Vēlos pastāstīt, kā mana dzīve mainījās pēc tam, kad ienācu draudzē un iepazinu Dievu.

Trīs gadu vecumā mani nobiedēja kaimiņu suns un kopš tā brīža man sākās nopietnas problēmas ar runāšanu. Šī iemesla dēļ man parādījās lielas bailes runāt, jutos nepilnvērtīgs un nesaprasts. Gribēju nošķirties no cilvēkiem, kā arī izjutu milzīgu naidu pašam pret sevi. Īsāk sakot, šis notikums ļoti stipri ietekmēja manu tālāko dzīvi un bija pamats ļoti daudzām nepiedošanām.

Man bija milzīga nepiedošana sev, citiem cilvēkiem un kā arī vēlāk sapratu, pat Dievam. Dzīve šķita bezjēdzīga, izjutu un saredzēju sev apkārt tikai negatīvismu, kas mani ļoti nomāca. Tā rezultātā vienkārši dzīvē “peldēju pa straumi”. Jau 12 gadu vecumā vienaudžu kompānijās sāku lietot alkoholu. Bija ļoti grūti ticēt un saskatīt kaut ko pozitīvu šajā pasaulē un cilvēkos man līdzās, tādēļ vienīgā alternatīva šķita kļūt līdzīgam pārējiem. Kā jau iepriekš minēju pret Dievu man bija neapzināts naids, kurš izpaudās Dieva noliegšanā un nepatikā pret visu, kas bija saistīts ar ticību.

Izmaiņas manā dzīvē sākās parastā dienā, kad gāju ārā no veikala ar somu, kas bija pilna ar tikko sapirktām alus pudelēm. Devos uz kārtējo “dzerstiņu”, taču, izejot no veikala, mani uzrunāja meitene, kas aicināja uz evaņģelizācijas dievkalpojumu manā pilsētā. Pirmā doma bija uzreiz atteikt, tomēr bija ļoti patīkami ar šo meiteni parunāt, kas radīja vēlmi un interesi tomēr atsaukties aicinājumam. Pēc šī dievkalpojuma piekritu arī aizbraukt svētdienā uz draudzi “Kristus Pasaulei” Rīgā, kur jau pirmajā dievkalpojumā mani uzrunāja mācītāja svētruna un slavēšana. Kopš tās reizes sāku regulāri apmeklēt draudzes dievkalpojumus un mājas grupu savā dzimtajā pilsētā.

Esot šajā pozitīvajā vidē, manu sirdi pārņēma milzīga pārliecība, ka ir jāmainās. Dievam es sāku ticēt pakāpeniski, kad ar laiku man burtiski atvērās acis un es sapratu, cik ļoti nepareizu dzīvoju savu dzīvi. Manu sirdi pārpildīja nožēla par to, kā esmu izturējies pret cilvēkiem un ko biju darījis. Es vairs nevarēju tā turpināt. Biju tik stipri ar šīm domām pārņemts, ka gan ceļoties no rīta, gan ejot gulēt varēju padomāt tikai par to. Šīs sajūtas un apziņas dēļ biju tuvu depresijai, jo nezināju ar ko sākt, lai mainītos.  Paldies Dievam, manas grupas vadītāja visu laiku mani atbalstīja un motivēja pašam sākt lūgt un lasīt Bībeli, iziet Bībeles skolu un draudzes 2 dienu lūgšanu semināru jeb inkaunteru, kas ļoti palīdzēja mainīties. Pateicoties viņai un draudzei, sāku veidot personīgas attiecības ar Dievu, tas deva spēku un motivāciju mainīt savu dzīvesveidu. Pamazām atnāca lielāks iekšējs miers pašam ar sevi, kā arī spēju izlīdzināties ar Dievu. Es sapratu, ka patiesībā varu būt pat pateicīgs Viņam par to, kas ar mani notika, jo tas tiešām mani ir padarījis par stiprāku cilvēku. Redzot pozitīvus un ticīgus cilvēkus draudzē, man atgriezās cerība un ticība tam, ka pasaulē vēl var atrast arī pozitīvas lietas. Es pārstāju bezjēdzīgi pavadīt laiku, tagad jau gandrīz gadu pilnībā esmu atmetis arī dzeršanu un izvairos no vides, ka mani var negatīvi ietekmēt. Vairs nedomāju tikai par sevi, jo Dievs manu sirdi ir atvēris arī citiem cilvēkiem. Nevēlos savu dzīvi izniekot, bet tā vietā kalpot Dievam un cilvēkiem, lai padarītu pasauli kaut nedaudz labāku.

Šobrīd, lai uzturētu savu lēmumu sekot un nodoties Dievam, esmu nokristījies, cītīgi pavadu laiku ar Dievu, kalpoju gan mājas grupā, gan draudzē, jo zinu, ka tas ir pamats turpmākai garīgai izaugsmei.

Novēlu katram spēt saredzēt Dieva dotās iespējas izmaiņām un nenoraidīt cilvēkus, kas grib jums palīdzēt un vest uz ticības ceļa, kas ir Jēzus Kristus. Jāņa 14:6 – “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība.”

Ralfa Čaunāna liecību pierakstīja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija