Ivetu pēc smagiem emocionāliem pārdzīvojumiem 12 gadus mocīja bezmiegs,
bet pēc aizlūgšanas viņa atguva miegu un pārliecību par savu drošību.
Ivetas vecāki izšķīrās, kad viņai bija 12 gadi. Turpmākās rūpes par viņas audzināšanu uzņēmās tētis, savukārt Ivetas mamma uzsāka kopdzīvi ar citu vīrieti. Kad Iveta pabeidza pamatskolu, mamma pierunāja viņu pārcelties uz dzīvi Rīgā pie sevis un patēva. Tajā brīdī viņa nevarēja pat iedomāties, cik daudz nepatīkamu pārdzīvojumu nesīs šis lēmums.
Jau pēc pāris mēnešiem patēvs sāka Ivetai uzmākties. Esot savās mājās, Iveta nevarēja justies drošībā. Bailēs no patēva viņa sāka naktis pavadīt nomodā. Meitene ieklausījās ikvienā skaņā, kas varētu liecināt par iespējamiem draudiem, īpaši, kas atskanēja no blakus istabas, kur uzturējās patēvs. Viņa īsti negulēja un īsti nebija nomodā, pie mazākā trokšņa Iveta modās un drebošu sirdi ieklausījās apkārt notiekošajā. Viņa nevarēja gulēt, ja istabā atradās pulkstenis, un spēja saklausīt, kā blakus telpā griežas elektrības skaitītājs. Bailes un pusmiegā pavadītās naktis atstāja uz Ivetu acīmredzamas sekas. Viņa ik dienas mocījās ar stipru nogurumu un nespēku, bija viegli aizkaitināma, nervoza un mocījās ar depresīvām domām.
Nekas nemainījās arī situācijās, kad Iveta aizbrauca ciemos pie sava tēva. Kad Iveta sāka dzīvot viena, arī tad viņa vairs nespēja normāli gulēt. Bezmiegs bija kļuvis par viņas dzīves sastāvdaļu.
Meklējot risinājumu savai problēmai, Iveta sāka apmeklēt draudzes „Kristus Pasaulei” mājas grupu, dievkalpojumus un pēc kāda laika aizbrauca arī uz draudzes lūgšanu semināru jeb inkaunteru. Iveta saka: „Šajā nometnē tika stāstīts par to, cik svarīgi ir piedot, lai pats varētu kļūt pilnīgi brīvs. Šie vārdi mani uzrunāja, un es pieņēmu lēmumu piedot savam patēvam nodarītos pazemojumus.”
Tajā pašā naktī, pēc 12 gadu ilga bezmiega perioda, Iveta beidzot gulēja ciešā miegā un neviena skaņa nespēja viņu iztraucēt. Kopš šī lēmuma ir pagājuši jau 3,5 gadi, un viņa vairs nav mocījusies ar bezmiegu. Ik rītu ceļoties, Iveta jūtas izgulējusies, priecīga un spēka pilna. Nogurums, aizkaitināmība un depresīvās domas no viņas dzīves ir projām. Iveta uzsver, ka „galvenais ir personīgas attiecības ar Dievu, laiks, ko tu pavadi lūgšanā un Bībeles lasīšanā. Svarīgi ir uzticēt visas savas dzīves grūtības Dievam – atdot tās Viņam, un Viņš palīdzēs. Uzticies Dievam!”
Ivetas liecību pierakstīja Pārsla Jankovska
