Fiziski aktīviem cilvēkiem mēdz gadīties traumas, un tādos brīžos viņi nonāk smaga jautājuma priekšā – kā tālāk dzīvot? Marija nodarbojas ar dejošanu un sportu jau kopš bērnības, taču pusaudžu vecumā ar neilgu starplaiku guva divas nopietnas traumas, kas ierobežoja viņas aktīvo dzīvesveidu. Lūk, viņas stāsts par to, kā meitene piedzīvoja Dievu un ar Viņa palīdzību uzvarēja negadījumu sekas:

“Jau no bērnības nodarbojos ar sportu un dejošanu, 16 gadu vecumā vēlējos pamēģināt ekstrēmākas lietas. Uz nodarbībām nāca arī vecāki puiši, kas veica dažādus akrobātikas elementus un sāku vingrināties kopā ar viņiem. Reiz gadījās, ka, veicot vingrinājumus, nokritu un tik stipri sasitu muguru, ka nevarēju pakustēties. Ārsti man nozīmēja gultas režīmu, nogulēju mājās divus mēnešus un tad pamazām atsāku savu aktīvo dzīves veidu – turpināju apmeklēt dejošanas nodarbības, kaut arī tas izraisīja sāpes mugurā un kājās. Apmēram gadu pēc šī notikuma, strādājot restorānā, uzgāzu uz kājām verdošu ūdeni un applaucējums bija tik dziļš, ka tika skarts kājas nervs. Mani izmeklējot, ārsti konstatēja, ka jau iepriekš krišanas rezultātā mugurkaula skriemeļi bija saspieduši nervu un sacīja man, ka skriet un dejot vairs nevarēšu. Arī šoreiz vairākus mēnešus pavadīju mājas režīmā. Bija jālieto dažādas smēres, bieži jāpārsien apdegums, kā arī jādzer stipras pretsāpju zāles. Ļoti pārdzīvoju to, ka, būdama jauna meitene, dzīvojos pa mājām kā veca večiņa. Kaut gan izlikos, it kā viss būtu kārtībā un citiem neko neizrādīju, bieži vien spilvenā izraudājos un man bija ļoti smagi. Nevarēju darīt daudzas lietas, nemaz nerunājot par dejošanu, piemēram, sauļoties, jo kāja sāka stipri niezēt. Nevilku vairs šaurus džinsus, jo tie spieda uz nervu un stiprāk sāka sāpēt mugura, kā arī sākās nieze. Bija grūti veikt visas ikdienišķās darbības, tai skaitā nevarēju daudz staigāt.

 Dievam ticēju jau kopš bērnības, mēs ar ģimeni apmeklējām baznīcu un es zināju, ka pareizais dzīves ceļš ir kopā ar Jēzu, tomēr uzgriezu Viņam muguru. Dzīvoju pa savam, jo vairāk patika visas pusaudžu izklaides, kas nesaskanēja ar Dieva prātu. Kad Ventspilī notika draudzes “Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojums, devos uz turieni līdzi saviem vecākiem. Kādā brīdī mācītājs teica, ka zālē ir cilvēki, kam pārdzīvojumu dēļ ir negulētas naktis. Tas bija par mani un maniem vecākiem, jo toreiz “tusēju” apkārt pa naktīm kopā ar draugiem un mamma ar tēti uztraucās, negulēja, gaidīja, kad ieradīšos mājās. Caur to Dievs mani uzrunāja un sapratu, ka jābeidz apzināti grēkot un jāmaina dzīve. Tādēļ arī izlēmu apmeklēt draudzes mājas grupiņu Ventspilī.

 Klausoties mācītāja svētrunas un apmeklējot mājas grupiņu, man radās ticība, ka varu tikt dziedināta un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi bez ierobežojumiem, ko diktē veselības problēmas. Ar laiku sapratu, ka nepietiek apmeklēt draudzi un klausīties sprediķus, bet patiesi pilnvērtīgas kristieša dzīves atslēga ir personīgas attiecības ar Dievu, tas ir laiks, ko pavadīt vienatnē, lasot Bībeli un lūdzot, ko sāku arī pati darīt. Caur to nostiprinājās mana ticība, ka tiešām Dievs mani grib un var dziedināt. Mājas grupiņā un ikdienā par to lūdzām, un mana veselība uzlabojās – sāpes un nieze mazinājās. Dziedināšana nenotika vienā brīdī uzreiz, kā es vēlējos, bet tas netraucēja iet izvēlēto dzīves ceļu un kalpot Dievam. Pēc gada es sāku vadīt mājas grupiņu, palīdzot cilvēkiem, un nešaubīgi turpināju apliecināt, ka būšu pilnīgi vesela. Pagājušajā gadā mums bija grupiņas pasākums “Mežakaķī”, kur jāiziet dažādas visai ekstrēmas trases. Tajā rītā man diezgan stipri sāpēja mugura un kāja, bet nolēmu, ka ticībā turēšos pretī un neļaušu, ka nepatīkamās sajūtas mani attur piedalīties ieplānotā pasākumā. Apzinājos, ka man zināmā mērā ir riskanti iet pa šīm trasēm, bet pieņēmu to kā izaicinājumu, ka kopā ar Dievu varu uzvarēt traumu sekas. Neskatoties uz savām sajūtām, izgāju visas trases līdz galam. Bija grūti, bet tā bija pēdējā reize, kad jutu sāpes. Caur savu lēmumu uzticēties Dievam un uzvarēt slimību, biju saņēmusi dziedināšanu. Kopš tā laika esmu vesela, ļoti priecīga un varu sauļoties, valkāt šaurus džinsus, sportot un dejot, arī mācu dejošanu bērniem. Pirms dažiem mēnešiem nostaigāju pa pilsētas ielām trīs stundas un nejutu ne mazākās sāpes vai diskomfortu. Vasarā sastādīju sev intensīvu sportošanas programmu vienam mēnesim – katru dienu stundu skrēju un pēc tam vingroju bez jebkādām problēmām. Novēlu ikvienam nešaubīties un uzticēties Dievam, tad arī būs iespējams uzvarēt un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi!” saka Marija.

 

Marijas Ostrovskas liecību pierakstīja Dace Daubere

Rediģēja “Kristus Pasaulei” redakcija