka viņiem ir vajadzīga palīdzība. Iespējams, ka arī tu nezini, ka tev ir vajadzīga palīdzība. Viens no lielākajiem šķēršļiem, kāpēc cilvēki nenāk pie Kristus vai kāpēc tu kaut ko nevēlies mainīt, ir problēmas neredzēšana. Šādi cilvēki domā, ka viss viņu dzīvē ir vairāk vai mazāk kārtībā.
Kad man bija četri gadi, nomira mans tētis, un nāves iemesls bija alkohols. Viņš nomira jauns, un viņa nāve izraisīja negatīvas sekas manā dzīvē. To, ka tētis dzer, es, mazs būdams, nesapratu, bet es pamanīju dīvainu uzvedību. Tētis teica: “Es varu dzert, un es varu nedzert.” Bet viņš tik ļoti varēja “nedzert”, ka nomira no alkohola. Daudzām slimībām patiesais iemesls ir alkohols, smēķēšana, nepiedošana (sirds slimības) un tamlīdzīgas lietas. Alkoholu es pamēģināju agri, Padomju laikos šņabi nemaz nevarēja tik viegli dabūt, veikalos bija garas rindas, tāpēc daudzi dzina kandžu. Tajā laikā dzērājus lika Olaines cietumā. Skolā rādīja filmas par dzeršanas un smēķēšanas briesmām. Es biju dzirdējis to, ka par alkoholiķi kļūst pēc vienas glāzītes. Protams, ne jau visi pēc vienas glāzītes kļūst par alkoholiķiem, bet tie, kas kļūst par alkoholiķiem, tādi kļūst pēc vienas glāzītes, tāpēc labāk ir pilnīgi atturēties no jebkāda alkohola.
Jaunībā manī bija buntinieka gars pret pastāvošo iekārtu – komunismu. Man vajadzēja buntoties pret autoritātēm, skolotājiem un valsts varām, kaut kā izcelt sevi, tāpēc es arī neuztvēru nopietni visas mācības un brīdinājumus par alkohola, cigarešu un narkotiku kaitīgumu. Es biju dzirdējis arī to, ka par narkomānu kļūst no vienas reizes, taču es tik un tā tās pamēģināju. Es pilnīgi neticēju tam, ka par alkoholiķi var kļūt no vienas glāzītes un par narkomānu – no vienas tabletītes. Bet tieši tā notika manā dzīvē. Es atceros savu atkarību pašu sākumu. Mans organisms alkoholu nepieņēma, jo augumā biju mazs un tievs, man bija slikti, vēmu, ātri biju gar zemi. Un tik un tā es dzēru. Tā bija iekšēja vēlme jeb pārdabiska tieksme, par spīti tam, ka man bija grūti un slikti, to darot. Man šķita stilīgi iedzert un pēc tam aiziet uz ballīti, tas nekas, ka visbiežāk es līdz ballītei nemaz netiku. Tas bija Padomju laiks, man bija aptuveni sešpadsmit gadi, un diskotēkas vienmēr notika nevis klubos kā tagad, bet kultūras namos. Uz turieni neviens negāja skaidrā. Kultūras namam vienā pusē bija Ļeņina piemineklis, bet otrā pusē – goda plāksne. Es ļoti labi atceros, kā piedzēries gulēju pie goda plāksnes. Mans organisms bija tā saindēts, ka nevarēju piecelties un ar draugiem aiziet uz ballīti. Es vispār neko nevarēju izdarīt skaidrā prātā, obligāti bija jāiedzer. Dzērušam viss sanāca un viss notika viegli. Tā nu es tur gulēju, galva griezās, vemt gribējās, no kultūras nama dzirdēju mūzikas ritmus, tusiņa troksni, es mēģināju celties, bet nevarēju. Tā bija pirmā reize, kad kārtīgi piedzēros. Otrā reize bija pie Ļeņina pieminekļa. Labi, ka tur blakus bija krūmiņi, kuros varēja ielīst tā, ka tikai kājas palika ārā, cilvēki gāja garām, smējās par mani, un atkal skanēja mūzikas ritmi. Vēlāk iemācījos piedzēries vairs negāzties gar zemi, pieradu pie alkohola.
Sākums bija interesants, bija slikti, bet nebija nekādas īpašas problēmas, problēmas sākās vēlāk. Tieši tāpat bija ar narkotikām. Kad es pats sāku tās lietot, tad es no augšas skatījos uz tiem, kuri dzer. Alkohols bija “cūku kaifs”. Narkomāni skaitījās krutāki. Sākums bija foršs. Es domāju, ka varu dzert un varu nedzert. Es varu lietot narkotikas, un es varu arī nelietot narkotikas. Es vienmēr tā domāju. Es lietoju narkotikas regulāri, un tad vienu dienu es to aizmirsu izdarīt, un es skrēju ar galvu sienā, mani jaunie džinsi saplīsa no konvulsijām, vārtoties pa zemi, pat ārsts man nevarēja iešpricēt, jo es raustījos un kratījos. Tad, kad es sapratu, ka es nevaru nelietot narkotikas, bija jau par vēlu. Es no tā vairs nevarēju tikt vaļā! Tātad ir kaut kāds posms, kad cilvēks var domāt, ka viņš nav vergs un viņam nav vajadzīga palīdzība, un viņš pats kontrolē savu dzīvi. Es runāju par smagām atkarībām – alkoholu un narkotikām, bet mūsu draudzē nedaudz cilvēkiem ir tieši šādas problēmas, varbūt vienīgi smēķēšana, bet ir dažādas citas iekšējas problēmas un šķēršļi, kas saistās ar veselību, finansēm, kalpošanu, izlaušanos, auglību un rakstura izmaiņām, pilnvērtīgu dzīvi, un iemesls tam var būt uzskats, ka es neesmu vergs un man nav problēmas. Bet Dieva vārds saka:
“(..) un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa 8:32)
Piemēram, dzīvošana Padomju laikos. Joprojām ir tāds Krievijas televīzijas kanāls “Nostalģija”, un cilvēki to skatās. Kāda nostalģija var būt pēc komunisma laikiem? Mūsu draudze dievkalpojumos pulcējas Padomju laika ēkā, t.s. Rubika namā, kuru uzcēla komunisma laikā, un draudze šeit ir ienesusi patiesību. Tajā laikā skolā stāstīja par gaišo nākotni komunismā kā tādā pasakā. Dzīve bija normāla. Bet cik daudz bija to cilvēku, pārsvarā no jaunās paaudzes, kuri zināja, ka patiesībā viņi ir vergi? Mēs bijām aiz dzelzs priekškara, cietumā. Padomju Savienība bija viens liels tautu cietums. Laimīgs cietumā? Šobrīd tieši tādi apstākļi ir Ziemeļkorejā, – tur valda komunisms, par jebkādu citādāku domāšanu cilvēki nonāk koncentrācijas nometnē. Šai valstij ir atomieroči, tas ir liels cietums, kur nedrīkst domāt un paust savas domas. Drīkst domāt tikai to, ko uzspiež no augšas. Pretējā gadījumā sods ir brīvības atņemšana un pat nāve. Cilvēks var būt vergs, to nezinot. Bet Dieva vārds saka – tu iepazīsi patiesību, un patiesība tevi darīs brīvu.
Tāpēc tu pavisam noteikti šobrīd esi pareizā vietā un pareizā laikā. Un mēs lasām pareizo grāmatu – Bībeli. Tas ir dzīvais vārds, patiesība, kas dara brīvu. Tev nevajag pārāk uztraukties par savām problēmām. Viss, kas tev ir jāizdara, – jāpaceļ sava pēcpuse un svētdienas rītā jāierodas dievkalpojumā. Un dievkalpojuma laikā vēlams klausīties Dieva vārdu, ko mācītājs sludina. Slavēšanas laikā vēlams piedomāt pie vārdiem, kurus dziedi, slavēt un pielūgt Dievu. Vēlams apmeklēt mājas grupiņu un iesaistīties tajā. Ļoti vēlams būtu katru dienu atvērt Bībeli, dzīvības vārdu, grāmatu, kas tiešā ceļā no debesīm dota mums, cilvēcei. Imanuēls – Dievs ar mums! Lasi Bībeli nevis kā vienkāršu grāmatu, bet kā Dieva vārdu. Caur Bībeli Dievs ar tevi sarunājas. Tu lasi Bībeli, tuvojies Dievam, pārdomā izlasīto, un šī patiesība dara tevi brīvu. Tev nav ar varu no sevis jāizrauj problēmu saknes, nav jāstaigā apkārt norūpējušamies. Dievs vairāk skatās uz tavām pozitīvajām jeb stiprajām pusēm, nevis uz tavām kļūdām. Viņš vairāk tevī meklē labās īpašības, atklāj tavu potenciālu, nevis uzsver to, ko tu nevari vai kas tev nesanāk. Problēma ir tad, ja nesanāk lasīt Bībeli.
Vienā no pirmajām evaņģelizācijām pa Latviju, notika dievkalpojums Rīgā, bija ļoti daudz cilvēku, un viens čalītis atnāca pie manis uz lūgšanu. Viņam bija problēmu jūra, visi iespējamie grēki. Es viņam jautāju: “Tu lasi Bībeli?” Viņš atbildēja: “Es nevaru, man slimi nervi.” Pie tā mēs arī palikām. Ja tu nevari atvērt Bībeli, tad nekas nesanāks. Vai nervu slimnieks nevar atvērt Bībeli? Bībeles lasīšana ir pati elementārākā lieta, kur tev patiešām vajadzētu piepūlēties. Vai tā ir tik smaga, ka to nevar pacelt? Vai to ir tik grūti atvērt? Tas ir tik ļoti sarežģīti? Grāmatzīmi vari ielikt, lai zini, kur esi apstājies. Manā Bībelē ir vairākas grāmatzīmes, jo es lasu vairākas grāmatas. Piepūlies, lai meklētu Dieva vaigu, Viņa tuvumu, meklētu patiesību. Esi pareizajā vidē, un Dieva Gars darīs tevī izmaiņas. Tu būsi tas, kurš pieņem lēmumus un mainās, bet tas nenotiek caur represijām, jo tu šodien vari izdarīt to, ko tu vari izdarīt šodien. Tu iepazīsi patiesību, un tā darīs tevi brīvu. Ne tu pats ar savu spēku dari sevi brīvu, bet patiesība mūs dara brīvus. Dieva Gars dara brīvu. Tu lasi Bībeli un vienā brīdī attopies, ka tev vairs nav kāda problēma.
Grēka vergs var būt ne tikai tas, kurš apzinās, ka nav brīvs un dara lietas pret savu gribu, bet arī tas, kurš to nezina. Ja tu iepazīsi patiesību, abos gadījumos, tad patiesība darīs tevi brīvu! Aleluja!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi rakstīja Ieva Našeniece
