Mēs dziedājām: „Es nododos Tev!” 
Kāpēc mēs dziedam? Lai nodotos Viņam. Bet mūsu vārdiem jāsaskan ar mūsu darbiem. Ja es saku Viņam: „Es nododos Tev”, tad tas nozīmē, ka man tas ir jāparāda arī ar darbiem. Internetā var noskatīties daudzas jaunas liecības pēc aizvadītā inkauntera. Daudzas no šīm liecībām skan un runā uz mums bez vārdiem, vērojot cilvēku seju un acis, izturēšanos, stāju. Var redzēt, ka visi šie cilvēki ir piedzīvojuši Dievu. Daudzi par sevi saka: „Es esmu jauns radījums, tagad viss būs savādāk.” Bet diemžēl bieži vien tas tiek izteikts emocijās, domājot par tām. Un nevar vienmēr justies tik labi, kā pēc inkauntera, ne vienmēr būs tādas pozitīvas emocijas un saviļņojums. Ne vienmēr tev iekšēji būs tāda stipra pārliecība sajūtu līmenī. Paliks tikai tavs lēmums un tava griba sekot Viņam. Un tas ir daudz svarīgāk nekā tas, ko tu jūti. Dievs mūs ir radījis ar sajūtām, un sajūtām ir jābūt, bez emocijām mēs nespējam dzīvot un normāli eksistēt, ne arī kaut ko reāli sasniegt savā dzīvē. Bet emocijām Dievs ir iedalījis sekundāru lomu, primārā loma ir mūsu lēmumam. Dievs ir, neatkarīgi no tā, vai tu Viņu jūti vai nejūti.
Atceros kādu senu, senu dievkalpojumu, es vēl ne tuvu nebiju ne mācītājs, ne kalpotājs, bet es ļoti meklēju Dievu. Un atceros kādu cilvēku, kurš jau bija mācītājs, viņš atbrauca uz draudzi, kur notika dievkalpojumi, todien draudzē bija kādi 20 cilvēki. Ejot ārā no zāles, es netīšām dzirdēju mācītāju sakām kādai sievietei: „Šeit nekas šodien nebūs.” Viņš gribēja pateikt to, ka viņš nejūt svaidījumu. Viņš emocionāli neko nebija piedzīvojis. Vienkārši tā nebija viņa diena, viņš tajā dienā bija bezjūtīgs. Nevis Dieva vārds bija slikts, bet tajā brīdī nebija viņa laiks, viņa diena, lai visu ļoti emocionāli justu. Viņš iztulkoja to tā: „Šeit nav svaidījuma, es neko nejūtu un šeit nekas nebūs.” Diemžēl bija, jo es esmu kļuvis par mācītāju. Caur šiem dievkalpojumiem, kurus es apmeklēju, kuros es klausījos Dieva vārdu, jutu vai nejutu, pielietoju dzirdēto vārdu savā dzīvē, es esmu kaut ko izdarījis, par kaut ko esmu kļuvis.
Emocijai ir sekundāra nozīme, tāpēc, kad tev lielā emocija pāries, atceries, ka tev ir griba, tev ir prāts un tev ir lēmums. Lēmums sekot Dievam līdz galam. Ļoti viegli ir nodoties Dievam emocijās, tajos brīžos, kad tu esi saviļņots, tu esi piedzīvojis Dievu inkauterā vai arī kādā citā īpašā veidā Dievs tev ir parādījis Savu mīlestību, uzdāvinājis tev kādu jaunu lietu, ir bijis izrāviens tavā kalpošanā, izrāviens tavā karjerā, tu esi emociju pārņemts, ir izmainīti kādi apstākļi tev apkārt. Bet pienāk brīži, kuri nav tik jauki un skaisti, un tu nemaz tik labi nejūties un šajos brīžos ir svarīgi teikt to pašu: „Arī šajā brīdī, šajā situācijā, Dievs, es nododos Tev līdz galam.” Ja es dziedu: „Es nododos Tev”, es dziedu ne tikai dievkalpojumā, ne tikai tāpēc, ka tādi ir dziesmas vārdi, bet tāpēc, ka tāda ir mana dzīve, tāda ir mana būtība, tāds ir mans lēmums. Aleluja!
Man automašīnā ir poga, arī tad, ja telefonam nav apmaksāts rēķins, šī poga strādā. Ja es šo pogu nospiežu, man atbildēs no 112 dispečers, kurš tālāk savieno vai nu ar glābšanas dienestu, ātro neatliekamo medicīnisko palīdzību, uguns dzēsēju brigādi u.t.t., bet kopš es esmu ar Dievu, kopš es pazīstu Viņu personīgi, es neatminos nevienu reizi, ka es būtu zvanījis pa šo īso, bet visiem zināmo telefona numuru. Es zinu, ka mēs esam vienreiz zvanījuši policijai, kad, ar sievu braucot automašīnā, pamanījām uz ielas kautiņu, kurā vairāki cilvēki sita vienu. Mēs apstājāmies un izlēcām no mašīnas ar telefonu rokās, rezultātā kautiņš izbeidzās, bet cietušais ātri aizlaidās nepasakot pilnīgi neviena vārda. Bet es kaut kā neatminos, ka būtu saucis palīgā sev kaut kādus palīdzības dienestus, jo Jēzus Kristus ir mans palīgs 112. Jo ikviens, kurš piesauks Dieva Vārdu, tiks, izglābts. Pirmais, pie kā mēs vēršamies, nav 112, bet tas ir Jēzus Kristus. Viņš ir mans palīgs, Viņš ir mana stiprā klints, manas dzīves pamats.
Protams, 112 ir Dieva iedibināta organizācija un ir normāli zvanīt uz šo tālruņa numuru attiecīgajos gadījumos. Nevajadzētu attaisnoties, kad kaimiņam deg māja un jūs nezvanījāt 112 tāpēc, ka mācītājs teicis, ka vispirms ir jāzvana Dievam.
„Un Viņš tiem sacīja: “Ievērojiet, ko jūs dzirdat. Ar kādu mēru jūs mērojat, mēros jums un pieliks jums vēl klāt.” (Marka evaņģēlijs 4:24)
Es sludinu Dieva vārdu un es ticu šim vārdam, ko es runāju. Tas nav kaut kāds izdomājums no Bībeles vai nejauši paņemts kaut kāds pantiņš. Tas ir tas, kam es ticu. Lūk, Dieva griba, Dieva princips. Ievēro, ko tu lasi šajā brīdī, – ar kādu mēru tu mērosi, ar tādu tev atmēros un pieliks vēl klāt. Šis pants attiecas gan uz pozitīvām Dieva svētībām, gan uz negatīvām velna viltībām, uzbrukumiem tavā dzīvē. Ja es apzināti un regulāri šauju garām mērķim, kas Bībelē ir apzīmēts kā grēks, ja es apzināti un regulāri grēkoju, tad ar tādu mēru, kā es grēkoju, ar tādu mēru man atmēros un vēl pieliks klāt. Bet ne Dievs būs tas, kas tev atmaksās, bet Viņš nespēs būt tev blakus, kad tev to vajadzēs, tavu grēku dēļ, Viņš novērsīsies. Velnam būs tiesības caur tavu grēku iejaukties tavā dzīvē un sagādāt tev pārsteigumu, bet Dievs nevarēs tevi sargāt. Un tu domāsi: „Kāpēc man tādas sodības, par ko man tas viss?”
Un tieši tāpat arī otrādi, ja tu regulāri dari kaut kādas Dievam patīkamas lietas, meklē Dieva vaigu un dari Viņa gribu savā kalpošanā, tad ar tādu mēru, kā tu mērosi, ar tādu mēru arī tev atmēros. Kā es ieguldos, tā es nopļauju; ko tu sēsi, to tu pļausi. Un Dievs neļaujas apsmieties. Ja tev šķiet, ka tavā dzīvē nav augļu un tu nekādīgi nevari sagaidīt savas Dieva svētības, kad tas viss vienreiz beigsies, draugs, nevaino Dievu. Nevis, ko Dievs sēs, bet, ko tu sēsi, to tu nopļausi. Dieva principi ir mūžīgi, nemainīgi un stabili. Tie darbojas neredzamajā Dieva Gara pasaulē, kā arī šeit virs zemes fiziskajā pasaulē.
Mēs ar sievu izmantojam jebkuru saulainu dienu, lai pavadītu to pludmalē, uzņemot saules vitamīnus. Es neesmu apsēsts ar saules vitamīniem, bet, kad esmu bijis saulē, es labāk jūtos. Es labāk jūtos, ja es esmu pietiekami uzņēmis sauli un es neklausos ārstu un dažādu cilvēku viedokļos, kuri raksta un popularizē to, ka saules iedarbība uz cilvēku ir kaitīga, jo ziema ir ļoti gara un tumša, saules mums trūkst.
Vakar Saulkrastu pludmalē ap 12:00 dienā cilvēku nebija pārāk daudz, mašīnai stāvvietā arī vieta atradās, pludmalē līdz tuvākajam cilvēkam bija metri desmit, piecpadsmit, bija pietiekami daudz vietas. Un, pēc kāda laika es skatos, nāk divas dūšīgas kundzītes, gadiem ejot, vien paskatoties uz cilvēku, es jau varu kaut ko spriest par viņu. Tā arī notika, paskatoties uz šīm kundzītēm, man viņas jau sāka kādu atgādināt. Tad pēc brīža viņas abas pienāca tieši tur, kur mana sieva sauļojās, burtiski dažu soļu attālumā. Tur bija daudz vietas, tā nav Rīgas jūrmala, kur karstajās dienās viens otram virsū guļ. Viņām bija jāpaiet kādi desmit, piecpadsmit metri tālāk, lai pašām būtu ērti un mums netraucētu. Un tajā brīdī es sapratu, man atnāca atklāsme, – mēs, cilvēki, nespējam pat sevis paša labā, sevis paša ērtības dēļ pat paspert dažus soļus uz priekšu, kaut nedaudz piepūlēties, apmesties normālā vietā, kur tev pašam ir labāk, un arī citiem netraucēt. Un, kā likums, šādi cilvēki ir skaļi un traucē citiem.
Tie cilvēki, kuri uz Dieva liktiem mērķiem nespēj piepūlēties vai negrib to darīt, kā likums apgrūtina sevi un citus. Viņi tērē citu laiku. Piemēram, noziedznieki negrib strādāt, viņi vēlas lietot narkotikas un zagt, tas viņiem ir vienkāršākais ceļš, platais ceļš, kas ved uz pazušanu. Cik vien mēs maksājam nodokļos, ja vien tu tādus maksā, es personīgi maksāju, cik mūsu nauda aiziet, lai pēc tam cietumos šos te cilvēkus uzturētu, pabarotu, izmitinātu, ziemā apsildītu u.t.t.? Bezpajumtnieki ir laimīgi tikt cietumā jeb Latvijas kūrortā, ko sauc par cietumu. Norvēģijā vispār esot labi, savas mājas uzceļot īpašiem noziedzniekiem, televizors, internets, viss kā nākas. Cilvēki, kuri negrib paši piepūlēties, atņem svētību sev, atņem mieru sev, apgrūtina sevi un apgrūtina citus.
Kad mēs bijām Vācijas BMW muzejā, audio gidā es dzirdēju, ka sākotnēji BMW ir ražojis lidmašīnu motorus, motociklus, pēc tam arī automašīnas. Un automašīnas viņi ražoja, izmantojot materiālus, kas ir dārgāki, un arī gala cena šai automašīnai reāli tirgū bija augstāka nekā konkurentiem. BMW tajā laikā, kad to ražoja, arī tagad ir salīdzinoši dārgāka automašīna par citām. Jo nevar uzbūvēt komfortablu, dinamisku, ātru automašīnu, ilgdzīvojošu, tādu, kurā ir prieks sēdēt un braukt, bez ieguldījuma. Es nerunāju par pārvietošanās līdzekļiem, es runāju par automašīnām. Jautājums: vai šīs mašīnas pērk? Jā, Latvijā BMW ir viena no populārākajām automašīnām. Paskaties internetā, kuras automašīnas pērk visvairāk. Tās ir dārgākas, bet tik un tā pērk, jo cilvēki grib maksāt cenu par labām lietām. Un labas lietas maksā cenu. Gribi labu lietu? Maksā cenu.
Pagājušo svētdien pie manis pienāca kāds pāris un pirmais, ko sieviete teica: „Ko es varu darīt Jēzum?” Tādus jautājumus bieži nevar dzirdēt. Es atradīšu viņai darbu, būs. Ja mums visiem būtu tāda attieksme, kā šai sievietei! Ko es varu darīt, nevis ko man dos. Parasti mūsu attieksme ir cita – ko man draudze dos? Kad es garšīgi paēdu kafejnīcā vai kur citur, es faktiski vienmēr atstāju pietiekami lielu tējas naudu. Un es ticu, es zinu, ka ar to mēru, ar ko es mērošu, arī man atmēros.
Es atklāšu tev interesantas lietas par Jēzus Kristus nāvi. Viņš ir dzīvs, ja tu nezināji. Noteikti tu esi par to domājis, kāpēc Jēzum deva etiķi dzert.
„Un tie Viņu noveda Golgatā, kas tiek tulkots: pieres vieta. Un Viņam deva dzert vīnu, sajauktu ar mirrēm, bet Viņš to nepieņēma.” (Marka evaņģēlijs 15:22-23)
Jēzum deva dzert vīnu pirms krustā sišanas, Viņu atveda soda izpildīšanas vietā un pirms soda izpildes deva vīnu sajauktu ar mirrēm. Kāpēc Viņam deva šo vīnu?
„Dodiet stiprus dzērienus tiem, kam draud pazušana, un dodiet vīnu noskumušām sirdīm.” (Salamana pamācības 31:6)
Vīns, sajaukts ar mirrēm, ir anestezējošs līdzeklis, tas ir romiešu humānisms šajā gadījumā. Viņi deva Viņam šo dzērienu, lai atvieglotu ciešanas. Viņš jau bija pietiekoši izcietis. Arī šodien pastāv uz nāves sodu notiesātā cilvēka pēdējās vēlēšanās izpilde. Tiek izdomāti aizvien dažādāki nāves sodi, piemēram, ar injekciju palīdzību, elektriskais krēsls. Jēzum deva dzert vīnu sajauktu ar mirrēm, lai mazinātu sāpes, bet Viņš nepieņēma to.
„Bet viens aizskrēja, pildīja sūkli ar etiķi un to lika uz niedri, un deva Viņam dzert, sacīdams: “Pagaidiet, redzēsim, vai Ēlija nāks un Viņu noņems.”” (Marka evaņģēlijs 15:36)
Tas pats notikums ir aprakstīts Jāņa evaņģēlijā.
„Pēc tam, zinādams, ka viss ir pabeigts un lai piepildītu rakstus līdz galam, Jēzus sacīja: “Man slāpst!” Tur stāvēja trauks ar etiķi; tie uzsprauda sūkli ar etiķi uz īzapa stiebra un to pacēla pie Viņa mutes. Etiķi ņēmis, Jēzus sacīja: “Viss piepildīts!” Un, galvu nokāris, atdeva garu Dievam.” (Jāņa evaņģēlijs 19:28-30)
Brīdī, kad Jēzus jau mirst pie krusta, lai piepildītu rakstus, Viņš teica: „Man slāpst.” Pēc šiem vārdiem Viņam uzsprauda sūkli ar etiķi un Viņš baudīja to. Kas tas bija par etiķi? Tas bija tajā laikā populārs dzēriens, vīna produkts, kurš remdēja slāpes, šis dzēriens bija ļoti populārs romiešu kareivju vidū. Ja esi redzējis filmu „Kristus ciešanas”, krūze stāvēja pie krusta. Viņi dzēra šo dzērienu, lai veldzētu slāpes. Kāpēc Jēzus prasīja ūdeni? Manuprāt, Viņam bija jāpasaka pēdējie vārdi un tas prasīja milzīgu fizisku piepūli. Viņš baudīja nedaudz šķidruma un spēja izteikt pēdējos vārdus, un tad Viņš nomira. Bet pirms krustā sišanas Viņam deva vīnu ar mirrēm sajauktu. Jēzus atteicās. Kāpēc? Tāpēc, ka Jēzus samaksāja pilnu cenu, pilnu samaksu. Viņš nolēma izciest visas sāpes. Nevis ar anestēzijas palīdzību tās remdēt, bet tieši otrādi, lai sāp. Jo Viņš uzņēmās mūsu grēkus un nesa mūsu sērgas un ciešanas, un ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Ar pilnībā izciestām brūcēm mēs esam dziedināti. Samaksā pilnu cenu, pilnu samaksu, lai saņemtu un sagaidītu pilnu svētību. Lai nebūtu jāuzdod jautājums:„Kāpēc man neveicas?” Ar kādu mēru tu mērosi, ar tādu tev atmēros, Dievs neļausies apsmieties.
„Jo Kristus par mums bezdievīgajiem ir miris tanī laikā, kad vēl bijām nespēcīgi.” (Romiešiem 5:6)
Neviens tik lēti nemirs par kādu, tikai par taisno, par to, kas ir labs. Kāpēc Jēzus samaksāja pilnu cenu? Viņš ir Mīlestība, Viņš tevi mīl un skatās uz tevi kā uz vērtību. Tu esi vērtīgs Dieva acīs.
Es ļoti labi atceros, kad biju maziņš, es mammai prasīju: „Cik es maksāju?” Nezinu, ko mana mamma par to domā šobrīd, mammas parasti nekad neatceras, ko viņām bērni jautā, bet bērni atceras. Mammas saka: „Tā nav bijis,” bet bērni zina, ka ir bijis. Man bija jautājums, cik es maksāju un kā vispār esmu radies. Un viņa man lika saprast, ka es esmu nenovērtējams. Tu esi vērtība Dieva acīs, tu esi vērtība arī mūsu draudzē. Un, lūk, par to, kas labs, tik lēti neviens nemirst. Tikai par kaut ko, kas ir vērtīgs, Dievs mirst. Ar to Viņš pierāda Savu mīlestību pret mums. Ar to Viņš parāda Savu mīlestību, ka Viņš atdeva Pats Sevi, izcieta pazemojumu no cilvēkiem. Spīdzināšanas, krusta nāvi, emocionālas un fiziskas ciešanas, samaksāja pilnu cenu, atsakoties no anestezējoša līdzekļa.
“Jo ir rakstīts: esiet svēti, jo Es esmu svēts.” (Pētera 1. vēstule 1:16)
Dievs sagaida, ka mēs no savas puses arī maksāsim pilnu cenu. Jo citādi mēs nevaram ieiet apsolījumos, ko Dievs mums ir sagatavojis. Mēs taču nevēlamies nodzīvot pelēku dzīvi. Mēs nevēlamies tikai eksistēt, nodzīvot, kaut kā izvilkt. Mēs vēlamies visu no šīs dzīves, ko dzīve var dot. Visu, kas ietilpst Dieva gribā, ko Dievs mums grib dot šeit, virs zemes, mūsu dzīves laikā. Mēs visu gribam paņemt. Bet tas nav iespējams, domājot mazas domas un darot mazus darbus. Domā plašāk un rīkojies plašāk! Dari mazos darbus ar mērķi uz lieliem darbiem, sapņiem un mērķiem. Mēs esam vērtīgi, mums ir sapņi, mums ir Tēvs debesīs un par mums ir samaksāta pilna cena.
Kāda ir viena no svarīgākajām veiksmīga cilvēka īpašībām? Veiksmīgs cilvēks, veiksme – tas nav kaut kas, kas krīt no zila gaisa. Mums parasti veiksmīgs cilvēks asociējas ar laimestu kazino, nē, tā nav veiksme. Veiksmīgs cilvēks ir cilvēks, kurš dzīvo un dara pareizas lietas un bauda arī augļus no tā, ko viņš dara. Veiksmīgs bizness nav kaut kas, kas nokrīt no debesīm. Veiksmīga draudze, kuru apmeklē cilvēki, piedzīvojot Dievu, mainoties, augot, nav kaut kas no zila gaisa. Kāds ir maksājis cenu. Es esmu maksājis cenu, es arī turpinu maksāt cenu. Cilvēki, kuriem es kalpoju, mana komanda turpina maksāt cenu. Un, cik daudz katrs maksā cenu, tādi ir arī viņa augļi viņa dzīvē. Un Dievs negrib ieguldīt tur, kur cilvēki nevēlās maksāt cenu. Dievs nevar dot tur, kur cilvēks nav gatavs uzņemties un darīt no savas puses savu atbildību. Ir mūsu atbildība, mēs izgājām trīs dienu inkaunteru, mums ir svētības, mums ir šis un tas, mums ir emocijas. Draugs, tas, ir tikai sākums. Tālāk tiek prasīta atbildība no tevis. Tava atbildība par savu dzīvi. Es aicinu tevi uzņemties šodien atbildību par savu dzīvi, par savu kalpošanu, par cilvēkiem apkārt, par savu zemi, par Latviju.
Veiksme nav kaut kas pats no sevis, veiksme ir likumsakarīga, kad tu maksā cenu un baudi arī augļus, tu celies un uzplauksti. Veiksmīga cilvēka īpašība ir izdarīt vairāk, nekā prasa. Ka tu izdari ne tikai to, ko tev uzdeva, bet tu izdari vairāk. Tu izdari ne tikai tā, kā tev uzdeva, bet tu izdari labāk, nekā no tevis sagaida. Jēzus samaksāja pilnu cenu, un ir augļi Viņa darbam. Es esmu Viņa auglis, tu esi Viņa auglis. Miljoniem kristiešu visā pasaulē ir viņa auglis. Tas, ka vispār zemeslode pastāv, tā ir Viņa žēlastība un mīlestība. Viņa atnākšanas un pie krusta nāves augšāmcelšanās rezultāts.
Iedomājies darba vietu, mēs visi strādājam, piemēram, tu strādā konservu fabrikā „Brīvais vilnis” un tev ir norma sagatavot 1000 bundžiņas dienā. Bet tu uztaisi 1200 bundžiņas. Lūk, tā ir pareiza attieksme pret darbu. Visu, ko dariet, dariet kā Tam Kungam. Tā kā mēs, cilvēki, esam saistīti ar Dievu, to, ko mēs darām cilvēkiem, mēs darām arī Dievam. Ja tu gribi reālus augļus, izdari vairāk, nekā no tevis prasa. Gadu atpakaļ mūsu draudzes neformālie pasākumi bija reizi mēnesī. Tas ir laiks, kad mājas grupiņa sarīko kādu interesantu pasākumu, saaicina ciemiņus ar nolūku evaņģelizēt. Viņi kopā pavada laiku, stāsta savas liecības, ved cilvēkus pie Kristus. Šobrīd draudzes neformālie pasākumi mums ir katru nedēļu. Vai kaut kas ir mainījies? Nē, nekas nav mainījies tikai tāpēc, ka tie ir katru nedēļu. Nekas nebija mainījies arī tad, kad bija vienu reizi mēnesī. Temps, ar kādu mēs gājām, ar tādu mēs arī ejam tagad. Nekas nav mainījies. Kāpēc? Nav maksāta pilna cena. Es sarīkoju pasākumu, jo mācītājs tā prasa, mājas grupiņas cilvēki ir ekstāzē, jo pasākums ir sarīkots un ķeksītis ir ievilkts. Kamēr būs tikai ķeksīši, tikmēr nebūs augļu, draugs.
Ja tev saka: „Viens neformālais nedēļā,” tad izdari trīs neformālos nedēļā. Un nevis kaut kā ķeksīša pēc, bet reāli strādā. Tu domā: „Kā es to varu izdarīt, man ir tas un tas jādara, man nagi jālako u.t.t.?!” Paldies Dievam, Dievs mani no tā ir pasargājis, man nekas nav jālako. Maksā savu cenu. Jēzus upuris ir pilna cena, un Viņš no mums sagaida to pašu. Viņš grib svētīt, Viņš grib tev dot, Viņš mīl tevi, bet bez samaksas, bez cenas tas nav iespējam. Dievs nevar dot tev pilnā mērā bez cenas maksāšanas. Ūdens vārās pie simts grādiem.
Pēdējā laikā es bieži rīkojos tā, kad cilvēkam ir kaut kādas problēmas, viņš nāk pie manis, es paklausos, es saprotu, kāda ir problēma. Piemēram, pie grāmatu galda. Eju garām, apskatos, ko viņi tirgo, skatos grāmata, „Tie, kas aizmirst”, pie sevis nodomāju, kādam to vajag izlasīt. Tiem, kuri aizmirst, ko Dievs ir darījis. Kas tu esi bijis un kas tu esi tagad.
Es iesaku skatīties sprediķus par konkrēto tēmu, ja tev ir seksuāla rakstura problēmas, ar kurām tu netiec galā, es iesaku skatīties sprediķi, „Kā pastāvēt kārdināšanās?” Un es iesaku, noskaties trīs reizes. Ja tev mācītājs saka: „Noskaties trīs reizes!” Noskaties septiņas reizes. Tas nozīmē pilnas cenas maksāšana. Es tev varu dot garantiju, ja tu tiešām klausīsies, tev būs izmaiņas. Nevar tikt galā ar velna viltību, kurš tev piespēlē kārdinājumus, ja tu nepiepildies ar Dieva vārdu. Ir jāpiepildās ar Dieva vārdu. Klausies sprediķus, tam tie ir domāti, lai tu ielādētu savā tālrunī un klausītos visur, kur vien tu ej. Un ne tikai tad, kad tev ir lielais kārdinājums, bet vispār, ieplāno laiku, kad tu vari klausīties mācītāja sprediķus par konkrētām tēmām, kuras tev ir nepieciešamas. Es tev iesaku katru sprediķi, ko es runāju katru svētdienu, kā minimums noklausīties vēlreiz vienu, divas vai pat trīs reizes. Gribi panākumus, gribi augt, lūdzu, strādā pie tā. Es esmu šeit nevis tāpēc, lai ar varu tevi dzītu uz panākumiem, bet tāpēc, lai tev parādītu ceļu, pa kuru tev ir jāiet pašam, es varu tikai būt tev blakus. Pārējais ir jāizlemj un jāizdara tev pašam.
Mūsu draudzē ir Linda. Inkaunterā Lindai palika slikti, neko vairs neredzēja, kas notiek. Es tajā brīdī ar sievu biju ārpus inkauntera. Zvana Daiga: „Ko lai dara? Jāved uz slimnīcu.” Daiga par Lindu bija ļoti uztraukusies. Nevarētu teikt, ka es nē. Ko es atbildēju Daigai? Es teicu, lai viņa pati izlemj. Ja viņa grib braukt, aizved viņu, ja viņa negrib, lai paliek šeit. Tu nevari ticēt viņas vietā, tu vari tikai palīdzēt ticēt. Tu nevari viņu dziedināt. Tā ir mūsu ticība, kas mūs dziedina, kas mūs ceļ. Ticības sākumā, protams, par mums kāds tic. Par mums tic, un kaut kas notiek. Taču pamatā visā mūsu dzīvē mums ir jāiemācās pašiem ticēt, un tā ir tava ticība, kas tevi cels. Ceļ un cels. Tava ticība. Mēs tev tikai palīdzam. „Vienkārši atbildi viņai – ja grib uz slimnīcu, tad aizved, ja negrib, lai paliek.” Kā es varu uzņemties atbildību par to, ka aizvedīs Lindu uz slimnīcu, es nezinu, ko tur pateiks, ko tur izdarīs, varbūt kādu kļūdu izdarīs, un viņa pazaudēs to, kas bija jāiegūst inkaunterā. Kā es varu par to atbildēt? Kas būs, kad cilvēki uzzinās, ka inkaunterā nomiris cilvēks? Es būšu vainīgs? Es nebūšu vainīgs, jo tā ir viņas atbildība, kur viņa grib, tur viņa brauc. Kad viņa grib, tad viņa brauc. Un man bija mierīga sirds. Viņa pati tic. Linda maksā lielu cenu, vajadzētu tā kā visam būt labi. Es redzu, ka tiek maksāta cena. Mēs neesam Dieva vietā.
Varbūt tu nejūti par kādu, ka šis cilvēks kādreiz mainīsies? Nejūti baigo ticību par viņu? Tev nekas nav jājūt par viņu. Viņš ticēs, un viņš iegūs savu brīvību, savu dziedināšanu. Tā ir viņa ticība. Tu palīdzēsi viņam ticēt ar savām lūgšanām, padomu un klātbūtni. Es atceros savas gaitas, kad iepazinu Kristu, tos pirmos gadus. Es vienmēr biju pirmais, kas atnāca uz dievkalpojumu un pēdējais, kurš aizgāja no dievkalpojuma. Nekas gandrīz nav mainījies, es aizeju viens no pēdējiem, kāds no puišiem vēl ir, kas durvis aizslēdz. Vēl pirms manis te ir slavētāji un aparatūra tiek krāmēta. Laiki mainās. Paldies Dievam, ka man nav pašam jākrāmē aparatūra. Vienmēr pirmais atnācu un pēdējais aizgāju. Kāpēc? Es to pierakstu pie cenas maksāšanas un, starp citu, šī cena man nebija smaga. Jēzus saka: „Mans jūgs ir patīkams un nasta viegla.” Tas ir jūgs, tā ir cena, un tomēr tā ir viegla. Tas man bija pats par sevi saprotams, es gribu būt Dieva namā, vairāk sadraudzību ar brāļiem un māsām, vairāk parunāties, vairāk būt Dieva templī. Personiskās attiecības ar Dievu, tā arī ir cenas maksāšana. Tu paņem nost laiku kaut kādām lietām, kas dod tev komfortu, un tu velti to lūgšanai un Bībeles studijai. Arī inkaunters, dievkalpojuma apmeklēšana, Bībeles skola, Līderu skola prasa maksāt cenu. Dievs mūs katru ir aicinājis būt līderim. Vest aiz sevis cilvēkus, atvērt savas mājas grupiņas, šeit ir iespēja. Tas prasa cenu. Pilna samaksa.
Kāda sieva aizveda vīru pie ārsta. Sieva uztraucās par vīru, jo viņš pēdējā laikā tāds vārgs bija, tāds slimīgs. Sieva sēž uzgaidāmajā telpā. Vīru ārsts izmeklē, izdara secinājumus un pēc tam kabinetā iesauc sievu, vīru izraida ārā un saka sievai: „Jūsu vīram ir ļoti smaga slimība, turklāt viņam ir ļoti liels stress, bet šo slimību var izārstēt, mazinot stresu, taču, ja gada laikā, jūs katru rītu savam vīram taisīsiet garšīgas brokastis, unikālas pusdienas, ja regulāri taisīsiet garšīgas vakariņas, neuzbāzīsieties ar savām problēmām, tad viņš nenomirs. Viņš būs vesels un nenomirs. Ja jūs izdabāsiet dažādām viņa kaprīzēm gadu, viņš nenomirs.” Abi ar sievu dodas no ārsta vizītes mājas virzienā. Vīram ir jautājums, ko ārsts teica sievai. Viņš jautā: „Sieviņ, ko ārsts tev teica?” Sieva atbild: „Tu nomirsi?” Tā ir ar dāmām pludmalē, tāpat ir ar sievām, vīriem, tā ir ar mums, cilvēkiem. Mēs kaut ko gribam. Mēs bieži rūpējamies par otru cilvēku tik ilgi, kamēr tas šķērso mūsu pašu intereses un prasa cenas maksāšana. To sauc par egoismu. Ir Dieva griba, ir cilvēki mums apkārt, kuriem ir vajadzīga mūsu palīdzība, bet ir mūsu vajadzības un mūsu komforts. Daudzi tagad domā, kā es rīkotos? Ļautu, lai nomirst? Es pieņemtu, ka tā arī būtu, iespējams, jo tā nav anekdote, tā ir dzīves patiesība.
Ir korporatīvas uzvaras un ir individuālas uzvaras. Korporatīvas uzvaras ir kopējas uzvaras. Lielas, kopējas uzvaras. Tā kā Latvijas valsts neatkarības izcīnīšana, ko mēs atzīmējam Lāčplēša dienā un 18. novembrī. Un ir individuālas uzvaras. Ieteikums ir šāds – uzmanies no tiem cilvēkiem, no līderiem īpaši, kas nav izcīnījuši savas personiskās, individuālās uzvaras, bet izcīna publiskās uzvaras. Kā to saprast? Ja, es, mācītājs, neesmu ticis galā ar sevi un tajā pašā laikā es sludinu, un draudzi apmeklē daudzi cilvēki, uzmanies, ilgi tas neturpināsies. Pienāks brīdis, kad viss gāzīsies. Ja tu neesi uzvarējis pats sevi, savas problēmas, vienā brīdī viss bruks. Kādas ir šīs problēmas? Tās pašas, kas visiem cilvēkiem – sekss, vara, nauda, kas tiek apmierinātas pretdabiskā veidā jeb tādā veidā, kā to nevēlas Dievs. Kā mēs paši to vēlamies jeb sātans vēlas. Tātad kārdināšanas ietekmē mēs rīkojamies nepareizi, netrāpām mērķī un apmierinām, lūk, šīs vajadzības.
Lai cik augstu tu celtos, tu nevari pacelties pāri savam raksturam. Lai cik tu daudz biznesu iesāktu, tu celies, bet, ja tu neesi uzvarējis sevi, tavs bizness gāzīsies. Varbūt būs kādi īpašie gadījumi, kur ilgtermiņā tas viss dzīvos, bet katrā ziņā uzmanies no šādiem cilvēkiem un pats svarīgākais, neesi pats šāds cilvēks. Un neesi šādu cilvēku vidū. Necenties izcīnīt lielas kopējās uzvaras un vest citus aiz sevis, kamēr pats sevi neesi uzvarējis. Tāds cilvēks ir „akls aklam ceļa rādītājs,” Jēzus saka. Akls aklam nevar ceļu rādīt, jo abi divi iekritīs bedrē.
Un, lai savas personiskās uzvaras izcīnītu, ir jāsamaksā cena. Katrs mājas grupas vadītājs lai zina, ka, ja arī kaut kas mājas grupā notiek uz augšu, ja līderim nav savas personiskās uzvaras, tad šī augšupeja nebūs ilglaicīga. Es vēroju, es arī redzu, kā atgriežas kādas vecas lietas, un man ir skaidrs, ka cilvēks atkal ir padevies, necīnās, un, ja tas netiek labots, tad tas drīz parādīsies viņa kalpošanā un it visur viņa dzīvē.
Par personīgām uzvarām. Kas tās ir? Parunāsim par Jāzepu. Tu zini, kas ir Jāzeps? Bībelē ir rakstīts, ka izraēlieši piedzīvoja svētības caur Jāzepu. Jāzeps tika aizvests trimdā, verdzībā pārdots. Viņš kļuva par otro cilvēku aiz faraona. Viņš atveda uz Ēģipti visu savu dzimtu, 70 dvēseles, kuri izdzīvoja bada laikā. Dievs caur Jāzepu izglāba Izraēla tautu, un tā radās Izraēls. Bībelē, Apustuļa darbos, Stefans saka, ka Ēģiptē nomainījās faraons, kurš Jāzepu nepazina, un viss mainījās. Šis faraons sāka vajāt Izraēlu, iznīcināt to. Tad tie brēca pēc Tā Kunga, un Mozus izveda viņus. Kamēr faraons pazina Jāzepu, tikmēr bija svētības Izraēlā. Tās nebija Izraēliešu nopelnītas svētības. Izraēlieši nenopelnīja šīs svētības. Jāzeps tās nopelnīja, samaksājot cenu. Jāzeps samaksāja cenu, un izraēlieši baudīja. Jāzeps ieguva faraona uzticību, un faraons tieši viņu iecēla par ķēniņu, otro aiz faraonu.
Būt zem svaidīta līdera atnes svētību. Un tās ir lietas, ko velns rūpīgi cenšas slēpt. Velns apsūdz par kontroli, mārketingu un sazin ko vēl. Paskaties Bībelē, kādu svētību caur Jāzepu Dievs atnesa Izraēlam! Kādu svētību Jāzepam pašam atnesa viņa paklausība tēvam, paklausība Potifam, paklausība faraonam! Tas nozīmē būt zem līdera, būt zem autoritātes.
Kāds ir domājis par tiem lakatiņiem Vēstulē korintiešiem? Pāvils raksta: „sieva lai draudzes sapulcēs cieš klusu, ja viņa runā, lai apsedzās”. Esi domājis par to visu? Kāpēc sievietes tā tiek diskriminētas? Klausies, tas ir nedaudz cits laiks nekā šodien. Lakats sievietei galvā nozīmē to, ka precētai sievietei bija jābūt apsegam virs galvas. Kāpēc? Tā bija pilnvaras zīme eņģeļiem, garīgajai pasaulei, ka šī sieviete atrodas zem autoritātes. Ja sievietei nebija vīra, viņu neviens nelaida runāt. To nevar pilnībā attiecināt tieši uz mūsu situāciju, uz mūsdienu kultūru, bet runa ir par autoritāti. Tieši tāpat, ja tu neesi zem sava mācītāja, zem viņa svaidījuma un tu neuzticies viņam, tad arī tu nevari baudīt tās svētības, ko Dievs tev caur tavu mācītāju grib dot. Elementāra uzticība. Šajās lietās ir jāmaksā cena, jālauž savs lepnums un visi pagātnes rēgi, pagātnes murgi un cilvēku ieteikumi, un cilvēku mācības.
Varbūt tu domā: „Kā es vispār varu kādam pakļauties?” Pakļaujies. Jāzepa dēļ viņi baudīja svētības. Viss Izraēls, Jāzepa dēļ. Viņš nopelnīja to. Salamans baudīja svētības, kāpēc? Dāvida dēļ, viņš to nopelnīja. Salamans tikai baudīja. Vai nav labi būt zem svaidīta līdera? Tu baudīsi tās pašas svētības, ko Dievs dod viņam. Tu esi zem jumta, tu esi pasargāts. Un tās ir lietas, ko velns ļoti cenšas slēpt.
Bībele skaidri saka, ka pēdējā atmoda nāks, kad tēvu sirdis tiks piegrieztas bērniem un bērnu sirdis tiks piegrieztas tēviem. Āmen! Dziedināšanas atmodas, slavēšanas atmodas, svētuma atmodas, kas ir bijušas, vēl ir nieks, jo nākamā atmoda būs caur Dieva vadību caur 12, caur māceklību, caur līderu atzīšanu. Nevis līderis Dieva vietā, bet caur veselīgu, normālu katra līdera savas vietas ieņemšanu, un katra cilvēka autoritātes atzīšanu. Pilna samaksa. Par Jāzepu. Kāda bija viņa maksa? Viņš bija jaunākais dēls. Viņš sapņus redzēja. Viņš redzēja sapnī, ka viņā priekšā tēvs un brāļi locīsies, ka viņš būs līderis un viņi būs pakļauti viņam. Un tā bija viņa kļūda, ka viņš izstāstīja šo sapni gan brāļiem, gan tēvam. Tā bija viņa kļūda, nevajadzēja stāstīt, jo pēc tam viņam bija vajāšanas. Pirmkārt, viņš bija sapņotājs. Viņam bija vīzija no Dieva, viņš bija sapņotājs.
Bez vīzijas, bez redzējuma, bez mērķiem, bez stratēģijas – aizmirsti par panākumiem. Par ko tad lai cenu maksā, nav jau par ko maksāt, ja nav sapņu, ja nav vīzijas! Sapņotājs saņēma vajāšanas. Vecākie brāļi nolēma viņu nogalināt viņa sapņa dēļ. Daži apstākļi viņiem patraucēja, un viņš tika pārdots verdzībā. Vai tu neuzskati, ka tā ir liela cena? Un tas vēl nav viss. Viņš ticēja, ka sapņi piepildās. Viņam bija ticība. Viņš bija paklausīgs savam tēvam, viņš bija zem autoritātes. Kad viņš tika pārdots verdzībā, viņš nonāca faraona galminieka Potifara namā. Viņš bija viņam paklausīgs. Tu lasi Bībeli, paskaties. Absolūti paklausīgs, uzticams savam līderim, kaut arī viņš bija bezdievis, tik un tā viņš bija paklausīgs. Viņš zināja, kas ir paklausība. Lūk, kāpēc mēs nevaram sasniegt to, ko vēlamies, to, ko Dievs grib. Mēs nespējam pakļauties autoritātēm. Ne draudzē, ne ārpus draudzes, ne savam prezidentam. Ir šā tā, it nekā, reizēm tiešām kauns paliek, bet ir autoritātes no Dieva, un visas varas ir no Dieva. Ja mēs nepakļaujamies, mēs paši baudām sekas.
Tātad Jāzeps bija absolūti paklausīgs un uzticams, bet Potifara sieva bija seksuāli apsēsta. Viņa katru dienu nāca pie Jāzepa. Viņš bija skaists jauneklis, un viņa gribēja ar viņu gulēt. „Guli ar mani. Es bez tevis nevaru iztikt.” Viņam bija skaidras atbildes: ”Es negrēkošu pret Dievu un pret savu saimnieku. Pret savu darba devēju, pret autoritāti no Dieva ielikta manā dzīvē.” Līdz kādā reizē šī sieviete pati inscenēja izvarošanu. Jāzepa drēbes palika viņas rokās. Es neticu, kā rāda filmās, ka viņi skūpstījās. Es redzēju kristīgu filmu, ka viņš skūpstījās, kaut kādas muļķības. Viņš saglabāja savu nevainību, un nekur viņš nemīcījās pa kaktiem. Viņa apmeloja viņu sava vīra priekšā, un viņš ticēja, protams, savai sievai, un Jāzepu iemeta cietumā. Vai tā nav cena? Viņš nesalūza. Viņš tika atstumts no brāļiem, no māsām, arī šajā namā, apmelojumi. Viņš ar atstumtību tika galā. Viņš tika galā ar atstumtību. Lūk, personīgā uzvara. Kamēr tu neesi ticis galā ar atstumtību, tu nevari palīdzēt citiem tikt ar to galā. Kamēr tev ir atstumtību, tu nevari izlauzties. Kamēr tu neesi pieņēmis Tēva mīlestību, kamēr tu neesi sapratis savu vietu draudzē, sapratis arī autoritāšu vietu tavā dzīvē, tikmēr arī nav izlaušanās, tādas, kādas Dievs vēlās. Viņš nesalūza netaisnības dēļ, un viņš izturēja seksuālu kārdinājumu. Viņš nebija precēts. Tu domā, ka precētiem cilvēkiem nav kārdinājuma? Vai tad man nav tātad pašas acis, ausis, rokas un viss tas pats kā citiem cilvēkiem? Tu esi savādāks, es esmu savādāks? Es esmu dzelzs cilvēks? Un kas ir Jēzus? Viņš netika kārdināts? Visi cilvēki tiek kārdināti. Ir svarīga mūsu attieksme pret kārdinājumu. Kā mēs attiecamies pret to visu. Inkaunterā es klausījos liecības, un vairāki cilvēki teica, ka Dievs viņus atbrīvojis no dusmām. Es tevi gribu sarūgtināt. Dievs tevi neatbrīvoja no dusmām. Kas par muļķībām, Dievs neatbrīvo no dusmām. Dusmas ir normāla emocija cilvēkā. Tu esi beidzot sapratis, ka tu vari kontrolēt dusmas. „Dievs atbrīvoja mani no seksuāla kārdinājuma.” Tevi inkaunterā izkastrēja? „Man vairs nav nekādas vēlmes.” Nē, tu beidzot saprati, ka tev ir Svētā Gara spēks un tu vari pastāvēt kārdināšanā. Tu vari nedomāt tās domas, kuras velns grib, lai tu domā. Tu vari neblenzt uz sievieti vai vīrieti un trīs dienas domā par to visu. Varbūt tu speciāli brauc uz pludmali, lai lūkotos? Binokli neaizmirsti! Nē, tu beidzot saprati, ka vari normāli pludmalē atrasties, tu vari normāli redzēt, bet bez iekšēja motīva iekārot. Tev ir Svētā Gara spēks un tu vari pastāvēt kārdināšanās. Tu neesi brīvs no dusmām, tu neesi brīvs no emocijām. Tu esi brīvs tās kontrolēt! Aleluja!
Tātad Jāzeps izturēja kārdināšanu seksuālajā jomā. Viņš izturēja kārdināšanu arī ar varu. Viņš izcīnīja veselu virkni personisko uzvaru. Viņš nesalūza pārbaudījumos, viņš nepazaudēja mērķi. Viņš turpināja iet uz priekšu, līdz viņš nokļuva faktiski faraona godā un beidzot sastapās ar saviem radiem. Un tā vietā, lai brāļus iznīcinātu, ko viņš varēja vienā setā izdarīt, viņš viņiem piedeva, un tā bija uzvara. Šeit bija liecības, pamatā par atstumtību un piedošanu. Kad mēs spējam piedot, mēs uzplaukstam. Piedošana! Jāzepa lietas, personiskās uzvaras, un tikai pēc tam ir korporatīvā uzvara. Viņš kļūst par līderi, faktiski par cilts līderi, faktiski viss Izraēls nāk caur Jāzepu, kurš bija paklausīgs Dievam un kurš samaksāja pilnu cenu. Dievs svētī un iegulda tajos, kuri ir gatavi maksāt cenu.
Es šad un tad kādam iedodu naudu. Ja man Dievs ieliek sirdī, es kādam iedodu naudu, un ir divu veidu cilvēki, kam es iedodu. Pirmais tips – kuriem vienkārši nav naudiņas. Vienkārši nav, un nav arī liela vēlme to nopelnīt. Man ir žēl, un es iedodu. Visbiežāk tā būs maza summiņa, reizēm ir arī lielāka. Otrs tips – es redzu, ka cilvēkam ir mērķi, viņam ir griba, viņš skaidri zina, ko viņš grib darīt, bet pietrūkst tikai naudiņas. Lūk, man ir liela vēlme šādiem cilvēkiem palīdzēt. Tieši šādiem cilvēkiem man ir liela vēlme palīdzēt. No kurienes šāda vēlme? Tāda ir Dieva sirds. Es pazīstu Kristu personīgi, un acīmredzot Viņš ir pārveidojis mani, un man gribās vairāk palīdzēt tur, kur cilvēks ir gatavs to lietot, pieņemt. Nevis vienkārši nabagiem izdāļāt līdzekļus, bet ieguldīt tur, kur tas nesīs šim cilvēkam reālus augļus. Atnāca pie manis, tātad un tādas lietas, šito un to es gribu darīt. Es saku, lai aiziet un uzraksta plānu, tāmi. Cilvēks nedēļu raksta, atnāk, parāda, viss ir skaidrs un gaišs, es atveru maku un noskaitu naudiņu. Kad tu būsi miljonārs un tev būs lielā vēlme, vari arī man kaut ko iedot. Princips ir vienkāršs – labā roka nezina, ko kreisā dara. Arī draudzē pareizas attiecības būtu, ja tu dod nevis aizdod. Tavs Tēvs, kas ir debesīs, redz to visu un atmaksās tev. Āmen.
Man ļoti gribējās jauno X5 mašīnu. Man ir vecais X5, bet mācītājam sagribējās jauno X5. Bet, lai jauno X5 nopirktu, ir jāpārdod abas divas mašīnas, kas tagad ir, un vēl jāpiekrāj naudiņa klāt. Es sāku krāt. Krāju vienu mēnesi, krāju otru mēnesi, bet pēkšņi redzu – ir cilvēkiem tāda vajadzība un tāda vajadzība, un tā nekas nepalika pāri no X5, bet man pietiekošu prieku dod mans esošais X5. Melni dūmi nāk ārā pa izpūtēju, mans pirmais dīzelis, man patīk. Iekšā man ir prieks. Dodiet, tad jums taps dots. Ne jau obligāti, tev tagad dos X5, bet prieku noteikti dod un arī pārējās lietas netrūks. Es tā vienkārši attapos, ka man vairs tur nekas nesanāks un es vispār jau aizmirsu par jaunu mašīnu. Pavisam neesmu aizmirsis, bet tālu, tālu nākotnē atbīdījis esmu. Kā mana sieva saka: „Tava nākotne parasti ļoti tuvu ir.” Bet es esmu atbīdījis pavisam to prom. Nav man tā baigā vajadzība, ekstra vienkārši, kaut ko jaunu pabaudīt. Kad es rīkoju savas pirmās evaņģelizācijas, naudas jau nekad pietiekoši nebija, bet man bija mācītājs Modris. Un viņš nekad man nesolīja, ka dos man naudu. Viņš teica: „Ja tu tici, tad dari.” Es ticu, es tur īrēju, es pasūtu bukletus. Tad viņš redz, ka nav ko samaksāt un viņš samaksā, bet atdosi pēc tam. Un tad, kad pienāk laiks atdot, viņš saka: „Lai tev paliek.” Un man nekad nav trūcis naudas. Vispirms ir Dieva projekts, tad ir cilvēks, kurš ir gatavs to darīt, pēc tam nāk viss pārējais, ieskaitot naudu. Mums nekad nav trūcis līdzekļu, savā līmenī, kur esam bijuši. Ja mēs kādu projektu iesākam, vienmēr tam ir naudas un vēl pāri paliek, pa virsu vēl. Jo ar kādu mēru jūs mērosiet, ar tādu mēru jums atmēros un vēl klāt pieliks. Tie ir principi, kurus cilvēki ar cietām galvām nespēj saprast. Cena, samaksa, ne man tikai, ne sev, bet Dievam, cilvēkiem. Un Dievs tev palīdzēs par sevi parūpēties.
Džons Veslijs, atmodas cilvēks. Metodistu draudzes pastāv vēl šodien, bet atsevišķās vietās jau iesvēta kalpošanā homoseksuāļus, bet reiz tās bija atmodas draudzes. Es nesaku, es nebāžu vienā maisā visus, bet ir informācija, ka tā notiek. Tāpat daudziem ir beidzies, piemēram, anglikāņiem, kas ir pret Bībeles principiem, atklāti sātaniski, bet Džona Veslija dievkalpojumos, kur viņš uzstājās, bija varena Dieva klātbūtne un bija tūkstošiem cilvēku. Bez mikrofoniem tajā laikā. Viņš runāja, viņš sludināja, bet viņš brīdināja, lai nekāpj kokos. Bet cilvēki grib redzēt, tur ir pūlis. Cilvēki uzkāpj kokā, lai redzētu un dzirdētu. Viņš brīdināja. Vai kāds viņu klausīja? Parasti nē. Un kas notika? Dievkalpojuma laikā, kad nāca svaidījums, varēja dzirdēt, kā zari lūst, kā krīt ķermeņi no kokiem zemē. Es šeit sludinu un saku, lai jūs nekāpjat kokos. Visam ir cena. Tu esi vērtīgs Dieva acīs, bet ir samaksa. Ieklausies Dieva balsī, ko Dievs runā caur savu kalpu. Šajā gadījumā, caur mani. Uzticies mācītājam, nu ne vairāk, kā Dievam, protams. Un tev nebūs jākrīt zemē. Nebūs vienmēr viss jāsāk no gala. Varēsi normāli augt un attīstīties. Pastāvēt un uzvarēt.
„Daži jūdu apkārt klejojošie garu izdzinēji uzdrošinājās Kunga Jēzus Vārdu piesaukt pār tiem, kam bija ļauni gari, sacīdami: “Es jūs apsaucu tā Jēzus Vārdā, ko Pāvils sludina.”” (Apustuļu darbi 19:13)
Daži apkārt klejojošie garu izdzinēji uzdrošinājās Jēzus Vārdu piesaukt pār tiem, kam bija ļauni gari. Tie bija priestera Kevas septiņi dēli, ļauno garu izdzinēji, eksorcisti, un viņi teica: „Mēs jūs izdzenam,” faktiski Pāvila vārdā. Tā Jēzus vārdā, ko Pāvils sludina. Faktiski ar Pāvilu saistīja savu kalpošanu, bet šie ļaunie gari viņiem uzbruka, izģērba, sasita un palaida. Tas bija liels kauns. Visa Jeruzaleme runāja, un mēs par to runājam šodien, kā šie farizeju priestera dēli izgāzās. „Es jūs apsaucu tā Jēzus Vārdā, ko Pāvils sludina.” Vai maz šie cilvēki Pāvilu pazina? Vai viņi bija zem Pāvila autoritātes? Nē, nebija. Vai viņi bija zem Jēzus autoritātes? Nē, nebija. Tā Jēzus vārdā, ko Pāvils sludina. Redzi, tu vari darboties, tu vari lūgt, līdz zils paliksi, tu vari gaidīt savas lielās svētības, kamēr nosirmosi, kamēr smiltis sāks birt. Kamēr tu nenostāsies zem Jēzus un draudzes autoritātes, atbildes garīgajā pasaulē nebūs. Jo šie sieviešu lakati galvā ir zīmes eņģeļiem, garīgai pasaulei, zīme darboties. Godā savus līderus. Godā Dievu un draudzē ieceltus vadītājus un neaizmirsti. Es runāju par pilnu samaksu, un, kā redzi, dažiem šī samaksa šķiet pārāk dārga. Tiem, kas maksās cenu, Dieva vārds ir konkrēts un nemainīgs: „Svētīdams es tevi svētīšu un vairodams tevi vairošu.”
Pati labākā stratēģija neveiksmei, izgāšanās dzīvē ir atlikt lēmumus uz vēlāku laiku. To, ko tu vari izdarīt šodien, atlikt uz rītdienu, uz nākamo laiku, tā ir neveiksme, nevis stratēģija. Tāpēc es šodien aicinu tevi – uzņemies atbildību par savu dzīvi! Zini, kāpēc neveiksminieki kritizē veiksmīgos? Jebkuru veiksmīgu cilvēku kritizē, aprunā, viņam piešuj visbriesmīgākos grēkus, ko tik viņš nav nozadzis, ko tik viņš nav izdarījis. Tāds tēls tiek veidots sabiedrībā, tāds, ka godīgā ceļā biznesu nevar uzcelt. Kas to saka? Tie, kuriem nav drosmes pašiem iesākt savu biznesu. Tie ir lūzeri un neveiksminieki, ar šauru domāšanu, pelēkā masa, urlas. Urlas ir cilvēki bez domāšanas. Ko cars tētiņš pateiks, to viņš akli darīs. Šņabis, protams, arī vajadzīgs. „Dod man šņabi un es visu izdarīšu!” Visiem ir tetovējumi un visi cietumos ir sēdējuši, tāda kultūra. Kāpēc neveiksmīgie cilvēki kritizē veiksmīgos? Tāpēc, ka neveiksminiekam ir attaisnojums, viņš ir tāds, kā visi. Normāls, tāds kāds visi, pelēks urla. Viņš pats varbūt domā vai saka, ka ir veiksmīgs. Veiksmīgs, pelēks urla, tāpat kā visi urlas. Viņš jau neteiks, ka ir urla. Viņš teiks, ka ir samērā skaists, normāls un vispār neizlec no sabiedrības. Tiklīdz kāds no šīs pelēkās masas paceļas un vairs nav tāds, kā visi, viņš obligāti jānogremdē, jānorauj lejā. Kāpēc viņš ir jānogremdē? Tāpēc, ja kāds izrausies, tas apgāž visus viņu apgalvojumus. Apgāž apgalvojumu, ka nav iespējams, jo tad nāksies uzņemties atbildību. Viņš varēja, tad es arī varu. Viņiem obligāti jāaprunā un jārauj lejā, jo pretējā gadījumā viņam pašam jāuzņemas atbildība, ka tas ir iespējams – izrauties. Uzplaukt un izrauties ir iespējams!
Bet Jēzus uz to sacīja: “Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.” (Marka 9:23)
Uzvari sevi un nostājies korporācijas priekšgalā. Gan draudzē esi līderis, gan pasaulē esi līderis. Esi darba devējs. Neesi, lūdzu, urla. Pietiek puņķoties un slienāties. Pietiek no kokiem gāzties. Tev nepietiek sasisties? Pilna samaksa. Aicinu tevi šodien uzņemties pilnu atbildību un maksāt pilnu cenu, un atceries par Vesliju. Kāpēc? Iedomājies mani un Vesliju. Es neesmu Veslijs, bet viņš runāja arī kādas lietas un brīdināja. Viņš runāja kādas lietas, evaņģēliju sludināja, un bija cilvēki, kas tam klausīja un bija, kas neklausīja. Šodienas Veslija mācekļi nav tie, kas bija toreiz, viss ir mainījies, daudz kas mainās. Kāpēc? Cilvēki negrib maksāt cenu. Daudz atmodas, vienu, gadu, divus, četrus gadus atmoda, un pēc tam viss izbeidzas. Kur visas šīs atmodas? Mēs lūdzam, lai Dievs sūta atmodu? Dievs nesūtīs nekādas atmodas. Mēs vienkārši maksāsim cenu un dzīvosim atmodā. Atmodu kāds taisa. Jēzus saka, lai samaksājam pilnu cenu. Iekarsies un atgriezies. Āmen.
Es visu esmu pateicis! Pārējais ir tavā ziņā!
Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Daila Lielbārde un Inguna Kazāka, rediģēja Ieva Našeniece
