Šis būs ļoti jaudīgs sprediķis. Nespēju sevi kontrolēt pozitīvā ziņā. Es “dzirksteļoju”, tādēļ reizēm ir grūti man pielāgoties un mani saprast, var pat apdedzināties. Tas ir manā iekšējā cilvēkā, garā, manā sirdī, un tā plūsma nav apturama. Es nevaru runāt vienkārši kaut ko cilvēkiem pa prātam tikai tāpēc, lai man izdalītos laimes hormoni no manis labas uzņemšanas vai pieņemšanas. Es virzos pavisam citā virzienā un nevaru runāt puspatiesību, bet tikai to, kas ir manā garā. Tas viss tur ir uzkrāts, pavadot daudz laika kopā ar Dievu gan klusajā laikā ar Viņu, gan kalpošanā, studējot Bībeli un virzoties tur, kur esmu sapratis, ko Dievs akceptē un svētī. Aizvakar es biju uzaicināts viesos sludināt. Teicu, ka nevarēšu visus iepriecināt, jo runāšu par atbildību, par paša atbildību. Tie, kuriem ir lemts saprast, lai saprot. Jēzus teica:
Jums ir acis, bet jūs neredzat; jums ir ausis, bet jūs nedzirdat? (Marka evaņģēlijs 8:18)
Jo vairāk tuvojas Dievam, jo vairāk var saprast, ko nozīmē šie vārdi, to vienkāršo un patieso nozīmi. Lasot un domājot, ko Bībeles vārdi nozīmē, mēs katrs skatāmies caur savu personīgo prizmu. Tā mēs skatāmies gan uz cilvēkiem, gan uz apstākļiem, gan uz Bībeli. Mēs varam pieņemt lēmumus attiecībā pret savu personīgo prizmu jeb domāšanas veidu, uz iekšējo sirds saturu. Cilvēks atšķiras no dzīvnieka ar to, ka viņam ir brīva izvēle un spēja iztēloties, plānot. Cilvēkiem un dzīvniekiem ir vienas un tās pašas tieksmes. Lielākā atšķirība ir tā, ka cilvēkiem ir brīva izvēle, bet dzīvniekam nav. Tam ir iekšējā programma, dzīvnieks ir daļēji kā robots, nevar rīkoties citādāk, kā ir ieprogrammēts. Cilvēks arī rīkojas tā, kā ir ieprogrammēts. Šodien viņš nevar izvēlēties rīkoties tā, kā vēlas un saņemt vēlamo rezultātu. Tas, ko cilvēks var, ir ar savu brīvo izvēli, ar savu gribu mainīt iekšējo stāvokli jeb sirdi, no kurienes iziet dzīvība. Kad tas tiek izmainīts, tad mainās cilvēks pats un apstākļi viņam apkārt. Pirmkārt nevajadzētu lūgt par kaimiņiem, mammu un tēti. Vispirms ir jālūdz pašiem par sevi.
Katru dienu rūpīgi pārdomāju, kādu dienas citātu ievietot sociālajos tīklos. Tie ir gan manis paša uzrakstīti, gan no dažādiem avotiem paņemti. Ne vienmēr varu gūt iekšējo apstiprinājumu sajūtu veidā, ka tas, ko izvēlos, ir īstais tieši šodienai. Šodien no rīta izvēlējos citātu, kura doma ir sekojoša: cilvēks jautāja, kas man ir vissvarīgākais un es atbildēju, ka es pats sev esmu vissvarīgākais. Šis cilvēks pagriezās un aizgāja un tā arī neuzzināja, ka vissvarīgākais ir tieši šis cilvēks, kurš uzdeva jautājumu. Cits cilvēks man var būt svarīgs tikai tad, ja es pats sev esmu svarīgs. Ja es pats sevi nevērtēju un pats sev neesmu svarīgs, man arī citi cilvēki nevar būt svarīgi. Ja es pats sevi nekontrolēju, es nevaru pozitīvi ietekmēt citus cilvēkus. Vispirms rūpējieties paši par savu sirdi, jo no turienes izriet dzīvība. Te nav runa par kaut kādu mistiku, bet gan par to, ko cilvēks ikdienā redz, domā, kā pats strādā pie sevis, kā pats velk nost veco cilvēku un uzģērbj jauno. Tam, kas atrodas cilvēka zemapziņā, garā, ir ļoti liela jauda, kas izmaina visu. Šodienas tēma ir “Redzēt zvaigznes”. Dieva vārds saka:
Bet mēli neviens cilvēks nevar savaldīt [..]. (Jēkaba vēstule 3:8)
Ar laiku par cilvēku visu var uzzināt. Attiecīgās situācijās iekšējais saturs kļūst redzams, jo, lielos vilcienos, cilvēks pats sevi nevar kontrolēt. Viņš dara to, kas ir viņa garā, un viņa garā ir tas, ko cilvēks pats tajā ieliek. Nevar izmainīt un kontrolēt to, kas ir noticis bērnībā, to, ko pieaugušie ir pieļāvuši un izdarījuši. Visi bērni piedzimst ģeniāli, bet pieaugušie šo ģenialitāti atņem ar savu rīcību un audzināšanas veidu. Tas, kas bērnā ir ielikts līdz septiņiem gadiem, veido viņa dzīves pamatu. Tad, kad pienāk apzinātais vecums, tad ir paša cilvēka atbildība, kā dzīvot, neskatoties uz ģenētisko un audzināšanas bagāžu. Tas sekos visu mūžu, bet ar darbu pie sevis, ar savu gribu un prātu var mainīt savu iekšējo programmu. Dzīvnieki to nevar, viņi ir nolemti un rīkojas tikai pēc iekšējās programmas. Arī cilvēks rīkojas pēc savas iekšējās programmas, bet atšķirība ir tā, ka viņš pats sevi var programmēt. Ja cilvēks nestrādā pie sevis, neievēro elementāras lietas, nerūpējas par zināšanām un vidi, nelasa Bībeli un neapmeklē draudzi, tad rezultāti nebūs labi. Ja ir apziņa, ka gribi savā dzīvē kaut ko nozīmīgu sasniegt, ietekmēt pasauli uz labu, tad ir vajadzīga spēcīga draudze, kas virzās uz mērķiem. Par maz ir vienkārši teikt un domāt: “Mums ir Jēzus un mums ir viss.” Parādi, kas tieši tev ir, kā tu ietekmē sabiedrību, kādi ir sasniegumi un reāli rādītāji skaitļos. Protams, vienmēr viennozīmīgi nevar pateikt, kurš kādā stāvoklī ir, bet laiks to parāda.
Aizvakar man bija ļoti, ļoti rets notikums. Pie manis pienāca kāds kalpotājs (ne no mūsu draudzes) un teica: “Vai varu uzzināt tavu telefona numuru. Es gribu darīt tāpat kā tu – maksāt veiksmīgiem kalpotājiem, lai padalītos ar saviem principiem, kā viņi ir ietekmējuši ļoti daudz cilvēkus, pieveduši viņus Kristum un uzcēluši draudzes.” Es pat neatceros, vai man kādreiz kāds tā ir jautājis. Esmu pārliecināts par 100%, ka šim cilvēkam ir potenciāls. Viņam nav jābūt obligāti tieši šeit, bet viņš pacelsies. Nekāds teoloģiskais vai garīgais seminārs, augstskola nenodrošinās panākumus. Pabeidzot konkrētas denominācijas mācību iestādi, ieceļ amatā, noliek gatavā sistēmā, kur var darboties līdzīgi kā valsts ierēdņi, izpildot savus tiešos pienākumus un saņemot algu. Tas nav slikti, lai turpinātu draudzi. Tomēr saredzēt, kur ir reāla jauda, kā radīt pievienoto vērtību, ne katram ir dots. Ja esi mācījies atbilstošā skolā un iecelts par mācītāju, tad pavairo šo draudzi, cel jaunas draudzes. Nav obligāti jābrauc misijā uz Pakistānu – Pakistāna jau ir šeit. Cilvēki nedzird, ka jāizmanto pamata instrumenti, lai izmainītu paši sevi no iekšienes, no kurienes arī rosās dzīvība.
Pāri visam, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība! (Salamana pamācības 4:23)
Šis cilvēks, kurš pienāca pie manis, redzēja, ka te ir jauda, spēks, precīzas zināšanas, un viņš grib to visu iegūt. Var redzēt, ka cilvēks tiešām grib kaut ko panākt, kaut ko uzcelt. Lai Dievs svētī šo cilvēku. Tas notika tajā pašā vietā, kur sludināšanas sākumā es pateicu, ka ne visiem patiks tas, ko sludināšu. Tā arī bija, jo pēc tam tika uzdoti dīvaini jautājumi, bet bija kādi, kuri sadzirdēja un saprata. Man ir vienalga, ko citi domā par mani. Es eju ar savu Dievu savā virzienā, un tu vai nu pielāgojies, vai atkrīti. Tur ir jauda.
Ko tad nozīmē “Redzēt zvaigznes”? Nākamā “Miljonāru kluba” semināra tēma būs par laimes hormoniem. Šo tēmu esmu pētījis, pārdomājis veselu gadu. Tagad došu nelielu ieskatu par to. Ja atmet uzskatu atšķirības starp kreacionistiem un evolūcijas teorijas piekritējiem, (galu galā, visa sākums ir Radītājs) un ar tīri zinātnisku pieeju paskatās, kā cilvēks kļūst laimīgs, kā darbojas neiromediatori – viss precīzi apstiprina to mācību, ko mācu es un visi tie cilvēki, kuri motivē citus un ved pretī pilnvērtīgai un uzvarošai dzīvei. Ja tu zini kāpēc, tad uzzināsi kā. Ir pareizas lietas, ko māca Bībele, kas cilvēkam jādara, kā jārīkojas, bet, ja tu izproti kāpēc, tad uzzināsi arī kā. Ja kāds pasaka – tā vajag un cilvēks vienkārši paklausa, tad nebūs efektīvs rezultāts. Tas ir paklausīt vienkārši tā kā bērns paklausa mammai, ar remdenu rezultātu. Bet, ja izprot, cik vitāli svarīgi konkrētas lietas ir pašam sev un citiem, tad cilvēks sāk dedzīgi rīkoties. Padziļināti pētot, runājot ar dažādiem cilvēkiem, skaidri redzu, ka normāla zinātne, kas nav piesātināta ar konkrētu ideoloģiju, apstiprina to, ka Bībele ir absolūta patiesība. To nevar saprast tā, vienkārši lasot un izraujot kādu nodaļu vai notikumu no konteksta. Kas ir sajūtas un kā tās veidojas? Tās ir konkrētas ķīmiskas reakcijas, kas veidojas atkarībā no cilvēka rīcības un viņa sagaidīšanas. Tādējādi var skaidri saprast, ka laimes sajūta ir tikai sajūta. Tajā pašā laikā, ja šī sajūtas mums nav, tas vairo kortizolu, adrenalīna stresa hormonus. Ja problēmas netiek risinātas, cilvēks nevirzās uz mērķiem, tas krājas, un tas ietekmē veselību un ir ļoti destruktīvi. Un tāpat, ja mēs paļaujamies un dzenamies tikai pēc laimes sajūtas, tas ir – laimes hormoniem, jo laime jau nav tikai hormoni, to mēs, cilvēki, saprotam, ka šie laimes hormoni cilvēka dzīvībai ir ārkārtīgi nepieciešami. Ja arī mēs pārspīlējam un paļaujamies tikai uz šo sajūtu, tur atkal ir otrs grāvis un neizbēgami atkal tev izdalās kortizols, tev ir neatrisinātas problēmas, kuras tu nevari atrisināt. Tas atkal ietekmē gan tavu dzīvi, gan tavu mentālo pasauli, gan arī fizisko veselību. Mēs nerunāsim vēl tālāk – arī mūžīgo dzīvību un kur mēs pavadīsim mūžību. Par šādiem jautājumiem tas ir ļoti fundamentāli un būtiski. Ar ko tad atšķiras? Izrādās, ka dzīvniekiem ir tieši tādi paši hormoni: kortizols, adrenalīns, stresa hormoni, dopamīns, serotonīns, endorfīni un oksitocīns. Tieši to pašu arī dzīvnieki jūt. To pašu, ko cilvēks, bet cilvēkam ir atšķirība. Dzīvniekam nav izvēles, bet cilvēkam ir izvēle pašam programmēt savu sirdi un to, kas tur atrodas, un virzīt pašam sevi, savu sirdi un savas darbības virzīt, lai šie laimes hormoni izdalītos tajā virzienā, kurā ir pareizi, nevis tajā, kurā nav pareizi. Šī ķīmija jau nesaprot neko, tā ir vienkārši ķīmija tavā organismā. Tā Dievs ir iekārtojis. Tā neko nesajēdz un organisms jūtās laimīgs tikai tāpēc, ka tu esi izdarījis kaut kādas konkrētas lietas. Tu kaut ko esi sagaidījis, tu esi dabūjis, tev ir dopamīns. Tu gribi vēl šo pašu sajūtu, tikai, diemžēl, tā ļoti ātri izšķīst. Laimes hormoni ļoti ātri izšķīst. Tāpat tik ātri izšķīst laulības, kad beidzās laimes hormonu iedarbība. Tikai ķīmija, kā dzīvniekiem, nekādas lielas atšķirības tur nav, jo mīlestība ir kaut kas vairāk nekā tikai laimes hormoni. Viss, ko es šeit mācu, grāmata par laulībām ir absolūta patiesība, kas balstīta Bībelē un ir tikai tā, un vienkārši nav savādāk. Tu vienkārši pastudē arī zinātniski, un kaut kādas lietas tu saproti, ka tas viss perfekti apstiprina Dieva vārdu. Vai tad es šeit nemaz nemācu, ka nevajag balstīties uz sajūtām, kad tu izvēlies savu partneri? Saproti, kad dzīvnieki izvēlas savu partneri, tur kaut kādas sugas var atšķirties, bet viņi neizvēlas, piemēram, radiniekus. Kāpēc? Jo viņi savus gēnus pēc tam nodos kroplīgam dzīvniekam. Viņi nedomā ar galvu, viņi neprasa nevienam padomu, bet viņi iekšēji zina – šis ir vesels ķermenis, šis man der, lai es turpinātu savus gēnus, lai turpinātu savējo reprodukciju, dzīvnieki tā izvēlas. Uzvar stiprākie. Dzīvniekiem visā šajā barā, ganāmpulkos un tamlīdzīgi, tur viss ir uz komfortu balstīts, un stiprākais virzās tajā hierarhijā augšā un rada to stiprāko pēctecību. Tā ir ieprogrammēta programma dzīvnieku pasaulē, lai radītu to labāko. Ko vilki medī mežā, vai stiprākos dzīvniekus? Vājākos. Kāpēc? Tā ir viņu programma, ko ir ielicis Radītājs. Tāpēc vilkus sauc par meža sanitāriem. Kad vilks ierauga medījumu, viņam izdalās dopamīns, tāpat kā cilvēkam, kad viņš redz mērķi. Neredz mērķi, nav dopamīna, nav nekādas sajūtas, ne prieka. Kāpēc vajag mērķus? Vajag. Kāpēc vajag arī ikdienas mērķus? Tāpēc ka tev arī ikdienā vajag būt laimīgam. Kāpēc, lai sasniegtu lielo mērķi, tev ikdienā vajag starpposmus? Tev ikdienā ir jājūtas normāli, jo patiesībā tikai tāds normāls un laimīgs cilvēks arī kaut ko normālu rada. Un tas viss apstiprinās. Kad vilks ierauga medījumu, kāpēc viņš nemedī stiprāko, kā tu domā? Padomā tagad. Ņemot vērā, ka dopamīns izdalās tad, kad tu esi sasniedzis mērķi. Tāpēc – ja vilks izvēlēsies spēcīgāko medījumu, viņš var arī to nedabūt. Tāpēc viņš izvēlās vājākos, citādi nebūs atalgojuma, viņam nebūs dopamīna sajūtas. Tiklīdz viņš ierauga medījumu, viņam izdalās dopamīns nelielās devās. Viņš ir priecīgs, viņš nedomā kā cilvēks, viņam nav jāsaņemas kā cilvēkam: “Vai, man lampu drudzis, man ir jāsāk tagad.” Viņam ir tāda sajūta, ka viņš viss trīc. Viņam ir tā, kad kaķis ierauga putnu. Es redzēju, kā kaķim jau tur iekšā vārās tie hormoni un tad, kad viņš jau dabū, tad ir priecīgs. Pašam varbūt nemaz negaršo, bet viņš ir dabūjis to putniņu. Citreiz pat neēd, bet viņš ir noķēris. Viņš ir dabūjis savu baudu, viņš noķēra kaut kādu putniņu, citreiz atnes vēl arī saimniekam. Tā ir viņa programma, un tā arī ir cilvēkam. Nav nekādas atšķirības, bet cilvēkam ir spēja saskaņot savu rīcību, kuros brīžos un kad tad viņš saņem šo laimes devu, šo ķīmiju. Viņš pats programmē savu sirdi jeb strādā pie sevis, saskaņojot savu dzīvi ar Dieva Vārdu, mīļais draugs. Lūk, tev visa zinātne. Tas nozīmē, kad cilvēki iepazīstas, tas ir ideāli, ja tas ir draudzē. Bet arī draudzē ir jāsaprot, ka šī iemīlēšanās sajūtas, ja tu tā iedziļinies, ir parasta ķīmija kā dzīvniekiem, kur tava zemapziņa atrada reprodukciju, jeb to, kas var turpināt tavu dzimtu. Bet tas ir tīri miesiski. Tam vēl nav liela sakara ar to, kas ir garā un ar tavu intelektu. Tas ir dzīvnieciski. “O, es tur mīlu, es tur iemīlos!” Tā ir tikai sajūta un tā diemžēl nav pastāvīga, jo šie hormoni ļoti ātri izšķīst, un cilvēks meklē jaunu piedzīvojumu. Arī narkomāns lielās devās lieto narkotikas arvien vairāk, arvien vairāk, jo iepriekšējā deva baudu vairs nedod. Viņš kā cūka visu laiku vārtās dubļos, jo viņam liekas, ka viss ir labi, bet viņš grimst, viņš degradējas un meklē jaunus piedzīvojumus, jaunus partnerus.
Šodien man trāpījās kāds citāts, kad es meklēju kādu likt “Facebook”, ka veiksmīgu attiecību modelis ir – iemīlēties daudzreiz, bet vienā un tajā pašā partnerī. Tāpēc jau cilvēkiem ir dotas smadzenes. Tas ir ārkārtīgi jaudīgs orgāns, kurš patērē no tavas enerģijas divdesmit procentus. Tās nesver tik ļoti daudz, bet patērē milzīgu daudzumu enerģijas. Ja cilvēkam veselība nav kārtībā, tad no smadzenēm tiek atņemta enerģija un arī laimes hormoni neizdalās. Tā ka viss ir ļoti savstarpēji saistīts. Bet tajā pašā laikā, ja tu esi, piemēram, apslimis, un tu neko nejūti, tas jau nenozīmē, ja tu rīkojies attiecībā pret Dieva vārdu, ka tu neko nesajuti, ka tas bija kaut kas nepareizs. Tu jau esi laimīgs arī tad, kad tu to nejūti. Saproti? Tu jau dzīvo pilnvērtīgu dzīvi arī tad, ja tu to nejūti, bet tas ir attiecīgās situācijās. Es nesen pats izgāju cauri tādam nopietnam pārbaudījumam. Nu vēl eju īstenībā, bet es ne brīdi tā nevarētu teikt, ka es sajutos slikti, nu varbūt tikai uz milisekundi, jo es nepārtraukti iekšēji dzīvoju. Mana laimes sajūta nevar būt tik pilna, ka es esmu pilnībā vesels, tā kā šodien, piemēram, bet iekšēji jebkurā gadījumā es esmu laimīgs cilvēks. Tev jebkurā gadījumā izdalās laimes hormoni. Kāpēc? Jo tu dzīvo iekšējo dzīvi, tu plāno un strādā. Tu šodien izdari kaut kādus konkrētus soļus, un tev ir apmierinājums.
“Redzēt zvaigznes”, tāda ir tēma šodien. Redzi, ar mani var iznākt konflikts, jo es nevaru, kā es teicu, sevi savaldīt. Ja tu esi šeit, tu vienmēr tiksi manis dzīts. Ja tu nevari izturēt, ej uz kaut kādu mazo grupu, kas nav saistīta ar šo draudzi, kur ir Jēzus centrā un tikai mīlestība. Kur nekur neviens nevirzās, vienkārši cits citu pieņem un peldas oksitocīnā. Oksitocīns ir mīlestības hormons, kas izdalās mātēm, kad viņas zīdī savus bērnus. Tas ir laimes hormons, kas izdalās tad, kad tu esi vidē, kur ir draudzība. Tu tur tajā vari peldēties, bet kāds tam ir sakars ar Dieva vārdu? Tas, ka tu kaut kur labi jūties. Bieži tā notiek, kad cilvēks kaut kur, kaut ko pamaina: “Man nepatīk, es te slikti jūtos.” Viņš aiziet un saka: “Mani tur gan pieņem.” Tad tā ir tava ķīmija, bet galvā tev ir sviests, jo tu neko nepasāc, lai mainītos. Ja runājam par elementāru Bībeles leksiku, tur ir rakstīts, ka velns kā lauva rūkdams, meklē ko tas varētu aprīt.”
Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt. (1. Pētera vēstule 5:8)
Tad nu padodieties Dievam, stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums [..]. (Jēkaba vēstule 4:7)
Kur tad tas velns dzīvo, mīļais draugs? Tavā galvā. Cilvēki to zīmē ar ragiem un ar zobiem. Nu es nezinu, kur viņi velnu vispār ir redzējuši, ka viņi kaut ko tādu var uzzīmēt. Viņi laikam pēc savas līdzības ir sazīmējuši. Vārds “grēks” no grieķu valodas “hamartia” nozīmē, ka tu netrāpi mērķī, lūk, tad velns darbojas. Bet tev nevajadzētu tik primāri domāt, ka tagad tev vienkārši jāpasaka: “Velns, vācies prom!” Tu vari skaitīt šo mantru, cik vēlies, tāpat nekas nemainīsies. “Velns, vācies prom, velns, vācies prom!” Tavs velns ir tavā galvā. Novilkt veco cilvēku nozīmē – izmainīt domāšanu un rīcību, sirdi izmainīt. Ļoti spēcīgas, jaudīgas Dieva svētības ir uz Viņa vārda. Dieva vārds paliek mūžīgi, Jēzus Kristus vakar, šodien tas pats un mūžīgi.
Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats un mūžīgi. (Ebrejiem vēstule 13:8)
Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” (Mateja evaņģēlijs 4:4)
Dieva Vārds ir mūsu stiprā klints. Kad mēs laulājamies draudzē, kuram es neteicu vienu un to pašu rakstvietu?
Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints. (Mateja evaņģēlijs 7:24-25)
Ja tu savu namu cel uz cietas klints, tad tevi Dievs svētīs. Es tev neko nevaru svētīt. Tad tev arī būs tavs nams uz cietas klints. Ja cilvēks jau sāk neregulāri apmeklēt draudzi, tas jau ir no kājām izsists pamats, jo nav stipras klints tavās attiecībās vairs, jo tu jau nestrādā pie savas sirds. Kāpēc vajadzīga draudze? Lai tu varētu savu sirdi mainīt. Kāpēc tev vajadzīgs laiku pavadīt ar Dievu? Es neticu tādai lūgšanai, kuru cilvēki lūdz pa ceļam uz darbu. Tā kaut ko noskaita pāris rakstvietas. Es neticu, ka izmaiņas var būt caur tādu lūgšanu. Ir jāatrod laiks. Es nezinu, cik bieži, bet tas ir jāatrod, regulāri jāatrod, lai meditētu ar Dieva vārdu, pārdomātu Dieva vārdu, saskaņotu ar savām dzīves situācijām, nevis vienkārši automātā kaut ko noskaitīt. Debesu valstībā laužas iekšā ar sparu, mīļie draugi.
Bet no Jāņa Kristītāja laika līdz mūsu dienām Debesu valstībā laužas iekšā un tīkotāji ar varu cenšas to sagrābt. (Mateja evaņģēlijs 11:12)
Ar sparu, ar spēku laužas iekšā debesu valstībā. Tas nozīmē, ka mums ir jāpielieto savas spējas, sava fiziskā enerģija, sava izvēles iespēja. Mēs paši izvēlamies, kas būs mūsu sirdīs, mēs paši izvēlamies vidi, kurā atrodamies. Mēs paši izvēlamies, ko mēs skatāmies, ko mēs darām. Un tagad klausieties, būs zinātnisks fakts. Šoreiz patiešām uzticies zinātnei. Es to esmu mācījis un daudzreiz teicis, bet šis ir vēl viens, mazliet no cita aspekta. Ir cilvēka acs un smadzenes, un tur notiek kustība. Ja tur notiek kustība, neironu daudzums, kas tur tiek iesaistīs, caur neiromediatoriem veido jaunas neironu ķēdes, neironu tīklus, kas veido mūsu ieradumus un nosaka mūsu rīcību. Izrādās, ka neironu daudzums, kas nāk no acs uz smadzenēm, acs uztver to, ko tu redzi un dod signālu smadzenēm, bet smadzenes dod signālu, rīkoties attiecībā no tā, ko tu redzi. Bet tas neironu daudzums, kas nāk no smadzenēm uz acīm ir desmit reizes lielāks. Tu saproti domu? Nevis domu, bet faktu. Cilvēks nerīkojas pēc tā, ko viņš redz. Viņš redz to, ko dod viņam smadzenes redzēt. Cilvēks redz to, ko smadzenes liek viņam redzēt jeb precīzāk to, kas ir tavā garā. Cilvēks pat Bībeli lasa caur savu prizmu. Tāpēc jau es saku, nekas jau tev nepalīdzēs, vienkārši tā palasīt Bībeli, ja tu nezini Bībeles mācību kopumā, veselīgu mācību, ja tu neesi veselīgā draudzē. Es nevaru tevi garīgi celt. Nav draudzes, nav garīgas izaugsmes. Nav dzīvas draudzes, nav arī dzīvas kristietības. Pēc savas prizmas tu redzi Bībeli. Pēc savas prizmas tu skaties uz cilvēkiem.
Vienkāršs piemērs, ja tu gatavojies pirkt automašīnu, piemēram, skaties uz Škodu. Manuprāt, tā ir diezgan normāla mašīna, ārpus normālām mašīnām. Joks, bet tu jau saprati manu domu. Katram savs, kas viņam patīk un tamlīdzīgi. Tu neesi tās redzējis uz ceļa, un pēkšņi tu redzi Škodas. Vai cik daudz Škodu ir Latvijā! Un tos paliek arvien vairāk. Tos patiešām paliek vairāk, un tu tās redzi, bet kāpēc? Tev smadzenes saka priekšā atkarībā no tā, par ko tu esi domājis pirms tam. Tu jau esi domājis un skatījies, tev dopamīns jau ir izstrādājies, tu gribi to Škodu un visur redzi Škodas. Katrs redz tikai savu, un tas ir vislabākais, bet tā nav patiesība, protams. Tas pierāda to, ka smadzenes jau dod tev informāciju – ko redzēt. Tāpēc, pat lasot Dieva vārdu, tu redzi tikai to, ko tu gribi, kā sevi attaisnot, piemēram. Tu redzi pie citiem kaut ko, bet pirmkārt mīli sevi un savu tuvāko kā sevi pašu. Mīli Dievu un savu tuvāko, kā sevi pašu.
[..] Mīli savu tuvāko kā sevi pašu. (Romiešiem vēstule 13:9)
Sevi un tuvāko mīli. Mīlot sevi, tu mīli arī tuvāko. Mīlot tā, kā Dievs to māca mīlēt, un šī mīlestība pirmkārt ir darbs pie sevis, elementārs darbs pie sevis. Vienā no iepriekšējām reizēm es sludināju tēmu: ko tu esi devis Dievam? Jēzus deva, Dievs svētīja, Dievs dod, Dievs deva – tu kaut ko skaiti, ko Dievs deva, kas patiesībā ir bijusi tava paša atbildība, ka Dievs varēja vai nevarēja tevi svētīt. Bet ko tu esi devis Dievam? Tā ir mūsu personīgā atbildība. Tas, kā es jūtos, vai man tie hormoni izdalās, vai ir kaut kādi apstākļi, ka varbūt es neko nesajutu. Nav svarīgi, bet ja tu panāc to, ka tu rīkojies saskaņā ar Dieva gribu, es šeit nedomāju par niansēm. Mēs paši kaut ko izdomājam, kurā virzienā ejam, Dievs vienkārši svētī, viss ir kārtībā. Tu pamatjautājumos rīkojies saskaņā ar Dieva gribu, ar veselīgu Dieva vārda mācību, tu esi laimīgs cilvēks. Saproti? Arī tad, kad tu nejūti. Tāpēc Jēzus saka:
Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. (Mateja evaņģēlijs 6:33)
Dzenieties papriekš pēc debesu valstības, un tad pārējās lietas jums tiks pieliktas.
Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. (Mateja evaņģēlijs 6:24)
Neviens nevar kalpot diviem kungiem. Domāsi: “Nu tā, nevar celt savu biznesu, nevar domāt par miljoniem, nevar domāt par kādu pašnodarbinātību vai savu uzņēmumu, vai kaut ko tamlīdzīgu. Tā darot, es varu palikt lepns un man būs vēl viens kungs un atmetīšu Kristu.” Nē, mīļais, draugs. Vispirms tu dzenies un saskaņo savu biznesu ar Viņa vērtībām, tad Dievs svētīs un piemetīs laimes hormonus. Tu saproti domu? Miljonāru klubā pie mums nāks miljonāri. Nākamreiz un aiznākamo reiz ir sarunāts, ka nāks miljonārs, mums viņi jau ir pieteikušies. Pēc tam būs sportists ar sasniegumiem. Pēc tam atkal būs kāds miljonārs. Es skatos un klausos, viņi ir uzņēmēji tikai tāpēc, ka viņi ir tādi piedzimuši, iespējams, tādā ģimenē, ka viņi kaut ko manto, ka viņiem nav jāmācās uzņēmējdarbība. Bet viņi ir tādi paši nelaimīgi kā visi citi, kas ir bez Dieva. Tādi paši cilvēki. Tāpēc cilvēki, kas atnāk pie Dieva un nezina biznesa principus, to ir jāpievelk klāt. Miljonāram, kurš nezina Dieva principus, tie ir jāpievelk klāt, un tad viss ir kārtībā. Jēzus saka, ka pa priekšu dzenieties pēc debesu valstības un tad pārējās lietas, arī laimes sajūta, jums tiks pielikta. Ja kādreiz kaut kur tu to nevari izbaudīt, iekšēji tu to noteikti vari izbaudīt. Viss ir kārtībā. Es runāju to, ko esmu pieredzējis savā dzīvē darbojamies. Vari būt laimīgs viskatastrofālākajā situācijā. Vienkārši fiziskajā miesā tu nevari dabūt tos hormonus tik daudz, jo tev vienkārši nav enerģijas. Varbūt tu varbūt pietiekoši neesi ēdis, smadzenēm ir atņemta enerģija, jo to vajag dzīvību uzturošiem orgāniem. Ja, piemēram, plaušas ir lupatās, tad organisms dod enerģiju lai elpotu, un tad enerģijas nepietiek smadzenēm. Bet iekšēji tu to izjūti. Lūk, ko nozīmē būt laimīgam, pilnvērtīga dzīve.
Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie? Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. (Mateja evaņģēlijs 6:24-33)
Viss ir pareizi: neviens nevar kalpot diviem kungiem – vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Tāpēc Es jums saku: nezūdieties savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit – un šo rakstvietu cilvēks, tā pavirši lasot, saprot, ka viņam nevajag strādāt. Es sēdēšu uz pabalstiem, dzīvošu komunistu ideoloģijā, visi ir vienādi. Manā skatījumā, un šis skatījums nav neprecīzs, lielākā daļa kristiešu atstās Kristu tikai tāpēc, ka viņi nebūs finansiāli neatkarīgi. Tev savādāk nebūs darba vietas un viss, ko tu mācēsi, būs kaut kādas konkrētas darbības kādā fabrikā un tas ir viss. Arī pensija būs tāda, ar kuru tu galīgi nevarēsi izdzīvot. Tu vienkārši atteiksies no Kristus. Tu domā, ka tev tur atnāks ar ieroci un pateiks, vai nu atsakies no Kristus, vai mirsti. Tā jau tas nenotiks, mīļie draugi. Arī tā reizēm notiek, bet tie ir izņēmumi. Tas, ko es sludinu, ir ar jaudu, jo tas nāk no Dieva un no sirds. Jēzus saka: “Nezūdieties savas dzīvības dēļ, ko ēdīsiet un ko dzersiet, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsieties. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Skatieties uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro.” Tie ir dzīvnieki, tos Dievs tiešām baro šādā veidā, bet viņi ir ieprogrammēti strādāt. Viņi dara to darbiņu, vij ligzdas un izaudzina savus bērnus, un izmet no ligzdas. Viņi visu to dara pareizi, pēc programmas. Cilvēks pats izvēlās ko darīt, bet arī viņam ir instinktīva iekšējā programma, kura tiek sabojāta gan ģenētiski, gan savas dzīves laikā, gan ģimenes apstākļu dēļ, gan skolā. “Jums nebūs zūdīties, ko ēdīsim un ko dzersim, vai ar ko ģērbsimies, jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas tiks piemestas.” Saproti? Šeit nav runa neko nedarīt un tev visu piemetīs. Tu būsi laimīgs, bet tev nebūs nekas kā tikai kortizols, stress un slimības, iespējams, arī priekšlaicīga nāve, ja savu dzīvi nepieskaņosi universāliem Radītāja likumiem. Mēs zinām, kas aiz tā stāv – Kristus, Dievs, kuru mēs šeit slavējam un pielūdzam, Viņš vienīgais ir svēts. Mēs esam svēti tikai caur Viņa upuri. Un tā ir žēlastība, ka mums ir Dieva vārds un Viņš ir mums devis Savu atklāsmi, ka mēs varam kaut kādā mērā saskaņot savu dzīvi tā, ka Viņš var mūs svētīt un vispār izturēt. Jēzus tevi mīl, jā, Viņš tevi tā ir mīlējis, ka devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai tev būtu jauns sākums – tas ir arī viss, pie pārējā ir jāstrādā tev pašam. Pirmkārt ir jāstrādā pie savas sirds.
Skaties uz zvaigznēm! Ķeramies klāt pie pašas tēmas, tēmu es jau izklāstīju, bet no kurienes izauga šī tēma? Šī tēma izauga no tā, ka es skatījos debesīs. Tieši tāpat kā Ābrahāmam Dievs lika iziet un skatīties debesīs, un skaitīt zvaigznes, tik pat daudz būs pēcnācēju. Es arī skatos debesīs. Piemēram, vakar no rīta piecēlos, skatos, ka istaba ir tādā sarkanīgā gaismā. Tas bija saullēkts un bija kaut kas līdzīgs varavīksnei, tāds kā stabs, ko es nofotografēju, nopublicēju. Bija kaut kur līdzīgi kādi ielikuši fotogrāfiju. Tās bija debesis, tītas miglā. Es redzu mākoņus un šajos mākoņos tādu kā atspīdumu, kaut kādu gaismas spēli. To es redzu, bet kas ir aiz šiem mākoņiem? Tur ir zvaigznes, Visums. Ābrahāmam Dievs teica: skaties uz zvaigznēm, Viņš neteica: skaties uz mākoņiem. Viņš teica skaties uz zvaigznēm, ne uz miglu, ne uz mākoņiem. Tikpat daudz būs tev pēcnācēju. Svarīga lieta, Ābrahāms skatījās uz to, ko Dievs lika skatīties. Tas izraisīja viņam vēlmi sekot un darīt to, ko Dievs viņam atklāja. Mēs bieži vien skatāmies uz mākoņiem, nevis uz zvaigznēm. Ne tur, kur Dievs lika skatīties, mēs skatāmies tur, kur mēs paši izdomājam skatīties, kā Ādams un Ieva paši izlēma, kas ir labs un kas slikts. Skatāmies uz kaut ko, ko mēs paši gribam un paši arī Bībeli lasām caur savu prizmu. Un tavas smadzenes pēc tavas sabojātās sirds piemet klāt vēl to, ko tu šeit, Bībelē, vari ieraudzīt. Tu Bībelē atrodi attaisnojumu savām darbībām. Kāpēc es pareizi rīkojos? Vai tu zini, ko nozīmē pareiza rīcība? Tu zini, pēc kā būtu jāpieskaņo sirds? Mēs Bībelē meklējam Dieva vadību, lai Dievs vada, piemēram, kurā darbā strādāt. Es jums teikšu ļoti vienkārši, izej vēlreiz Bībeles skolu. Nevis pēc vienas nodaļas Bībelē tevi Dievs vadīja, bet kopumā pēc visas Bībeles veselīgas mācības. Labi, tu tur vari paņemt nost kaut ko, kas ir specifisks konkrētai draudzei, bet, ja tu esi konkrētā draudzē, arī tas ir jārespektē. Jo tu esi kopums, tu esi veselums. Ja tu esi konkrētā valstī, tad tu respektē šīs valsts likumus. Ja šeit ir latviešu valoda, tad tie, kas šeit iegūst pilsonību, viņiem ir jākārto eksāmens latviešu valodā. Tāpat arī katrā draudzē ir sava mācība. Izej vēlreiz Bībeles skolu, lūk, ko tev nozīmē skatīties uz zvaigznēm. Cik viss ir vienkārši, bet mēs gribam visu tā savērpt lai paši redzētu savus mākoņus. Lūk, ko saka Bībele, ja mēs neskatāmies uz zvaigznēm, bet skatāmies uz mākoņiem jeb uz varavīksnēm. Zini, kas ir rakstīts 5. Mozus grāmatas 28. nodaļā? Varbūt labāk nelasiet, bet kādreiz der palasīt. Tur ir šausmīgi lāsti, kas būs par to, ka tu neklausīsi Dievam, ignorēsi Dieva gribu. Tu domā, ka tas neattiecas uz mums. Tur varbūt ir nedaudz no citas kultūras pieejas viss pasniegts tiem cilvēkiem, kas tur dzīvoja, bet jebkurā gadījumā, Jēzus atnāca ne jau lai pazeminātu standartus, bet lai paaugstinātu. Vecajā Derībā tu to nedrīksti darīt, tikai aizliegumi, tikai tādā veidā varēja eksistēt. Tad mūsu gadījumā, caur Jēzu Kristu mēs paši kļūstam tādi, kas esam spējīgi un vēlamies rīkoties pareizi attiecībā pret Dieva gribu. Mēs paši mīlam Dievu un tā rīkojamies ne tāpēc, ka citi saka, lai mūs virza kā tautu vai kādu cilvēku grupu. Viss tas attiecas arī uz mūsu dienām, izņemot visus tos Vecās Derības tā laika likumus, kas bija pieskaņoti Izraēla tautai, bet desmit baušļi paliek nemainīgi.
Un debesis pār tavu galvu būs kā varš, bet zeme zem tavām kājām būs kā dzelzs. (5. Mozus grāmata 28:23)
Iegaumē, kas būs, ja tu skatīsies miglā, nevis zvaigznēs – tas programmēs tavu sirdi. Tas, uz ko tu skaties, par ko tu domā, kur tu virzies, ko tu pats esi izdomājis. Skaties – debesis pār tavu galvu būs kā varš, kā dzelzs, debesis būs aizslēgtas. Ja arī kaut kā, kā caur uguni, kā saka Dieva vārds, tiksi ievests debesu valstībā pēc dzīves uz šīs zemes, tad dzīves laikā debesis būs aizslēgtas. Tu neredzi un nepiedzīvo to, ko Dievs ir vēlējies tev dot. Tu pa priekšu dzenies pēc mantas, lai apliecinātu sevi, ignorējot to, ko Dievs vēlas no tevis. Dari, ko tu vēlies, ej kurā virzienā gribi, bet ir pamatprincipi, pēc kuriem mums ir jāvadās, un tos ir jādabū savā sirdī. Debesis būs kā varš, bet zeme zem tavām kājām būs kā dzelzs – tālāk tur seko, kas viss vien tur nenotiks. Runājot par sajūtām, par hormoniem, kad es lieku dienas citātus, parasti es labākā gadījumā lieku, kad man ir kaut kāds iekšējs apstiprinājums, bet šis iekšējais apstiprinājums nav nekas cits kā ķīmiska reakcija, kas man izsauc apmierinājuma sajūtu, domājot, ka šis ir īstais. Tas ir labi, bet visos gadījumos nedarbojas princips, ka seko savai sirdij, jo sirds ir viltīga. Tur ir tas, ko tu viņā ieliec un īpaši tiem, kas vēl nav nobrieduši, tur iekšā ir daudz mēslu. Pilnībā tu visas savas dzīves laikā to neiztīrīsi. Lai cik tu tur ticēsi, ka Jēzus tevi ir atpestījis un darījis svētu, tu neesi nekāds baigais svētais, caur Viņa asinīm tu esi svēts. Mēs tā vienkārši nevaram uzticēties tam, ko saka mūsu emocijas. Nevadies no emocijām un mirkļa izjūtām, jo šodien tev nebija nekādu emociju, bet ar prātu izdomāji, kas būtu vajadzīgs. Bet ar prātu izdomāt. Tas nozīmē, ka šajā brīdī es nejutos laimīgs vai nebija kaut kādu hormonu pieplūdums. Es nevaru vadīties no tā, ko es jūtu vai nejūtu. Jāvadās ir no veselā saprāta, programmējot pašam sevi, pārģērbjot savu iekšējo cilvēku, mēģinot sabalansēt to, ko redzi un ko vēlies redzēt. Jo vairāk es pieskaņojos Viņam, jo vairāk labu un pareizu lietu es redzu, attiecībā no sava sirds satura.
Ir tāda filma “Ezera sonāte”, kur bija varonim sieva, un bija dakteris, kas atbrauca no Rīgas, un tad parādījās abpusēji hormoni šim dakterim un sievai, jo abiem nebija veiksmīgas laulības. Kā viss beidzās? Viņa palika ar savu vīru. Bet tur bija viens teikums: “Tāpat jau nekas nemainīsies.” Ja apprecas ar alkoholiķi, tad apprecas ar alkoholiķi. Ir muļķīgi pēc tam teikt, ka tu esi apprecējis citu cilvēku. Vienkārši hormoni nomierinājās un tu sāc redzēt cilvēku savādāk. Tu apprecēji tādu cilvēku, kāds viņš bija. Viss atkarīgs no tā, pēc kā tu vadījies, jūtām vai veselā saprāta. Tu pievelc tādus cilvēkus, kāds esi pats. Es esmu redzējis cilvēku, kuram nav viss kārtībā, pilnīgi crazy, viņš aizklīst un atrod sev līdzīgu partneri. Labs darbs, labi izskatās, bet es zinu, ka šis otrs cilvēks arī nav vesels, arī ja, šis cilvēks ir kaut ko sasniedzis savā dzīvē, viņš tāpat ir tāds pats kā otrs. Mums pašiem ir jāmainās. Tas ir iespējams caur draudzi, Dieva vārdu un kalpošanu. Mūsu pamats ir Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana. Tu sāksi garīgi augt tikai tad, kad tu pats sāksi pielietot garīgo disciplīnu un dosi citiem. Ja tev nevajag kalpošanu, tad tā ir tava problēma. Tu vari iet no vienas vietas uz otru, kur tevi mīl, un spekulē ar savu iekšējo ķīmiju. Tas, ko es šobrīd mācu, par laimes hormoniem, tas neatceļ to, ka tā laime ir izjūtās, bet tu nevari no izjūtām vadīties un skatīties miglā, bet skaties zvaigznēs. Tu vari būt kā Ābrahāms, bet vai tavi mērķi ir saskaņoti ar veselīgu Bībeles mācību? Izej vēlreiz Bībeles skolu, atkārtoju vēlreiz. Ja cilvēks nevēlas mācīties Bībeles skolā, tad viss ir skaidrs. Cilvēkam nav nekā saistīta ar garīgumu, viņš vienkārši peld izjūtās. Pēc vienas sarunas nākošajā rītā, kad uzsāku lasīt Bībeli, es sapratu, ka nav jābūt tā, kā ir, un ierakstīju: “Ka jūs uz manis skatāties kā uz supercilvēku, kurš atrisinās problēmas un visus virzīs, patiesībā jūs paši esat supercilvēki.’’ Es ticu, ka tu esi ģeniāls, bet tā migla traucē. Skaties uz zvaigznēm, supercilvēk! Tu esi radīts spožai nākotnei, laimīgai un pilnvērtīgai dzīvei Kristū, mūžīgai dzīvībai, debesu valstībai!
Liels ir Tas Kungs un augsti teicams, neizdibināma ir Viņa varenība. (Psalms 145:3)
Cik svarīgi, ka mēs augstu teicam Dievu arī ar dziesmām. Caur slavēšanu, pielūdzot Dievu, mēs līdzināmies Viņam un Viņš var darboties pie mums, radot izmaiņas. Slavējot mēs pielūdzam un Viņš svētī, un mēs maināmies. Cik svarīgi un labi ir slavēt To Kungu, cik svarīgi pielūgt, būt brāļu un māsu vidū un skatīties, vadīties no zvaigznēm, kur Dievs lika, nevis mēs paši izdomājam, mēs nekādīgi nevaram apiet Viņa principus. Es nezinu to mehānismu, varu kaut ko izskaidrot, bet ne visu. Neizdibināms ir tas ceļš, kā Viņš svētī, pieved īstos cilvēkus. Dievs mūs saved ar īstajiem cilvēkiem, dot skaidru redzējumu, padara mūs laimīgus. Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi, bet Viņš ir dzīvs un Viņam mēs ticam, skatāmies, pielūdzam, dzīvojam pēc Viņa gribas, līdzināmies Viņa tēlam, Jēzum Kristum, kurš nāca virs zemes. Dieva tēls, zemes virsū, kurš mācīja mums Savus principus, ne burtiski izprotot, bet burta garu, meklējot Viņa vaigu. Ticība Dievam ir pats svarīgākais un pārējās lietas tiks pieliktas, ja tu tās darīsi un ja tu skatīsies uz zvaigznēm. Pielūgsim To Kungu.
Svētais Gars, mēs skatāmies uz Tevi un uz zvaigznēm. Tu tik brīnišķīgi esi mūs veidojis, Tu tik brīnišķīgi esi veidojis mūsu īkstis, uz Tevi mēs paceļam savu skatu. Mēs izejam kā Ābrahāms un skatāmies uz zvaigznēm pēc Tavas gribas, pēc Tava prāta. Un cik neizdibināma ir Tava rīcība, darbi un varenība, Tavs spēks, Tava svētība. Paldies par Tavu svētību! Paldies par Tavu labvēlību, ka Tu dari mūs stiprus, ka Tu dari stiprus mūsu pirkstus karam, ka Tu dari stipras mūsu rokas uzvilkt stopu. Ka Tu māci mums karot garīgo dzīvi un mūsu ieroči nav miesīgi, bet garīgi. Paldies, Debesu Tēvs, par laimi būt kopā ar Tevi. Par laimi būt Tevī, ka Tu noliecies pie mums, nolaidi debesis, nokāpi lejā, ka Tu izklīdināji ienaidniekus. Aleluja, slava Tev, Kungs!
Mums ir par ko pateikties Dievam, slavēsim Viņu vienmēr, gavilēsim, tuvosimies, šķīstīsim savas sirdis un tuvosimies Viņam, meklēsim Viņu, kamēr vien vēl Viņš ir atrodams. Aleluja, Tu esi brīnišķīgs, slava Tev, Kungs!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Redzēt zvaigznes” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
