Personīgas attiecības ar Dievu

Dievs ir labs? Vienmēr labs. Mums ir labs jaunums – draudzes pagaidu reģistrācijas apliecību ir nomainījusi reģistrācijas apliecība. Iepriekš katru gadu draudze bija jāreģistrē no jauna, jāiesniedz dokumenti un jāiziet dažādas pārbaudes – tas bija desmit gadus ilgs pārbaudes laiks. Tagad šie desmit gadi ir pagājuši, un draudze ir ieguvusi konfesijas statusu. Varam pateikties Dievam, ka esam stabila un pārbaudīta vērtība Latvijā! Kādēļ tie ir desmit gadi, ja draudze “Kristus Pasaulei” Rīgā ir astoņus gadus? Tāpēc, ka desmit gadi tiek skaitīti no 2006. gada 24. marta, kad draudze tika reģistrēta Limbažos. Tā šie divi gadi sasummējas kopā ar astoņiem gadiem, jo vietai nav nozīmes; patiesībā mēs neesam tikai Rīgas draudze, bet mums ir grupiņas vairākās Latvijas pilsētās, kādu laiku grupiņas bija arī Sibīrijā un caur draudzes interneta mājas grupām mēs aizsniedzam arī tos latviešus, kas dzīvo ārzemēs. Tagad mums ir tāda pati apliecība, kāda ir draudzei, kura pieder pie jebkuras lielās konfesijas. “Kristus Pasaulei” ir evaņģēlisko kristiešu draudze, konfesionālā piederība – evaņģēliskie kristieši, tiesiskā forma – draudze, reģistrācijas vieta – Rīga, apliecības izdošanas datums – 2016. gada 29. jūlijs. Tā ir pēdējā mūsu draudzes apliecība, vairāk tādu nebūs, ja nu vienīgi ārvalstīs tādas vajadzēs.

Manā sirdī un prātā ir kāda svarīga lieta, kas ir jāatgādina un par ko ir jārunā – personīgas attiecības ar Dievu. Bībelē nekā jauna nav – tas, kas tur ir, tas arī tur ir. Taču vienmēr, kad mēs to lasām, Dievs atklāj kaut ko jaunu. Mēs paši augam, atsvaidzināmies, kļūstam jaunāki, svaigāki un stiprāki, mērķtiecīgāki un ticīgāki.

“(..) bet mēs gribam arī turpmāk Dievu lūgt un kalpot ar vārdu.” (Apustuļu darbi 6:4)

Šeit ir runa par Jēzus mācekļiem, divpadsmit apustuļiem, uz kuru pamata Jēzus cēla Savu draudzi jeb viņi cēla draudzi Jēzus Vārdā, pēc Viņa pavēles. Draudzē bija kalpošana atraitnēm, jo toreiz sievietes “tiesiskā forma” bija sieviete, bez tēva un vīra apgādības sievietei vispār nebija tiesību. Ja sieviete palika bez apgādnieka, tā bija liela problēma. Tajā laikā bija daudz noteikumu, kas ir īsta atraitne, un viņas no draudzes saņēma pabalstus. Bībele to sauc par “apkalpošanu pie galda”, bet tas nav saprotams tiešā nozīmē – Pēteris nestaigāja ar kafijas kanniņu pie galda, – bet tas bija reāls finansiāls atbalsts. Šo kalpošanu pārraudzīja un veica paši apustuļi, un kādā brīdī viņi saprata, ka ir problēma, jo viņiem vairāk neatliek laika darīt to, kas ir pats svarīgākais – Dievu lūgt un kalpot ar vārdu. Tātad šeit ir divas puses – lūgšana un vārds. Dieva vārds un lūgšana. Apustuļi turpmāk vēlējās darīt šīs prioritātes – lūgt, lasīt, sludināt, liecināt un mācīt. Kalpošana atraitnēm viņiem atņēma laiku personīgām attiecībām ar Dievu. Tāpēc viņi draudzē sanāca kopā, izvēlējās dievbijīgus cilvēkus un deleģēja kalpošanu atraitnēm viņiem. Tādā veidā viņi atbrīvoja sevi, lai viņi varētu darīt pašu svarīgāko. Tas, ka kristīgā draudze ir augusi un virs zemes ir Dieva žēlastība, tas, ka mēs zinām, ka Kristus ir miris un augšāmcēlies un katram ir iespēja atgriezties pie Dieva, ir pateicoties Dievam un šiem cilvēkiem, kuri saprata deleģēšanas un personīgo attiecību ar Dievu spēku un nozīmi. Nekāda kalpošana, nekādas atraitnes, ģimene vai darbs nedrīkst atņemt tev to laiku, kas ir paredzēts tikai un vienīgi personīgām attiecībām ar Dievu. Tā ir prioritāte.

Vispirms tu pieņem Kristu, atzīsti Viņa upuri, nāvi un augšāmcelšanos, tici Viņam savā sirdī, un pēc tam nākamais solis ir kopt personīgas attiecības ar Dievu, kas sastāv no divām daļām – lūgšana un Dieva vārds jeb Bībele. Par draudzi es šoreiz nerunāšu, kas arī ir ļoti svarīgi, taču draudze – tās ir personīgas attiecības vienam ar otru. Pamatu pamats ir cilvēka paša personīgās attiecības ar Dievu. Lai kāda arī būtu tava kalpošana, vīrs vai sieva, lai cik arī tev būtu bērni, lai arī tu strādā divās maiņās vai trijās maiņās, tu esi medmāsa vai policists, tam nav nekādas nozīmes, – nekas nedrīkst atņemt laiku, kas ir paredzēts tikai tavai lūgšanai un Dieva vārdam.

“Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis! Mana dvēsele slāpst pēc Dieva, pēc dzīvā Dieva. Kad es nokļūšu tur, kur es varēšu parādīties Dieva vaiga priekšā? Par to man tīkas domāt, kad sirds ir pilna, kā es kādreiz ticīgo pulkā gāju Dieva namā ar skaņām gavilēm un slavas dziesmām svētceļotāju vidū.” (Psalms 42:2–3,5)

Katrā cilvēkā jau kopš dzimšanas no Dieva ir ielikta vēlme lūgt Dievu. Kopš dzimšanas katrs no mums ir izslāpis pēc Dieva. Tas ir kā puzles gabaliņš vai mozaīka tavā sirdī, kur ir vieta daudzām lietām un cilvēkiem, bet tikai Dievs var aizpildīt tieši Viņam paredzēto vietu. Cits gabaliņš tur nederēs. Pirms tu vēl nebijis piedzimis, tas jau tur bija, tas ir visai cilvēcei, jo Dievs ir mūsu Tēvs. Mēs piedzimstam un augam, un daudzi vecāki mums neizstāsta un nemāca par to, ka Dievs ir un mūsos ir vieta Viņam, tāpēc daudzi no mums to izskaidro ar Darvina teoriju vai marsiešiem, vai citādi, bet šis tukšums paliek, un nekas cits Dieva vietā tur neder. Cilvēki to mēģina piepildīt ar jebko – viņi noliek cilvēkus Dieva vietā, sievu vai vīru, bērnus, naudu noliek Dieva vietā, darbaholismu, hobijus un izpriecas, taču tas nedarbojas. Šī vieta mūsos der tikai un vienīgi Svētajam Garam. Tikai tad, kad esi iepazinis Dievu un Viņš ir tavā sirdī, tu vari justies harmonisks, piepildīts un laimīgs.

Tas bija 2000. vai 2001. gads, biju jaunpiedzimis un atrados Jēkabpils cietumā. Es varēju brīvi pārvietoties pa visu teritoriju. Vienā istabiņā bijām kādi astoņi jauni čaļi. Es biju ļoti ticīgs un to viņi redzēja, es katru dienu lūdzu Dievu un pavadīju laiku kapelā, es viņiem stāstīju par Dievu, un kādu vakaru mūsu starpā iedegās dedzīgs strīds, kurā es biju viens pret visiem. Mani sāka apbērt ar provokatīviem jautājumiem, es stāvēju pretī un cīnījos, biju iekarsis, bet viņi visi palika pie tā, ka Dieva nav, Viņš nepalīdz, Viņš pieļauj ļaunumu un tamlīdzīgas lietas. Tad pēkšņi man galvā ienāca kāda atziņa, man to neviens nebija mācījis, jo es spriedu pēc sevis, – tajā laikā, kad es Dievam neticēju, viens pats piedzēries devos mājās, mozaīkas daļa manā sirdī trūka, tukšums sirdī bija ļoti smags un pamatīgs, un es bļāvu pa visu ielu: “Dievs, Tevis nav!” Interesanti gan, kam tad es bļāvu, ja jau Dieva nav. Bija situācijas manā dzīve, kad mani draudēja nosist, es lūdzu Dievu un aizbēgu. Bija tādas atslēgas situācijas manā dzīvē, kad es pats sev pilnībā nespēju palīdzēt. Tad es lūdzu Dievu, “kura nav”. Tā nu es atcerējos sevi un riskējot uzdevu šo jautājumu čaļiem: “Bet kāpēc tad jūs, kad bijāt par mata tiesu no nāves, kad jums bija tādas problēmas, ka paši sev nespējāt palīdzēt, lūdzāt Dievu?!” Zini, kas notika? Visi apklusa, iestājās klusums. Visi aizvērās un diskusija beidzās. Es nepārspīlēju, viss izbeidzās, jautājumu vairs nebija. Caur viņiem pašiem es pierādīju to, ka Dievs ir. Kāpēc tad viņi lūdza to, kā nav? Ja jau viņi vērsās pie Viņa, tātad tomēr ticēja. Varbūt viņi neticēja ar prātu, bet ticēja sirdī, jo Dievs kopš dzimšanas to ir ielicis katrā cilvēkā.

“Vēl Viņš tiem stāstīja līdzību par to, ka tiem aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt.” (Lukas 18:1)

Jēzus stāsta līdzību par to, ka tiem būs Dievu lūgt un nebūs pagurt. Ar lūgšanu šeit ir domāta ne tikai lūgšana skaļi un meditatīvas pārdomas, bet arī Dieva vārda lasīšana. Tev arvien būs uzturēt personīgas attiecības ar Dievu. Dievs to tevī ir ielicis, bet to nevajag aizmirst vai piekopt tikai tad, kad ir slikti. Tā ir Dieva pavēle. Ja tu šajā vasarā esi paguris Dieva lūgšanā, iesaku atgriezties. Ieplāno atgriezties pie personīgām attiecībām ar Dievu. Atgriezies ierastajās sliedēs. Tā ir prioritāte. Mans laiks ar Dievu ir divas stundas Bībele, divas stundas lūgšanas un divas stundas grāmatas katru dienu, izņemot svētdienas un pirmdienas, tikai tagad vasarā man ir cits režīms. Par kādu atpūtu vai citu režīmu vispār var būt runa, ja tev ir tikai pusstunda lūgšanas? Ja tu domā atpūsties no Bībeles un lūgšanas, kaut tev tas ir tikai piecpadsmit minūtes, no kā tad tu atpūtīsies? Tu nemaz tā īsti neesi sācis lūgt. Manā komandā katram cilvēkam ir divas stundas dienā laiks ar Dievu. Tiem, kuriem nav divas stundas, ir jāpievelkas, patiesībā viņi nemaz nav komandā. Ja tev regulāri ir divas stundas ar Dievu dienā, tu vari kādreiz arī atpūsties, palikt uz vienu stundu, aizbraukt ceļojumā un nelūgt, to visu var saprast, bet nekad pavisam neatstāj personīgas attiecības ar Dievu. Neatpūties no attiecībām, ja tādas nav vai ir nepietiekošas. Man tas ir darbs. Tu astoņas stundas strādā, bet es sešas stundas pavadu ar Dievu. Ne vienmēr man to gribās darīt, bet es to daru. Man arī pašam sev ir jāatgādina šī tēma. Tā ir Dieva pavēle un griba. Tāpat kā ir baušļi “tev nebūs”, tāpat arī tev būs Dievu lūgt un nebūs pagurt.

“Un, no rīta gaiļos cēlies, Viņš izgāja un nogāja kādā vientuļā vietā un tur Dievu pielūdza.” (Marka 1:35)

Jēzum bija ieradums regulāri iet kādā vientuļā vietā, kur bija tikai viņš viens pats un Dievs, un tur lūgt Viņu. Tu esi Kristus māceklis? Ja tu gribi Viņam līdzināties, tad dari tā – regulāri atrodi vietu un laiku, lai parunātu ar Dievu. Ja tu gribi Viņam līdzināties, dari to pašu.

“Un notika, Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, ka divas liecības plāksnes bija viņa rokā; un Mozus nezināja, no kalna nokāpjot, ka viņa vaiga āda spīdēja, jo viņš bija runājis ar Dievu.” (2.Mozus 34:29)

Mozus bija kalnā runāt ar Dievu, un nokāpjot viņa vaigs mirdzēja un viņam bija divas liecības plāksnes. Tātad personīgas attiecības ar Dievu ir divvirzienu ceļš – viens ir lūgšana un otrs ir Bībele. Kad es lūdzu, es saku Dievam, kad es lasu Bībeli, Viņš saka man. Vai arī tu kaut ko pasaki Dievam un pēc tam klausies? Kaimiņš aiz sienas sāk lamāties un tu to uztver kā atbildi no Dieva? Vai arī tu ķer domas un visādas vēsmas, jo mācītājs mācīja, ka Svētais Gars runā domās? Tad, kad es lūdzu, es saku Dievam. Kad es lasu Bībeli, Dievs saka man. Vai arī tu dari tā – kaut ko pasaki Dievam un tad centies saklausīt Viņu dzirdamā balsī? Mozum, nokāpjot no kalna, rokās bija divas liecības plāksnes – viena, kad tu runā ar Dievu, un otra, kad Dievs runā ar tevi caur Bībeli. Dievs runāja caur šīm plāksnēm, uz tām bija Viņa vārds. Mozus uzkāpa kalnā un runāja ar Dievu, bet Dievs iedeva viņam šīs plāksnes un runāja ar viņu. Visu, ko toreiz Dievs teica Mozum, var lasīt visās piecās Mozus grāmatās. Nokāpjot no kalna, Mozus vaigs spīdēja, un viņš par to pat nezināja. Viņam nācās aizklāt to Dieva godību un spožumu, kas bija uz viņa. Tas nozīmē, ka tad, kad tu kāp kalnā, sarunājies ar Dievu un piekop personīgas attiecības ar Viņu, pie tevis notiek reālas izmaiņas. Slavēšanas laikā, šeit uz skatuves, es skaidri redzu, kurš no slavētājiem ir un kurš nav lūdzis Dievu. Man pietiek paskatīties tikai uz viņu seju, sadzirdēt viņu lūgšanu, un es zinu, kurš ir bijis Dieva klātbūtnē un kurš nav. Sejas āda spīd tiem, kuri ir bijuši Dieva klātbūtnē! Tev nav jāvēro visi cilvēki un jādomā, kuram ir personīgas attiecības ar Dievu, taču man ir daudzu gadu pieredze, un es to spēju noteikt uzreiz.

Nav iespējams ilgi iztikt bez neizsīkstošā enerģijas avota, kas ir Dievs, Svētais Gars. Lai pieslēgtos šim avotam, nepietiek tikai tas vien, ka tu esi izglābts – tev nepārtraukti ir jāpieslēdzas, esot personīgās attiecībās ar Dievu. Tikai Dievā ir mūžīgais dzinējs, vienīgais neizsīkstošais enerģijas avots. Bībele saka, ka Dievs ir Radītājs – Viņš ar vienu vārdu radīja gaismu, ūdeņus, debesis, dzīvniekus. Viņš sacīja „Lai top!” un viss, kam Dievs pavēlēja rasties, tapa. Tāds enerģijas avots ir Dievs! Cilvēki cenšas izgudrot dažādus mūžīgās dzīvības eliksīrus vai mūžīgās enerģijas dzinējus, taču tas viss ir Jēzū Kristū, attiecībās ar Dievu.

Katru otrdienu es vedu savas komandas cilvēkus kaut kur atpūsties, un šoreiz mēs bijām kādā Igaunijas muzejā. Šajā muzejā bija alķīmiķa kabinets. Viduslaikos pastāvēja tāda zinātne kā alķīmija, mūsdienās tā ir izzudusi, taču tās vietā nākušas citas perversijas, piemēram, klonēšana. Alķīmiķi centās iegūt zeltu faktiski no nekā, centās izgudrot mūžīgās jaunības eliksīrus ar ķīmijas palīdzību, apejot Dievu. Visi šie mēģinājumi ir izgāzušies, jo tas viss atrodams tikai Dievā. Visas lietas ir apslēptas Dievā! Jēzus saka: „Kas dzīvo un tic Man, tas nemirs nemūžam. Kas dzīvo un tic Man, tam ir mūžīgā dzīvība.” Psalmos ir teikts, ka tad, ja tu tici Dievam, tava jaunība atjaunosies kā ērglis – lūk, tavs mūžīgās jaunības eliksīrs. Pastāv uzskats, ka debesīs mēs visi būsim apmēram 30 gadus veci. Es tam nevaru atrast pamatojumu Bībelē, bet ir cilvēki, kas tā ir izpētījuši un tā uzskata. Virs zemes nevar būt mūžīgā jaunība, jo mēs visi novecojam. Vai slavenības ir jaunākas tikai tāpēc, ka ir nostiepušas savu ādu vai veikušas kādas plastiskās operācijas? Viņas varbūt ārēji izskatās labāk, taču viņu orgāni tik un tā noveco. Tomēr svarīgs ir tas, kas mūsos – mūsu dvēsele nenoveco, bet tieši pretēji – atgūst savu jaunību. Iedomājies – tev ir 100 gadi, tu nomirsti, nonāc debesīs, un pēkšņi tev atkal ir 30 gadi.

Personīgo attiecību ar Dievu laikā tu nonāc tiešā kontaktā ar Dievu. Dažkārt man patīk paskatīties, kā mana sievasmāte saka, muļķu filmas, piemēram, Spaidermenu vai Kapteini Ameriku, lai vienkārši ne par ko nedomātu, papriecātos un baudītu skaņu un efektus. Vienā no šīm filmām kāds varonis bija izdomājis bateriju, kurā nekad nebeidzas enerģija. Šī mazā baterija bija jāliek ledū dzesēties, jo tā saturēja ļoti daudz enerģijas, ar kuru varēja apgādāt visu pilsētu. Tā kā tas bija sasniegums, cilvēki cīnījās par šo bateriju un gribēja to iegūt savā īpašumā. Tā tas notiek arī pa īstam – cilvēki dzenās pēc mūžīgās enerģijas un mūžīgās dzīvības. Tas viss ir apslēpts Dievā. Pavadi laiku ar Dievu, jo tavas personīgās attiecības ar Viņu pieslēdz tevi neizsīkstošam enerģijas daudzumam. Dievs tevi pārveido garīgi, emocionāli un arī fiziski.

„Un Viņš nāk pie mācekļiem un atrod tos guļam un saka uz Pēteri: “Tātad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar Mani nomodā? Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.”” (Mateja 26:40–41)

To Jēzus sacīja Saviem mācekļiem Ģetzemanes dārzā. Pēc tam Jēzu sagūstīja, un visi Viņa mācekļi bēga. Jēzus izpildīja Savu misiju, Viņš nomira pie krusta un augšāmcēlās, taču mācekļi bēga. Jēzus pirms tam viņus bija brīdinājis, jo tad, kad Jēzus lūdza Dievu, viņi gulēja. Jēzus sacīja: „Esiet modri! Lūdziet Dievu, jo gars ir labprātīgs, bet miesa vāja.” Pēteris Jēzum sacīja, ka ies kopā ar Viņu kaut cietumā un nāvē – garīgi viņš to patiešām gribēja, bet miesīgi nespēja izdarīt, jo viņam trūka lūgšanas. Tu nevari sevi pilnībā kontrolēt, ielikt savu miesu rāmītī bez stabilām personīgām attiecībām ar Dievu.Iespējams, ka, sākot nākt uz draudzi, tu domā: „Es atmetīšu to un to, kļūšu tāds un tāds, dzīvošu tā un tā.” Tomēr saproti, ka tas nenotiek tik vienkārši – tev ir nepieciešams izkopt regulāras personīgās attiecības ar Dievu, jo tikai lūgšanu kambarī tu vari izcīnīt uzvaras. Jēzus lūgšanā izcīnīja to, ka Viņš spēja labprātīgi doties pie krusta un nomirt. Jēzus sacīja: „Dievs, ja tas var būt, tad lai šis kauss iet Man garām.” Jēzus negribēja mirt pie krusta, taču Viņš lūdza, Dievs Viņu stiprināja, un Jēzus to izdarīja. Ir lietas, kuras tu zini, ka tās ir pareizas, taču nespēj izdarīt un nekad neizdarīsi, ja tev nebūs personīgas attiecības ar Dievu. Varbūt tu domā, ka tu atnāc uz draudzi, noklausies sprediķi un kļūsti ļoti stiprs. Bet atceries, ka tu nekad nebūsi stiprs bez personīgām attiecībām ar Dievu. Gars ir labprātīgs, bet miesa ir vāja. Lai miesa klausītu garam, ir vajadzīgas pastāvīgas lūgšanas.

„Un redzi, viens no tiem, kas bija pie Jēzus, izstiepa roku, izvilka zobenu, cirta augstā priestera kalpam un nocirta viņam ausi. Tad Jēzus saka tam: “Bāz savu zobenu viņa vietā, jo visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā. Jeb vai tu domā, ka Es nevarētu lūgt Savu Tēvu un Viņš Man nesūtītu tūlīt vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu?” (Mateja 26:51–53)

Kad Jēzu nāca sagūstīt, izcēlās kņada, un Pēteris vienam no augstā priestera kalpiem nocirta ausi. Jēzus neļāva Pēterim pretoties un sacīja: „Pēteri, ko tu domā? Tu domā, ka tavs zobens man palīdzēs? Vai tev šķiet, ka es nevarētu lūgt Tēvu, un Viņš man palīgā nesūtītu vairāk nekā 12 leģionus ar eņģeļiem?” Pēteris centās Jēzu aizstāvēt, jo viņš bija publiski apsolījis sekot Jēzum gan cietumā, gan nāvē. Jēzus sacīja: „Ja es palūgtu, Tēvs tūlīt pat atsūtītu man eņģeļu pulku, kas nokārtotu visu šo situāciju.” Vienā leģionā ietilpst apmēram 5 tūkstoši, tātad kopā 60 tūkstoši eņģeļu. Dieva vārds saka, ka mums katram ir savs sargeņģelis, tomēr eņģeļus ar savām acīm ieraudzīt mēs nespējam. Pastāv neredzama garīgā pasaule, kurā ir gan dēmoni, kas ir velna eņģeļi jeb ļaunie gari, un ir Dieva eņģeļi. Dievs pats ar Savām rokām visu nedara – Viņš sūta Savus eņģeļus, garīgas būtnes, kas ir ļoti spēcīgas un spējīgas garīgajā pasaulē. Tas nozīmē, ka tad, kad es lūdzu Dievu, Viņš sūta Savus eņģeļus. Ir jālūdz nevis eņģeļi, bet gan Dievs, un tad Viņš sūta eņģeļus. Es ļoti labi atceros kādu atgadījumu, kas notika pirms vairākiem gadiem kādā meža stigā, kad es vēl dzīvoju Limbažos. Es biju atbraucis uz mežu lūgt Dievu un pēkšņi sajutu, ka neesmu šajā mežā viens. Piepeši es pilnīgi reāli visapkārt ieraudzīju caurspīdīgus tēlus, kas stāvēja kā karapulks. Es neredzēju viņu sejas, bet spēju izšķirt tikai tēlus un aprises. Man blakus stāvēja lielāki eņģeļi, kas bija šo pārējo eņģeļu virspavēlnieki. Viņi neko neteica, visapkārt valdīja pilnīgs klusums, un es iekšēji sapratu, ko Dievs man rāda: „Tev atliek teikt tikai vienu vārdu, un viss šis karapulks sāks darboties. Tev atliek tikai turpināt lūgt, un šie eņģeļu virspavēlnieki dos pavēles eņģeļiem iet cīņā.” Tev pat matiņš no galvas nenokritīs, kad Dievs sūtīs Savus eņģeļus nokārtot tavu situāciju. Tev ir jālūdz, jāpavada laiks ar Dievu un jābūt Viņa klātbūtnē. Jēzus skaidri teica: „Ja Es palūgšu, Dievs sūtīs eņģeļus, un neviens mani nearestēs un krustā nesitīs.” Kad es atgriezos no savas nožēlojamās dzīves, mana atgriešanās bija tieši caur eņģeļiem. Toreiz es eņģeļus neredzēju, bet dzirdēju – tieši pretēji tam, kā bija mežā. Es biju riebīgā un aukstā cietuma kamerā, un tieši tur atskanēja šīs balsis, kas skaidri norādīja, ko man darīt. Pie šiem norādījumiem es turos līdz pat šai dienai – pirmā bija grēku nožēlas lūgšana, tad regulāra Bībeles lasīšana, lūgšanas, draudze un, kā Dievs sacīja, „tu būsi Mans kalps”. Dievs šajā cietuma kamerā sūtīja Savus eņģeļus tāpēc, ka pirms tam es biju lūdzis Dievu. Es biju dzirdējis, ka, ja trīs reizes dienā lūdz, tad Dievs palīdz. Apmēram divas nedēļas, pirms es biju nonācis šajā cietumā, es atrados bezizejas situācijā, un tieši tā arī darīju. Tolaik es pat nepazinu Jēzu, es lūdzu: „Dievs, kas radījis debesis, zemi un mani, es tā vairs nevaru dzīvot, izmaini manu dzīvi.” Es nezināju, kurš dievs ir patiess, Krišna, Buda vai visi kopā, taču es lūdzu Vienīgo Dievu, kurš ir radījis visu pasauli. Dievs man atklājās un sūtīja Savus eņģeļus. Ja tu gribi, lai eņģeļi tev palīdz un darbojas tavā dzīvē, tad uzturi regulāras attiecības ar Dievu.

„Tad mācekļi piegāja pie Jēzus atsevišķi un sacīja: “Kāpēc mēs viņu nevarējām izdzīt?” Bet Jēzus tiem saka: “Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams. Bet šī suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību.”” (Mateja 17:19–21)

Mācekļi centās izdzīt ļaunu garu, bet viņiem tas neizdevās. Tad, kad tu lūdz, tu iegūsti spēku un autoritāti pār ļauniem gariem. Tad tu spēj kontrolēt garīgo situāciju, izbīdīt garīgajā pasaule to, kas vēl nav. Ar lūgšanas palīdzību tu spēj panākt, ka notiek tas, ko tu gribi. Kad esi lūdzis, tev ir spēks izklīdināt ļauno garu armiju, kas bija nolēmuši ko sliktu tev vai tavai dzīvei, vai pat valstij. Mēs un vēl daudzi citi kristieši lūdzām Dievu par Ukrainu un Latvijas drošību, un viss normalizējās. Es nesaku, ka viss ir ideāli, tomēr es ticu, ka tas nav vienkārši tāpat vien, tā nav sagadīšanās. Es domāju, ka liela daļa latviešu tautas, pat tie, kuri netic Dievam, sākoties bīstamam laikam, kad Krievija iebruka Ukrainā, sāka lūgt Dievu, kaut vai dažas reizes. Kad Latvija atguva savu otro neatkarību, Ieva Akurātere dziedāja „Palīdzi, Dievs, mūsu latviešu tautai”, un tā bija lūgšana. Visi, kas to dzirdēja, dziedāja un lūdza līdzi. Lūgšanai ir milzīgs spēks. Dievs sūta Savus eņģeļus, un mēs iegūstam autoritāti pār ļaunajiem gariem.

Ja visa Latvija lūgs – Dievs palīdzēs. Jā, būs pārbaudījumi un tomēr mēs pastāvēsim. Un mēs izdzīvosim. Un man nevajag obligāti latviešu dainas, lai izdzīvotu. Man pietiek ar Jēzu Kristu, kas ir mans pamats. Es neesmu pret latvju dainām, tas viss ir normāli – mūsu ornamenti un tradīcijas. Dzirdēju, ka daži ir sašutuši par to, ka jaunajās pasēs ir ornamenti un elku zīmes. Es neskatos uz šīm pasēm kā uz elku zīmēm, tie ir mūsu tautas ornamenti, kuri tiešām ir elku zīmes un tomēr es uz tām tā neskatos. Tā ir mūsu identitāte savā ziņā. Tie ir mūsu raksti. Un kaut kādā ziņā tas mūs vieno kā tautu. Es arī neesmu pret latviešu folkloru un dejām, tas mūs vieno. Es esmu pret elku kalpību. Mums ir jālūdz mūsu Dievs, nevis pagānu dievi. Pagānu dievi mums nav palīdzējuši, bet Jēzus Kristus ir darījis tā, ka caur brāļu draudzēm no Vācijas un Čehijas radās mūsu valsts. Bez viņiem nebūtu mūsu valsts. Mēs visi esam brāļu draudžu pēcteči. Fakts, par ko ļoti maz māca skolās, tas ir skolu programmās, bet ļoti minimāli, jo latviešiem prioritāte nav Dievs.

Dievs ir labs. Un šī suga citādi neiziet kā ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību. Un kā tu domā, ja tev pēkšņi ir situācija, ka tev jāņem autoritāte pār ļauniem gariem un jāizdzen no kāda cilvēka ļauns gars vai arī pašam no sevis jāizdzen, vai kāda finanšu situācija jāatrisina un jāizdara tas, ko tu nevari, ko tu darīsi? Iesi pagavēsi kādas trīs dienas? Ko vispār nozīmē iegūt autoritāti pār ļauniem gariem? Tev ir situācija, tev jāpalīdz un tu nolem, ka palūgsi tik, cik Dievs liks, piemēram, divas vai trīs nedēļas, bet tur varbūt ir neatliekama situācija?! Draugs, garīgā autoritāte nozīmē, ka tev katru dienu ir regulāras attiecības ar Dievu un kad tev ir problēmsituācija, tad tu vienkārši saki: „Jēzus Vārdā būs tā!” Un viss tā arī būs. Vai saproti? Lūk, ko nozīmē šī autoritāte, nevis tu atbrauc uz inkaunteru un domā, ka vajag obligāti, lai pats mācītājs par tevi lūdz un tā ilgi lūdz, uzliek rokas un tad tā ilgi, ilgi lūdz. Nav ilgi jālūdz! Pietiek pateikt vienu vārdu. Kā Jēzus atbildēja? Vienkārši „sātan, atkāpies!” Būs tā un nebūs citādāk. Nevis „pagaidi, sātan, es palūgšu Dievu”. Tu sakauj viņu ar to, ka tev ik dienas ir regulāras attiecības ar Dievu. Ik dienas tu lūdz Dievu.

Un zini, ka velns reizēm nāk cilvēku izskatā. Nevis reizēm, bet parasti. Vai tu zināji to vispār? Pirmais ir tas, ko tu redzi spoguļa attēlā, un otrs ir tavi kaimiņi, radi un pārējie apkārtējie cilvēki. Un velns nāk cilvēku izskatā. Un tu teiksi: „Nebūs tā, kā tu gribi, bet būs tā, kā es gribu un punkts!” Tu varēsi to pateikt un tev būs reāla autoritāte un reāls spēks. Kontrolē tos spēkus, kas stāv aiz šiem cilvēkiem un grib tavā dzīvē izvērst kaut kādus savus plānus. Nu, piemēram, tavs priekšnieks grib, lai tu strādā svētdienās. „Nebūs tā, kā tu gribi, priekšniek, būs tā, kā es gribu, un ja gribi mani paturēt, tad nāksies samierināties.” Nu, tu vari to pieklājīgāk darīt, tā nevajag teikt. Es zinu, kā Vitālijs dara, viņš kādreiz strādāja elektromontāžas firmā un tur visi darbinieki un priekšnieki bija krievu tautības, krievu firma, varētu tā teikt. Bet ne tāda, ko televīzijā parasti rāda, kur viss ir skaisti un bez lamu vārdiem, bet tautā runā ar lamu vārdiem. Un visi šausmīgi lamājās ar krievu lamu vārdiem, arī latvieši lamājās un savus vēl klāt pielika. Un Vitālijs man zvanīja, tāds nedaudz izmisis. Viņam nevarēja vienkārši pateikt, ka jāizdara tas vai tas. Bet viss bija ar lamu vārdiem. Un viņam viss iekšā vārījās, jo asinis karstas viņam ir. Viņš var arī no sava būra (kurā ir bungas) izlekt ārā, kad kāds slavēšanas grupā kaut ko nepareizi dara. Pēc acīm jau redz. Viņš teica, ka toreiz aizgāja uz tualeti un skaļā balsī ar Dievu parunāja un sasaistīja ļaunos garus. Un pēc tam normāli atkal varēja iet ar viņiem runāt. Savādāk asinis tā uzkarsa, ka gandrīz bija jāsāk lietot savas karatē zināšanas un boksa iemaņas. Un darbs pēc tam tad nebūs vairāk. Vai arī tieši otrādi. Citreiz tā ir, ka piekauj, un pēc tam viņš labs paliek. Tev kāds uzkundzējas, uzkundzējas un tad tu viņu sasit kārtīgi, un pēc tam viņš tev draugs ir. Starp normāliem cilvēkiem, protams, ka tas tā nenotiek. Ir jāieņem sava vieta un jāparāda sava pozīcija. Cilvēki tiecas pēc rakstura cilvēkiem un neciena tādus, kam nav rakstura. Bez lūgšanas būs grūti būt par stingra rakstura cilvēku.

“Bet, gaismai austot, Viņš iziedams aizgāja uz tuksnesi. Bet ļaudis Viņu meklēja un nogāja pie Viņa un gribēja Viņu aizturēt, lai Tas viņus neatstātu. Bet Viņš tiem sacīja: “Arī citām pilsētām Man jānes labā vēsts par Dieva valstību, jo tam Es esmu sūtīts.”” (Lūkas 4:42–43)

Cilvēki šajā vietā gribēja, lai Jēzus paliek tajā vietā un turpina kalpot viņiem. Jēzus gāja lūgšanu kambarī, lūdza Dievu un tad teica ļaudīm, ka nevar šeit palikt. Tātad Viņš lūgšanā saņēma Dieva vadību. Vai tu vēlies pārdabisku un skaidru Dieva vadību? Tad pavadi laiku divatā ar Dievu – Bībele un lūgšana.

“Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. 
Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma. Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis. Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu par gaismu, lai visi nāktu pie ticības caur viņu. Viņš pats nebija gaisma, bet nāca, lai liecinātu par gaismu. Tas bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku. Viņš bija pasaulē, un pasaule caur Viņu radusies, bet pasaule Viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma. Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva. Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.” (Jāņa evaņģēlijs 1:1–14)

Pats Dievs nav šķirams no Sava vārda. Kad tu lasi Dieva vārdu, tad tas ir Dievs starp šīm Rakstu vietām. Tas ir Dievs, kas uz tevi runā. Dievs nav šķirams no Sava vārda, tu vari saņemt Viņa vadību, iepriecinājumu un mierinājumu, lasot Bībeli. Pārdomājot Viņa vārdu. Caur Viņu viss ir radies, tātad Dievs ir radošs. Viņš radīja visu ar vārdu. Lūk, cik svarīgi lūgšanā izmanot Dieva vārdu. Ne tikai lūgt, bet arī lasīt Dieva vārdu. Un izmantot Dieva vārdu. Piemēram, ja tev ir vajadzīga dziedināšana, kur tu to izcīnīsi? Pirmkārt, savā lūgšanu kambarī. Jā, notiek brīnumi, kad aizlūdz no kanceles vai ar roku uzlikšanu, bet pamatā mēs visus savus brīnumus paši izcīnām lūgšanā ar Dieva spēku. Ja tev vajadzīga dziedināšana, tad kādu Rakstu vietu tu ņemsi un lūgsi?

“(..) ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jesajas 53:5)

Lūk, Dieva vārds. Viņš ir radošs. Ja tu ņemsi visuvareno vārdu, kas ir visa Radītājs, kas radījis debesis un zemi ar Savu vārdu, tad tu apliecini šo Rakstu vietu. „Dievs, ar Tavām brūcēm es esmu dziedināts!” Es ticu tam un es apliecinu to. Un es apliecinu, ka velnam nav varas pār mani, un apliecinu Dievam, ka ar Viņa brūcēm es esmu dziedināts. Un cilvēku priekšā apliecinu, ka ar Jēzus brūcēm es esmu dziedināts. Un Dieva vārds rada veselību un dziedināšanu, jo tas ir radošs. Bet kad Viņš to dara? Kad tu to ņem un lieto. Lūdz saskaņā ar Viņa vārdu.

“Viņš bija draudzes vidū tuksnesī ar eņģeli, kas uz viņu runāja Sinaja kalnā, un bija ar mūsu tēviem, un saņēma dzīvus vārdus, lai dotu tos mums.” (Apustuļu darbi 7:38 )

Dieva vārds ir dzīvs, Bībele nav parasta grāmata. Tas nav ne Korāns, ne kaut kādi maldu raksti, ne ķīniešu raksti. Draugs, tas ir dzīvs Dieva Vārds. Šeit ir dzīvība. Bībelē ir mana dzīvība.

„Uzņemiet sevī nevis iznīkstošo barību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvībai, kuru jums dos Cilvēka Dēls, jo Dievs Tēvs Viņu ir apzīmogojis.” (Jāņa evaņģēlijs 6:27)

“Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.”” (Mateja evaņģēlijs 4:4)

Tātad tu nedzīvo tikai no fiziskās barības. Tavam garam ir vajadzīga barība. Tu gribi būt garīgi spēcīgs? Tad tev ir vajadzīga barība. Un šī barība ir Dieva vārds.

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu pierakstīja Ieva Našeniece, Monta Gulbe un Marija Ostrovska, rediģēja Ieva Našeniece