Marita ir smaidīga un priecīga meitene, kas draudzi „Kristus Pasaulei” apmeklē kopš šī gada vasaras.
Augustā viņa bija ieradusies uz draudzes dziedināšanas dievkalpojumu, kur kalpotāji aizlūdza par katra cilvēka vajadzībām individuāli. Kad Marita bija devusies pie savas mājas grupas vadītājas, viņa lūdza Dievu ne tikai par Maritas vajadzībām, bet pēc meitenes lūguma arī par viņas četrgadīgo brālīti Dzintaru, kam bija attīstības problēmas. Katra dziedināšanas dievkalpojuma apmeklētāja vajadzība tiek ierakstīta draudzes „Kristus Pasaulei” lūgšanu sarakstā, par kuru tālāk regulāri lūdz visa draudze. Arī mājas grupiņā, kuru Marita apmeklē, meitenes kopīgi lūdza Dievu par mazo Dzintaru.
„Manam mazajam brālītim ir četri gadi un viņam ir novēroti garīgās un fiziskās attīstības traucējumi. Līdz astoņu mēnešu vecumam viņš bija vesels zēns, taču pēc tam radās ievērojamas problēmas ar viņa attīstību. Mamma ar mazo Dzintaru apmeklēja daudzus ārstus un bieži vien gulēja slimnīcā, lai veiktu dažādas pārbaudes, taču ārsti tā arī nav spējuši noteikt, kāds ir attīstības traucējumu iemesls. Līdz šim Dzintars runāja cilvēkiem nesaprotamā valodā – katrai lietai viņš bija izdomājis savus nosaukumus. Mana ģimene bija vienīgā, kas bija sākusi Dzintaru saprast, taču bieži vien bija grūti uzminēt, kādēļ viņš raud vai ko vēlas. Tāpat Dzintars nespēja patstāvīgi staigāt un stāvēt pat tad, kad viņu turēja pie abām rociņām, jo viņa spertie soļi bija pārāk lieli, lai noturētos uz kājām. Vienīgais veids, kā mans brālītis pārvietojās, bija, atbalstoties pret skapju un galdu malām ar visu savu svaru. Tāpat Dzintaram bija novērota palēnināta reakcija – kad viņu sauca, zēns pagrieza galvu saucēja virzienā tikai pēc kāda brīža; kad tika ieslēgta mūzika, brālītis reaģēja ar laika nobīdi. Dzintars bija nervozs, bieži raudāja un ļoti kautrējās no svešiem cilvēkiem,” tā par savu brāli stāsta Marita.
Dažas nedēļas pēc dziedināšanas dievkalpojuma gan zēna ģimene, gan speciālā bērnudārza audzinātājas novēroja Dzintaram ievērojamu attīstības atjaunošanos. Zēns ir sācis saprotamāk runāt, lielu daļu priekšmetu sauc to īstajos vārdos vai min vārda pirmās zilbes, viņš spēj atkārtot citu teikto. Tas palīdz Maritas ģimenei vieglāk saprast, ko zēns vēlas. Kad viņu sauc vārdā, viņš uzreiz pagriež galvu saucēja virzienā, arī uz mūziku viņš reaģē momentāli un ir sācis kustēties mūzikas ritmā. Dzintars jau spēj staigāt, turoties mammai tikai pie vienas rokas, jo viņš ir sācis spert mazākus solīšus un var noturēties kājās. Tagad viņš spēj stāvēt pats patstāvīgi.
„Mans brālis vairs nav tik kautrīgs un nervozs – kad ierodas ciemiņi, viņš pats dodas pie viņiem un sarunājas. Tas ir pārsteigums mums visiem! Atceros – devāmies ar brāli pastaigāties, un pastaigas laikā viņš sauca vārdos lietas, ko redzēja sev apkārt un es spēju ar viņu sarunāties līdzīgi kā ar citiem ģimenes locekļiem. Tas mani aizkustināja, jo vairs nebija sajūtas, ka viņš ir kaut kur ļoti tālu no manis. Iepriekš mūsu ģimenei bija grūtības ar viņu komunicēt, tāpēc bieži vien likās, ka Dzintars dzīvo savā pasaulē, taču tagad tā vairs nav. Mēs spējam krietni labāk sarunāties un saprasties” ar prieku stāsta Marita.
Zēna mamma ir ļoti aizkustināta par šīm ievērojamām pārmaiņām. Tas ir atnesis prieku visai ģimenei, kas iepriekš ļoti pārdzīvoja par mazā zēna attīstības problēmām, nezinot, kā viņam palīdzēt. „Arī Bībelē Lūkas evaņģēlijā ir rakstīts, ka Jēzus pieņēma cilvēkus un darīja veselus tos, kam vajadzēja dziedināšanu.
„Esmu ļoti pateicīga Dievam, ka Viņš dziedina manu brāli un ticu, ka viņa attīstībā arī turpmāk būs novērojami uzlabojumi,” ar ticību saka Marita.
Maritas Garkalnes stāstīto pierakstīja Laura Gruševa
