Sandras bērnība bija tīrā idille – mīloši, strādīgi vecāki, kuri parūpējās par katru viņas vajadzību. Meitenei netrūka ne nieka un visa ģimene dzīvoja saskaņā. Taču, pārvācoties uz dzīvi Rīgā, vecāku attiecības pasliktinājās. Tēva alkoholisma dēļ mierīgā ģimenes dzīve pārvērtās biežos strīdos vecāku starpā un viss beidzās ar laulības šķiršanu. Šajā laikā Sandra, kā jau liela daļa pusaudžu, sāka apmeklēt ballītes, lietot alkoholu, pīpēt cigaretes un tikties ar puišiem. Melošana mātei kļuva par pierastu lietu un lielāku uzticību radīja draugi, ar kuriem viņa pavadīja laiku, nekā viņas pašas mamma. Strīdi viņu starpā kļuva par ikdienu un mierinājumu Sandra meklēja alkoholā, kas pasliktināja viņas veselību.

            Jau 20 gados Sandrai bija sapnis par savu ģimeni, un pirmajās attiecībās piedzima dēls. „Mans sapnis bija piepildījies un šķita, ka ir iestājusies laime, pēc kuras es biju ilgojusies. Diemžēl tas viss neturpinājās ilgi. Pēc kāda laika dzīvesbiedrs pameta mūs ar dēlu un kopā ar draugu devās peļņā uz Lielbritāniju.”

         Sandru pārņēma vilšanās un atstumtības sajūtas. Kā pati viņa atzīst: „Viss, ko es vēlējos, bija laimīga ģimenes dzīve, bet viss, ko es saņēmu, bija nodevīgs dunča dūriens mugurā. No tā brīža manas dzīves centrā nostājās audzināšana un rūpes par dēlu. Es sāku domāt par to, ka tā vairs viena pati nevēlos turpināt un man nepieciešams atbalsts dzīvē, kas sniedz drošību. Pēc kāda laika metos atkal kārtējās attiecībās un domāju, ka šoreiz būs kā pasaka ar laimīgām beigām. Biju sākusi strādāt jaunā darbā, kur iepazinos ar savu ”ideālo vīrieti” un mēs apprecējāmies. Viss bija skaisti un rožaini līdz momentam, kad sākās biežā vīra iedzeršana un vardarbīgā izturēšanās pret mani. Kārtējo reizi biju vīlusies attiecībās, neredzēju vairs savu vietu šajā pasaulē un ieslīgu dziļā depresijā. Man šķita, ka nekur neveicas, pasliktinājās attiecības ar ģimeni un draugiem. Es gulēju mājās, man neko negribējās darīt un atstāju lietas novārtā. Mēģināju to ”ārstēt” ar sev vispazīstamāko metodi – problēmu slīcināšanu pudelē.”

            Sandras dzīvesstāsts uzņem pozitīvus apgriezienus, ienākot draudzē „Kristus Pasaulei”.

“Kā katru piektdienas vakaru biju ceļā no “viesībām” un mani uzrunāja aizrautīgu cilvēku pulciņš. Viņi stāstīja man par Jēzu Kristu, kurš dod brīvību. Es ieklausījos un nākamajā dienā nolēmu atnākt uz dievkalpojumu. Jau pirmajā reizē pieņēmu Jēzu Kristu kā savu Glābēju un pavisam drīz devos uz trīs dienu semināru “inkaunteru”, kur piedzīvoju spēcīgu Dieva klātbūtni. Tas izmainīja visu manu vērtību skalu. Ieraudzīju beidzot savu vietu šajā pasaulē un sapratu, ka dzīves jēga nav attiecībās, pieņēmu arī lēmumu pilnībā atteikties no alkohola un cigaretēm. Pirmajā dienā pēc “inkauntera” izlēju visas grādīgās dziras pudeles, kas atradās mājās.

           Šobrīd regulāri pavadu laiku lūgšanā un Bībeles lasīšanā. Man ir jauni, daudz augstāki mērķi, nekā agrāk, kurus arī ikdienā cenšos realizēt. Dievā esmu atradusi savas dzīves piepildījumu un ar Viņa palīdzību esmu iemācījusies problēmas risināt. Patlaban ar degsmi eju uz Bībeles skolu, apgūstu Dieva vārdu un mana dzīves kvalitāte uzlabojas. Esmu tagad patiesi laimīga!”

 

Sandras Konradi liecību pierakstīja Elvijs Zeltiņš

Rediģēja “Kristus Pasaulei” redakcija