Šodien, draugs, ir īpaša diena!
Protams, katra diena ir īpaša, taču šī diena kalendārā ir atzīmēta kā Vasarsvētki. Es domāju, ka lielā daļā draudžu tieši šodien sprediķis ir par Vasarsvētku tēmu, un mūsu draudze nebūs izņēmums, taču līdz tam mums vēl jānonāk.
“Bet, kad daudz ļaužu bija sanākuši, un cilvēki no visām pilsētām pie Viņa sanāca, tad Viņš runāja līdzībā: “Sējējs izgāja sēt savu sēklu; un sējot cita krita ceļmalā, un to samina, un putni gaisā to apēda. Un cita krita uz akmeni, uzdīgusi tā sakalta, tāpēc ka tai nebija slapjuma. Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga līdz un to nomāca. Bet cita krita labā zemē, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus.” To sacījis, Viņš sauca: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!”” (Lūkas evaņģēlijs 8:4)
Līdzība par sējēju iesākas ar vārdiem “kad daudz ļaužu bija sanākuši, un cilvēki no visām pilsētām pie Viņa sanāca”. Līdzību par sējēju Jēzus sludina brīdī, kad klausīties ir sanācis liels ļaužu pūlis. Arī mēs šodien esam sanākuši ne maz. Tāpat ikviens, kurš skatās sprediķi internetā, pievienojas mums garā. It kā tas varētu būt iemesls priecāties, ka esam daudz, bet tas, ko Jēzus runā pēc tam, neliecina par to, ka Viņš, redzot šo cilvēku daudzumu, ģībtu no laimes. Protams, mēs visi gribam draudzē redzēt daudz cilvēku. Bet Jēzus redzēja šo cilvēku sirdis, domas un motīvus, kāpēc viņi bija sapulcējušies. Un tieši tāpēc, ka Jēzus redzēja, kas ir cilvēku sirdīs, Viņš stāstīja šo līdzību. Arī tu šodien esi šeit, un Jēzus to redz.
Vasarsvētki bija otri lielākie jūdu svētki, kad visi vīri un sievas sanāca Jeruzālemes templī, lai lūgtu Dievu. Tad pilsētā bija lieli ļaužu pūļi. Vasarsvētki bija diena, kad ar likumu bija aizliegts strādāt pat vergiem, un arī dzīvnieki neko nedarīja. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc Jeruzālemē bija tik liels cilvēku pūlis.
Šajā Rakstu vietā ir skaidri pateikts, ka labā zemē sētā sēkla nesa nevis trīsdesmitkārtīgus vai sešdesmitkārtīgus augļus, bet simtkārtīgus augļus. Tajā laikā raža nebija tāda kā šodien. Tolaik no viena grauda varēja izaugt vairāki stiebri, kas kopā deva pat simts graudu lielu ražu. Tas bija brīnumaini! Tā bija Dieva svētība Israēlā. Šodien es tev saku: ir ražas laiks! Viena sēkla, kas sēta auglīgā un labā augsnē, var nest simtkārtīgu ražu! Pēc tam, kad Jēzus bija beidzis sludināt, mācekļi Viņam atsevišķi jautāja par šo līdzību. Viņi nebija sapratuši, ko Dievs vēlas teikt.
“Bet Viņa mācekļi Viņam vaicāja, ko šī līdzība nozīmējot? Bet Viņš sacīja: “Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet pārējiem līdzībās, lai tie redzēdami neredz un dzirdēdami nesaprot.”” (Lūkas evaņģēlijs 8:9-10)
Šī Rakstu vieta nav jāuztver tā, ka Jēzus speciāli iekodē domu līdzībās, lai apzināti to slēptu no cilvēkiem. Tieši otrādi – Viņš šo domu ietērpj līdzībā tiem, kam ir cieta sirds un švaki ar saprašanu. Man agrāk arī bija ļoti vāji ar saprašanu. Es neteiktu, ka es tagad esmu ļoti trenēts un pārgudrs, bet kaut kas, paldies Dievam, tur ir. Personīgi mani Dievs uzrunāja caur kādu citu līdzību. Divdesmit gadus atpakaļ es atrados kārtējā arestā, cietuma kamerā, un man draudēja ilgs ieslodzījuma laiks. Es biju sabijies, jo sapratu, kas man draud un ka varu neiziet no cietuma turpmākos 12 gadus. Kamerā man bija Jaunā Derība. Es dziļi sirdī zināju, ka Dievs ir. Tāpat es dziļi sirdī apzinājos to, ka dzīvoju nepareizi. Kaut kur sirdī es zināju, ka svētdienās mana vieta ir draudzē, tur, kur ir kristieši. Es zināju, ka man ir jāizprot Dieva vārds jeb Bībele, lai gan tas nav viegli. Apzinājos, ka man jāsamaksā cena, lai to izprastu. Es zināju, ka pats saviem spēkiem es nevaru savu dzīvi sakārtot. Es vērsos pie Dieva un paņēmu Bībeli. Nevajag teikt: “Es nesaprotu Bībeli.” Tiem, kuriem ir vāja saprašana, gluži kā man tolaik, Bībelē ir rakstītas līdzības. Es joprojām sevi nesaucu par īpaši gudru. Mums visiem ir nepieciešama Dieva gudrība! Bez Viņa gudrības un vārda mēs nemaināmies. Bībelē skaidri teikts, ka pasaules gudrība Dieva acīs ir muļķība. Bet pasaulīgie cilvēki, skatoties uz Dieva vārdu, Viņa principiem un draudzi, saka: “Viņi ir muļķi.” Bet Dievs saka: “Nē, viņi ir muļķi!” Es ticu Dievam. Kā vārdam tici tu? Bez Dieva mēs esam muļķi! Mēs nespējam pareizi rīkoties un dzīvot. Mums nav spēka dzīvot tā, lai mēs tiešām būtu par svētību sev un citiem. Sēžot kamerā, es atvēru Jauno Derību, Mateja evaņģēlija trešo nodaļu, desmito pantu. Šajā Rakstu vietā ir līdzība, kuru Jānis Kristītājs stāstīja farizejiem un saduķejiem.
“Bet cirvis kokiem jau pie saknes pielikts; un ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī.” (Mateja evaņģēlijs 3:10)
Toreiz, būdams cilvēks, kurš absolūti neko nezina par Dieva lietām, es sapratu šo līdzību, lai gan nebiju apmeklējis nekādu Bībeles skolu. Es biju muļķis, bet sapratu. Jēzus saka, ka tiem cilvēkiem, kas ir pasaulē, viss tiek dots līdzībās, nevis lai nesaprastu, bet saprastu. Es sapratu, ka es esmu tas koks, un cirvis man pie saknes jau pielikts. Es sev jautāju: “Vai es nesu labus augļus?” Skaidrs, ka nē! Es sapratu, ka tādā gadījumā mani nocirtīs un iemetīs mūžīgā ugunī. Lai gan pēc darbiem to nevarēja redzēt, bet no elles man bija bail. Es emocionāli sapratu, ka elle ir reāla. Es sapratu, ka arī Dievs ir. Es sapratu, ka ir taisnība un kādu dienu katram būs jāmaksā par to, ko viņš darījis šeit, virs zemes. Es toreiz tiešām sabijos. Vai mana dzīve uzreiz izmainījās tikai tāpēc, ka sabijos? Nē, bet pagāja ne pārāk ilgs laiks (viens vai divi gadi), līdz es pieņēmu Jēzu par savu personīgo Glābēju. Viņš ienāca manī, izmainīja manu sirdi, dzīvi un darīja par jaunu cilvēku, piešķirot mūžīgo dzīvību. Viņš ļāva man sevi iepazīt. Jēzus ir mans labākais draugs. Kas ir tavs labākais draugs? Es mīlu Dievu! Tāpēc Jēzus teica, ka tiem ārā viss tiek teikts līdzībās.
“Sējējs izgāja sēt savu sēklu; un sējot cita krita ceļmalā, un to samina, un putni gaisā to apēda. Un cita krita uz akmeni, uzdīgusi tā sakalta, tāpēc ka tai nebija slapjuma. Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga līdz un to nomāca. Bet cita krita labā zemē, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus.” (Lūkas evaņģēlijs 8:5-8 )
Šī ir līdzība, bet tik un tā to mums nav tik viegli saprast. Pat tad, ja mēs saprotam, mums to vajag vēlreiz pārdomāt. Tāpat arī mācekļi nāca pie Jēzus un lūdza līdzību izskaidrot.
Ir četru tipu cilvēki. Tajā pūlī, kas Jēzū klausījās, bija četru tipu cilvēki. Lūk, kāpēc Jēzus, redzot pūli, stāstīja šo līdzību. Viss nav tik vienkārši, kā mēs to redzam. Tikai tas vien, ka tu šodien esi draudzē, vēl neko nenozīmē. Tikai tas, ka tu esi kļuvis par līderi, arī vēl neko nenozīmē. Tikai tāpēc vien, ka tu piedalies kādā lielā kristīgā pasākumā, vēl neko nenozīmē. Ir svarīgi tas, kāda ir tava “augsne”, sirds un lēmumi. Svarīgi ir tas, kā tu pavēli sev domāt un kā tu rīkojies attiecībā pret Dieva prātu. Svarīga ir tavas sirds augsne. Tajā ietilpst tava domāšana un emocijas. Tā ir tava iekšējā pasaule, iekšējais cilvēks. Tas, kāds tu esi iekšēji, parādās tajā, kā tu dzīvo un kāds tu esi no ārienes. Kāda ir tava sirds un gars?
Jēzus saka, ka pūlī ir četri cilvēku tipi. Viņš ļoti labi zināja, ka tad, kad Viņu sitīs krustā, pat mācekļi no Viņa bēgs, un tā arī notika. Tie bija tie paši cilvēki, kuri nāca pie Jēzus dziedināties, slavēja Viņu, klāja palmu zarus uz zemes, Jēzum iejājot Jeruzālemē, un kuri gribēja Viņu sev celt par ķēniņu. Šie paši cilvēki Viņu apmētāja ar akmeņiem un zaimoja.Jēzus labi šos cilvēkus pazina. Viņš teica: “Man nevajag, lai kāds Man stāsta par cilvēkiem. Es zinu, kas ir cilvēkos.” Jēzum šis pūlis neko neizteica. Lūk, kāpēc viņš mācīja, jo ticība nāk no sludināšanas un mācīšanas. Svarīgi saprast, ka mums ir jāsaglabā un jāuztur savas sirds zeme auglīga. Ja mēs to uzturēsim jau šajā vietā, kur atrodamies, šajā līmenī, ko jau esam sasnieguši savā ticības dzīvē, tad mums atliek tikai palikt un paturēt šo sirds augsni un uzlabot to, lai mēs varam nest simtkārtīgu ražu.
Draugs, ir ražas laiks! Viss, visur sākas no viena cilvēka, no auglīgas augsnes, no cilvēka sirds, kas ir pareizi sagatavota zeme, kurā var attīstīties Dieva vārds, griba un svētība. Jēzus paskaidro šo līdzību par katru no cilvēkiem.
Pirmā sēkla, kas krita ceļmalā.
Zeme Izraēlā nav tik auglīga, kāda tā ir pie mums, Latvijā. Zem zemes ir atrodamas klintis, un vietām zeme var būt pat ļoti plānā kārtā. Tajā laikā ceļi jeb cilvēku iestaigātas takas gāja tieši pāri laukiem. Pa tiem laukstrādnieki veda savus ēzeļus, kam mugurā bija uzkrauti maisi ar sēklām. Es domāju, ka tajā laikā sēja dažādos veidos. Viens no veidiem bija tāds, ka ēzeli, kuram mugurā bija caurumains sēklu maiss, vadāja pa lauku, kamēr šīs sēklas izbira. Kāda no sēklām varēja izbirt jau ceļā uz lauku. Ja sēkla krīt uz cietas zemes, tā neiesakņojas un neuzdīgst. Un bieži vien tādas sēklas putni apēd. Lai pasargātu ražu un aizbiedētu putnus, cilvēki mēdz taisīt putnubiedēkļus. Jēzus līdzībā runā par šo pirmo sēklu, ko putni apēda jeb velns nozaga. Pirmais cilvēku tips ir tāds, kurš negrib pieņemt Dieva vārdu. Tajā laikā bija dažādas cilvēku šķiras. Pirmā no tām bija farizeji un saduķeji jeb tā laika reliģiskā elite, kas pārvaldīja Israēlu. Kaut arī israēlieši bija Romas virskundzībā, tomēr tautas reliģiozajiem pārstāvjiem bija liela vara. Tie bija cilvēki, kas neticēja Kristum. Viņi centās saglabāt varu tautā līdz pat Jēzus krustā sišanai. Reliģiozi cilvēki arī šodien nepieņem Jēzu. Es pat esmu dzirdējis no tādiem cilvēkiem, ka viņiem nav vajadzīgs “tas ebrejs”. Tie ir daļa cilvēku, kas vārdu nepieņem, un arī tādi, kas nesaprot, tāpēc Jēzus uz viņiem runāja līdzībās. Tā ir tava atbildība, ja tu nesaproti Dieva vārdu. Ej tur, kur tev to izskaidros! Ņem Bībeles komentārus un studē tos. Veidot savu sirds augsni ir mūsu pašu atbildība. Mēs nevaram augt tālāk par to, cik saprotam. Dievs var mūsu dzīvēs darboties tikai tādā mērā, kā mēs to izprotam.
Tad, kad tu uzaicini kādu cilvēku uz dievkalpojumu, bieži vien viņš neatbrauc, jo pa ceļam kaut kas ir patraucējis viņam nonākt līdz draudzei. Es pazinu kādu cilvēku, kurš bija tik lielā alkohola gūstā, ka bija nodzēris visu savu dzīvi. Reiz es pie viņa ciemojos un stāstīju par Jēzu. Viņš pieņēma visu, ko tam teicu. Kad ierosināju iet uz baznīcu, šis cilvēks man atbildēja, ka viņš nespēj ieiet baznīcā, jo ir sajūta, ka sper kā ar zibeni. Ir garīgie tumsas spēki, kas attur cilvēkus tuvoties Dievam. Un tā notiek ar daudziem, ka velns nozog domu un vēlmi meklēt Dievu. Mūsu uzdevums šajā gadījumā ir lūgt par cilvēkiem. Ja nelūgsim, tad pie Dieva viņi neatnāks. Tikai ar lūgšanu mēs varam sakaut ienaidnieka spēku. Velns paņem šo tikko iesēto sēklu. Tumsas spēki darbojas caur dažādiem cilvēkiem un situācijām, kas var ietekmēt cilvēku domas un apstākļus, ka viņi neatnāk uz draudzi. Ir jābūt stipriem un jālūdz Dievs, lai nekas neatgadītos. Garīgajā pasaulē ir jāiejaucas ar lūgšanu un apliecināšanu. Jāiestājas par dvēselēm, un nedrīkst ļaut velnam tās nozagt. Jēzus runā līdzībās, lai mēs to saprastu, ka tā ir mūsu atbildība pašiem par sevi un citiem cilvēkiem, jo velns var pasteigties un nozagt dvēseles. Visbiežākie iemesli nenākt pie Dieva būs muļķīgas situācijas, paša nevēlēšanās nākt un cilvēki, kas piestāstīs pilnu galvu ar velna viltībām.
Otrā sēkla, kas krita uz akmeņainas zemes.
Tāda sēkla var nokrist tur, kur ir plāna zemes kārtiņa, un tā tūlīt uzdīgst. Jēzus skaidro, ka tie ir cilvēki, kuri ar prieku uzņem Dieva vārdu. Atceros tos laikus, kad mūsu draudze bija Zinātņu akadēmijā. Pie manis pienāca cilvēks, kurš pirmo reizi bija atnācis uz dievkalpojumu. Viņš burtiski staroja un ar sajūsmu teica, ka viņam viss patīk un šī noteikti ir viņa draudze. Šo cilvēku es redzēju pirmo un pēdējo reizi! Sēkla ar prieku uzdīga, bet sēklas mūžs bija tikai dažas stundas. Jēzus saka, ka tie ir cilvēki, kuri tikai kādu laiku ir ticīgi. Kad uznāk vajāšanas, kādi apstākļi vai cilvēku spiediens, tad viņi atsakās no ticības jeb padodas pirmajās grūtībās. Ir gadījumi, kad uz mājas grupiņu atnāk cilvēks, kurš tikko sācis iepazīt Dievu, un viņam ir vajadzība lūgt par darbu. Visi grupas cilvēki lūdz, lai viņam būtu labs darbs. Pēc kāda laika šis cilvēks vairs nenāk uz grupiņu, jo viņam ir darbs un nav vairs laika atnākt. Viņš ātri aizmirst, no kurienes darbs nācis, ka tas ir lūgšanu rezultāts. Tas nozīmē, ka viņa sirds augsne nav pareizi kopta; uzdīgusī sēkla novīta, jo tai nebija sakņu.
Stāsts par sējēju ir līdzība par tavu sirds augsni, kura tev pašam ir jāveido. Ja tu nekopsi savu sirds augsni, tad visus garīgos sasniegumus vari pazaudēt. Tā ir tava atbildība – dziļi laist saknes. Tas nozīmē, ka nevajag izlaist nevienu dievkalpojumu un mājas grupiņu. Tev to vajag! Ja esi jau kādreiz gājis Bībeles skolā, bet tagad garīgā dzīve klibo,tad ej vēlreiz uz Bībeles skolu. Tev ir jādara viss, lai tu nostiprinātos Dievā, un tā ir tava paša atbildība, lai tava dzīve būtu veiksmīga un harmoniska un galu galā tu pēc nāves nonāktu debesīs. Tāpat ir inkaunters, kas palīdz nostiprināt saknes. Ir cilvēki, kas sen jau nāk uz draudzi, un viņiem šķiet, ka viņi visu zina. Šī iemesla dēļ viņi sāk mazāk lasīt Bībeli. Bet visu laiku ir jākopj savas garīgās saknes. Tu vari augt tik liels, cik dziļas saknes ielaidīsi. Velnam ir daudz plānu, kā neļaut tavām saknēm attīstīties. Viens no tiem ir aizvainojums, nepiedošana un rūgtums, un tas ir ļoti izplatīti. Pašgudrie nenāk pie mācītāja pajautāt padomu, jo paši visu zina, vai arī atnāk, lai apstiprinātu savas domas. Dievam nav jāapstiprina tava domas, arī mācītājam nē. Mans uzdevums ir nest Dieva vārdu un mācīt Dieva principus. Tavs uzdevums ir izvēlēties to pieņemt vai nepieņemt.
Trešā sēkla krita starp ērkšķiem un nezālēm.
Tas nozīmē, ka cilvēks bija ticīgs, bet tad uzauga nezāles un nomāca viņa ticību. Jēzus to skaidro:
“Bet, kas starp ērkšķiem krita, ir tie, kas to dzird un tomēr noiet un iegrimst rūpēs un bagātībā un pasaules kārībās un noslāpst un nenes nekādus augļus.” (Lūkas evaņģēlijs 8:14)
Ikviens draudzē esošais cilvēks var ieslīgt rūpēs un pasaulīgās kārībās. Bet, ja mēs laižam saknes, nepārtraukti pilnveidojamies un esam modri, tad neieslīgsim, bet nesīsim simtkārtīgus augļus. Dievs meklē cilvēkus, kuri ir gatavi maksāt cenu, lai viņiem būtu laba sirds augsne.
Ceturtā sēkla krita labā zemē un nesa augļus.
“Bet, kas labā zemē, ir tie, kas vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami ar pacietību.” (Lūkas evaņģēlijs 8:15)
Labu augsni un labu sirdi var redzēt cilvēka dzīvē, pēc tā, kā viņš dzīvo un kalpo. Nesen internetā biju ielicis citātu: “Tavi panākumi netiek mērīti pēc tā, ko tu esi sasniedzis sev, bet gan citiem.” Tavu augsni var redzēt, skatoties uz cilvēkiem, kuri tev ir apkārt, vai viņu dzīves izmainās, un vai tu stāsti par Kristu. Šeit katru svētdienu ir aicinājums pie Jēzus. Cilvēki iznāk priekšā. Tie var būt pieci, desmit vai pat piecpadsmit cilvēki. Lielajos evaņģelizācijas dievkalpojumos pat simts un divsimts cilvēki ir iznākuši priekšā. Kad es pats pirmo reizi biju lielā evaņģelizācijas dievkalpojumā Skonto hallē, kur kalpoja Stīvs Hils, viņš dedzīgi mudināja cilvēkus skriet altāra priekšā un nožēlot grēkus. Ļoti daudzi toreiz skrēja pieņemt Jēzu, un tas mani pārsteidza. Es sajutu ļoti lielu Dieva godību tajā brīdī. Tagad mani tas vairs nepārsteidz un es tik ļoti nesajūsminos par cilvēkiem, kuri iznāk priekšā, lai pieņemtu Jēzu, jo es zinu, ka šajā pūlī ir četru veidu cilvēki, un maz būs to, kuri pēc tam pieķersies Dievam. Statistika rāda, ka, lai cilvēku pievestu pie Kristus, ir jāpieliek 5% pūles tev kā evaņģēlistam un man kā mācītājam. 95% pūles jāiegulda, lai viņu darītu par nobriedušu kristieti.
Kāpēc es kļuvu par mācītāju? Man bija ļoti stiprs aicinājums būt par evaņģēlistu. Bet vēl vairāk man ir slāpes pēc reāli glābtiem cilvēkiem. Cilvēku motivēšana ir tikai 5%, bet 95% ir cilvēku aprūpe, lai šos cilvēkus saglabātu. Daudzas draudzes taisa lielas evaņģelizācijas, kurās simtiem cilvēku pieņem Jēzu Kristu par savu Glābēju, taču pēc tam neviens šos cilvēkus neaprūpē un viņi pazūd. Kam tad tas vispār ir vajadzīgs? Vai mums vajag pūļus vai mācekļus, reālus cilvēkus, kuri ir izcelti no tumsas? Mēs gribam tikai palīdzēt noskaitīt grēku nožēlas lūgšanu vai reāli pacelt cilvēku, personīgi iepazīstināt ar Kristu un palīdzēt aiziet līdz galam? Lūk, par ko domā Jēzus, kad Viņš redz pūļus. Viņš priecājas, jo starp viņiem ir arī tādi kā tu ar labu sirds augsni. Mācekļi sajūsmā gāja pie Jēzus un teica: “Pat ļaunie gari mums paklausa,” bet Jēzus tiem atbildēja: “Jūs labāk skatieties, ka jūsu vārdi ir ierakstīti Dzīvības grāmatā.” Draugs, ne pūļi, ne brīnumi, bet reālas sirdis patīk Dievam. Kāda ir tava sirds?
Čehu mācītājs stāstīja, ka viņiem Čehijā, lai piereģistrētu draudzi, ir nepieciešami 50 000 cilvēku. Daži saka, lai savāc tos 50 000 un piereģistrē, bet viņš atbildēja, ka tad, kad būs 50 000, tad viņi prasīs, lai būtu 100 000. Viņi maksā savu cenu un šī draudze nav kā otrais tips, kurš izdīgst un pirmajās grūtībās padodas, jo valsts nepiereģistrē un presē. Labāk bīsties to, kas tavu dvēseli var nomaitāt ellē, nevis baidies no cilvēkiem. Paldies Dievam, ka Ķīnā brāli Junu ar rētām uz kājām Dievs izveda cauri aizvērtām cietuma durvīm. Ķīnā un Indijā nepārtraukti notiek kristiešu vajāšanas, spīdzināšanas, nogalināšanas, ir izpostītas draudzes un arestēti mācītāji. Ir stāsts par mazu ķīniešu meitenīti un mammu, kura atradās cietumā. Mamma taisījās publiski atteikties no ticības Jēzum, jo komunisti apsolīja, ka tad, kad viņa atteiksies, viņas meitu nenogalinās, un, kad viņa jau taisījās to darīt, mazā meitiņa viņai teica: “Mammu, Jēzus tagad nepriecājas par tevi.” Un tā mamma pieņēma pareizu lēmumu. Visam ir sava cena. Mums šeit par lielu cenu nebūtu jārunā; vajāšanas, protams, ka ir, bet tās ir nesalīdzināmas. Mums nav lielākas vajāšanas kā Latvijas mazajiem biznesiem un uzņēmējiem. Mūs arī tik daudz vairs nesauc par sektantiem, mēs esam daudz panākuši. Tava sirds ir tava atbildība.
Draugs, ir ražas laiks nest simtkārtīgus augļus. Kas ir Vasarsvētki? Draudze tos svin kā Svētā Gara nākšanu virs zemes. Tā ir patiesība – tā ir diena, kad Dieva solītais Svētais Gars nonāk virs zemes un ar Dieva spēku un svaidījumu iemājo Kristus mācekļos. Tā bija diena, kad Jeruzālemē bija vislielākais cilvēku pūlis. Ir Pashā svētki, un ir Vasarsvētki. Pashā svētki ir tā diena, kad Israēla tauta izgāja no Ēģiptes, kāva jēru, ar asinīm apzieda palodzes un durvju ailes, un maitātājs eņģelis tur neienāca un pirmdzimtos nenokāva, bet ēģiptiešu pirmdzimtie gāja bojā. Pēc tam Israēls izgāja no Ēģiptes ar visu sudrabu un zeltu, un nebija neviens sirgstošais viņu ciltīs, tā bija uzvara, ko sauc par Pashā. Šo svētku kulminācija ir Jēzus nāve un augšāmcelšanās. Viņš ir mūsu Pashā Jērs, ar Savām asinīm atbrīvojot no grēka varas, ievedot mūs mūžīgā dzīvībā, attiecībās ar Sevi un dāvājot Savu Garu. Pēc tā laika reliģiskajiem uzskatiem, tas bija laiks, kad svinēja arī ražas svētkus un cilvēkiem bija jāpienes savs pirmais ražas kūlītis Dievam. Faktiski Jēzus nāve un augšāmcelšanās ir saistīta ar pirmo ražu. 50 dienas pēc Kristus augšāmcelšanās svētkiem jeb Pashā svētkiem ir Vasarsvētki un kādreiz tie arī bija ražas svētki, kur vajadzēja pienest divus kūlīšus no ražas Dievam kā pateicību par pirmo ražu. Abi svētki ir saistīti ar ražu. Ko Dievs grib mums pateikt caur šiem svētkiem, kāpēc tieši Vasarsvētkos Viņš izlēja no Sava Gara pār visu pasauli?
“Vai jūs nesakāt: vēl četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? Redziet, Es jums saku: paceliet savas acis un skatait druvas, jo viņas ir baltas pļaujai.” (Jāņa evaņģēlijs 4:35)
Mēs sakām, ka neviens negrib dzirdēt evaņģēliju, bet Jēzus saka: “Skaties, druvas ir baltas pļaujai!” No tā brīža, kad tu pieņēmi Jēzu, līdz šim brīdim tu kaut ko esi izdarījis, kalpojis, audzis. Es zinu un redzu arī tās sejas, kuras ir mēģinājušas izlauzties, un nav sanācis, viņi ir nolaiduši savus vājos spārnus un netic, ka kaut ko var. Tie ir tie, kuri sākumā ir gājuši un maksājuši cenu, bet nav ar pacietību izturējuši līdz galam. Viņi ieiet dažādās pasaulīgās lietās un sev iestāsta, ka tāpat jau kalpo, kaut ko dara draudzē, bet tā ir sēkla starp ērkšķiem. Tāpēc ir Dievs, kurš atgādina, ka tavs uzdevums ir šos ērkšķus paravēt un atgriezties savās prioritātēs – mīlēt Dievu un cilvēkus. Dievs saka, ka šis ir ražas laiks, neatkarīgi no tā, cik daudz laika ir pagājis no Kristus augšāmcelšanās pirmā ražas kūlīša, kas ir izaudzis, līdz tam, kas ir paveikts šodien. Paņem sirpi un sāc pļaut ražu! Ir laiks ņemt sirpi un pļaut ražu.
“Kad Vasarsvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visādām tautām zem debess; kad šī balss atskanēja, ļaužu pulks sanāca kopā un izbijās, jo ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā. Tie sabijās un brīnīdamies sacīja: “Vai visi šie, kas runā, nav galilieši? Kā tad mēs ikviens dzirdam savu dzimto valodu – partieši, mēdieši, ēlāmieši un kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadoķijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas novados uz Kirēnas pusi, un še uz dzīvi apmetušies romieši, jūdi un prosēliti, krētieši un arābi, mēs dzirdam tos mūsu pašu valodās Dieva lielos darbus paužam.” Izbijušies un neziņā būdami, tie visi cits citam jautāja: “Kas tas ir?” Bet citi zobodamies sacīja: “Tie salda vīna pilni.” Bet Pēteris, nostājies ar tiem vienpadsmit, iesāka runāt un tiem sacīja: “Jūs, jūdi un visi, kas Jeruzālemē dzīvojat, lai tas jums ir zināms, un iegaumējiet manus vārdus; šie nav piedzēruši, kā jums šķiet, jo ir tikai dienas trešā stunda, bet te piepildās pravieša Joēla vārdi: tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, un jūsu jaunekļi redzēs parādības, un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus. Un arī pār Saviem kalpiem un Savām kalponēm Es tanīs dienās izliešu no Sava Gara, un tie pravietos. Un Es došu brīnumus augšā pie debesīm un zīmes apakšā virs zemes: asinis un uguni, un dūmus, un tvaiku. Saule pārvērtīsies tumsā un mēness asinīs, pirms nāks Tā Kunga lielā un spožā diena. Un ikviens, kas Tā Kunga Vārdu piesauks, tiks izglābts.” (Apustuļu darbi 2:1-21)
“Bet pēc tam Viņš parādījās tiem vienpadsmit pie galda sēžot un norāja viņu neticību un cietsirdību, ka tie nebija ticējuši tiem, kas pēc Viņa augšāmcelšanās Viņu jau bija redzējuši. Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” Un Tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Marka evaņģēlijs 16:14-20)
Ir vēl vairākas lietas, ko jūdi darīja Vasarsvētku dienā, un viena no tām bija atjaunota derība ar Dievu. Daudzi brauca no citām zemēm, lai nomirtu savā Jeruzālemē, tur, kur ir viņu Dievs. Derība ar Dievu iekļauj labu sirds augsni un sirpi pļaujai. Es tev gribu pravietot – ja tu ņemsi sirpi, tu nesīsi simtkārtīgus augļus, ja tu iesi, tad Tas Kungs apstiprinās tavas darbības ar zīmēm un brīnumiem. Lūk, kas notika Vasarsvētkos – Jēzus apveltīja draudzi ar spēku sludināt.
“Un, tos sapulcinājis, Viņš tiem pavēlēja neaiziet no Jeruzālemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu, ko jūs, tā Viņš sacīja, no Manis esat dzirdējuši. Jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu pēc nedaudz dienām.” (Apustuļu darbi 1:4-5)
Jēzus pateica, ka pēc Viņa nāves un augšāmcelšanās, pēc tā, ka jau 40 dienas Viņš tika redzēts virs zemes, visi, kas ir pieņēmuši Viņa nāvi, tiks apveltīti ar Svētā Gara spēku.
“Tad tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja: “Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?” Viņš tiem atbildēja: “Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis Savā paša varā. Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Apustuļu darbi 1:6-8 )
Jēzus saka, ka vienīgais mērķis Svētā Gara izliešanai ir nevis tas, lai cilvēki spētu dzīvot svētu dzīvi, bet lai mēs nestu evaņģēliju ar brīnumiem un zīmēm. Un es tev saku šodien: ja tu ņemsi sirpi un iesi, tad tu nesīsi ražu, jo ir laiks ražai. Un nav svarīgi, kas ir bijis no Pashā svētkiem līdz Vasarsvētkiem, nav svarīgi, kas ir noticis ar šo kūlīti, ir svarīgi, kas notiks turpmāk. Es savā sirdī esmu saņēmis, ka ir ražas laiks, druvas ir baltas. Pacel savas acis, skaties un ieraugi. Jā, ir četri cilvēku tipi, bet šajās druvās ir arī ceturtais tips!
Kad Pēteris viņiem Vasarsvētku dienā sludināja pēc tam, kad viņi bija saņēmuši Svētā Gara svaidījumu, 3000 cilvēku vienā dienā atgriezās un ienāca draudzē. Jēzus bija izveidojis 120 mācekļus un vēl kādi 400 bija viņiem apkārt, bet tad radās 3000. Tas ir ražas laiks jeb Vasarsvētki! Tev ir svaidījums, Dievs tevi neatstās, Viņš ir ar tevi, ņem sirpi un strādā pie sevis, savas sirds augsnes, un pasaulē druvas ir baltas, draugs. Patiešām ir ražas laiks. Debesu Tēvs, es lūdzu, lai ikviens, kas dzird šo lūgšanu, pieņem vārdu, ka ir ražas laiks. Lai katram veicas, lai neviens nepadodas, lai katrs ir pacietīgs, lai katrs strādā, lai katrs bauda no sava darba, no procesa, no augļiem, lai notiek vairošanās, lai ir svētība. Paldies Tev, Dievs, ka Tu esi ar katru vienu šeit esošo, ka Tavs svaidījums ir uz katra viena. Druvas ir baltas, un vislabākais, draugs, tev vēl ir priekšā!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ražas laiks” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
