Pēc piedzimšanas Signei tika konstatētas izmaiņas galvas smadzenēs un slēdziens bija – cerebrālā atrofija.
Šī saslimšana ietekmē cilvēka pārvietošanās spējas. Pirms pusotra gada Signe sāka apmeklēt draudzi „Kristus Pasaulei” un mājas grupiņu Saldū. Esot tur un iepazīstot Dievu, viņas veselības stāvoklis ir ievērojami uzlabojies.
Signe stāsta: „Šī slimība man galvenokārt izpaužas kā līdzsvara traucējumi un lēnas kustības. Ļoti grūti ir iet un kāpt pa trepēm. Staigāt varu tikai tad, ja kāds mani pavada. Ejot man ķeras kājas, un, ja nav kur pieturēties, tad varu arī nokrist. Esmu atkarīga no apkārtējiem cilvēkiem un viena pati es nespēju noiet garus ceļa posmus. Simptomi īpaši pastiprinās gadījumos, kad esmu satraukusies vai jūtos emocionāli nomākta. Ja man ir slikts garastāvoklis, tas uzreiz ir redzams manās kustībās. Tās kļūst haotiskas un grūti kontrolējamas.”
Ar gadiem šie simptomi Signei aizvien pastiprinājās. Ārsti nekādu ārstēšanu nepiedāvā, vienīgais, kas, iespējams, varētu uzlabot stāvokli, ir rehabilitācijas centrs, bet, lai tur tiktu, ir jāgaida liela rinda. Medikamentus Signe nelieto, jo ārsti nesola, ka būs no tiem kāds ieguvums. Ārstu prognozes par Signes veselību bija gaužām bēdīgas: nekādi uzlabojumi neesot gaidāmi, ar laiku stāvoklis palikšot tikai sliktāks. Ļaunākajā variantā viņa varot palikt uz gultas un vispār nestaigāt.
„Es esmu iemācījusies ar savu slimību sadzīvot. Citreiz nav viegli, jo dažas pavisam ikdienišķas lietas sagādā lielas grūtības. Taču tagad man ir parādījusies cerība, ka veselības stāvoklis tomēr var uzlaboties. Pirms pusotra gada es tiku uzaicināta uz draudzes „Kristus Pasaulei” dievkalpojumu Saldū un arī uz mājas grupiņu. Tur esmu iepazinusies ar cilvēkiem, kuri mani atbalsta un tic, ka es tikšu dziedināta. Šajā draudzē es esmu iepazinusi dzīvo Dievu, izveidojusi paradumu katru dienu lūgt, lasīt Bībeli un pārdomāt Dieva vārdu. Viņš man sniedz mieru un vienmēr uzlabo garastāvokli. Ja es emocionāli jūtos labi, tad to uzreiz jūtu fiziski, jo ir vieglāk kustēties. Esmu ievērojusi, jo regulārāk pavadu laiku ar Dievu, jo labāks kļūst mans veselības stāvoklis.”
Ik reizi, kad Rīgas draudzē notika dziedināšanas dievkalpojums, Signe devās turp ar ticību, ka saņems savu brīnumu. Bet tas nenotika uzreiz un sākumā lika šaubīties. 25. maija dziedināšanas dievkalpojumā Signe negribēja vairs iet uz aizlūgšanām, bet mamma un draudzene neļāva padoties un iedrošināja viņu mēģināt.
„Nekādu sajūtu lūgšanas laikā nebija. Tieši otrādi, – man visa dievkalpojuma laikā stipri sāpēja galva. Pasākuma beigās, kad devāmies mājās, mana mamma aizkavējās sarunās ar citiem cilvēkiem un es, garlaicības pārņemta, gribēju izmēģināt uzkāpt pāris pakāpienus līdz ārdurvīm. Man par lielu pārsteigumu tas izdevās pat bez lieliem pūliņiem! Kaut ko tādu es nebiju gaidījusi! Vēl pirms gada bez citu palīdzības tas nebūtu iespējams! Tagad vienmēr izmantoju iespēju pa kāpnēm kāpt patstāvīgi un es to varu izdarīt ar saviem spēkiem. Brīdī, kad jau gandrīz biju zaudējusi cerību, Dievs mani bija uzklausījis! Pateicība Dievam!”
Ir pagājuši jau pāris mēneši pēc dziedināšanas dievkalpojuma, un Signe vēl aizvien patstāvīgi spēj pārvietoties gan pa trepēm augšā, gan lejā. Viņas kustības ir ātrākas un precīzākas, un pretēji ārstu prognozēm, viņas stāvoklis uzlabojas. Dievam nekas nav neiespējams, un Viņš spēj dziedināt no jebkuras slimības. Galvenais ir nepadoties un ticēt līdz galam!
Signes Petrovas liecību pierakstīja Līga Paņina
