Atstumtība, ko izjūtam kā pieaugušie, bieži vien ir saistīta ar mīlestības trūkumu bērnībā. Vecāki mani pameta, kad biju mazs, un mani audzināja vecvecāki. Tētis un mamma manā dzīvē parādījās periodiski, piemēram, kādreiz paņēma mani pie sevis uz brīvdienām, taču arī šajās reizēs viņi vairāk domāja par alkohola lietošanu un smēķēšanu nekā par mani. Jau četru gadu vecumā man iedeva pirmo alkohola glāzīti. Spilgti atceros reizi, kad biju vecāku mājās, kur valdīja haoss un troksnis, bija daudz cilvēku, kas dzēra un smēķēja, bet es, maziņš puisītis, sēdēju ierāvies stūrī pie palodzes un skatījos ārā pa logu. Tajā reizē mana vecmāmiņa juta, ka kaut kas nav labi, un atbrauca uz vecāku mājām pārbaudīt, vai viss kārtībā. Ieraugot šo dzerstiņu, viņa bija šokā un aizveda mani prom. Tā manī radās nepiedošana vecākiem, jo biju dusmīgs un aizvainots par viņu rīcību.

Viss bija kārtībā līdz pat skolas vecumam, kad sāku izjust bērnībā piedzīvotā sekas. Vienaudžu vidū jutos atstumts, tādēļ pusaudžu vecumā centos dažādos iederēties, piepildīt savu iekšējo tukšumu – lietoju alkoholu, smēķēju, tusējos, bet tas viss nelīdzēja. Es varēju atrasties pat lielā kompānijā, bet justies nepieņemts un viens. Nepārtraukti jutos kā absolūti nekas, niecība, un man parādījās arī pašnāvības domas. Kritu vēl lielākā bezjēdzībā, kurai neredzēju galu. Skolā mani arī apcēla un sita, bet tad vismaz nejutos vientuļš un neievērots, jo mani pamanīja.

Kad man bija 15 gadu, nomira vecmāmiņa, kas mani audzināja, un es nezinu kādēļ sāku just vēlmi lūgt Dievu. Nebiju ticīgs, bet laikam tas bija pēdējais salmiņš, pie kura centos ķerties. Katru vakaru pirms gulētiešanas dažas minūtes lūdzu Dievu. Šo rituālu neizlaidu, lai vai kur un kādā stāvoklī atrados. Turpināju savu veco dzīvi – dzīvoju atkarībās un nepārtrauktā tukšumā, bet katru vakaru lūdzu. Apmēram pagājušā gada augustā sāku lūgt par to, lai Dievs dod man cilvēku, kas spētu man palīdzēt.

Decembrī man uzrakstīja bijusī skolasbiedrene un mēs satikāmies. Vēlāk viņa mani uzaicināja uz draudzi. Pēc divām dienām biju mājas grupiņā un tajā svētdienā – dievkalpojumā. Pamanīju, ka draudzē visi pozitīvi un smaidīgi, un sapratu, ka beidzot kaut kas varētu mainīties. Lai gan jutos nedrošs, tomēr dievkalpojuma beigās iznācu priekšā un pieņēmu Jēzu par savu Glābēju. Šī ir vieta, kur var iepazīt Dievu, iemācīties lasīt Bībeli, saņemt risinājumu katrai situācijai personīgi un iegūt jaunus un uzticamus draugus, kuri atbalsta.

Mēnesi vēlāk aizbraucu uz draudzes trīs dienu semināru inkaunteru, lai vairāk satiktos ar Dievu personīgi, piedotu vecākiem un skolasbiedriem, kas man darīja pāri, kā arī iegūtu fizisku dziedināšanu no pleca traumas. Pēc inkauntera pilnīgi viss apgriezās kājām gaisā, tur es satikos ar Dievu, piedevu visiem pāridarītājiem un saņēmu fizisko dziedināšanu. Dievs mani atbrīvoja arī no atstumtības, atkarībām, tukšuma sajūtas un lamu vārdiem, kurus biju sācis lietot, lai izpatiktu citiem. Pēc inkauntera jutos viegls un brīvs kā spalviņa.

Līdz tam biju tikai pavirši lasījis Jauno Derību, bet, atbraucot mājās, nopirku Bībeli un uzsāku veidot personīgas un regulāras attiecības ar Dievu, katru dienu lasot Bībeli un lūdzot. No tā laika man ir sācies straujš progress visās dzīves jomās. Esmu vesels, brīvs un piepildīts. Neviens cilvēks nespēj sniegt tādu mīlestību, kādu var iedot Dievs. Es esmu tur, kur man ir jābūt, man ir sajūta, ka esmu vietā, kur iederos, te ir mana ģimene, mani draugi un cilvēki, kuriem patiešām esmu svarīgs. Es tā nekur neesmu juties. Piepildījumu, kuru meklēju cilvēkos, alkoholā, es neatradu. Vienīgā vieta, kur es to atradu, bija tieši šeit, draudzē “Kristus Pasaulei”, kopā ar Dievu, un Viņš manu dzīvi ir izmainījis par 180 grādiem. Tagad kalpoju Dievam un plānoju atvērt savu mājas grupiņu, lai palīdzētu citiem piedzīvot savu brīnumu.

Dievs ir labs, Viņš tevi gaida. Viņš tev grib dot vairāk nekā apzinies. Nav nekā labāka par dzīvi ar Dievu, nekas tev nespēs sniegt tādu piepildījumu kā Dievs! Nāc un piedzīvo to!

Roberta Dīriņa liecību pierakstīja Evija Šmatova

Rediģēja Sandija Vēze, Velta Kalniņa un Laura Gruševa