Kam ir dots, tas saprot un kam nav dots, tas nesaprot. Diemžēl tā ir un, tas, ka mēs panākam, ka kāds kaut kur iznāk un noskaita pantiņu, tam nav lielas jēgas. Tas nav īsti nepareizi, bet liela jēga tam nav. Bez tā var iztikt. Mēs domājam, ka mēs kaut kādā veidā panāksim, ka cilvēks izdara kaut kādu konkrētu darbību, pasaka konkrētus vārdus, ka tas visu mainīs – tā nav patiesība. Mainīties cilvēks var tikai pats! Tā ir tā pati patiesība, tas pats princips, kas darbojas laulības dzīvē. Kad sākas tie teksti, ka neesi apprecējis īsto cilvēku tikai tāpēc, ka tu pēc laika citādi jūties, hormoni ir nomierinājušies dabiskā procesā, kā tam būtu arī jābūt, lai tu varētu padomāt ar galvu, nevis tikai emocijās. Tad tu viņam sāc to pārmest, ka bija cits cilvēks, sāc labot, ka viņš ir mainījies, patiesībā tu pats esi mainījies. Proti, mainījusies ir tava attieksme, tava pasaules un otra cilvēka uztvere, lūk, kas ir mainījies. Attiecīgi tu arī jūties savādāk. Jebkāds mēģinājums mainīt citu cilvēku ir lemts neveiksmei. Tu vari kalpot cilvēkiem, tu vari motivēt cilvēkus, mācīt, un, ja labprātīgi cilvēks ir komandā, kur ir dresūra. Sporta komandās ir dresūra, jo to savādāk nevar nosaukt. Ne tikai sporta komandās ir stingra disciplīna, bet cilvēks tur ir labprātīgi. Viņš izmanto šo vidi, šo komandu, trenera doto, bet mainīties var tikai viņš pats, nevis viņu kāds var izmainīt, tikai ar konkrēta cilvēka piekrišanu, ar konkrētu atļauju. Tu pats mainies.
Vispirms mums jāparūpējas pašiem par sevi, lai mēs kaut ko varētu dot citiem. Tam, ko mēs gribam dot, tam ir jābūt mūsos pašos. Patiešām jebkāda veida kalpošana ir neefektīva, ja tas tev pašam nav iekšā. Tu kalpo, dari kaut ko, bet tas nav efektīvi bez iekšējām pārmaiņām. Vispirms ir jāparūpējas par to, ka tu pats dedz Dievam, tu pats esi tas, par ko tu sludini. Protams, ka ir daudz un dažādu nianšu. Dieva žēlastība joprojām ir spēkā, bet Dievs ir tas, kas sver sirdis un skatās sirdī. Sirds attieksmi var redzēt, to var arī just. Sirds attieksme, tā, kas ir tavos sirds kambaros, tad arī tavas darbības un tavi vārdi būs kā Jēzum, ka Viņš mācīja tāds, kam ir vara, nevis kā rakstu mācītāji. Tas nozīmē, ka tu vari būt mācītājs, vadītājs, kalpotājs vai vecāki ģimenē, kas audzina savus bērnus, tad svarīgāk, ka tu māci kā tāds, kam ir vara. Tas nozīmē, ka tavos vārdos, tas ir dzirdams, tavā stājā tas ir redzams, un tā nav aktieru spēle. Aktieri spēj nospēlēt, bet ilgi to nenoslēpsi. Aktieri var nospēlēt, es pat reizēm apbrīnoju, kā viņi to izdara, bet ne jau bez režisora palīdzības. Ja tu paskatīsies, tad viens un tas pats aktieris dažādās filmās spēlē citādi, un tas ir režisors. Konkrēta režisora filmās visi aktieri spēlē labi un ticami, bet cita režisora filmās tie paši aktieri nespēlē ticami un tu nevari ticēt viņu lomu atdarinājumam. To neredz acīs, to neredz visā stājā un balsī tas nav ne jūtams, ne redzams, jo tas ir atkarīgs arī no režisora, ne tikai no paša aktiera.
Mums būtu katram jāsaprot princips – mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Kad Jēzum jautāja, kurš ir svarīgākais bauslis: mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Proti, visa bauslība ir savilkta kopā šajā vienā bauslī – Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Ir jāsaprot, ka tu esi personība. Tu esi! Dievs arī par Sevi saka, ka Es Esmu, tāds ir Mans vārds. Kad Mozus prasīja: „Kāds ir Tavs vārds, kas mani sūta pie israēliešiem?” Tajā laikā tie nebija israēlieši, tie bija svešinieki. Dievs atbildēja: „Es Esmu. Tā Mani sauc.” Ikviens cilvēks kādā brīdī to ir padomājis, kas viņš ir, ka eksistē. Tev pat var ienākt galvā domas, ka tu esi īpašs. Jā, tu esi īpašs Dieva acīs, bet tu neesi īpašāks par citiem cilvēkiem, jo visiem cilvēkiem ir dota iespēja pieņemt lēmumus, attiecīgi pret to situāciju, kurā tu esi šodien. Katram ir dota šī iespēja. Kad mēs sākam to, ka mēs esam īpaši, ka uz mums kaut kas neattiecas, vai ka tu vari atļauties kaut ko vairāk nekā cits, tās ir lamatas. Mēs neviens neesam tik īpaši, ka uz mums neattieksies tās pašas sekas, kā uz citiem, kad mēs skatāmies, kā citam ir gājis dzīvē, kā citam ir noticis, neveicās vai kādam citam ir paveicies, ka tas ir piedzimis labā ģimenē vai ka tam ir kādas pilnvaras, vai attiecīgas pazīšanās, vai ir piedzimis citā valstī.
Es atceros, kad es publicēju par Dubaijas nodokļu sistēmu, tur tas viss ir īpašs, tā ir plaukstoša un bagāta valsts. Tad komentāros gandrīz 99% teica, ka mums jau nav naftas, ka, salīdzinot ar Dubaiju, tur esot pavisam citāda nodokļu sistēma. Cilvēki vienmēr izdomā, ka kaut kas ir citāds un tad pasniedz tādas formulas, ka tu sēdi un klausies, bet neko nesaproti, ko šis cilvēks grib pateikt. Viņš pats sev to stāsta, citiem to stāsta, ka mums jau nav naftas. Interesanti, vai mums jau nav mežu? Vai Dubaijā ir meži? Viņi to pašu varētu pateikt, ka viņiem jau nav mežu. Mums ir sava nafta, savas iespējas, katram ir savas iespējas. Mēs nevaram teikt, lūk, tur ir tā vai tur ir savādāk, vai tam cilvēkam ir kaut kā citādāk, vai man ir citādāk un tāpēc. Tu nevari salīdzināt sevi ar cilvēkiem. Sevi ir jāsalīdzina ar Dieva vārdu. Nevis no konteksta izurbtu, bet kontekstā ar veselīgu Dieva vārdu. Pāvils saka, ka viņš lūdz, lai jūs iegūtu atziņā izjūtu – tādi vārdi bija Pāvilam. Atziņā izjūtu, kas ir labs un kas ir ļauns. Atziņā izjūtu, tas nozīmē, ka vispirms es atzīstu, es saprotu, pēc tam tas nonāk manā sirdī un kļūst par manu dzīvesveidu, par manu domāšanas veidu un par izjūtu. Es automātiski izjūtu, kā man rīkoties konkrētā situācijā. Tas viss nenotiek konkrētā dienā. Tas ir, kad mēs paši kopjam savas personiskās attiecības ar Dievu.
Turpināšu tēmu – mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Ir draudze, un esi tu. Ir draudze, grupiņas un esi tu – personība. Ļoti svarīgi, ka to spēku, ko dod draudze, to dod tikai draudze, tas nav tev. Tas ir no draudzes, tas ir no komandas. Tāpat arī hokejists vai cits komandas sporta dalībnieks – to, ko var komanda, to tikai var komanda, bet ir otra sfēra, kur esi tikai tu pats, kas ir jāspēj tikai tev pašam. Tu vari izmantot to, ko sniedz komanda, bet tev ir kaut kas jāspēj pašam un jāatnes pievienotā vērtība komandai. Tev tas ir jāspēj labāk kā komandai, pat kaut kas, ko tu vari izdarīt labāk un tu pienes savu pievienoto vērtību komandai. Komanda tev un tu – komandai. To nu es esmu sapratis 100%, ka nestrādā tāda shēma, ka es dodu un pretī nesaņemu. Tāda shēma nestrādā, tā nav ilgtspējīga. Vai ari es ņemu un pretī nedodu – tā tas nestrādā. Es katrā kafejnīcā vienmēr atstāju tējas naudu, un tas nav tāpēc, ka vienmēr man tur patīk. Varbūt tiešām, ja mani slikti apkalpo, es iedodu mazāk, bet es vienmēr atstāju. Kaut kā tā es esmu sevī ieaudzinājis, jo es esmu atziņā ieguvis izjūtu. Es nevaru tā atstāt precīzu summu, es ielieku vairāk un uzreiz pasaku, lai atpakaļ nenes. Kāpēc? Tas ir mans dzīves stils. Es apzinos, ka es no kāda kaut ko ņemu, tad tam ir sava cena, šajā gadījumā iedot pa virsu, īpaši ja tur tiešām bijusi laba apkalpošana, tas ir lieliski, jo tu šādā veidā novērtē to, ko tev dod citi. Tu novērtē, jo cilvēki ir centušies. Pat pie slikta ēdiena es kaut ko atstāšu, viņi vienalga strādā, cenšas. Es nerunāju par to, ka visiem tā tagad ir jādara. Tās ir detaļas, bet velns jau slēpjas detaļās. Ir jāprot novērtēt otra ieguldījumu sevī. Arī tādā veidā, ka arī tev ir jāiegulda. Citādi tas nestrādā. Kāpēc ir vajadzīga kalpošana cilvēkiem? Tāpēc ka tas citādi nestrādā, tas nedarbojas. Tikai ņemt un pretī nedot nedarbojas – arī ģimenē tas nedarbojas. Arī vecāki un bērni, ja bērni jau ir konkrētā vecumā un joprojām dzīvo uz vecāku rēķina, tas tā nestrādā. Tur ir gaidāmas nopietnas problēmas ne tikai vecākiem, bet pašam bērnam. Īpaši tas attiecas uz vīriešiem. Sievietei un vīrietim ir dažādas funkcijas un dažāda uzbūve. Bet tāpēc neviens cilvēks vai draudze neesam īpaši tādā ziņā, ka uz kādu neattiektos sekas par lēmumiem, kurus viņš pieņem savai rīcībai. Katrai rīcībai ir sekas, vai nu pozitīvas, vai negatīvas un šīs sekas būs katram.
Viena no, ko es tikko minēju: mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Tu vispirms parūpējies par sevi, lai tu varētu parūpēties par citiem, un kad tu parūpējies par citiem, tu atkal parūpējies par sevi. Nevar būt citādi, ka tu tikai dod, tu arī saņem. Kad tu saņem, tu arī dod. Visam ir jābūt līdzsvarā, kā kādreiz dziedāja deju un mūzikas grupa “Tranzīts”. Es nevaru būt balts un tas nav iespējams, jo visam vienmēr ir jābūt līdzsvarā. Vai to kāds ir dzirdējis? Tā jau ir patiesība. Jā, mēs esam glābti, bet mūsu rīcība ne vienmēr pilnībā atbilst Dieva vārdam. Jā, mēs esam tikuši galā ar kaut kādām smagākām lietām, bet vienmēr mums paliek iespēja, kur tiekties, mīļie draugi. Nav tā, ka mums ir jāstaigā, ka tikai kaut ko atkal neizdarītu sliktu. Tik ļoti paškritiskam varbūt nevajag būt, bet vienmēr ir kur tiekties un mainīties, velkot nost veco cilvēku un velkot virsū jauno cilvēku. Tas jau arī ir mūsu dzīves mērķis. Šī izaugsme nav iespējama bez kalpošanas cilvēkiem un bez paša izmaiņām. Tā ir mijiedarbība. Vienmēr ir jāsaprot, ko tev dod draudze un ko tu dod pats. Tas ir svarīgi, tā ir katra dzīves pamatfilozofija.
Tagad es pateikšu šī sprediķa nosaukumu “PVN”. Tā saucas sprediķis. Pievienotās vērtības nodoklis, bet es nerunāšu par nodokļiem. Es runāšu var teikt tā, ka “n” paņemam nost un būs “Pievienotā vērtība”. Kad tu izmanto to, ko tev sniedz grupiņa un ka uz grupiņas rēķina iegūsti, tad tev kaut kas pašam ir jāsasniedz un jāienes grupiņā. Saproti? Tev tas ir jāizdara bez grupiņas. Neviens tevi nevar izmainīt, tu vari mainīties tikai pats. Tā viss arī darbojas, tikai tā ir pareizā dzīves filozofija, ka tu dod un ņem, bet tu arī dod. Dot – tas nenozīmē, ka no tā, ko tu esi paņēmis, dod jau no sevis pievienoto vērtību. Nezinu, vai kāds saprot, bet diemžēl, tie, kas to nesaprot, arī negrib saprast. Jēzus arī saka, ka jums ir ausis dotas lai dzirdētu, bet jūs nedzirdat. Jums ir dotas acis lai redzētu, bet jūs neredzat, un jūsu sirds ir kļuvusi cieta vai ir nocietināta, ka jūs nesaprotat. Bībelē rakstvietās mēs arī lasām, ka Dievs pats nocietina sirdi. Esi to lasījis? Tev tas liekas nežēlīgi, nu kā tad tā? Nu diemžēl Dievs ir nocietinājis sirdi. Ne jau Dievs pats to dara, bet tādi ir Viņa likumi. Ja mēs kaut ko negribam izprast un negribam to lietot, mūsu sirds kļūst tik cieta, ka mēs nedzirdam un neredzam, mēs brīnāmies un neko vairs nesaprotam. Kāpēc manā dzīvē nav izaugsmes? Kāpēc nav enerģijas? Kāpēc nav vilkmes? Kāpēc nav pārmaiņu? Kāpēc es sēžu vienā vietā, es šeit nedomāju tikai par kaut kādām smagām lietām, es domāju par vienkāršam lietām, par vienkāršu progresu uz priekšu. Mums visiem ir jāpilnveidojas. Kur ir iekšējā dzīvība, kur ir vitalitāte, kur ir garīgā dzīvība? Kur tā ir? Ja tā ir, tad to var redzēt tavā dzīvē, tavā kalpošanā. Var redzēt, kā vieni cilvēki kalpo un kā otri cilvēki kalpo. Pieņemsim, ka viņi dara vienu un to pašu darbu. Vienam ir rezultāts un otram nav rezultāta. Kāpēc? Tāpēc ka viens nelieto savu galvu, lai mainītu savu sirdi. Lai tā nebūtu nocietināta, bet diemžēl tā ir tik ļoti nocietināta, ka mēs neredzam vairs elementāras lietas. Es runāju šeit par pievienoto vērtību. Pievienotā vērtība Pēterim un mācekļiem.
Tad Sīmanis Pēteris, kam bija zobens, izvilka to, cirta augstā priestera kalpam un nocirta tam labo ausi. Bet kalpa vārds bija Malhs. (Jāņa evaņģēlijs 18:10)
Iedomājies, Mateja evaņģēlijā arī par to ir rakstīts, tikai tur nav minēts Pēteris, bet to izdarīja Pēteris. Izlasot ārpus konteksta šo rakstvietu, šķiet, ka Pēteris ir ļoti jaudīga personība. Viņš izpildīja savus vārdus, kurus viņš bija teicis Jēzum Kristum, ka “es ar Tevi iešu pat cietumā un nāvē, lai tikai viņi panāk šurp”. Tajā brīdī, kad Jūda nodeva, skūpstot Kristu, un kad atvestie kalpi un karavīri lika klāt rokas Jēzum, Pēteris aizstāvēja savu Kungu. Viņš cirta ar zobenu un nocirta kalpa ausi. Jēzus to visu izlīdzināja, apturēja, sakot, ka tam tā ir jānotiek, viss ir kārtībā, bet Pēteris šajā rakstvietā, un ne tikai šajā, bet Mateja evaņģēlijā ir rakstīts.
Tad Jēzus saka tiem: “Jūs visi šinī naktī pret Mani apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es sitīšu ganu, un ganāmā pulka avis izklīdīs. Bet pēc Manas augšāmcelšanās Es jums pa priekšu aiziešu uz Galileju.” Bet Pēteris atbildēja un uz to sacīja: “Kad visi pret Tevi apgrēcinātos, es nemūžam neapgrēcināšos.” Jēzus sacīja tam: “Patiesi Es tev saku: šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu Mani trīs reizes aizliegsi.” (Mateja evaņģēlijs 26:31-34)
Piefiksējiet “sitīšu ganu, un ganāmā pulka avis izklīdīs”. Tātad ja avīm nav gana, tās izklīst, bet runa ir par avīm. Cilvēkam ne vienmēr vajag ganu tiešā nozīmē. Viņam ne vienmēr vajag pātagu. Ja cilvēkam kaut ko tādu vajag, tad tas ir cilvēks bez pievienotās vērtības. Tāds diemžēl bija Pēteris. Kaut gan ārēji izskatījās citādi, viņš vienmēr visur gribēja būt pirmais, viņš pirmais tur metās ūdenī, viņš tur vienmēr izcēlās ar kaut ko kā pirmais. Jēzus viņu atstāja Savā vietā, vismaz sākotnēji kā draudzes vadītāju. Bet Viņš saka, ka “jūs visi apgrēcināsieties, jo stāv rakstīts, ka gānāmā pulka avis izklīdīs, bet pēc Manas augšāmcelšanās Es pa priekšu aiziešu uz Galileju”. Kad Pēteris teica, ka kopā ies cietumā un nāvē. Tad Jēzus atbild: “Patiesi Es jums saku, pirms gailis dziedās, tu mani trīs reizes aizliegsi.” Pēteris 35. pantā saka:
Pēteris saka Viņam: “Jebšu man būtu jāmirst ar Tevi, taču nemūžam Tevi neaizliegšu.” Tāpat arī visi citi mācekļi sacīja. (Mateja evaņģēlijs 26:35)
Tad viņi dodas uz kādu vietu vārdā Ģetzemane, kur Jēzus lūdza Dievu, bet mācekļi gulēja. Tad nu šī proporcija ir sekojoša. Kad Jēzus nāca pie mācekļiem, pavēlot būt nomodā un lūgt Dievu. Pēc sarunas, kad Pēteris zvērēja, ka viņš ies līdz galam un visi tāpat teica, ka ies līdz galam. Tas notika tūlīt, pagāja tikai dažas stundas.
Un Viņš ņēma Sev līdzi Pēteri un abus Cebedeja dēlus un sāka skumt un baiļoties. Tad Viņš saka tiem: “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei: palieciet šeit un esiet ar Mani nomodā.” Un, nedaudz pagājis, Viņš krita uz Sava vaiga pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.” Un Viņš nāk pie mācekļiem un atrod tos guļam un saka uz Pēteri: “Tātad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar Mani nomodā? Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.” Viņš atkal aizgāja otru reizi un lūdza Dievu, sacīdams: “Mans Tēvs, ja šis biķeris nevar Man iet garām, lai nebūtu tas jādzer, tad lai notiek Tavs prāts.” Un Viņš nāk un atrod tos atkal guļam, jo viņu acis bija pilnas miega. Un Viņš tos atstāja un atkal nogāja un lūdza Dievu trešo reizi, tos pašus vārdus sacīdams. Tad Viņš nāk pie Saviem mācekļiem un saka uz tiem: “Jūs arvien vēl guļat un dusat! Redzi, tā stunda ir klāt, Cilvēka Dēls tiek nodots grēcinieku rokās.” (Mateja evaņģēlijs 26:37-45)
Notika Jēzus arests, Pēteris pildīja savus vārdus, viņš pat uzbruka un nocirta kalpam ausi, droši vien gribēja nogalināt, bet kārtīgi netrāpīja un nocirta ausi, Jēzus pēc tam dziedināja šo cilvēku. Līdz šim brīdim viss bija kārtībā, viņš pildīja to, ko bija solījis. Līdz šim brīdim, bet pēc tam visi bēga. Pēc tam Pēteris Viņu trīs reizes nodeva. Viņš dievojās un lādējās, ka viņš nepazīst Jēzu. Viņš runāja publiski, faktiski, publiski sludināja, ka viņš nepazīst šo cilvēku, ka nekad viņu nav redzējis, kas tas tāds vispār te ir? Viņš taču ir jocīgs, vai tad neredzat, ka esmu normāls cilvēks. Jēzus jau nav normāls cilvēks, tas ir buntinieks, kaut kāds noziedznieks – apmēram tā tas bija. To pašu Pēteris darīja pēc dažām stundām. Tātad Jēzus nāca pie mācekļiem, kad Viņš pats lūdz Dievu, ja tas var būt, lai šis kauss iet Man garām, bet ne mans prāts, bet Tavs prāts lai notiek. Jēzus lūgšanā stiprināja Sevi, tur ir tā teikts, ka Dievs sūtīja Savus eņģeļus, kas Viņu stiprināja. Caur lūgšanu Jēzus tika stiprināts lai Viņš varētu izpildīt Savu misiju. Izdarīt savu misiju kā cilvēks. Viņš vienlaicīgi bija cilvēks un vienlaicīgi Dievs, bet nevajag šeit domāt, ka Viņš jau bija Dievs. Viņš arī bija cilvēks, 100% cilvēks un Viņš tika lūgšanā stiprināts. Sanāk tā, ka Jēzus trīs reizes nāca pie mācekļiem pārbaudīt, kā viņiem iet. Trīs reizes Viņš atrada, ka viņi guļ. Viņš trīs reizes teica: “Esiet nomodā!” Mācekļi trīs reizes nebija nomodā. Interesanti, ka trīs reizes Pēteris nodeva Kristu. Atslēgas vārds ir būt nomodā, mīļie draugi. Un Jēzus trīs reizes bija nomodā, tajā pašā laikā kamēr mācekļi trīs reizes, kad tika pārbaudīti, gulēja. Jēzus viņiem skaidroja, bet viņi nedzirdēja un neredzēja, Jēzus teica: “Esiet nomodā, ar Mani, gars ir labprātīgs, bet miesa ir vāja.” Tas, ka tu, Pēteri, stāsti Man, ka darīsi to vai šito, tu iesi nāvē, ne tikai tu, jūs visi pēc pāris stundām mani nodosiet. Kāpēc? Tāpēc ka Jēzus ir trīs reizes nomodā, bet mācekļi trīs reiz nav nomodā, viņi guļ, kaut gan viņu skolotājs saka šajā brīdī, kas notiks, kad nodevējs jau ir ceļā un visu to Viņš stāsta, bet viņi guļ. Kā vispār tādā brīdī var gulēt? Viņi tam neticēja. Un pēc tam bija nodošana.
Un tagad pats svarīgākais par PVN. Ne mācekļiem, ne Pēterim nebija pievienotās vērtības, tas nozīmē, ka viņš spēja runāt, cirst ar zobenu, viņš spēja tikai darīt tad, kad bija komandā. Tikai tad, kad Jēzus-mācītājs bija blakus. Kas mainījās, ka viņš nodeva? Tas, ka Jēzus vairs nebija blakus, Jēzus bija citā statusā, viņš bija arestēts. Un pēc tam, kad pēc trīs dienām Jēzus augšāmcēlās, pirmās sievietes viņu redzēja un viņas nāca pie mācekļiem un teica, ka Viņš ir augšāmcēlies un mēs esam redzējuši. Un tur ir teikts, ka viņiem likās tas viss kā pasakā. Viņi tam neticēja, viņiem tas likās kā pasaka. Kamēr viņi neaptaustīja augšāmcelto Jēzu Kristu, nekas nemainījās. Viņi visi bija sagrēkojuši un smagi sagrēkojuši. Būt šeit un kaut ko izdarīt – tas ir viens, bet iziet no šejienes un pašam kaut ko izdarīt un atnākt atpakaļ, ir kaut kas pavisam cits. Tikai tā darbojas un tikai tā cilvēks var būt normāls, ka tev ir šī pievienotā vērtība. Ka tu lieto savas smadzenes, savu sistēmu, organismu, lai izdarītu kaut ko, ko tu izdari un pienes. Nevis uz komandas rēķina, bet izdarīt bez šīs palīdzības, vienam pašam. Pēterim nebija pievienotās vērtības, viņš bija nekāds un mācekļi bija nekādi, tāpēc arī Jēzus bieži teica, kur ir jūsu ticība, cik ilgi Es jūs panesīšu. Kad viņš bija kalnā ar mācekļiem un teica runu, un kad nokāpa zemē no kalna, tad tēvs atnesa šo mēnessērdzīgo dēlu un veda pie Jēzus sekotājiem, veda pie mācekļiem, bet viņi nespēja atbrīvot šo cilvēku, un Jēzus vārdi skanēja tā: ak, jūs neticīgā un samaitātā cilts, un Viņš to nesaka tikai šim tēvam. Viņš saka: “Tu tici, ka Es to spēju?” Neviens nevarēja, varbūt Tu spēj, Jēzu Kristu. Tur jau ir tā problēma, ka tu varbūt tici, bet ne tikai tur bija tā problēma, tas bija domāts arī mācekļiem, visiem ticīgajiem, arī tēvam – visiem. Šī suga iziet tikai ar ticības palīdzību, savas ticības palīdzību. Ir laiks pašiem būt patstāvīgiem, konsekventiem un proaktīviem. Ko nozīmē būt proaktīvam? Pēc tam, kad augšāmceltais Jēzus satikās ar mācekļiem un otrādi, tomēr kaut kas mainījās, un kas tad mainījās? Nu nekas pēc idejas. Jēzus tāpat nebija kopā ar viņiem, bet mēs lasām Apustuļu darbos.
Tad viņi griezās atpakaļ uz Jeruzālemi no kalna, ko sauc Eļļas kalns, kas ir tuvu pie Jeruzālemes, vienu sabata gājumu. Un, tur nonākuši, viņi uzkāpa augšistabā, kur mēdza uzturēties Pēteris un Jānis, Jēkabs un Andrejs, Filips un Toms, Bartolomejs un Matejs, Jēkabs, Alfeja dēls, un Zēlots Sīmanis un Jūda, Jēkaba dēls. Tie visi vienprātīgi palika kopā lūgšanās līdz ar sievām un Mariju, Jēzus māti, un ar Viņa brāļiem. (Apustuļu darbi 1:12-14)
Pēteris saprata, ka viņš ir bezsatura cilvēks, bet pēc tam gan rakstītajās vēstulēs, gan kur ir arī citi apustuļi, nekur nevar redzēt, ka šie cilvēki nebija nomodā. Kāpēc viņi nāca kopā augšistabā? Viņi palika kopā lūgšanās. Beidzot sāka paši lūgt Dievu, viņi beidzot paši sāka klāt galdu Dievam, lai Dievs varētu uzklāt galdu viņiem. Viņi saprata, ka viņu vietā neviens to neizdarīs, ka tikai paši. Un 15. pantā Pēteris piecēlās un sāka runāt, Pēteris sāka organizēt draudzi.
Tanīs dienās Pēteris, piecēlies brāļu vidū – tur bija kopā ap simts divdesmit cilvēku. (Apustuļu darbi 1:15)
Pēteris saņēmās un sāka organizēt draudzi, un sāka pats lūgt Dievu. Pirmā pagānu ģimene, kas atgriezās pie Dieva, bija Kornēlija nams. Un Kornēlijs jau bija gatavs satikties ar Dievu. Viņam vajadzēja apustuli, kas izstāsta evaņģēliju, un caur vīziju tas notika. Arī Pēterim bija vīzija, un viņam tika doti norādījumi sekot, darīt un sludināt evaņģēliju Kornēlija namā. Un tas bija konkrētā dienas stundā, kad Pēteris uz jumta lūdza Dievu. Viņš nevis gulēja, bet pats bija uzņēmies atbildību. Viņš bija kļuvis proaktīvs un konsekvents. Šie vārdiņi ir saistīti ar patstāvīgu darbību. Pēteris uzņēmās atbildību par draudzi, viņš sāka mācīt un sāka kopā lūgt. Tad sekoja gara izliešanās un visi apustuļu darbi. Bet viss sākās ar lēmumu lūgt, viss sākās ar lēmumu darīt to, ko Jēzus bija mācījis. Normāli ir pašam uzņemties atbildību un rīkoties, tas ir vienīgais veids, kad tev būs pievienotā vērtība un kad Dieva svētība var pilnā mērā darboties tavā dzīvē. Paļaujies uz sevi, un kad no savas puses uzklāj galdu, tad pārējais ir Dieva ziņā.
Proaktīvs cilvēks ir tas, kas rīkojas, pirms problēma ir sākusies. Viņš to novērš jau saknē, es esmu proaktīvs cilvēks. Es nenodarbojos ar problēmu risināšanu. Mana prioritāte nav risināt problēmas. Ja cilvēks risina tikai problēmas, viņam nav pievienotās vērtības, viņš risina tās problēmas, ko rada viņa nezināšana un bezdarbība. Viņš kļūst aktīvs tikai tad, kad ir kārtējais maksājums kredītam, tad viņš kļūst aktīvs, lai viņu neieslodzītu cietumā. Vai arī tad, kad ēst gribas, cits savukārt pat izvēlas miskastēs rakāties, nevis strādāt, lai būtu ēst. Svarīgi nav, cik tev maksā, svarīgi, ka tu audz un par kaut ko kļūsti. Kāpēc tu vispār kaut ko strādā? Kāpēc tu kaut ko dari? Ir svarīgi, ka tu audz. Tev pirmkārt par sevi jādomā, un, ja tu ko ņem, tev kaut kas jādod pretī. Tu izmanto to, ko draudze dod, tu izej ārā un dari kaut ko, un tu ienes draudzē – tikai tā mēs varam augt.
Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem. Tad atnāca tas, kas bija dabūjis piecus talentus, atnesa vēl piecus un sacīja: kungs, tu man iedevi piecus talentus; redzi, es sapelnīju vēl piecus. Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Arī tas, kas bija dabūjis divus talentus, atnāca un sacīja: kungs, tu man iedevi divus talentus; redzi, es sapelnīju vēl divus. Viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, un sacīja: es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu. Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps. Ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis, tad tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainītājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem. Tāpēc ņemiet viņa talentu un dodiet to tam, kam ir desmit talentu. (Mateja evaņģēlijs 25:19-28)
Tie, kam kungs iedeva talentus, tam, kam bija pieci talenti, teica – redzi, es vēl piecus nopelnīju, tas nozīmē, ka šim cilvēkam ir pievienotā vērtība. Es tev kādu pamatu iedevu, bet tu pats nopelnīji. Dievam nav svarīgi, cik liels ir tas, ko tu dari, bet pats princips. Kam bija viens talents, viņš apraka to un nelika lietā, viņam nebija pievienotās vērtības. Viņš bija paturējis to, ko bija saņēmis. Tu saņēmi draudzē, bet tev pašam jārada klāt, tu esi radītājs. Dievs ir Radītājs, Viņš tevi radījis skaistu, brīnišķīgu. Priecājies un līksmojies šajā dienā, kaut ko radīšu un līksmošu. Slava Dievam! Man jau nekas nevar iekšā sakrāties, ja nelieku neko jaunu. Regulāri jālasa Bībele, jāpārdomā, jābūt kontaktā ar Dievu, lai regulāri augtu. Jābūt mazajiem un lielajiem mērķiem, lai virzītos uz priekšu, pievienojot tam visam vērtību. Mums katram ir nepieciešama pievienotā vērtība, jo bez tās mēs stagnējam. Labākajā gadījumā šādā veidā kāds var nonākt debesīs kā caur uguni.
Un, kamēr viņi iedami tā sarunājās, redzi, piepeši nāca ugunīgi rati un ugunīgi zirgi, kas tos abus vienu no otra atšķīra; tā Elija vētrā aizbrauca uz debesīm. (2. Ķēniņu grāmata 2:11)
Tikai daži tiks ar uguni debesīs, jo šādi var pazaudēt arī ticību. Tev nepārtraukti ir jārūpējas par savu sirdi. Labākais veids, kā to darīt, ir personīgais laiks ar Dievu, bet ļoti svarīgi ir mazie darbi. Darbība veido ieradumus, nevis sēdēšana un klausīšanās. Pilnīgi savādāk ir, kad es pats runāju un vēl tam visam iepriekš ir jāsagatavojas. Tas, protams, ir mans dzīvesveids.
Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla. (Mateja evaņģēlijs 11:30)
Man ir patīkami šo visu darīt, bet tā ir mana pievienotā vērtība. Tikai uz pievienotās vērtības var nākt Dieva spēks. Vasarsvētkos Gars izlējās tad, kad viņi paši sāka kaut ko organizēt. Beidza baiļoties un skumt, iznāca ārā no aizslēgtajām durvīm, savācās kopā un normāli sāka kopā lūgt Dievu. Sāka sakārtot draudzes sistēmu un saņēma spēku, kurš īstenībā viņiem jau bija.
Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu!” (Jāņa evaņģēlijs 20:22)
Nevajag burtiski gaidīt parādības no debesīm. Viņi gaidīja vienu reizi. Tev ir dots Dieva Gars tajā brīdī, kad tu pieņem Jēzu par savu glābēju. Ir vai nav piedzīvojumi, uz priekšu – jo pievienotā vērtība visu izšķir. Nauda seko skolēnam. Ir skolēns ir nauda. Šāds triks bija izdomāts izglītības sistēmā. Nav jau nepareizi, galvenais, lai nav otrādi. Konsekvents cilvēks spēj likumsakarīgi, patstāvīgi iet konkrēta mērķa virzienā. Tā noteikti būs organizācija, jo mēs katrs kaut kur esam, bet tad, kad pašiem jāveic savs amats, par kuru saņem algu, tad viņš konsekventi strādā. Likumsakarīgi, tas nozīmē, ka viņa darbības ved uz konkrētu mērķi un viņš dara to patstāvīgi, bet viņš nerīkojas ar to, kas būs rīt. Proaktīvs ir cilvēks, kurš nerisina esošās problēmas, bet novērš tās saknē un arī patstāvīgs. Labāk būt proaktīvam nekā konsekventam cilvēkam, jo proaktivitāte un konsekventums iet roku rokā. Tev ir jāstrādā konsekventi un proaktīvi ar skatu nākotnē, ko tava rīcība vai bezdarbība nesīs tev rīt. Jādzīvo ir šodien. Ar vārdu “dzīvot” nenozīmē visu baudīt, bet izdarīt visas tās lietas, kuras ir nepieciešamas darīt konsekventi ikdienā.
Kenedijs bija teicis: nesaki, ko valsts var dot tev, bet saki, ko tu vari dot valstij. Šī ir tikai daļa no patiesības. Ir lietas, ko valsts dod cilvēkam un ko cilvēks dod valstij, un tam jābūt balansā. Tāpat arī mūsu dzīvē visam jābūt līdzsvarā. Tu šeit saņem, bet tev pašam kā personībai jāpievieno vērtība, un tu nevari cirst ar zobenu, būt brašs un stiprs, esot tikai komandā. Tev ir jāaiziet ārā, jāpilda mājas darbs un jānāk atpakaļ, lai kaut ko ienestu šeit. To, ko tu ienes, tu dabū atpakaļ. Nav lielas jēgas lūgt par to, lai mēs visi pievienotu vērtību, jo nekas no tā nemainīsies, nekas nemainīsies. Tikai tu pats vari mainīties. Es esmu ļoti jutīgs uz aukstām vietām, iekšēji to izjūtu, un man garlaicīgi paliek aukstā vietā. Es gribu atrasties vietā, kur ir dzīvs, kur kūsā temperatūra, pat internetā sērfojot. Katram komentāram “Facebook” es pielieku “patīk” un katrs komentārs man kaut ko izsaka, kā arī katrs posts, ko ielieku, kaut ko izsaka, un tā ir tā jutība. Arī politikā to visu var redzēt, ka ir līderi un ierēdņi, bet līderi ir reti, gudri runāt var daudzi. Degsme un vilkme ir tikai līderim. Tu jau nevari dzīvot ar domu par Dieva svētītu Latviju, uz kuru cilvēki brauc, nevis bēg, jo tas nebūs tik drīz. Tramps visu neatrisinās, bet dos iespēju darboties. Viss atkarīgs no tevis, vai tu to izmantosi. Vai tu apzinies savu daļu savā valstī, draudzē, ģimenē un Dievā? Tev jāsaprot, kā pasaule uzbūvēta un kāds ir Dieva prāts – jābūt apziņai un darbībai. Svētība un harmonija ir pašā ceļā uz mērķiem. Bez mazu mērķu sasniegšanas neiztikt. Ir lielas vīzijas un mērķi, ko savas dzīves laikā tu vari neredzēt. Lasot Bībeli, var saprast, ka Mozus arī visu neredzēja savas dzīves laikā. Ābrahāma ticība tika nesta gadu simtiem un pat tūkstošiem, kamēr atnāca līdz mums.
Šie visi ir miruši ticībā, apsolītās lietas nesaņēmuši, bet no tālienes tās redzēdami un sveikdami, un apliecinājuši, ka viņi ir svešinieki un piemājotāji virs zemes. (Ebrejiem vēstule 11:13)
Viņi ticēja nesaņēmuši. Viņi neredzēja nekādu dižo Israēlu un pat nepiedzīvoja to. Ēģiptē iegāja tikai 70 dvēseles. Dzīvība ir pašā ceļā un tikai tad, kad tev ir pievienotā vērtība. Lieto to, ko tu iegūsti, un pieliec klāt no sevis savu prātu, garīgo enerģiju, emocionālu enerģiju. Visi pasaulīgie sasniegumi ir bezjēdzīgi, ļoti īslaicīgs un pārejošs. Ne tās lielās izglītības, ne biznesi nav baigi vērtīgi, salīdzinot ar mūžīgo godību.
Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka tas iemanto visu pasauli, bet tam zūd dvēsele. (Mateja evaņģēlijs 16:26)
Pie mums ir bijuši divi miljonāri, un būs trešais drīz. Divi no tiem ir bijuši nelaimīgi, tagad viņi ir laimīgi, protams. Viņi domā, ka Dievs visu met no debesīm un nesaprot, ka viņi jau ir miljonāri no bērnības. Pēc kā mēs mēram savus panākumus? Jāņem vērā, kā cilvēks ir uzbūvēts. Nevar būt laimīgs, ja dzīvē nav nekādu rezultātu. Tas nav iespējams ne psiholoģiski, ne zinātniski. Laimes hormoni neizstrādājas, ja cilvēkam ikdienā nav mērķu. Ja tu visus šos hormonus iegūsti kazino, tad pēc tam būs ļoti bagātīga deva ar stresa hormoniem un tas ietekmēs visu tavu dzīvi un veselību. Tu iztērē visu savu enerģiju, kas nekas neved. Tāpēc ir Dievs, Viņa griba, principi un ir mūsu pievienotā vērtība – kas ir tas, ko es dodu Viņam. Lielākai daļai no mums nekas dzīvē nav jāmaina kā tikai attieksme pret to, ko darām, dari kārtīgi vai kā līdz šim. Nav prieka, ja nav rezultātu. Dari tā, lai ir karstumiņš, dzīvība. Man draudzē patīk viss, izņemot vēsumu, bet es zinu, ka tāpat iedegsies, kur tad liksies. Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Pievienotā vērtība” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
