Mūsdienās arvien biežāk cilvēki griežas pie ārsta ar dažādiem depresijas simptomiem.
Arī Santai tika diagnosticēta šāda veida problēma. Jaunā sieviete aptuveni piecus gadus lietoja medikamentus, lai justos labāk, bet zāles līdz galam nepalīdzēja. Tikai tad, kad Santa sāka iepazīt Dievu, notika brīnums, un tagad viņa ir dziedināta.
Santa stāsta: „Aptuveni pirms septiņiem gadiem, kad kādā dienā pārrados no darba, man parādījās vēl nebijušas izjūtas – elpas trūkums, drebuļi, karstums, stipri dauzījās sirds, slikta pašsajūta un bailes, ka nomiršu. Nekavējoties zvanīju ātrajai palīdzībai. Mediķi man izrakstīja zāles, bet, neskatoties uz lietotajiem medikamentiem, lēkmes atkārtojās. Mani aizveda uz slimnīcu un veica daudzus izmeklējumus, bet neko neatrada un secināja, ka simptomi ir uz nervu pamata. Pēc otrreizēja slimnīcas apmeklējuma izrakstītās zāles vairs nepirku, jo nodomāju, ka tāpat jau nepalīdzēs. Veselība pasliktinājās, jo man pazuda apetīte, kā arī parādījās pastiprināta baiļu sajūta un bezcerības domas. Pēc neilga laika kāda draudzene ieteica doties pie psihiatra, lai uzzinātu, vai tas tiešām ir uz nervu pamata un, kā to novērst. Ārsts sacīja, ka man ir depresija ar noslieci uz veģetatīvo distoniju un attiecīgi izrakstīja medikamentus. Sāku lietot nomierinošas tabletes un antidepresantus, ko man ieteica psihiatrs. Biju arī zaudējusi svaru – nevarēju neko ieēst un bieži mocīja slikta dūša, tāpēc papildus tika injicētas zāles, lai uzlabotos apetīte. Pateicoties lietotajiem medikamentiem, man beidzot palika labāk un atkal sajutos kā cilvēks. Lai gan naktīs pa retai reizei vēl bija slikti, jo sirds dauzījās, tomēr ar zāļu palīdzību spēju kontrolēt savas sajūtas.”
Santa medikamentus lietoja aptuveni piecus gadus, kuru laikā viņa secināja, ka zāļu dzeršana padarījusi viņu nelaimīgu. Lai gan zāles kaut kādā mērā palīdzēja, Santa neredzēja atrisinājumu un izeju, ka kādreiz zāles varēs arī nelietot. Turklāt jaunā sieviete iekšēji jutās slikti – emocijas bija notrulinātas un bija zudis prieks par dzīvi.
„Šajā laikā jutu iekšēju tukšumu – es vienkārši eksistēju, jo emocijas un sajūtas bija minimālas, – kā čaula bez iekšēja satura. Tad paliku stāvoklī un sapratu, ka nevēlos vairs lietot medikamentus, jo baidījos, ka tie var negatīvi ietekmēt bērniņu. Tajā pašā laikā satraucos arī par to, vai maz varēšu izturēt bez ierastajām zālēm. Lai gan neredzēju pareizo izeju, izlēmu zāles nelietot un nolikt malā savu veselību. Galvenais, lai ar mazuli viss ir kārtībā. Ginekoloģe gan nedaudz satraucās par manu izvēli, bet atļāva pamēģināt ar nosacījumu – ja viss būs labi, tad grūtniecības laikā medikamentus varēšu nelietot. Gaidot bērniņu, man retu reizi parādījās simptomi – drebuļi, galvas reiboņi, nespēks un karstumi, bet, tā kā biju mājās, tad grūtākajos brīžos varēju pagulēt un tie pārgāja. Stiprinājumu sāku meklēt arī, lasot Bībeli, lūdzot Dievu un nedaudz apmeklējot baznīcu.”
Jau no bērnības Santa ir ticējusi Dievam un smagajos brīžos lūgusi pēc palīdzības, bet, laikam ejot, attālinājusies no ticības, jo dzīvē viss gāja labi un nebija vajadzības kaut ko mainīt. Tagad, kad situācija saasinājās, jaunā sieviete izlēma griezties pēc palīdzības pie Dieva.
„Jā, lūgšana kaut nedaudz, bet stiprināja, tomēr pēc bērna piedzimšanas simptomi kļuva spēcīgāki. Visu laiku bija nespēks, negribējās ēst, mani nomāca bailes, ka kaut kas var notikt ar sirdi, jo tā pārāk strauji dauzījās. Tādos brīžos domāju, ka varu nomirt. Nevēlējos atsākt medikamentu lietošanu, jo baroju bērnu ar krūti, tāpēc vēl jo vairāk pieķēros Dievam. Tad, kādu dienu internetā atradu draudzes „Kristus Pasaulei” dievkalpojumu ierakstus un sāku tos skatīties. Man patika, ka mācītāja sprediķi vienmēr ir saturīgi un noderīgi ikdienā. Tā kā nebija iespējas tikt uz Rīgu, tad turpināju skatīties svētrunas un ievērot tur mācīto. Pēc neilga laika izdevās arī sakomunicēt un pat satikties ar kādu no draudzes mājas grupas vadītājiem un tādējādi ieguvu cilvēku, kurš lūdz par mani, palīdz izprast Bībeli un meklēt Dievu. Es kļuvu garīgi stiprāka, arī mana ticība pieauga, jo sāku tuvoties Dievam un biju pārliecināta, ka saņemšu dziedināšanu, jo man ir Visuvarens Ārsts.”
Ziemā Santa aizbrauca uz draudzes „Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojumu Dobelē, kur par viņu tika lūgts un viņa ieguva brīvību no depresijas.
„Es biju priecīga, kad uzzināju, ka būs draudzes „Kristus Pasaulei” dievkalpojums pavisam netālu no manas dzīvesvietas un, protams, izmantoju šo iespēju. Mācītājs lūdza par slimajiem un teica, ka ne tikai lūgšanu laikā, bet arī slavējot un pielūdzot, Dievs var dziedināt. Es sajutu spēcīgu karstumu viscaur ķermenī, tieši dziedot slavēšanas dziesmas. Lai gan sākumā jutos nedaudz apjukusi, ka mani pārņēmušas tādas sajūtas, tomēr ticēju, ka tajā brīdī tieku dziedināta. Un tā tiešām bija! Kopš šī dievkalpojuma mani vairs nav mocījis elpas trūkums, drebuļi, sirds dauzīšanās un depresijas domas, kā arī baiļu sajūta, ka varu nomirt. Beidzot esmu brīva no septiņus gadus ilgas slimības! Jūtos dzīvespriecīga un manī nav nekādu bezcerības domu – iekšējo tukšuma sajūtu ir nomainījis piepildījums. Brīnišķīgi, ka man nav nepieciešami medikamenti, lai justos labi. Tagad, kad man ir Dievs, zinu, ka vislabākās zāles vienmēr ir lūgšanas attālumā. Ja kādreiz arī parādās kāds slimības simptoms, tad nekavējoties apliecinu, ka Dievs ir mans Ārsts, un tas vienkārši pazūd. Es katru dienu lasu Bībeli, lūdzu, un apmeklēju arī mājas grupiņu Dobelē. Esmu pateicīga Dievam, ka esmu patiesi Viņu atradusi un mana dzīve ir izmainīta.
Viņš ir zāles visai tavai miesai! Es aicinu ikvienu – meklē Dievu un dari to laicīgi. Negaidi, kad notiks kaut kas slikts, bet pievērsies Viņam no visas sirds, jo to, ko spēj Viņš, nespēj neviens!”
Santas Konjuševskas liecību pierakstīja Pārsla Jankovska
