Man šodien prasīja: „Nu, ko tad tu šodien runāsi?”

Un tad es teicu: „Neko jaunu, patiesībā to pašu, ko mācītājs mūsos un manī jau ir ielicis.”

„Saucēja balss tuksnesī: sataisait Tam Kungam ceļu, darait līdzenas Viņa tekas. Jānis Kristītājs nāca tuksnesī, sludinādams grēku nožēlas kristību uz grēku piedošanu. Un pie viņa izgāja visa Jūdejas zeme un visi Jeruzālemes ļaudis; un tie tika viņa kristīti Jordānas upē, izsūdzēdami savus grēkus.” (Marka 1:3-5)

Pirms nāca Jēzus Kristus, Jānis Kristītājs sagatavoja Kungam ceļu. Kā mēs gatavojamies svarīgu un mīļu ciemiņu uzņemšanai? Ja mēs skatāmies plašākos mērogos, tad Latvija šogad kļuva par Eiropas Savienības prezidējošo valsti, un tādēļ notika dažādi sagatavošanās darbi. Bija divi simti dažādu pasākumu, tajā skaitā, augsta līmeņa sanāksmes. Tika uzņemti divdesmit pieci tūkstoši viesu, patrulēja ļoti daudz policistu, drošības iestādes, ugunsdzēsēji un citi. Tas viss tika veikts, lai uzņemtu svarīgus ciemiņus un nodrošinātu viņu drošību. Tika izdotas milzīgas naudas summas, mums bija jāpacieš arī neērtības satiksmē uz ielām. Tātad tika veikti sagatavošanās darbi, lai valsts līmenī uzņemtu svarīgus viesus. Ja mēs skatāmies šaurāk, uz savu dzīvi, savu privāto teritoriju, tad arī ir vajadzīga sagatavošanās. Pirms nāk svarīgi viesi, mēs tīrām māju vai noalgojam kādu citu iztīrīt savu māju, jo mājai ir jābūt kārtībā. Tas pats attiecas arī uz Dieva lietām.

„Un viņš darīja to, kas bija taisns Tā Kunga acīs, un staigāja Dāvida, sava ciltstēva, ceļus un nenovērsās no tiem nedz pa labi, nedz pa kreisi. Jau savas valdīšanas astotajā gadā, kad viņš vēl bija jauneklis, viņš sāka meklēt sava ciltstēva Dāvida Dievu un divpadsmitajā valdīšanas gadā sāka šķīstīt Jūdu un Jeruzālemi no elku kalnu augstienēm, ašērām un izgrieztiem un izlietiem elku tēliem.” (2. Laiku 34:2-3)

Ķēniņš Josija darīja to, kas bija taisns Tā Kunga acīs – viņš sāka šķīstīt Jūdu un Jeruzālemi no elku kalnu augstienēm, ašērām un izgrieztiem un izlietiem elku tēliem. Sākumā Josija meklēja Dievu, šķīstīja zemi no elkiem, izpostīja visas elku vietas, un tad viņš atrada Rakstus, sāka tos lasīt, un Dievs caur tiem atklāja Savu prātu. Tātad pirms Dievs atklāja Savu prātu, kāds liktenis gaida tautu un kas tai ir jāmaina, viņi kārtoja Dieva namu un tīrīja no tā ārā visas nevajadzīgās lietas. Mums kā kristiešiem ir jāsakārto savs nams. Mēs esam tā Kunga „nams”, mums sevi ir jāiztīra un jāsakārto. Ja tu gribi, lai Dievs nāk tavā dzīvē, lai tev ir izmaiņas, ir jāsakārto visas dzīves jomas, un šodien parunāsim par dažām dzīves jomām, kuras katram cilvēkam ir svarīgi sakārtot.

Ir jāsakārto dažāda veida attiecības ar cilvēkiem. Ir jāsakārto attiecības ar pretējo dzimumu, ar draudzenēm un draugiem, tuviniekiem, bērniem, neticīgajiem un arī ar garīgo tēvu vai māti. Aplūkosim katru no šiem punktiem.

Jāsakārto attiecības ar bērniem.

„Kad nu Viņš bija divpadsmit gadus vecs, tad tie pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzālemi. Un, kad svētku dienas bija pagājušas, tad, tiem atkal uz mājām ejot, bērns Jēzus palika Jeruzālemē, un Jāzeps un Viņa māte to nezināja. Bet tie domāja, ka Viņš esot pie ceļabiedriem; un, vienas dienas gājumu nostaigājuši, tie Viņu meklēja pie radiem un pazīstamiem. Un, kad tie Viņu neatrada, tad tie gāja atpakaļ uz Jeruzālemi, lai To meklētu. Un pēc trim dienām tie Viņu atrada Templī sēžam starp mācītājiem, tos klausoties un tos jautājot. Un visi, kas Viņu dzirdēja, iztrūkušies brīnījās par Viņa saprašanu un Viņa atbildēm. Un, Viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un Viņa māte sacīja Viņam: “Mans dēls, kāpēc Tu mums to esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši.” Bet Viņš tiem atbildēja: “Kam jūs esat Mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?” Bet tie neizprata uz viņiem sacīto vārdu. Un Viņš nogāja tiem līdzi uz Nacareti un bija tiem paklausīgs. Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī. Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.” (Lūkas 2:42-52)

Tur bija situācija, ka Jēzus ar vecākiem bija aizgājis uz Jeruzālemi, kur notika lieli svētki, liels pūlis, un Jēzus kaut kur pazuda. Kad vecāki attapās, bija pagājušas jau vairākas dienas, viņi gāja atpakaļ uz Jeruzālemi meklēt Jēzu, jo bērns nemaz nebija tik liels, tikai divpadsmit gadus vecs. Viņi atrada, ka Jēzus sēž Templī un runājas ar farizejiem – tā laika tradicionālās baznīcas pārstāvjiem – un runā par teoloģiju, svarīgām lietām. Un vecāki Viņam prasīja: „Kur tad tu, dēliņ, biji pazudis? Mēs tevi meklējām ar sāpēm.” Jēzus nogāja viņiem līdzi uz Nācareti un bija tiem paklausīgs, nerunāja pretī. Bet Viņa māte visus Jēzus vārdus paturēja savā sirdī. Jēzus bija paklausīgs un pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.

Kamēr bērni ir mazi, viņi ir uzticēti vecākiem, lai viņi tos pareizi audzinātu. Pirmkārt, bērni ir jāaudzina dievbijībā. Bērniem ir jābūt draudzē. Bērniem ir jābūt mājas grupiņā un draudzes pasākumos. Bērniem ir jāmāca lasīt Bībeli kopā ar vecākiem un lūgt Dievu. Jēzus no mazām dienām mācījās paklausību saviem vecākiem. Kad vecāki jau bērnībā iemāca saviem bērniem paklausību, tad viņiem, draudzē esot, ir vieglāk paklausīt Dievam, mācībai un savam garīgajam vadītājam. Paklausība nāk par svētību. Israēlā divpadsmit gados ebreju zēnus jau uzskatīja par vīriešiem, viņi sāka pildīt bauslību un uzņēmās atbildību. Šajā Rakstu vietā Jēzus apzinās, kas Viņš ir, ka Viņš ir Dieva Dēls. „Kam jūs esat Mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?” Un tomēr Viņš ir pilnīgi paklausīgs saviem zemes vecākiem un dodas viņiem līdzi uz mājām. Paklausība ir pamatu pamats. Ir ļoti svarīgi, ko mēs bērniņos ieliekam iekšā pašos pirmsākumos.

Es sarakstos draugiem.lv ar cilvēkiem un stāstu viņiem par Dievu. Kāda sieviete, ar ko es sarakstos, ir aizbraukusi ārpus Latvijas un dzīvo vietā, kur nav iespējas apmeklēt draudzi, un tā ir vesela ģimene ar mazbērniem. Sieviete uztraucas gan par savu, gan par savu bērnu glābšanu. Viņa man raksta: „Šobrīd grūti saprast, kā runāt ar bērniem, jo pati esmu padomju laiku „produkts” ar visām no tā izrietošajām sekām. Arī ar mazmeitiņu runāju par Dievu. Viņa saka: „Dievs ir cilvēks.” Saku, ka tā nav. Viņu taču nevar redzēt, Viņam ir jātic. Viņa man saka: „Nē, Dievs nav. Es ticu savai draudzenei Ingai.” „Ārprāts!” raksta šī sieviete, „Četrgadīgs bērns un ateists. Kā lai viņam izskaidro, kas ir ticība?” Vecāki zina, par ko ir runa. Ir svarīgi, ka bērni izaug dievbijīgi un iepazīst Dievu, tāpēc draudze ir tā vieta, kur mēs varam bērnus vest, lai viņi pieaug Dievā un kļūst par cilvēkiem, kuri pazīst Jēzu Kristu jau no pašas mazotnes. To var redzēt pie daudziem mūsu draudzes cilvēkiem, kuri savus bērnus ņem līdzi uz dievkalpojumiem jau no mazām dienām. Var redzēt lielu atšķirību starp tiem bērniņiem, kuri nāk uz dievkalpojumiem un ir grupiņā un tiem, kuri nenāk.

Mazā slavētāja Evelīna draudzē ir jau no pašas mazotnes, viņa ir gudrāka par citiem bērniņiem, viņai ir pašai savs laiks ar Dievu, kaut Evelīnai ir tikai septiņi gadiņi, viņa pati lūdz Dievu un slavē. Mamma saka, ka viņa blakus istabā dzird, kā meitiņa slavē Dievu un pēc plāna lūdz. Viņa piedalās mājas grupiņā un izsaka savu viedokli. Dažreiz pieaugušiem cilvēkiem ir grūti izteikt savu viedokli. Draudzē bērniem tiek ieaudzinātas pareizas vērtības. Viņas mamma stāsta, ka Evelīnai nav tāds jēdziens starp vīrieti un sievieti kā „draugs un draudzene”. Viņas kaķenei Pogai ir runču laiks, un par kādu runci viņa saka, ka tas ir kaķenes vīrs, nevis draugs. Bērnam jau no mazotnes veidojas pareiza vērtību sistēma. Evelīna evaņģelizē parkos, autobusu pieturās un uzmundrina savu mammu, kad viņai ir grūti, sakot: „Tu būsi līderis, tev viss izdosies.” Viņa uzzīmē divpadsmit mācekļus un iedod šo zīmējumu mammītei. Bērnam ir cits redzējums uz pasauli, citas vērtības, un tas viss ir Dieva darbs. Tāpēc es iedrošinu ņemt līdzi savus bērniņus uz grupiņām. Evita, viņas mamma saka, ka sākumā nebija viegli, bija problēmas viņu ņemt līdzi uz dievkalpojumu, bet viņas to izcīnīja, mamma pieauga Dievā, bērniņš pieauga Dievā, un šobrīd mēs redzam brīnišķīgu Dieva darbu šajā cilvēkā. Tā noteikti ir viena joma, par kuru ir vērts padomāt un sakārtot.

Jāsakārto attiecības ar draugiem un radiem. Svarīgi ir, lai cilvēki mūsu sirdī ieņem pareizu vietu, jo atkarība no cilvēkiem un nepareizas dvēseles saites nozog aicinājumu no Dieva. Pirms vairākiem gadiem mūsu vidū bija cilvēks, kuru daudzi uzskatīja par līderi, vērsās pie viņa pēc padomiem, bet patiesībā šis cilvēks bija neuzticams kontrolētājs. Ir svarīgi, kam tu uzticies un stāsti savus pārdzīvojumus un uztici noslēpumus. Vai pirmkārt mammai, draugam, sievai vai vīram, vai arī tu vērsies pie tiem cilvēkiem, kurus Dievs ir iecēlis tavā dzīvē? Varbūt tās ir bailes pazaudēt kādu cilvēku, tāpēc mēs pakļaujamies viņa viedoklim un neesam grupiņā vai draudzē. Ir svarīgi saraut neveselīgas dvēseliskas saites un neļaut cilvēkiem sevi kontrolēt. Neļauj nozagt savu aicinājumu! Var būt tikai vienas nepareizas attiecības, kas izsit cilvēku ārā no viņa aicinājuma. Un katram cilvēkam ir aicinājums no Dieva. Ja tu lasi šo svētrunu, tev ir aicinājums no Dieva, un Dievs caur tevi grib darīt lielas lietas. Un ir ļoti svarīgi, ar kādiem cilvēkiem tu esi kopā, kam tu uztici savu dzīvi un kā padomos tu klausies.

Ir tāda filmu, ko mācītājs ir minējis, „Amerikāņu snaiperis”. Tas ir autobiogrāfisks stāsts par Kristoferu Skotu jeb Krisu Keilu. Viņš bija ASV bruņoto spēku specdienesta kareivis, nāvējošākais snaiperis ASV militārajā vēsturē. Viņš bija principā neuzvarams, ar simtu sešdesmit apstiprinātiem nošautajiem. Dienējis karā Irākā, par ko ticis apbalvots ar vairākām goda medaļām. Irākas nemiernieki bija izsludinājuši atlīdzību par viņa galvu. Viņš bija neuzvarams, kamēr karoja, un es nesaku, ka mums ir jāšauj cilvēki, bet runa ir par to, ka šis cilvēks bija savā vietā, pārnestajā nozīmē – savā aicinājumā, un gāja uz 100%. Leģenda, kas pārspēja visus rekordus, un kuru neviens nespēja nogalināt. Kamēr šis cilvēks gāja savā aicinājumā un neļāva nevienam sevi ietekmēt, tikmēr neviens nespēja viņu uzvarēt. 2009. gadā Kriss Keils atstāja bruņotos spēkus, atvaļinājās no dienesta un aizgāja no kara darbības. Un 2013. gadā, 38 gadu vecumā, viņš tika nošauts. Bēdīgs stāsts, bet ko mēs varam no tā mācīties? Kas mani uzrunāja šajā filmā? Viņš bija daudz prom no mājām, kara laukā, sievai un bērniem tas bija grūti. Tas varētu būt jebkurš cits cilvēks, bet šajā filmā tā ir sieva, kura „zāģēja” viņu, centās viņu pierunāt vairāk laika pavadīt ar ģimeni, ka tas ir bīstams darbs, labāk ir dzīvot mājās normālu dzīvi. „Kur tu iesi uz to draudzi atkal svētdienā? Kur tu atkal trešdienā uz to grupiņu? Kalpošanas? Vai tad tev pašam savas dzīves nav?” Gan jau tu esi dzirdējis šādus tekstus no tuviniekiem un radiniekiem. Kriss Keils līdz galam nepiepildīja savu misiju, aicinājumu, jo viņš tika cilvēka ietekmēts. Viņš garīgi un fiziski nomira. Kamēr tu esi savā aicinājumā, kamēr tu dari Dieva darbus, tu esi neuzvarams. Tu esi uzvarētājs, tu kļūsi par leģendu.

Jāsakārto attiecības ar neticīgajiem. Tā ir evaņģelizācija. Kas ir tavs aicinājums?

„Un Jēzus sacīja uz Sīmani: “Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot.” (Lūkas 5:10)

Divpadsmit mācekļi vēl nebija izvēlēti, un Jēzus aicina Pēteri. Viņš neteica Pēterim: „Tu tagad būsi svētdienas skolas skolotājs, slavēšanas vadītājs,” vai arī, „tev būs dziedināšanas kalpošana. Tu būsi pravietis.” Nē, Viņš teica Pēterim: „No šī laika tev būs cilvēkus zvejot.” Viņš to neteica Pēterim kā māceklim, Viņš to teica Pēterim kā vienkāršam kristietim. Lūk, kas ir mūsu katra viena aicinājums no Dieva – glābt cilvēkus. Mēs ejam un sludinām evaņģēliju, mēs glābjam cilvēkus no elles.

„Dodiet Tam Kungam, jūs Dieva dēli, dodiet Tam Kungam godu un slavu! Dodiet Tam Kungam Viņa Vārda godu, pielūdziet Viņu svētā glītumā! Tā Kunga balss dzirdama pār ūdeņiem, godības pilnais Dievs liek pērkoniem dārdēt, Tas Kungs pār lielajiem ūdeņiem! Tā Kunga balss ir spēka pilna, Tā Kunga balss ir pilna varenības! Tā Kunga balss salauž ciedrus, Tā Kunga zibeņi sašķaida ciedrus Libanona kalnos. Tā Kunga balss dara, ka šie ciedri lēkā kā teļi, bet Libanons un Sirions kā jauni vērši. Tā Kunga balss šķiļ uguns liesmas; Tā Kunga balss liek tuksnesim drebēt, Tas Kungs liek drebēt Kadešas tuksnesim. Tā Kunga balss iztrūcina stirnas un izgāž mežus ar visām saknēm. Bet Viņa svētajā namā ikviens sauc Viņam: “Gods lai ir Tam Kungam!” Tas Kungs Savu troni cēlis virs ūdeņiem, un Tas Kungs Savā tronī būs valdnieks mūžīgi. Tas Kungs lai piešķir spēku Savai tautai, Viņš lai svētī Savu tautu ar mieru!” (Psalms 29:1-11)

Kas tad ir Tā Kunga balss? Tie esam mēs! Mēs esam tie, kas nes labo vēsti cilvēkiem. Katram no mums ir dots vairāk nekā visietekmīgākajam cilvēkam Latvijā un pasaulē, ja viņš nepazīst Dievu. Un tev ir, ko dot cilvēkiem. Ja tu tici Jēzum Kristum un esi šeit, tev ir vairāk, un tu vari iet un būt par Tā Kunga balsi, un glābt pazudušos. Mums tikai ir jāatver mute un jāsāk sludināt, jāsāk stāstīt par Dievu. Evaņģēlija vēstī pašā par sevi ir spēks. Tajā brīdī tu runā nevis parastus vārdus, ne Raiņa vai Aspazijas dzeju, bet gan spēku, kas ir evaņģēlijā.

„Jo es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic, jūdam visupirms un arī grieķim.” (Romiešiem 1:16)

Vārds „spēks” no grieķu valodas nozīmē – milzīgs, varens spēks, kas spēj pārvarēt jebkādus šķēršļus, jo tas ir Pats augšāmceltais Jēzus Kristus, dzīvu darošais Gars, tas ir spēks, kas veic brīnumus, dinamīts, spēks, kas piedēvējams armijai. Kad tu sludini evaņģēliju, tad tāds spēks plūst caur tevi un no tevis. Neturi pie sevis labo vēsti, centies ietekmēt pēc iespējas vairāk cilvēkus. Mācītājs Dāgs Hevards Mills māca par uzticību un neuzticību, un viņš ir dedzīgs, ugunīgs un traks Dieva vīrs, un viņš raksta, kā viņš evaņģelizē un cilvēkiem stāsta par Dievu. Viņam nav nekādu barjeru, viņš var pastāstīt visiem, arī autobusā sēžot. Viņš stāsta šādu gadījumu. Viņš bija medicīnas students, un kopā ar saviem studiju biedriem viņš devās uz skolu apmēram stundu. Viņa kolēģi autobusā nepieklājīgi uzvedās, pūta balonus, laida pa autobusu un traucēja pasažieriem, skaļi smējās un izklaidējās, viņi bija pārliecināti par to, ko dara. Toties kristieši klusi un noslēgušies sēdēja autobusā un nebilda ne vārda. Kādu reizi Dāgs neizturēja un sāka skaļi sludināt. Viņš pieņēma lēmumu būt dedzīgs Dievam, sludināt evaņģēliju. Es šeit runāju par attieksmi, mums ir jāaizdegas Dievam, jādabū sirds pilna ar uguni, jāgādā, lai grupiņas būtu pilnas ar cilvēkiem, tas ir mūsu uzdevums. Mums ir jābūt Dieva varenajai balsij, kas iet un spridzina. Lai tevi nenomāc cilvēku iebildes, tām parasti nav pamatojuma. Lai tevi tās neietekmē. Mācies atrast apvedceļu, kā tās apiet un uzvarēt tās. Tiec ārā no sava ierastā evaņģelizācijas veida. Dari kaut ko jaunu! Darbini prātu. Arī evaņģelizācija var kļūt par rutīnu. „Es taču evaņģelizēju! Kāpēc nekas nenotiek? Kāpēc grupiņa neaug? Kāpēc cilvēki nenāk?” Varbūt tas, kā tu evaņģelizē, tev vairāk nav izaicinājums, tas jau ir normāli. Uzrakstīt draugos vēstulīti vai trīsdesmit vēstules dienā, tas nav nekas tāds. Pastāstīt vienam cilvēkam par Jēzu nedēļā no tevis vairāk neprasa nekādu piepūli. Meklēsim jaunus veidus un jaunas iespējas.

Dāgs Hevards Mills raksta savā grāmatiņā, kā viņi evaņģelizēja. Svētdienas rītā viņi uzstādīja skaļruņus un sludināja evaņģēliju studentiem tā, ka visi dzirdēja. Visi bija dzirdējuši labo vēsti, un pēc tam viņš saprata, ka cilvēki ir pieraduši pie skaļruņiem – pagriežas gultā uz otriem sāniem un guļ tālāk. Dāgs domāja: „Tā, mūsu vēstij vairāk nav ietekmējoša spēka. Kungs, ko mums darīt?” Viņš izdomāja jaunu ideju. Tajā brīdī, kad kāds pagalmā sludināja ruporā, viņš sadalīja savu komandu pa divi un izsūtīja klauvēt pie studentu durvīm, lai piedāvātu cilvēkiem ieaicināt savā sirdī Jēzu par savu Kungu un Glābēju. Daudzi piedzīvoja neparastu piedzimšanu no augšienes.

Ja mēs neturpinām meklēt jaunas metodes un pieejas, ja mēs no jauna neaizdegamies, tad vēsts par Kristu var noplakt un netikt sadzirdēta. Mums nav obligāti jāņem rupors, bet mums ir jāapzinās spēks, kas mums ir dots. Mums ir vajadzīga tāda attieksme, ka mēs skrienam ar uguni. Evaņģelizācija ar uguni. Es vienu gadu studēju kristīgajā institūtā Amerikā, un es biju starp dedzīgiem kristiešiem. Mēs skrējām ar ruporu autostāvvietās un sludinājām evaņģēliju, lecām iekšā autobusos un sludinājām evaņģēliju, gājām uz stadioniem, kur notiek sporta spēles, no tiesnešiem dabūjām mikrofonu uz piecām minūtēm, un sludinājām labo vēsti. Cilvēki stadionā klausījās, viņiem nebija variantu, daudzi pacēla rokas un aicināja Jēzu savā sirdī, pieņēma Viņu par savu Kungu un Glābēju. Kad tev apkārt ir degoši kristieši, tad tu sāc degt pats, viņi aizdedzina tevi un tu aizdedzini citus. Mums ir jāatrod savs veids, kā mēs sludinām, jo galvenais ir iet ar uguni, vēlme izglābt cilvēkus, lai tu tici un vizualizē, ka tev apkārt ir laimīgi un glābti cilvēki.

Pagājušajā nedēļā manai grupiņai bija neformālais pasākums, kuri mūsu draudzē notiek regulāri. Tie ir evaņģelizācijas pasākumi, uz kuriem tiek saaicināti neticīgi cilvēki, kas nepazīst Jēzu Kristu, tiek stāstītas liecības ar mērķi, lai cilvēki pieņem Jēzu par savu Kungu un Glābēju, ienāk grupiņā, ienāk draudzē un kļūst par Kristus mācekļiem. Šajā pasākumā viens cilvēks atveda desmit cilvēkus! Kad mēs atvedam vienu cilvēku, tad ir liels prieks, bet viņa atveda desmit! Šeit ir runa par attieksmi un degošu sirdi.

Trešā attiecību joma, kas ir jāsakārto mums katram, ir attiecības ar savu vadītāju, ar savu garīgo tēvu vai mammu. Par šo mēs parunāsim nedaudz vairāk. Atceries, ka tēma vēl aizvien ir „Kā uzņemt svarīgu Viesi jeb sagatavo ceļu Tam Kungam”.

„Ja jūs Mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī Manu Tēvu. Jau tagad jūs Viņu pazīstat un esat Viņu redzējuši.”Filips Viņam saka: “Kungs, rādi mums Tēvu, tad mums pietiek.”Jēzus viņam saka: “Tik ilgi Es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi Mani sapratis, Filip? Kas Mani ir redzējis, Tas ir redzējis Tēvu. Kā tu vari sacīt: rādi mums Tēvu?”” (Jāņa 14:7-9)

Mēs gribam iepazīt Dievu, gribam Viņam tuvoties. Arī mācekļi gribēja iepazīt Dievu, tādēļ viņi sacīja: „Jēzu, rādi mums Tēvu. Parādi mums, kāds Viņš ir. Ja mēs to zināsim, mums būs viss nepieciešamais.” Šajā situācijā Jēzus mācekļu priekšā bija kā viņu vadītājs, kā cilvēks. Viņi kopā bija pavadījuši jau ilgu laiku, aptuveni trīs gadus, viņi bija dalījuši gan priekus, gan bēdas, un kļuvuši par draugiem, viņi bija iepazinuši viens otru. Jēzus viņu priekšā bija kā cilvēks. Jēzus Filipam atbildēja: „Vai tu vēl neesi sapratis? Ja tu esi iepazinis Mani, tu esi iepazinis Dievu.” Asociācija, ko Jēzus dod mācekļiem par Dievu, ir Viņš pats, Viņš kā vadītājs cilvēka izskatā. Mācekļu priekšstats par Dievu tiek veidots no tā priekšstata, kas viņiem ir izveidojies šo trīs gadu garumā no attiecībām ar savu vadītāju. Bībele saka, ka Dievu neviens nekad nav redzējis, un arī mācītājs sprediķī „Jaunākā lūgšanu tehnoloģija” mācīja, ka Dievs priekšstatu par Sevi mums rada no tā, kādi tēli, domas, bildes jau ir mūsu prātā. Citēju mācītāju: „Viss, ko mēs šeit virs zemes redzam savā iztēlē, ir tikai tas, ko jau kādreiz šeit virs zemes esam redzējuši. Tu nevari redzēt ne Dievu, ne garīgo pasauli ne ar šīm acīm, ne ar dvēseles acīm, ne ar savu iztēli. Tas nav iespējams.” Kādas attiecības tu veido ar savu vadītāju, tāds ir tavs priekšstats par Dievu, un to ir svarīgi saprast.

„Nevienam nav tiesības atņemt jums jūsu balvu, kaut arī tas atrod patiku pazemīgā kalpošanā eņģeļiem un kaut arī tas lepojas ar parādībām, ko viņš redzējis. Tāds bez pamata kļūst iedomīgs savā miesas prātā un neturas pie galvas, no kuras ar saišu un dzīslu palīdzību visa miesa tiek vienota un kopā saturēta un aug Dieva augumā.”(Kolosiešiem 2:18-19)

Cilvēks var iztikt bez rokām vai kājām, bet ne bez galvas, jo tad viņš mirst. Mūsu galva ir Kristus. Jēzus Kristus draudzi vada caur vadītājiem, un mums ir jāturas pie kārtības, kādu Viņš ir iecēlis draudzē. Draudzē ir mācītājs un pēc tam grupiņu vadītāji. Ir svarīgi, ka mums ir pareizas attiecības ar savu vadītāju. Ir jāievēro dažādi simptomi, kas liecina par pareizām vai nepareizām attiecībām ar vadītājiem, kas iecelti no Dieva. Padomā, kas ir tava galva un pie kā tu turies! Šajā rakstu vietā runa ir par nepareiziem cilvēkiem, pie kuriem vēršoties pēc padoma var tikt atņemts goda vainags, godalga, mūsu balva. Varbūt tavā dzīvē ir kāds cilvēks, ar kuru tev ir ļoti tuvas saites, kāds cilvēks, kuram tu savas bēdas vai problēmas uztici vairāk nekā savam vadītājam vai mācītājam. Kāda ir tava attieksme, kā tu izturies pret Dieva ieliktu cilvēku tavā dzīvē? Viņš tavā dzīvē ir ielikts tādēļ, lai tev palīdzētu un tevi celtu.

„Tas Kungs ir stiprums Savai tautai, sargs un palīgs tam, ko Viņš svaidījis.” (Psalms 28:8)

Tas, kādi cilvēki ietekmē tavu dzīvi, nosaka to, vai tu pacelsies, izlauzīsies un būsi uzvarētājs vai nē. Dažkārt ir tā, ka mēs ejam ar Dievu līdz kādam konkrētam punktam, taču tālāk netiekam, jo priekšā ir blokāde. Iespējams, ka tu nespēj iegūt uzvaru un izlauzties, jo tev nav pareizas attiecības ar savu vadītāju. Vēl kāds simptoms, kas varētu liecināt, ka nav pareizas attiecības ar savu vadītāju, ir domas vai cilvēki, kas apkārt teikuši: „Vadītājs jau tevi nesapratīs, viņš jau nav ar tevi katru dienu kopā, viņš nezina tavu situāciju. Es ar tevi esmu biežāk kopā, es tevi saprotu labāk nekā mācītājs vai tavs vadītājs. Viņš tevī nav iedziļinājies.” Reiz mums draudzē bija situācija, kad kāds jauns pāris gatavojās precēties un pirms tam bija nolēmuši netikties divatā. Tā ir mūsu draudzes mācība, ka pirms laulībām tikties divatā un veidot romantiku nav pareizi. Grupiņas vadītāja šiem cilvēkiem teica: „Nu, mācītājs jau tik labi jūs nesaprot, es esmu tavs vadītājs, es labāk zinu, kā tev būtu jādara. Droši ejiet un tiecieties divatā, to var darīt.” Pēc manas pieejamās informācijas šis cilvēks, vadītājs, vairs nav ar Dievu. Vēl kāds simptoms, kas norāda uz nepareizām attiecībām, ir bailes no vadītāja vai mācītāja. Tāds ir velna mērķis – no sākuma izolēt tevi no vadītāja, mācītāja, un tad no visiem pārējiem kristiešiem. Iespējams, tu savu vadītāju redzi kā bargu darba devēju, kā šefu, nevis kā mīlošu cilvēku, kas grib tev palīdzēt.

„Bet, ja mēs dzīvojam gaismā, kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā (..)” (1. Jāņa 1:7)

Vēl kāds simptoms ir tikai daļēja patiesības teikšana.

„Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti. Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā.” (Jēkaba 5:16)

Dievs draudzē ir iedibinājis kārtību, kurai pateicoties tu vari zināt, pie kuriem cilvēkiem vērsties, lai izsūdzētu savus grēkus un atklātu savu sirdi. Nākamais simptoms ir vadītāja trūkumu ievērošana, kuru dēļ tu nespēj viņam pilnībā uzticēties.

„(..) un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinās.” (Lūkas 7:23)

Apgrēcināties nozīmē otrā ieraudzīt to, kas tev nepatīk un izraisa nepatīkamas sajūtas. Ir cilvēki, kas vienmēr fokusējas uz negatīvo un regulāri pamāca savu vadītāju un mācītāju, kā būtu jādzīvo. Es šeit nedomāju par veselīgiem padomiem, bet gan tendenci visu redzēt negatīvi. Ir grūti kaut ko saņemt no Dieva iecelta cilvēka, ja fokuss tiek likts tikai uz negatīvo. Ir jāizstrādā prasme palikt blakus Dieva cilvēkam un mācīties no viņa, nepiedauzīties. Mozum bija palīgs Ārons, un viņi kopā kalpoja, taču Mozum bija vēl viens palīgs – Jozua. Mozus sava darba turpināšanu uzticēja nevis Āronam, ar kuru viņš bija pavadījis kopā ilgu laiku, bet gan Jozua. Viņš svaidīja Jozua par sava darba turpinātāju. Ārons bija paspējis sacelties un apgrēkoties pret Mozu. Es domāju, ka arī Jūda centās sagaidīt no Jēzus kaut ko, ko viņš pats bija gribējis, un pievīlās. Jēzus nedarīja to, ko Jūda sagaidīja, Viņš neapmierināja viņa priekšstatus. Vēl kāds svarīgs simptoms ir familiaritāte. Lūkas evaņģēlijā ir stāsts par kādu sievu, kura atnesa alabastra trauciņu ar svaidāmo eļļu un iesāka slacināt Jēzus kājas ar savām asarām, nožāvējot tās ar saviem matiem. Viņa svaidīja Jēzu ar eļļu. Farizejam, kura mājās viņi atradās, tas ļoti nepatika. Viņš sacīja: „Ja vien Jēzus zinātu, ka viņa ir grēciniece, tad nu gan Viņš neļautu viņai šādi uzvesties un Sev pieskarties.” Jēzus vērsās pie šī nama saimnieka un teica: „Es nācu tavā namā, bet tu Man ūdeni neesi devis, toties šī ir ar savām asarām Manas kājas slacījusi un saviem matiem tās nožāvējusi. Tu Mani neesi skūpstījis, bet šī, kamēr Es te esmu, nav mitējusies skūpstīt Manas kājas. Ar eļļu tu neesi svaidījis Manu galvu, bet šī ar svaidāmo eļļu ir svaidījusi Manas kājas.” Visa šī darbība notika kāda turīga cilvēka namā. Tajā laikā turīgu cilvēku mājas tika celtas kvadrāta formā, un tur bija brīvi pieejams dārzs, kurā visi pusdienoja. Šādos pagalmos tika uzņemti arī augsti viesi, un cilvēki sēdēja, klausoties, ko šie viesi stāsta. Tika aicināti dažādi rabīni un skolotāji. Uz šādu mielastu varēja ierasties jebkurš cilvēks no malas, kas nebija ne radinieks, ne kāds turīgā cilvēka tuvinieks, un tas izskaidro, kādēļ šī sieviete ar eļļu atradās šajā namā. Viņa bija atnākusi klausīties Jēzu. Uzņemot viesus, šajā laikā tika ievērotas 3 paražas, kuras liecināja par respektu un cieņas un goda izrādīšu viesim. Saimnieks sagaidīja viesi, uzlika viņam roku uz pleca un skūpstīja to. Saimnieks pavisam noteikti augstam viesim izrādīja šādu cieņu. Tā kā ceļi bija putekļaini un apavi, kas bija vaļējas sandales, netīri, viesa kājas tika nomazgātas ar aukstu ūdeni. Trešā paraža, ko saimnieks izpildīja viesim, bija vīraka uzpilināšana. Labais tonis prasīja izpildīt visas trīs šīs paražas, taču šajā gadījumā, kad Jēzus ieradās namā, netika izpildīta neviena no šīm paražām. Iespējams, ka tas notika tādēļ, ka mājas saimnieks bija godkārīgs cilvēks, kurš savā namā aicināja ietekmīgus cilvēkus, tajā skaitā arī Jēzu, kuram tajā laikā bija popularitāte. Iespējams, ka šī saimnieka acīs Jēzus salīdzinājumā ar visiem skolotājiem un mācītājiem bija tikai nepieredzējis jauneklis, tādēļ šīs tradīcijas netika ievērotas, lai izrādītu ciemiņam godu un respektu. Ir svarīgi, ka mēs pieņemam tos cilvēkus, kurus Dievs ir ielicis mūsu dzīvēs, citādāk ir grūti saņemt svētību no Dieva. Zem šī punkta ir vēl vairāki simptomi. Varbūt ir gadījumi, kad tu regulāri neatbildi uz sava vadītāja zvaniem vai īsziņām, neatceries svētkos, ignorē viņa ieteikumus un tamlīdzīgi. Simptoms ir arī tas, ja tu mācītāju sauc vārdā, nevis par mācītāju. Šie simptomi ir daudz un dažādi, un es domāju, ka katrs jau pats zina, kas viņam ir jāmaina. Pieņem vadītāju ar visām viņa nepilnībām.

„Bet Israēls mīlēja Jāzepu vairāk nekā visus citus savus dēlus, tāpēc ka tas bija viņa vecumā dzimušais dēls. Un viņš tam taisīja svārkus ar piedurknēm.” (1. Mozus 37:3)

Bieži tiek novērota tendence, ka cilvēki ir greizsirdīgi uz saviem vadītājiem vai mācītāju, kā arī pārmet, ka citi ir mīļāki un ka ar citiem vadītājs pavada daudz vairāk laika. Greizsirdība nav laba lieta. Vai tu zini, kā kļūt par Dieva mīluli? Par Dieva mīluli var kļūt degot Dievam, evaņģelizējot vairāk par visiem, daudz lūdzot Dievu, kalpojot Viņam un to visu darot ar pareizu sirds motivāciju. Tiecies pēc Dieva, un tad tu kļūsi par Viņa mīluli. Iedraudzējies ar savu vadītāju, kļūsti par viņa palīgu, pavadi laiku ar viņu kopā un vērtē to. Dāgs Hevards Mills raksta, ka nav nemaz muļķīgi kļūt par sava priekšnieka mīluli. Tā ir gudra vēlme tuvoties svarīgiem cilvēkiem – viņiem vairāk par visiem citiem ir ietekme. Mīluļiem darbavietās bieži vien piešķir attiecīgus amatus un pozīcijas. Tas nemaz nav slikti, tomēr nepieciešama pareiza motivācija un pareiza sirds attieksme, šeit neiet runa par izdabāšanu vai nepareiza veida lišķību. Mēs apskatījām četras attiecību jomas, kuras ir svarīgi sakārtot. Noslēgumā apskatīsim divas lietas, divas medaļas puses.

„Un Sauls pats uzvilka Dāvidam savas karavīra drēbes, lika vara bruņucepuri viņam galvā un aplika tam krūšu bruņas. Un Dāvids apjoza Saula zobenu virs sava tērpa un mēģināja staigāt, jo viņš nebija tam radinājies. Tomēr Dāvids sacīja Saulam: “Tā es nevaru iet, jo es neesmu tā radis.” Un Dāvids atkal novilka visu no sevis nost. Tad viņš ņēma rokā savu kūju, izmeklēja sev no upes piecus gludus oļus un ielika tos savā gana tarbā, kura viņam bija arī priekš lingu akmeņiem, bet viņa linga bija tam rokā. Un tā tas devās pretī filistietim.” (1. Samuēla 17:38-40)

Šis ir tas gadījums, kad Dāvids uzvarēja Goliātu. Visa armija bija nobijusies, viņi nespēja nogalināt Goliātu, bet Dāvids to izdarīja, un tas bija liels pavērsiens viņa dzīvē. Caur šo notikumu ķēniņš ievēroja Dāvidu, un viņš nokļuva ķēniņa galmā. Dāvidam nācās pieņemt ārkārtīgi smagu lēmumu – vai nu viņš velk Saula bruņas un ņem Saula ieročus, lai cīnītos ar filistieti, vai viņš paliek pie labi zināmām un pārbaudītām lietām. Mans ieteikums tev ir – turies pie labi zināmām un pārbaudītām lietām! Piemēram, attiecības ar Dievu, draudze, grupiņa, kalpošana Dievam, draudzes mācība, garīgie vadītāji. Tās ir lietas, kuras ir pārbaudītas un darbojas. Tā ir viena medaļas puse. Apskatīsim otru medaļas pusi.

„Un Viņš stāstīja tiem arī līdzību: “Neviens nenoplēš ielāpu no jauna apģērba, lai to uzšūtu uz vecu apģērbu, citādi viņš tikai sagraizīs jauno, un ielāps no jaunā nepiestāvēs vecajam. Un neviens nelej jaunu vīnu vecos ādas traukos, citādi jaunais vīns pārplēsīs traukus un pats izlīs, un trauki ies bojā; bet jaunais vīns lejams jaunos traukos. Un neviens, kas dzēris veco, tūliņ negribēs jaunā, jo viņš sacīs: vecais ir labāks.”” (Lūkas 5:36-39)

Izmaini un darbini prātu, neļauj aizspiedumiem diktēt tavu brīvību. Mūsu prātiem ir tendence uz laiku zaudēt elastīgumu, mūsu prāts nevēlas uzņemt jaunas idejas un izaicinājumus. Vecajā Derībā vīna trauki bija pagatavoti no ādas. Kad tajos lēja vīnu, tad sākās rūgšanas process. Jauni ādas trauki bija pietiekami elastīgi un izstiepās, tādējādi izturot rūgšanas procesu, taču vecu trauku āda kļuva sausa un cieta, un, sākoties rūgšanas procesam, trauks neizturēja un saplīsa. Jēzus mums māca: „Nepieļauj, ka tavs prāts kļūst kā vecs vīna trauks, kas ir iesūnojis un iesīkstējis.” Mums katram vienam ir ļoti liels potenciāls. Esot godīgiem pret sevi, nākas atklāt, ka tomēr visu savu potenciālu mēs neizmantojam, jo ir dažādi aizspriedumi, bailes un citas lietas, kas traucē. Iegūsti jaunas zināšanas un lieto tās savā dzīvē, savā ikdienā. Neskaties uz emocijām, nebaidies pieņemt jaunus izaicinājumus, nebaidies pieņemt jaunas, progresīvas idejas jebkurā savas dzīves jomā. Nebaidies, ej uz priekšu! Dzenies uz priekšu, lai kalpotu Dievam.

Kā piemēru iedomājies, kā būtu attīstījusies medicīna, ja ārsti vēl aizvien lietotu tos pašus medikamentus, ko pirms trīs simts gadiem. Medicīnas jomā mēs nebūtu nonākuši nekur. Galileo Galileju savā laikā uzskatīja par herētiķi, kurš māca lietas, kuras nav saskaņā ar Bībeli. Galileo toreiz nāca klajā ar apgalvojumu, ka Zeme griežas apkārt Saulei. Viņš tika nosūdzēts katoļu baznīcas inkvizīcijai, ka viņš noliedzot mācību, ko baznīca ir atzinusi par visas zinātnes pamatu. Galileo nācās stāties visas inkvizīcijas komitejas priekšā un skaidrot, ko ar šo apgalvojumu bija domājis, viņam nācās publiski uz ceļiem nožēlot savu atziņu, „pievēršanos māņiem”. Pēc šī notikuma viņš turpmāk vairs nedrīkstēja publicēt savus zinātniskos darbus. Šodien mēs zinām, ka Zeme griežas apkārt Saulei, taču viņš to izcīnīja, viņš nāca ar progresīvām idejām. Vēl kāds cilvēks, Džozefs Listers, britu ķirurgs, ieviesa instrumentu dezinfekciju. Pirms tam bija ļoti daudz nāves gadījumu saistībā ar operācijām, taču pēc šī atklājuma nāvju skaits samazinājās, un viņa paraugam sekoja arī citi ķirurgi. Džeims Jangs Simpsons, saistīts ar hloroforma izpēti, atklāja hloroforma īpašības, ka to var izmantot anestēzijai. Arī viņš cīnījās un ieviesa šīs idejas sabiedrībā. Šobrīd mūsdienu medicīna nav iedomājama bez anestēzijas. Viņi darbināja savu prātu un ģenerēja jaunas idejas, un viņi sasniedza virsotnes. Arī tu to vari, mēs varam sasniegt virsotnes visi kopā. Vēl kāds ieteikums, kā pareizi sagatavot ceļu Tam Kungam – mums jābūt elastīgiem un jāprot pielāgoties.

„Un Dāvids cēlās tanī dienā un bēga no Saula, un viņš nonāca pie Ahiša, Gātas ķēniņa. Tad Ahiša kalpi viņam jautāja: “Vai šis nav Dāvids, kaimiņu zemes ķēniņš? Un vai par viņu nebija sacerēta daudzinājuma dziesma, kuru, dejas solī ejot, dziedāja: Sauls ir nositis tūkstošus, bet Dāvids desmitiem tūkstošu!” Un Dāvids kļuva šo vārdu dēļ ļoti domīgs, un viņš ļoti bijās Ahiša, Gātas ķēniņa. Un tādēļ viņš izlikās vājprātīgs viņu acu priekšā un kā  traks dauzīja vārtu divviru durvis, un siekalas tecēja viņa bārdā. Tad Ahišs sacīja saviem kalpiem: “Jūs taču redzat, ka šis vīrs ir kļuvis ārprātīgs. Kāpēc jūs to esat pie manis atveduši? Vai man nav diezgan traku, ka jūs esat atveduši vēl šo manā priekšā, lai tas manā klātbūtnē kā traks ālētos? Vai viņam maz bija atļauts ienākt manā namā?”” (1. Samuēla 21:10-15)

Bībele saka, ka Dāvids bijās Ahiša. Kad kādā reizē šis svešzemju ķēniņš Ahišs varēja atpazīt Dāvidu, Dāvids izlikās par vājprātīgu viņa priekšā un kā traks lauzīja vārtu divviru durvis. Dāvidam šis bija dzīvības vai nāves jautājums, viņam nācās izlikties. Viņš darbināja savu prātu, lai izkļūtu no bīstamas situācijas. Viņš nemetās cauri šai bīstamajai situācijai, domājot, ka gan jau Dievs visu atrisinās, viņš neatstāja visu pašplūsmā. Dāvids darbināja savu prātu. Pēc tam Dāvids saka: „Es meklēju To Kungu, un Viņš mani izglāba.” Izmanto esošo situāciju savā labā, ieraugi iespējas, kas tev ir apkārt. Tev apkārt pavisam noteikti ir daudz iespējas. Bija kāds slavens mācītājs, kam bija liela draudze. Šajā draudzē bija iestājusies grūta finansiālā situācija, arī cilvēku skaits šajā draudzē sāka samazināties. Šīs draudzes kalpotājs bija pieradis pie sava dzīvesveida un attiecīgajām lietām, viņš nesaprata, ka ir nepieciešams pielāgoties apstākļiem un mainīt ieradumus. Viņš bija noīrējis lielu māju ar daudzām istabām, par kuru maksāja lielu īres naudu, viņam bija laba automašīna, kuru viņš pārdeva un iemainīja pret vēl labāku, un tas viss notika šajā krīzes laikā. Rezultātā viņš palika bez mašīnas. Viņš nemainīja paradumus un turpināja dzīvot vecajā dzīvesveidā. Viņš sāka braukt ar takšiem un tam izdeva daudz naudas, tajā pašā laikā nespēja nomaksāt rēķinus un iekļuva parādos. Pēc kāda laika šis kalpotājs bija nonācis lielā trūkumā un viņa draudzē palika ap divdesmit cilvēku. Iespējams, ja viņš būtu bijis elastīgs un pielāgojies esošajai dzīves situācijai, kad bija šis krīzes laiks, viņš vēl aizvien būtu veiksmīgs kalpotājs. Es novēlu, lai mēs katrs ieraugām un pielāgojamies katrai situācijai.

Vēl kāda ļoti svarīga lieta ir vīzija. Uzzīmē vīziju sev acu priekšā, ieraugi sevi svētītu absolūtā Dieva gribā. Daudzi cilvēki jau ir lasījuši par kādu gadījumu, kuru apraksta pasaulē lielākās draudzes mācītājs Jongi Čo. Viņš raksta par to, kā ieguvis krēslu, galdu, divriteni un gultu, ko viņam ļoti vajadzēja. Jongi Čo dzīvoja ļoti nabadzīgos apstākļos, taču viņš sludināja Dieva vārdu un kalpoja cilvēkiem. Viņš kādu dienu jautāja Dievam: „Kādēļ man kā Ķēniņa bērnam ir jādzīvo tādā nabadzībā pat bez galda, krēsla un gultas? Man būtu vajadzīgs parasts velosipēds, lai es varētu aizbraukt pie cilvēkiem un pastāstīt viņiem par Dievu.” Viņš sāka lūgt un apliecināt, taču gāja vairāki mēneši, un nekas nenotika.

Un pirms Dievs viņam atbildēja, Jongi Čo saka: „Es dzīvoju tādā rajonā, kur visi dzīvo graustos, lielā nabadzībā. Kā es varu stāstīt par ticību, ja tā manā dzīvē nedarbojas?” Un tad Dievs viņam atbildēja: „Manu bērnu trūkums ir tas, ka viņi daudz prasa un runā tik neskaidri, ka nespēju tiem atbildēt. Tu prasīji kaut kādu galdu, krēslu, gultu, divriteni.” Tas bija pagrieziena punkts, kopš tā laika viņš vizualizēja, sauca visu konkrēti. Viņš ieraudzīja to, ko viņš grib savā dzīvē. Ieraugi arī tu, ko tu gribi. Vizualizē, redzi, turi vīziju savā acu priekšā. Jongi Čo dabūja tieši tādu gultu, krēslu, divriteni un galdu. Ir svarīgi, ka mums ir virzīja kā glābt cilvēkus, kā izmainīt Latviju, kā pašiem savas dzīves pacelt. Turam to acu priekšā. Tu vari un tev izdosies. Tā, kā mācītājs teica – tu esi zvaigžņu komandā. Mēs esam zvaigžņu komanda. Celies!

„(..) tad ļaudis sapulcējās kā viens vīrs Jeruzālemē. Tad cēlās Ješua, Jocadaka dēls, kopā ar saviem priesteru brāļiem un Zerubābels, Šealtiēla dēls, ar saviem biedriem (..)” (Ezras 3:1,2)

Kad trimdinieki bija atgriezušies, pirmā lieta, kas bija jāizdara, bija jāatjauno upurēšanas kārtība. Kādam bija jāceļas. Ješua cēlās. Celies arī tu. Celies un skrien uz priekšu, dari Dieva lietas. Kļūsti spēcīgs, ietekmīgs, izturi līdz galam. Noturi savas pozīcijas, neatlaidīgi ej uz priekšu. Celies! Tev ir potenciāls. Dievs grib tevi lietot. Sakārto visas jomas, par kurām iepriekš minēts. Celies un ej kā raķete un dari Dieva darbu.

„Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot.” Tad Viņš sacīja uz triekas ķerto: “Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej uz mājām!” Un tas tūdaļ, viņiem redzot, piecēlās, paņēma to, uz kā tas gulējis, un aizgāja uz savām mājām, Dievu slavēdams. Un izbrīns pārņēma visus, un tie slavēja Dievu un bijāšanas pilni sacīja: “Mēs šodien brīnuma lietas esam redzējuši.” Un pēc tam Viņš izgāja un ieraudzīja muitnieku, vārdā Levijs, pie muitas sēžam un uz to sacīja: “Nāc Man līdzi.” Un, visu atstājis, tas cēlās un sekoja Viņam.” (Lūkas 5:24-28)

Tātad Jēzus saka cilvēkam: „Celies augšā no miega, atmosties” Jēzus grib nākt tavā dzīvē. Sagatavo Viņam ceļu, pa kuru nākt!

Sandijas Vēzes svētrunas iztirzājumu rakstīja Ieva Našeniece, Monta Gulbe un Anna Brača