Nekas tik ļoti neizmana cilvēka dzīvi, kā personīgas attiecības ar Dievu. 
To spilgti ir piedzīvojis Arvis, kuru draudzē „Kristus Pasaulei” ikviens pazīst kā ļoti izdarīgu un saimniecisku cilvēku, kurš veiksmīgi vada nozīmīgu kalpošanu. Taču apmēram pirms septiņiem gadiem Arvis bija pavisam savādāks. Ik uz soļa viņu pavadīja pastāvīgas neizdošanās un viss, ko viņš uzsāka, pēc neilga laika izjuka.
Arvis atceras savu pagātni: „Tā kā bērnībā man bija veselības problēmas, un ārsti neko palīdzēt nespēja, tie ieteica pamēģināt netradicionālo medicīnu. Tāpēc es tiku vests pie dažādiem vārdotājiem, burvjiem un „cukura” tantiņām. Pieļauju, ka tas atstāja ļoti negatīvu iespaidu uz visu manu turpmāko dzīvi. Lai arī nekādas sekas uzreiz nebija redzamas, pienāca laiks, kad tas sāka izpausties. Piemēram, kad pabeidzu devīto klasi, sāku mācīties Rēzeknes mākslas koledžā. Kaut arī mācībās gāja labi un skolēnu vidū biju pieņemts, pēkšņi, bez jebkāda iemesla es šo skolu pametu. Vēl tagad nevaru izskaidrot savu rīcību. Brīvs no mācībām savu laiku pavadīju, iedzerot kopā ar draugiem kādā jaunatvērtā krodziņā. Garlaicības mākts atcerējos par kādu studentu, kurš piedāvāja nopirkt biljarda galdu. Lai arī sākumā biju atteicies, tagad ieraudzīju iespēju nopelnīt un, pateicoties vecāku paņemtajam kredītam, man izdevās iecerēto ideju realizēt. Sākumā viss tiešām gāja labi, nauda nāca. Parādu veiksmīgi izdevās atdot, taču pārējo ar draugiem vienkārši nodzēru. Viss, ko uzsāku, drīz vien izplēnēja. Divas reizes mēģināju iesākt juvelierdarbu, vienreiz kopā ar draugu Rīgā, vēlāk Aizkrauklē, bet abas reizes neveiksmīgi. Tiklīdz piesēdos strādāt, mani pārņēma neaprakstāma nomāktības sajūta, pieļauju, ka tajā laikā mocījos ar depresiju. Es nespēju iekļauties noliktajos termiņos, līdz ar to mānīju klientus, drīz vien uzradās parādi un nepatikšanas ar neapmierinātiem klientiem. Es nespēju sevi piespiest strādāt, un tajā pašā laikā mocījos ar sirdsapziņas pārmetumiem. Jau nedēļas sākumā gaidīju piektdienas vakaru, kad varēšu ar draugiem doties iedzert. Lai arī man dzīvē bija parādījušās vairākas iespējas, es tās nepratu paturēt un attīstīt. Man nebija nekādu mērķu, un es vispār baidījos sapņot par nākotni, jo uzskatīju, ka viss, par ko sapņošu, neizdosies. Uz jebkuru vienkāršāko jautājumu atbildēju ar vārdiem „es nezinu, varbūt”, biju nenoteikts, neadekvāts savā rīcībā un iekšēji nesakārtots.
Pienāca brīdis, kad kādā no tusiņiem satiku Lindu, savu nākamo sievu. Viņa tajā laikā bija veiksmīga savā biznesā, un manā prātā radās plāns, ka varētu ar viņu apprecēties un gūt panākumus uz viņas rēķina. Un tiešām Linda mani bildināja un es labprāt piekritu precībām, tādā veidā neapzināti palienot zem sievas tupeles. Bet tad es tā nejutos un neko nepareizu tur nesaskatīju. Naudas mums visam pietika, un mēs bijām apmierināti ar savu dzīvi. Tas tā turpinājās līdz brīdim, kad Linda palika stāvoklī un strādāt vairs nevarēja. Mēs bijām pieraduši dzīvot ar plašu vērienu, bet es spēju nopelnīt salīdzinoši mazu naudas summiņu. Es kārtējo reizi cīnījos ar savām neveiksmēm un jutos kā „lūzeris”.
Tajā laikā sievasmāte stāstīja man par Dievu, lai arī smējos viņai sejā, dziļi sirdī šie vārdi mani uzrunāja. Nepagāja ilgs laiks, līdz piekritu, aiziet uz pirmo dievkalpojumu. Apmēram vienu gadu es apmeklēju kādu draudzi, bet gaidītās izmaiņas manā dzīvē nenotika un vīlies es visu pametu. Kādu dienu, klausoties radio, dzirdēju kāda mācītāja liecību, tā tik ļoti mani uzrunāja, ka šķita viņš runā tieši par mani un manām problēmām. Sameklēju viņa telefona numuru un pēc trim mēnešiem saņēmos piezvanīt. Pagāja vēl divas nedēļas līdz izdevās satikties klātienē, neatceros par ko tieši viņš runāja, bet man tas šķita garlaicīgi un neinteresanti. Sapratis, ka gaidītais brīnums uz sitienu nenotiks, es gribēju pēc iespējas ātrāk tikt prom. Mācītājs tikai sarunas beigās uzaicināja mani uz jaunas draudzes atklāšanas dievkalpojumu. Lai gan sākumā atteicu, kad pienāca dievkalpojuma diena tomēr devos uz turieni. Dievam teicu: „Redzi, Kungs, pa manam nesanāk, darīšu, kā Tu saki!” Vienojos ar Dievu, ka paklausīšu visam, ko man teiks mācītājs vai mājas grupas vadītājs. Viena no pirmajām lietām, ko man ieteica, bija izveidot personīgas attiecības ar Dievu. No sākuma man nebija īsti skaidrs, ko šie vārdi nozīmē, bet tad man paskaidroja, ka regulāri ik rītus ir jālasa Bībele un jālūdz Dievs. Papildus tam klausījos kāda populāra mācītāja audioierakstus, kas emocionāli uzlādēja un motivēja mani to darīt. Sāku es ar četrām minūtēm, divas minūtes es lasīju Bībeli un divas lūdzu, un tas bija man īsts varoņdarbs, jo es nezināju, par ko varētu lūgt, un nebiju radis no rītiem agri celties. Līdz šim es biju tikai grūtā brīdī skaitījis Tēvreizi. Pēc laika nolēmu katru rītu palielināt savu lūgšanas laiku par vienu minūti, līdz mēneša beigās tas pieauga jau līdz trīsdesmit piecām minūtēm. Bet pēc pusgada manas emocijas noplaka, motivācija pazuda un es vairs nevarēju no rītiem piecelties. Bet apmēram pēc mēneša es sapratu, cik nozīmīgs ir šis laiks, tajā es tiešām esmu Dieva klātbūtnē. Sākumā bija sfēras, kur kļuva pat vēl sliktāk. Biju cerējis, ka viss mans nams atgriezīsies pie Dieva, bet manā gadījumā Jēzus miera vietā atnesa zobenu attiecībās ar sievu. Ģimenē pateicu, ka turpmāk piedalīšos pilnīgi visos draudzes pasākumos. Sieva sākumā neatbalstīja manu nodošanos un kalpošanu draudzē, un ģimenē sākās strīdi un nesaskaņas. Kad bija kārdinājumi padoties un atmest visam ar roku, tieši laiks, pavadīts personīgās attiecībās ar Dievu, lasot Viņa vārdu un lūdzot pēc spēka un gudrības, kā arī mācītāja un mājas grupas vadītāja atbalsts deva man spēku noturēt savas pozīcijas! Tikai pamazām, solīti pa solītim, mana dzīve sāka sakārtoties. Laiks ar Dievu man palīdzēja iegūt uzvaras ikvienā savas dzīves jomā.
Esmu pilnībā atbrīvojies no okultisma sekām un vairs neadekvāti nerīkojos, mans prāts un domas ir skaidras. Beidzot es sapratu, kāda pēc Dieva prāta ir mana vieta ģimenē. Ja kādreiz es labprāt biju zem sievas tupeles, tad tagad esmu kļuvis par ģimenes galvu un apgādnieku. Varu patstāvīgi nopelnīt iztiku ģimenei, lai nekas mums netrūktu. Finansiālā joma ir pilnībā sakārtojusies un es veiksmīgi nodarbojos juvelierizstrādājumu jomā. Tagad vienmēr izpildu pasūtījumus laikā, nekavējot termiņus. Man vairs nav jāmāna klienti un es cenšos uzturēt labas attiecības ar tiem. Lai varētu sasniegt vēl lielākus panākumus, regulāri klausos mācītāja sprediķus un slavēšanu, papildus tam audiogrāmatas par līderību un arī biznesu. Tāpat esmu atbrīvojies no alkohola lietošanas, kas iepriekš bija ierasts brīvā laika pavadīšanas veids. Tagad pilnībā bez tā iztieku un protu labi pavadīt laiku arī bez apreibināšanās. Vairs nemokos arī ar depresiju un nomāktības sajūtu, savu darbu daru ar prieku un tas sagādā man gandarījumu. Esmu sācis uzstādīt sev mērķus un mācos tos veiksmīgi arī sasniegt. Man vairs nav tās nolemtības sajūtas un pārliecības, ka es nedrīkstu sapņot. Arī mana valoda ir izmainījusies, izvairos no tādām atbildēm kā „nezinu vai varbūt”, ir izzudusi šī nenoteiktība un iekšējā nesakārtotība. Cenšos ieraudzīt visas iespējas un mācos tās vairs nepalaist garām.
Šobrīd mēs abi kopā ar sievu kalpojam mācītāja komandā un katrs vadām savas mājas grupas Rīgā, Ogrē un Jelgavā, un mūsu kalpošana ir veiksmīga. Tagad laiks, ko ik dienas veltu attiecībām ar Dievu, ir divas stundas un saprotu, ka arī tas ir salīdzinoši maz. Emocionāli piedzīvojumi lūgšanu laikā man ir reti un nekad neesmu sajutis kaut ko pārdabisku. Kā es zinu, ka savā lūgšanu istabā satiekos ar Dievu? To es redzu pēc augļiem un rezultāta savā dzīvē.
Ja tev vēl nav personīgas attiecības ar Dievu, pilnīgi noteikti es tev iesaku sākt ik rītus veltīt laiku tam, lai lasītu Bībeli un lūgtu. Dari to regulāri, disciplinēti un plānveidīgi! Tad tava dzīve mainīsies, tai būs mērķis un arī gaidītais rezultāts!”
Arvja Kotina liecību pierakstīja Līga Paņina
