Šodienas sprediķim ir briesmīgs nosaukums.
Mācīsimies svešvārdus. Es zinu, ka tas nav pārāk labi, ja mācītājs pārāk bieži lieto dažādus svešvārdus un terminus, jo, iespējams, viņš vienkārši grib būt gudrs cilvēku acīs, grib nozīmēties. Pats ļaunākais, ka cilvēki šos terminus nesaprot. Mācītājs pats gan saprot, ko runā, un tā ir sava veida lepnība, ja mēs šifrējam vēsti no Dieva, jo mums tas nav jādara. Bet šajā gadījumā man šķita lietderīgi atstāt šos vārdus. Galu galā es vienkārši nemētāšos ar vārdiem, bet gan iemācīšu to nozīmi un būs tikai viens jaunāks vārds, pārējie jau ir dzirdēti. Mēs esam gudra draudze. Āmen!

Šodienas tēma ir „Radikāla ekspansija ienaidnieka teritorijā”. Un tam seko svešvārdi – „radikāls” un „ekspansija”, bet tēmas padziļinātais skaidrojums ir šāds – stratēģiska, kvalitatīva, kvantitatīva un radikāla ekspansija ienaidnieka teritorijā. Pats nosaukums ir īsāks, bet šo sprediķi varēju vēl nosaukt tā, kā sākotnēji biju domājis: „Patiesība par uzvaru”, bet pašreizējais virsraksts visu izsaka precīzāk. Uzvara ir uzvara un kāda vēl patiesība par uzvaru, taču ne vienmēr uzvara patiešām ir uzvara. Tas, ka mēs domājam, ka esam uzvarējuši, ne vienmēr tiešām ir uzvara. Tas var būt mūsu iedomas, ka esam uzvarējuši. Patiesība būs par to, kas ir uzvara un kā uzvarēt.

Lūkas evaņģēlija 13. nodaļā Jēzus Kristus stāsta līdzības par to, kas ir debesu valstība. Tu taču domā par to, kāda un kas ir debesu valstība? Tu zini debesu valstības dažādos aspektus. Mēs domājam par to – kas tad ir Dieva valstība? Un Jēzus ir atnācis ar mērķi celt Savu valstību šeit, kā debesīs tā arī virs zemes. Tēvreizē mēs lūdzam: „Mūsu Tēvs debesīs, svētīts lai top Tavs Vārds, lai nāk Tava valstība kā debesīs, tā arī virs zemes.” Tātad debesīs ir kaut kas pozitīvs, labs, tīrs, šķīsts, ko Dievs grib redzēt arī šeit virs zemes starp cilvēkiem un cilvēkos. Dieva valstībā nav grēka, nav slimību, nav nabadzības, nav nāves jebkādā tās formā, nav naida, strīdu. Tā ir miera un prieka valstība. Dieva griba ir, lai Viņa valstība ir arī šeit virs zemes. Dievs Savu valstību ceļ ar mūsu rokām. Bībelē ir teikts, ka mēs esam Kristus miesa, locekļi, katrs savā vietā, bet Kristus ir galva. Viņš ir galva un mēs – miesa. Pēteris saka: „Uzceliet no sevis pašiem, kā no dzīviem akmeņiem Dievam garīgu namu.” Caur savu draudzi jeb draudzei vairojoties. Katrā cilvēkā, kas pievests Kristum, iemājo Svētais Gars un viņš kļūst par Dieva valstības daļu. Esi lasījis un domāji par vārdiem Jāņa evaņģēlijā, kur Jēzus runāja par trīsvienīgo Dievu? Es Jūsos, un Tu mūsos – Dievs mūsos un mēs Dievā. Jāņa evaņģēlijā tas ir izskaidrots. Jēzus saka, lai visi būtu kā Mēs, lai visi ir kā viens – mēs viņos, viņi mūsos. Var pat teikt – mēs esam dievs (ar mazo burtu), jo Dievs pats tā saka. Pirmkārt ir rakstīts, ka „jūs esat dievi”, bet mēs esam cilvēki, taču Jēzū Kristū mēs kļūstam par daļu no Dieva. Viņš galva, mēs – miesa. Un Dievs ar mūsu rokām, ar mūsu kājām, sludināšanu, darbiem ceļ Savu valstību un mēs augam un augam.

Jēzus stāsta par to, kas ir debesu valstība. Mēs to apskatīsim vēl citādāk. Kas ir Dieva valstība?

„Tad Viņš teica: “Kam Dieva valstība ir līdzīga, ar ko Es to salīdzināšu? Viņa ir līdzīga sinepju graudiņam, kuru kāds paņēma un iedēstīja savā dārzā un kurš auga un izauga par koku, kura zaros putni apakš debess taisīja savas ligzdas.” (Lūkas 131:18 – 19)

Tātad no kaut kā ļoti maziņa – no Dieva vārda, kas tika iesēts tavā prātā – tu sāc domāt un pielietot to, un tava ticība, raksturs aug, un aug arī tava līdzība Dievam, un caur Tevi arī cilvēki iepazīst Dievu. Tu piedalies kopīgā draudzes darbā, Kristus darbā – glābt pazudušos. Un mēs vairojamies arī skaitliski. Dieva valstība iet plašumā, tā ir augoša.

Tātad, ja draudzē jau 100 gadus ir viens un tas pats cilvēku skaits, tad tā vairs neatbilst Dieva valstības definīcijai, ko saka pats Jēzus. Sinepju sēkliņa, ko iestādīja un kura auga, līdz kļuva par koku un putni nāca un ņēma mājvietas šajā kokā. Tur bija vieta arī citiem. Tātad draudzē, kura neaug, nav Dieva valstība. Cilvēks apgalvo, ka pazīst Dievu un ir pieņēmis Kristu par savu Glābēju, taču iet laiks – mēneši, bet nav iekšējas izmaiņas raksturā un pie darbiem nevar redzēt, ka būtu kādas izmaiņas. Tātad – vai viņš aug vai neaug? Vai Dieva valstība ir viņā vai nav? Nav! Ir jābūt nepārtrauktām izmaiņām.

„Un atkal Viņš sacīja: “Ar ko Es salīdzināšu Dieva valstību? Viņa ir līdzīga raugam, kuru kāda sieva paņēma un iejauca trijos mēros miltu, kamēr visa mīkla pilnīgi sarūga.”” (Lūkas 13:20-21)

Raugs ir Dieva vārds, kurš tiek iesēts. Mēs to pieņemam un sākam augt – ne tikai kā personības Jēzū Kristū, bet arī skaitliski, jo netiek runāts par cilvēku individuāli, bet par Dieva valstību kā debesīs tā arī virs zemes. Debesīs ir tik cilvēku, cik draudze pieved pie Kristus. Viņš ir Kristus galvas, bet mēs esam Viņa miesa. Cik mēs ejam, tik Dievs arī iet. Un es zinu, ka Dievs ir visuvarens un Viņam nav nekas neiespējams.

Es jau sen dzirdēju tādu jautājumu, ko uzdeva neticīgie cilvēki: „Vai Dievs var pacelt tādu akmeni, kas lielāks par Viņu pašu?” Un kāds mācītājs bija atbildējis: „Jā, un tas akmens esi tu.” Dievs nevar glābt un mainīt cilvēku, kurš pats to nevēlas. Atceries – katram cilvēkam ir brīva griba un ar varu nevienu nevar piespiest ticēt Dievam. Mēs nesam labo vēsti, kuru cilvēki dzird un paši izvēlas pieņemt to vai nepieņemt. Ja mēs ar varu piespiežam ticēt, tad tā ir kontrolē, tas jau ir fašisms. Mēs esam piedzīvojuši Padomju laikus, komunisma laikus. Hitleriskajā Vācijā un arī Itālijā cilvēki to ir piedzīvojuši. Šobrīd to piedzīvo Ziemeļkorejā. Viņiem visiem ir jāpielūdz savs ķēniņš. Visam ir sava kārtība. Un tiem, kas domā citādi, nav iespējas izvēlēties. Tos, kuri domā citādi, nogalina un sloga koncentrācijas nometnēs. Dievs pirmos cilvēkus radīja ar savu gribu un brīvu izvēli. Viņi nevarētu sagrēkot, ja viņiem nebūtu brīvas izvēles. Lūk, kāda ir Dieva mīlestība. Vai saredzi un sadzirdi, kāda ir Dieva mīlestība? Dievs riskē, ka visa pasaule ies bojā tā dēļ, bet Viņš tevi ir radījis tādu, kurš spēj mīlēt. Un mīlēt nevar bez izvēles. Man ir jāizvēlas un es izvēlos mīlēt. Es izvēlos Kristu. Ja man kāds saka un sludina, ka ir viens ceļš uz debesīm un cita nav, tad es izvēlos pats pieņemt to vai nepieņemt. Mūsu uzdevums ir saistīt velnus, lūgt par cilvēkiem, lai viņiem atveras prāts un sirds, un lai rodas apstākļi pastāstīt viņiem par Dievu. Bet, draugs, viņš pats izvēlēsies ticēt tam vai neticēt. Mums ir jāsagādā cilvēkam iespēja atvērt savu sirdi un izvēlēties. Mūsu uzdevums ir sagādāt iespēju, bet tālāk izvēlās viņš pats. Dieva valstība ir augoša, jo Jēzus saka, ka druvas ir baltas. Ir tik daudz cilvēku, kuri grib izvēlēties, bet viņiem neviens to nepiedāvā. To, ka esi uzrakstījis vienu vēstuli internetā, nevar nosaukt, kā tavu piedāvāto izvēli šim cilvēkam. Ar vienu vēstuli vien būs par maz. Cilvēkam ir jāsagādā reāla iespēja pienest evaņģēliju pilnā mērā, ka viņš redz un dzird to darbībā. Piemēram, ģimenē – ja viens ir ticīgs un otrs nav ticīgs, tad neticīgais redz evaņģēliju savā ģimenē un viņam nav attaisnojumu. Viņš redz un izvēlās. Ar tekstu: „Jēzus tevi mīl!” ir par maz. Tā ir tikai Dieva vārda sēkla, no kuras aug Dieva valstība. Un iespējams, ne visos gadījumos, ar to var būt par maz. Dieva valstība ir augoša – kamēr mīkla sarūgst. Jēzus salīdzina Dieva valstību ar kaut ko augošu. Tātad Dieva valstība ir Dieva valstība tikai tad, ja tā aug. Dieva valstība virs zemes tiek celta caur draudzi. Katrs cilvēks tiek celts individuāli Jēzū Kristū pēc brīvas izvēles un draudze kopumā, pievedot cilvēkus Kristum. Ja draudze aug, tā ir Dieva valstība.  Ja neaug – tā nav Dieva valstība.

„Un Viņš, turpinādams ceļu uz Jeruzālemi, staigāja no pilsētas uz pilsētu un no ciema uz ciemu, mācīdams ļaudis.” (Lūkas 13:22)

Tu redzi, par ko tiek runāts? Debesu valstība ir augošs organisms un Jēzus pasaka šo līdzību un staigā no ciema uz ciemu, no pilsētas uz pilsētu sludinādams, mācīdams un dziedinādams. Viņš Pats mums rāda, ka debesu valstība ir augošs organisms. Un mums katram ir jākustas, jāstaigā, jāstrādā, jāmaksā cena. No cilvēka pie cilvēka, no pilsētas uz pilsētu, no ģimenes pie ģimenes.

„Etiķi ņēmis, Jēzus sacīja: “Viss piepildīts!” Un, galvu nokāris, atdeva garu Dievam.” (Jāņa 19:30)

Tie bija pēdējie vārdi, ko Jēzu teica, karājoties pie krusta. Jēzus pasludināja uzvaru pār velnu un pār grēku. Viņš atvēra ceļu pie Dieva katram cilvēkam, kurš izvēlas ticēt, un tā ir uzvara.

„Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (1. Korintiešiem 15:57)

Caur Jēzu Kristu mēs pieņemama uzvaru un kļūstam par uzvarētājiem, par galvu un nevis asti. Mēs vienmēr būsim augšā un nekad lejā. Mēs vienmēr dabūsim to, ko Dievs mums ir apsolījis – to, kas ir rakstīts Dieva vārdā. Tev pieder brīvība, dziedināšana, labklājība, auglība. Āmen!

„Viss piepildīts!” Jēzus nevarētu tā teikt, ja Viņš zemes dzīves laikā nebūtu sagatavojis divpadsmit mācekļus. Viņa teiktais: „Viss piepildīts!” nebūtu uzvara, jo tas paliktu apslēpts. Neviens to nezinātu un neizprastu. Kāds kaut kur kaut kā nomira pie krusta, bet neviens nezinātu ne jēgu, ne šo mācību. Uzvara ir tikai tad, ja uzvaru – šo vēsti, nes tālāk. Jēzus sagatavoja divpadsmit mācekļus, staigāja no ciema uz ciemu sludinādams un sagatavodams cilvēkus. Tātad nav uzvaras caur Jēzu Kristu, ja es nesludinu evaņģēliju. Viss piepildīts ir tikai tad, ja es šo vēsti nesu tālāk. Mums ir dažādas dzīves jomas. Kas parasti cilvēkus uztrauc visvairāk un kādi dievkalpojumi viņiem vislabāk patīk? Jā, dziedināšanas. Un visiem gribās būt arī materiāli turīgiem. Dievs to arī grib dot, jo tas ir Viņa apsolījums. Taču ir vēl kāda lieta, ko Dievs grib. Paralēli tam, ka mēs dzīvojam svētu dzīvi, Viņš grib, lai mēs mīlam arī savu tuvāko kā sevi pašu un nesam evaņģēlija labo vēsti, vedam cilvēkus pie Kristus. Lūk, uzvara!

„Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo.” (Lūkas 19:10)

Kāds ir Jēzus Kristus atnākšanas mērķis? Lai uzmeklētu un glābtu pazudušos. Viņš sagatavoja divpadsmit mācekļus un teica: „Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas.” Tā bija skaidra un nepārprotama pavēle. „Tie izgāja un sludināja, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm un brīnumiem.” Notika zīmes un brīnumi, un Dieva valstība auga tad, kad viņi gāja un sludināja. Tātad nav uzvaras bez evaņģelizācijas. Nav uzvaras bez tuvākā mīlestības. Nav uzvaras, ja es nevedu cilvēkus pie Kristus un nepiedalos glābšanas darbos ar to, ko es varu – ar saviem resursiem, ar saviem spēkiem, prātu, fizisko spēku, laiku. Ja tu nepiedalies Dieva valstības celtniecībā, tad tā nav uzvara. Patiesība par uzvaru. Ne viss, ko domājam, ka tā ir uzvara, patiešām ir uzvara.

Mums būs jaunas telpas, kuras maksā divreiz dārgāk, ir lielākas un mums piemērotākas. Jautājums: „Vai tā ir uzvara?” Tas ir saistīts ar cilvēku glābšanu – tātad tā ir uzvara. Tur būs vairāk vietas cilvēkiem. Bet ja mēs ietu uz mazākām telpām? Tas vairs nebūtu saistīts ar cilvēku glābšanu. Tas būtu saistīts ar kaut kādām pašu vēlmēm un nebūtu uzvara.

Savās finansēs, raksturā, veselībā, izglītībā, sabiedrība, ejot pa karjeras kāpnēm un jebkur, kur gūsti uzvaras, ja tas nav saistīts ar darbu, lai celtu Dieva valstību, tad tā nav nekāda uzvara, par ko mums būtu jālepojas.

„Viņi to uzvarējuši ar tā Jēra asinīm un ar savas liecības vārdu (..)” (Atklāsmes 12:11)

Mēs esam uzvarējuši ar Jēzus upuri, Jēzus asinīm, tās pieņemot, un ar liecības vārdu. Es liecinu par to, ko Dievs ir darījis manā dzīvē, liecinu un stāstu, ko Dievs ir izdarījis man, ka Viņš ir miris pie krusta un augšāmcēlies arī par tevi! Tu piedalies ar visu, ar ko vari piedalīties! Tu ziedo finanses evaņģelizācijai visā Latvijā, palīdzi mājas grupiņā savam vadītājam, Tev ir pienākums mājas grupiņā. Tu esi daļa no evaņģelizācijas, daļa no debesu valstības! Āmen! Un, ja mājas grupiņas vadītājs organizē kaut kādu cilvēku glābšanas pasākumu un tev tam nekad nav laika, tad, draugs, tu neesi Dieva valstībā. Ir jāpārdomā viss! Ja tev vienmēr ir laiks atnākt tikai uz grupiņu, lai tev kalpo, un nekad nav laiks, lai glābtu citus un kaut kādā veidā piedalītos, tad pārdomā, vai tu esi augošs, vai tiešām esi Dieva valstībā vai tomēr otrā pusē.

2015. gads būs radikāla ekspansija ienaidnieka teritorijā. Nekas vairs nebūs kā bija. Ja tu tici tam, tad tev ir jāveic precīzas un reālas darbības. Vairs nekad tā, kā bija iepriekš. Ja tu gribi jaunajā gadā visas tās pašas lietas, kas bija šogad, tad dari ari tās pašas lietas, ko darīji šogad, tādā pašā kvalitātē un kvantitātē. Dari tādā pašā daudzumā – kvantitatīvi un tādā pašā vērtībā – kvalitātē. Ja gribi to pašu, kas jau bija šogad, tad visas lietas dari tādā pašā daudzumā, kā šogad – evaņģelizācija, biznesa lietas un visas citas. Dari vairāk un dari precīzāk un tev nākamajā gadā būs vairāk. Laimīgu jauno gadu! Cilvēkam ir jātic, ka būs laimīgs jaunais gads un attiecīgi arī jārīkojas.

„Paldies Dievam, kas mūs visur vada Kristus uzvaras gājienā un caur mums izplata Viņa atziņas labo smaržu visās malās.” (2. Korintiešiem 2:14)

Mēs ejam Kristus uzvaras gājienā. Un ko tas nozīmē – kristietim dzīvot uzvaras pilnu dzīvi? Lasi, kas tas ir.

„Jo mēs esam Kristus saldā smarža Dievam tiem, kas top izglābti, un tiem, kas pazūd. Vieniem nāves smarža uz nāvi, bet otriem dzīvības smarža uz dzīvību.” (2. Korintiešiem 2:15-16)

Uzvaras gājiens ir tad, kad mēs izplatām evaņģēlija saldo smaržu cilvēkiem. Te rakstīts, ka vieniem uz dzīvību un otriem uz nāvi. Tātad tu cilvēkiem dod iespēju. Viņš dzird evaņģēliju un zina to. Velni ir nost no viņa un šis cilvēks to saprot ar skaidru prātu, jo tu esi lūdzis par viņu. Ja viņš neizvēlas ticēt, tad tā ir nāve, bet ja izvēlas ticēt – dzīvība.

„Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Tāpēc satveriet visus Dieva ieročus, lai jūs būtu spēcīgi pretī stāties ļaunajā dienā un, visu uzvarējuši, varētu pastāvēt. Tātad stāviet, savus gurnus apjozuši ar patiesību, tērpušies taisnības bruņās, kājas apāvuši ar apņemšanos kalpot miera evaņģēlijam; bez visa tā satveriet ticības vairogu, ar ko jūs varēsit dzēst visas ļaunā ugunīgās bultas. Ņemiet arī pestīšanas bruņu cepuri un Gara zobenu, tas ir, Dieva vārdu, ar visām lūgšanām un lūgumiem lūdziet Dievu Garā ik brīdi; tai pašā nolūkā esiet nomodā un pastāviet savās aizlūgšanās par visiem svētajiem, arī par mani, lai mana mute droši atvērtos runai un es bez bailēm varētu sludināt evaņģēlija noslēpumu.” (Efeziešiem 6:11-19)

Šī ir rakstu vieta par bruņojumu. Pāvils skaidri saka, lai bruņojamies ar Dieva ieročiem. Viņš saka arī, lai mēs „visu uzvarējuši, varētu pastāvēt”. Lai mēs visu uzvarētu – nabadzību, neauglību, stagnāciju kādā no sfērām, un lai nāk Dieva valstība mūsu dzīvē, grupiņā un draudzē. Šajā rakstu vietā ir uzskaitīti visi ieroči: gurnus apjozuši ar patiesību – tas ir Dieva vārds, tērpušies taisnības bruņās – caur Jēzus upuri mēs esam taisnoti, satveriet ticības vairogu, pestīšanas bruņu cepuri – mēs esam glābti caur Jēzus asinīm, Gara zobens – Gara piepildījums, Dieva vārds, lūgšanas un aizlūgšanas, un kājas apāvuši ar apņemšanos kalpot miera evaņģēlijam. Kājās ir jābūt apaviem, lai staigātu no ciema uz ciemu, no pilsētas uz pilsētu. Tavas mašīnas degvielas tvertnē ir jābūt degvielai, lai tu brauktu no vietas uz vietu no cilvēk pie cilvēka. Tavām kājām ir jābūt uztrenētām, lai varētu staigāt no viena Rīgas rajona uz otru. Tev jābūt mēnešbiļetei sabiedriskajā transportā. Kājas apāvuši ar apņemšanos kalpot miera evaņģēlijam – te tiek runāts par evaņģelizāciju, par Dieva valstības celšanu.

Pāvils šo garīgo bruņojumu salīdzina ar romiešu leģiona bruņojumu. Es izpētīju šo bruņojumu arī bildēs. Šie apavi izskatījās kā sieviešu apavi vasaras sezonā, kas ir ar daudzām siksniņām. Atšķirība ir tāda, ka romiešu karavīram šiem apaviem uz zoles bija naglas. Un viņš to varēja izmantot cīņā – vai nu lai nostātos stingri vai lai piebeigtu nokritušu ienaidnieku. Cīņas laukos romiešu leģions ar šādiem apaviem vienkārši staigāja pāri un samina savus ienaidniekus. Tā kā Otrajā pasaules karā tanki, tā šis karavīrs ar saviem apaviem.

Tātad evaņģelizācija ir karš. Mums nav jācīnās pret cilvēkiem, bet gan pret ļaunajiem gariem. Ir laiks saprast, ka kristietība ir armija un ka tu esi kara stāvoklī. Lai augtu un celtu Dieva valstību, ir jācīnās un jāsaprot, ka tu esi Jēzus Kristus kareivis. Tev ir jābūt visam minētajam bruņojumam – gan ticībai, gan Dieva vārdam, gan lūgšanām, draudzei, mājas grupiņai, evaņģelizācijai jeb liecināšanai. Ir jāved cilvēki pie Kristus un jāveido mācekļi. Visam komplektam ir jābūt, citādi tu esi ievainojams un nevari augt ne pats personīgi, ne kā draudze vai kā citādāk. Citādi tā nav Dieva griba. Dieva griba ir – ejiet un sludiniet, ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas.

Pilns bruņojums ir radikāls, stratēģisks, kvalitatīvs un kvantitatīvs darbs jeb ekspansija ienaidnieka teritorijā. Mūsu ienaidnieks ir velns, kurš tur cilvēkus zem sava spiediena un kontroles – atkarībās, murgos, viltus reliģijās, tumsā. Pēc nāves šie cilvēki nonāk ellē. Velns tur viņus, un cilvēkiem nav iespējas izvēlēties. Mūsu uzdevums ir dot viņiem izvēli un cerību. Un te ir jācīnās. Par cilvēkiem ir jācīnās. Par visu ir jācīnās – par savu finansiālo stāvokli, par savu raksturu, par to, lai dzīvotu Dieva gribā. Tu esi karā! To der paturēt prātā. Bet atceries, ka karš ir ne pret cilvēkiem, bet pret velniem, pret velna leģioniem. Jēzus izdzina no cilvēka leģionu – kādus piecus tūkstošus velnu no viena cilvēka. Mums ir jācīnās un šie cilvēki jāatbrīvo, ka viņi redz gaismu un spēj dzīvot un kļūst par personībām, brīvi, un būtu Dieva valstības pilsoņi. Mēs varam ne tikai Dievam nest slavu un godu, bet padarīt arī šo pasauli labāku. Tas ir mūsu rokās un tā ir mūsu atbildība.

Dievs spēj visu un tomēr to akmeni – cilvēku Viņš nevar pacelt. Viņš nevar darboties tur, kur valda velns, kur mēs neejam un neatbrīvojam. Šie cilvēki ir velna teritorijā, un velns viņus tur, un šie cilvēki paši to izvēlas. Atceries, Dievs neiet pret cilvēka gribu! Dievs nekontrolē! Katram cilvēkam ir izvēle. Tev ir izvēle. Bet kā var būt izvēle, ja nav sludināts? Kaut ko pa ausu galam ir dzirdējuši, bet vai kāds ir konkrēti sludinājis un lūdzis par šo cilvēku, apmeklējis viņu un vedis pie Kristus? Vai mēs esam uzrunājuši daudzus?

Atceros, ka cietumā, kur atrados, bija kapela un ticīgie cilvēki. Cietuma zona bija liela, un es nezināju, kā tieši tur nokļūt. Viens mans paziņa apmeklēja cietuma kapelu un bija palicis baigi ticīgs. Man iekšēji bija interese, ka man vajag Dievu! Sapratu, ka man kaut kā dzīve ir jāmaina. Es viņam palūdzu, lai aizved mani uz kapelu. Tu zini, kā cilvēki jūtas, kad tu viņus aicini uz mājas grupiņu? Iedomājies sevi viņu vietā. Ja svešs cilvēks tevi uzaicina ciemos pie sevis vakarā, un varbūt tev dzīvoklis ir Maskavas ielā!? Domā, ka viņš nebaidīsies un nebūs samulsis? Bet, ja tu viņam aiziesi pakaļ un nāksiet kopā? Un tieši tā man toreiz bija ar cietuma kapelu. Es sarunāju tikties ar savu paziņu, bet viņš neatnāca un mani piešmauca vēl pāris reizes. Ja tā nebūtu bijis, tad es būtu ticīgais jau vairāk nekā 20 gadus, un mūsu draudzē būtu 5000 cilvēku. Es toreiz biju absolūti gatavs iet! 

Dievs visu nevar. Kad Ādams un Ieva sagrēkoja, viņi nodeva savu varu velnam. Dievs radīja cilvēku, lai tas valdītu pār pasauli, pār sevi. Sagrēkojot viņi atdeva šo varu velnam, un šobrīd velns valda pār pasauli un cilvēkiem. Un, ja velns valda pār cilvēku, tā ir viņa teritorija. Kamēr cilvēks pats neizvēlas, Dievs tur nevalda. Jā, Viņš visu kontrolē, bet tur valda velns savā teritorijā. Mūsu uzdevums ir ieiet sātana teritorijā un izraut šos cilvēkus. Lai Dieva valstība iet plašumā!

Ekspansija ir jaunu teritoriju iegūšana, paplašināšanās. Mūsu gadījumā šādu vārdu lieto arī karadarbības procesā. Ekspansija – iebrukums, teritoriju paplašināšana, kas ir mērķtiecīga. Lūk, iebrukums velna valstībā.

Vai Dievs valda Latvijā? Šī ir Dieva Latvija, Dieva zemīte, kā dziedam himnā? Latvieši ir svētīti? Draugs, latvieši nav svētīti, bet viņi dzīvo zem lāsta. Mūsu uzdevums ir iekarot un izvilkt viņus no turienes. Mums jāiet, jo Dievs Pats neies. Ja tu neiesi un vēl kāds cits neies, tad beigās neizies neviens. Mums šodien ir „smagā” garīgā barība. Kājas ir jāapauj speciālos apavos. Tu zini, ka Bībelē ir rakstīts, ka tu vari samīt lauvas un skorpionus. „Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem, un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs.” Tu vari staigāt pāri dēmoniskam spēkam. Tu vari un tu iebruksi sātana teritorijā un aplaupīsi to!

Tagad runāsim par kara metodēm. Lai iebruktu sātana teritorijā, ir vajadzīgi visi šie ieroči un stratēģisks, radikāls, kvalitatīvs un kvantitatīvs darbs jeb ekspansija ienaidnieka teritorijā. Mācīsimies par karu. Es visu šo nedēļu iedziļinājos Otrajā pasaules karā, es burtiski esmu tur. Man galvā ir ļoti daudz informācijas par to, gan video, gan audio, gan attēli par Otro pasaules karu. No visas šīs informācijas es izvilku ļoti daudzas lietas, kas attiecas uz karu mūsdienās. Karš ir karš, mums ir garīgais karš, bet principi tie paši. Mēs lasām Veco Derību, tur ir kara darbība, un mēs mācāmies garīgus principus šodien. Kā uzvarēt? Es sapratu, ka Hitlera jeb fašisma liktenis tika izlemts jau kara pašā sākumā ar vairākām Hitlera vēlmēm, kuras nebija loģiski pamatotas. Viņš izdarīja daudzus nepareizus lēmumus, nerēķinoties ar cilvēkiem un padomdevējiem, ģenerāļiem. Šie daudzie lēmumi izrādījās liktenīgi. Vērojot kara sākumu un kara iznākumu, pašā sākumā bija redzams, ka hitleriskā Vācija zaudēs karu. Bet līdz tam pagāja vēl ilgs laiks, 70 miljoni cilvēku tika nogalināti.

Runājot par pašu karu, ir vairākas lietas, ko es tev gribu šodien pateikt. Kas vispār bija hitleriskā Vācija? Bija Ass valstis – Japāna, Itālija un Vācija. Trīs valstis, kuras bija sabiedrotās. Nav pareizi runāt tikai par vāciešiem. Nē, tas nebija tikai vāciešu karš. Tās bija trīs valstis, kas karoja. Paša fašisma avots bija Benito Musolīni, Itālijas diktators, fašisma mācības pamatlicējs. Hitlers pārņēma viņa idejas un ne tikai viņa vien, bet fašisma tēvs ir tieši viņš, kurš izceļ vienu rasi pār citām, kurai jādzīvo labāk par citām, bet pārējiem jābūt ir vergiem, un ebrejiem, protams, vispār nav vietas virs zemes. Trīs valstis sāka karu. Tagad tev jāsaprot, ka viņi cēla impēriju, Hitlers domāja par Trešo reihu. Kas tas ir? Tūkstoš gadu valstība. Bībelē ir minēta tūkstoš gadu valstība, kur tūkstoš gadus visi dzīvos mierā un laimē, tikai Ādolfs Hitlers ne caur Kristu to centās iegūt, bet gan uzspiežot savu gribu un uzskatus. Atceries, tiklīdz kaut kas tiek uzspiests ar varu, tas nav Dievs. Vienmēr ir jābūt dotai izvēlei.

Es nerunāju par to, kad šeit draudzē ir kārtība. Ja tu esi draudzē, šeit ir noteikumi, bet, ja tu negribi tos pildīt, nav nekādas problēmas, tu vari iet citur un nepildīt tos, tev ir dota brīva izvēle. Ģimenē ir kārtība, mājas grupiņā ir kārtība, draudzē ir kārtība, katram ir savi pienākumi, tev ir kāds pienākums, tu, piemēram, taisi ēst vai sagaidi ciemiņus. Bet, ja tu to nevēlies darīt, tu esi brīvs to nedarīt, tikai tu nevari būt tajā grupiņā. Saproti, tāda brīvība mums ir. Tu taču nevari ieiet svešā ģimenē vai darbavietā un teikt: „Es tagad šeit strādāšu!” Nu, aizej tagad uz LNT vai arī ieej sava šefa kabinetā un pasaki viņam: „Es tagad būšu šefs un strādāšu šeit.” Tur ir savi noteikumi. Vai arī kādā pakalpojumu sniedzēja uzņēmumā, piemēram, logu mazgātāja amats, tu aizej un saki darbiniekam: „Tagad es logus mazgāšu, jo Dievs tā teica.” Nē, tu nevari tā izdarīt, jo visur ir savi noteikumi.

Tātad Trešais reihs tika vardarbīgi celts, ar diktatūru, ar slepkavībām, ar meliem un propagandas palīdzību uzspiežot fašisma ideoloģiju cilvēkiem. Impērijas mērķis bija pakļaut jaunas teritorijas. Viņi cēla impēriju, pakļāva jaunas teritorijas. Viena pati Vācija nevarēja iekarot pasauli. Bet tāds bija Hitlera mērķis. Viņam nebija resursu, pietrūka cilvēka resursu un, pats galvenais, nafta, rūda kara tehnikai nebija pietiekošā daudzumā, lai Ameriku, Angliju, Āfriku, lai visus pakļautu un iekarotu. Un vēl Krieviju, protams. Bija vajadzīgi resursi, un ko viņi darīja? Pirmais, ko Hitlers izdarīja – anektēja jeb pievienoja Austriju, pamatojoties uz to, ka tur ir vācu valodā runājošie un viņi tur tiek diskriminēti, līdzīgi kā Vladimirs Putins darīja nesen Ukrainā. Nākamais solis bija vērsts uz to, ka impērijai vajag rūpniecību, jāražo ir tanki, jāražo lidmašīnas, aprīkojums un tehnoloģijas. Nākamais mērķis bija Čehija, jo tur bija rūpniecības centrs. Austrija, Čehija, un impērija auga. Un ko darīja Anglija un Amerika? Anglijas un Amerikas pārstāvji gāja pie Hitlera un centās sarunāt mieru, vienoties par to, lai Hitleram pietiek ar Čehiju un Austriju, ka Angliju un Ameriku viņam nevajag, tad viņi Hitleram karu nepieteiks. Reāli tajā brīdī Amerika un Anglija mierīgi varēja Vāciju sasist un apturēt to ļaunumu, dažu mēnešu laikā Vācijas vairs nebūtu. Hitlers piekrita un parakstīja līgumu. Arī Krievijas Federācijā šobrīd notiek līdzīgi, Vladimirs Putins paraksta visādus līgumus. Ukrainā, piemēram, līgumi par pamieru ir bijuši simts reizes, bet visu laiku tie tiek pārkāpti, un karadarbība atjaunojas. Hitlers valdīja ar melu palīdzību, arī ar Padomju Savienību viņš noslēdza neuzbrukšanas paktu, bet to pārkāpa. Tā bija viņa stratēģija, lai dabūtu vairāk valstis ar rūpniecību un resursiem, lai ražotu smago kara tehniku.

1939. gadā Hitlers iekaroja Poliju. Padomju Savienība vienojās ar Hitleru, viņi bija vienoti, fašisti ar komunistiem bija vienoti un sadalīja Poliju uz pusēm. Padomju Savienība no vienas puses un Vācija no otras puses iekaroja Poliju, poļiem nebija nekādu variantu, – ja Vācija būtu viena pati, tad vēl būtu iespēja cīnīties. Hitlers ļoti gudri rīkojās, viņš ieņēma teritorijas. Šādā veidā viņš ieguva cilvēku resursus lielākus, iesauca armijā. Ko Hitlers izdarīja, ienākot Latvijā? Viņš iesauca armijā visus Latvijas puišus, papildināja fašistu rindas ar jauniem cilvēkiem. Kāpēc vēl Latvija bija vajadzīga? Tirdzniecības ceļu dēļ. Un tā Hitlers izpletās, un bija viens brīdis, kad Hitlers saprata, ka viņš nespēs pieveikt sabiedrotos, jo viņam pietrūks resursi – nafta, ogles -, lai ražotu visu tehniku. Un viņam nācās iebrukt Krievijā. Nebija tā, ka viņam ļoti gribējās to darīt, bet viņam nācās to darīt. Viņa mērķis nebija Maskava, bet Donbasa, kur tagad ir Putins, viņa mērķis bija Kaukāzs, nafta, resursi. Maskavu viņš uzskatīja tikai par politisku centru. Un viņš pieļāva kļūdu, sadalīja savu uzbrukumu, savu armiju trīs daļās – uz Maskavu, uz Kaukāzu un uz Kijevu.

Īsāk sakot, lai celtu impēriju ir vajadzīgi resursi, impērijas neveidojas vienā dienā, tāpēc notika cīņas par resursiem. Padomā, kurās valstīs pēdējos gados bija vai arī vēl šodien notiek karš? Kur Krievija ir iebrukusi? Čečenijā. Tāpēc, ka tur ir nafta. Lielvalsts – impērija, Krievijas Federācija rūpējas par resursiem, kāpēc? Lai ražotu tehniku un kļūtu varenāka. Kāpēc šobrīd notiek karš tieši Donbasā? Tāpēc, ka tur ir ogles un enerģijas resursi. Kāpēc tika paņemta Krima, tur taču nav naftas? Jo no turienes ir kontrole pār visu Melno jūru. Kāpēc notiek karš Irākā? Naftas dēļ. Afganistānā tā paša iemesla dēļ, naftas dēļ. Par ko cīnās impērijas? Par enerģiju un resursiem. Lai ražotu un apgādātu savu armiju un apmierinātu arī savas vajadzības. Ekonomisks karš. Hitlers rīkojās tāpat, Viņš pakļāva Āfriku, viņš devās uz Krieviju resursu dēļ. To sauc par stratēģiju, plānveidīgu, stratēģisku darbu. Ekspansija, tā ir izplešanās un iekarošana. Hitlers cēla impēriju ar melu palīdzību, bet tas bija stratēģiski izplānots darbs. Vispirms galvenie ceļi un resursi, jo pa kurieni Vācijā nogādāt tos resursus, ja ne pa ceļiem?

Mūsu Ventspils osta ir ļoti svarīga, Rīgas osta arī ir stratēģiski ārkārtīgi svarīga, tāpēc pēc mums arī tīko. Vēl mēs esam kā buferzona starp Krieviju un Eiropu. Tas ir ļoti svarīgi Krievijai. Lai izcīnītu uzvaru, ir jāstrādā stratēģiski. Ir jāplāno un jāraksta uz papīra, konkrētas stundas jāieplāno, jādara darbs, tā ir ekspansija. Jāplāno, lai tu nepārtraukti varētu celt Dieva impēriju, Dieva valstību. Dieva valstība nav sliņķiem, kuri nezin un negrib zināt, kā jāplāno un kā jāstrādā. Cilvēkam ir jābūt mērķim, vīzijai un darbam. Domā, draugs, lasi, lūdz Dievam palīdzību! Katrai mājas grupiņai ir jābūt stratēģiskam darbam. Lūk, mēs šobrīd mainām telpas, pārejam uz jaunām, plašākām telpām, tā ir stratēģija, jo tas jau sen bija ieplānots. Tas tika no pašiem draudzes pirmsākumiem ieplānots, kad tiks piepildītas šīs telpas, mēs iesim uz jaunām, lielākām. Tas viss bija ieplānots un mēs gājām uz to. Inkaunteri, slavēšana, viss ir stratēģisks šeit, katra mājas grupiņa, sapulce, Bībeles skola, tas viss ir stratēģija. Itin visā – savā biznesā, kalpošanā, visur ir jābūt stratēģiskam darbam. Citādi nevar, citādi nevar nopietni uzvarēt. Jābūt ir stratēģiskam un radikālam.

Hitlers bija radikāls, viņam bija ambīcijas, ka visa pasaule viņam pienākas, viņš gribēja visu pasauli iekarot, uzcelt Trešo reihu, tūkstošgadu pasauli, visus ebrejus iznīcināt, pārējos padarīt par vergiem. Es nezinu, kā viņš pēc tam sadzīvotu ar japāņiem. Es domāju, ka būtu tā, ka tad, kad japāņi palīdzētu viņam izcīnīt šo karu, pēc tam viņš arī viņus sakautu. Tāds visticamāk bija viņa plāns. Musolīni viņš varbūt pažēlotu, viņi abi līdzīgi ir nedaudz, japāņi tomēr ir cita rase. Kur šajā gadījumā palika visi rasistiskie principi? Kāds sakars japāņiem ar āriešiem, zilajām asinīm?

Tu ieplāno lūgšanu katru rītu – tā ir stratēģija, lūgšana par konkrētiem cilvēkiem – tā ir stratēģija, cilvēku apmeklēšana – tā arī ir stratēģija, biznesā tas pats. Konkrēts laiks konkrētām darbībām, konkrētas un radikālas darbības. Ir jābūt kvalitātei un kvantitātei. Šī ir tēma, kas šobrīd tev ir visaktuālākā. Kas ir kvalitāte? Preces vērtība jeb tas, cik tā ir laba un kvalitatīva. Kvantitāte, tas ir preces daudzums, cik daudz šīs preces ir, ne tikai preces, bet jebkādas vienības. Piemēram, mājas grupiņā tev ir septiņi cilvēki, un visi ir nobrieduši kristieši, visi evaņģelizē, kalpo, ir gudri, kvalitatīvi. Bet vienam var būt divdesmit cilvēki grupā, bet visi ir ar nepilnīgām zināšanām, neko nedara, tas ir nekvalitatīvi, bet kvantitatīvi. Var būt liela draudze un par daudz nekvalitatīvu cilvēku. Vajag, lai kvalitāte un kvantitāte ir vienlaicīgi, lai ir šīs abas lietas, nevis viena no tām.

Piemēram, šodien no rīta sieva paņēma elektrisko bārdas dzenamo un nodzina man pie apkakles matus, un pēc tam meklēja speciālo drāniņu, ar kuru notīrīt tos nodzītos matus no kakla, bet man nebija laiks, es negribēju gaidīt, un notīrīju tos matus ar dvieli. Lūk, tā ir kvantitāte un kvalitāte, noslaucīt ar dvieli ir kvantitatīvi un nekvalitatīvi, dvielis paliek netīrs un mati ir pa visu vannas istabu. Bet ar to mazo drāniņu ir ilgāk, bet kvalitatīvāk. Draugi, abas šīs lietas ir vajadzīgas attiecīgās situācijās.

Atgriezīsimies pie Otrā pasaules kara. Vācieši ražoja bruņu tehniku, un viens no viņu brīnumiem bija tanks „Tīģeris”. Starp citu, viena no firmām, kas piedalījās šī tanka ražošanā bija Porsche. No šī tanka Sabiedrotie bēga pa gabalu. Kad Ass valstu armija iebruka Padomju Savienībā, lai nogalinātu vienu vācu karavīru, vajadzēja apmēram 10-12 Sabiedroto tankus. Tad, padomā, kāda bija atšķirība starp Hitlera armiju un Sabiedrotajiem. Sabiedroto armijas tankus „Tīģeris” nospieda kā utis. Šis tanks bija necauršaujams. 1943. gada jūlijā tika sabojāts tanks „Tīģeris”. Vienam Ass oficierim Francim Štoltgeteram kādā ciematā Tetervino, kur viņš bija viens pats, uzbruka 50 krievu tanki „T-34”, tie bija krievu labākie tanki. ”Tīģeris” bija jau savainots, bet tas tik un tā iznīcināja 25 krievu tankus un atvairīja uzbrukumu. Viens pret piecdesmit! Tad padomā, kāds bija šis tanks, kāda tam bija kvalitāte. Ja tu vēlies pirkt auto, es iesaku pirkt Vācijā ražotos, jo tie vienmēr būs kvalitatīvi. Bet ir otrs aspekts mašīnu kvalitātei, – tās ir dārgas. Šis tanks ir ļoti dārgs. Un, lūk, cik izmaksāja tanks „Tīģeris”: viena „Tīģera” izmantošanai vajadzēja 800 000 reihsmarkas jeb 300 000 cilvēkstundas – 6000 strādniekiem bija jāstrādā septiņas dienas, lai saražotu vienu tādu tanku. Šādi tanki tika saražoti precīzi 1350. Tas bija „super tanks”, tas ir arī tagad ir viens no populārākajiem tankiem pasaulē, un tādi ir maz eksemplāros palikuši. „Tīģeris”, vācu tehnikas brīnums. Savukārt tanki „T-34” tika saražoti 35 500, tātad kvantitāte. Un tu zini, kāds Otrajam pasaules karam vispār pasaules vēstures jaudīgākais tanks? Krievu „T-34”, zini kāpēc? Tāpēc, ka tas uzvarēja. Tas nav labāks par „Tīģeri”, vienkārši tie bija nereāli daudz saražoti un lētāki, ar kvantitāti. Savukārt „Tīģeris” bija dārgs, to ražojot tika padomāts par cilvēku, ražojot „T-34”, tur nekas netika padomāts par cilvēku, jo viņiem tur pat vietas normāli nebija, vācieši brīnījās, kur viņi sēž. Bet tas bija labs tanks un tas arī uzvarēja karu. Vienā gadījumā ir kvalitāte, otrā kvantitāte, ko lai izvēlās? Draugi, abus ir jāizvēlas. Ir jābūt gan kvalitātei, gan kvantitātei.

Ko mēs darām Bībeles skolā? Ceļam kvalitāti, mācāmies. Bet tas, cik tu daudz to pielieto, tā jau būs kvantitāte. Kā tu to pielieto, tā atkal būs kvalitāte.

„Un, kad nu laiks bija pienācis, ka Viņam vajadzēja tapt paaugstinātam, tad Viņš grieza savu vaigu, lai ietu uz Jeruzālemi. Un Viņš nosūtīja Sev priekšā vēstnešus. Un iedami tie nonāca kādā samariešu ciemā, lai Viņam apgādātu vietu, kur nomesties. Un tie Viņu neuzņēma, tāpēc ka Viņš bija ceļā uz Jeruzālemi. Kad Viņa mācekļi Jēkabs un Jānis to redzēja, tie sacīja: “Kungs, ja Tu gribi, mēs sacīsim, lai uguns nāk no debesīm un tos sadedzina.” Bet Viņš apgriezdamies tos aprāja un sacīja: “Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat? Jo Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt.” Un tie gāja uz citu ciemu”. (Lūkas evaņģēlijs 9:51-56)

Jēzus gāja uz Jeruzalemi, un Viņš nolēma iet cauri Samarijai un sūtīja pa priekšu mācekļus, lai sagatavotu Viņam nakts mītni, viesnīcu. Samarieši Viņu neuzņēma. Viņi neuzņēma Jēzu. Un mācekļi teica: „Mēs izsauksim uguni no debesīm, lai sadedzina viņus visus”, bet Jēzus teica: „Kādam garam jūs piederat”? Un aizgāja uz citu ciematu. Kas tas ir – kvalitāte vai kvantitāte? Kvantitāte, jo Viņš aizgāja tālāk, no ciema uz ciemu, no pilsētas uz pilsētu. Kvalitāte būtu tad, ja Viņš joprojām stāvētu pie šī ciemata un darītu visu, lai Viņam būtu vieta, kur gulēt.

Un nevajag pārspīlēt ar kvantitāti un kvalitāti. Piemēram: „Es neesmu pietiekami gudrs, es neesmu pietiekami mācījies Bībeles skolā, man nav pietiekamas iemaņas.” Draugs, ja tu pusgadu esi draudzē, taisi vaļā savu grupiņu! Un nevajag „marinēt” cilvēkus. Jaunie cilvēki, visi, kuri nesen ienākuši draudzē, taisiet savas grupiņas vaļā, strādājiet ar saviem vadītājiem! Vadītāji, ļaujiet saviem cilvēkiem kalpot, kamēr nav par vēlu. To sauc par kvantitāti, lūk, tā tika uzvarēts Otrais pasaules karš. Tā bija tratēģiska ekspansija.

Pēc visas šīs informācijas es secinu, ka Hitlers vispār nebija „normāls”, viņš bija slims, bet cilvēki viņam sekoja. Iedomājies, viņš pavēlēja Porsche izgatavot „supertanku”, vēl trakāku par  „Tīģeri” , „Maus”, tanku mājas lielumā. Viņš gribēja iebiedēt Sabiedrotos. Ja izbrauks šitāds tanks, visi bēgs no viņa. Tanka svars bija 188 tonnas, ar šo tanku nevarēja braukt pāri tiltiem, šim tankam bija speciāls skurstenis, lai varētu pa upes dibenu izbraukt. Padomā, kādus lielus cehus vajadzēja taisīt šim tankam. Pēc tam, lai transportētu tanku uz kaujas lauku, bija nepieciešams speciāls dzelzceļš. Divi tādi tika uzbūvēti, bet karā tie tā arī netika izmantoti, tie bija faktiski nederīgi, tos bija nereāli transportēt. Un cik līdzekļu tika iztērēts tikai tiem diviem tankiem? Vēl Hitlers izdomāja nenormālu lielgabalu, tādu, kuram arī bija nepieciešams speciāls dzelzceļš. Viņš bija tik laimīgs, kad beidzot varēja šo lielgabalu izmēģināt, pieveda to pie pilsētas. Lai to vienu lielgabalu apkalpotu, bija nepieciešams simtiem tūkstošu cilvēku. Dabūja pie tās pilsētas to lielgabalu, izšāva 40 reizes, un lielgabals bija jāved atpakaļ uz remontu. Hitleram kliboja stratēģijas izplānošana. Viņa darbības iznākums bija skaidrs jau pašā sākumā.

Hitlers vēlējās palaist atombumbu, viņš visiem bija apsolījis „supertanku”, lielo lielgabalu un atombumbu, ar ko viņi visus uzvarēs. Viņš tādā veidā deva cerību par uzvaru. Lai šo ieroci pagatavotu, bija nepieciešams smagais ūdens (deiterija oksīds), kaut kāda ķīmiska viela, kuru ražo tikai Norvēģijā, tā fabrika bija hitleriešu kontrolē. Ko darīja sabiedrotie? Kvalitatīvi izsēdināja desantu un uzspridzināja šo fabriku. Ko darīja hitlerieši? Ar laiku atjaunoja to visu. Čērčils un Rūzvelts, viņi zināja visu par atombumbas lietu un gribēja pirmie to izveidot, un viņi negribēja pieļaut to, ka Hitlers pirmais to paveic. Tad gan būtu lielas ziepes, ja vājprātīgajam Hitleram rokās nonāktu atombumba. Un tas gandrīz notika. Un, lūk, viņi atjaunoja šo fabriku, bet ko darīja angļi? Pacēla pāri pār fabriku 200 bumbvedējus un meta bumbas, drausmīgās tonnas, bet neviena bumba netrāpīja pa fabriku, iedomājies – kvantitatīvais uzbrukums, bet bez rezultāta. Vācieši nobijās, savāca savu smago ūdeni un bija prom ar kuģi pāri ezeram. Un ko darīja angļi? Kvalitatīvi iefiltrēja uz kuģa savus cilvēkus un uzspridzina to kuģi ar visu smago ūdeni. Un tā viņiem neizdevās izgudrot atombumbu.

Redzi, karā kvantitāte ir svarīga, bet ne vienmēr tā strādā. Ar krievu tankiem tas darbojās, bet ar bumbvedējiem nē. Atkārtoju, uzvarēt ir iespējams tikai ar stratēģisku, kvalitatīvu, kvantitatīvu un radikālu ekspansiju ienaidnieka teritorijā. Āmen. Nomierināšanas politika nestrādā. Draugi, mūsu garīgajā karā šāda taktika nedarbojas. Ir vajadzīgs radikāls iebrukums, stratēģisks iebrukums, kvalitatīvs – mēs mācāmies no kļūdām, pilnveidojamies, izdarām labāk un labāk, un kvantitatīvs – daudz, daudz, daudz darām, radikāli. Un kad viņi prasa mieru, sakot, lai paturam to, ko esam paņēmuši, nekāda pretim nākšana, nekāds pamiers, mēs esam kara stāvoklī līdz brīdim, kad Jēzus nāks otrreiz!

Mēs iemācījāmies, ka tikai ar stratēģisku, kvalitatīvu un kvantitatīvu, radikāli ekspansīvu darbību ienaidnieka teritorijā var uzvarēt. Lūk, tā ir patiesība par uzvaru. Un nekādai uzvarai nav nekādas jēgas, ja tā nav saistīt ar cilvēku glābšanu, ja tas nav darīts caur Jēzu Kristu. Drīz jau pienāks jauns gads, 2015. gads. 4. janvārī katram būs iespēja Dievam pienest īpašo ziedojumu. Mēs darām to katru gadu. Tas ir pilnīgi brīvprātīgi, tiem, kuri paši tic, tie, kuri vēlās, var pienest īpašu ziedojumu jeb upuri Tam Kungam ar ticību par konkrētām lietām, par savām finansēm, par kaut kādu izaugsmi, par grupas izaugsmi, par kādiem cilvēkiem, var to darīt. Tāpat arī aicinu tevi ziedot laiku, pieņemt stratēģiskus lēmumus, cik laika tu veltīsi, piemēram, cilvēku glābšanai internetā vai kā savādāk, veidi ir daudz un dažādi.

„Tad Viņš saka uz Saviem mācekļiem: “Pļaujamā daudz, bet pļāvēju maz.” (Mateja evaņģēlijs 9:37)

Ir ļoti daudz cilvēku, kuri gaida, ka tu dosi viņiem iespēju izvēlēties. Tāpat arī finansēs es aicinu tevi stratēģiski, ka vari izveidot savu uzņēmumu, būt pašnodarbinātais, nevis darba ņēmējs, ka tu pats vari pieņemt darbā cilvēkus. Tu viens vari paveikt tik, cik tu vari, bet sāc iesaistīt cilvēkus. Tu esi galva, ne aste. Protams, pēc izvēles, jo tā ir tava dzīve. Plāno izmaiņas savā ģimenē. Ja nav īsti saskanīgas attiecības ģimenē, tad plāno, stratēģiski plāno, kas tev ir jāizdara, lai tas mainītos, – jāsaka tādi un tādi vārdi, jāvelta tik un tik laiks. Attiecības ar Dievu: plāno šo laiku gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi, bet nevajag arī pārspīlēt, vienreiz vajag vienu vairāk, citreiz otru.

Kā ir tapusi šī draudze? Es braucu pa visu Latviju vairākas reizes un vienkārši sludināju. Kas tas bija? Kvantitatīva pieeja. Pēc tam, ejot laikam, es sapratu, ka vajag mācekļus veidot, jāceļ mājas grupiņas, ir jāceļ draudze, un es sāku to visu darīt. Kā to sauc? Kvalitatīva pieeja. Un tagad mums vairāk nesludināt? Netaisīt nekādus pasākumus? Katram laikam ir sava pieeja vajadzīga, katram cilvēkam ir sava pieeja vajadzīga, katrai situācijai sava pieeja, bet tai ir jābūt stratēģiskai. Ir jāplāno, ja tu vēl neesi sācis plānot savu dzīvi, ir pēdējais laiks ņemt papīru, zīmuli un sākt plānot savu dzīvi, jo tev būs tieši tas, ko tu ieplānosi. Ja tu šogad neko neplānosi, tu nākamgad atkal nekas nebūsi.Tu tā arī nīksi tālāk. Vai tev patīk tāda dzīve? Tev patīk nīkt? Tu negribi izvēlēties ticēt Dieva vārdam, ka tu esi galva un nevis aste? Tu zini, kāda ir aste? Tā ir netīra, jo tā velkas pa zemi, un ar to var visādas ķezas atgadīties. Tu gribi būt aste? Nē, galva!!

Debesu Tēvs, es Tev ļoti lūdzu, palīdzi katram vienam no mums kļūt par galvu. Dievs, Svētais Gars, pieskaries mums katram, ka mēs pieņemam, ka mēs apzināmies, ka mēs gribam kaut kas kļūt, ka mēs gribam kaut ko sasniegt šajā dzīvē, ka mēs gribam būt Tev derīgi draugi un celt Tavu valstību. Celt savu dzīvi un celt arī citu cilvēku dzīves, Dievs, dod to katram. Svētais Gars, ieliec to sirdīs, pieskaries, Svētais Dievs. Dod, Dievs, ka mēs katrs stratēģiski plānojam, ka mēs katrs speram radikālus soļus, ka mēs gribam daudz vairāk, nekā mums ir šodien. Dievs, svētī mūs katru, ka mēs katrs saprotam un lietojam šos principus. Izdarīt daudz, pa labi un pa kreisi, vienkārši darīt daudz, un tajā pašā laikā neaizmirst par kvalitāti. Darīt arvien labāk, mācīties no savām kļūdām un darīt arvien labāk un labāk, un izvērtēt, kur darīt daudz un kur kvalitatīvi. Paldies, Jēzu, ka Tu mūs svētīdams svētī un vairodams vairo. Aleluja, āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Pārsla Jankovska un Daila Lielbārde