Personīgas attiecības ar Dievu

Pāvils saka: “Es taču gribu Dievu lūgt garā, bet gribu lūgt arī ar prātu; es gribu dziedāt garā, bet gribu dziedāt arī ar prātu.” (1. Korintiešiem 14:15) Lūgšana garā ir lūgšana mēlēs. Lūdzot mēlēs tu nezini, ko tu lūdz, taču tas stiprina tevi, tas stiprina draudzi un atver Svētā Gara klātbūtnes atmosfēru. Mēles ir viena no deviņām Dieva Gara dāvanām – gudrības runa, atziņas runa, ticības dāvana, dziedināšanas dāvana, brīnumdarīšanas dāvana, pravietošana, garu pazīšana, runāšana mēlēs un mēļu tulkošana (1. Korintiešiem 12:7-11). Runāšana mēlēs atver durvis uz pārējām Gara dāvanām, tā sagatavo tevi citu dāvanu darbībai. Kad tu mājās lūdz Dievu, lūdz ne tikai ar prātu, bet lūdz arī garā, tas tevi iekšēji stiprinās, darīs bagātāku tavu lūgšanu dzīvi un atvērs durvis Gara dāvanām.

Beidzot ir iznākusi manis sarakstīta grāmata “Personīgas attiecības ar Dievu”, bet tā nebūtu tapusi, ja es viens pats pie tās būtu strādājis. Kam ir veltīta grāmata? Es to veltu savai mīļajai draudzei un visiem citiem, kas meklē Dievu. Tātad tā nav domāta kaut kam un es to neuzrakstīju tikai tāpēc, ka gribēju uzrakstīt par personiskām attiecībām ar Dievu, bet tā ir veltīta draudzei “Kristus Pasaulei” un personīgi tev, un pēc tam visiem pārējiem, kuri meklē Dievu. No visām manis sarakstītajām grāmatām vissvarīgākā ir “Kristus upuris”, pēc tam “Personīgas attiecības ar Dievu”, tad “Mājas grupu vadītāja rokasgrāmata” un pēc tam visas pārējās. Jaunajā grāmatā ir daudz paraugu, kā lūgt Dievu. Tā ir domāta ne tikai tiem, kas jau prot lūgt Dievu, bet arī tiem, kas vēl tikai mācās sarunāties ar Viņu. Tur ir stāstīts, kas ir Bībele, 43 iemesli, kāpēc jālasa Bībele, kā jālasa Bībele, 40 iemesli, kāpēc jālūdz Dievs, kā lūgt Dievu, lūgšanas paraugi Bībelē, kā es lūdzu un lasu Bībeli un 20 iemesli, kāpēc Dievs neatbild uz lūgšanām, kā arī 12 soļu lūgšana par cilvēku glābšanu un augstā priestera jeb grupas vadītāja lūgšana. Tas nav tieši tas pats, ko mācāmies Bībele skolā, jo daudz kas ir papildināts, ir piemēri un ilustrācijas un grāmata sarakstīta literārā valodā. Vienlaikus tā ir uzrakstīta vienkāršā un saprotamā valodā un tas ir tieši tas, kas mums ir nepieciešams. Grāmata palīdz veidot attiecības ar Dievu, tā ir daudz pilnīgāka par Sergeja Šidlovska “Pniēlu”, izmantota ir arī Jongi Čo un citu Dieva cilvēku pieredze un sava pieredze, protams, balstot to visu Bībelē. Lai veicas lasīt un veidot attiecības ar Dievu!

Svētais Gars, es lūdzu pēc Tavas palīdzības, lai Tu darbojies un aizskar, uzrunā un veic iekšējas izmaiņas mūsos, ko tikai Tu vari izdarīt. Es lūdzu, lai mēs nepaaugstinām sevi, bet paaugstinām Tevi, Dievs. Lai mēs neiedomājamies, ka mēs kaut ko paši savā spēkā esam spējīgi izdarīt, bet dodam Tev slavu un godu. Es lūdzu pēc Tavas darbības un svētības! Āmen!

“Pavēli Tam Kungam savu ceļu un ceri uz Viņu, gan jau Viņš tad darīs.” (Psalms 37:5)

Šis ir neveiksmīgs tulkojums. Es pat nezinu, kā pēc iespējas tiešāk veiksmīgi varētu to iztulkot. Tas ir kā tieši un burtiski pārtulkot dziesmu no citas valodas, reizēm sanāk pilnīgas šausmas, arī lasot Bībeli. Tas ir labi, ka tulko tieši, bet bieži slikta tulkojuma dēļ pazūd doma. Tev nekas nav “jāpavēl” Tam Kungam, bet runa ir par savas dzīves uzticēšanu Dievam. Uztici Viņam “savu ceļu” jeb savas darbības, tad Viņš arī darīs. Es tev kaut ko vēlos pateikt, un varbūt tā tev būs atklāsme, kaut tas skanēs vienkārši un banāli, bet tev der atcerēties – JĒZUS GLĀBJ. Jēzus dziedina, Jēzus atbrīvo, Jēzus dod mūžīgo dzīvību. Tās ir vienkāršas, jau zināmas lietas, bet es tev vēlreiz gribu pateikt – Jēzus glābj! DIEVS NOSAKA TAVU DZĪVI, NEVIS TU PATS. Viss, ko tu lieto, viss, ko tu redzi, ir no Viņa nācis un pie Viņa aizies. Arī tu pats no pīšļiem esi ņemts un pie pīšļiem aiziesi. Tavs garīgais cilvēks aizies tur, kur pats būsi izvēlējies – vai nu ar Kristu debesīs, vai arī bez Kristus ellē. Tie nav tikai vienkārši vārdi, ka Jēzus glābj, Viņš ir Glābējs, ne tu pats sevi izglābi, ne tu pats sevi dziedināji, ne tu pats sevi atbrīvoji. Uztici Dievam savu dzīvi, un Viņš darīs.

“Vienu vārdu Dievs arvienu ar uzsvaru ir teicis, un to es esmu daudzreiz dzirdējis: Dievam vienam pieder vara.” (Psalms 62:12)

DIEVAM VIENAM PIEDER VARA. Tēvreizes noslēgumā mēs lūdzam: “Jo Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos.” Tas ir paraugs visām lūgšanām, par to, par ko mums vispār vajag lūgt, lūgšanas plāns, bet tas nav pantiņš, kas jāskaita pirms gulētiešanas un no rīta pieceļoties. Un šis lūgšanas plāns noslēdzas ar vārdiem, ka visa vara pieder Dievam. Nekad neaizmirsti, ka Viņš tevi glābj, dziedina un vada tavu dzīvi. Dievs nosaka visu. Viņš ir valdnieks. El Šadai – visspēcīgais, visvarenais Dievs. Viņam nav ne sākuma, ne gala, bet Kurš vienmēr ir bijis un vienmēr būs. Bez Viņa nav iespējama normāla dzīve, normāli apstākļi vai harmonija uz zemes, un bez Viņa nekas nav un nekas arī nebūs. Dievam vienam pieder vara.

Uzticēt Dievam savu dzīvi. Kā to saprast? Tā atkal ir vienkārša frāze, ko mēs paši līdz galam neizprotam. Kā tu vari uzticēt savu dzīvi Dievam? Ir kādas pareizas darbības, kas nes pareizu rezultātu, piemēram, tu nostrādā piecas no līgumā paredzētajām piecām dienām un saņem par to algu, tu sporto un noliec mērķi noskriet tik un tik un apēst tik un tik, un tad tu varēsi sasniegt tādu un tādu rezultātu, viss ir loģiski un likumsakarīgi. Tu pārlieku daudz ēd un kļūsti resns. Tu pārlieku maz ēd un sabojā savu imūnsistēmu. Tu pateici sliktus vārdus un saņēmi tos atpakaļ, tu pateici labus vārdus un saņēmi tādus pašus atpakaļ. Un kur tajā visā ir Dievs? TU taču strādāji, TU taču trenējies, TU pats visu izdarīji un sasniedzi rezultātus! Draudzes priekšā dzied slavētāji, viņi paši ir iemācījušies dziesmas, ir bijis mēģinājums, ar datoru ir sagatavoti dažādi efekti, Viktors ir teicis, kā ir labāk, Pārsla ir iemācījusies savu tekstu no galvas, Vitālijs ir trenējies un ģitāristi ir iemācījušies savas partijas. “Pavēlēt Tam Kungam savu ceļu” vai pašam visu izdarīt? Pašam visu izdarīt nozīmē pašam visu izdarīt, bet kopā ar Dievu visu izdarīt nozīmē par šīm lietām lūgt Dievu. Dievs, esi ar mani un palīdzi man iemācīties manu partiju! Dievs, Tu redzi, ka man svētdien ir jāstāv uz skatuves un jānodzied dziesma vai jānospēlē sava partija, palīdzi man to izdarīt, vadi manas domas, palīdzi man saprast, kā man trenēties. Es zinu, ka man ir jāiet pie skolotāja, zinu, kas man ir jāmācās, zinu savu uzdevumu. Dievs grib, ka tu ar Viņu runā par šīm lietām, un tad tas nozīmē, ka tu esi uzticējis šīs lietas Dievam. Tad Dievs darbojās tavās lietās.

Ir bīstamība, kurā var iekļūt jebkurš kristietis, īpaši tas, kurš jau vairākus gadus ir ar Dievu. Iesākumā tu kāpi uz skatuves, kalpoji, sāki strādāt jaunajā darba vietā un lūdzi Dievu, jo tas viss bija nezināms, tur bija jauni apstākļi, bet tagad tu visu esi iemācījies un mazāk lūdz Dievu. Iesākumā, kad sāki vadīt mājas grupiņu, viss bija jauns, un tu lūdzi, lai Dievs palīdz vadīt grupiņu, lai parāda īstās grāmatas, kas ir jālasa, lai Dievs svētī šos cilvēkus, atrisina šīs situācijas, un ar laiku tu sāki kļūt par profesionāli, apmeklēt Līderu skolu, mācīties, lasīt grāmatas, Bībeli, apmeklēt dievkalpojumus, tev ir mācītājs, kam pajautāt, un tu visas šīs lietas sāc darīt arvien labāk, tev ir augļi un rezultāti, bet var izrādīties, ka Dievs vairāk nav pie tevis tajās lietās, ko tu dari, jo tu neuztici savu ceļu Viņam. Vadītājs pat var audzēt savu mājas grupiņu, mācītājs var stāvēt un sludināt, bet Dievs viņu nelieto. Jo tad es to daru savā spēkā. Nu, labi, Dievs lieto arī ēzeļus, lai runātu uz cilvēku, tas ir rakstīts Dieva vārdā, un Dieva vārds pats par sevi ir spēcīgs, vienalga kurš to sludina, tas pat var nest augļus, bet tas būs darīts manā paša spēkā. Tas nebūs tik efektīvi un auglīgi, jo tādā veidā pats Dievs nevar pilnā mērā darboties. Lūk, ko nozīmē uzticēt Dievam savas lietas. Atceries, ka Dievam vienam pieder vara. Nekad neaizmirsti runāt ar Dievu, lūgt Viņu, jo tas, ka tu runā ar Dievu par visām lietām, norāda uz tavu atkarību no Viņa.

Esmu dzirdējis cilvēkus sakām: “Es piecas minūtes palūdzu Dievu, un man vairāk nav ar Viņu ko runāt.” Tādus tekstus es dzirdu bieži, visvairāk tas nāk no vīriešiem, kuri bieži nevar izteikt kādus vārdus, uzticēties, pateikt ‘es tevi mīlu’, bet tas neattiecas tikai uz viņiem. Cilvēks ir ienācis draudzē, pieņēmis Kristu, bet viņam nav ko lūgt? Cits ilgāku laiku jau ir ar Dievu, bet viņam vairāk nav, ko teikt Dievam, jo pats visu var izdarīt? Ja tu piecas, desmit vai piecpadsmit minūtes palūdz Dievu un vairāk tev nav ko lūgt, tu esi viens no vislepnākajiem cilvēkiem uz zemes. Tā ir lepnība vienā no augstākajām pakāpēm. Tas nozīmē, ka tev nav par ko pateikties Dievam. Ne par šo labo dienu, ne par kājām un rokām, par to visu, ko Viņš ir darījis tavā dzīvē. Tev ir maizes darbs, attiecības ar cilvēkiem, un tev nemaz par to nevajag lūgt Dievu? Tev nav nepieciešama ne palīdzība, ne vadība? Kā var nebūt ko lūgt? Tas norāda uz to, ka tu esi tik lepns, ka uzskati sevi par tādu, kurš pats visu var. Tev ir neērti Dievam kaut ko prasīt? Tu esi lepns cilvēks! Un lepnība nāk pirms krišanas. Lepnība izpaužas domās: “Dievs, es pats varu saviem spēkiem ar to tikt galā.” Bet Dievs darbojas tur, kur tu lūdz, meklē Viņa palīdzību un apzinies savu atkarību no Viņa. Krēsls, kurā tu sēdi, nav vienkārši cilvēku ražojums, bet tas ir no Dieva. Mums apkārt ir Dieva doti resursi, kurus cilvēks ir aizņēmies un lieto. Dievs visas lietas ir devis mīlestībā un žēlastībā, lai mēs tās lietotu. Tev nevajag patiekties Dievam par pārtiku, kuru tu lieto?

Nekad neaizmirsti, ka Dievam vienam pieder vara. Viņam ir vara pār tevi. Ne tu pats visu dari, jā, tu dari, bet Dievs svētī un liek visam izdoties. Tu varbūt domā: “Kā cilvēkiem, kuri dzīvo bez Dieva un dara pareizas lietas, viss sanāk?” Viņi dara pareizas lietas, taču aizmirst, kurš dod šīs iespējas un no kurienes nāk visas šīs lietas. Cilvēki aizmirst pateikties Dievam. Principi jau strādā, bet šie cilvēki nepazīst Dievu. Padomā par galu, kur nonāks šie cilvēki, un uz kurieni šie cilvēki iet. Par to, kas darās viņu prātā un sirdī. Kādas ir bezdievju sirdis? Pat vislabākais un visgodīgākais pagāns jebkurā gadījumā nonāk ellē bez Kristus. Kristietis, kurš aizmirst, ka Dievam vienam pieder vara, un aizmirst savu dzīvi uzticēt Viņam, pašam nemanot, kādā brīdī var attapties, ka ir atkritis no Dieva, jo jau sen pats visu dara. Kādēļ Latvijā mēs apkārt redzam tik daudz reliģiozas baznīcas un draudzes, kur māca lietas, kas nav saskaņā ar Dieva vārdu? Šie cilvēki sen ir atstājuši Bībeles lasīšanu, viņus ir pārņēmusi lepnība. Visas šīs draudzes kādreiz ir bijušas dzīvas draudzes, kurās cilvēki ir ticējuši dzīvam Dievam. Bet kādā brīdī viņi ir pārstājuši lūgt Dievu, uzticēt Dievam savu dzīvi un meklēt Dievu. Tādēļ pienāk brīdis, kad viņi sāk domāt: “Mēs paši izdomājām savu dievkalpošanu, mēs paši visu nosakām un galu galā mēs paši nosakām, kas Bībelē ir labs un pareizs un kas nē.” Tā mēs redzam apkārt daudz pieminekļu ar uzrakstiem pie durvīm: “Dievs nav mājās”.

Sprediķa tēma ir “Personīgas attiecības ar Dievu”. Šī tēma ir tieši tev!

“Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt.” (1. Korintiešiem 10:12)

Ja tev šķiet, ka tu esi stiprs ticībā un tev viss labi izdodas, tad pielūko, ka tu nekrīti, jo iemesls krišanai var būt un parasti arī ir lepnība, kad tu sāc domāt, ka viss, kas tev ir, ir paša spēkiem sasniegts. Es jau sprediķa sākumā teicu: “Jēzus glābj!” Arī man tā brīžiem gribas teikt, ka es pats visu esmu sasniedzis. Es pats esmu pārtraucis lietot narkotikas. 2000. gads šķiet tiks sens un nereāls, šķiet, ka es vienmēr esmu dzīvojis labi un pareizi, esmu vienmēr bijis tik brīvs, gribas tā domāt, bet tādos brīžos ir jāsaka: “Sātan, atkāpies! Dievam vienam pieder vara!” Tādēļ ir svarīgi par visām lietām lūgt Dievu un pateikties Viņam, jo es daru Viņa spēkā, nevis savā spēkā. Savā spēkā darīt nozīmē darīt bez lūgšanām. Tu atnāc uz draudzi, iemācies pareizi kaut ko darīt, bet dari savā spēkā. Ja tev nav ciešas attiecības ar Dievu, tad tu to dari savā spēkā. Tu esi aizmirsis, ka Dievam pieder visa vara, un Dievs to bez ievērības neatstās.

Man personīgi nekad nav bijušas piecu minūšu lūgšanas, es nesaprotu, kā var nebūt par ko lūgt. Protams, es nerunāju par starp-lūgšanām. Kopš pirmās dienas, kad iepazinu Dievu, es zināju, ka es gribu Viņu lūgt. Man bija par ko pateikties, es pateicos par visu, ko es redzēju. Man armijā bija draugs, kurš apdziedāja visu, ko viņš redzēja. Arī lūgšanā pateicies Dievam par visu, ko tu redzi! Man kādreiz nebija shēmas vai sistēmas, kā lūgt Dievu, šobrīd mums ir šāda sistēma. Es vienkārši lūdzu, jo biju dzirdējis, ka jālūdz par cilvēkiem, tā es arī sāku lūgt. Sākumā lūdzu par radiniekiem, pēc tam par cilvēkiem cietumā, pēc tam par visiem apkārtējiem cilvēkiem. Kā var būt lūgšana piecas minūtes? Tev jānožēlo grēki, ja tavs lūgšanu laiks ir piecas minūtes. Jēzus saka: “Jo kas dara Mana Debesu Tēva prātu, tas ir Mans brālis un Mana māsa, un Mana māte,” (Mateja 12:50) un Viņa prāts ir, ka mēs lūdzam Viņu. Es esmu ļoti uzmanīgs, ja dzirdu, ka kāds lūdz Dievu piecas stundas, es esmu satraukts par šādu cilvēku. Pirmkārt, kā cilvēks var lūgt piecas stundas Dievu, no kā viņš dzīvo, ko viņš ēd, kur viņš to dara? Mani šāda liela lūgšana dara uzmanīgu, nav grūti nolikt šādu laiku un kādu laiku to turēt, bet, regulāri saglabājot šādu laiku ar Dievu, sākas problēma. Tāpēc laiks ar Dievu ir vajadzīgs tāds, kuru tu vari regulāri turēt, stunda vai divas, citiem trīs, bet galvenais – regulāri. Arī sportisti zina, ka svarīgāk ir skriet regulāri un mazāk, nekā vienreiz noskriet daudz. Dievs ir ļoti labs, tāpat arī tas, ko Viņš šobrīd runā uz mums. Es esmu lūdzis Dievu par to, ko es šobrīd runāju, jā, es pats sagatavoju sprediķi, bet es lūdzu Dievu un saņēmu no Viņa šo sprediķi. Es vēlos arī to, ka tu saņem no Dieva, jo Viņam vienam pieder vara.

Man ir dažādas rētas, piemēram, man ir pirksts, kurš nelokās. Kāpēc? Laikā, kad vēl nepazinu Dievu, katru dienu dzēru, šo traumu dabūju dzērumā un neaizgāju pie ārsta. Ja tu painteresēsies, kas sēž cietumā, tu uzzināsi, ka 99,9% noziegumu cilvēki ir izdarījuši dzērumā, reti būs kāds cilvēks, kurš skaidrā ir izdarījis noziegumu. Tajā pašā laikā mūsu valstī ir pilns ar alkohola “outlet” veikaliem. Tā nodzirda mūsu tautu, protams, paši vainīgi, jo dzer, bet nevajag piedāvāt un pelnīt naudu uz tā visa, jo pēc tam cietumi jāuztur. Uz savas lūpas es varu sataustīt sabiezējumu, tā ir piemiņa no manas māsas bērēm, kur es ātri, ātri piedzēros, tas bija pirmais, ko es gribēju izdarīt, un arī izdarīju, no zāles es izgāju, apgāžot galdu, sāku vicināt kājas un kulakus, kamēr mani satvēra divi vīrieši, turēja mani ciet, un trešais ieblieza. Es atceros, kā tecēja svaigas asinis. Tad mani aizveda mājā un ielika aukstā vannā, pēc tam nolika uz matrača un turēja piespiestu pie zemes, kamēr es aizmiegu. Kaut kur uz pieres man ir rēta no tā, ka es piedzēries gribēju normāli noiet lejā pa kāpnēm no otrā stāva. Un lejā durvīs bija padomju laiku stikls ar restēm pa vidu. Jau no otrā stāva es sāku streipuļot un vairs nevarēju piebremzēt, līdz attapos, ka esmu uz ceļgaliem un galva man ir cauri šīm durvīm, un visur apkārt ir stikli, protams, arī daudz asinis. Arī deguns no vienas un no otras puses man ir dažāds, jo reiz, kad es biju dzēris līdz nemaņai, kāda meitene man pielika kāju priekšā un es nokritu tieši ar seju pret grīdu. Es nezināju, vai ir vai nav lauzts, es ārstus vispār neapmeklēju. Tāpēc man ir līks deguns, līks pirksts un visādas rētas. Kāpēc man joprojām ir šīs rētas un kādēļ Dievs tās nedziedina? Zini, no vienas puses pat labi, ka nedziedina, nav jau nekāda problēma sadzīvot ar rētām, un tas kalpo kā atgādinājums, ko nozīmē staigāt ar neskaidru galvu.

Kas notiek ar cilvēku, kad viņam nav skaidra galva? Kas notiek ar cilvēkiem, kuri uzkāpj kaut kur augšā un viņiem pazūd realitātes izjūta? Kas notiek ar kristiešiem, kas sasniedz kaut ko un viņiem sāk likties, ka viņi paši to var (kādreiz nevarēja, vajadzēja Dieva palīdzību, bet tagad paši var)? Viņi sāk vieglprātīgi izturēties pret lūgšanām un Bībeles lasīšanu. Ja tu tā darīsi, tu garīgi gāzīsies un piedzīvosi problēmas. To varētu nosaukt par pilnvērtīgas dzīves noslēpumu – regulāras personīgās attiecības ar Dievu. Nemelo sev un citiem, ka tev nav ko lūgt, tā ir lepnība, ka tu domā, ka pats visu vari sasniegt. Dievs grib, ka mēs Viņu lūdzam.

Marka evaņģēlija 11. nodaļā ir stāsts, kas man šķiet ļoti interesants, un caur šo Rakstu vietu Dievs mani uzrunāja. Stāsts ir par pēdējām Jēzus Kristus dienām uz šīs zemes, bija palikusi nedēļa līdz Jēzus krustā sišanai. Jēzus devās uz Jeruzālemi. Viņš vairākas reizes brīdināja mācekļus, ka Jeruzālemē Viņu arestēs, sitīs, spīdzinās, sitīs krustā un trešajā dienā Viņš augšāmcelsies. Mācekļi Viņam īsti neticēja. Netālu no Jeruzālemes Viņš sūtīja mācekļus pēc ēzeļa. Ēzelis bija tādēļ, ka senos laikos ķēniņus pilsētā mēdza ievest uz ēzeļa. Jēzus iejāja Jeruzālemē, cilvēki sauca: “Ozanna! Slava Dievam augstībā!” Cilvēki klāja drēbes un palmu zarus Viņa priekšā, Jēzu sagaidīja kā ķēniņu un glābēju, kas nāk atrisināt viņu problēmas. Ja lasa visus evaņģēlijus, var ievērot, ka Jēzus raudāja par Jeruzālemi. Viņš teica: “Cik bieži Es jūs esmu aicinājis caur praviešiem, aicinājis uz pareizā ceļa? Bet jūs neesat to pieņēmuši un dzirdējuši, neesat atzinuši savu apžēlošanas laiku.” Viņš raudāja, jo zināja, ka Jeruzāleme tiks izpostīta, Viņš raudāja par templi, sakot, ka templim akmens uz akmens nepaliks, un pēc 60 gadiem templis patiešām arī tika izpostīts. Es nenovēlu nevienam tādas ciešanas, kādas ir piedzīvojusi ebreju tauta. Otrajā pasaules karā tas bija holokausts. Vēl tagad šis lāsts nav salauzts. Viņi joprojām nav atzinuši apžēlošanas laiku un nav pieņēmuši Jēzu, viņi tiek vajāti. Tātad Jēzus iejāja Jeruzālemē un devās uz templi.

“Un Jēzus iegāja Jeruzālemē Templī. Un, kad Viņš visu visapkārt bija uzlūkojis un jau vakars bija, Viņš izgāja ar tiem divpadsmit uz Betāniju.” (Marka evaņģēlijs 11:11)

Jēzus nenakšņoja Jeruzālemē, Viņš nekad pa nakti tur neuzturējās. Viņš devās uz Betāniju, kur bija Viņa draugi, Lācars, Marta un Marija. Jēzus arī turpmāk kursēja no Betānijas uz Jeruzālemi, un Viņš visu izlūkoja. Jēzus bija templī un izlūkoja visu, kas tur notiek.

“Un otrā dienā, kad tie no Betānijas izgāja, tad Viņam gribējās ēst.” (Marka evaņģēlijs 11:12)

Pirmajā dienā Jēzus visu bija izlūkojis, un kaut kas visu laiku nodarbināja Viņa prātu. Te būs pants, kas daudziem šķiet nesaprotams.

“Un, ieraudzījis no tālienes kādu vīģes koku, kam bija lapas, Viņš piegāja pie tā, vai tanī ko neatrastu; un, pie tā piegājis, Viņš neatrada nekā kā vien lapas, jo nebija vīģu laiks.” (Marka evaņģēlijs 11:13)

Šķiet nesaprotami, ja nav vīģu laiks, meklēt vīģes. Precīzāk sakot, nebija vīģu ievākšanas laiks, bet vīģēm bija jābūt. Nebija vīģu ievākšanas laiks, bet obligāti bija jābūt augļiem šajā kokā. Lapas bija, un tas liecina par to, ka jābūt arī augļiem, bet viņš piegāja pie koka, bet vīģu tur nebija. Jēzu pārņēma sašutums.

“Un Jēzus sāka par to runāt un sacīja: “Lai neviens nemūžam vairs neēd augļus no tevis.” (Marka evaņģēlijs 11:14)

Kāpēc Jēzus tā runāja? Seko līdzi un tu sapratīsi.

“Un tie nāk uz Jeruzālemi. Un, Templī iegājis, Viņš sāk izdzīt tos, kas pārdeva un pirka Templī, un apgāza mijēju galdus un baložu pārdevēju solus un neļāva nevienu lietu nest caur Templi. Un Viņš mācīja un tiem sacīja: “Vai nav rakstīts: Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams visām tautām. Bet jūs to esat padarījuši par slepkavu bedri.” (Marka evaņģēlijs 11:15-17)

Viņš iegāja templī un izdzina naudas mijējus un baložu tirgotājus. Pati par sevi naudas mīšana, lai samaksātu nodevas, un baložu pirkšana, lai nestu upuri, nav slikta. Tas nebija iemesls, kāpēc Jēzus tā rīkojās. Iemesls bija šis koks ar lapām un bez augļiem, kas Viņam atgādināja templi un Izraēlu – no ārpuses skaists, augļus nesošs, bet no iekšpuses tāds, kas nepazīst Dievu un nedod augļus. Izraēls dzīvoja pēc sava prāta, bez attiecībām ar Tēvu, piekopdami kailu, reliģisku formu, izskatīdamies no ārpuses kā balti nobalsināti kapi, bet iekšpusē pilni netīrības un kaulaini. Lūk, kāpēc Jēzus tā teica, jo Viņš zināja, kāds būs Izraēla gals.

„Un Viņš mācīja un tiem sacīja: “Vai nav rakstīts: Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams visām tautām. Bet jūs to esat padarījuši par slepkavu bedri.” (Marka evaņģēlijs 11:17)

Tātad templis ir domāts attiecībām ar Dievu. Un no lūgšanām un attiecībām ar Dievu izriet skaidra rīcība gan attiecībā pret Dievu, gan pret cilvēkiem. Pēc tam mācekļi ar Jēzu atkal izgāja no pilsētas, un rīta agrumā viņi atkal devās uz templi, un, garām iedami, redzēja šo vīģes koku no pašām saknēm nokaltušu.

„Un, rīta agrumā garām iedami, tie redzēja to vīģes koku nokaltušu no pašām saknēm.” (Marka evaņģēlijs 11:20)

Tātad kāds ir iemesls mūsu sakalšanai? Lūgšanu trūkums, kad mēs piemirstam, kas mūs glābj, kas mūs vada. Tālāk mācekļi par to runā ar Jēzu, un Viņš tiem atbild par ticību, jo neredz to pie viņiem.

„Un Jēzus atbildēja un tiem saka: “Ticiet uz Dievu. Jo patiesi Es jums saku: ja kas šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā! – un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņš saka, tad viņam tas notiks.” (Marka evaņģēlijs 11:22-23)

Vēlāk Jēzus turpina, paskaidrojot māceklļiem, kāpēc nokalta šis koks, – jo viņi nelūdza un nebija dziļās pesonīgās attiecībās ar Dievu, viņiem nebija skaidrs prāts. Viņi taču pat īsti nepazina Jēzu.

„Tāpēc Es jums saku: visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks.” (Marka evaņģēlijs 11:24)

Tātad ja mēs lūgsim un ticēsim, varēsim pārcelt kalnus. Dievs ir jālūdz par visu.

Pie Jēzus uz templi, kaut gan tas nebija atļauts, nāca cilvēku bari, un Viņš tos dziedināja. Lūk, kāpēc jālūdz Dievs, jo nelūdzot caur tevi cilvēki pārstās pieaugt, pārstās nākt pie Kristus, kļūt labāki, un arī netiks dziedināti. Jo Dieva vārds saka, ka mums ir jāiet un jādara visas tautas par mācekļiem. Mainies pats un palīdzi citiem mainīties un nākt pie Kristus. Kā mūsu draudzes brālis šodien teica, ka viss ir ļoti vienkārši – viņš ir iemācījies mīlēt Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Un mīlēt Dievu nozīmē meklēt Viņu personīgi un uzticēt savu dzīvi Viņam.

„Tad viņš man deva šādu paskaidrojumu: tā skan Tā Kunga vārds Zerubabelam: ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu! – saka Tas Kungs Cebaots.” (Caharijas grāmata 4:6)

Dieva Gars darbojas tikai tad, kad es esmu lūdzis. Tas darboja tad, kad mēs šeit kopīgi slavējam un pielūdzam.

„Gara spēkā, varenām zīmēm un brīnumiem: sākot ar Jeruzālemi, es visapkārt līdz pat Illīrijai visur esmu izpildījis savu uzdevumu, pauzdams Kristus evaņģēliju.” (Romiešiem 15:19)

Kā Pāvils pauž evaņģēliju? Gara spēkā, ne savā spēkā. Un Gara spēks izriet no attiecībām ar Dievu.

Svētais Gars, es zinu, ka šajā brīdī Tu runā uz mums. Es lūdzu, lai katrs pārdomā savas attiecības ar Tevi un pārdomā to, kāds būs gals, uz kurieni viņš dodas – vai uz augšu, vai uz leju. Es lūdzu, lai katrs patiešām uztic savu dzīvi Tev, nevis darbojas savā spēkā. Pieskaries katram, Dievs, palīdzi pieņemt lēmumus, ka mēs vienmēr vispirms meklējam un godājam Tevi, jo Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos. Dievs, mēs esam atkarīgi no Tevis.

Nebaidīsimies to teikt Dievam. Nekad neiedomājies, ka visu esi sasniedzis pats. Jā, tu dari pats, bet iespējas tev dod Dievs. Vienmēr lūgšanās pasaki paldies Dievam, ka tu vari darīt to, ko tu dari. Jā, tu vari evaņģelizēt uz ielas, tu vari vest pat cilvēkus uz draudzi, bet, ja tev nav normālas lūgšanas, tev nav Dieva spēka, tu esi kā šis koks bez augļiem. Tu vienkārši iesi un dalīsi uz ielas bukletus. Un, ja arī uzrunāsi cilvēkus, tu nebūsi ieinteresēts viņos, tu nepiezvanīsi viņiem pēc tam. Bez lūgšanas cilvēki neatgriežas pie Dieva. Kad katru dievkalpojumu cilvēki iznāk priekšā pieņemt Jēzu par savu Glābēju, es nevis berzēju rokas un priecājos par viņiem, bet lūdzu pie sevis, lai Dievs ar savu Garu šajā brīdī dara izmaiņas šajos cilvēkos, ka viņi tiešām piedzimst no augšienes, ka viņi savienojas ar Dievu Garā. Jo bez lūgšanām nekas nenotiek. Nepietiek tikai sūtīt nepārtrauktus aicinājumus uz mājas grupu, ir jālūdz Dievs, nepietiek tikai ar formālu aicināšanu. Izdari visu, lai aizsniegtu cilvēkus. Visu, ko dariet, dariet kā Tam Kungam. Dariet no visas sirds.

Šis sprediķis ir kā turpinājums iepriekšējam sprediķim “Dieva spēks nespēkā varens parādās”. Vakar mēs bijām nepilnīgi, ne-ideāli, varējām peldēt pa straumi, šodien vairs tā nevaram. Vai laulātie nejūtas kā miroņkaste? Jūs atnākat skaisti saposušies uz draudzi, varbūt pat viens otru mazliet pačubinat, bet, aizejot uz mājām, varbūt abiem naži rokās? Jā, kāds tu esi cilvēku priekšā un kāds tu esi, kad esi viens pats? Kas notiek tavā dzīvē? Un iemesls tam ir lūgšanu esamība vai neesamība. Varbūt tev darbā priekšnieks pienācīgi nemaksā? Vai tu lūdz par savu darbu un par savu priekšnieku? Vai tu to dari regulāri? Vai tu lūdz Dievam par kādu ideju? Vai domā pats kaut ko uzsākt? Pasakiet vēl, ka tev nav par ko lūgt Dievu! Ja tu lūdz tikai piecas minūtes, tad esi ”lūzeris”. Nekad nekas tu nebūsi ar piecu minūšu lūgšanu, jo tev taču neko nevajag. Ja tu kaut ko gribētu sasniegt, tu lūgtu Dievu. Ja smadzenes mums ir, tad mēs lūdzam Dievu. Tā mēs esam radīti. Mazi bērni regulāri kliedz, tad viņiem vajag pupu, tad čurāt, tad kaut kas sāp. Nestrādā un nelūdz tikai formas pēc! Arī personīgas attiecības var būt tikai formālas.

Piemērs, kā ir iespējams atkrist no Dieva. Tev ir stunda lūgšanu laiks: pusstunda lūgšanas un pusstunda Bībeles lasīšana. Šajā laikā tev atnāk sms, uz kuru tu atbildi. Pēkšņi šajā laikā tev ienāk prātā kāda cita doma un tu ieej internetā, lai apskatītos savu e-pastu. Visu to tu dari savā lūgšanu laikā. Lūk, pirmie soļi uz koku ar lapām un bez augļiem. Tas ir nekvalitatīvs laiks ar Dievu. Protams, ja nāk kāda doma no Dieva, var to pierakstīt, taču ne atbildēt uz sms vai zvaniem. Es nesaku, ka tu nevari palūgt Dievu par to, kā pārkārtot istabu, taču nesāc to uzreiz kārtot. Tā arī viss sākas – ar nekvalitatīvu lūgšanu. Ja es zinu, ka nevarēšu piecelties no rīta, tad nevajag skatīties filmas visu nakti, vai ne?

Mani ļoti fascinē vīrs vārdā Kālebs. Dievs gribēja ievest Izraēlu apsolītajā zemē, kur piens un medus tek, un Mozus uz šo zemi izsūtīja 12 izlūkus. Tie redzēja, ka patiešām tur tecēja piens un medus, taču arī to, ka tur bija arī milži, Anaka bērni un nocietinātas pilsētas. Atgriezušies viņi paziņo, ka zeme ir laba, bet viņi nespēs to ieņemt. Taču Kālebs ar Jozua lika viņiem klusēt un paziņoja, ka būs jāiet un ar varu jāieņem šī zeme. Pārējie kurnēja un atteicās iet. Viņi gribēja iecelt citu līderi un iet atpakaļ uz Ēģipti ēst vergu maizi un gurķus. Dievs par to lika viņiem klīst pa tuksnesi 40 gadus, kamēr visi nomira, izņemot Jozua un Kālebu. Un Kālebs nāca pie Jozua un teica:

„Un tu tagad redzi: Tas Kungs ir manu dzīvību uzturējis, kā Viņš man bija apsolījis; un ir pagājuši četrdesmit pieci gadi no tā laika, kad Tas Kungs šo vārdu sacīja Mozum un Israēls gāja pa tuksnesi; un nu, redzi, es šodien esmu astoņdesmit piecus gadus vecs.” (Jozuas 14:10)

Neskatoties uz to, ka bija pavadīti 40 gadi tuksnesī, Kālebs savos astoņdesmit piecos gados bija spēka pilns.

„Es vēl šodien esmu tik stiprs kā toreiz, kad Mozus mani izsūtīja; kāds mans spēks bija toreiz, tāds spēks arī tagad: vai eju karā, vai izejot vai atnākot. Un tagad dod man šo kalnu zemi, par kuru Tas Kungs toreiz runāja, jo tu to arī tanī dienā dzirdēji, ka tur dzīvojot anakieši un ka tur esot lielas un nocietinātas pilsētas; varbūt Tas Kungs būs ar mani, ka es tos spēšu izdzīt, kā Tas Kungs ir apsolījis.” (Jozuas 14:11-12)

Kālebs gribēja ieņemt lielās un nocietinātās pilsētas, nevis mazās un vājās. Un Dievs viņam teica, lai iet, un viņš to darīja. Mani fascinē tas, ka Kālebam bija vīzija, liela vīzija, viņš negribēja iet to vieglāko ceļu, bet izvēlējās grūtāko. Zini, ka tādi cilvēki kā Kālebs, Mozus un Dāvids bija lūdzēji? Viņi apzinājās savu atkarību no Dieva. Un Kālebam astoņdesmit piecos gados iedot spēku varēja vien varenais Dievs.

Nobeigumā pastāstīšu izdomātu stāstu par kādu cilvēku, kurš sestdienas rītā mājās dzer kafiju, plāno darīt to un to, kad pēkšņi dzird skanam pa radio kādu raidījumu. Šis raidījuma vadītājs stāsta, ka viņš ir aizdomājies par savām prioritātēm, par to, kur viņš izšķiež savu dzīvi, ko viņš ir sasniedzis un vai viņš vispār pareizi lieto savu laiku. Šis cilvēks bērnu rotaļlietu veikalos nopirka marmora bumbiņas. Zinot, ka cilvēks vidēji dzīvo 75 gadus, būdams 52 gadus vecs, viņš izrēķināja, cik sestdienas viņam vēl ir atlikušas. Un tās bija 1000. Bumbiņas tika iebērtas caurspīdīgā traukā, un katru sestdienu tika izņemta viena bumbiņa. Un viņš pamanīja, ka, jo tukšāks kļuva šis trauks, jo viņš vairāk pievērsa uzmanību patiesām dzīves vērtībām. Un cilvēks, kurš šo raidījumu klausījās, aizgāja pie savas sievas, pamodināja viņu un aicināja doties uz restorānu, kuram blakus ir rotaļlietu veikals, respektīvi, mainīja savus plānus un veltīja laiku savām vērtībām – sievai. Raidījuma vadītājs noslēgumā teica, ka šodien ir tā diena, kad viņš izņēma pēdējo bumbiņu. Un viņš bija priecīgs, ka Dievs viņam vēl bija atvēlējis laiku.

Es, personīgi, domāju, ka arī Kālebam bija atvēlēts laiks, jo viņš veltīja laiku un sevi pareizām dzīves prioritātēm. Viņš saglabāja savu spēku, jo bija attiecībās ar Dievu. Un tā ir pati pirmā prioritāte – personīgas attiecības ar Dievu. Kam tu veltīsi savu laiku septiņdesmit piecus gadus (vidēji)? Vai tu iedali laiku lūgšanām? Zini, tas arī noteiks gan tavu spēku, gan tavu veselību un auglību, un paglābs no tā, ka beigās tu vari būt koks tikai ar lapām, bet bez augļiem. Āmen.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Personīgas attiecības ar Dievu” pierakstīja Ieva Našeniece, Anna Krista Eškina un Elita Meirāne, rediģēja Ieva Našeniece