Es tev varu pateikt, ka 90% cilvēku, kuriem Bībele ir tikai elektroniski, nevis drukātā veidā, garīgajā izaugsmē atpaliek no tiem, kuri lasa Bībeli kā grāmatu. Ne jau pašā Bībelē ir starpība, bet tavā attieksmē, tāpēc iegādājies normālu Bībeli un ņem to līdzi uz dievkalpojumiem! Man ir liela lasāmā Bībele, kas stāv mājās, un melnā Bībele, kuru ņemu līdzi uz draudzi, lai tu redzi, ka es mācu no Dieva vārda, nevis kaut ko izzīžu no īkšķa. Ar mani Dievs runā caur Savu vārdu. Dzirdamā veidā Dievs ar mani ir runājis tikai vienu reizi, pārējā laikā nākas iztikt ar Bībeli. Pirms kāda laika es slavēju Bībeles jauno tulkojumu latviešu valodā, bet šobrīd es to nevaru lasīt, neiet uz priekšu, neskan, ir kādas vietas, kuras ir precīzākas, bet citas ir galīgi aplamas. Tāpēc, ja esi sācis lasīt jauno Bībeles tulkojumu, lai tev veicas, taču es palikšu pie vecajām vērtībām, Bībeles vecā tulkojuma. Laikam kaut kas nav kārtībā ar jauno Bībeli, ja arī daļai draudzes gribas atpakaļ veco tulkojumu.

Šodien runāšu no konkrētas Rakstu vietas Mateja evaņģēlijā.

“Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas ņēma savus lukturus un izgāja līgavainim pretim. Bet piecas no tām bija ģeķīgas, un piecas bija gudras. Jo ģeķīgās ņēma savus lukturus, bet eļļas tās nepaņēma sev līdzi. Bet gudrās paņēma sev līdz ar lukturiem arī eļļu savos traukos. Kad līgavainis kavējās nākt, tad viņas visas iesnaudās un gulēja. Bet nakts vidū balss atskanēja: redzi, līgavainis nāk, izeita viņam pretim. Tad visas jaunavas cēlās un sakārtoja savus lukturus. Bet ģeķīgās sacīja gudrajām: dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu lukturi izdziest. Bet gudrās atbildēja un sacīja: tā ne, lai nepietrūktu mums un jums, bet noeita labāk pie pārdevējiem un pērciet sev. Un, kad tās aizgāja pirkt, nāca līgavainis, un, kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis aizslēdza. Pēc tam atnāca arī pārējās jaunavas un sacīja: kungs, kungs, atdari mums! Bet tas atbildēja un sacīja: patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu. Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu, nedz stundu, kurā Cilvēka Dēls nāks.” (Mateja 25:1-13)

“Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu, un vienam viņš deva piecus talentus, otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja. Tūlīt nogāja tas, kas bija dabūjis piecus talentus, darbojās ar tiem un sapelnīja vēl piecus. Tā arī tas, kas bija dabūjis divus, sapelnīja vēl divus klāt. Bet tas, kas bija dabūjis vienu, aizgāja un ieraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu. Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem. Tad atnāca tas, kas bija dabūjis piecus talentus, atnesa vēl piecus un sacīja: kungs, tu man iedevi piecus talentus; redzi, es sapelnīju vēl piecus. Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Arī tas, kas bija dabūjis divus talentus, atnāca un sacīja: kungs, tu man iedevi divus talentus; redzi, es sapelnīju vēl divus. Viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, un sacīja: es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu. Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps. Ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis, tad tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainītājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem. Tāpēc ņemiet viņa talentu un dodiet to tam, kam ir desmit talentu. Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir. Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.” (Mateja 25:14-30)

Izlasi šīs Rakstu vietas. Šeit ir runa par desmit jaunavām un talentiem. Vispirms Debesu valstība ir salīdzināta ar desmit jaunavām, kuras izgāja pretī savam līgavainim. Piecas no tām bija muļķes, piecas – gudras. Muļķes ņēma savus lukturus, bet eļļu līdzi nepaņēma, bet gudrās bez lukturiem paņēma līdzi arī eļļu savos traukos. Viņas visas gulēja, un nakts vidū nāca līgavainis. Gudrās cēlās un sakārtoja savus lukturus, bet muļķes gudrajām prasīja eļļu, jo pašām nebija, bet gudrās nedeva un sūtīja viņas pašas pirkt eļļu saviem lukturiem. Gudrās jaunavas bija gatavas satikt līgavaini, un viņas iegāja ar viņu kāzās, un durvis aizslēdza. Pēc tam atnāca arī muļķa jaunavas un gribēja tikt kāzās, taču līgavainis neatvēra, jo viņas nepazina.

Pēc tam seko līdzība par talentiem, un šī sprediķa nosaukums varētu būt arī “Esi uzticams pār mazumu, un tad Dievs tevi iecels pār vairumu,” bet tāds jau ir bijis. Tātad kungs aizceļodams nodeva kalpiem savu mantu un lika to pavairot. Atceries, ka tā patiesībā bija kunga manta. Vienam tika pieci, otram divi un trešajam viens talents, katram pēc viņa spējām. Tas, kuram bija pieci, sapelnīja vēl piecus, tas, kuram bija divi, sapelnīja vēl divus, bet trešais kalps savu talentu apraka zemē, paslēpdams sava kunga naudu. Pēc laika kungs atgriezās un sāka norēķināties ar saviem kalpiem. Pirmo kalpu kungs uzslavēja un nosauca par uzticamu, otro tāpat, un viņi iegāja sava kunga priekā, bet neuzticamais kalps aizbildinājās ar bailēm, un kungs bija dusmīgs, un viņam atņēma to vienu talentu un iedeva tam, kuram jau bija desmit, bet pašu iemeta galējā tumsībā. Gan līdzība par desmit jaunavām, gan par talentiem atspoguļo vienu un to pašu domu, kuru Dievs grib, lai tu saproti, pieņem un lieto. Bet par visu pēc kārtas.

Gudrās jaunavas teica muļķajām: “Ejiet un pērciet sev eļļu,” es būtu teicis vēl skarbāk, jo to vajadzēja izdarīt agrāk, nevis tad, kad jau bija par vēlu. Muļķes eļļu sev līdzi nepaņēma, bet gudrās jau laicīgi savos traukos bija sagatavojušas eļļu lukturim. Viņām bija SAVA eļļa. Tev ir vajadzīga SAVA ticība, SAVS spēks un SAVS svaidījums! Tikko dzirdējām cilvēku liecības no inkauntera, šada veida liecības dzirdam ik pa laikam. Inkaunters ietver atbrīvošanas kalpošanu, un tieši atbrīvošanas kalpošanai ir ļoti liels, negatīvs mīnuss – mēs paļaujamies uz citiem. Precīzāk, caur to mums ir kārdinājums pašiem neuzņemties atbildību par savu dzīvi. Ir tāda dziedātāja Anna Rasela, un viņai ir dziesma ar satīriskiem vārdiem: Aizgāju pie psihiatra, lai uzzinātu, kāpēc es nogalināju savu kaķi un uzsitu zilumu zem acs savai sievai. Ārsts noguldīja mani uz kušetes un sāka rakāties manā galvā. Lūk, ko viņš izvilka no manas zemapziņas – kad man bija viens gadiņš, mamma noslēpa manu lelli un rotaļlietu kasti, nav jābrīnās, ka mūžīgi tagad esmu piedzēries. Kad man bija divi gadiņi, redzēju, kā tēvs skūpstās ar mūsu kalponi, lūk, kāpēc es sirgstu ar kleptomāniju. Kad man bija trīs gadiņi, es sirgu ar ambivalentismu (pretējas domas un jūtas pret cilvēkiem) pret saviem brāļiem (faktiski – atstumtība), un tas dabiski paskaidro, kāpēc noindēju visas savas mīļākās. Esmu tik priecīgs par ārsta apmeklējumu un par to, ko es sapratu! Lūk, kāds secinājums – lai ko arī sliktu es nedarītu, pie tā vainīgs ir kāds cits.

Mums kā kristiešiem nav nekāda iemesla neatbrīvot un nedziedināt cilvēkus, taču mums katram ir jāsaprot, ka neviens cits mūsu vietā mūsu dzīvi nenodzīvos. Draudze, grupiņa, mācītājs un līderis var palīdzēt, bet ceļš ir ejams tev pašam. Tas, ka tu apmeklē inkaunteru un uzzini, kāpēc esi tāds vai šāds, neatbrīvo tevi no atbildības par savu dzīvi šodien. Inkaunterā tu sevi pa punktiem izmeklē, Svētais Gars uzrāda, kādas tev ir problēmas jeb tu uzzini problēmu sakni, bet tas tevi neatbrīvo no atbildības dzīvot savu dzīvi tā, kā to grib Dievs, nevis saskaņā ar tavu bērnības traumu. Cik svarīgi ir tas, ka katram no mums ir sava eļļa, nevis mēs lietojam tikai citu cilvēku, kalpotāju eļļu un viņu aizlūgšanas par mums. Kalpotāji mums uzliek rokas un māca mūs, bet svarīga ir katra paša personīgā eļļa. Tev pašam jātic, pašam no Dieva jāsaņem un pašam jāiet. Tev Dievs palīdzēs caur cilvēkiem, bet tu pats ej un pieaudz, tev ir sava eļļa. Bija piecas muļķes un piecas gudras jaunavas. Piecām nebija savas eļļas, viņas gribēja ņemt no gudrajām, bet gudrajām bija pašām sava laicīgi iegādāta eļļa. Mēs gribam domāt, ka visi citi ir vainīgi pie tā, kādi esam izauguši, līdz ar to negribam uzņemties atbildību paši par savu dzīvi.

Es zinu sakni savai nejēdzīgajai dzīvei, kāda tā bija, pirms es iepazinu Jēzu. Pirmkārt, tā bija padomju laiku bezdievība, otrkārt tā meklējama manā bērnībā, ģimenē. Mans tētis nomira, kad man bija četri gadi, vienkārši nodzērās, un manā dzīvē ienāca patēvs, kurš uz ilgu laiku kļuva par manu nīstāko cilvēku pasaulē. Nevienu citu cilvēku es neesmu tik stipri ienīdis jau no bērnības, un pat pieaudzis es nevienu tā neienīdu kā viņu. Es viņu lādēju un teicu: “Kaut tu nomirtu!” Viņš nemācēja atrast ar mani kontaktu, es arī ne. Šodien, par to atceroties, man negribas raudāt, jo esmu viņam piedevis, tēma ir izsmelta, un tagad viss ir kārtībā, tomēr ilgu laiku esmu dzīvojis ģimenē, kurā ir neciešama atmosfēra. Mēs ar patēvu pat neēdām pie viena galda, no manas puses nāca liels negatīvisms, tāpat arī no viņa. Iela man kļuva labvēlīgāka par ģimeni, un tieši tur es iemācījos smēķēt, gulēt ar meitenēm, lietot narkotikas un alkoholu. Bērnībā mani pēkšņi aizveda uz bērnudārzu un veselu nedēļu atstāja nakts grupā. Es nevarēju saprast, kāpēc vecāki ir mājās, bet man jābūt vienam pašam. Es ļoti labi atceros, kā raudāju, un tas atstāja spēcīgas sekas manā dzīvē. Šādi es varētu meklēt vēl kādas lietas un teikt: “Lūk, kāpēc es tāds biju, lūk, kāpēc es lietoju narkotikas, lūk, kāpēc es dzēru un nevienam nebiju vajadzīgs! Mans tētis bija alkoholiķis, tāpēc arī man ir jābūt alkoholiķim.” Kad es garīgi augu, man nebija inkauntera, mans “inkaunters” bija cietuma kamera. Mana draudze bija cietuma kapelā, kur bija tādi paši brāļi, kāds biju es, un viens cietuma kapelāns. Kad es sāku augt kā kristietis, man nebija atbrīvošanas kalpošanas, kapelāns pat neticēja tam, ka no kristiešiem ir jāizdzen velni. Es pats augu uz Dieva vārda, pats lasīju Bībeli un regulāri lūdzu Dievu, dzirdētos sprediķus salīdzināju ar Bībeli, un viss mans brīvais laiks pagāja kapelā. Man nav bijušas domas, ka kaut kādā veidā es varētu novirzīt atbildību uz citiem cilvēkiem. “Redzi, mana mamma to un šito, redzi, mans patēvs tā un šitādi, redzi, bērnudārzā un skolā…” Man pašam ir atbildība par savu dzīvi.

Draudzē ir garīgā siltumnīca – tev ir vadītājs, tu viņam vari piezvanīt, viņš aizies pie tevis ciemos. Tu vari domāt: “Es tāds piedzimu. Viņš ir vainīgs, viņa ir vainīga.” Ja tev nāk virsū “garīgās mēnešreizes” (es domāju, ka sievietēm tās sakrīt arī ar īstajām mēnešreizēm), tas tev nedod nekādas tiesības terorizēt savu vīru vai sievu, vai grupiņas cilvēkus. Ja tev nāk virsū “garīgās gadareizes”, viss veras ciet un ir tumšs gar acīm, gribas raudāt, kliegt vai apvainoties, jo, redziet, tev ir tādi procesi, tu lieto hormonu tabletes vai vienkārši viss ir sagājis ķīselī, tas tev nedod nekādas tiesības slikti izturēties pret apkārtējiem cilvēkiem. Tev ir jābūt savai eļļai! Un tu vari sevi kontrolēt! Jo Dievs tev nav devis baiļu garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu. Cik svarīgi ir tas, ka mēs neturamies tikai tāpēc, ka mūs kāds tur, bet mēs paši turamies, jo mums ir Dievs, kas mūs tur. Nav svarīgas tavas bērnības traumas. Pretējā gadījumā nav nekādas jēgas tavai ticībai. Kāda jēga vispār ticēt Dievam, ja vainīgs ir kāds cits? Vainīga ir draudze vai grupiņa, mācītājs vai vadītājs, traumas vai hormoni? Draudze nekad nebūs tāda, kādu tu to gribētu. Draudze būs tāda, kāda tā ir, ar visiem cilvēciskajiem trūkumiem. Ja tu esi ideālās draudzes meklējumos, tad vari meklēt tālāk, jo tādas nav. Ja tu meklē ideālo, tad tu esi perfekcionists, un perfekcionistu ceļš ved uz elli, jo viņu perfektajām gaidām seko vilšanās, ticība sašūpojas, un ceļš apstājas.

Gudrajām jaunavām, kuras iegāja Debesu valstībā, bija pašām sava eļļa, un simboliski tās ir kāzas, un līgavainis ir Jēzus Kristus. Jaunavas simbolizē draudzi, un pusei no draudzes nepietika eļļas, lai ieietu Debesīs. Es domāju, ka draudzē “Kristus Pasaulei” lielākajai daļai cilvēku ir pašiem sava eļļa, bet ir arī tie, kuriem tās nav. Ja Jēzus nāktu šodien, Viņš varētu arī pateikt: “Es tevi nepazīstu, kas tu tāds esi?” Tu esi tikai paļāvies uz cilvēkiem, domājis tikai par savām traumām un neko neesi mainījis. Tu neesi cīnījies. Bet tās, kuras bija gatavas, iegāja ar Viņu kāzās (Debesu valstībā, mūžīgajā dzīvībā), un durvis aizslēdza. Un arī šeit, virs zemes, cilvēki, kuriem ir sava eļļa, ieiet Debesu valstībā, aug un nes augļus.

Gribu runāt ne tikai par mūžīgo dzīvību, bet par to, kāda tava dzīve ir šobrīd. Kāda tā ir šodien? Vai tev ir sava eļļa, vai tu dzīvo tikai uz citu rēķina? Piemēram, tu vari cilvēkus pieņemt darbā un tu vari ņemt darbu, kurš ir lietderīgāks? Kurš ir vērtīgāks cilvēks? Kurš sasniegs vairāk – tas, kurš dod, vai tas, kurš ņem darbu? Kurš maksās vairāk nodokļus valstij? Tas cilvēks, kurš pats dod darbu. Ir divu veidu cilvēki – tie, kuri paši dod, tiem ir sava eļļa un otri, kuriem nav savas eļļas. Tas nenozīmē, ka visiem ir jābūt darba devējiem, katrs darbs ir labs, tomēr šis princips atspoguļojas visās lietās. Piemēram, tu ej evaņģelizēt tikai tad, kad iet tavs mājas grupiņas vadītājs. Ja viņš iet, tu ej, ja viņš neiet, tu neej. Lūk, tie ir divu veidu cilvēki – vienam ir sava eļļa, otram nav. Otrs dara tikai to, ko dara citi. Kā skolas laikos skolotājas teica: “Ja viņš ar galvu skries sienā, tu arī skriesi? Ja viņš leks laukā pa logu, tu arī leksi?” Es atceros, ka man tā teica, un es paskatījos pa logu un padomāju, ka tomēr nelekšu laukā. Tu nevari nokļūt debesīs, nevari savā dzīvē kaut ko sasniegt, nevari uzcelt grupiņas vai kalpošanas, ja tev ir vajadzīga cita cilvēka eļļa. Ja tu dzīvo uz citu eļļas, tev nav patstāvības. Šie cilvēki ir nekādi, bet es gribu, lai tev no šodienas ir pašam sava eļļa! Lai tu pats saproti, ka celt Latviju var tikai, ceļot draudzi, lai tu pats gribi piedalīties cilvēku celšanā. Sāc ar mazajiem darbiem.

Tās jaunavas, kas bija gatavas, iegāja Debesu valstībā. Kuras varēja izmantot iespējas? Tās, kurām bija eļļa, tās, kuras lietoja to, kas viņām ir. Tie ir cilvēki, kas lieto to, kas ir, nevis gaida kādus īpašus apstākļus. Cik svarīgi ir lietot to, kas ir, nevis gaidīt, kad būs vairāk. Iespējas paveras tiem, kas tā dara. Kas ir iespējas? Tev ir mērķis un tu gribi to sasniegt. Piemēram, mums ir mērķis glābt Latviju, lai tā būtu brīva un ekonomiski plaukstoša. Lai šo mērķi sasniegtu, ir jāveic apnicīgs ikdienas darbs. Tā ir ikdienas rutīna. Tev ir lielāki vai mazāki mērķi, un tu dari ikdienas darbu. Un tiem, kas iet un dara, kaut kādā brīdi paveras iespējas. Mācītājs Aleksejs Ļedjajevs mums pravietoja, ka šeit notiks tādi brīnumi, par kuriem sāks rakstīt masu mediji, un cilvēki pārpludinās mūsu draudzi. Kāpēc šeit var notikt tādi brīnumi? Vai varētu tā pravietot draudzei, kura netic dziedināšanai, kura nerīko dziedināšanas dievkalpojumus, kura neplāno dziedināšanu un kurā nav inkaunteru?

Iespējas paveras tad, kad, ceļā uz mērķiem, tu strādā rutīnā. Veiksme dzīvē atnāk ne tiem, kam rokās labākās kārtis, bet tiem, kas prot spēlēt ar sliktām kārtīm. Tie, kas daudz ir spēlējuši zolīti, zina, ka uzvara nav atkarīga no kārtīm, bet no tā, kā tās izmanto. Pirms dažām dienām es biju Jūrmalā pie jūras. Tur bija mazi vilnīši, ūdens bija caurspīdīgs. Viļņi pacēla augšā akmetiņus, tie atnāca pie manis, un tad vilnis tos paņēma atpakaļ. Pēkšņi es ieraudzīju skaistu stikliņu, kuru gribēju paņemt sev. Vilnis bija paņēmis šo stikliņu, bet es gaidīju, kad tas nāks atpakaļ ar visu stikliņu. Kad tā notika, es gribēju paņemt stikliņu, bet netrāpīju, vilnis bija ātrāks par manis. Tad vilnis nāca trešo reizi, bet stikliņu vairs nevarēju atrast, cik žēl! Divas reizes man bija iespēja redzēt un noķert stikliņu, bet es nespēju izmantot šo iespēju. Tāpat ir arī dzīvē. Iespējas tiešām izlauzties un izrauties nepaveras bieži, bet izmantot tās var tikai tie, kas tam ir gatavi. Tie ir tie, kas jau iet uz mērķi, jau strādā, tikai viņi ir spējīgi to izdarīt. Ja es būtu gājis uz stikliņu lasīšanas un ķeršanas kursiem un to vien būtu gaidījis, tad tajā brīdī man nebūtu jāgaida pat otrais vilnis, bet jau pirmajā reizē es veikli noķertu stikliņu. Ja draudzē netic brīnumiem, tad tur nevarēs notikt dziedināšanas, jo nenotiek darbs uz to. Ja pat kādreiz būs kāds brīnums, tā būs kā neizmantota iespēja. Tā ir visās dzīves jomās. Pat ja tev pavērsies kāda iespēja, tu nespēsi tikt ar to galā, tu pat nespēsi to ieraudzīt. Iespējas ir visapkārt, tieši tava var atnākt un aiziet, ja nebūsi gatavs to izmantot. Tas var būt kāds uzaicinājums kalpošanā vai arī uzaicinājums no mācītāja vai kāda līdera kaut kur. Piemēram, iespēja būt slavēšanas grupā. Ir cilvēki, kas pat nespēj iedomāties, cik daudz viņi var dot caur šo kalpošanu, cik daudz var sasniegt. Tu nezini un palaid garām Dieva dotu iespēju, un turpini savu pelēko dzīvi.

Tālāk par talentiem. Kas ir talents? Varbūt tu domā, ka tas ir maz? Tās ir sliktās kārtis, ar kurām tev jāspēlē. Tu varbūt teiksi, ka nespēlēsi, ka esi pārāk bailīgs, ka ir trauma no bērnības. Tu domā, ka tev ir tikai viens talents, citam ir pieci – vismaz kaut kas, ko viņš var lietot, kaut kādi uzkrājumi, ko viņš var lietot, kaut kādas rakstura īpašības vai kas cits. Bet viens talents ir trīs tūkstoši sudraba gabalu pēc svara. Patiesībā talents ir svara mērvienība. Tātad šie talenti, ko Dievs mums ir devis, ir daudz. Vai tas būtu viens talents, vai pieci talenti, tas jebkurā gadījumā ir daudz. Katram no mums ir vismaz trīs tūkstoši lietu, ko varam darīt, lai augtu un lai pēc tam mums parādītos kādas īpašas iespējas. Piemēram, vienam no mūsu draudzes dalībniekiem ir savs bizness – grafiskā dizainēšana. Viņam ir klienti, ir ienākumi, lai varētu dzīvot, bet, ja viņš turpinās godprātīgi attiekties pret klientiem, mācīties, lasīt, skatīties dažādus video, kā labāk izdarīt savu darbu, paaugstinās darba kvalitāti, izpildīs klientu vajadzības un pat vēl vairāk, tad pēc kāda laika viņam parādīsies lielā iespēja, kāds piedāvājums, kuru viņš mierīgi varēs izmantot, jo viņam būs bāze. No šīs iespējas viņš pavairos savu biznesu desmit, simts un pat tūkstots reizes vairāk. Ja turpināsi strādāt ar to mazumiņu, kas tev ir, tad Dievs tev dos vairāk. Tev ir doti daudzi materiāli, ko lietot – tavas rokas, kājas, acis, ausis, viss, ko vari iemācīties vai tas, ko jau zini.

Kādam fermerim, kurš audzēja vistas, zeme bieži applūda. Pēc pēdējiem plūdiem noslīka lielākā daļa vistu, un fermeris gāja sūdzēties pie savas sievas, ka viņš vairs nevar izturēt un ka šī ferma neder viņa darbam – ienākumus tā nenesīs, bet pārdot īsti arī nevar. Sieva ieteica viņam nopirkt pīles, jo tās prot peldēt. Mēs ļoti bieži sakām, ka nevaram kaut ko kādu apstākļu dēļ – ferma neder, vecums pārāk mazs vai liels, nepareizais dzimums, nepareizais resnums, bērnības traumas, komunikācijas problēmas utt. Varbūt tu nevari to, ko var citi, bet citi nevar to, ko vari tikai tu. Katram ir savs talents jeb trīs tūkstoši. Katram ir savi talenti jeb talanti un savas spējas. Tās nav tikai tavas, jo ir rakstīts, ka tas Kungs aizceļoja un atstāja Savu mantu tev. Viņš tevi ir radījis īpašu, ar tādām spējām, kādas ir tikai tev. Un tikai tu to vari izdarīt, realizēt. Mums katram ir sava vieta Dieva plānā. Ir jālieto tas mazumiņš, kas mums ir, tās sliktās kārtis, kas mums ir, un tas nesīs lielumu.

“Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā.” (Mateja evaņģēlijs 25:21)

Kas lieto to, ko Dievs devis, tam Dievs dos vairāk. Lielas lietas sastāv no simtiem mazām, bieži apnicīgām darbībām. Džons Maksvels saka, ka cilvēki viņam prasa pavadīt dienu kopā ar viņu, lai kaut ko iemācītos. Viņš pats saka, ka šie cilvēki būs dziļi vīlušies, jo viņa dienā nav nekā ievērības cienīga. No rīta agri viņš pieceļas, apsēžas pie darba galda, domā un pieraksta, tad viņam ir treniņš, pēc tam kontaktēšanās ar cilvēkiem, sazvanīšanās, un tas ir arī viss. Tāda ir Džona Maksvela diena, nekā interesanta. Arī man ir līdzīgi – ceļos no rīta, man ir lūgšanas, Bībeles lasīšana, pārdomas, tad ir brokastis, pēc tam arī sports, pēc tam, ja ir sazvanīšanās, sazvanos ar savas grupas cilvēkiem, vakarā atpūšos. Mans dēls pirms vairākiem gadiem vasarā atbrauca pie manis uz mēnesi. Viņam nebija, ko darīt, tikai visu laiku skatījās televizoru, pat tas apnika, jo tētis taču visu laiku bija savā darba kabinetā, tikai uz pusdienām izgāja ārā. Bija arī lietaina vasara, jūlijā lija lietus, nebija, ko darīt. Tagad brīnos, kāpēc viņš vairs nebrauc pie manis. Pie manis vienkārši nav interesanti. Tā ir rutīna, bet tas ir tieši tas ceļš, kas ved uz panākumiem. Man ir sava vīzija, mērķi un konkrētas lietas, kas ir jāizdara. Konkrēta plānošana, konkrētas lūgšanas, konkrēta darbība, konkrētas grāmatas utt. Arī viss sprediķis, ko katru svētdienu runāju, ir savākts nedēļās laikā, tas ir viss, ko esmu domājis, darījis, pierakstījis un sakārtojis.

Kad nomira Bils Maslamans, slavens basketbola treneris, bērēs pie viņa dēla Ērika pienāca kāds vīrs gados un stāstīja kādu notikumu, kad viņš esot braucis no vienas pilsētas uz otru un ceļa malā ieraudzījis kādu vienpadsmit gadus vecu puisi, kurš ar vienu roku driblēja basketbola bumbu. Šis vīrs piestāja un prasīja, ko puika dara un kur viņš dodas. Uzzinājis to visu, viņš jautāja puisim, vai zina, ka ciemats, uz kuru viņš dodas, atrodas piecpadsmit kilometrus no pašreizējās atrašanās vietas, un ko viņš darīs, kad nonāks galā. Puika to zināja un atbildēja, ka tad, kad nonāks galā, driblēs piecpadsmit kilometrus atpakaļ ar otru roku. Izrādās, ka puika bija šis slavenais basketbola treneris. Kā viņš kļuva tik ievērojams? Kā viņš spēja trenēt, nesot tik daudz uzvaru? Driblējot bumbu ar vienu roku piecpadsmit kilometrus vienā virzienā un ar otru roku piecpadsmit kilometrus atpakaļ. Kā var uzcelt daudz mājas grupiņu? Kā var dziedināt daudz cilvēku? Kā var izglābt daudz cilvēku? Vienreiz nedēļā atnākot uz neformālo pasākumu? Nē! Katru dienu evaņģelizējot līdz apnikumam. Kurš teica, ka dzīve ir viegla? Kurš teica, ka panākumi neko nemaksā? Kā var nopelnīt daudz naudas? Strādājot no agra rīta līdz vēlam vakaram? Nē, ne tā! Darot rutīnu ikdienā. Protams, nevajag aizmirst arī pauzes un atpūtu. Bet, ja godīgi, tad,ja tev vēl nav panākumu, tev nepienākas nekāda atpūta. Pirmo atvaļinājumu es paņēmu tikai pirms kādiem trim gadiem. Tas bija mans pirmais atvaļinājums mūžā. Iepriekš, dzīvojot Limbažos, mēs ar sievu kādu reizi vasarā devāmies astoņus kilometrus kājām līdz ciematam Katvari, tur nebija nekā ievērības cienīga, vienīgi skola, kur strādāja mans patēvs. Tas bija mūsu ceļojums. Pa ceļam salasījām kaut kādas sēnes, bet, kad gribējām taisīt mērci, izrādījās, ka tikai viena vai divas no visām bija ēdamas, pārējās bija pilnas ar tārpiem. Otrs ceļojums mums bija no Limbažiem uz Mucenieku tiltu, tie bija četri kilometri, ko gājām pa šoseju. Nekā ievērības cienīga, vienkārši kopā gājām četrus kilometrus. Lūk, tādi bija mūsu ceļojumi. Garāki ceļojumi pienākas tiem, kas ir gājuši īsākus ceļus. Kamēr neesi strādājis, tikmēr ceļojums tev nepienākas. Un arī tie, kas neiet īsākos ceļojumos jau tagad, var aizmirst par garākām atpūtām. Ja tu nevari atrast laiku, lai aizietu ar savu sievu vai vīru vienkārši pastaigāties, aiziet uz Katvariem, kā tas bija mūsu gadījumā, tad vari aizmirst par garāku ceļojumu uz ārzemēm.

“Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem.” (Mateja 25:19)

Tev ir talenti, tev ir iespējas, kuras tu vari lietot, bet augļi nav redzami uzreiz, jo ir vajadzīga pacietība, lai būtu augļi. Mēs ar sievu vienu dienu skrējām pa Siguldas kalniņiem, bija saulains un spiedīgs laiks. Skrienot tik karstā laikā, gribas domāt tikai par galapunktu, jo tur varēs atvēsināties. Kad skrienot tu domā par galamērķi, kļūst grūtāk. Tad es parasti saku sev: “Cik labi ir skriet te un tagad! Cik labi strādā mans organisms un mana sirds! Kā asinis riņķo! Cik patīkama sajūta ir tieši tagad.” Skrienu tālāk, domas pārslēdzas un kļūst vieglāk. Vajadzīga pacietība un koncentrēšanās nevis uz galamērķi, bet uz ikdienas rutīnu ceļā uz mērķi, tad arī pavērsies tavas lielās iespējas, un tavs darbs agri vai vēlu nesīs augļus. Katra cilvēka iespējas un talenti nav vienādi, bet alga ir viena – panākumi, kā arī mūžīgā dzīvība, ja runa ir par garīgo kalpošanu Dievam. Kā tu domā, vai celt un vadīt mājas grupu ir kalpošana? Tā nav kalpošana. Vai evaņģelizācija ir kalpošana? Tā nav kalpošana. Kalpošana ir slavēšanas kalpošana, sagaidīšanas kalpošana, maizīšu uzsmērēšana grupiņā, grafiku taisīšana, video kalpošana, montēšana u.c. kalpošanas. Grupas celšana nav kalpošana, tas ir tāpat kā personīgas attiecības ar Dievu.

“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.” (Mateja 28:19)

Evaņģelizācija ir nepieciešamība katram kristietim, bet pārējais ir kalpošana. Ja runa ir par kalpošanu draudzē, tad tā gan nav evaņģelizācija, bet tomēr ikdiena, kā katram kristietim būtu jādzīvo. Tātad ne uzreiz Kungs atnāca, bija vajadzīga pacietība. Ne uzreiz ir rezultāti, kādus mēs vēlamies. Un katras iespējas, talenti un kalpošanas nav vienādas. Šonedēļ es skrēju mežā, iepriekšējā dienā bija lijis lietus, bet mežā nebija nevienas peļķes. Skrienot rudenī, tur ir dubļi. Tie, kas ar mani kopā ir skrējuši, zina, kā izskatos pēc tam. Bet vasarā mežā ir pilnīgi sauss. Kāpēc sauss? Tāpēc, ka koki zaļo, ir vasara, un kokiem ir vajadzīgs ūdens – valgme. Kad tu skaties uz skaistām ainavām, redzi, ka tās ir zaļas un kuplojošas. Tas viss ir ūdens dēļ. Koki uzsūc ūdeni, tāpēc tie zaļo, un takas ir sausas. Kāds vjetnamiešu dzejnieks Lī Vong Jang ir teicis tādus vārdus: “Ļoti skaisti un sausi ir mežā vasarā. Vasaras mežs ir brīnišķīgs, ļoti mīļš un mīksts. Tajā pastaigāties ir vienkārši silti un labi.” Piecām jaunavām, kurām nav savas eļļas, kuras tikai velk dzīvību un savu rutīnu nedara, nav vajadzīgs ūdens, jo ūdens ir vajadzīgs tikai tam, kas aug. Ja tu esi tas, kurš aug un kuram ir vīzija un mērķi, kas tiecas uz priekšu un ikdienā strādā, tu automātiski uzņem Svēto Garu, zaļo un audz, un esi patīkams. Tu esi tas, kuram gribas sekot un līdzināties. Tu esi tas, kuram ir pārpilnība. Tu esi viens no tiem, kas cieši ir nolēmis iet līdz galam. Šādi cilvēki ir kā mežs, kurā ir brīnišķīgi pastaigāties. Vienīgo talentu atņem tam cilvēkam, kurš to nav licis lietā, bet bezmērķīgi glabājis savas dotās spējas. Viņam to atņem un iedod tam, kuram jau ir desmit. Tas, kuram nav, ir kā dubļains mežs bez lapām.

“Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir.” (Mateja 25:29)

Nav iespējams to uzturēt, ja esi kaut ko sasniedzis, jo tu vai nu audz, vai arī ej mazumā. Tāpat ir arī laulībā. Ja ir piedzīvota laba diena, to nevar uzturēt, vajag turpināt strādāt, lai būtu vēl daudz labu dienu, jo pretējā gadījumā kļūst sliktāk. Nepastāv tāds punkts, kurā mēs atpūšamies un tur paliekam. Runājot ar cilvēkiem, ieklausies, kādi ir viņu sapņi. Lielākoties vīrieši teiks, ka grib skaistu sievu, dārgu mašīnu un lielu māju. Ar to viņi domā, ka kādreiz varbūt gadīsies iespēja, un viņi dabūs to visu un tad dzīvos to uzturot. Ja tu redzi cilvēkus, kas kaut ko ir sasnieguši un to vienkārši uztur, tad drīz viņi ies mazumā. Piemēram, tu atver vienu skaistumkopšanas salonu, bet, ja to vienu tikai uzturēsi, pēc kāda laika tev blakus kāds uzcels lielāku salonu, un beigsies viss tavs bizness. Līdzīgi kā ar sporta klubu Siguldā, uz kuru gājām kopā ar sievu – blakus tika atvērts cits, lielāks sporta centrs, un visi no mazā sporta kluba pārgāja uz jauno. Tāpat ir ar mājas grupiņām – ja tev ir pieci cilvēki, kurus gribēsi tikai saglabāt, tad pēc laika tevi pašu apglabās. Ja grupiņā ilgstoši ir vieni un tie paši cilvēki, tad šāda grupiņa ir mirusi.

Nekad neko nevajag uzturēt, bet plānot un strādāt tālāk. Ja tava mājas grupiņa ir nomirusi, tavs bizness ir nomiris, tava ģimene ir nomirusi, atceries, ka ir Dzīvības Kungs! Kad Viņš dveš, tad viss kļūst dzīvs. Kad tu sāksi lietot tās sliktās kārtis, kas tev ir, tu gūsi panākumus. Es izstāstīšu notikumu par kādu cilvēku. 1926. gadā ārsti veica eksperimentu kādam divdesmit septiņus gadus vecam epileptiķim, kuram šī slimība bija ļoti smagā un neparastā formā, ārsti veica operāciju, izgriežot daļu no smadzenēm, kas bija atbildīgas par epilepsijas posmiem. Slimība tiešām tika izārstēta, bet izrādījās, ka pacientam pilnīgi pazuda īstermiņa atmiņa, viņš pat neatcerējās ārstus, kas viņu ārstēja. Viņš jau sen bija pārvācies dzīvot citur, bet joprojām katru dienu gāja atpakaļ uz savu veco māju, kurā vairs nedzīvoja. Viņš katru dienu varēja lasīt vienu un to pašu žurnālu un nezināja, kā aiziet uz tualeti, kā arī, vai ir ēdis, vai nē. Viņš nezināja arī to, ko bija ēdis. Viņš atcerējās tikai to, kas bija līdz operācijai. Viņš bija iestrēdzis laikā un nespēja vairs augt. Lūk, rudenīgs mežs, kurš vairs neuzsūc valgmi. Es skatījos kādu filmu, kurā bija mazliet dīvaina vecmāmiņa, viņa sēdēja un nepārtraukti skatījās seriālus. Kad pie viņas atnāca dēls, lai runātos, viņam bija jāpāriet šo seriālu pasaulē. Lai ar viņu sarunātos, viņam bija jālieto varoņu vārdi. Es ar šausmām skatījos uz šo sievieti. Cilvēks vienkārši eksistē un savu dzīvi pavada pie TV ekrāna. Tad es sāku domāt par cilvēkiem šodien, kas ir bez mērķa, bez svaidījuma, bez ticības, bez morāles principiem, bez Dieva. Viņi ir kā dārzeņi, kas pie TV vienkārši nosit savu laiku, kas ir dots virs zemes, līdzīgi kā šis cilvēks bez atmiņas. Tādiem cilvēkiem, ja ir bijuši kādi sapņi, tad nav bijušas ikdienas darbības. Es tevi aicinu sapņot un darboties, jo tie, kas iet mazumā, nonāk ļoti bēdīgā stāvoklī. Lūk, ko es uzskatu par īstu dzīvi: Dzīvot nozīmē katru dienu domāt par to, ko darīsi rīt, sapņot, kāda tava dzīve būs rīt, kāda tava Latvija būs rīt. Sapņot, plānot, redzēt un katru dienu veikt rutīnu ceļā uz to, ko iepriekš esi izdomājis; šodien es domāju, rīt es izdaru. Kāds japāņu gleznotājs uzzīmēja koku un tā galotnēs – putnus, un apkārt atstāja ļoti daudz vietas. Un kāds jautāja: ”Kāpēc ir atstāts tik daudz brīvas vietas?” Gleznotājs atbildēja: “Putniem taču arī kaut kur ir jālido!” Es aicinu tevi domāt, lūgt, slavēt, plānot, redzēt, sapņot un strādāt!

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu pierakstīja Ieva Našeniece, Evija Ungure un Iveta Kļavinska, rediģēja Evija Ungure un Ieva Našeniece.