Mani ļoti uzrunāja grāmata, par kuru mēs šodien runāsim. Visas nedēļas garumā es katru dienu to pārlasīju. Tā ir Rutes grāmata. Sprediķi es nosaucu – “Rutes panākumu noslēpumi”. Ja jau tie ir noslēpumi, tad jau mēs tos gribam uzzināt, vai ne? Bībelē ir tikai divas grāmatas, kuras nosauktas sieviešu vārdā – Esteres grāmata un Rutes grāmata. Vecās Derības laikā sievietes nebija tik nozīmīgas kā vīrieši, tomēr bija divas grāmatas, kuras nosauca tieši sieviešu vārdā. Sprediķa mērķis ir, lai tu varētu mācīties no Rutes. Nobeigumā tu uzzināsi, kas Rute ir tev un kāds vispār ir viņas ieguldījums kristīgajā draudzē. Rute bija ļoti stipra bezkompromisu sieviete! Un tikai tādu ticību Dievs var lietot. Tikai tā var kaut ko sasniegt un gūt panākumus.

Soģu laikā, vēl pirms Izraēlā bija ķēniņi, pirms viņi bija iegājuši apsolītajā zemē, Dievs ik pa laikam pacēla kādus vadītājus – soģus, kuri kārtējo reizi izglāba Izraēlu no nepatikšanām. Apkārtējās tautas slikti uzvedās, bet tas tā bija arī tāpēc, ka pats Izraēls slikti uzvedās. Tas bija haosa un juku laiks. Izraēlā patiesi ticīgs cilvēks bija jāmeklē kā ar uguni. Patiesi nodevušos kristiešu bija maz. Mūsdienu Izraēls ir draudze. Arī šodien draudzēs un mājas grupās ir dažādi cilvēki ar dažādiem ticības līmeņiem, un ir arī tādi, kas ir “lokomotīves”, kas velk pārējos. Tie ir tie cilvēki, kuri deg par Dievu, un mēs skatāmies uz to, kā viņi deg. Viņi ir tie, kas uztur atmosfēru, kas uztur virzību, viņi ir tie, kas iedvesmo, un mēs ceļamies un ejam tālāk. Viņus varētu dēvēt par “lokomotīvēm”, par vilcējiem. Lielāko daļu no draudzes darba izdara mazs procents cilvēku. Jo vairāk lokomotīvju ir draudzē, jo vairāk dedzīgu cilvēku, jo lielāks spēks ir draudzei, izmaiņas un arī ietekme uz pasauli.

„Tanī laikā vēl nebija ķēniņa Israēlā; un ikviens darīja, kas šķita taisns paša acīs.” (Soģu 21:25)

Ikviens darīja nevis to, ko Dieva vārds teica, bet to, kas pašam likās pareizi. Iedomājies, ka draudzē mēs darītu to, kas katram liekas pareizi. Iedomājies, ka valstī nav likumu, nav līderu, un ikviens dara to, kas pašam liekas pareizi. Tajā laikā dzīvoja kāds cilvēks, kuru sauca Ēlimelehs, un viņam bija sieva Naomi. Viņiem piedzima divi dēli – Mahlons un Kiljons. Izraēlam nebija Dieva svētības, un tur izcēlās bads haosa un grēku dēļ. Bija uzticami cilvēki, kas palika savā zemē, un bija tie, kas bēga no savas zemes. Ēlimelehs un Naomi kopā ar saviem dēliem izceļoja no Izraēla, no Bētlemes, Dāvida pilsētas Jūdā. Viņi izgāja un apmetās Moāba zemē. Moāba zemē pielūdza citus dievus, notika elku kalpība, bet tajā zemē bija maize, nebija ekonomiskās krīzes, kā tas bija Jūdā. Tur bija elku pielūdzēji, bet viņiem bija labklājība, tāpēc Ēlimelehs kopā ar ģimeni pārvācās uz turieni. Mūsdienās tie ir kristieši, kas meklē savu labumu, kas ir draudzē un ir uzticami tik ilgi, kamēr tas ir pašu interesēs. Izbraukšana peļņā uz ārzemēm ir tieši šāds gadījums. Viņi domā, ka ārzemēs varēs labāk nopelnīt, tāpēc atstāj draudzi, atstāj savu mācītāju, tautu, vecākus un dodas laimes meklējumos. Šādā situācijā bija arī Ēlimelehs un Naomi. Viņi izceļoja, un dēli apprecējās ar vietējām meitenēm. Vienu meiteni sauca Orpa, bet otru – Rute. Rute bija moābiešu meitene no elku pielūgsmes vides, kurai nebija nekā kopīga ar dzīvo Dievu. Mūsu gadījumā tā būtu meitene no pasaules.

Tas, ka tu atstāj savu Dievu, tautu, draudzi, nepaliek bez sekām – Naomi vīrs nomira un aptuveni pēc desmit gadiem nomira arī abi viņas dēli. Arī Moābā valdīja patriarhāts, tajā laikā sievietēm palikt bez apgādnieka bija bīstami. Turklāt viņa nebija savā draudzē, zemē, kurā viņai būtu dažādas garantijas. Ko viņa darīja? Viņas ticība bija vāja. Viņa abām meitenēm teica, lai viņas iet atpakaļ uz savām tēva mājām pie saviem dieviem. Iedomājies, ka tu cilvēkam draudzē, kuru esi aprūpējis, teiktu, lai viņš iet atpakaļ pie saviem dieviem! Orpa skūpstīja Naomi un devās atpakaļ. Rute caur visu Naomi remdeno ticību bija ieguvusi dzīvu ticību Izraēla Dievam. Tas nozīmē, ka Naomi ticēja, viņai bija kādas lūgšanas, viņa nebija savā vietā, draudzē, tomēr viņai bija ticība un viņa to mācīja arī savām vedeklām. Rute, neskatoties uz to, kā rīkojās Naomi, kura bēga no apstākļiem un necīnījās, bija ieguvusi ticību Dievam. Naomi centās pierunāt Ruti, ka viss ir beidzies un ka viņai jādodas atpakaļ, jo Naomi vairs nebija dēlu, ko piedāvāt kā vīru. Viņa domāja, ka Dievs uz viņu ir dusmīgs. Naomi neredzēja, ka, ejot pie Dieva, atpakaļ uz savu draudzi, tautu, Dievs var parūpēties par viņu, par Orpu un arī Ruti. Naomi nebija dzīvas, progresīvas ticības Dievam. Viņa meklēja risinājumu savām problēmā tikai tur, kur ir viņa, nevis Dievā, bet Rutes ticība bija citādāka. Šī ir centrālā Rakstu vieta visā Rutes grāmatā.

„Bet Rute atbildēja: Nespied mani tevi atstāt un no tevis aiziet, jo, kurp tu iesi, es iešu un, kur tu mitīsi, es mitīšu; tava tauta būs mana tauta, un tavs Dievs būs mans Dievs. Kur tu mirsi, es miršu, un tur es gribu būt arī apglabāta. Lai Tas Kungs dara man tā un vēl vairāk, tiešām, nāve vien spēs šķirt mani un tevi.” (Rutes 1:16-17)

Tie ir vārdi, ko mums katram vajadzētu iegaumēt un sev piemērot. Ko saka Rute? Viņa saka: „Es ticu Dievam, neskatoties uz tavu remdeno ticību, es ticu, ka Viņš var parūpēties par mani un tevi. Un es palieku uzticama Dievam, neskatoties uz to, kā rīkojas mana vīra brāļa sieva. Neskatoties uz to, kā tu pati, Naomi, rīkojies, es palieku uzticama Dievam. Es palieku uzticama arī tev (mūsu gadījumā tas ir mācītājam un savai draudzei). Tava tauta būs mana tauta!” Uzticība līdz galam Dievam, mācītājam un draudzei. Viņi bija atstājuši savu priesteri, draudzi, templi, Dievu un tautu, tomēr svešzemniece Rute caur visu Naomi remdenību bija iepazinusi dzīvo Dievu. Kā tas varēja notikt? Tas bija brīnums! Tas ir neloģiski, jo parasti cilvēki neiet tālāk par tiem, kuri viņus māca.

Pēc tam viņi atgriezās Izraēlā, kur cilvēki pazina Naomi. Viņa teica: “Nesauciet mani par Naomi.” Šis vārds tulkojumā nozīmē “brīvība”. Viņa dzirdēja, ka Izraēlā krīze ir beigusies. Motīvs, kāpēc viņa atgriezās savā draudzē, bija tāds, ka pasaulē nebija, ko ēst. Viņa aizbrauca prom tāpēc, ka Izraēlā nebija, ko ēst, bet drīz vien viss pagriezās otrādi, jo nomira visi, kas viņu apgādāja. Kad Naomi atgriezās, viņai bija maza ticības uguntiņa. Izraēlā bija likums par to, ka trūcīgie un atraitnes varēja iet tīrumā un lasīt graudus pēc tam, kad labība bija novākta. Cilvēki speciāli atstāja kūlīšus nabagiem. Rute teica Naomi: “Es iešu un lasīšu!” Tā nebija Naomi ideja. Svešzemniece Rute pati spēja spriest par to, kas būtu labāk. Viņa gāja un darīja. Pēc tam izrādījās, ka lauks, kurā viņa lasīja graudus, piederēja kādam Naomi vīra radiniekam Boazam. Šī radinieka pienākums Dieva priekšā bija ņemt Ruti sev par sievu un gādāt gan par viņu, gan Naomi. Kad Naomi uzzināja, ka Rute šos graudus lasīja tieši pie Boaza, kurš arī viņai bija labvēlīgs, jo ļāva gan padzerties ūdeni, gan bija atsaucīgs vēl citos veidos, viņa atguva ticību Dievam. Boazam Rute iepatikās, tāpēc Naomi nolēma Ruti pamācīt. Boazs bija nopļāvis graudus un savācis savā klētī, kurā arī palika gulēt pa nakti, lai sargātu savu ražu. Viņš bija bagāts vīrs. Naomi Rutei mācīja un teica: “Ej naktī pie Boaza, pacel segu no viņa kājām un nogulies kājgalī.” Faktiski tajos laikos bija tāda tradīcija – ja kāda atraitne tā darīja, tad šis vīrietis viņu varēja ņemt sev par sievu. Tajā visā nebija nekā necienīga. Rute paklausīja Naomi un tā arī izdarīja. Rīta pusē Boazs pamodās un bija ļoti izbrīnīts. Viņš vaicāja Rutei: “Kas tu esi?” Rute atbildēja: “Rute. Ņem mani par sievu!” Boazs piekrita ar piebildi, ka ir vēl kāds radinieks, kuram ir pirmās tiesības uz Ruti un Naomi zemi, tāpēc viņš atbildēja: “Ja šis otrs vīrs tevi neņems, tad es ņemšu.” Lai arī Boazam Rute patika, tomēr viņš rīkojās tā, kā grib Dievs. Vecajo sanāksmē viņš savam radiniekam piedāvāja ņemt Ruti par savu sievu un visu tīrumu īpašumā, taču šis radinieks nepiekrita. Rute tika par sievu Boazam, un vēlāk viņiem piedzima dēls Obeds. Naomi bija bezgala priecīga un pieņēma viņu kā savu dēlu, jo viņš bija jaunais apgādnieks un dzimtas turpinātājs. Par to, kā viņi Obedu audzināja un kā viņiem gāja, nekas nav tālāk rakstīts, bet ir lietas, ko es tev vēl gribu pastāstīt.

“Tad visi ļaudis un vecaji, kas bija pie vārtiem, sacīja: “Mēs esam liecinieki. Lai Tas Kungs dara to sievu, kas nāks tavā mājā, kā Rahēli un kā Leu, kas abas kopā cēla Israēlā namu. Kļūsti laimīgs un vairo bagātību Efratā, un topi daudzināts Bētlemē! Un to bērnu dēļ, ko Tas Kungs tev dos no šīs jaunās sievas, lai tavs nams ir kā Pereca nams, ko Tamāra dzemdēja Jūdam.” Tā Boāss ņēma Ruti, un viņa kļuva tam par sievu; un viņš iegāja pie viņas, un Tas Kungs deva viņai miesas augli, un viņa dzemdēja dēlu. Tad sievas sacīja Naomijai: “Slavēts lai ir Tas Kungs, kas nav licis tev šodien palikt bez radinieka! Lai Viņa Vārds top daudzināts Israēlā! Viņš būs tev par dzīvības atjaunotāju, par balstu tavās vecuma dienās, jo tava vedekla, kas tevi ir mīlējusi, kas tev ir labāka par septiņiem dēliem, ir viņu dzemdējusi.” Tad Naomija paņēma bērnu, ielika viņu savā klēpī un kļuva tam par aukli. Un kaimiņienes deva viņam vārdu, sacīdamas: “Dēls ir dzimis Naomijai.” Viņas nosauca to par Obedu; tas bija Dāvida tēva Isaja tēvs.” (Rutes 4:11)

Rute ir Dāvida vecvecmamma, lai arī viņa nav izraēliete, bet moābiete. Dāvids ir Jēzus sakne, bet Jēzus – mūsu. Sanāk, ka Rute ir mūsu garīgā vecvecvecmamma daudzās paaudzēs. Rutei bija bezkompromisa ticība Dievam. Viņa tika svētīta ne tikai virs zemes, bet arī nākamajos laikos, viņa kļuva kā Marija, kura dzemdēja Jēzu.

“Soģu valdības laikā zemē izcēlās bads. Kāds vīrs no Jūdas Bētlemes gāja, lai apmestos Moāba zemē, – viņš pats, viņa sieva un abi viņa dēli.” (Rutes 1:1)

Naomi un Ēlimelehs izgāja no Izraēla zemes bagātības un labklājības meklējumos. Tulkojumā vārds Naomi nozīmē “jaukā, mīlīgā” jeb “Dievs ir mīlestības pilns”, bet Ēlimelehs nozīmē “mans ķēniņš”. Iedziļinoties viņu vārdu nozīmē, var daudz ko saprast. Tāpēc pievērs uzmanību, jo tas ir par tevi, par mums, kā arī par draudzēm Latvijā un pasaulē. Vārdus viņiem deva vecāki. Par ko tas liecina? Tas liecina par to, ka vecāki ļoti ticēja Dievam, kā arī saviem bērniem. Viņi bērniem novēlēja nevis bēgt uz citu zemi, bet kopā ar Dievu visas problēmas atrisināt uz vietas un uzvarēt. Šie vecāki vēlējās savus bērnus redzēt ticīgus un Dieva svētītus. Diemžēl, viss notika citādāk. Tas, ka viņi izgāja no savas zemes, norāda uz to, ka šiem cilvēkiem bija kāda nepiedošana, sarūgtinājums un mazticība. Atšķirībā no saviem vecākiem, viņi bērnus nosauca vārdos Mahlons un Kilijons. Mahlons tulkojumā nozīmē “kaitīgais”, bet Kilijons – “vārgais”. Nav brīnums, ka viņi abi nomira. Tas, kādus vārdus viņi ielika saviem bērniem, norāda uz to, ka ne viens, ne otrs vecāks noteikti nebija labās attiecībās ne ar Dievu, ne priesteri, ne tautu. Rutes panākumu atslēga ir uzticība Dievam, mācītājam, draudzei, kā arī čaklums. Tā visa antonīms ir seklas attiecības ar Dievu, attiecību trūkums ar mācītāju jeb līderi, neiesaistīšanās draudzē, slinkums un cenas nemaksāšana. Kas notiek mūsu vidū? Kāpēc mēs nemaksājam cenu? Daļa cilvēku ir “lokomotīves”, un pārējie ir tikai tie, kas skatās. Kāpēc mēs tikai skatāmies un nekļūstam par tiem, kuri velk? Vai mums arī nav problēmas attiecībās ar Dievu, mācītāju vai līderi? Vai arī mēs neesam tie, kuri neiesaistās uz simts procentiem draudzes aktivitātēs un vīzijā? Vai arī mēs neesam tie, kuri nemaksā pilnu cenu? Faktiski, Naomi un Ēlimelehs bija tipiskie soģu laika remdenie kristieši. Kad viņi izgāja no savas zemes, Naomi nomira vīrs un abi dēli. Mācība ir vienkārša – draudzes atstāšana nevar būt bez sekām. Neiesaistīšanās draudzē, cenas nemaksāšana, neuzticība savam mācītājam, personīgu attiecību ar Dievu trūkums nevar būt bez sekām.

“Nu viņa kopā ar savām vedeklām posās atgriezties atpakaļ no Moāba zemes, jo viņa bija tur dzirdējusi, ka Tas Kungs esot labvēlīgi uzlūkojis Savu tautu, dodams tai maizi.” (Rutes 1:6)

Kāpēc Naomi atgriezās atpakaļ savā zemē? Tā kā pazudušais dēls – kad viņš bija pie cūku siles un ēda sliktāku barību nekā bija cūkām, viņš atgriezās pie tēva ar cerību, ka kaut ko viņam kāds atmetīs. Tēvs viņu sagaidīja ar atplestām rokām, un viss viņa dzīvē mainījās. Es gribu tev pateikt svarīgu lietu par personīgajām attiecībām ar Dievu. Cilvēks, kuram klibo personīgās attiecības ar Dievu, ir ceļā uz elli. Tas nenozīmē to, ka, pāris dienas nepalūdzot Dievu, tu uzreiz esi ellē. Ja tev nav regulāras, sistemātiskas, pilnvērtīgas personīgās attiecības ar Dievu, tu esi ceļā uz elli. Tu domā – kā tad tā, vai tad ne ticība Kristus upurim ved uz debesīm? Jā, taču, ja tev nav personīgas attiecības ar Dievu, tu nedzirdi no Viņa, tev nav Svētā Gara vadības un tu pieļauj kļūdas. Patiesas svētības ir gadu jautājums, reizēm svētība ir tikai dažu mēnešu jautājums. Manā gadījumā Dievs svētīja mani ar jauniešu draudzi 15 gadu laikā, kā tas tika pravietots. Tu vari gadiem sēdēt draudzē, bet beigās aiziet uz elli.

Kā tu lūdz Dievu? Es mazliet pastāstīšu, kā es to daru. Es ne tikai lūdzu, bet lūgšana man ir arī pārdomu laiks. Es veltu tai savu diennakts labāko laiku, t.i., no rīta, kad mana galva ir skaidra un smadzenes strādā vislabāk. Vakaros parasti esmu noguris. Tātad, ja es no rīta Dievu nepalūdzu, vakaros man nekas nesanāks, vienīgi ar piespiešanos, taču mana galva tad nebūs skaidra, lēmumi būs nepareizi. Rītos es slavēju Dievu, lasu Dieva vārdu, pārdomāju to, un pārdomāju ilgāk nekā kaut ko saku Dievam. Varu vienkārši lūgt mēlēs, tajā pašā laikā domāt par svarīgām lietām. Piemēram, lūdzu Dievam atklāt labāko datumu lielajam evaņgelizācijas pasākumam, paralēli lūdzot mēlēs, un man pēkšņi nāk atbildes – tev vajag izpētīt to, palasīt to, pakonsultēties ar to. Es daudz analizēju sevi, savas kļūdas, kas manī ir jāmaina, ko varu izdarīt labāk. Brīvdienu dēļ man pēdējā laikā nav bijis kārtīgs laiks ar Dievu. Tie, kas mani pazīst, zina, ka, ja darba sapulcēs man nav nekā daudz, ko teikt, es neesmu kārtīgi lūdzis Dievu. To uzreiz var redzēt. Dažreiz man ir sajūta, ka draudze pati no sevis vienkārši aug, ka es neko nekontrolēju. Paliek tā bailīgi, jo nevaru neko koriģēt vai izplānot nākamos soļus. Kas man atliek? Atgriezties kārtīgās lūgšanās, un viss kļūs skaidrs! Es lūdzu pēc draudzes saraksta, no kura visus punktus es pat vienā dienā izlūgt nevaru. Pēc šīm lūgšanām man ir skaidri konkrēti norādījumi konkrētiem cilvēkiem. Lūgšanās es pamatā neprasu, lai Dievs palīdz man saprast, kā darīt to un to, lai Dievs svētī draudzi. Lūgšanās es pamatīgi domāju. To varētu saukt par meditāciju. Tu pat nevari zināt, ko tev vajag lūgt, ja tu neesi kārtīgi to pārdomājis. Vienmēr gan grupiņās, gan kalpošanās ir problemātiskas situācijas. Tu lūdz Dievu atrisināt šo situāciju? Nē. Tu pārdomā, kā to atrisināt, lasi attiecīgās grāmatas, prasi padomus citiem un izdari to. Lūk, tā ir lūgšana. Taču, ja mēs pārejam tikai uz pārdomām un meditāciju, tā jau ir otra galējība.

Draudze, domājiet! Draudze „Kristus Pasaulei” ir radusies tāpēc, ka es vienmēr esmu domājis. Atceros, kad pirmo reizi iegāju mežā un nolēmu lūgt Dievu divas stundas. Ziniet, es visu izlūdzu jau piecpadsmit minūšu laikā un tālāk vairs nezināju, ko Dievam teikt. Man bija tik slikta sajūta, ka nebija nekāda plāna, kā lūgt. Vienkārši, ko iedomājos, to lūdzu. Es ļoti ātri sapratu, ka tā turpināt nevar. Esmu domājis par to, kā citi var lūgt Dievu piecas stundas no vietas! “Dievs, dod to un, Dievs, dod to un to!” Tev “aizvērsies jumts”, šādi lūdzot. Es ar laiku sapratu, ka lūgšana ir kas vairāk nekā tikai „Dievs, dod”. Es lasu dažādas Rakstu vietas, pārdomāju tās, man tas viss notiek ļoti mierīgi. Arī, lasot kādu grāmatu, ja man pēkšņi kāda vieta ļoti uzrunā, es nolieku to un sāku lūgt mēlēs, pārdomājot šo vietu, ja vajag, pierakstu. Citrreiz man šādā veidā top sprediķis. Arī šis. Lūk, personīgas attiecības ar Dievu! Taču svarīgas ir arī attiecības ar savu garīgo vadītāju, savu mācītāju. Ja tās nav, grūti būs dzīvot. Naomi vienkārši aizbēga, taču tam bija sekas.

Zini, kāpēc tev ir grūti ar savu līderi? Iespējams, jau sen tev ir kāds rūgtums un nepiedošana. Jau sen tu nemaksā cenu, un varbūt tev ir sabojātas attiecības arī ar citiem cilvēkiem. Ja tu esi sarūgtināts vai aizvainots, tas ir ļaunāk nekā Jāņos piedzerties. Jo, iekrītot dzeršanas grēkā, nožēlojot to, vēl darbojas Kristus upuris, taču par nepiedošanu Bībelē ir rakstīts, ka, ja tu savam brālim nepiedod, tad Dievs tev arī nepiedos. Un te vairs Jēzus upuris nedarbojas. Man, piemēram, nepastāv tāds jēdziens kā nepiedošana. Nē, jūtas man ir un kāds arī kādreiz “iedur”, taču man nav tiesību apvainoties. Iedomājies dievkalpojumu, kur aiz kanceles iznāk apvainojies mācītājs ar skābu ģīmi un paziņo, ka nevēlas ar draudzi runāt. Varu derēt, ka lielākā daļa atstās tādu draudzi. Atceries, ka cilvēks, kurš ir sarūgtināts, pretojas mācītājam, draudzei, draudzes mācībai, līderim un Dievam. Ja tev ir pretošanās, tad tas ir sarūgtinājums, un tev ir neskaidra galva. Naomi vainoja Dievu par to, ka viņas dēli nomira. Un jebkurš, kam ir neskaidra galva, kurš iziet ārā no Dieva apsardzības zonas, parasti vaino Dievu un stāsta dažādas pasaciņas. Cilvēki ar nepiedošanu skaidri neredz. Viņiem liekas, ka viņi domā skaidri, taču tā nav. Ko šādos gadījumos darīt? Paklausi mācītājam! Atzīsti savu kļūdu un centies izlabot. Centīsimies šo kļūdu kopā atrisināt. Nevar būt kvalitatīvs laiks ar Dievu ar šādiem mēsliem sirdī. Lai jums nepastāv tāds jēdziens kā nepiedošana! Tas ir kā nāves spriedums. Tam seko pretošanās, neskaidra galva un nepareizi lēmumi. Tālākais jau ir laika jautājums. Ja tu gribi iet uz altāra un upurēt, tev vispirms ir jāizlīgst ar kādu, kuram kaut kāds rūgtums pret tevi ir sakrājies. Tā mums māca Bībele. Tev no savas puses ir jāpiedāvā izlīgšana, taču, ja otrs negrib izlīgt, tā jau ir viņa problēma, bet tu no savas puses būsi izdarījis visu.

Šo grāmatu tāpēc arī sauc par Rutes grāmatu, nevis par Naomi grāmatu. Rute bija dedzīga, čakla, uzturēja labas attiecības ar saviem vadītājiem, kaut arī vadītāja bija remdena, nepiedodoša un domāja nepareizi. Rute tomēr zvērēja iet ar Naomi līdz galam, lai kur viņa ietu. Jo nav ideālu līderu, arī mācītājs nav ideāls, –es bieži saucu lietas īstajos vārdos, kas tev var nepatikt. Dievam ir vislabākais plāns tavai dzīvei. Esi kā Rute, kā “lokomatīve”, kas visu dara dzīvu. Aiz tādiem cilvēkiem kā Rute, lai kur viņi ietu, viss uzplaukst. Un es vēlos, lai tu būtu tas cilvēks, kā Rute. Āmen!

 

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Rutes panākumu noslēpumi” pierakstīja Inguna Kazāka, Marta Līdeka un Elita Meirāne, rediģēja Evija Ungure un Ieva Našeniece