Šodien ir brīnišķīga diena, tā patiešām ir laba diena. Es saprotu, ka iekšēji kāds var tā nejusties, bet tas nemaina būtību, tā ir brīnišķīga, laba diena, un šo laiku, kas mums ir dots, mēs paši izmantojam tā, kā spējam, kā mēs paši esam veidojuši savu sirdi. Bībele saka:

Pāri visam, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība! (Salamana pamācības 4:23)

Rūpējies par savas sirds saturu. Mēs arī izjūtam notikumus sev apkārt, izjūtam arī tad, kad esam kādās krustcelēs, saprast un izdarīt pareizo izvēli, rīkoties. Bieži vien rīkojamies pat neapzināti, automātiski, ieradumu un savas sirds satura dzīti. Es nezinu, kā tur ir ar to muzikālo un absolūto dzirdi, kad skolā, neatceros kādā klasē, varbūt 4. vai 5. klasē, bijām mazi puikas, tad taisīja atlasi, it kā speciālisti atlasīja tos, kuri dziedās zēnu korī, man šķiet, ka lika kaut ko atkārtot, nodziedāt “Kur tu teci, gailīti mans?”, kaut ko pārbaudīja un tad atlasīja, bet mani neatlasīja. Cik atceros, man laikam gribējās gan, lai mani atlasa, jo nu vismaz tevi tur būtu atlasījuši un pēc tam jau varbūt vari arī nedziedāt, tevi atzina par derīgu. Nu diez vai es tajā laikā varētu kaut ko izvēlēties, ja tu biji kaut kur pieņemts, tad tas bija arī jādara. Nezinu, kā ir ar to dzirdi, bet es dzirdu, ja kāds dzied šķībi, dzirdu katru nepareizu noti, man no tā rodas zināms diskomforts, ja es dzirdu mūzikā kaut ko nepareizu, un es tur neko nevaru darīt. No kā tas ir? Kāpēc tik ļoti dzirdu? Es domāju, ka tas bija jau tad, kad mani neatlasīja zēnu korim, iespējams, ka speciālisti ne tā pārbaudīja, varbūt ne tiem mērķiem, es nezinu, bet es dzirdu un acīmredzot šie cilvēki nevarēja noteikt to, es dzirdu vai nē. Raimonds Pauls jau nav dziedātājs, viņš ir komponists, mūsu tautas dižākais, dzīvs esošais mūziķis, komponists, maestro. Es domāju, ka daļēji tas ir iedzimts, neesmu to visu tik ļoti izpētījis, kādu pusi no visa mēs mantojam caur gēniem. Mana māte ir mūzikas skolas skolotāja. Metronoms bija mana rotaļlieta, kad mammas nebija mājās, es to ieslēdzu, tur bija tāds atsvariņš un metronoms skanēja – tik, tik, tik, tik. Es pat īsti nezināju, kam tas ir vajadzīgs, bet tāds tur bija. Mamma pasniedza arī dažādas privātstundas, un kad mamma ņēma skolniekus mājās, es dzirdēju: “Vieni, divi, uni, vieni, divi, uni,” mēs dzīvojām divās istabās, un ļoti labi visu vienmēr dzirdēja, un kad atnāca kāds privātskolnieks, es gaidīju, kad viņš aizies. Es domāju, ka daļēji tas ir tas, ko es dzirdēju bērnībā, daļēji tas ir iedzimts, bet šī izjūta ir un es dzirdu mazākās nianses. Kad tos ir ļoti daudz, tad jau vairs nevar klausīties, un tādu nemaz nevajag klausīties. Ja tu kaut ko taisi, mēģini, tad, protams, no tā neizbēgs, bet ja tas ir priekšnesums, tad kādēļ tādu klausīties? Kāpēc es to teicu? Jo tieši tāpat ir noskaņota arī mūsu sirds, daļēji tas ir no brīža, kad esam piedzimuši no augšienes, daļēji no brīža, kad esam nākuši šajā pasaulē, kā Pāvils raksta, ka pat pagāniem bauslība ir rakstīta sirdīs:

Jo ar to viņi pierāda, ka bauslība ierakstīta viņu sirdīs [..]. (Romiešiem vēstule 2:15)

Cilvēkam ir arī iekšējā izjūta, sirdsapziņa un mēs zinām, ka sirdsapziņu var arī notrulināt tā, ka tu vairs nedzirdi sirdsapziņas balsi, pati sirdsapziņa var būt nepareizi ieprogrammēta vai iestatīta, tātad tevi sajūsmina, priecē un virza tādas destruktīvas domas jeb iestrādes tevī un tev šķiet, ka tā ir tava sirdsapziņa, bet sabojātā sirdsapziņa. Un šādam cilvēkam diemžēl nav nākotnes, ja viņš pie tā paliek un necenšas neko mainīt, un, lai mainītu savu sirds saturu, tas nav vienas dienas jautājums, bet viss sākas ar to, ka tu apzinies, sāc rīkoties, tu sāc lūgt, un tad izveidojas līdzīgi kā mūzikā, daļēji ģenētiski, daļēji esi iemācījies, tu esi Viņa vadīts. Jo vairāk lasi Dieva vārdu, jo vairāk to pārdomā, un vēl piebildīšu – ja tu to dari veselīgi, ja veselīgi izproti Bībeli, nevis vienkārši ņem kādas daļas no Bībeles, izrauj un pienes tās. Ja neņemam vērā, piemēram, tā laika kultūru, kāds visam ir vēsturiskais konteksts, bez veselīgas domāšanas, Bībeles izpratnes, mēs pieņemam atkal nepareizus lēmumus, pēc tā apliecinām, lūdzam, tas nonāk mūsu sirdīs, un mēs esam tajā saucamajā Dieva vadībā, kuru tu domā, ka tā ir Dieva vadība, taču tā nav. Dieva vadība ir ļoti vienkārša, tu pats rūpējies par savu sirds saturu.

Kad es kristījos, starp citu, tas bija cietuma ēdnīcas baseinā 2000. gadā, un cilvēki, kuri mani kristīja, bija no Jēkabpils vietējās brīvbaznīcas, tur bija vairāki cilvēki, kādus no tiem zinu, kādus nezinu, kas ar tiem ir noticis tālāk. Bet cilvēks, kurš mani kristīja, runāja par sirdsapziņu. Ja mana sirdsapziņa ir tīra Dieva priekšā, tad viņš mani kristīs, tāds bija tas jautājums. Es to daru nedaudz savādāk, es kristāmajam uzdodu jautājumu, vai viņš tic, ka Jēzus ir Kungs viņa dzīvē, ja jā, tad es kristu. Tur bija nedaudz savādāk, tur bija vārds sirdsapziņa, tas ir iekšējais kompass, iekšējā izjūta, ka tu redzi, jūti – tur nevajag, bet tur vajag. Kad esi krustcelēs, tu apsēdies, padomā, vai arī vienkārši nedomājot rīkojies, jo tev ir pareizi sirds iestatījumi, garīgā izjūta, nevis vienkārši emocionālā izjūta. Tu vari just daudz ko, bet šajā gadījumā tā ir garīgā izjūta un, ja tā ir trenēta, tāpat kā mūziķi trenējas, viņš dzird visu. Es domāju, ka katram, kurš mūziku klausās, vajadzētu sadzirdēt. Ja tu klausies mūziku vidē, kur ir pareizas notis, un tad nonāc vidē, kur ir nepareizas notis, tad vajadzētu dzirdēt, bet es zinu, ka ir cilvēki, kuri totāli nedzird, tas arī ir kaut kas dots vai nedots no Dieva, kaut kas cits cilvēkam vairāk ir izteikts, citas lietas viņa dzīvē, smadzenēs un sirdī, arī ieradumos. Ja tev ir pareiza sirds izjūta, tu pareizi spēj rīkoties, un tik daudz ir garīgu cilvēku, kuri saka: “Svētais Gars teica, mani vada Svētais Gars darīt to, teikt to, iet pie tā,” patiesībā tas nav Svētais Gars, bet tie ir kaut kādi nepareizi sirds iestatījumi, kaut kas iestrādāts, ko tu domāji, ka tas ir pareizi vai arī tas ir ģenētiski mantots, ar ko tu neesi ticis galā vai vienkārši grēks, kuru tu esi pieņēmis par normu. Grēku formas ir dažādas, ir tādas, kas neatbilst Dieva principiem, cilvēks cenšas tā pa vidu.

Es gribēju teikt par to, kas notiek pa vidu. Kad Pāvils devās uz Jeruzalemi pēc misijas ceļojumiem, tur bija bīstami, viņš bija pazīstams, par viņu domāja kā par bauslības, par Dieva ienaidnieku, arī vietējās kristiešu draudzes, un, kad viņš ieradās Jeruzalemē, tikās ar apustuļiem, Jēkabu un Jēzus brāli, tad viņi tam ieteica, lai viņš ņem līdzi vēl četrus cilvēkus, lai noskuj galvas, lai iet kopā ar šiem cilvēkiem, tā bija tāda viltība, tajā laikā viņš šiem cilvēkiem skaitījās kā garīgais skolotājs, viņi apcirpa galvas, veica šķīstīšanās laiku, un ja viņš šādā veidā ar viņiem ieietu templī, tad visi redzētu, ka viņš tomēr ievēro bauslību, jo Pāvils šķīstās, mācekļi ir nodzinuši plikas galvas. Pāvils paklausīja un viņi tā arī darīja un iegāja templī, taču templī viņu arestēja. Tauta sacēlās, izrāva viņu ārā no tempļa, iejaucās romiešu virsnieks un, pateicoties viņam, Pāvils palika dzīvs.

Tāpēc dari, ko mēs tev sakām! Mums ir četri vīri, kas Dievam solījušies. Ņem tos pie sevis, šķīsties ar tiem un samaksā par viņiem, lai viņi apcērp galvu, tad visi zinās, ka tie ir nieki, ko viņi par tevi dzirdējuši, un ka arī tu pats dzīvo pēc bauslības. Bet par pagāniem, kas kļuvuši ticīgi, mēs esam lēmuši un rakstījuši, lai viņi sargās no elku upuriem, asinīm, nožņaugta un netiklības. Tad Pāvils, šos vīrus pie sevis ņēmis un nākamajā dienā ar tiem šķīstījies, iegāja Templī un paziņoja, ka viņi turpinās šķīstīšanās laiku, līdz kamēr par ikvienu no viņiem būs atnests upuris. Kad septiņas dienas gandrīz jau bija galā, Āzijas jūdi, redzēdami viņu Templī, sakūdīja visus ļaudis un sagrāba viņu, saukdami: “Israēlieši, nāciet palīgā! Šis ir tas cilvēks, kas visur visus māca pret tautu, bauslību un pret šo vietu, un turklāt viņš ievedis grieķus Templī un sagānījis šo svēto vietu.” Jo viņi iepriekš bija redzējuši efezieti Trofimu kopā ar viņu pilsētā un domāja, ka Pāvils to ievedis Templī. Tad visu pilsētu pārņēma uztraukums, saskrēja ļaudis un, sagrābuši Pāvilu, vilka to no Tempļa ārā; un tūdaļ durvis tika aizslēgtas. Kad tie dzīrās viņu nonāvēt, rotas komandierim pienāca ziņa, ka visa Jeruzāleme esot nemiera pārņemta. Paņēmis kareivjus un virsniekus, viņš tūdaļ steidzās pie tiem lejā; bet šie, ieraudzījuši komandieri un kareivjus, mitējās Pāvilu sist. (Apustuļu darbi 21:23-32)

Vai šī viltība nostrādāja? To ieteica apustuļi, Jeruzalemes draudze, Jēkabs: “Klausies, ir baigi bīstami, ja tu gribi šeit misiju turpināt, savu darbu, ko tu gribēji izdarīt, tev vajadzētu parādīt šiem jūdiem, lai viņi tā kā nomierinās, ka tu tomēr ievēro bauslību.” Vai to vajadzēja darīt? Tas bija Pāvila ziņā, darīt to vai nedarīt, viņš paklausīja šiem cilvēkiem, to izdarīja, bet vai tādēļ tas viņu pasargāja? Šiem jūdiem bija pilnīgi vienalga, vai viņš ir iegājis templī vai nē. Tur bija minēts cilvēks Trofims, ar ko kopā bija iegājis, viņi tik un tā apgalvoja, ka viņš ir ievedis pagānu svētajā vietā. Viņš it kā darīja visu tā kā vajag. Jūdiem tik un tā bija sava versija. Tie, kas kaut ko grib izdarīt, viņi to arī izdarīs, neskatoties uz tavām viltībām, uz tavu, tā saucamo, gudrību. Pāvils pats bija tas cilvēks, kurš nostājās pretī Pēterim, kad viņš liekuļoja. Kad Pēteris bija kopā ar pagāniem, viņš ēda maizi ar viņiem kopā un, kad bija klāt pārstāvji no Jeruzalemes draudzes, no jūdu draudzēm, tad viņš neēda, liekuļoja. Pāvils atklāti nostājās pretī. Daudz neatšķiras šis notikums no notikuma ar Pēteri un Pāvilu. Vai tas palīdzēja? Nē. Un tieši tāpat tas ir arī ar to, ka mēs sev kaut ko iestāstām, pieņemam, tas nokļūst mūsu sirdī, mēs tā rīkojamies, un tam ir sekas arī tad, ja tas ir kaut kāds vidus ceļš.

Vai tu vari bez fiziskas piepūles pacelt, piemēram, mikrofona statīvu, ja tu nepieliec fiziski savu enerģiju? Nedaudz ir jāvelta sava enerģija, gan intelektuālā, garīgā, gan arī vienkārši fiziskā enerģija. Un tu tur neko nevari izdarīt, tas ir princips, tādi ir Dieva likumi. Ir ne tikai garīgie Dieva likumi, bet arī fiziskie, un šis ir fizikas likums un tā Dievs ir radījis pasauli, un tu tur neko nevari izdarīt, ja nu vienīgi kosmosā, radot telpu kosmonautu treniņiem, kur ir bezsvara stāvoklis, kas speciāli tiek radīts, bet tas tiek radīts, tiek pielietota papildus enerģija, lai to izveidotu. Šo principu nevar pārkāpt. Vai tu vari pārvarēt šo principu? Un tieši tāpat kā ir fizikas principi, ir Dieva likumi. Saproti, tavām vērtībām ir jābūt balstītām tieši Viņa vārdā, nevis vienkārši burtā, bet garā, Viņa likumos. Tu vari to lietot, bet pāri tam pārkāpt tu nevari tam. Un tāpat ir arī ar to, kas ir nonācis mūsu sirdīs. Tu nevari tam pārkāpt pāri – tas, kas tur ir, tas tur ir. Tas, kas tu esi, tu esi. Dotajā brīdī tu neko nevari tur mainīt, dotajā brīdī, sekundes laikā tu nevari to mainīt. Saproti? Un mainās tad, kad mainās sirds saturs, mainās tad, kad mainās domāšana. Un sprediķa tēma man ir “Sāc ar lūgšanu!” Es palūdzu atnest savu grāmatiņu “Personīgas attiecības ar Dievu”– ja tu vēl nezini, kā lūgt, ņem šo grāmatu, studē, sāc ar lūgšanu. Šeit ir ļoti smalki aprakstīts, kā to darīt. Vai es lietoju šo sistēmu, kas šeit ir minēta? Nē, nelietoju. Nē, nelietoju, šis ir pamats, man ir sava sistēma, kā es lūdzu Dievu, bet tā ir sistēma. Tā patiešām ir sistēma, tas nav tā, ka es obligāti pieturos pie kaut kādiem punktiem, tā ir radoša sistēma. Šis ir pamats, no kura izriet, kā tu izveido pats savu lūgšanu dzīvi, kā tu pats strādā ar sevi, ar savu sirdi, kā tu pieņem lēmumus. Sāc ar lūgšanu! Dieva vārdā ir rakstīts – vispirms turiet lūgšanas, pielūgšanas, aizlūgšanas, vispirms, tas ir vissvarīgākais!

Tad nu es pamācu tevi vispirms turēt lūgšanas, pielūgšanas, aizlūgšanas, pateicības lūgšanas [..]. (1. Timotejam vēstule 2:1)

Tas ir pamatu pamats. Tāpēc ka bez lūgšanas palīdzības nevar mainīt savu sirdi. Jo tieši sirds ir tas, kas jāsargā visvairāk, par ko ir jārūpējas, jo šī sirds enerģija ir tā, kas tevi virza, šī garīgā sirds enerģija virza, pat tavu domāšanu tā nosaka.

Pāri visam, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība. (Salamana pamācības 4:23)

Tava domāšana der tik daudz, lai ieprogrammētu savu sirdi. Tik daudz tā der, lai redzētu, kas ir pareizs, kas – nepareizs, arī tad, ja tu neizjūti to kā pareizu, tu sāc pie sevis strādāt attiecīgā vidē, tā ir draudze. Tāpēc ir lieki domāt, ka cilvēks bez draudzes, cilvēks bez lūgšanas var būt garīgs, viņš tāds pusgarīgs var būt, tāds vāji garīgs, bet ne garīgs. Tik garīgs, cik nepieciešams būt katram kristietim, jo Dieva vārds saka “kas tic Viņam, tam ir mūžīgā dzīvība”, lai aizietu līdz galam, kaut kāds garīgums tomēr tiek prasīts.

Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu. (Jāņa evaņģēlijs 17:3)

Dieva vārdā ir teikts “esiet svēti, kā Es esmu svēts! Esiet svēti!” un, ka “bez svētas dzīves neviens To Kungu neredzēs”.

Jo ir rakstīts: esiet svēti, jo Es esmu svēts. (1. Pētera vēstule 1:16)

Redzi, mums jaunā koncepcija: viss tikai labprātīgi. Labprātīgi, lūdzu! Ir principi, ir Viņa likumi, ir veids, kā Viņš grib svētīt. Tu pats izlem, kā rīkoties, vai tu strādāsi pats ar sevi, vai sāksi ar lūgšanu, vai nesāksi. Citādi jau nevar sevi izmainīt. Tu pats sevi izmaini. Tad, kad tu esi piedzimis no augšienes, tas ir viens. Bet kāpēc tad Dieva vārdā ir rakstīts, ka “novelciet veco cilvēku un uzvelciet jauno cilvēku”, kāpēc ir rakstīts “savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām”?

Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām. [..] Nemelojiet cits citam, novelciet veco cilvēku un viņa darbus. Un apģērbiet jauno cilvēku, kas tiek atjaunots atziņā pēc viņa Radītāja tēla. (Kolosiešiem vēstule 3:2; 9-10)

Kāpēc tas ir jāraksta? Tikai tāpēc, ka tu esi piedzimis no augšienes, tikai tāpēc, ka tu esi pieņēmis Jēzu Kristu par savu glābēju, tikai tāpēc vien tu vēl neesi iemantojis mūžīgo dzīvību, tu vēl neesi aizgājis līdz galam. Tikai tāpēc, ka tu esi jaunpiedzimis, tev nav radikālu pārmaiņu vēl, tās var būt tikai emocionālas, īslaicīgas. Ir inerces likums, tas ir fizikas likums, tā ir inerce, ka tu spēku kaut kur ieguldi, tas kādu laiku darbojas. Arī reklāma, piemēram, tu izveido kaut kādu reklāmu, 1000 reklāmas labi iet, atkal 1000 reklāmas, bet vairs nedzird cilvēki, vēl tās pašas 1000 reklāmas – tās vispār vairs nedzird. Inerce. Tas arī ir saistīts ar inerci, nedaudz savādākā skatījumā, bet tas vairs nedarbojas, tas vairs nedarbojas. Un tāpat arī cilvēkam. Ko Jēzus saka: “Es esmu maize, no debesīm nākusi.”

“Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko Es došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību.” (Jāņa evaņģēlijs 6:51)

Tā nav vienkārši maize, kuru tu vienu reizi atzini: Tu esi mana maize, Tu esi mans Dievs, ar to man pietiek. Nē! Tev regulāri ir nepieciešama garīgā enerģija, garīgā pārtika. Dieva vārds ir daļa no mūsu lūgšanu dzīves. Sāc ar lūgšanu! Redzi, nepietiek atzīt: kas ir Jēzū Kristū, tas ir jauns radījums, viss ir tapis jauns. Ļoti laba rakstvieta.

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem vēstule 5:17)

Nepietiek jau atzīt to, ka tu esi jauns radījums, tev ir jāizmanto šis fakts, ka tu esi jauns radījums no brīža, kad Kristu esi pieņēmis, un tev ir jāstrādā, lai kļūtu par šo radījumu ne tikai kaut kur dziļi garā, bet arī savā prātā, savās emocijās, savā miesā, ka visa tava rīcība, tavs sirds saturs, iekšējais kompass ir pareizi noskaņots, tu pareizi visu dzirdi, pareizi rīkojies, un tu patiešām dzīvo pilnvērtīgu pareizu dzīvi, tev ir Dieva svētība tavā dzīvē. Saki sev: “Manā dzīvē ir Dieva svētība!” Un pateikt to, ka tev ir svētība, ar to ir par maz, jo daudzi to vienkārši pasaka, bet tās nav. Kāpēc? Tāpēc ka tev pašam ir jāstrādā pie tā. Šis, ko tikko pateicām “Manā dzīvē ir …”, tas ir solis uz to visu, kas liek tev domāt, kas palīdz nostiprināties tavā sirdsapziņā tam, ka tev ir svētība. Tā nav automātiska, tā ir tad, kad strādā ar sevi.

1970. gada 7. aprīlī es piedzimu, nācu šajā pasaulē. Paldies manai mammai! Viņa klausījās dziesmiņas. Es nezinu, cik gadu man bija, bija Rīgas radiorūpnīcas plašu atskaņotājs, vecās dziesmiņas kā V. Lapčenoks, es tur staigāju un mēģināju dziedāt, man tas viss patika. Braukāja uz Siguldas mūzikas skolu – strādāja vai mācījās. Es nācu pasaulē, bet 2000. gada 17. martā es piedzimu vēlreiz jeb no iekšienes. Mana pirmā piedzimšana ir fiziskā piedzimšana, otrā ir garīgā piedzimšana, tas bija brīdis, kad es skaidri zināju, ka visa mana domāšana, viss mans dzīvesveids ir tāds, kurš ved mani pazušanā, tas ir haoss, šis haoss mani ievelk, ka tās ir beigas. Es griezos pie Dieva lūgšanās, kā arī mana mamma un cilvēki, kas bija apkārt, kuriem var pateikties, ka viņi par mani lūdza Dievu. Es griezos lūgšanā pie Dieva un teicu: “Ja Tu, Dievs, ja Tu Jēzu Kristu, esi tas Dievs, kas radījis debesis un zemi, un visu šo pasauli, mani arī, tad izglāb mani! Izglāb mani no šī, kur es esmu!” Un notika brīnums. Viņš izglāba mani, es piedzīvoju Dievu, un no tā brīža sākās mana jaunā dzīve. Bet es atkārtoju vēlreiz, tajā dienā, kad es piedzimu no augšienes, man tā laikam vajadzēja, citam pietiek, ka kāds pasaka, bet man tas tika citādi pateikts. Dzirdamā balsī es dzirdēju, ka Dievs man saka: “Lasi Bībeli katru dienu! Un tu būsi Mans kalps.” Tātad – lūgšana, Bībele, draudze. Es visus šos gadus, nu jau ir 24 gadi pagājuši, es sludinu visas šīs četras lietas: Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana. Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana! Es sludinu, lūk, šīs četras lietas. Kalpošana ir pēdējā, jo kalpošana izriet no Bībeles, lūgšanas un draudzes. Tieši tas ir tas instruments, kādā tiek veidota tava sirds, tavs iekšējais cilvēks. Kad tu novelc veco, uzvelc jauno, atbilst Viņa principiem, Viņa principi ir nemainīgi, mūžīgi, tu neko tur nevari mainīt, arī garīgie principi ir tādi, kādi tie ir, tur neko nevar mainīt, tā kā pret sienu, vai nu tu tos lieto, vai tie strādā pret tevi. Tas, ka tu Bībelē lasi, ka nolādēts tas vai svētīts šis, zini, nedaudz mierīgāk pieej tam visam. Tie ir vienkārši Viņa likumi, un šie cilvēki, kas rakstījuši Bībeli, šos likumus, viņi tā ir uzskatījuši vai tā pasnieguši cilvēkiem tajā laikā, ka tas ir lāsts, bet tur ir svētība, tev obligāti nav jārunā tādiem vārdiem un jādomā tādiem vārdiem, bet tu vari būt drošs – veselīgus, universālus Dieva likumus tu nevari pārkāpt, ja tie nav tavā sirdī, arī tad tie nedarbojas. Ja tie nav tavā sirdī, saproti, nepietiek tikai paklausīt, kaut ko izdarīt. Mācītājs teica vai es izlasīju Bībelē, ka tagad vajag darīt tā – tas vēl neko nemaina, maina tad, kad tas ir kļuvis par daļu no tevis. Tas nav eksperiments, nu pamēģināji, kā būs, bet jādara, ir jāpaklausa, bet tik un tā tas ir process, kamēr vēl tas nonāk sirdī. Reizēm ir īpašs Dieva pieskāriens, kā tas var būt inkaunterā, kas bija tagad draudzē divas dienas, arī tur Dievs pārdabiskā veidā pieskaras caur to, ko kalpotāji kalpo, arī tas var paātrināt šo procesu un kaut kāds klikšķis var notikt tavā iekšienē, ka tu zini, ka šo principu tu vairs nevari pārkāpt, šo arī nevari, šis ir jāievēro, to gribi, to tev vajag, citādi nevar – klikšķis notiek šajā brīdī. Tu klausies sprediķi, piemēram, tu vēlreiz mājās noklausies, tev atnāca kā rema – ir tikai tā, un pēkšņi tas nonāk tava sirdī. Tev nepārtraukti tas ir jādzird, jālasa, jāpārdomā, nepārtraukti tas tev ir jādara. Tev ir jāatjaunojas garā, tā ir rakstīts – atjaunojoties garā, staigājiet garā. Cilvēki mēdz padomāt, ka staigāt garā nozīmē staigāt tā kā mākonī, nē, staigāt garā nozīmē nepārtraukti domāt par bauslību, bet ne vienkārši par desmit baušļiem vai izpildītām procedūrām, kas notika templī, bet par pašu svarīgāko vajag domāt. Vecās Derības rakstos Ecēhiēla grāmatā rakstīts:

Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi. (Ecēhiēla grāmata 36:26)

Bija problēma. Nesen lasīju arī psalmos: “Atkal jūs bijāt nepaklausīgi un ietiepīgi tāpat kā pie Meribas ūdeņiem, kaut gan esat redzējuši Dieva darbus.” Iedomājies, viņi ir redzējuši, kā jūra pašķiras, redzēja, kā Dievs ar paceltu roku Mozus vadībā izveda no Ēģiptes zemes verdzības. Bet viņi atkal tiepjas, izvēlas elkus, zelta teļus, viņi atkal atkārto vienu un to pašu, un to nevar izmanīt tā vienkārši. Mozus centās, mēģināja ieviest likumus, pat nāves sods draudēja par sabata neievērošanu un laulības pārkāpšanu, nāves sods draudēja par daudz ko. Par nepaklausību ģimenē dēlu izveda no pilsētas, nomētāja ar akmeņiem nepaklausīgu dēlu: vienu reizi brīdināja, otru reizei, ja trešo reizi nestrādā, viss – nāvessods. Ļoti stingri likumi bija, bet kāds tam mērķis bija? Lai Viņa principi nonāk šo cilvēku sirdīs. Jo tikai tad, kad principi ir mūsu sirdīs, tad viņi spēj saņemt šo svētību. Lai cilvēks spētu baudīt to, ko viņš ir sasniedzis, viņam ir nepieciešams, lai Dieva principi ir viņa sirdī. Tāpēc pirmais, ar ko ir jāsāk, ir lūgšana, darbs ar sevi.

“Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi.” Izņems akmeni no savas sirds, būs laba sirds, un sāksies normāla dzīve, nevis aiz bailēm, ka kāds teica vai spieda, bet tu labprātīgi to vēlies, tu apzinies, ka tas ir tevī, esi to izdarījis, panācis, ka tas ir tevī. Jaunpiedzimšanas brīdī Svētais Gars ir tevī, bet tev ir jāpārģērbjas, sava domāšana ir jāmaina, sirds saturs, ieradumi ir jāmaina, un tas ir darbs.

Tā ir rakstvieta, no kurienes tapa šis sprediķis. Pāvils bija savā ceļojuma misijā, šis notika Efezā vai kaut kur tās apkaimē.

Daži apkārt klejojošie jūdi, ļauno garu izdzinēji uzdrošinājās Kunga Jēzus Vārdu piesaukt pār tiem, kam bija ļauni gari, sacīdami: “Es jūs apsaucu tā Jēzus Vārdā, ko Pāvils sludina.” (Apustuļu darbi 19:13)

Ne tikai kristieši vai mācītāji izdzen garus, kas patiesībā nav nekas īpašs, jo Jēzus arī izdzina ļaunos garus, bet tas bija tā laika uzskats, ka ļaunie gari ir pie visa vainīgi. Un patiešām kaut kas notiek, kaut kādas izpausmes ir tad, kad tu to sāc praktizēt. Tev nav obligāti jābūt Svētā Gara pilnam, tu vienkārši praktizē un tas darbojās, tā ir maģija. Kopumā tā ir maģija, ko šie cilvēki darīja.

Tie, kas to darīja, bija jūdu augstā priestera Skevas septiņi dēli. (Apustuļu darbi 19:14)

Tas nozīmē to, ka priesterim bija septiņi dēli, un tanī laikā priesterim bija liela vara, un kā jau bagātnieku ģimenē izlaisti dēli, kas gribēja kaut kā sevi realizēt un nopelnīt, staigāja un izdzina ļaunos garus, viņi piedāvāja okultisma pakalpojumus. Tikpat labi tu vari aiziet pie okultista, lai tev palīdz, piemēram, noņem ļauno aci, palīdzēt, ja kaķis pārskrēja pāri ceļam, horoskopus var pastudēt, iet pie zīlniecēm, daudz ko tu vari darīt līdzīgi kā šie cilvēki. Un šeit ir rakstīts “viņi uzdrošinājās”, tātad Lūka ir Apustuļu darbu autors, viņš bija sašutis, kā tā var. Šarlatāni uzdrošinājās piesaukt Jēzus vārdu savā darbā. Tas ir Bībelē aprakstīts, kā arī tās bija zināms plašā apkārtnē, pat līdz mūsdienām visā pasaulē, kur vien sludina evaņģēliju, šo cilvēki lasa un zina. Kas notika? Šis ļaunais gars atbildēja septiņiem dēliem.

Bet ļaunais gars, atbildēdams viņiem, sacīja: “Jēzu es pazīstu un par Pāvilu es zinu; bet kas jūs tādi esat?” (Apustuļu darbi 19:15)

Velnam neinteresē, ko tu dari, viņam interesē, kas tu esi. Tu atnāci ar svēto ūdeni, krustu, svētajām krellēm, uzvilki speciālu tērpu, un tagad viss darbosies. Tāpēc ir svarīgi, kas tu esi no iekšienes, vai tu patiešām esi jauns cilvēks, vai tikai kaut kad esi pieņēmis Jēzu par savu glābēju, šad un tad palasi Bībeli, citreiz apmeklē draudzi, un tagad tā Jēzus vārdā, ko Pāvils sludināja, pavēli iziet ļaunam garam. Garīgajai pasaulei tam nav spēka, garīgajā pasaulē vērtība un spēks ir tikai tavam iekšējam cilvēkam, un ja tavs iekšējais cilvēks ir sakārtots, tad tava dzīve arī ir sakārtota. Jo tavs kontroles centrs ir tava sirds, smadzenes, zemapziņa – tas ir tavs dzīves kontroles centrs, un tu pats rūpējies par to, kas ir šajā centrā, kāds ir tavs garīgais kompass, tad tiešām tā jāsaka, izvēlies šodien lāstu vai svētību. Lāsts, faktiski, ir grēks, kas nozīmē “netrāpīt mērķī”, netrāpīji principā, likumā, nošāvi greizi. Iestājas haoss pēc tam, viena problēma, pēc tam otra, trešā, bet cilvēkiem, kuriem ir sakārtota galva, sirds attiecīgi pret Dieva gribu, šiem cilvēkiem haoss ir apkārt, bet ne viņos. Visur, kur viņi parādās, viņi rada kārtību.

Kas tu esi? Sāc ar lūgšanu, lai tu taptu līdzīgs Viņa Dēlam, Viņam. Ko nozīmē būt līdzīgam Viņam? Izaudzēt garus matus kā Jēzum bija? Kas arī līdz galam nav pierādīts, vai patiesībā viņam bija šādi mati, kā visi Viņu attēlo. Tas patiesībā arī nav zināms, varbūt vispār bija īsi mati, nemāku teikt. Vajag arī obligāti uzšūt tērpu no viena auduma gabala, kādas krellītes, krustu piestiprināt neaizmirsti, un tagad tu esi jauns, nē, tu esi kaut kas cits, tev ir jāsāk ar lūgšanu, lai kļūtu par jaunu cilvēku. Kāpēc Jēzus gāja tuksnesī četrdesmit dienas, vientuļās vietās regulāri pielūdza Dievu, mācekļiem mācīja, kas notiks? Jēzus mācekļus labi pazina, Viņam bija garīgais kompass, garīgā izjūta, spēja pieņemt ātri lēmumus, nebija daudz jādomā, lai par kādu cilvēku kaut ko pateiktu. Ejot garām, ieraudzīja Caķeju sēžam kokā: “Caķej, Es zināju, ka tu sēdēsi šeit, Man šodien pie tevis jāiegriežas.” Viņš zināja, ka Caķejs tur būs. Kad Filips aicināja Nātānaēlu, bet viņam bija šaubas, kas tad labs no Nācaretes var nākt. Nātānaēls atnāk, Jēzus sēž, varbūt ēda ābolu vai vīģes. Un Jēzus teica Nātanam: “Es tevi šodien redzēju, kā tu sēdēji zem vīģes koka.” Viņš arī pateica sievietei, samarietei, pie akas: “Tik daudzi vīri ir bijuši, šis nav tavs vīrs.” Jēzus visu zināja, šī garīgā izjūta ir tā uztrenēta, ka Viņš ir tik garīgs, ka Viņš patiešām precīzi pasaka lietas, kuras pat normāli nevar zināt. Sāksim ar tām lietām, kuras patiešām tev būtu jāzina ne tikai galvā, bet ar sirdi, tu izjūti, kā rīkoties un kā dzīvot. Ar sirdi izjūti, protams, lai tev ir lūgšanā nepieciešamā iegūtā enerģija realizēt to, ko esi iecerējis pēc Viņa prāta.

Un cilvēks, kurā ļaunais gars mājoja, tiem uzbruka un tos visus pievārēja, tā ka tiem kailiem un ievainotiem bija jābēg no šī nama. Tas kļuva zināms visiem jūdiem un grieķiem, kas dzīvoja Efezā. Viņus visus pārņēma bailes, un viņi slavēja Kunga Jēzus Vārdu. (Apustuļu darbi 19:16-17)

Velnam neinteresē, ko tu esi uzvilcis mugurā, protams, tas kaut ko parāda par cilvēku, kas viņam ir iekšā, bet ne visos gadījumos. Viņam neinteresē tas, ko tu dari, kā tu to dari, bet kas ir tevī. Jāsper attiecīgi soļi, cik tu garīgi audz, pieņem lēmumus, izej no komforta zonas, sper pirmos soļus, tev ir kaut kādi pirmie augļi, lūdz, atkal strādā, paradās augļi, un pienāk brīdis, kad tev jau ir izveidojusies sistēma, mazliet var atpūsties un atkal jāiet tālāk. Garīgā dzīve nav komforts. Zini, cilvēkiem, kuriem nav izaicinājuma, nemēģina ko jaunu, viņi noveco un ātri iet bojā, viņiem nav garīgās, prāta un fiziskās enerģijas. Ja cilvēks nerūpējas par savu garīgo enerģiju, intelektuālo stāvokli, nemācās. Visu laiku ir jāmācās, jādomā, bet ja tev nav mērķu, kam tev mācīties, uz kurieni tu tiecies, tāpat par fizisko ķermeni ir jārūpējas, viss ir tieši tas pats, bet viss sākas ar garīgo. Haoss ienāk tevī. Zinātnieki ir pierādījuši, kad sieviete meklē kaut ko savā rokassomiņā, viņai izdalās stresa hormons. Stresā ilgstoši nevar dzīvot, tas nogalina. Vienīgās zāles ir mērķu radīšana, jo tad izstrādājās kortizols un adrenalīns, tikai tad tu to vari izstrādāt citus hormonus. Dopamīns tev dod spēju un vēlmi mācīties. Tev vajadzētu dzīvot līdz simts gadiem vai vairāk, simts minimums. Un tev nepārtraukti arī simts gados ir jāliek mērķi un izaicinājumi, un ideāli, ja tie atbilst Dieva prātam, tiešām nes garīgu labumu cilvēkiem. Saki sev: “Es esmu laimīgākais cilvēks pasaulē un dzīvošu pilnvērtīgu dzīvi! Es likšu visiem Dieva principiem strādāt savā labā!” Lai tā būtu, lai tie strādā tev, bet sāc ar lūgšanu.

Mūsu draudzes logo ir rakstīts “Kristus Pasaulei”. Vai šī ir Kristus “pasaule”? Kristus izveidoja, un visa slava Viņam, jo bez Viņa mēs šeit neiztikām. Laipni aicināts manā pasaulē. Es šo pasauli esmu radījis, jo Dievs mani ir radījis pēc Sava tēla un līdzības, Viņa iedvesmots es radu, un šī ir mana izteiksme, manas izteiksmes veids ir radīt šādas sistēmas, vadīt draudzes, kurās cilvēki, katrs individuāli var ienest kaut ko mazāk nekā iznest. Tātad tu kaut ko ieguldi draudzē, bet nesalīdzināmi vairāk saņem. Tas ir garīgais centrs. Kā saka Pēteris?

Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu [..]. (1. Pētera vēstule 2:5)

Kā ir rakstīts par sēkliņu, kuru iedēstīja, bet vēlāk no tās izauga liels un kupls koks, bet atlidoja putni un vija ligzdas šajā kokā. Šī ir “Kristus Pasaulei”, jo tam tā ir jābūt un Viņš vienmēr jāpagodina, bet reāli es ar savām lūgšanām un savām darbībām to esmu radījis. Protams, es to nevaru piespiest, bet diemžēl tu nebūsi līdz galam laimīgs cilvēks, kamēr pats nesāksi radīt. Kamēr pats nesāksi gleznot, nodarboties ar mākslu, šobrīd es domāju tieši par tādiem cilvēkiem, kas ar to tiešā veidā nodarbojās vai kas nesāks nodarboties ar to, kas neieņems savu vietu kopējā draudzes darbā jeb Dieva valstībā savu vietu. Ir tāds princips “80/20” jeb astoņdesmit pret divdesmit, un izrādās, ka šis princips darbojas arī fiziskā un psihiskā sadalījumā – 80% cilvēka darbību ir atkarīgas no viņa psihiskā stāvokļa un 20% no fiziskās darbības. 80% tev ir jāvelta garīgām un intelektuālām lietām, bet 20% jāvelta savai miesai, un šādi cilvēki ir tie, kas rada un nenoveco. Bībelē ir teikts:

[..] Tā ka tava jaunība atjaunojas kā ērglis. (Psalms 103:5)

Tie kā ar spārniem pacelsies un nepiekusīs. Kā zaļojoša palma, stādīta pie ūdens upēm, arī vecumā tā nes augļus. Tas ir par šiem cilvēkiem, radošiem cilvēkiem, nevis par sistēmas cilvēkiem, bet radoši cilvēki nav visi tie trakie, kas zīmē klekšus, tas nav radošs, bet gan destruktīvs cilvēks, kurš neredz skaistumu, bet zīmē klekšus. Tas nav radošs, viņa pasaules uztvere ir šķība, greiza, nepareiza. Mūsu uzdevums ir šajā haosā ievest kārtību un, ja tu haosā neievedīsi kārtību, tas šis haoss pārņems tevi, un tas sākas ar nekārtību uz rakstāmgalda. Tas sākas, ka tu esi sarauts uz visām pusēm un dari nenozīmīgas lietas, kuras ir steidzami jārisina, ja tu tās steidzami nerisini, tad viss ir pavisam slikti, bet, pēc idejas, tas nav jārisina, bet jāsāk ar svarīgākām lietām, un tad šīs lietas automātā risināsies. Tev ir vajadzīgs izaicinājums. Tie cilvēki, kuri mēģina kaut ko jaunu, dzīvo ilgāk. Es nesaku, ka jābūt ārkārtīgi augstam dzīves ilgumam, jo Dāvids nodzīvoja tikai septiņdesmit gadus. Neteikšu, ka tas ir rādītājs, bet viņi dzīvoja ilgāk. Varbūt Dāvids būtu dzīvojis tikai trīsdesmit gadus, ja viņš nebūtu darījis to, kas jādara. Mēs nezinām to laiku, kāds kuram ir nolikts, bet šie cilvēki ir spēcīgāki, svaigāki un jaunāki. Man Whatsapp platformā sieva sasūtīja to, kā un cik jautri viņiem gājis inkaunterā, un tur bija tāda kundzīte 87 gadus veca, kura dejoja līdzi visām Raivo dziesmām. Viņa bija teikusi, ka katra diena ir kā pārsteigums. Kundzītei ir ļoti laba domāšana, jo viņa ir ar Dievu. Viņai uzdeva jautājumu, cik ilgi viņa ir ar Dievu, bet nevarējusi pat atcerēties, tas nozīmē, ka ar Dievu viņa ir sen. Es domāju, ka šai kundzītei atnākt uz inkaunteru bija izaicinājums.

Radi savu pasauli un aicini tajā cilvēkus, tikai saskaņā ar Tā Kunga plāniem un Viņa gribu. Esi radošs un sāc ar lūgšanu, citādi visi tavi lielie plāni pa šuvēm izjuks un būs kā septiņiem Skevas dēliem, nāksies bēgt ievainotam un kailam. Aplauzīsies, ka tu iesi cīņā nesagatavojies un neizmainījies no iekšienes. Lūk, kāpēc tu kaut ko dari, bet tev nesanāk tā lieta. Tu mēģini, kaut kas sanāk un kaut kas nesanāk, kļūdas, mācīšanās – tas viss ir normāli, bet kad tu dari kaut ko ilgstoši un tas nesanāk, tas nozīmē, ka tu nedari tas, ko jādara jeb tev nav iekšējos pārmaiņu. Tu vari būt jebkas, kas tu gribi, bet tam ir jānotiek no iekšpuses. Pilnvērtīga dzīve ietver mērķus un tiekšanos uz tiem.

Debesu Tēvs, es Tevi slavēju, Kungs Jēzu! Mēs Tevi mīlam! Mēs atzīstam, ka Tu esi vienīgais ceļš, patiesība un dzīvība, ka Tu esi vienīgais ceļš pie Tēva. Mēs Tev pateicamies par grēku piedošanu, mūžīgo dzīvību. Mēs Tev pateicamies par jaunu radījumu, par jaunu cilvēku. Mēs Tev pateicamies par privilēģiju un spēju, ka Tu mūsos esi ielicis spēju mācīties, spēju izzināt Tevi un sevi, ka Tu mūs esi radījis pēc Sava tēla un līdzības, ka mēs varam radīt. Pirmkārt, no sevis šedevru un, otrkārt, citiem cilvēkiem palīdzēt celties. Tuvāk Tev, ātrāk, augstāk, tālāk, lai katrs viens varētu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Sāc ar lūgšanu!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija