Latvijas nākotni precīzi grūti paredzēt, ja ņem vērā politiskos procesus valstī. Eiropas Savienība ir trausla un nav ilgdzīvojoša. 
Mēs atrodamies starp austrumiem un rietumiem un esam viņu interešu zonā. Latvijai nav uz ko paļauties, izņemot Dievu. Nekas spīdošs nav gaidāms, ja tauta nīkst tumsā neatkarīgi no politiskās un ekonomiskās situācijas. Lai kas notiks nākotnē, tas viss ir Dieva atļauts un mums nebūtu par to jāsatraucas. Mums – draudzei ir jāsatraucas, lai izpildītu Viņa gribu tajā vietā, kur atrodamies. Katram mācītājam, katram jaunpiedzimušam kristietim mūsu valstī ir jāsatraucas par divām lietām. Vai mīli Dievu un savu tuvāko? Vai tev ir personiskas attiecības ar Jēzu? Vai pavadi laiku ar Viņu divvientulībā, kambarī regulāri un disciplinēti, vai arī esi atstājis pašplūsmā šo pašu svarīgāko lietu? Vai dari Dieva gribu, vai dzīvo svētumā? Un visbeidzot, vai kalpo cilvēkiem? Vai ved cilvēkus pie Jēzus? Kur ir tie cilvēki, kurus tu esi pievedis Dievam? Vai tu rūpējies par jaunatgrieztajiem cilvēkiem? Vai kalpo viņiem un veido mācekļus, kuri turpinās Dieva darbu? Vai esi ieplānojis 2012. gadā atvest konkrētus cilvēkus pie Jēzus, sagatavot konkrētus mācekļus, pavadīt konkrētu laiku ar Dievu lūgšanās, mainīt konkrētas savas rakstura īpašības, iegūt konkrētas dievišķas īpašības un atbrīvoties no konkrētām Dievam nepatīkamām lietām? Ja nav plāna, tad nav darba. Ja nav darba, tad nav rezultātu, ja nav rezultātu, tad nekas nemainās, bet strauji krītas.
Tātad Latvijas nākotne, ieskaitot 2012. gadu, ir draudzes rokās. Cik lielā mērā draudze meklēs Dievu, augs Garā, glābs pazudušos un veidos mācekļus, tik lielā mērā Dievs svētīs Latviju!!!
Dievs svētī Latviju!
Mārcis Jencītis.
