Es vēlos pateikt, ka mīlu tevi un tu man esi svarīgs. 
Vai tu vari to pašu pateikt cilvēkiem sev apkārt? Varbūt tu nekad mūžā cilvēkiem neesi izteicis frāzi “es tevi mīlu”, bet šoreiz tu vari to izdarīt! Varbūt kādam to pateikt ir tik grūti, ka vieglāk šķiet nomirt, bet tu vari to pamēģināt! Ir cilvēki, kuri var to izdarīt, un ir tādi, kuri nevar. Ja tu tādu elementāru lietu nevari izdarīt, tad tam jāmeklē sakne, kāpēc tā ir ar tevi, ka nevari normāli cilvēkiem izrādīt mīlestību un nevari viņiem pateikt, ka mīli. Laikam kaut kur ir problēma. Mans mērķis nav kādu strostēt. Šīs dienas svētrunas tēma ir par piedošanu, atstumtību un ļaunumu. Man šķiet, ka, ja es cilvēkam nevaru pateikt, ka mīlu viņu, tam apakšā, acīmredzot, ir nepiedošana. Un obligāti tam nav jāattiecas uz cilvēku, kurš tev ir blakus. Iespējams, tu vispār nevari pateikt nevienam, ka viņu mīli, ja nu vienīgi kādam, kurš tev tik ļoti patīk, ka ģībsti nost. Un tam ir sakne, kas meklējama ne obligāti bērnībā. Iemesls var būt tepat blakus. Tas var būt tavs vīrs, tava sieva vai tavi bērni.
Nesen bija kāds notikums. Varbūt tas nav tiešā veidā saistīts ar piedošanu vai nepiedošanu, bet šis notikums parādīja to, kā sievietes var izturēties pret saviem bērniem un kurā vietā viņas liek savus bērnus – augstāk par vīru, augstāk par visu. Bērni mammām mēdz būt kā mazi dievi. Vai esi redzējis, ka vecāki palaiž bērnus savā vaļā veikalā vai kādā citā sabiedriskā, normālā vietā, lai citi viņus audzina? Bērni skrien apkārt, smērē visu, lien tantēm zem brunčiem, un vecāki tam nepievērš vērību. Kurā vietā viņiem dzīvē ir bērni? Augstāk par visu. Tie ir cilvēciņi, kuri visu drīkst un visu var. Nesen es ar mocīti Cēsu rajonā braucu pa zemes ceļu, meklējot Ērgļu klintis, bet kaut kur biju nomaldījies. Nolēmu pajautāt ceļu kādam vietējam. Redzēju, ka pa zemes ceļu pastaigājas sieviete ar bērnu ratiņiem. Viņai garām brauca traktori un cēlās putekļi, un tā nemaz nebija tā īstā vieta, kur pastaigāties ar bērnu. Es piebraucu pie viņas, pavēru ķiveri un teicu: “Atvainojiet, sakiet, lūdzu…” Tajā brīdī sieviete mani pārtrauca un ar žestiem norādīja, ka jābūt klusam, jo bērns guļ. Man palika tik pretīgi, jo redzēju, ka runāju ar slimu cilvēku, slimu mātīti, kurai par visu svarīgāks ir bērns. Draugs, es saprotu, ka sievietēm ir savi instinkti, bet pastāv arī veselais saprāts un tuvākmīlestība. Un bērns nevar būt augstāks ne par vīru, ne par ko citu. Bērnam ir sava vieta. Cilvēks neredz, ka traktori brauc garām un gaisā ceļas putekļi, bet man neļauj pajautāt ceļu. Es tik un tā normālā balsī pabeidzu savu jautājumu: “Atvainojiet, sakiet, lūdzu, uz kuru pusi ir Ērgļu klintis?” Tam sekoja sievietes atbilde ar žestu. Viņa, neko nesakot, ar pirkstu vienkārši parādīja virzienu. Redziet, bērns guļ. Ar šo notikumu es vēlos parādīt, ka cilvēkiem pat bērni nav pareizā vietā un pat uz bērniem var būt nepiedošana, jo viņi, kļuvuši vecāki, nav tādi, kā vecāki gaidīja. Tas viss sākas kaut kādā brīdī.
Ir tāda problēma – nepiedošana. Pareizāk būtu runāt par piedošanu. Mēs braucam uz inkaunteriem, meklējam saknes nepiedošanai – mātei, tēvam vai kādiem citiem cilvēkiem. Tas viss ir pareizi, tas ir par pagātnes lietām un bērnību. Mēs pat vairākas reizes meklējam nepiedošanas iemeslus un šķetinām kādas lietas, lai saprastu, kur vēl ir palikusi kāda neatrisināta lieta un ir nepieciešama izlīdzināšanās ar kādu. Ja tavā dzīvē periodiski atkārtojas viena un tā pati problēma, ļoti iespējams, ka sakne ir tieši nepiedošanā. Varbūt, ka tev pat nav nepieciešams inkaunters, un varbūt, ka obligāti nav jāmeklē tētis, mamma, radinieki vai kāds, kurš agrāk tevi sitis, seksuāli izmantojis, nepareizi audzinājis vai devis pārāk lielu vaļu. Varbūt tas ir tavs līderis, mācītājs, laulātais draugs, tuvs draugs vai kāds, kurš sēž tev blakus draudzē. Varbūt tas ir cilvēks, kurš sēž tev blakus mājas grupiņā. Par nepiedošanu valstij vispār nerunāsim. Ar šo lietu man pašam jācīnās. Kad redzu visu to stulbumu, kas notiek Latvijā, man tiešām reizēm jāpiedomā, lai nekļūstu tikpat stulbs kā daudzi citi, kuri internetā to vien dara, kā nopeļ savu valsti. Tiešām, cilvēkiem, kuri ir pie varas, lielai daļai laikam smadzeņu vispār nav un viņi ir pelnījuši kritiku. Un principi, pēc kuriem viņi dzīvo, ir absolūti prettautiski un pretdieviski. Viņi zāģē zarus, uz kuriem paši sēž. Bet nepiedošana paliek. Tu pat ārēji vari būt veiksmīgs un kaut ko sasniegt, bet, ļoti iespējams, tas, ka tu kaut ko sasniedz, var būt par spīti kaut kam. Pat panākumi var būt nepiedošanas sekas, lai kādam kaut ko pierādītu. Ja tu pastudēsi dažādu populāru cilvēku biogrāfijas un viņu sasniegumus, tu redzēsi, ka daudzu sasniegumu iemesls ir bijusi nepiedošana. Nav bijis pareizais motīvs tam, kāpēc cilvēks kaut ko ir darījis. Un tas problēmu neatrisina, un nepārtraukti šādi cilvēki saskaras ar vienām un tām pašām problēmām, ar vieniem un tiem pašiem konfliktiem ar cilvēkiem.
Dieva balss saka: “Mīli Dievu no visas savas sirds, dvēseles, prāta un spēka un savu tuvāko kā sevi pašu.” Tie ir pamatprincipi, lai tu varētu normāli dzīvot virs zemes un kaut cik normāli justies. Es nesaku, ka tikai tādēļ visi būs laimīgi. Bet, lai normāli justos, tev ir vajadzīgas normālas un pareizas attiecības ar cilvēkiem. Āmen! Tikai tā! Un pat ja pret tevi varbūt ne tā attiecas, tad tu vari attiekties tā, kā grib Dievs. Un, ja tu attiecies pareizi, nav tava problēma, kā pret tevi attiecas otrs. Tas, kā tu attiecies pret cilvēkiem, ir tava atbildība. Ja tu nespēj sadzīvot ar cilvēkiem, tas tev radīs nepārtrauktas problēmas. Un šīs problēmas var izpausties absolūti visās dzīves sfērās, arī finansēs. Ja cilvēks nepārtraukti apvainojas, viņam nepārtraukti atkārtojas problēmas ar cilvēkiem, kā arī cita veida problēmas, par kurām bieži ir neizpratne, kāpēc tā notiek, visbiežāk sakne tomēr slēpsies nepiedošanā. Un tu nekad neatrisināsi šīs problēmas, ja nepiedosi. Būs tā, kā Bībelē rakstīts, ka suns atgriežas pie saviem izkārnījumiem, ar purnu tos uzrok un ēd. Tāpat rīkojas nejēga, bez mitas atkārtodams vienu un to pašu muļķību. Jēzus Vārdā, es lūdzu, Kungs, ka šodien notiek dziedināšana!
Ja tev ir atkarības, visticamāk sakne ir nepiedošanā. “Kāpēc es atkal lietoju narkotikas? Kāpēc es atkal bez mitas krītu alkohola atkarībā? Kāpēc atkal un atkal es krītu laulības pārkāpšanā? Kāpēc atkal manā dzīvē ir pornogrāfija? Kāpēc man atkal ir finansiālas problēmas?” Ļoti iespējams, sakne ir nepiedošanā. Tie, kuri ir bijuši inkaunteros, zina, ka pati pirmā ir atstumtība, tai seko nepiedošana, tai seko ļaunuma gars un pēc tam viss pārējais – netiklība, okultisms, pasaulīgums… Tas viss seko nepiedošanai. Lai tiktu galā ar kādām ārēji redzamām problēmām, vispirms ir jāsāk ar piedošanu. Un tad, kad esi izlīdzinājies, izpratis to un palūdzis Dievam dziedināšanu, pēc tam var risināt pārējās problēmas, kas tiešām ir atrisināmas. Bet reizēm ir neatrisināmas problēmas, kad tu agri vai vēlu nonāc pie punkta, kad saproti, ka neko tur nevari darīt. Ir jāpiedod. Ja es skatos uz sevi, es padomāju un saprotu, ka manā dzīvē bija narkotikas, alkohols, cietumi, bandas, noziegumi un visādas perversijas. Es nebiju pats perversākais cilvēks, es nepieķēros meitenēm, bet bija citas lietas, piemēram, ļaunums pret cilvēkiem. Iesākumā es domāju, ka ļoti labi kontrolēju savu dzīvi un tieku ar visu galā, gribu – daru, negribu – nedaru, bet pēc laika es nonācu punktā, kad sapratu, ka citādāk nevaru. Tu vienkārši tāds esi un neko tur nevari mainīt. Tu esi velna varā. Gan savas miesas, gan velna varā. Un viss, kas varētu palīdzēt, ir tikai un vienīgi Dievs. Tikai Jēzus.
Būdams kristietis, es visu sāku šķetināt un iedziļināties, un sapratu, kur bija sakne. Un sakne bija tajā, ka man bija naids pret manu patēvu. Sakne bija tajā, ka mans tētis nomira, kad man bija četri gadi, un manā dzīvē ienāca patēvs, kuru es nevarēju pieņemt. Man ar viņu bija pastāvīgs konflikts, un es nevēlējos atrasties pats savās mājās. Es kā bērns, aptuveni četru līdz sešu gadu vecumā, ņēmu nazīti, slēpos aiz durvīm un gaidīju patēvu mājās. Patēvs atnāca mājās, atvēra durvis, un es aiz durvīm stāvēju ar nazīti rokās. Nazītis bija mazs. Es ļoti labi šo notikumu atceros. Es gribēju viņu nogalināt, lai viņš nebūtu manā dzīvē. Uzskatīju, ka viņam nebija jābūt manā dzīvē, un es vēlējos, lai viņš nomirst. Es pie sevis atkārtoju: “Kaut tu nomirtu, kaut tu nomirtu, kaut tu nomirtu…” Es stāvēju ar nazīti rokās, atvērās durvis, patēvs ar muguru pret mani vilka nost savu jaku, un es tur stāvēju. Kāpēc tajā brīdī es nevarēju viņam iedurt? Tāpēc, ka es sapratu, ka man pretī atrodas plata mugura, un es kā bērns sajēdzu, kas būs, ja nazītis tā kārtīgi neiedursies un man nesanāks. Es domāju par to, kas būs pēc tam. Tas bija vienīgais, kas mani apturēja, jo tajos brīžos es sapratu, ka nezinu, kas ar mani notiks pēc tam. Nodomāju: “Labi, nesanāca patēvu nogalināt, mēģināšu Kārļonkuli.” Es noslēpos zem divstāvu koka mājas kāpnēm. Mēs dzīvojām pirmajā stāvā, bet Kārļonkulis otrajā. Viņš bija labs onkulis, kurš man končas deva un pie kura varēja ciemos iet. Ļoti labs onkulis, stiprs vīrs. Man nekāda naida pret viņu nebija, taču izdomāju, ka jāmēģina vismaz kāds nogalināt. Es izrēķināju laiku, kad viņš nāks mājās no darba, un paslēpos patrepē. Kārļonkulis pārnāca mājās un kāpa augšā pa kāpnēm uz savu dzīvokli. Mazais Mārcītis izlīda no patrepes ar savu nazīti un gāja pakaļ Kārļonkulim. Viss, kas mani atturēja durt, bija tas, ka es atkal nobijos un sapratu: “Ja nu tas nazītis neizdara to, kas jāizdara? Ja nu man nepietiks spēka iedur tā, lai viņš nomirtu?” Man arī šķita, ka viņš nenomirs, jo nazītis tiešām bija mazs. Tas bija mednieku nazītis, spals tam bija no raga. Šis nazītis piederēja manam patēvam, jo viņš bija mednieks. Mums mājās arī bise pie sienas bija pieslieta. Acīmredzot, man nepietika spēka to pacelt. Ja pietiktu spēka, varbūt tas viss būtu bijis vienkāršāk. Viens šāviens, patēva nav un pats pa gaisu no atsitiena. Tā man nekas neizdevās.
Kaut kad ļoti sen es mācījos kapelānu kursos, lai varētu kalpot cietumos, ko es arī vēlāk darīju. Kursu noslēgumā mums arī izsniedza sertifikātu, kas apliecināja šo kursu pabeigšanu un to, ka esi gatavs šai kalpošanai. Kapelānu kursos bija arī psihologa apmācības. Tas bija kristīgs psihologs. Viņš mācīja par balona principu. Šis princips attiecas uz katru. Esmu noskaidrojis, ka uz flegmātiķiem tas strādā ne tik ātri, kā uz citiem. Paraudzīsimies uz kādu piemēru. Iedomājies, ka darbā priekšnieks tev uzbrauc un tevī kaut kas sāk krāties. Mājās bērni kaut ko neizdarīja – atkal krājas. Pēc tam vīrs vai sieva, vai kāds draugs atkal tev uzbrauc – viss turpina krāties. Tu to visu turi sevī, neizrunājies, neizlīdzinies, iekšā viss krājas, un tu audz kā balons. Tad tu atnāc uz draudzi un pretī nāk kāds pilnīgi normāls cilvēks, kurš vienkārši vēlas ar tevi sasveicināties, un pasaka: “Prieks tevi redzēt!” Un tajā brīdī tu uzsprāgsti. Ja tu esi otra cilvēka vietā, tad tu nezini, ko šādam balonam teikt vai neteikt. Tu pildi adatas principu. Vienkārši kaut ko nevainīgu pateici un pārdūri šo balonu, un viss balona saturs izgāzās uz tevi, un tu cieti. Tas ir balona princips. Šie baloni ir cilvēki, kuri dzīvo nepiedošanā, un kuriem arī draudzē nekad nav labi. Viņiem nekur, nekad nav labi. Viņiem vienmēr vainīgs būs mācītājs vai līderis, bet tikai ne pats. Draugs, es tev ļoti iesaku – ieskaties sevī! Ieej lūgšanu kambarī un paskaties sevī, kāpēc tev ir tāda attieksme pret cilvēkiem, kuri vispār tev neko ļaunu nav darījuši. Un pat tad, ja būtu, Jēzus saka: “Mīliet savus ienaidniekus!” Arī savus ienaidniekus jāmīl. Tieši tā tu vari apturēt ļaunumu. Jēzus piedeva tev, lai tu piedotu citiem – gan Dievam, gan sev, gan citiem.
Tu domā, ka esi piedevis, bet kā ir patiesībā? Šādas lietas īpaši pieķerās tiem cilvēkiem, kuriem ir tendence apvainoties un kuriem ir grūti pieņemt kritiku. Diviem dažādiem cilvēkiem tu vari pateikt vienu un to pašu lietu; viens būs priecīgs, bet otrs vienkārši uzsprāgs. Ar šādiem cilvēkiem nav patīkami ne komunicēt, ne atrasties kopā. Viņi ir nolemti neveiksmei. Arī tad, ja viņi savā dzīvē kaut ko sasniegs, tas nenesīs īpašu svētību. Cilvēki mēdz mocīties un dzīvot nepiedošanā. Draugs, vai labāk nav piedot, izrunāties un atlaist? Ja tev nepārtraukti atkārtojas viena un tā pati problēma, ļoti iespējams, problēma nav atkarībā vai tajā, ka tu nevari sadzīvot ar cilvēkiem, bet tieši nepiedošanā. Varbūt tā pat nav no bērnības, bet kaut kādā brīdī iezagusies tevī šodien. Un tas var izpausties ne tikai pret konkrētu cilvēku, kuram tu nepiedod (un kurš pat var to nezināt), un kurš nemaz nav gribējis tev darīt ļaunu, bet arī pret citiem, un tas viss ir tavā stulbajā galvā. Vārdus ‘stulbā galva’ es šajā gadījumā lietoju apzināti, jo nepiedošana ir stulba un riebīga, pretīga, un tās dēļ cilvēka galva tiešām kļūst stulba. Cilvēks sāk neadekvāti rīkoties. Bija normāls, daudzsološs cilvēks, bet pēkšņi tu redzi, ka viņš rīkojas pretēji Bībelei. Varbūt ne obligāti lielos vilcienos, bet, piemēram, bērna audzināšanā. Sakne šādai rīcībai ir nepiedošana. Tās var būt jebkādas lietas. Cilvēks sāk rīkoties pretēji tam, kā draudzē māca. Ja tu draudzē redzi cilvēku, kurš bija normāls un pēkšņi sāk rīkoties neadekvāti jeb pretrunā Bībelei, tad sakne šādai rīcībai ir nepiedošana. Viņš ir draudzē, bet rīkojas pretēji un kļūst neatkarīgs. Kaut kādā brīdī viņam pret kādu ir radies sarūgtinājums, un ne obligāti pret mācītāju. Kurš cilvēks draudzē parasti visvairāk dabū negācijas? Mācītājs. Viņš ir vairāk redzams, vairāk kaut ko pasaka, un viņš arī visvairāk dabū. Līdzīgā situācijā ir atslēgas kalpotāji.
Zini, ja godīgi, uz tiem apbižotajiem cilvēkiem ir grūti skatīties, viņi kļūst pretīgi. Ne velti krieviem ir tāds teiciens: на обиженных воду возят. Cilvēks ir apbižots, visa viņa dzīve iet ne tajā virzienā, bet viņš turās pie sava principa: Viņš nedrīkstēja tā man teikt/darīt. Nav svarīgi, ko teica vai darīja citi, valsts, mācītājs, kaimiņš, sieva vai vīrs. Dieva vārds mums māca vispirms izvilkt baļķi no savas acs un tad mēģināt izvilkt skabargu no brāļa acs. Tu tiec pats galā ar savām emocijām, savu nepiedošanu. Kāpēc laulātie škiras? Paldies Dievam, ne mūsu draudzē, bet kāpēc tā notiek, kāpēc viņi šķiras? Viņi nevar piedot. Cilvēks ir sarūgtināts, jo otrs nav tāds, kādu viņš bija iedomājies. Es domāju, ka šādu kļūdu katrs pieļauj, tas ir neizbēgami, bet ko tu pēc tam ar to darīsi? Nu, nebūs cilvēks tāds, kādu tu viņu esi iedomājies, viņš ir tāds, kāds ir, un pats Dieva priekšā atbild par sevi. Bet tu atbildi par sevi. Ja tu gribi, lai Dieva svētība tavā dzīvē patiešām darbojas, nav svarīgi, ko citi, bet ir svarīgi, ko TU. Mēs šodien joprojām runājam par tēmu “Sadarbība starp Dievu un cilvēku”. Šodien šai tēmai ir 3. daļa. Es vienkārši eju cauri Marka un Lūkas evaņgēlijiem, kuros redzu to, kā Dievs sadarbojas ar cilvēku. Ja tu gribi, lai Svētais Gars ar tevi sadarbojas un tavā dzīvē darbojas, tad viens no svarīgākajiem punktiem ir piedošana, dzīve piedošanā. Mums ir jādzīvo piedošanā. Ja atkārtojas kāda problēma, ļoti iespējams, ka sakne ir tieši nepiedošanā, un ne tikai bērnībā, bet, iespējams, šodien. Īpašam nepiedošanas riskam ir pakļauti cilvēki, kuri bieži apvainojas. Bet tam, kāpēc cilvēks bieži apvainojas, arī ir iemesls. Šim cilvēkam jau var būt nepiedošana.
“Un, kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, tad piedodiet, ja jums kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedod jūsu pārkāpumus, bet, ja jūs nepiedodat, tad arī jūsu Tēvs debesīs jūsu pārkāpumus nepiedos.” (Marka evaņģēlijs 11:25-26)
Tie ir Jēzus vārdi. Ļoti radikāli vārdi. Es zinu vēl tikai vienu Rakstu vietu, kurā Jēzus saka, ka nepiedos. Runa ir par Svētā Gara zaimošanu. Jēzus saka: “Ja tu Cilvēka Dēlu zaimosi, tev tiks piedots, ja tu zaimosi draudzi, tev piedos, bet, ja tu zaimosi Svēto Garu, tev nemūžam nepiedos.” Kas tas ir, ko nemūžam nepiedos? Tā ir reliģija, kad cilvēks ir ieņēmis galvā, ka viņš kalpo Dievam, kaut patiesībā kalpo sātanam. To nevar piedot tāpēc, ka cilvēks nevar atgriezties. Bet ir vēl kāda lieta – nepiedošana. Jēzus konkrēti saka: “Ja tu savam brālim nepiedod, Es tev nepiedodu.” Dieva uzskats ir šāds: ja Viņš ir tādu cenu maksājis, lai tev piedotu, un, ja tev ir piedots, tad kā tu vari nepiedot? Ja Dievs tev piedeva, kā tu savam brālim vai māsai vari nepiedot?
“Tad Pēteris, piegājis pie Viņa, sacīja: “Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?” Jēzus saka uz to: “Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.”” (Mateja evaņģēlijs 18:21-22)
Pēterim bija problēma ar kādiem grupas cilvēkiem. Ja mēs lasām par to, kāds Pēteris vispār bija kā personība, tad tas nav nekāds brīnums. Viņam bija konflikts pat ar pašu Jēzu. Jēzum pat bija jāsaka Pēterim “Atkāpies, sātan, tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēka prāta!” Problēma ar cilvēkiem nebija nekāds brīnums. Un tieši Pēteris nāca pie Jēzus un vaicāja: “Cik reizes man brālim jāpiedod?” Acīmredzot, kāds viņam ļoti darīja pāri. Bet vai tiešām? Tas ir jautājums. Tāpat ir jautājums par to, vai tev tiešām kāds dara pāri vai tomēr tev pašam ir stulba galva, slimas emocijas un tu pats esi piepūsts balons? Kā darba sapulcē noskaidroju, flegmātiķi tā neapvainojas. Mēs apskatījām trīs flegmātiķus, un neviens no viņiem nekad neapvainojas, tomēr izskanēja doma, ka flegmātiķis arī var apvainoties. Viņam krāsies lēnām un ilgi, bet, kad sakrāsies, tad būs galīgi traki. Tāpēc riska grupa ir visi. Pēterim varbūt šķita, ka kāds pret viņu netaisni rīkojas. Pēterim bija negatīvas emocijas pret kādu cilvēku, un viņš tās neturēja pie sevis, bet nāca pie Mācītāja un jautāja: “Mācītāj, cik reizes man savam brālim jāpiedod? Vai pietiek septiņas?” Viņš izdomāja septiņas, jo visam ir kaut kāda robeža. Jēzus atbildēja: “Es tev nesaku septiņas reizes. Es tev saku septiņdesmit reiz septiņas.” Īsāk sakot, Jēzus saka: vienmēr ir jāpiedod jeb jādzīvo piedošanā. Mēs jau varētu skaitīt, cik ir septiņdesmit reiz septiņi. Tas ir četri simti deviņdesmit. Mēs varētu rēķināt, ka, lūk, precīzi tik reizes mums ir jāpiedod, un pēc tam, kad šis skaits ir sasniegts, tad vairs nav jāpiedod, robeža ir sasniegta. Draugs, piedošanai nav robežu. Es tur neko nevaru darīt, bet visu, ko Dievs saka un māca šodien, Viņš saka tevis paša labā. Dievs vēlas, ka Viņš tevi var svētīt, tavā dzīvē darboties un sadarboties ar tevi. Viņš vēlas atrisināt tavas problēmas, dziedināt un atbrīvot.
Vai tu zini, cik daudz slimību var rasties no nepiedošanas? Tu zini, kuri ir tie cilvēki, kuri slimo? Nu, tieši tie rūgtie jau slimo. Tieši tie rūgtie cilvēki slimo, pirmkārt, ar galviņu, ar emocijām, un pēc tam viņi slimo arī miesā. Vai esi dzirdējis teicienu: “Kā vispār viņu zeme vēl nes!?” Kā tu domā, kādi cilvēki nokļūst cietumā? Lielākajai daļai pamatā būs nepiedošanas grēks. No kurienes slepkavības, no kurienes naids un kautiņi, laupīšanas un apreibināšanās? No kurienes meli? Visa ļaunuma sakne ir atstumtība un nepiedošana un ļaunums tā rezultātā. Un ļaunums, diemžēl, izpaužas arī uz citiem cilvēkiem un uz sevi, ne tikai uz konkrēto cilvēku. Esmu redzējis un joprojām redzu, ka ir bērni un arī pieauguši bērni, kuru vecāki ir ļoti slikti pret viņiem izturējušies vai pametuši. Viņi meklē mammu līdz pat šim brīdim: “Kur ir tā mana mamma?” Mamma sen jau vispār var nebūt. Viņa ir agrā vecumā atdevusi bērnu kādā bērnu namā. Bērns pat nav redzējis savu īsto mammu vai tēti. Viņš izaug liels un visu dzīvi meklē mammu. Draugs, tu slims esi? Tev sen jau ir laiks meklēt jaunas, normālas attiecības ar normāliem cilvēkiem, nevis dzīvot ilūzijā par kaut kādu mammu, kura kādreiz bija, kura pret tevi ir slikti izturējusies un pametusi. Jā, tu piedod, bet tas nenozīmē, ka tagad tev viņa ir jāmeklē un jādzīvo pagātnē. Ir tādi cilvēki, kuri vēl īpaši labi izturās pret tiem, kuri viņiem dara pāri. Viņi sēž kopā ar viņiem, lai tikai dara tālāk pāri. Piedot nenozīmē ļaut sev kāpt uz galvas. Sludinātājs K. Kouplends kādā savā runā teica: “Ja laupītājs uz ielas apdraudēs manu ģimeni un draudēs to nogalināt, es mīlestībā ar ķieģeli sašķaidīšu viņam galvu, bet es piedošu viņam pēc tam.” Un katra situācija ir individuāla, piemēram, pašaizsardzība vai savas valsts aizstāvēšana armijā.
Es uzskatu, ka katram kristietim ir pienākums stāvēt ar ieroci rokās par savu valsti, ja valsti apdraud. Jo kas ir tava valsts? Tu, tava ģimene un tavi bērni. Ja tu esi kristietis, kur ir tava tuvākmīlestība? “Nu, nāciet, ienaidnieki, varojiet manus bērnus, ņemiet manu sievu, ņemiet, dariet, ko gribat!” Vai tas izklausās normāli? Tu zini, kas notika Otrā pasaules kara laikā? Otrā pasaules kara laikā daļu no latviešiem iesauca PSRS armijā, un daļu iesauca vācu leģionā. Cīņās Kurzemes katlā vienu otram pretī nolika latviešu divīzijas – latviešus pret latviešiem; vācieši nolika latviešus un krievi nolika latviešus. Kurzemes katlu daļēji aizstāvēja un iekaroja paši latvieši, tēvs šāva dēlu, dēls – tēvu, brālis – brāli. Taču, ja es aizstāvu savu zemi, man ir vienalga, kas tu esi un no kurienes tu esi te parādījies, vai tu esi mans brālis vai kas, es tevi šauju nost, jo tu nāc slepkavot manu ģimeni un pakļaut manu tautu. Es skaitītu 144. psalmu: “Slavēts lai ir Tas Kungs, mana klints, kas māca manām rokām cīņas mākslu un dara manus pirkstus vingrus karam!” Tas Kungs darīs redzīgas manas acis un es trāpīšu viņam tieši pierē. Es kā mācītājs nevaru teikt: “Jums obligāti ir jāiet armijā.” Nē, šādas lietas ir katra paša ziņā, bet es domāju, ka tieši tā arī ir. Ir cilvēki, kuri domā citādāk, ka mums nav jāaizstāvas, ir jāļaujas un jāļauj visu darīt. Ir dažādas otršķirīgas lietas, kā mācītāji to izprot, kā vispār dažādas konfesijas to izprot, kā jārīkojas šādās situācijās. Cits ir pilnīgs pacifists – nedrīkst neko un nekad nogalināt. Kad pie Jāņa Kristītāja atnāca karavīri, viņi jautāja: “Ko tad mums būs darīt?” Un viņš tiem atbildēja: “Neaplaupait nevienu un neizspiediet nevienam naudu un esiet mierā ar savu algu.”” (Lūkas evaņģēlijs 3:14) Viņi bija karavīri un gribēja kristīties. Jānis Kristītājs viņiem teica: “Nelaupiet.” Viņš neteica: “Ejiet prom no armijas.” Viņš neteica: “Nedienējiet, nešaujiet.” Viņš teica: “Nelaupiet.” Tas nozīmē: “Esiet taisnības pusē un pildiet savu pienākumu, un viss būs kārtībā.” Bet tēma ir par piedošanu.
Krievu un latviešu konflikts. Ir lietas, kas tiešām nav pareizas, bet ir lietas, kur tu redzi, ka tieši latvieši nevar piedot. Ne vienmēr latviešiem ir veselīga attieksme pret krievu, latvieti vai kādas citas tautības pārstāvi. Ir pamatotas lietas, kuras ir normāli jārisina, bet reizēm tiešām var redzēt, ka cilvēks ienīst otru tikai tāpēc, ka viņš ir krievs. Ienīst tikai tāpēc, ka otrs ir latvietis. Tas ir šovinisms, galējs nacionālisms. Nacionālisms nav slikts, bet kur paliek piedošana? Mēs katrs esam savas tautas patriots un mums kopā ir kaut kā jāsadzīvo, bet PIEDOŠANA ir svarīga. To Jēzus māca. Ja šī piedošana būtu mūsu valstī, mums būtu cita valsts, cita ekonomika, slimnīcas būtu tukšas, cietumi būtu tukši. Ja pat bez paša Dieva mēs vienkārši spētu piedot un apzināties piedošanas svarīgumu, būtu labāk. Bet, draugs, cilvēki bez Dieva nespēj piedot. Mums ir vajadzīga pārdabiska Dieva palīdzība.
Un es šodien gribu lūgt par tiem, kuriem ir nepiedošana, un arī par tiem, kuri nezina, no kurienes ir viņu problēmas, lai atnāk piedošana. Kad tu izmeklē savu sirdi un saproti, ka problēma ir nepiedošanā, ej un runā, izlīgsti un attiecīgi rīkojies. Esmu pamanījis, ka cilvēki, kuriem ir nepiedošana pret mani, sāk rīkoties pretēji Bībelei. Un tajā pašā laikā viņi saka: “Man Dievs teica…” Un tā ir nopietna pazīme, ka kaut kas nav kārtībā. Paklausies vienu cilvēku, paskaties uz citu cilvēku, un katram Dievs kaut ko teica. Militāristi ejot pensijā 50 gadu vecumā. Man ir 50 gadi, un es esmu nodienējis 20 gadus kā mācītājs, es varētu iet pensijā. Pa visu šo laiku es esmu redzējis un saskāries ar ļoti, ļoti daudziem cilvēkiem. Un es esmu sapratis, ka nepiedošana ir viena pretīga un riebīga lieta. Vienkārši ir JĀSAŅEMAS UN JĀPIEDOD! Jāsaņemas, jāiet un jāizrunā; jāsaņemas un jāizmainās. Tev ir jāizmainās un jākalpo Dievam! Tev ir jāizmainās, jo te ir vieta, kur mainās dzīves. Te ir vieta, kur tu vari izmainīties, te ir vieta, kur tu vari sākt jaunu dzīvi piedošanā. Neviens pāris laulībā nesadzīvo bez piedošanas. Nevienas attiecības nav normālas bez piedošanas. PIEDOŠANA, PIEDOŠANA UN VĒLREIZ PIEDOŠANA! Neviens normāls cilvēks bez piedošanas nepaliks draudzē. Neviens cilvēks bez piedošanas negūs panākumus kalpošanā. Neviens nekur tālāk nevirzīsies bez piedošanas, neatkarīgi no tā, kā tu sevi uztūnēsi. Ko tu ar to gribēsi parādīt, kāpēc tu gribēsi parādīt un kam tu gribēsi parādīt? Līkos iztaisnos tikai zārks vai Jēzus. Vai nu zārks, vai nu Jēzus. Dievs ir labs!
“Kāpēc man viss buksē?!” Tāpēc, ka ir jābeidz apvainoties un atstumt. Tie, kuri nepiedod, nav tikai skaļi teroristi, tie ir arī klusie. Un pēc tam viņi saka: “Mūzika ir par skaļu draudzē, gaisma ne tāda, kārtības kalpotāji ne tādi, mācītājs ne tāds, lūgšanu grupā nav interesanti, te ir viens un tas pats un mācītājs neko jaunu nerunā, man vairs nav interesanti.” Tie ir lepni cilvēki, kuriem ir lāsts piezadzies. Lāsts caur elementāru nepiedošanu. Kā lai Dievs tevi svētī, ja tu nepiedod? Reiz evaņģēlistam Smitam Viglsfortam palūdza lūgt lūgšanu pie galda, bet uz tā bija cūkgaļa. Viņš piecēlās un teica lūgšanu: “Dievs, svētī, ja Tu vari svētīt.” Dievs tevi nevar svētīt, ja tu nepiedod, bet Viņš grib tevi svētīt. Cik trakā draudzē tu esi, jo es atkal norādīja uz tevi pašu… Atmoda sākas ar mani, ne jau tieši ar mani, bet konkrēti ar tevi, un katru dienu no mums personīgi. Vai nu es dzīvoju piedošanā, izlīgstu ar cilvēkiem un ilgu laiku neturu ļaunu prātu par vienu un to pašu lietu, vai nu nē. Lai tev nebūtu kaut kādas emocionālas un citas negatīvas sekas nepiedošanas dēļ, tev ir jāatgriežas pie šīs lietas un jāatrisina tā līdz galam.
“Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! – tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! – tas sodāms elles ugunī. Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka pretinieks tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā. Patiesi Es tev saku: tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu.” (Mateja evaņģēlijs 5:21-26)
Šī ir vēl viena Rakstu vieta, kurā Jēzus māca par piedošanu. Tu kalpo, tu nes upurus, tu nes desmito tiesu, bet atceries, ka tev ir kāda nepatīkama lieta pret kādu cilvēku – EJ UN IZLĪGSTI. Te nav runa par to, ka, ja tu zini, ka kādam pret tevi kaut kas ir, tev ir obligāti pie tā cilvēka jāiet. Tev nav obligāti pie viņa jāiet, bet viņam gan ir jāiet pie tevis. Bet būtu ļoti labi, ja tu zini, ka kādam kaut kas ir pret tevi, arī pašam aiziet pie tā cilvēka. Ja tu zini, ka kādam kaut kas pret tevi ir, izdari kaut ko. Un tad, kad tu visu no savas puses esi izdarījis, tad tu esi piedevis. Ja viņš turpina stulbi uzvesties, tā ir viņa problēma, lai viņš tā uzvedās. Rakstu vietā ir teikts: “Esi labprātīgs pretiniekam, kamēr vēl esi ceļā.” Tevi var nodot soģim, un tu no turienes neaiziesi, kamēr nenomaksāsi visu līdz pēdējam. Tāpēc svarīgi ir sākt ar sevi.
Man Dievs teica! Par: “Man Dievs teica,” ir tā – ja tu bieži dzirdi cilvēku, kurš saka: “Man Dievs teica,” es domāju, ka tu mierīgi vari ieteikt viņam vērsties pie ārsta. Kā Dievs runā? Es daudzas reizes esmu dzirdējis: “Man Dievs teica… man Dievs teica…” Cilvēks ir iegājis lūgšanu kambarī, lūdzis Dievu un lasījis Bībeli. Viņš iznāk ārā no lūgšanu kambara un saka: “Man Dievs teica, lūk, tā ir jādara.” Atnāk cits cilvēks un saka: “Man Dievs teica, man tā ir jādara.” Es paklausos vienu, otru un trešo un saprotu, ka nekāds Dievs ar viņiem nav runājis. Viņi paši to ir izdomājuši. Pasen pie draudzes “Jaunā Paaudze” Rīgas bīskapa atbrauca Ukrainas bīskaps. Rīgas bīskapam bija dzimšanas diena, un Ukrainas bīskaps viņu apsveica, un man palika atmiņā vārdi, ko viņš teica: “Tu esi izdomājis daudz labu lietu.” Iedomājies? Tevi sveic dzimšanas dienā un saka: “Es sveicu tevi dzimšanas dienā, un tu esi izdomājis daudz labu lietu.” Es domāju, kāpēc viņš neteica: “Tu no Dieva esi saņēmis daudz labu lietu; Dievs tev ir pateicis daudzas labas lietas; tu esi Dievu paklausījis, tu esi dzirdējis Viņa balsi par visu ko.” Bet viņš teica: “Tu esi izdomājis.” Man tas likās mazliet kā apvainojums un nepieklājīgi. Bet, ja tā padomā, šim bīskapam, kurš to teica, ir ļoti liela draudze. Tā aug un aug, un aug, un vispār kalpošana tur ir tāda, ka var noģībt. Un viņš saka, ka nevis Dievs teica, bet cilvēks pats izdomāja. Ja es paklausos dažādus cilvēkus, kuriem Dievs teica, es redzu, ka viņi paši to ir izdomājuši. Viņiem “Dievs teica” tajā mazajā un šaurajā prātiņā, kurā viņi spēj redzēt un kurā viņi vispār spēj domāt, tajos savos murgos, kuros viņi spēj domāt. Cilvēks saka: “Man Dievs teica, ka jādara ir tā,” bet tas ir pretrunā veselīgai mācībai un pretrunā veselīgai Bībeles izpratnei? Vienīgais kritērijs, kā Dievs saka, ir Bībeles konteksts un veselīga izpratne. Tad tu vari teikt: “Jā, Dievs teica.” Un arī, ne jau skaļā un dzirdamā balsī Viņš teica. Ja ar tevi pārāk bieži sāk kāds runāt skaļā, dzirdamā balsī, izņemot sievu vai vīru, es domāju, ka tev ir jāiet pie ārsta. Tas nav Dievs. Mēs salasāmies visādas grāmatiņas, saklausāmies visādus brīnumus un gaidām, kad Dievs ar mums runās. Visdažādākajās situācijās mēs ejam lūgšanu kambarī un lūdzam, lai Dievs kaut ko pasaka. Visbiežāk tu pats izdomā saskaņā ar Dieva vārdu. Tu pats izdomā un saki: “Dievs teica.” Kādos gadījumos Dievs konkrēti nesaka, bet ļauj tev pašam izdomāt. Un tāpēc vārdi: “Man Dievs teica, mani Dievs uzrunāja,” gluži neatbilst tam, kā Dievs patiešām saka un runā. Es nesaku, ka Dievs nerunā. Es nesaku, ka Viņš neko nesaka, tomēr mums ir jābūt uzmanīgiem ar “Dievs teica”. Es bieži dzirdu cilvēkus, kā viņi runā, un es skaidri redzu, ka nekāds Dievs ar viņiem nav runājis, bet viņi paši to ir izdomājuši. Mums patīk fantazēt. Un tas pats attiecas arī uz nepiedošanu. Tu pats izdomāji kaut ko, ka Dievs teica tā, Dievs teica šitā, tev jādara tā un tev jāiet tur. Vienīgā patiesība, draugs, ir Dieva vārds. Un, ja ir draudze un tu esi draudzē, tad der ieklausīties tajā, ko māca, nevis vienkārši izraut kaut kādu vienu Rakstu vietu no Bībeles un pateikt: “Man Dievs pateica.” Var notikt arī tā: “Ko man darīt, Dievs?” Un, atverot Bībeli, pirmā Rakstu vieta, kas trāpīsies, būs “Dieva atbilde”. Tu zini, kādu atbildi tu vari tur dabūt? “Jūda aizgāja un pakārās.” Ej un pakaries, jo Dievs taču teica. Lai saprastu Dieva gribu savā dzīvē, ir jāizdara nedaudz vairāk, nekā tikai jāatšķir Bībele, nedaudz vairāk nekā nedaudz jāpadomā. Ļoti nopietni ir jāstudē Bībele un ir jāizprot, kāds ir Dievs, lai saprastu, kāda ir Viņa griba. Un ne tikai lūgšanu kambarī ir jāiet, bet jābūt pareizās attiecībās arī ar cilvēkiem un grupu vadītājiem.
“Bet bērns auga un tapa stiprs garā, pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar Viņu. Un Viņa vecāki gāja ik gadus uz Jeruzālemi Pashā svētkos. Kad nu Viņš bija divpadsmit gadus vecs, tad tie pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzālemi. Un, kad svētku dienas bija pagājušas, tad, tiem atkal uz mājām ejot, bērns Jēzus palika Jeruzālemē, un Jāzeps un Viņa māte to nezināja. Bet tie domāja, ka Viņš esot pie ceļabiedriem; un, vienas dienas gājumu nostaigājuši, tie Viņu meklēja pie radiem un pazīstamiem. Un, kad tie Viņu neatrada, tad tie gāja atpakaļ uz Jeruzālemi, lai To meklētu. Un pēc trim dienām tie Viņu atrada Templī sēžam starp mācītājiem, tos klausoties un tos jautājot. Un visi, kas Viņu dzirdēja, iztrūkušies brīnījās par Viņa saprašanu un Viņa atbildēm. Un, Viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un Viņa māte sacīja Viņam: “Mans dēls, kāpēc Tu mums to esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši.” Bet Viņš tiem atbildēja: “Kam jūs esat Mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?” Bet tie neizprata uz viņiem sacīto vārdu. Un Viņš nogāja tiem līdzi uz Nacareti un bija tiem paklausīgs. Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.” (Lūkas evaņģēlijs 2:40-52)
Tas vairs nav par piedošanu. Kad Jēzum bija 12 gadi, tad vecāki ņēma Viņu līdzi uz templi, kur viņi katru gadu gāja svinēt Pashā svētkus. Lūkas evaņģēlijā ir rakstīts, ka Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem. Viņam bija 12 gadi un Jēzus nepārtraukti auga, Viņš labi un pareizi attīstījās. Vai tu vēlies garīgi un ne tikai garīgi, bet arī emocionāli, prāta spējās, visā savā dzīvē, savā rīcībā un raksturā nepārtraukti veselīgi attīstīties un augt? Ja mēs augam iekšēji jeb garīgi, tad arī visa mūsu dzīve, ieskaitot attiecības, finanses un visas pārējās sfēras, attīstīsies. Jēzus attīstījās, un tam bija kāds iemesls, un par to es gribu parunāt.
Vai Dievs uz tevi runā? Dievs runā caur Dieva vārdu, Dievs runā caur tavām pārdomām, tikai es iesaku tev uzmanīties, kad tu ietiepies un saki: “Man Dievs, lūk, tā teica kambarī.” Ir arī citi cilvēki, līderi, mācītājs un Bībeles konteksts, un ir citu cilvēku pieredze. Vai tiešām tev tik cieti jāturās pie tā, ko tu esi lūgšanu kambarī saņēmis? “Man Dievs tā teica!” Tu varbūt vienkārši izdomāji. Visbiežāk Dievs arī ļauj mums pašiem domāt, tajos ietvaros, kurus Viņš pieļauj. Var jau teikt: “Jā, man Dievs teica,” bet ne tik kategoriski. Ja runa ir par piedošanu, tad ar tādu kategorisku pieeju piedošanu nevar dabūt. Ar kategorisku pieeju un pastāvēšanu uz savu tu nevari piedot, tu nevari pieņemt piedošanu, tu pat nevari palūgt piedošanu, tu nevari neko izmainīt. Vienmēr atstāj iespēju, ka tu pats arī kaut kur esi ieguldījies. Laulātie bieži nāk uz konsultācijām, un viens saka, ka viņš jau neko nedara, bet otrs viņu zāģē un gandrīz vai sit nost. Es parasti saku: “Paskaties uz sevi, es neticu.” Īpaši, ja tā ir sieviete. Es domāju, ka tu tik un tā zāģē. Es nezinu nevienu tādu sievieti, kura nezāģē; ja ne skaļi, tad klusībā. Kādreiz, pašā sākumā, konsultācijās es pieļāvu kļūdu, nostājoties viena cilvēka pusē. Tagad ļoti reti tā ir. Kad vīrs pagāns nāk un sūdzās par sievu kristieti, es neticēšu sievietei tikai tāpēc, ka viņa ir draudzē. Protams, es vairāk ticēšu viņai, tomēr es zinu, ka viņi abi ir kaut ko savārījuši. Tāpēc cieti pasakot: “Man Dievs teica tā,” tu neko neatrisināsi. Ir jāapzinās arī sava problēma. Gribi atrisināt konfliktu? Tad pietiek teikt: “Es neko, bet viņš, viņš, viņš, viņš…” Lai vairāk ir “es” un mazāk “tu”. Ir pareizi norādīt uz otru vienu vai divas reizes, bet ne katru reizi. Kur palika visa tava brīnišķīgā dzīve? Nozāģēji? Tevi kāds pameta, aizgāja no tevis, sabojāja ar tevi attiecības? “Viņš, viņa vainīga… tas mācītājs vainīgs… tā draudze vainīga.” Paskaties spogulī uz sevi un ieraudzīsi patieso vaininieku. Sāc ar sevi arī tad, ja otrs ir vainīgs. Jo nepiedošana jau būs tev, draugs. Un ko tu ar to darīsi? Ja otrs patiešām ir mērkaķis, pavisam slikts, nepiedošana tik un tā būs tev, un problēmas un slimības būs tev, tāpēc labāk ir sākt ar savu sirdi. Tas otrs pats no Dieva dabūs. Katrs dabūs pēc saviem nopelniem, agri vai vēlu. Ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus.
“Tāpēc Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties. Un, kad viņš iesāka norēķinu, viņam pieveda parādnieku, kas tam bija parādā desmit tūkstošu talentu. Bet, kad tas nespēja samaksāt, tad kungs pavēlēja to pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un samaksāt. Tad kalps krita pie zemes un viņu gauži lūdza, sacīdams: cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu. Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida. Bet šis pats kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas tam bija simts denāriju parādā; viņš to satvēra, žņaudza un sacīja: maksā, ko esi parādā! Tad viņa darba biedrs krita tam pie kājām, lūdzās un sacīja: cieties ar mani, es tev samaksāšu. Bet viņš negribēja un nogājis to iemeta cietumā, tiekāms tas savu parādu samaksā. Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tie ļoti noskuma, tie aizgāja un izstāstīja savam kungam visu, kas bija noticis. Tad viņa kungs to pasauca un tam sacīja: tu nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi. Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies? Un viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā. Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit.”” (Mateja evaņģēlijs 18:23-35)
Jēzus stāsta līdzību par kādu bagātu cilvēku, kurš sasauca savus kalpus, un kāds kalps viņam bija parādā 10 000 talentu. Šis Kungs deva pavēli: “Metiet viņu cietumā, kamēr viņš nesamaksā; pārdodiet verdzībā viņa bērnus un sievu.” Kalps krita uz ceļiem un lūdza saimnieku, lai pažēlo, ka viņš nomaksās, lai paciešas ar viņu. Kungam palika žēl un viņš piedeva. Tas kalps, kuram kungs piedeva, atrada savu draugu, kurš viņam bija parādā 100 denārijus, mazu summiņu. Tur rakstīts, ka viņš žņaudza draugu, spieda pie sienas un teica: “Atdod!” Draugs lūdzās: “Cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu.” Bet kalps teica: “Nē!” Viņš gāja pie soģiem un meta draugu cietumā. Un tad viņa draugi atnāca pie kunga, kurš bija piedevis kalpam un pasūdzējās. Kungs kļuva dusmīgs uz viņu un teica: “Tu, nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi. Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies? Es tev piedevu tādu lielu parādu, bet tu savam brālim nepiedevi!” Tāds ir Jēzus, kurš saka: “Es tev esmu piedevis visus tavus grēkus, kā tu vari nepiedot citu cilvēku grēkus?”
Atgriežamies pie Jēzus 12 gadu vecumā. Būs interesanti, man personīgi ļoti patīk. Jo tu vairāk lasi un studē Bībeli, jo vairāk tu izproti, un tad tu tiešām vari teikt: “Dievs teica!” Vienam Dievs teica spēlēt, lūk, tādu mūziku, citam Dievs teica spēlēt tikai kora mūziku. Dievs taču teica! Bet kā tur īsti ir? Pašiem ir jāizdomā, kāda mūzika ir labāka, kāda mūzika ir piemērotāka, un nekāds Dievs tur neko neteica. Izņemot īpašus gadījumus, kad Viņš īpaši uzrunā. Vienkārši lasām Bībeli, skatāmies, kā tur ir rakstīts, paši lūdzam, slavējam un pielūdzam, domājam, un tiešām – tad Dievs runā. Bet, lai tu izprastu Dieva gribu pilnībā un tava dzīve būtu svētīta, lai tu varētu veselīgi augt kā Jēzus, piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem, vajag attīstīties. Mēs gribam attīstīties? Tad mums ir jādara tā, kā Jēzus darīja. Un ko Viņš darīja? Ne tikai pats Dievu lūdza, kā tur rakstīts, bet vēl kaut ko. Kad Viņa vecāki atgriezās mājās no svētkiem, bija noiets jau vienas dienas gājums. Viņi attapās, ka divpadsmitgadīgais Jēzus nav viņu vidū. Viņi domāja, ka Viņš ir pie paziņām vai radiem. Tas, kā Jēzu audzināja, vispār ir ļoti strīdīgs jautājums. Ja Viņš varēja pazust pie radiem vai nezin kur un vesela diena bija pagājusi, tad man šķiet, ka Viņu nemaz ļoti stingri neaudzināja. Vai tev ir pazudis bērns uz veselu dienu? Gan jau kādam tā ir bijis, dažiem uz gadiem ir pazuduši bērni. Jāpiedod sev un turpmāk jārīkojas citādāk, ir jāmēģina audzināt labāk. Ja ne paša bērnus, tad varbūt citus.
Vecāki aptaujāja visus radus un kaimiņus – Jēzus nebija. Un viņi devās atpakaļ uz Jeruzālemi. Trīs dienas bija pagājušas, iedomājies, trīs dienas Jēzus nebija. Un viņi nevarēja iedomāties, kur Viņš būs. Bet viņi tomēr kaut kā nokļuva templī un atrada Jēzu tur sēžam. Trīs dienas jau bija pagājušas, un Jēzus sēdēja tur, kur bija mācītāji, grupiņas, un tur notika kaut kāda konference. Jēzus nevis vienkārši sēdēja, bet izjautāja mācītājus, un viņi atbildēja. Viņi brīnījās par to, cik Viņš ir gudrs un zinātkārs. Jēzus mācījās, bija templī, konferencē, tur bija jautājumi un atbildes. Vecāki pienāca pie Jēzus un teica: “Dēls, kāpēc Tu esi mums to nodarījis? Mēs ar sāpēm Tevi esam meklējuši. Tu mums esi pāri nodarījis.” Man patēvs kādreiz teica: “Nedari mammai pāri. Saudzē mammu.” Nu, ko es tur varu darīt, kāds esmu, tāds esmu. Žēl ir, bet ko nu? Man nebija saprotams, ka mammai var tik traki sāpēt. Es vēl tagad nesaprotu, bet tā ir mamma. Mamma var traka palikt ar saviem bērniem. Večiem arī kaut kas sāp, veči tikai nerāda. Ko Jēzus atbildēja vecākiem? “Ko jūs Mani meklējāt? Jūs nezinājāt, ka Man jādarbojas sava Tēva lietās?” Iedomājies, trīs dienas džeks nav mājās, ir reāli nogrēkojies, vecāki ir uztraukušies. Droši vien viņiem jau simts scenāriji bija prātā – noslīcis, nošauts, aplaupīts, nolaupīts, verdzībā pārdots utt. Bet pēc tam Viņš gāja vecākiem līdzi, un ir rakstīts: “Un bija tiem paklausīgs.” Un tālāk ir rakstīts, ka Viņš pieauga. “Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.” (Lūkas evaņģēlijs 2:52) Dievs saka: Ja tu gribi garīgi augt, kļūt pilnvērtīgs un uzvarēt, tev ir nepieciešama sabalansēta autoritāšu atzīšana. Tas nozīmē, ka bez paklausības un garīgo autoritāšu respektēšanas tu nevari garīgi augt. Tāpat arī bez paklausības vecākiem tu nevari augt. Tāpat arī, ja tev nav paklausība valsts varām un tās autoritātēm, tu nevari augt. Ir dažādas autoritātes. Ja tu nesabalansēsi un nesaliksi pareizā secībā, kurš ir jārespektē, tu nevarēsi pilnvērtīgi augt. Jēzus bija paklausīgs vecākiem, un tajā pašā laikā kādā lietā Viņš nepaklausīja. Bet tikai trīs dienas nepaklausīja. Viņš uzskatīja un arī vecākiem parādīja, kas ir svarīgākais – mācītājs. “Ar mani Dievs pats runā un man nevajag mācītāju.” Jēzus tā nerīkojās. Viņš gāja pie Jāņa Kristītāja kā pie autoritātes, kurš Viņu kristīja. Viņš demonstrēja to, ka vajag saprast pareizo secību, kur ir Dievs un kas ir Dievs. Caur ko Dievs darbojas? Caur draudzi. Draudzē ir Dieva ieceltas autoritātes. Un, kad ir jautājums, ko tev klausīt, mammu, tēti, vīru vai sievu, vai mācītāju, atbilde skan: ir jāklausa gan tie, gan tie, bet pareizā secībā. Ja tu gribi klausīt Dievam, tad tas nav vīrs, tad tā nav sieva, tā nav mamma, tas nav tētis. Tas ir Dievs ar visu Savu institūciju, draudzi, kuras priekšgalā ir mācītājs. Gribi vai negribi, tu nevari to apiet. Jēzus nepaklausīja Saviem vecākiem un sēdēja templī un klausījās Dieva vārdu. Bet, kad vecāki atnāca, Viņš klausīja arī viņiem. Ir lietas, kurās tu klausi vīram vai sievai, vai kādam citam.
Es tikko biju atgriezies pie Dieva un ņēmu pretī katru darbu, ko varēju, un strādāju, piemēram, lauksaimniecībā, uz kurieni es gāju kājām stundu turp un stundu atpakaļ. Strādāju visādus darbus, nebija nemaz tik viegli un arī maksāja ļoti maz. Un man bija vienalga, cik maksā, galvenais bija strādāt. Ja tu labi strādāsi, tev arī labi maksās, agri vai vēlu. Varbūt ne tajā pašā vietā, bet citur maksās. Un es priekšniekam uzreiz pateicu: “Pirmdienās es strādāšu no tikiem līdz tikiem un trešdienās es eju četros prom.” Jo trešdienās bija dievkalpojumi, un svētdienās es nestrādāju. Protams, priekšnieks no sākuma teica jā. Kad pienāca trešdiena, bija steidzams darbs, kaut kas bija jāizkrauj. Viņš man kategoriski prasīja palikt. Zini, ko es darīju? Vienkārši gāju prom un viss. Un nākamajā dienā atnācu uz darbu, un nekādu problēmu nebija. Es vienkārši aizgāju, lai izkrauj savu mašīnu paši. Un tā viņi krāva paši, veselu kravas mašīnu ar smagiem maisiem vai kastēm. Es aizgāju uz dievkalpojumu. Te ir balanss. Kas man ir jāpaklausa – darba devējs, vai man ir jābūt draudzē, kur mācītājs māca, ka trešdienās ir dievkalpojumi? Dievs tevi svētīs tikai tad, kad tu pareizi sapratīsi balansu paklausībā autoritātēm. Vai nav jāklausa priekšniekiem? Ir, bet ne visās lietās. Padomju laikā tika aizliegta Bībele un bija aizliegts kristiešiem pulcēties. Vai mums būtu jāklausa Staļinam vai Dievam un mācītājiem? Lūk, cik vienkārši viss ir. Un, kad tu Bībelē izlasi, ka vīram jāklausa it visā, un tu klausi vīram, klausi sievai, klausi bērniem, klausi jebkam, tikai ne mācītājam, un saki: “Man Dievs teica, man Dievs teica,” neko tev Dievs neteica, tu neievēro pareizu balansu. Tās ir tavas paša iedomas, lai mierinātu un attaisnotu sevi, iespējams, nepiedošanas dēļ. Dievu vairāk jāklausa nekā cilvēkus, bet Dievs nenozīmē kaut ko abstraktu, ir draudze, ir mācītāji, ir mācība. Vispār viss ir ļoti vienkārši. Mēs paši visu sarežģījam.
Vajag izšķirt un tikt skaidrībā ar autoritātēm, jo mums putrojas ar prioritātēm: Dievs, es, ģimene, kalpošana, darbs. Prioritātes ir šādas: Dievs, Dievs un Dievs. Lūk, kādas ir prioritātes: Dievs, draudze, mācītājs, veselīga mācība, Bībeles konteksts, konkrēts draudzes virziens, un pēc tam ir: es, ģimene (vīrs, pēc tam ir bērni) un pēc tam viss pārējais. Un, ja pēc prioritātēm, tad ir Dievs, es, ģimene un kalpošana. Ģimenē bērni ir jāaudzina pēc Dieva vārda principiem. Kur viņi aug? Draudzē tu viņus audzini. Kad biju maziņš, es savai mammai jautāju: “Mammu, kur es būšu, kad es nebūšu?” Es jau maziņš zināju, ka man ir jādarbojās sava Tēva lietās. Tikai vecāki to nezina, bērns zina labāk par vecākiem, ka viņam ir jādarbojas Tēva lietās. Bērni zina, ka viņi ir aicināti kalpošanā, bet tu viņus stūrē citā virzienā? Jēzus labāk zināja: “Jūs nezinājāt, ka Man jādarbojas sava Tēva lietās?” Ja tu mīli savus bērnus, viņi sēž kopā ar tevi dievkalpojumā. Nu, kamēr viņi vēl nav iemācījušies sēdēt, viņi ir bērnistabā, bet kopā ar tevi. Tu viņus māci lūgt Dievu, tu viņus virzi kalpošanā, tu viņus iesaisti draudzē. Viss ir ļoti vienkārši. Ja tu viņus nemīli ar Dieva mīlestību, tad tu viņus stūrē citā virzienā. Un tas, uz kuru pusi tu viņus stūrē, ir atkarīgs arī no tā, vai tev pašam nav kāda rūgta sakne.
Ja mēs gribam aug, ir vajadzīga paklausība autoritātēm un dzīve piedošanā. Ja tev ir pastāvīgs konflikts ar autoritātēm, darbavietā, skolā, draudzē, ģimenē, ir jāpadomā par sakni. Un jāpadomā ir jau tagad. Es lūgšu Dievu, lai Svētais Gars tev atklāj un atgādina tās lietas, kuras tev ir jānokārto un jāizmaina. Tās nepareizās lietas, kuras mēs pieļaujam, turpina vilkties mums līdzi. Ja mēs skatāmies uz priekšu, tad mums jānomet nastas, kas mūs velk atpakaļ. Un atstumtība, ļaunums un nepiedošana ir pirmais, kas ir jānomet. Svētais Gars, es tevi lūdzu, Kungs, atklāj katram vienam no mums tos cilvēkus un situācijas, pie kurām mums ir jāatgriežas un jāizlabo, jāizrunā un jānokārto, Jēzus Vārdā! Svētais Gars, es lūdzu, pieskaries katram, palīdzi apzināties savu līdzdalību visā, savu atbildību. Palīdzi katram ieiet piedošanā, izlīgt, izrunāt, tikt skaidrībā ar sevi, Kungs. Kad mēs katrs dosimies savā lūgšanu kambarī, Kungs, lai notiek attīrīšanās, un ikreiz, kad mēs nākam pie Tevis, Kungs. Šajā brīdī, Dievs, dziedini, Jēzus Vārdā. Es aicinu priekšā tos cilvēkus, kurus nospiež nepiedošana un atstumtības nasta, kuri jūt, ka nevar tikt galā. Es par tevi aizlūgšu. Mēs saistīsim sātanu, Jēzus Kristus Vārdā! Mēs iestāsimies pret nepiedošanas garu, mēs iestāsimies pret atstumtības garu, Jēzus Vārdā. Paldies, ka atzīsti savu vajadzību pēc Dieva! Paldies par tavu vēlmi, ka vēlies mainīties, augt, pieaugt un nest augļus, uzvarēt! Piedošana var būt arī process, tas nozīmē kādu inkaunteru, tas nozīmē pārrunas, tas nozīmē daudz pārdomu, tas nozīmē daudz lūgšanu un darbu ar sevi. Tas nozīmē arī pārrunas ar savu garīgo vadītāju, tas nozīmē sarunas ar cilvēkiem, ar kuriem ir konflikts. Nepiedošanas sakne ir sātana ierocis, tas ir velns ar saviem dēmoniem un ļaunajiem gariem, kurš caur nepiedošanu un nepareizu rīcību un attieksmi pret cilvēkiem, sevi un Dievu, nāk un iemiesojas, tur prātu un emocijas zem savas kontroles. Un ir situācijas, kad cilvēkam ir ļoti grūti tikt galā, un, tāpēc es un arī draudze pacelsim savas rokas par šiem cilvēkiem un Jēzus Vārdā saistīsim sātanu, lai viņš vācas prom ar visu savu nepiedošanu un ar visu savu ļauno garu varzu. Lai nāk pilnīga brīvība, lai mums ir pilnīgi brīva izvēle piedot un rīkoties tā, kā grib Dievs. Jēzus Vārdā, tu nepiedošanas gars, tu atstumtības gars, mēs pavēlam vākties prom no šiem cilvēkiem! Vācies ārā no šiem cilvēkiem, Jēzus Kristus Vārdā! Un nekad neatgriezies! Mēs apliecinām un pasludinām pilnīgu brīvību piedot, pilnīgu brīvību un dzīvi piedošanā, Jēzus Vārdā!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Sadarbība starp Dievu un cilvēku. 3. daļa” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
