Neko tev nevajag darīt, tikai tāpēc, ka tev teica. Tikai tad, kad tu pats saproti un apzinies. Ja tev ir kaut kādas attiecības ar Dievu, tad tam ir kaut kāda vērtība. Tā ir tava komunikācija ar Dievu, ar Viņu pašu, nevis ar cilvēkiem. Zinātniskā laika prognoze teica, ka desmit dienas būs auksti, bet tagad viņi saka, ka atkal būs karsti, tā tur viss mainās, notiek globālā sasilšana. Kā tas ANO ģenerālsekretārs visu laiku mūs biedēja, ka planēta sasilst, tagad viņš netiek galā ar visiem. Tiek veiktas aptaujas, ka cilvēki vairāk negrib tos elektromobiļus. Viņš saka, ka nevis sasilst planēta, bet planēta jau uzvārās, mums visiem ir jābaidās. Mums nav jābaidās, jo Dievs mums nav devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un paškontroles garu. No nekā nav jābaidās, tikai vienīgi vajag bīties Dievu, nevis baidīties, bet bīties. Esam paraduši, ka labākais veids, kā motivēt cilvēku, ir likt akcentu uz pozitīvo, bet nevajag aizmirst par kaut kādām robežām, kuras nevar pārkāpt, jo diemžēl tam ir sekas. Īpaši, kad mēs audzinām savus bērnus, viņi ir mazi bērni un smadzenes viņiem vēl veidojas, tāpēc ir svarīgi iemācīt kaut kādas līnijas, robežas, kas ir svarīgas.
Es gribu nolasīt, 2010. gada 27. februāris, šad tad es kaut ko esmu pravietojis. Ko nozīmē pravietot? Tu uzkāp uz skatuves un neko neesi gatavojis, bet tu atver muti un vārdi vienkārši nāk ārā, un tas ceļ draudzi. Tā ir pravietošana. Sprediķošana – tā arī ir pravietošana. Vairāk ir runa, ka tev ir savs krājums, kā Bībelē ir teikts, Jesajam teica, lai ņem Rakstu tīstokli un ēd. Sākumā viņš ēd un pēc tam runā. Tu esi pilns ar to un attiecīgajā brīdī tu no gara izdod vārdus, kādi ir vajadzīgi konkrētam brīdim. Pašam ir vajadzīgi un cilvēkiem ir vajadzīgi. Lūk, te ir kaut kas tāds bijis. Man te viss ir rakstīts. Es vienkārši gribu nolasīt, diezgan skarbi vārdi, bet ir pagājis laiks, četrpadsmit gadu. Izrādās, ka mēs tur esam sākuši inkaunterus. Mums ļoti labi gāja, inkaunteri joprojām labi iet, tie vienmēr ir pilni ar cilvēkiem. Tas savā ziņā ir fenomens, kas ir iegājies, jo cik gadus jau inkaunteri notiek, bet tie vienmēr ir pilni. Tikšanās ar Dievu – divu dienu seminārs.
„Aizvakar atkal atbildēju uz kārtējā cilvēka, mācītāja, sajūsmu par inkaunteriem, bet, kad mēģināju paskaidrot tā patieso nozīmi par māceklību, par augļiem, tad kārtējo reizi tiku nosaukts par augstprātīgu un brīdināts no krišanas.” Vispār arī šeit es cenšos paskaidrot inkauntera patieso nozīmi. Augstprātīgs, ja es uzskatu, ka kristietim ir jānes augļi, tad sanāk, ka tā ir augstprātība. Es neatceros, ar ko es biju ticies, bet es tiku brīdināts. “Es zinu, ka mans Dievs ir greizsirdīgs Dievs, kurš neieredz plānprātību, remdenu kristietību.” Es kādreiz esmu bijis radikālāks, bet varbūt jāatgriežas un tas viss jādabū atpakaļ? Nē, tad nebūs labi, bet der atcerēties, jo tas bija no Gara runāts. “Bez dziļākas izpratnes, bez precīzas Viņa pavēļu ievērošanas, bez Viņa paša. Kad paprasīju par personīgām attiecībām ar Dievu, cik tās ir regulāras un ilgas, tad, protams, saruna tika izbeigta. Tā ir plānprātīga, bezmērķīga kristieša pašdarbība bez nākotnes, bez lietus vēja dzenāta mākoņi, kas nekur, nekad neko arī nesasniedz, kas neredz tālāk par savu degungalu. Kas ieciklējies uz kaut kādu metodi, kas ir tikai daļa no Jēzus skaistās pilnības. Es sajutu garu, kas valda pār šādiem cilvēkiem – pretīga migla, ar kuru velns apklāj šos ļaudis, briesmīgs reliģijas gars, meistarīgi nomaskēts zem harizmātiska svaidījuma, bieži viltus svaidījuma. Šīs spēlītes ir jāizbeidz, jo ir laiks nopietnībai Dieva lietās. Viņš ir Glābējs, vārda pilnā nozīmē. Viņš nav abortu meistars. Viņš nav neauglības ķēniņš. Viņš ir auglības Ķēniņš. Visi tiekam tiesāti un vērtēti tikai un tikai pēc augļiem. Kur ir tavi augļi? Kur? Kur ir dvēseles? Ko tu esi darījis, lai atvestu cilvēkus pie Kristus? Kur ir tās dvēseles? Nost ar plānprātīgo, remdeno viltus kristietību! Nost ar tukšām runām! Esmu izbeidzis to uz visiem laikiem, es vairs necīnos kā tukšu gaisu sizdams, es dzenos pretī mērķim. Sargieties no apstulbojošā reliģijas gara. Sargieties no bezmērķīgas dzīves un kalpošanas. Sargieties no neauglības. Viņš ir auglības Ķēniņš. Viņš teica cilvēkam, lai viņš augļojas un vairojas. Viņš teica Ābrahāmam: Es tevi vairošu kā jūras smiltis, kā zvaigznes pie debesīm. Viņš tevi vairos! Viņš ir Savas draudzes „Kristus Pasaulei” sargs, aizstāvis un vairotājs. Viņš ir visu svētību avots. Es atveru debesis, Es izleju pār jums no auglības lietus. Es redzu jūsu centienus un pūles, Es pieņemu jūsu upurus, mīlestībā pienestus. Es ņemu jūsu piecas maizes un laužu tās. Es laužu tās un baroju jūs un Latvijas tautu. Daudzi, kas Dievu vēl nepazīst, Mani iepazīs. Es lietošu jūs, Mana draudze. Āmen!” Tas ir tikpat aktuāli. Kaut kādā brīdī to es biju saņēmis no Dieva, to pierakstījis un runājis.
Šodienas svētrunas tēma ir „Pats labākais, kas var būt – celt Dieva namu!” Mēs vakar pastaigājamies svaigā gaisā parkā un no viena skatu punkta bija redzama lielā pareizticīgo katedrāle, kas ir Brīvības ielā, tai ir zelta kupoli, kas vakara saulē spīdēja. Ja, godīgi, viņi dod labāko savam Dievam. Būsim godīgi, un tā arī ir impērija. Mēs jau varam nopelt un pateikt, ka slikts ir Putins un visi citi, bet no kurienes viņu spēks? Lai kā arī mums nepatiktu viņu spēks, viņiem ir viens cars, viena valoda, viens Dievs. Visas sektas ārā, ir viena baznīca un punkts. Bet tajā visā ir spēks, tauta ir vienota. Tur nekādi LGBT nevar plivināties. Tur armijā nedienē tādi, kas nezina, uz kuru pusi šaut, bet tur jau arī tādu plānprātīgo pietiek, bet šajā dzimuma jautājumā, kas visu sajaukuši, nezina, uz kuru pusi iet, kas viņš pats ir, tādi tur nav. Vismaz viņi nav legalizēti. Katedrāles kupoli bija apklāti ar zeltu, skaisti spīdēja. Tur ir ieguldīts, jā, tur ir politika, tur ir daudz kas tāds, kas nav smuks, galīgi nav labs. Es pret to esmu uzstājies, publicējuši esam arī rakstus par tēmu, kā specdienesti izmanto reliģiju, lai veidotu Latvijā piekto kolonnu, un tas nav nekas jauns. Pats princips – apzeltīti kupoli, labākais, tas ir forši, bet mērķi un motīvi nav īpaši labi, īpaši mūsu valstī.
Vai par tādiem namiem Dievs runā? Vai Viņš nesaka, ka Viņš noplēsīs šo templi? Mācekļi kopā ar Jēzu atnāca uz Jeruzālemi, Jēzus gāja templī un sludināja. Kad ieraudzīja šīs tempļa celtnes, mācekļi Viņam sacīja, kādas celtnes, kādi apzeltīti kupoli, kad atnāk, tad viss ir tik liels. Viduslaikos baznīcas cēla lielas, lai kad cilvēks atnāk, viņš kļūst maziņš. Protams, tas jau nav slikti no vienas puses, bet tur arī motīvi un mērķi bija tādi interesanti, kas šīs baznīcas vadīja un pārvaldīja. Nevar jau visus likt vienā maisā, bet kādam mērķim viņi kalpoja? Liela un varena ēka un te arī ir tas pats. Mācekļi teica, lai Jēzus skatās, cik tas ir vareni, kādi kupoli, kādas ēkas. Jēzus teica: „Jūs redzat visu šo, te akmens uz akmens nepaliks, kas netiks izpostīts, jo viss tiks izpostīts. Jo, jūs, Jeruzāleme, neesat atzinusi apžēlošanas laiku, jo cik reizes Es esmu gribējis jūs pulcināt kā vista cālīšus zem Saviem spārniem, bet jūs negribējāt.” Atnāca Mesija, bet Viņu noraidīja. Septiņdesmitajā gadā romieši izpostīja templi. Un Jēzus paskaidroja, ka Viņš runāja līdzībā par Sevi. Un Jēzu apvainoja, ka Viņš grib templi nopostīt. Farizejiem un tā laika valdniekiem bija jāizdomā apsūdzība, lai varētu sist krustā. Jēzus diezgan nesvarīgi izturējās pret šīm ēkām, tās nebija būtiskas. Ko tad nozīmē – celt Dievam namu? Bībele saka:
Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu. (1. Pētera vēstule 2:5)
Tas nozīmē, ka vispirms tas ir darbs ar sevi, jo esam Svētā Gara mājoklis.
Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem? (1. Korintiešiem vēstule 6:19)
Es ļoti daudz studēju dažādus materiālus par psiholoģiju, mācoties par savu jauno nodarbi. Nāksies arī pieaicināt speciālistus, nav viss tik vienkārši, kā izskatās. Nav tā, ka cilvēks pēc Jēzus pieņemšanas dzīvē uzreiz izmainās, nav tā. Tas ir tikai sākums. Arī šodien pēc sprediķa baudīsim vakarēdienu un būs iespēja pieņemt Kristu kā savu glābēju tiem, kas to nav izdarījuši. Tas ir sākums tavam ceļam. Dieva vārds saka, ka mums ir pēc tam jāmaina domāšana, sava sirds un sirds iestatījumi.
[..] novelciet veco cilvēku un viņa darbus. Un apģērbiet jauno cilvēku, kas tiek atjaunots atziņā pēc viņa Radītāja tēla. (Kolosiešiem vēstule 3:9-10)
Tas ir process.
Jo ir rakstīts: esiet svēti, jo Es esmu svēts. (1. Pētera vēstule 1:16)
Mums jālīdzinās Viņam, Kristum, Viņa likumus ierakstām savās sirdīs, arī pazīstam Viņu personīgi. Jā, tas sākas ar draudzes apmeklēšanu, slavēšanu un pielūgsmi, sākas ar elementārām lietām, jo mēs paši tā nevaram sākt pēc tam darīt. Piemēram, vakar staigāju pa draudzes zāli, parunājos ar cilvēkiem, un, pieejot pie divām meitenēm, jautāju: “Kā iet? Galvenais disciplīnu vajag visās lietās,” un viņas atbildēja: “Mēs tieši tikko par to runājām!” Viņas teica, ka grūti ir ar disciplīnu, atbildēju – protams, tu domā, ka tu vari šodien tā – es nolēmu no šodienas būšu disciplinēts, no šīs dienas es būšu visās lietās disciplinēts. Tu saproti, ka tas nav fizioloģiski iespējams. Smadzenes nav kaut kas tāds, kas vienā brīdī, vienā mirklī var fiziski izmainīties. Jā, tu vari piedzīvot Dievu, tu vari kaut ko sajust, jaunpiedzimšana, šī parādība ir augstāk par smadzenēm, bet tas nemaina smadzenes, šie ieradumi paliek. Ar šiem ieradumiem ir jācīnās, tev ir jāpilnveidojas, jāpārveido savas smadzenes, tāpēc pieņemt Kristu par savu glābēju ir pirmais solis. Bez draudzes augt garīgi vispār nevar. Visi tie vientuļie vilki ir pasakas, nevar tā. Visādi cilvēki izdomā, ka var, bet neko jūs nevarat! Cilvēki ir aprobežoti. Mana liecība grāmatā “Kāpnes debesīs” ir mans jaunpiedzimšanas stāsts, tas patiešām visu izmainīja, bet vispār tas bija tikai starts, lai mainītos un pilnveidotos, bet te ir viena patiesība, kas man bija jāzina sākumā. Grāmatas beigās ir rakstīts tā, te ir grēku nožēlas lūgšana: “Ja tu pēc lūgšanas nesajuti neko, tas nav būtiski, galvenais, ka Dievs tev tagad ir piedevis un ienācis tevī, tavā dzīvē. Turpini lūgt Jēzu katru dienu, esi draudzē ar kristiešiem, studē Bībeli, lūdz, kalpo, glāb cilvēkus, un esi drošs – ja esi uz kāpnēm debesīs, tad debesis ir tavā dzīvē.” Jēzus manā sirdī, Viņš nav tāpat kaut kur sirdī, bet tev ir jābūt vidē, kur Jēzus ir viņu vidū, dzīvā organismā, kas glāb cilvēkus, kas ceļ gan no sevis pašiem, gan domā par to, kā šis garīgums ietekmētu arī citus cilvēkus, lai cilvēkus varētu apspīdēt Dieva gaisma. Mēs esam gaisma jeb bāka kalna galā. Tāpat Jēzus saka, ka “mēs esam pasaules sāls, ja sāls ir sabojājusies, tad tā ir ārā metama”.
Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama. (Mateja evaņģēlijs 5:13)
Sāls izrādās, ka arī bojājas. Pieņemt Kristu par savu glābēju ir pirmais solis, tālākais ir process, tādas elementāras lietas, kā es vienmēr visur igauņu, ukraiņu valodā esmu teicis četras lietas: Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana. Kas tur sarežģīts? Tāpēc es jau saku, ka aprobežoti ir cilvēki, nesaprot tik elementāras lietas, ka bez tā nav garīgas izaugsmes.
Bez draudzes nav garīgas izaugsmes, bez personīgām attiecībām ar Dievu nav garīgas izaugsmes, un bez kalpošanas cilvēkiem arī nav garīgas izaugsmes. Limits tad visam ir. Labākais ir celt Dieva namu no sevis, darbs ar sevi, un uzņemties kaut kādu kalpošanu, tā lai tu nes rezultātu. Galu galā, ir cilvēki, kas skraida pa ielām un ņemas, sludina. Ļoti labi, katram ir savs temps, saprašana par to, ko nozīmē kalpot Dievam. Kāda jēga tam, viņi tur skraida un tāpat cilvēki nenāk pie Dieva. Tas ir labs darbs, ja to izdara kārtīgi. Noskaiti lūgšanu, viss – čau, šis cilvēks ir glābts. Nē, nav glābts, viņš ir tikai noskaitījis lūgšanu, viņš nebūs glābts, nebūs draudzē. Tāpēc mums visiem ir jābūt draudzē! Vienalga, ka tu dzīvo Āfrikā, benzīns, elektrifikācija, brauc ar elektromobili pa brīvu. Vienmēr atrunas kaut kādas ir, bet svarīgi ir būt draudzē, tik vienkārša lieta, ka es nespēju pateikt. Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana – un tad šajā vidē tas notiek nepiespiesti un pats par sevi, tur nav tā, ka man tagad kaut kas jādara, es kļūšu disciplinēts, tu tāds kļūsi pakāpeniski procesā tāds, kādu tevi vēlas redzēt Dievs. Protams, ka nav arī nekādas vēlmes, bet no kurienes varētu būt vēlme, ja tu neesi tajā vidē, kas šo vēlmi izraisa?
Tā Dāvids, Īsaja dēls, bija valdījis pār visu Israēlu. Un tas laiks, cik ilgi viņš valdīja pār Israēlu, bija četrdesmit gadi; Hebronā viņš valdīja septiņus gadus, bet Jeruzālemē viņš valdīja trīsdesmit trīs gadus. Un viņš nomira lielā vecumā, diezgan piedzīvojis mūža dienu, bagātības un goda, un viņa dēls Salamans kļuva ķēniņš viņa vietā. (1. Laiku grāmata 29:26-28)
Dāvids bija svētīgs, spēcīgs ķēniņš. Viņš teica: “Ar Tavu spēku sagrauju mūrus, un ar savu Dievu es pārvaru vaļņus.” Viņš visur konsultējās ar Dievu. Jā, viņš kļūdījās un izdarīja kaut kādas nejēdzības, bet viņš nožēloja un gāja tālāk. Dievs bija ar viņu, ļoti īpašā veidā. Pirms katras kaujas viņš lūdza Dievu. Viņš vienlaicīgi bija priesteris, pravietis, Dāvids bija viss vienā. Jēzus ir Dāvida dēls. Un Salamans kļuva ķēniņš viņa vietā.
Un tā ķēniņš Salamans kļuva visvarenākais visu pasaules ķēniņu vidū bagātībā un gudrībā. (2. Laiku grāmata 9:22)
Iedomājies, gudrs, bagāts, svētīgs ķēniņš. Kāpēc tieši Salamans un Dāvids bija ķēniņi? Skaties, ko Dāvids saka:
Un Dāvids sacīja Salamanam: “Mans dēls! Manā sirdsprātā bija uzcelt namu Tā Kunga, mana Dieva, Vārdam.” (1. Laiku grāmata 22:7)
Mēs lasām – lūk, spēcīgs un svētīts cilvēks, veselība ir, ar visu tiek galā, apbrīnojams cilvēks – bet vienmēr, kad dziļāk palasām, tad redzam, ka ir kaut kāds iemesls tam visam. Šajā gadījumā viņš gribēja uzcelt namu Tam Kungam, kopīgu pielūgsmes vietu visam Izraēlam.
Un mana tēva Dāvida sirds nodoms bija uzcelt namu Tā Kunga, Israēla Dieva, Vārdam. (2. Laiku grāmata 6:7)
To Salamans arī izdarīja, viņš cēla Tam Kungam namu, un viņš bija svētīts, līdz kamēr vecumdienās sagāja ķīselī ar visām daudzajām sievām un kalpošanu elkiem. Bet tas nav svarīgi, jo tas neatņēma ne gudrību, ne to, ko bija paveicis.
“Un Tu esi padarījis viņus mūsu Dievam par ķēniņiem un priesteriem, kas valdīs pār visu zemi.” (Atklāsmes grāmata 5:10)
Tu esi šis ķēniņš, pravietis kā Dāvids, tev ir tāda pati gudrība kā Salamanam. Lasi viņa grāmatas un dabū šo gudrību, vienkārši lasīt vajag, pārdomāt un rīkoties vajag. Tu esi ķēniņš, tu valdi! Bet te ir viens “bet” – kad tu cel Tam Kungam namu, ja celsi namu Kungam, Viņš uzcels tavu namu.
Un, kad es paskatījos, es redzēju: Tā Kunga godība pildīja Templi. Tad es nokritu uz sava vaiga. (Ecēhiēla grāmata 44:4)
Ecēhiēlam bija vīzija, bet arī realitātē, kad Salamans upurēja templī, kad visi bija nostājušies kā viens, Tā Kunga godība piepildīja templi tā, ka priesteri nevarēja nostāvēt, lai izpildītu savus pienākumus, jo Tā Kunga godība piepildīja templi. Kad? – kad viņi cēla Tā Kunga namu. Ecēhiēls nokrita uz sava vaiga Dieva godības priekšā. Kad tu no sevis cel Dieva namu, neignorējot draudzes vidi, kas tevi ceļ, un arī ko tu cel – tā ir mijiedarbība –, tad Tā Kunga godība piepilda tavu dzīvi. Un ir labi apzināties, ka mēs patiešām esam parasti cilvēki, bet tajā pat laikā neesam parasti, ja ceļam Dieva namu. To nevar izskaidrot arī ar to, ka smadzenes ir sabojātas, ko nevar vienā dienā atjaunot, bet jaunpiedzimšana ir godība, cilvēks sāk dzīvot citādi un smadzenes izmainās arī pēc tam, bet jaunpiedzimis uzreiz sāk dzīvot citādi no tā vien, ka ir piedzīvojis Dievu. Kā Jēzus saka, ja nepiedzimstat no augšienes, neredzēt jums Dieva valstību.
“[..] Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” (Jāņa evaņģēlijs 3:3)
Piedzimt no augšienes nozīmē – krasa virziena maiņa dzīvē. Citiem tas notiek vienā mirklī, bet citiem notiek pakāpeniski, bet jebkurā gadījumā pārmaiņas notiek pakāpeniski, un to dara Dieva godība. Es domāju, ka arī tā ir substance, mēs to nevaram izmērīt, bet redzam to cilvēku dzīvēs. Mēs to pat varam sajust savā subjektīvajā izpratnē, bet tas nāk no Dieva. Tāpat kā subjektīvi kāds var raudāt par kaķīšu stāstiem, bet cits ne.
Un akli un tizli nāca pie Viņa Templī, un Viņš dziedināja tos. (Mateja evaņģēlijs 21:14)
Kad Jēzus bija templī, akli un tizli nāca uz turieni pie Viņa – Dieva godības vietā. Akli un tizli nāca, un Viņš dziedināja. Mīļie draugi, Dieva godība dziedina, Dieva godībā notiek dziedināšanas, zīmes un brīnumi. Tas nav tas, pēc kā būtu mums jātiecas, bet pats lielākais brīnums ir jaunpiedzimšana, un pats svarīgākais ir mūsu dzīves – piektais evaņģēlijs. Mēs esam procesā, ceļot Tā Kunga namu, kad tu cel, tad esi dziedinošā Dieva godībā.
Bet jums, kas jūs Manu Vārdu bīstaties, uzlēks taisnības saule, un jūsos ieplūdīs dziedinājums no šīs saules spārnu gaismas, un jūs iziesit un lēkāsit kā barojamie teļi. (Maleahija grāmata 3:20)
Templī, vissvētākajā vietā, glabājās desmit baušļi, Dieva principi un likumi, bet savā laikā, kamēr nesabojājās vai nenoklīda, bija zaļojošais Ārona zizlis un mannā. Mannā, ko izraēlieši ēda tuksnesī, bija kaut kādā veidā saglabājuši un ievietojuši šķirstā. Mannā un zaļojošais zizlis simbolizēja Dieva godību, Dieva brīnumus un līderību. Kristietība nav vienam cilvēkam, tā ir draudze, tas ir spēks un vienotība. Dieva mannā simbolizē apgādību, šajā gadījumā tā bija pārdabiska apgādība. Runāju ļoti garīgas lietas, kuras liekas nesaprātīgas, bet, lai visu pilnībā saprastu, ir jāmācās arī otra puse, kā dzīvot, bet tik un tā tev ir pārdabiska aizsardzība un gādība. Ir kādas situācijas, kad neredzi izeju, bet Dievs stāvēja klāt.
Pēteris sāka uz Viņu runāt: “Redzi, mēs visu esam atstājuši un Tev staigājuši pakaļ.” Jēzus teica: “Patiesi Es jums saku: neviena nav, kas atstājis namu vai brāļus, vai māsas, vai māti, vai tēvu, vai bērnus, vai tīrumus Manis un evaņģēlija dēļ, kas nedabūtu simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus, un māsas, un mātes, un bērnus, un tīrumus, kaut arī ar vajāšanām, un nākošā laikā mūžīgu dzīvību.” (Marka evaņģēlijs 10:28-30)
Mūžīgās dzīvības dēļ jau vien ir vērts maksāt cenu. Daudziem šķiet, ka viņš veltīs vairāk laika Dievam, cels Tam Kungam namu, nu labi, pats kaut ko palūdzās, cik nu katrs kaut ko dara, ja darīs vairāk vai kvalitatīvāk, neatliks laika celt savu personīgo namu. Kādam varbūt trīs darbi, kā paspēt, bet tieši tāpēc jau ir tie trīs darbi, ka Dieva svētības nav pilnā mērā dzīvē. Tur jau tā lieta. Mēs, cilvēki, baidāmies, viss liekas ačgārni – mazāk veltīšu laika un vairāk būs –, bet tas ir Dieva princips, Jēzus tā saka – neraizējieties.
Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? [..] Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. (Mateja evaņģēlijs 6:26; 28-29)
Debesu Tēvs par visiem gādā – Dieva apgādība nav tikai tāda mistiska, tam ir pamats, bet ir pati Dieva svētība, kas palīdz tev augt, mācīties, un patiešām dzīvot un baudīt no tā darba, ko tu pats dari, un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Bet pamatā ir tam šī garīgā prakse, ka mēs ceļam Tam Kungam namu. Pati kalpošana vien var izrādīties liktenīga tev ar to, ka esi uzņēmies kādu pienākumu, liktenīgā brīdī, kad viss ir galīgi crazy, esi sastrīdējies ar visiem, bet tev ir sava atbildība un paliki. Un tas jau visu noteica, ka nepadevies, bet paliki. Zini, kas ir varoņdarbs? Kad esi sarējies, apvainojies jau piecas vai piecdesmit piecas reizes, baumas saklausījies, varoņdarbs ir palikt savā vietā, kas ir vienīgā cerība. Jo tu nevari pāriet citur un atrisināt problēmu. Tev jau šeit ir jāizlīdzinās, problēma jau paliek, tu jau paliec tāds pats, tu jau nemainies, tā vieta, kur varam mainīties, ir te, draudzē. Velns patiešām ir ieinteresēts, lai mēs, esot draudzē, savā starpā sarietos un apvainotos, nepareizas domas ielaistu, kaut kādam iemeslam jābūt, lai tu nebūtu draudzē. Šķiet, ja veltīsim laika Dieva nama celtniecībai, tad materiālās un attiecību lietas tiks zaudētas, bet viss ir otrādi. Grūti pieņemt, vai ne?
Kad Jēzus iegāja templī, Viņš ieraudzīja naudas mijējus un dažādus pārdevējus. Tas nebija nekas slikts pašā saknē, bet templis bija sācis kalpot citiem mērķiem, nevis tam, kam sākotnēji bija paredzēts. Tāpēc Jēzus teica:
[..] “Ir rakstīts: Manam namam jābūt lūgšanas namam, – bet jūs to padarāt par slepkavu bedri.” (Mateja evaņģēlijs 21:13)
Jēzus nostāja bija radikāla. Viņš savija pātagu un sāka izdzīt no tempļa ārā baložu un upuru pārdevējus, pat apgāza galdus naudas mijējiem. Tas būtu līdzvērtīgi tam, kā šodien izraut ārā naudas iemaksas bankomātus un aizbraukt ar visu bankomātu. Tev vajadzētu būt nedaudz huligānam, izdzenot no savas dzīves visu, kas traucē tev celt Tam Kungam namu. Vienīgais veids, kā tu vari būt svētīts, ir celt Viņam namu no sevis un citiem. Jo, kad tu cel un palīdzi citiem, tad Dievs ceļ arī tevi. Kad tu cel pats sevi un gribi palīdzēt citiem, Dievs palīdz tev – tas ir tā iekārtots. Ne tikai Bībelē mēs to lasām, bet arī praksē tas ir skaidrs. Piemēram, izglītībā: kamēr tu pats nesāc mācīt un praktizēt, tu neiemācies. Ja tu neiemācies nosēdēt un mācīties, viss aizmirstas.
Un noslēgumā rakstvieta no Hagaja grāmatas. Hagajs bija pravietis, kurš kalpoja Izraēlā. Tas bija 538. gads, ļoti sen, pagājuši apmēram 2500 gadi. Izraēlieši tika izvesti trimdā uz Bābeli, un daudzi palika tur, bet Persijas ķēniņš Kīrs izdeva pavēli ebrejiem atgriezties atpakaļ savā zemē un uzcelt Tam Kungam namu. Iedomājies, tā laika pasaules ķēniņš, ietekmīgākais cilvēks, izdeva tādu likumu. Iespējams, Daniēls labi pastrādāja, nezinu, kā tas viss notika, bet ķēniņam patika Dievs, un viņš respektēja visu tautu dievus. Ebrejiem bija jābrauc atpakaļ un jāuzceļ templis no jauna, un viņi saņēma atpakaļ visas nolaupītās lietas no dārgumu krātuvēm. Tomēr, kamēr ebreji lēnām pārvācās atpakaļ savā zemē, bija politiska pretestība un sūdzības valdībām un varām, kā arī savas pašu rūpes. Sākotnēji viņiem bija uzdevums uzcelt Tā Kunga namu, bet politisks spiediens un rūpes par savu eksistenci lika pārtraukt šī nama celtniecību. Hagajs pravietoja šajā laikā un sacīja:
Padomājiet tomēr savā sirdī par laiku no šīs dienas atpakaļ līdz agrākam laikam, kā bija, pirms lika akmeni uz akmens Tā Kunga namam! Ja kāds pienāca pie neizkultas labības kaudzes, kurā būtu bijis jābūt divdesmit mēriem, tad tur bija tikai desmit; un, ja viņš pienāca pie vīna spaida, sagaidīdams saņemt piecdesmit spaiņu, tad iznāca tikai divdesmit. Jo Es jūs piemeklēju ar sausumu, ar labības rūsu un dzelti un krusu ikvienā jūsu darbā, un tomēr jūs neatgriezāties pie Manis, saka Tas Kungs. Tad nu raugaities uz to, kas notiks turpmāk, skaitot no šās dienas un vēl drusku atpakaļ, proti, sākot ar devītā mēneša divdesmit ceturto dienu – dienu, kad Tā Kunga namam likts pamats; raugaities un vērojiet uzmanīgi, vai sēklas labība joprojām vēl paliek klētī un vai vīna un vīģes koks, granātābele un eļļas koks arī turpmāk vēl nenes nekādus augļus. Ar šo dienu sākot, Es gribu jums piešķirt svētību.” (Hagaja grāmata 2:15-19)
Iesāka celt un lika templim pamatus Zerubābela templim. Tā sauktais Salamana templis bija nopostīts, bet viņi cēla jaunu templi – Zerubābela templi. Tagad tajā vietā vispār ir musulmaņu mošeja. Un kad jūs sāksiet celt Dieva namu, beidzot, es jums saku, kad jūs pārstāsiet tikai sev namu celt, bet arī parūpēsieties par garīgo namu pie sevis un arī draudzē? Saka Tas Kungs: “No tās dienas, kad šim namam tiks likts pamats, raugieties un vērojiet uzmanīgi, vai sēkla un labība joprojām paliek klētī vai vīna koks un vīģes koks, granātābele un eļļas koks arī turpmāk nenes augļus? Ar šo dienu sākot, Es grib jums piešķirt svētību.” Ar šo dienu sākot, Dievs grib jums piešķirt svētību. Bībelē ir precīzi datums minēts: “No šīs dienas, kad jūs sākat celt namu, Es gribu jūs svētīt”. Tā kā, mīļie draugi, sākam celt Tam Kungam namu! Bībele, lūgšana, draudze un kalpošana ir tavs garīgais pamats. Viss pārējais – citas profesijas un viss cits – ir svarīgi, bet šis ir garīgais svarīgākais pamats tavā dzīvē. Un lai katrs pielūko, kā viņš ceļ. Lai katrs pielūko, kā viņš ceļ uz šī pamata. Tā arī Dieva vārds saka. Ir teikts, ka divi cilvēki cēla namu: viens uz smiltīm, otrs uz Dieva vārda pamata. Bet, jāceļ uz Dieva pamata. Tā Kunga nams ir jāceļ šādi: kad stipri vēji pūta un vētras nāca, tad tas nams, kas bija celts uz smiltīm, sabruka, un posts bija liels. Bet tas, kas bija celts uz Dieva vārda pamata, pastāvēja. Āmen!
Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints. Un ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un nedara, pielīdzināms ģeķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm. (Mateja evaņģēlijs 7:24-26)
Viņš pastāvēja. Iedomājies cietoksni un apliecini par sevi: “Es esmu neieņemams cietoksnis!” Bet labāk ir šādi izteikt šo apliecinājumu pozitīvāk: “Es esmu iekarotājs!” Cietoksnis pats par sevi, bet es esmu iekarotājs, kas ceļ un nestāv uz vietas. Es ceļu! No šīs dienas Dievs vēlas tev piešķirt svētību. Tāpēc izmaini savu dzīvi un piepildi sevi ar lūgšanu, tev pašam nekas nebūs jāizdomā. Šeit tālāk būs rakstīti lūgšanas vārdi. Dievs ir šeit, Viņš dzird visu, ko mēs Viņam sakām no sirds, un Viņš arī klausa. Tāpēc, ja tu vēlies izmainīt savu dzīvi, sāc ar lūgšanu.
Dārgais Debesu Tēvs, es nāku pie Tevis lūgšanā. Es pieņemu lēmumu ticēt, ka Tu sūtīji Savu Dēlu, Jēzu Kristu, kurš nāca šeit, virs zemes, cilvēka miesā. Un kurš nomira pie krusta un samaksāja par visiem maniem grēkiem, kurš trešajā dienā augšāmcēlās no mirušajiem, tagad ir pie Debesu Tēva labās rokas un caur Svēto Garu ir šeit. Mīļais Kungs Jēzu, es atzīstu, ka esmu grēkojis un pats sevi nevaru izglābt. Tādēļ es lūdzu, piedod man visus manus grēkus. Es vēlos, lai Tu kļūsti par manas dzīves Kungu. Paldies, ka tagad visi mani grēki ir piedoti. Man pieder mūžīgās dzīvības apsolījums, un mans dzīves ceļš ved uz debesīm. Paldies Tev, Kungs Jēzu! Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Pats labākais, kas var būt – celt Dieva namu!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
