Šodienas tēma – “Profesionalitāte Dieva lietās” jeb kā būt profesionālim Dieva lietās. Pats svarīgākais, par ko es šodien runāšu, būs personiskas attiecības ar Dievu. Pirmkārt, tev vajag iegūt profesionalitāti personiskajās attiecībās ar Viņu, jo kādas ir tavas lūgšanas, kāds ir tavs klusais laiks ar Dievu, tāda ir tava ikdiena un tāda ir tava dzīve! Viss, kas notiek tavā dzīvē – kā tu rīkojies, kā tu domā, – izriet no tavām personiskajām attiecībām ar Dievu. Tāpēc galvenais, par ko mums ir jāmācās, par ko ir sev jāatgādina, ir – kā augt savās personiskajās attiecībās ar Viņu un cik tas ir svarīgi.

Kad es mācījos vidusskolā, mana klases audzinātāja bija Māra Lapiņa. Mēs klasē bijām seši puiši, bet pārējās bija meitenes, un no šiem sešiem puišiem divi bija tādi īpaši, tas biju es un mans draugs, kuri vēlējās visvairāk uzmanības un kuriem arī tika visvairāk uzmanības. Mums bija laba skolotāja. Viņa reiz skatījās uz mani un manu draugu, un viņas vērtējums par mani bija negatīvs, bet par manu draugu – pozitīvs, kaut gan mēs uzvedāmies vienādi – abi divi dzērām, lietojām tabletītes, tikāmies ar meitenēm, reizēm gadījās, ka dzērām pat klasē. Mēs bijām tie, kas pīpēja skolas tualetēs, jo pat ārā normāli nevarējām iziet. Mēs bijām tie, uz kuriem skatījās pārējā klase, un viņus mēs arī pavilkām līdzi. Skolotāja, skatoties uz mani un uz draugu, izteica spriedumu: „Man liekas, ka attiecīgās situācijās tev, Mārci, neies labi, bet tev (draugam) attiecīgās situācijās ies labi, tu izdzīvosi.” Spriedums bija tāds, ka draugs izdzīvotu, bet es nē. Spriežot pēc manas uzvedības un pēc mana drauga uzvedības, mana skolotāja izteica to, ko viņa tajā brīdī redzēja. Un viņa redzēja, ka es neko nesasniegšu, un, ja būšu kādās grūtās situācijās, tad es no tām ārā netikšu, jo man nav pietiekoša gribasspēka, saprašanas, rakstura un tamlīdzīgi. Viņas spriedumi lielākoties bija pareizi, viņa nekļūdījās, bet viņa neņēma vērā vienu faktoru, ka kaut kas tāds varētu notikt manā dzīvē. Mana skolotāja nekādīgi nevarēja zināt to, ka es personīgi satikšos ar Jēzu Kristu! Tas vēl nav viss. Viņa nekādīgi nevarēja zināt to, ka man būs personiskas attiecības ar Viņu. Viņa nevarēja zināt to, ka es izmainīšu savu domāšanu, savukārt mana domāšana formēs manas darbības un manas darbības būs vērstas uz panākumiem.

Savā būtībā un savā domāšanā es esmu veiksmīgs cilvēks, es darbojos un redzu sev apkārt, ka viss notiek, kustās un attīstās. Lielākoties tas nav atkarīgs no tā, ka esmu jaunpiedzimis kristietis, bet tās ir manas personiskās attiecības ar Dievu. Es runāju par lūgšanu kambari jeb istabu – vietu, kur es regulāri lasu Bībeli, lūdzu Dievu, apliecinu Dieva vārdu, kur es eju Dieva tuvumā, vissvētākajā vietā. Es runāšu tieši par tavām personiskajām attiecībām ar Dievu, par tavām personiskajām lūgšanām, par tavu kluso laiku ar Dievu! Laiks ar Dievu tevi nemaina, tevi maina Dievs caur šo laiku ar Viņu. DIEVS MAINA CAUR ATTIECĪBĀM AR VIŅU! Bez personiskām attiecībām Viņš tevi nemaina. Nepietiek tikai iznākt priekšā un noskaitīt grēku nožēlas lūgšanu, paklausīties kādu sprediķi, piedalīties grupiņā. Dieva griba ir tāda, ka mums katram ir personisks laiks, ko mēs pavadām ar Viņu. Tas notiek tad, kad mēs studējam Bībeli, lasām, kad mēs pielūdzam, slavējam, pārdomājam savu dzīvi un Dieva vārdu, lūdzam. Pareizas domas un darbības nāk tieši no personiskām attiecībām ar Dievu, tās formē personību, maina sirdi, raksturu. Tas formē tavu raksturu, dzīvesveidu, tavus ieradumus, un tā aug uzvarētājs, citiem vārdiem sakot – profesionālis. Nevar būt tā, ka tu pieņem Jēzu, trīs mēnešus esi draudzē un esi jau profesionālis Dieva lietās. Patiesībā tu vēl esi bērns Dieva lietās, un ne tikai Dieva lietās. Lai arī cik dedzīgs jauns kristietis tu būtu, un vecie tev liktos tādi klusi un reliģiozi, tas vecais ir daudz vērtīgāks par jauno. Zini, kāpēc? Viņš ir profesionālāks. Profesionalitāti nevar iegūt vienā dienā, ne arī trīs mēnešos, tas nāk ar laiku. Cilvēks, kurš tikko ir atnācis pie Kristus, vēl nespēj kontrolēt savu galvu. Neviens, kurš ir piedzimis no augšienes, uzreiz nevar kontrolēt savu prātu. Lai sakārtotu savu galvu, ir vajadzīgs laiks. Kamēr tev nav sakārtota galva, neveidojas pareizs raksturs, neveidojas spēcīga personība, nav pareiza domāšana un darbības, nav panākumu, tu esi tikai ceļā uz tiem. Lai sāktu kontrolēt savas domas, kas ir profesionalitāte, ir vajadzīgs laiks.

1916. gada 7. oktobrī krievu lidotājs Konstantīns Artseulovs izdarīja ko tādu, ko neviens līdz šim nebija izdarījis. Krieviski tas saucas ‘štopor’, latviski – spirāle. Kas ir spirāle? Tā ir tāda parādība, kad lidmašīna sāk spirālveidīgi krist. Ja lidmašīna sāk taisīt virpuļus, tad cilvēki saprot, ka pilotam un lidmašīnai ir beigas. Līdz šim datumam cilvēki zināja, ja lidmašīna ieiet spirālē, tad tā ir pagalam. Bet šis pilots veica spirāli, cilvēki domāja, ka beigas ar viņu, bet viņš pēkšņi iziet no tās. Visi domāja, ka viņam paveicās. Bet tad viņš vēlreiz pacēlās, iegāja šajā spirālē un atkal izgāja no tās. Cilvēki saprata, ka viņš ir atradis veidu, kā iziet no spirāles. Pilotu glāba ne lidmašīna, ne skatītāji, nekas cits, bet viņa paša profesionalitāte. Kas ir profesionalitāte? Tas nozīmē izmantot visus sasniegumus, ar zinātnes palīdzību izpētītas lietas, kā labāk izdarīt konkrētu lietu, un pēc tam to regulāri kalt galvā, atkārtot jeb darīt vienu un to pašu, kamēr tas tiek pārvaldīts. Ja tu gribi kļūt par profesionāli, tiklīdz parādās jaunas zināšanas, tu tās pielieto, liec tās klāt jau esošajām. Profesionālis viennozīmīgi uzvar amatieri. Piemēram, Latvijā ir profesionālā armija, un tas ir pareizi. Viens profesionāls kareivis atsvērs kādus piecdesmit amatierus. Ja nav iestrādātas profesionālās iemaņas, tad kara laukā vairs nav iespējams padomāt, jo cilvēks dara to, ko ir sapratis un iemācījies, ko pats sevī ir ielicis, kāda ir viņa domāšana. Uzvarēs tas, kas ir profesionālis; vairumā gadījumu, lai arī cik amatieru būtu pretī, viņš viņus novāks.

Piemēram, es runāju par tavu raksturu, darbu pie tava iekšējā cilvēka. Nebūtu pareizi skatīties uz apstākļiem, jo nevis apkārtējie apstākļi ir negatīvi, bet tavas darbības ir negatīvas. Negatīvas darbības izsauc visas tavas problēmas. Nepareizas darbības nāk no nepareizām iestrādēm. 90% tavu ikdienas darbību nosaka tavi ieradumi. Zini, kādi ieradumi? Domāšanas ieradumi. Tu visu dari automātiski. Tikai 10% darbību tu izdari ar piepūli, ar prātu. Lielākoties tu visu dari tā, kāds tu esi, kāda ir tava domāšana, iestrādes, ieradumi. Tavu dzīvi nosaka ieradumi, pamatā tie ir domāšanas ieradumi. Ieradumi neveidojas vienā dienā. Tie ir jāiestrādā. Galvenokārt tavs liktenis ir atkarīgs no taviem ieradumiem. Ar to arī atšķiras profesionālis no amatiera – viņam ir pareizi ieradumi. Tiklīdz profesionālis iepazīstas ar jauniem paņēmieniem, viņš tūdaļ tos sevī sāk iestrādāt. To vēl nav un neko nedod, kamēr nav iestrādāti.

Kā tu brauc pie stūres? Tiem, kas desmit, divdesmit gadus brauc pie stūres, vairs nevajag ceļa zīmes, jo viņi vienkārši brauc. Viņi var izbraukt savu ceļu ar acīm ciet. Man ir bijis tā, ka es neatceros, kā esmu ticis mājās. Skaidrā prātā, kristietis būdams, es braucu putenī, un neatceros, kā tiku mājās. Tas notika autopilotā. Kas galvā tajā brīdī strādāja? Manas iestrādes. Reizēm es braucu pie mašīnas stūres, kaut ko runāju, domāju, un tikai pēc brīža atceros, ka braucu taču pie stūres. Es braucu automātiski, jo manī jau ir iestrādes. Kā brauc jaunais šoferis? Iekrampējies stūrē, un viņš par citu neko nevar domāt. Bet pēc laika viss mainās, jo veidojas profesionālas iestrādes. Bet ja tu nelasi un nemācies, kā stūrēt, braukt, ja tu nepēti kādus sasniegumus un necenties tos ievērot, tad tava braukšana nemainās. Kā kļūt profesionālim Dieva lietās? Personiskas attiecības ar Dievu. Tev jābūt profesionālim savā domāšanā, un tas nav vienkārši, tas nenotiek vienā dienā.

„Mans dēls, ja tu nopietni uzklausīsies manus vārdus un glabāsi sevī manu mācību par to, lai tava auss uzklausītu gudrību un tu pats cītīgi pievērstu tai savu sirdi, un pie tam tā, ka tu ar lielu neatlaidību sauktu pēc tās un no visas sirds pēc tās lūgtos, ka tu meklētu to kā sudrabu un klaušinātu pēc tās kā pēc apslēptām mantām, tad tu sapratīsi bijību Tā Kunga priekšā un iegūsi Dieva atziņu. Jo Tas Kungs piešķir gudrību, un no Viņa mutes nāk atziņa un izpratne.” (Salamana pamācības 2:1-6)

Uzklausi gudrību un pievērs tai savu sirdi! Kas ir sirds? Tavs iekšējais cilvēks. Ar sirdi cilvēki saprot arī to, ko mēs jūtam, iekšējus ieradumus, zemapziņu. Tu pats vari pievērst savu prātu pareizām lietām, ka tas automātiski domā pareizi. Tu pats vari vadīt savas domas. Jaunpiedzimis kristietis vēl nespēj savākt savu galvu. Taču viņš spēj izvēlēties domāt pareizi un trenēt savu prātu. Kamēr tava galva nav sakārtota, tikmēr tava dzīve nav sakārtota. Kamēr nav sakārtotas personiskās attiecības ar Dievu, tikmēr tava galva nav sakārtota. Viss nāk no personiskām attiecībām ar Dievu. Cik kvalitatīvi tu pavadi laiku ar Dievu? Ko tu vispār dari lūgšanu kambarī? Kāda ir tava ikdiena?

Vienam cilvēkam bija tāds gadījums, ka mobilais telefons iekrita podā. Pirms tam telefons bija atslēgts, jo nebija samaksāts rēķins. Kā var nebūt samaksāts rēķins un vēl telefons podā iekrist? Ar vienu telefonu tik daudz problēmu! Kaut kas ar to telefonu nav kārtībā? Kārtībā nav ar galvu! Dzīve ir kā vāveres ritenī. Neko nevar paspēt, skrien pa galvu, pa kaklu… Bībele saka, ka nolādēts ir tas, kuram viss krīt no rokām laukā. Ja tev viss krīt no rokām laukā, ja tā dzīvē ir haoss, ka tu neko nevari paspēt, tad vaina ir tavās personiskajās attiecībās ar Dievu. Tad tur 100% ir haoss. Tavās attiecībās ar Dievu nav kārtības, tev nav pilnvērtīgs laiks ar Dievu. Tu nespēj savākt savas domas, tu nespēj izvērtēt, kas ir svarīgs un kas ir atmetams, un tu nespēj precīzi izdarīt īsā laikā pareizas lietas. Tikai lūgšanu kambarī tu spēj apdomāt un saprast to, ko tev šodien darīt. Ja kāds saka: “Es varu lūgt Dievu vakarā, varu lūgt pa nakti,” tad tas ir cilvēks, kas neko nejēdz. Tev vajag Dievu lūgt no rīta! Tev no rīta ir jāsakārto sava galva! Izņēmuma kārtā var lūgt arī vakarā, bet, ja tu lūdz vakarā, es iesaku kaut dažas minūtes sakārtot galvu arī no rīta. Ja tu to dari vakarā, tad tev jābūt konkrētai skaidrībai, ko tu darīsi rīt. Un tad tu nebūsi kā vāvere ritenī.

Profesionālis pret amatieri Dieva lietās. Profesionālis jau zina precīzas darbības katru dienu. Tās ir nevis simts haotiskas darbības uz visām pusēm, tā ka tu esi izpumpējies un vairs neko nevari, bet konkrētas, precīzas darbības. To var salīdzināt ar profesionālu karavīru, kurš trāpa ar vienu šāvienu. Ir atšķirība starp cilvēku, kurš zina, ko viņš rīt precīzi darīs, un viņš izdara pāris lietas, un viss darbojas, un cilvēku, kurš nezina, ko darīs rīt. Otrs cilvēks ir amatieris, kuram galvā ir haoss, un viņš dara simts lietas, kas vispār nav prioritātes, viņam nav rezultātu un pats ir nomocījies. Bez klusā laika ar Dievu tu nevari tikt galā ar savu domāšanu. Smadzenes ir tava vadības pults. Tu nevari tikai lūgt Dievu: “Dod man šo un to,” bet tev ir nepieciešams DOMĀT. Domāt un sakārtot prioritātes lūgšanas laikā. Lūgt par konkrētām lietām, izprast tās. Viss ir caur personiskām attiecībām ar Dievu, uz personiskām attiecībām ar Dievu un no personiskām attiecībām ar Dievu. Ja tu redzi problēmas, tad tas ir personisko attiecību ar Dievu trūkums. Ja tu redzi izlaušanos, tad tas ir kārtīgs personiskais laiks ar Dievu!

Es lasīju kādu liecību. Mani vispār kaitina šādas liecības. Kādā Ukrainas draudzē apprecējās kāds pāris, un vīrs sapņoja par lielu ģimeni, gribēja daudz bērnu. Viņš apprecējās, gribēja lielu ģimeni, bet bērni nedzimst! Pāris gāja pie ārstiem un izrādījās, ka vaina ir vīrietī. Viņi izmēģināja dažādu ārstēšanu, bet nekas nepalīdzēja. Šis vīrietis pats par sevi saka: „Es biju pilnīgā izmisumā un domāju par to dienām un naktīm.” Viņš dzīvo tikai tāpēc, lai dienām un naktīm tikai taisītu un taisītu bērnus? Kāpēc tad vispār dzīvot? Viņš savu sievu tikai kā „traktoru” apprecēja? Sieva būs kā kombains, kas ražos bērnus, un viņš pats būs traktorists? Kāpēc viņš apprecēja šo sievieti? Vai viņam nav nekā cita, par ko priecāties? Viņš apprecējās mīlestības dēļ vai lielas ģimenes dēļ? Viņš vairs nevarēja normāli dzīvot, dienām un naktīm. Ja dzīves mērķis ir tikai apprecēties, lai būtu liela ģimene, tad tāda dzīve ir nožēlojama. Zini, kur ir problēma? Šim cilvēkam nav normālu personisko attiecību ar Dievu. Tāpēc viņš redz, ka tikai lielā ģimenē viņam būs piepildījums. Kad piedzims tā lielā ģimene, tad tikai viņš redzēs, kāds tur ir piepildījums. Šis atkal ir stāsts par personisko attiecību ar Dievu trūkumu vai arī nepareizām attiecībām ar Dievu. Tā ir sakne visām negatīvām parādībām tevī un tavā dzīvē. Ne jau sieva vai vīrs, liela vai maza ģimene, vai traktors vainīgs, bet tava paša domāšana izsauc emocijas, kā tu jūties, kas tu esi un kas tu būsi.

Kā notiek ar laulātajiem pāriem? Apprecas, bet bērnus nemaz netaisa. Pie manis kā mācītāja notiek pirmslaulību konsultācijas, un es redzu, ka mums ir vajadzīga profesionalitāte visās lietās. Es sniedzu konsultācijas precību lietās un prasu arī par izsargāšanos, vai pāris plāno izsargāties no grūtniecības. Es viņiem nesaku, ka ir vai nav jāizsargājas. Viņi atbild, ka jā, un tad es pasaku dažādas metodes un ka var konsultēties pie ārsta. Bet es runāju ne jau par to, kādas ir šīs metodes, bet par to, ka visi saka jā. Visi izsargāsies. Es viņiem nesaku, ka ir jāizsargājas, es arī nesaku, ka viņiem nav jāizsargājas, bet visi izlemj, ka izsargāsies. Kāpēc viņi izsargāsies? Pāriem ir problēma, ka varētu piedzimt bērns, bet citur ir problēma, ka bērns nedzimst. Kur patiesībā ir problēma? Tavā prātā! Ja bērnu esamība vai neesamība var noteikt tavu garastāvokli vai tavu dzīves virzienu, tad problēma ir prātā. Kāpēc pāri izsargājas? Ziniet, kāpēc? Jo kāds teica, ka tā ir pareizi. Zini, kas teica? Pasaule teica. Mūsu draudze pārsvarā precas jaunieši, tikko no skolas sola. Viņiem tur “skaloja smadzenes”, piemēram, ja kas, fiksi var uztaisīt abortu. Ir ļoti daudz izsargāšanās veidu, arī dzimuma maiņa. Pasaule to stāsta. Es vienkārši uzdodu jautājumu un nesaku, ka vajag taisīt bērnus vai nevajag taisīt bērnus. Es vienkārši prasu, kāpēc tu negribi taisīt bērnus? Kāpēc tu izsargājies? Tāpēc, ka vispirms karjera jāuzceļ un nauda jānopelna? Tu savu karjeru vari arī nekad neuzcelt. Kāpēc tu domā, ka tad, kad tev būs kaut kas vairāk, kaut kas daudz, tev būs pietiekami, lai taisītu bērnus? Kāpēc izsargājies? Nevis tāpēc, ka tu to izdomāji, pats saprati no Dieva, ko tev vajag, bet vienkārši pieņēmi kāda cita domas.

Daudzi tā dara, ka apprecas un netaisa bērnus. Pasaulē ir uzskats, ka primāri jākāpj pa karjeras kāpnēm. Tas viss, protams, ir tavā ziņā, taču uzdod sev jautājumu: “Kāpēc?” Iedomājies, ka esi jau divus gadus laulībā, un tu joprojām veido savu karjeru. Ja tūlīt pēc kāzām tev jau būtu bērns, tad šodien viņam jau būtu divi gadi. Tu domā, ka līdz šodienai tu nebūtu viņu izaudzinājis? Ir savi plusi un mīnusi gan tam, ka bērnu ieņem tūlīt pēc kāzām, gan tam, ka to dara vēlāk. Kāpēc jauniešiem vēl nevajag bērnus? Tāpēc, ka viņi paši vēl ir bērni. Kāpēc gados veciem cilvēkiem nevajag ieņemt bērnu? Tāpēc, ka tad šie vecāki bērnam būtu kā vecvecāki. Vedot bērnu uz skolu, skolotājs domās, ka vectētiņš vai ome blakus stāv. Tomēr pluss būtu tāds, ka šādi vecāki būtu gudrāki, un tāpat arī bērns. Ja tev ir disciplinētas un sakārtotas personīgās attiecības ar Dievu, tad arī tu vari saprast, kāds šim visam ir piemērotākais laiks. Ja Dievs dos bērnu, tad būs, un, ja nedos, tad nebūs. Neiespringsti uz to. Puiša liecībā bija rakstīts, ka sieva teica viņam: “Adoptēsim bērniņu!” Puisis atbildēja, ka vēlas savu, nevis no bērnu nama. Tā arī bija visa viņa dzīves jēga – savs, personīgais bērns. Tāpat šodien saka arī meitenes, kuras ieņēmušas bērnu, “vandoties pa kaktiem”, un, kad bērns piedzimst, tad saka, ka tas ir viņas personīgais bērns, lai gan audzina viena pati vai arī skola, un sliktākajā gadījumā – bērnu nams, jo tēvs jau sen aizbēdzis prom. Visam jānotiek tikai caur personīgām attiecībām ar Dievu. Katram individuāli, nevis tāpēc, ka kāds pateica. Padomā, kāpēc tu tā dari vai nedari. To, ko tev saka Dievs, tu vari saprast tikai savā lūgšanu kambarī. Vadot mājas grupiņu un mēģinot veidot komandu, vadītāji piedzīvo to, ka daudzi cilvēki ir neuzticami vai dīvaini, līdz ar to viņi nepareizi tiek aprūpēti. Kāpēc tu tā vadi? Tā ir tava domāšana un domāšanas iestrādes. Ir rakstīts: “Pievērs savu sirdi gudrībai.” Tu apzināti pieņem lēmumus pēc tā, kāds ir Dieva prāts konkrētajās lietās, un tu dari un apliecini to, līdz tas kļūst par daļu no tevis, un izveidojas jauns domāšanas veids. Tādējādi tu automātiski kļūsti profesionālis, jo proti izvēlēties un pacelt cilvēkus.

Draudzē “Jaunā Paaudze” es šobrīd vadu līderus, kuri ir izveidojuši savas mājas grupas. Viss norisinās ļoti labi. Mājas grupiņās, kuras es vadu, šobrīd ir ap 130 cilvēkiem. Grupiņas, kuras tika uzceltas no nulles, šodien apmeklē jauni cilvēki, kuri agrāk nav bijuši draudzē. Šis viss tika uzcelts aptuveni divu mēnešu laikā. Vienā no šiem mēnešiem es pat trīs reizes nebiju uz vietas. Tur brauca manis deleģēti cilvēki no komandas. Uzsākot šo kalpošanu un saprotot, ka tas būs kā vadīt divas draudzes vienlaicīgi, man šķita, ka būs darba pilnas rokas, taču, godīgi sakot, man nemaz īsti tur nav ko darīt. Es trešdienās vadu kopīgās sapulces un reizi divās nedēļās ar katru grupas vadītāju stundu sazvanos. Tas arī viss! Sākumā es pāris reizes tur sludināju, pēc tam runāju ar mācītāju un citiem cilvēkiem. Neko citu es tur nedaru. Tas tāpēc, ka šajā jomā esmu profesionālis. Katra darbība un vārdi, ko runāju, gan sludinot, gan telefonsarunās ar līderiem, gan sarunās ar mācītāju, ir iestrādes. Tas arī ir tas, ko es savā lūgšanu kambarī esmu lūdzis un pārdomājis vairākas stundas. Mans darbs notiek personīgajās attiecībās ar Dievu lūgšanu kambarī. Pēc tam es cilvēkiem dodu norādes par to, kā katram rīkoties attiecībā uz viņu mājas grupu. Šie cilvēki seko manām norādēm, un tūlīt ir redzams, ka tas strādā un viss notiek. Manā komandā ir trīs cilvēki no “Jaunās Paaudzes”. Ja vien tu redzētu, kā viņi deg Dievam! Katram šim cilvēkam ir līderu komanda, katrā apmēram 12 cilvēki. Viņi ir ļoti paklausīgi un tik tiešām, kā pēc grāmatas, seko manām norādēm. Protams, ir atsevišķas lietas, par kurām nākas pacīnīties, taču kopumā ņemot, šīs mājas grupas veiksmīgi aug. Es par to daudz lūdzu un domāju. Man tas viss prasīja laiku lūgšanu kambarī. Pēc tam es tikai devu cilvēkiem norādes, un tālāk viņi paši visu darīja. Viens no šiem līderiem pievienojās ļoti interesantā veidā. Šī sieviete mūs apkalpoja pie galda un nemaz neplānoja kļūt par līderi. Man pa visu šo laiku ir izveidojies ieradums, uzsākot celt līderu grupu, – es skatos uz cilvēkiem, kuri man patīk, un redzot, ka viņi kaut ko ļoti labi dara, saku: “Tu varētu būt ļoti labs līderis. Man tevi vajag.” Aicināju šo sievieti apsēsties pie mums un paklausīties sarunās. Viņa sēdēja, klausījās un pēc pāris nedēļām teica: “Es to darīšu!” Tagad viņa ir ļoti dedzīga, un viņas komandā ir 12 līderi. Atskatoties divus mēnešus atpakaļ, šķiet, ka neko īpašu nemaz neesmu darījis. Viss notiek pats no sevis. Tā ir profesionalitāte Dieva lietās. Tās ir laika gaitā iestrādātas lietas. Papildu tam visam es regulāri par to lūdzu un domāju, kā arī lasu daudz grāmatas par šo sfēru. Iestrādājot šos domāšanas ieradumus, es automātiski daru pareizas lietas un iemācos arī jaunas, kuras pēc tam atkal savā prātā iestrādāju. Lūk, kas ir profesionalitāte! Ja tu mājas grupiņā vēlies izveidot lielu un spēcīgu komandu, taču līdz šim viss jūk, tad problēma ir galvā un personīgajās attiecibās ar Dievu. Tikai tajās var sakārtot savu prātu. Tikai lūgšanās tu vari saņemt vadību katrai dienai. Nekam neder uzskats, ka pagājušā gada lūgšanu laikā esi saņēmis vadību kādai konkrētai lietai, un ka ar to pietiek. Tev jābūt pilnīgai skaidrībai katru dienu par to, ko vajag un nevajag darīt. Ja tev nav lūgšanu laika, tad tu dari ļoti daudz un dažādas lietas, taču netrāpi mērķī. Tas attiecas arī uz finansēm, veselību un raksturu, visu. Ja kaut kas neizdodas tā, kā vajadzētu, problēma ir attiecībās ar Dievu. Tikai personīgās attiecības ar Dievu formē tavu domāšanu. Veido ieradumus domāšanā!

“Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta.” (Lūkas evaņģēlijs 10:42)

Jēzus ciemojās pie Martas un Marijas. Tolaik sieviete mācekļa statusā bija nepieņemams fakts. Vēl jo vairāk tas, ka Marija sēdēja pie Jēzus kājām, jo to mēdza darīt tikai mācekļi. Kurš sēdēja Jēzum tuvāk, tas bija krutāks. Kamēr Marija sēdēja pie Jēzus kājām un ar lielu interesi klausījās Viņa vārdos, vecākā māsa Marta apkalpoja viņus pie galda, gatavojot ēdienus un dzērienus. Esot aizņemta ar apkalpošanu, Marta no Jēzus vārdiem dzirdēja tikai dažas frāzes, piemēram, “Mīli tuvāko kā sevi pašu.” Marija māsai nepalīdzēja. Viņa tikai sēdēja un klausījās. Marta ar to bija neapmierināta, tāpēc gāja pie Jēzus un sacīja: “Jēzu, vai Tev nekas nav sakāms par to, ka es apkalpoju jūs visus, taču mana māsa nē?” Viņa bija nekaunīga, gluži kā šodien visi kristieši, kuriem nav sakārtots personīgais laiks ar Dievu, dodoties pa tiešo pie galvenā cilvēka mājā. (Starp citu, tie, kuri dodas taisnā ceļā pie mācītāja problēmu situācijās, nevis pie sava vadītāja, ir cilvēki, kuri vēlāk taisīt problēmas, bet ne visos gadījumos.) Jēzus Martai atbildēja: “Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām, bet tikai vienas lietas vajag. Marija sev izraudzījusies labo daļu, un tā viņai netaps atņemta.” Šie vārdi attiecas arī uz visiem cilvēkiem, kuriem ir švakas lūgšanas un Bībeles lasīšana, bet kuri ir vareni uz darbiem. Jēzus saka, ka kalpot ir labi, taču vispirms ir nepieciešams personīgais laiks ar Dievu. Sēdi pie Jēzus kājām un klausies. Vispirms klausies, trenē savas smadzenes, domāšanas veidu un izstrādā ieradumu domāt pareizi. Katru dienu saņem mieru un precīzas norādes par to, ko darīt un ko nedarīt. Pēc tam seko šīm norādēm, un Dievs svētīs tavu roku darbu. Dievs svētīs precīzi to, ko Viņš vēlas, lai tu dari. Tad tu vairs nebūsi kā vāvere ritenī, jo tev būs konkrētas darbības mērķu virzienā, gluži kā profesionālam snaiperim, kurš trāpa mērķī ar vienu vai diviem šāvieniem. Mārtiņš Luters, reformācijas līderis, teica, ka tajās dienās, kad viņam bija vairāk darba, viņš vairāk lūdza Dievu. Tam arī sekoja precīzi šāvieni mērķu virzienā.

Kā tev šķiet, cik efektīvi un saprotami ir mani sprediķi? Tu šeit redzi manu domāšanu. Tie nav perfekti, un ne vienmēr viss uzreiz kļūst saprotams, taču tas, kā es sludinu un cik saprotami nododu tev šo vēsti, parāda to, cik daudz es to savās personīgajās attiecībās ar Dievu esmu pārdomājis un sapratis. Es nevaru tev nodot kaut ko vairāk par to, ko pats saprotu. Katrā svētdienas sprediķī tu redzi manu nedēļu, iepriekšējo mēnesi un personīgās attiecības ar Dievu. Ja mans sprediķis ir divas stundas garš, un tā laikā es neizsaku savu galveno domu, tas nozīmē, ka man ir problēma. Tādā gadījumā manās attiecībās ar Dievu ir haoss, kurš jāsakārto. Tas ir tas, cik savā lūgšanu laikā es spēju sakoncentrēt savu domu – atmest lieko un paturēt svarīgo. Tāpat arī dzīvē – cik tu spēj atmest lieko un sakoncentrēt prātu uz svarīgo.

“To nu es ceru pie jums sūtīt, tiklīdz varēšu pārredzēt savas lietas.” (Filipiešiem 2:23)

Pāvils grib pārredzēt savas lietas. Viņš cer sūtīt Timoteju pie filipiešiem, bet vēl nevar, jo viņam ir nedrošības un neskaidrības sajūta. Tā, it kā tu nebūtu vairākas dienas lūdzis Dievu. Tu kaut ko dari, taču tev nav pārliecības, ka tu dari pareizi. Tu kaut ko dari, taču ir nedrošības sajūta, it kā tu kaut ko būtu aizmirsis. Sajūta, it kā nekas nebūtu zem tavas kontroles. Tu nezini, vai kāda konkrēta lieta strādā vai nestrādā, vai tas ir īstais cilvēks un īstais laiks. Tu vairs neko nezini, un vienkārši kaut ko dari. Tiklīdz tu ieej savā lūgšanu kambarī un normāli sakārto galvu, tu saņem no Dieva precīzas norādes par to, ko darīt, un pārredzi savas lietas. Tu spēj visu kontrolēt. Piemēram, pēc ceļojuma uz Itāliju, atbraucot uz draudzi, es vispār nepārredzēju lietas. Trīs nedēļu laikā biju lūdzis Dievu labākajā gadījumā par to, lai nenokrītam lejā no kalna. Personīgais laiks ar Dievu ceļojuma laikā man bija ļoti minimāls. Atgriežoties mājās, man bija nepieciešamas aptuveni desmit dienas, lai sakārtotu domas un atkal spētu visu pārredzēt tā, kā to spēju šodien. Tagad es visu pārredzu abās kalpošanās – gan mūsu, gan “Jaunās Paaudzes” draudzē. Kā es to spēju? Esot personīgās attiecībās ar Dievu. Tajās es visu pārdomāju, lūdzu un koncentrēju domas pareizā virzienā. Visas lietas var pārredzēt un saņemt konkrētus norādījumus turpmākajiem soļiem tikai lūgšanu laikā. Kāds ir tavs laiks ar Dievu, tāda ir tava ikdiena. Kāda ir tava ikdiena, tāds arī ir tavs liktenis. Dievs no haosa rada kaut ko konkrētu, kā piemēram Zemi. Tāpat Viņš ņem tavu muļķību pilno galvu, un haosa vietā rada kārtību, gan sievietēm, gan vīriešiem. To sauc par Dieva vadību. Dievs ir labs!

Esi profesionālis Dieva lietās! To, kā mēs rīkojamies ikdienā, nosaka ieradumi. Pievērs savu sirdi tam, lai tev būtu ieradums domāt pareizi! Ir jāpieliek pūles, lai izstrādātu pareizus ieradumus prātā, dvēselē un miesā. Tas ir iespējams tikai caur personīgām attiecībām ar Dievu. Es daudz reižu esmu stāstījis, un vēlreiz vēlos atkārtot: Dievs mani vienā mirklī atbrīvoja no vēlmes lietot alkoholu un narkotikas, lai gan agrāk to darīju ļoti daudz, taču ar smēķēšanu tā gluži nebija. Es nevarēju tik vienkārši to atmest. Dievs no tā mani nebija atbrīvojis pārdabiski. Es cīnījos apmēram četrus līdz sešus mēnešus. Regulāri centos atmest, taču tūlīt atkal atsāku. Maksimums trīs dienas es izturēju bez smēķēšanas. Lūdzu Dievu par to un cīnījos. Tad kāds cilvēks man pateica: “Galvenais, tiec ar to galā savā prātā. Sakārto savas domas tā, ka tu vairs nesmēķē.” Domā pareizi! Ja tavā prātā viss būs kārtībā, tam sekos arī pareiza rīcība. Es centos domāt, ka nesmēķēju. Nebija viegli, taču atmetu tikai tad, kad izmainīju domāšanu. Ir cilvēki, kuri saka, ka ļoti viegli atmetuši smēķēšanu, taču man tas bija grūti. Kāpēc Dievs tā darīja? Nav grūti to saprast. Dievs uzreiz man mācīja to, ka ir jāizmaina domāšana. Man ir jāveido pareizi domāšanas ieradumi, kas formēs manu rīcību. Mana rīcība formēs panākumus vai zaudējumus. Tāpat tas ir katra cilvēka dzīvē.

“Bet Dāvids gāja uz Saula sētu un atkal nāca no turienes, lai ganītu sava tēva sīklopus Bētlemē. Bet šis filistietis tur izgāja Israēla karavīru rindu priekšā rītos un vakaros – četrdesmit dienas. Reiz Isajs sacīja savam dēlam Dāvidam: “Ņem ēfu grauzdētu vārpu un šīs desmit maizes un steidzīgi nones tās brāļiem nometnē. Bet šīs desmit svaigā siera šķēles nones tam virsniekam, kas pār tūkstoti; apmeklē savus brāļus un apjautājies, kā tiem klājas, un paņem arī kādas piemiņas zīmes no viņiem.” Bet Sauls un arī Dāvida brāļi, tāpat kā visi Israēla vīri, patlaban atradās Terebinšu ielejā, jo viņi karoja pret filistiešiem. Tad Dāvids cēlās agri no rīta un atstāja avis sargam, ņēma savu nesamo, uzcēla to uz pleciem un aizgāja, kā Isajs viņam bija pavēlējis. Un viņš nonāca līdz ratu nocietinājumam, kad karaspēks izgāja cīņā un sacēla lielu kaujas troksni. Israēls un filistieši nostājās gatavi kaujai – viens pret otru. Tad Dāvids atstāja savu nesamo mantu uzrauga ziņā, skrēja pie karapulkiem un, tur nonācis, apsveicinājās ar saviem brāļiem. Kamēr viņš vēl ar tiem sarunājās, redzi, tanī brīdī nāca filistiešu stiprinieks, kura vārds bija Goliāts, filistietis no Gātas, ārā no rindas, un viņš runāja savus parastos vārdus, tā ka Dāvids tos dzirdēja. Bet visi Israēla vīri, kad tie šo vīru ieraudzīja, metās bēgt, un tie ļoti bijās. Kāds Israēla vīrs sacīja: “Vai jūs arī esat redzējuši to vīru, kas še nāk? Viņš nāk izaicināt Israēlu, lai tas sāktu cīņu. Un notiks, ka to kareivi, kas viņu pieveiks, ķēniņš apveltīs ar jo lielām bagātībām un viņš tam dos savu meitu par sievu, bet viņa tēva namu tas darīs brīvu no nodevām Israēlā!” Tad Dāvids jautāja tiem vīriem, kas bija viņa tuvumā, teikdams: “Ko dabūs tas vīrs, kas šo filistieti nogalinās un novērsīs apkaunojumu no Israēla? Kas tad šis filistietis tāds ir, ka viņš, kurš ir neapgraizīts, uzdrošinās izaicināt dzīvā Dieva kara pulkus?” Tad ļaudis viņam atkārtoja tos pašus vārdus un sacīja: “Tā un tā darīs tam, kas viņu nokaus.” Kad Ēliābs, viņa vecākais brālis, dzirdēja viņu sarunājamies ar šiem vīriem, tad viņš iekaisa dusmās pret Dāvidu un sacīja: “Kādēļ tu esi nācis šurp? Un kā ziņā tu esi tuksnesī pametis savu mazo avju pulciņu? Es gan labi pazīstu tavu pārgalvību un tavu nodomu viltīgumu, jo tu esi atnācis, lai noraudzītos kara darbībā.” Tad Dāvids sacīja: “Ko tad es tagad esmu izdarījis? Tas jau tikai bija jautājums.” Un viņš griezās no tā pie cita un teica tam gluži tos pašus vārdus, bet šis cilvēks atbildēja tādiem pašiem vārdiem kā iepriekšējais. Kad šie vārdi kļuva zināmi, ko Dāvids bija runājis, tad tos pateica arī Saulam, un viņš lika to atvest pie sevis. Un Dāvids sacīja Saulam: “Lai neviena vīra drosme nesaplok viņa dēļ! Tavs kalps noies un cīnīsies ar šo filistieti!” Bet Sauls sacīja Dāvidam: “Tu nevari stāties pretim šim filistietim, lai ar viņu cīnītos, jo tu vēl esi zēns, bet viņš ir karavīrs no savām jaunības dienām.” Tad Dāvids sacīja Saulam: “Tavs kalps ir bijis pie sava tēva avju gans; un, kad nāca lauva vai arī lācis un tie nesa projām kādu avi no ganāmā pulka, tad es devos tos vajāt un es tos nogalināju, bet laupījumu es izglābu no viņu rīkles; kad nu lauva pret mani cēlās, tad es viņu it spēcīgi sagrābu aiz krēpēm, to situ un nositu. Tiklab lauvu, kā arī lāci tavs kalps ir nositis, un šis neapgraizītais filistietis būs kā viens no tiem, jo viņš ir tā dzīvā Dieva karapulkus izaicinājis!” Un Dāvids turpināja un sacīja: “Tas Kungs, kas mani ir izglābis no lauvas un no lāča ķetnām – tas mani izglābs arī no šī filistieša rokas.” Tad Sauls sacīja: “Ej tad arī! Tas Kungs lai ir ar tevi!” Un Sauls pats uzvilka Dāvidam savas karavīra drēbes, lika vara bruņucepuri viņam galvā un aplika tam krūšu bruņas. Un Dāvids apjoza Saula zobenu virs sava tērpa un mēģināja staigāt, jo viņš nebija tam radinājies. Tomēr Dāvids sacīja Saulam: “Tā es nevaru iet, jo es neesmu tā radis.” Un Dāvids atkal novilka visu no sevis nost. Tad viņš ņēma rokā savu kūju, izmeklēja sev no upes piecus gludus oļus un ielika tos savā gana tarbā, kura viņam bija arī priekš lingu akmeņiem, bet viņa linga bija tam rokā. Un tā tas devās pretī filistietim. Un filistietis nāca kā pastaigādamies arvien tuvāk Dāvidam, bet viņa vairoga nesējs gāja viņam pa priekšu. Kad filistietis pacēla savas acis, tad tas ieraudzīja Dāvidu, un viņš to nonievāja, jo tas bija vēl jauns zēns iesārtiem vaigiem un patīkamu izskatu. Un filistietis teica Dāvidam: “Vai es esmu suns, ka tu nāc pie manis ar koku?” Un filistietis nolādēja Dāvidu sava dieva vārdā. Tad filistietis uzsauca Dāvidam: “Nāc tik šurp pie manis, es tavu miesu došu debesu putniem un lauku zvēriem!” Bet Dāvids sacīja filistietim: “Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu, un kaujas vāli, bet es eju tev pretī Tā Kunga Cebaota Vārdā, kas ir Israēla karapulku Dievs, kuru tu esi izaicinājis. Šodien Tas Kungs tevi nodos manā rokā, un es tevi nositīšu, un tavu galvu es tev nocirtīšu, un tavu līķi līdz ar filistiešu karapulku līķiem vēl šodien es nodošu putniem zem debess un zvēriem virs zemes, lai visa pasaule zina, ka Israēlam ir Dievs! Un lai atzīst visa šī kara saime, ka Tas Kungs neizglābj nedz ar zobenu, nedz ar šķēpu, jo karš pieder Tam Kungam, un Viņš jūs nodod mūsu rokā!” Kad filistietis cēlās un tuvojās Dāvidam, lai ar to satiktos, tad Dāvids pasteidzās un izskrēja laukā no karapulku rindām filistietim pretī. Un Dāvids iebāza roku tarbā un izņēma no tās akmeni, un viņš to laida ar lingu, un tas ķēra filistieti pašā pierē, tā ka akmens iesitās viņa pierē, un tas nokrita uz muti pie zemes.” (1.Samuēla 17:15-49)

Dāvids nebija nekāds puikiņš. Jā, viņš bija jauns, taču jau zināms kā drošsirdīgs, varonīgs karavīrs, skaists izskatā un augumā. Viņš nebija maziņš nīkulis, bet spēcīgs vīrs. Apmēram tāds pats pēc izskata bija arī Sauls – Bībelē teikts, ka galvas tiesu pārāks par citiem. Sauls bija profesionālis ar tādu pašu profesionālu armiju, kurā bija tūkstošiem karavīru. Armijai pretī sapulcējās filistiešu armija. Katra armija atradās savā kalnā. Vidū atradās Terebinšu ieleja. Filistiešu rindās atradās goliāts, trīs metrus garš, ar ļoti smagām bruņām, šķēpiem un zobeniem. Četrdesmit dienas viņš pastaigājās gar pretiniekiem, kaitinot un iebiedējot viņus. Armijnieki nobālēja un nobijās. Dāvids par sevi bija teicis: “Es pie sava tēva biju avju gans. Kad nāca lauva vai lācis un paņēma kādu manu avi, es viņam dzinos pakaļ, nositu to un atņēmu laupījumu.” Profesionālis avju ganībās. Dāvids bija pielūdzējs. Viņam bija personīgas attiecības ar Dievu. Es Bībelē neredzu nevienu cilvēku, kuram būtu tik ciešas personīgās attiecības ar Dievu kā Dāvidam. Tas, kā viņš slavē, pielūdz un visur meklē Dieva vaigu, īpaši izceļas uz visu pārējo fona. No savām ganībām viņš nesa brāļiem ēdienu, un tieši tajā brīdī iznāca goliāts. Visi nobijās un bēga prom, taču Dāvids jautāja: “Kas tas tāds? Kas uzdrošinās izaicināt Dieva karapulku?” Viņš gāja pie ķēniņa un teica: “Es ar viņu cīnīšos!” Viņam bija speciāla gana tarba, kura vienmēr bija līdzi. Tā bija paredzēta akmeņiem. Dāvids bija lingas metējs. Kamēr goliāts visu priekšā lielījās, tikmēr Dāvids trenējās mest akmeņus mērķī. Kad nāca lācis vai lauva, viņš ātri tika galā. Tieši šādā veidā, attīstot savu kaujas mākslu, viņš kļuva par profesionāli savā jomā. Viņš nebija speciālā armijā. Viss, ko viņš varēja darīt, bija skatīties pēdējos pētījumus par to, kā pareizi mest lingu. Pēc tam viņš to visu lika lietā. Mums varbūt šķiet, ka Dāvids, būdams jauneklis, vienkārši izskrēja priekšā un, metot ar lingu, nejauši trāpīja goliātam pierē. Nekā tamlīdzīga. Sauls piekrita, ka Dāvids cīnās ar goliātu, un visu savu armiju uzticēja viņam. Ja Dāvids zaudētu, būtu beigas, tomēr Sauls paļāvās. Viņš redzēja, ka Dāvids patiešām ir karavīrs.

Ko Dāvids darīja? Viņš izmeklēja piecus akmeņus. Es domāju, ka viņš pats zināja, kā viņš met, tāpēc viņam nevajadzēja bruņas. Dāvids labi zināja, cik akmeņus viņam vajag, lai trāpītu goliātam. Viņš varēja trāpīt arī ar vienu akmeni, bet drošības pēc ņēma piecus, neskatoties uz to, ka mērķis bija liels un tam netrāpīt būtu grūti. Dāvids iznāca no karapulka rindām ar lingu un gana nūju rokās. Iznāca goliāts un brīnījās: “Ko tad tu? Es esmu kaut kāds suns, ka nāc pie manis ar koku rokās?” Viņš apsaukāja Dāvidu. Dāvids teica: “Tu te nāc ar kaut kādu zobenu un šķēpu, bet es nāku Izraēla, Tā Kunga Cebaota Vārdā, kuru tu esi izaicinājis.” Dāvids paņēma lingu, meta un trāpīja tieši pierē. Goliāts nokrita uz mutes. Viņš vēl nebija miris, bet apdullis. Dāvids pieskrēja klāt, izvilka viņa paša zobenu un nocirta galvu. Pēc tam viņš gāja pie ķēniņa ar galvu rokā. Tāpat kā lāči un lauvas, tāpat arī šis goliāts viņam bija pietiekami liels mērķis. Dāvids bija cilvēks ar stiprām personīgām attiecībām ar Dievu. Viņš izdarīja to, ko profesionāla armija nevarēja izdarīt četrdesmit dienās. Atšķirība bija tāda, ka no Saula Dieva Gars bija atstājies, bet pār Dāvidu bija atnācis. Dāvids lietoja savu stipro pusi, to, ko viņš mācēja. Dieva svaidījums nāk uz tām lietām, kuras tu esi noslīpējis. Ja tu kaut ko dari pastāvīgi, tu trāpi mērķī. Tev ir konkrētas precīzas darbības, kas nes Dieva svētību.

“Tā Kunga svētība dara cilvēku bagātu bez sevišķām viņa paša pūlēm.” (Salamana pamācības 10:22)

Tas nenozīmē, ka tev nebūs pūles jāpieliek, lai lūgtu Dievu, lai domātu. Dieva svētība atnāk, kad bez sevišķām pūlēm tu dari to, ko vajag.

“Un, ja jūs svešās lietās neesat bijuši uzticami, kas jums dos jūsu pašu?” (Lūkas evaņģēlijs 16:12)

Katram ir savas personīgās attiecības ar Dievu. Tās nav vienādas. Kā tās veidot? Dievs ar katru runā savā veidā. Katrs cilvēks ir atšķirīgs, tieši tāpat katram attiecības ar Dievu ir citādākas, bet, lai tev būtu savas attiecības ar Viņu, tev vispirms ir jāizveido pamats, jāizmaina domāšana savā galvā. Pamatu attiecībām ar Dievu var ielikt, sākot lasīt mācītāja grāmatu “Personīgas attiecības ar Dievu”. Bībelē kā pamats ir tēvreize, tempļa lūgšana un Dieva Vārdi. Ņem kaut vai manu grāmatu un lūdz pēc šīm sistēmām. Ar laiku tev veidosies SAVAS personīgās attiecības ar Dievu un tu kļūsi profesionālāks Dieva lietās. Piemēram, mūsu slavēšanas grupa – vairākus gadus viņi šeit dzied, mēs tulkojam dziesmas un dziedam, bet tās nav mūsu dziesmas. Ikviena grupa dzied citu dziesmas. Ir kristīgā bāze, un visi to dzied. Dziedot citu dziesmas, ar laiku jāsāk dziedāt savas dziesmas. Bet, ja nesāk dziedāt savas dziesmas, tas nozīmē, ka kaut kas nav kārtībā ar sevi un personīgajām attiecībām ar Dievu. Vai arī nav pareizas izpratnes, jo kāpēc gan visu laiku uz svešas bāzes taisīt dziesmas!? Tāpat arī lūgšanās, kā bāzi tu ņem to, ko tev dod pēc parauga, bet ar laiku tev izveidojas savas lūgšanas. Ar tevi Dievs runās savā veidā. Ja tad, kad es kļuvu par jaunpiedzimušu kristieti, man būtu bijusi tāda mācību bāze kā tagad, tad mēs šeit nebūtu; mēs jau būtu Kongresu namā, un tur būtu divi dievkalpojumi svētdienā, kā minimums. Mēs būtu tūkstošos mērāma draudze. Man no šīs mācības nekā nebija. Es pats meklēju informāciju, izrakstīju kladē Rakstu vietas no Bībeles. Man ir atsevišķi izrakstītas Rakstu vietas par labklājību, par to, ka Kristus ir manī, Rakstu vietas par ticību, uzvaru, dziedināšanu, Rakstu vietas par glābšanu, kas mani ceļ. Es toreiz braucu uz mežu lūgt Dievu, ar visiem saviem izrakstītiem pantiem. Es nezināju, ko un kā lūgt. Apliecināju Rakstu vietas, lasīju un no galvas mācījos, un caur tām es sāku lūgt Dievu. Ar laiku es sapratu tempļa lūgšanu un ar laiku man veidojās savas personīgās attiecības ar Dievu. Un Dievs ar mani runā.

Kad tu ej lūgšanu kambarī, ir jāpieliek pūles un jāsagaida tas brīdis, kad Dievs ar tevi runās. Ja kādreiz man vajadzēja četras stundas, lai atnāktu Dieva tuvums, tad pēdējā laikā pat ar piecām minūtēm pietiek. Atveras debesis, un Viņš man precīzi pasaka, kādas lietas un ko man darīt. Es zinu, kā rīkoties, un man miers ir sirdī. Es kādreiz daudz laika pavadīju ar Dievu, kamēr izlauzos savās lūgšanās, kamēr manā cilvēkā izveidojās vajadzīgās nostādnes, ka es varu ieiet Dieva klātbūtnē. Es nesaku, ka katru dienu man tā ir, bet, ja salīdzina, kā bija toreiz un kā ir tagad, tad secinu, ka esmu kļuvis profesionālāks. Tāda ir arī mūsu šīsdienas tēma “Profesionālas attiecības ar Dievu”. Sakārto savu galvu un izstrādā pareizas iestrādes, un savu sirdi noskaņo pareizā virzienā!

Viens no iemesliem, kāpēc tu, iespējams, nevēlies pietiekoši lūgt un nākt Dieva klātbūtnē, ir grēks. Tu esi kaut ko sagrēkojis vai sliktu izdarījis, un tāpēc tev šķiet, ka nevari iet Dieva klātbūtnē. Bet Bībele saka, ka mēs ejam pie Dieva nevis ar to, ko esam vai neesam izdarījuši, bet ar Jēzus upuri. Ja tu tici Viņa upurim, Kristus uz tevi skatās kā uz tīru cilvēku. Viņš pieņem tevi tādu, kāds tu esi. Un tā ir pirmā nopietnā kļūda, ja esi kaut ko sliktu izdarījis, – nelūgt Dievu, ka tev šķiet, ka tu nevari iet pie Dieva. Tie ir velna meli! Tieši tāpēc tev ir jāiet pie Dieva, jo tu nekad pats netiksi ar grēku galā. Tu nekad nespēsi izmainīt savu dzīvi un tikt galā ar lietām, kas Dieva priekšā nav pareizas. Velns melo, teikdams, ka tu nevari iet pie Dieva, jo tu sliktas lietas dari, un Dievs tevi nepieņems. Bet patiesība ir tāda, ka Viņš tevi gaida, jo zina, ka tu citādi netiksi galā. Tāds, kāds tu esi, Jēzus Vārdā, ej Dieva klātbūtnē!

“Es paceļu savas acis uz kalniem: no kurienes gan man nāks palīdzība? Mana palīdzība nāk no Tā Kunga, kas radījis debesis un zemi.” (Psalms 121:1-2)

Tev palīdzība nāk, ka tu ej savās lūgšanās, neskatoties uz to, kur esi un kur ir tavs lūgšanu kambaris, un nevis tikai žēlojies, cik tev ir slikti, bet apliecini savu uzvaru. Lūgšanā jāapliecina pozitīvais. Tev jālūdz, lai Dievs palīdz tev varēt, jāatzīst, ka tikai ar Viņa palīdzību tu vari uzvarēt. Ja cilvēks sagrēko un neiet attiecībās ar Dievu, tās ir beigas. Kad tev ir labs prāts, Bībele saka, slavē Dievu, kad nav labs prāts, tad lūdz.

Noslēgumā pastāstīšu lietu, ko neesmu pierakstījis vai sagatavojis šajā sprediķī. Ir dēmoniskā pasaule, ir cilvēciskā sfēra un ir dievišķā sfēra. To, ko es tikko mācīju, lielākoties prot arī pasaulīgi cilvēki, to prot arī burvji un šamaņi. Tu zini, ka ar jogas palīdzību arī var dabūt dziedināšanu un sakārtot savu galvu? Arī vienkārši pie psihologa ejot, kuram pašam varbūt ir haoss galvā, bet, ja trāpās normāls psihologs, kam ir panākumi savā jomā, arī viņš tev ieteiks pavadīt laiku klusumā ar sevi, sakārtot savas prioritātes un galvu, darīt pareizas lietas, bet bez Dieva. Un tāds cilvēks gūs panākumus. Tu esi domājis par to, kāpēc cilvēkiem pasaulē klājas labi? Ir cilvēki, kuri sadarbojas ar dēmonisko varu, bet viņi tāpat pavada laiku ar sevi, sakārto savu domāšanu. Atceries – visiem cilvēkiem, kuri kaut ko ir sasnieguši biznesā vai sportā, ir sakārtota galva. Visiem, kuriem ir panākumi, ir sakārtota galva. Varbūt tu domā, kāda jēga ir šim sprediķim, jo pasaulīgie var un mēs arī varam, un atšķirības nekādas. Arī cilvēks ar savu spēku daudz ko var, bet Dievs ir ārpus mūsu saprašanas, Viņš ir pārdabisks. Tieši tāpat kā dēmoniskā pasaule. Bet Dievs spēj visu! Viņš ir radījis debesis un zemi. Viņš zina tavu sirdi. Viņš saprot visu, kas visur notiek. Tad, kad tu kaut ko dari Dieva spēka, lūdzot Viņu, slavējot un meklējot, lasot un pārdomājot Bībeli, tikai uz šīs bāzes, Dievs pārdabiski runā. Un to, ko Dievs var pateikt, neviens cilvēks un neviens dēmons tev nepateiks.

Attiecīgos brīžos Dievs runās uz tevi. Caur sapņiem vai pašā lūgšanu laikā reāli Dievs runās konkrētas lietas. Tāpēc salīdzinājums – vienkāršs pasaulīgs cilvēks, kurš saprot pareizas domāšanas nozīmi, regulāri pavada laiku pārdomāšanā, plānošanā, un blakus ir kristietis, kurš ir pilns ar Svēto Garu, bet viņam nav šis laiks pārdomām. Kurš būs veiksmīgāks? Pasaulīgais cilvēks būs pārāks par kristieti, Svētā Gara piepildīto antiņu. Liela daļa draudzes Latvijā tieši tādas arī ir. Bez plānošanas, bez nekā, vienkārši lūdzam Dievu, un Dievs visu dos, bet Dievs neko nedos un nedarīs. Dievs neko tev nepateiks, kamēr pats neveidosi profesionalitāti savā domāšanā, attiecībās ar Dievu, visās savās iemaņās. Lūk, kāpēc pasaulīgs cilvēks ir pārāks. Otrs salīdzinājums – ir cilvēks ar dēmonisku pieredzi, kurš visu pārdomā, un viņam ir panākumi, un blakus ir kristietis, kam ir personīgais laiks ar Dievu un tas viss, ko es šodien mācīju. Kurš būs pārāks? Pārāks būs kristietis, jo viņam ir personīgas attiecības ar Dievu. Tā ir atslēga. Lūk, kāpēc draudzē ir tik daudz nīkuļu! Tāpēc arī pasaule uz kristiešiem skatās kā uz jefiņiem, kuri tikai gaida palīdzību no Dieva, bet paši neko nedara, dzīvo nabadzībā un slimībā. Pagānam ir nauda un ģimene, bet, paskatoties uz kristieti, viņš redz, ka tam nekā nav. Pasaulīgajam veicas, jo viņš lieto dievišķo principu. Viņš pārdomā un izšķir, kas ir svarīgs un kas nav, pat bez Dieva vārda.

Ja tev ir haoss tavā darbībā un dzīvē, es tevi aicinu atgriezties pie disciplinētām, regulārām attiecībām ar Dievu. Un ne tikai lūdz un slavē, bet studē Dieva vārdu un pārdomā savas darbības, un negaidi pārdabisku balsi. Kad es kādreiz palasīju kristīgās grāmatas, es brīnījos, ka tur teikts, palūdz tikai Dievu, un pēc tam dzirdi balsi, kas pasaka norādes, ko darīt un kur iet, un visas svētības birst no debesīm. Bet realitāte ir citādāka, mums ir pūles jāpieliek, lai mainītu savu domāšanu un jāiet lūgšanu kambarī. Ja tu negribi izskatīties pēc kristīga jefiņa, tad ir pēdējais laiks sākt disciplinēti lūgt Dievu. Izvēlies – svētību vai lāstu, gūt panākumus vai būt zaudētājam. Un atbilde ir tikai Jēzus kā Glābējs, kurš veido attiecības ar tevi ikdienā. Tu šeit redzi tik daudz glābtu cilvēku! Un mēs augsim! Mūsu jaunās telpas tikko apstiprināja būvvaldē. Mēs sāksim būvēt telpas tūkstots vietām. Tas ir rezultāts manām personīgajām attiecībām ar Dievu. Dievs tik brīnišķīgi vada! Tikai Dievs to varēja pateikt. Bija situācija, kad mums paziņoja, ka draudzes pašreizējās telpas ies uz rekonstrukciju, es gāju lūgšanu kambarī un sapratu, ka mums ir laiks savām telpām. Mēs sākām procesu savām telpām, bet tur bija neparedzēta aizķeršanās ar formalitātēm, un pēkšņi šeit pateica, ka varam palikt vēl kādu laiku. Līdz ar to mums šeit ir telpas, un paralēli jaunajā vietā tiek kārtoti papīri. 1. janvārī mums jābūt savās telpās. Pilnīgi negribot, mūs no šejienes izmeta ārā. Mēs nebūtu ņēmuši savas telpas tagad, bet tā kā bija šis notikums, kambarī sapratu, ka mums ir laiks savām telpām, un Dievs svētīs. Mums būs lieliskas telpas, un pēc kāda laika mēs tās piepildīsim. Jauksim sienas, paplašināsim. Tur būs līdz tūkstots vietām. Un pēc tam mums būs divi dievkalpojumi svētdienā. Un pēc tam iesim uz vēl lielākām telpām. Un pēc tam uz mums skatīsies kā uz profesionāļiem, un cilvēki sapratīs, ka viņi arī tādi grib kļūt. Viņi domās par mums, ka esam cilvēki, kuri iegulda Latvijā, un no šejienes nāk dzīvība. Dievs, svētī Latviju! Mums ir augstāki mērķi, caur draudzes celtniecību.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Profesionalitāte Dieva lietās” pierakstīja “Kristus Pasaulei” redakcija