Pirms diviem gadiem Vivitas dzīvē bija atgadījums, kas izmainīja viņas dzīvi un attieksmi pret to. Parādoties galvassāpēm, sieviete piedzīvoja insultu, kura dēļ viņa vairs nejuta kreiso ķermeņa pusi. Šķita, ka dzīve ir apgriezusies ar kājām gaisā un, iespējams, nāksies palikt uz gultas. Taču, pateicoties aizlūgšanām, notika neticamais. Par brīnumu ārstiem un pašai – jutība ķermenī jau pēc neilga laika atgriezās.

Vivita stāsta: „Visu mūžu strādāju slimnīcā un medicīna vienmēr ir bijusi lieta, ko pārzinu. Pati nekad neesmu slimojusi – pat ar sīkām kaitēm nē. Svars un holesterīna līmenis vienmēr ir normas robežās, taču kādu dienu sajutu spēcīgas galvassāpes. Viss beidzās ar to, ka pēkšņi nokritu bezsamaņā. Kolēģi izsauca ārstus un mani ievietoja tajā pašā slimnīcā, kur strādāju. Kad otrajā dienā pamodos, galva vai plīsa pušu no sāpēm – es uzzināju, ka man ir bijis insults. Pirmajās dienās man tika veikta atsāpinošā terapija. Pēc ārstu izmeklējumiem atklājās, ka es nejūtu ķermeņa kreiso pusi. Insulta dēļ cietu arī no atmiņas zuduma. Biju satriekta, jo kā mediķis zināju, ar ko tas var beigties – dzīve uz gultas un nepieciešamība pēc aprūpētāja. Tā kā esmu ļoti patstāvīgs cilvēks, tā man būtu liela traģēdija. Domas par to, ka varētu palikt uz slimības gultas un kļūt no kāda atkarīga, dzina mani depresijā. Visu laiku domāju par to, kā būtu tad, kad pati nespētu piecelties no gultas, aiziet uz tualeti vai veikt savus ikdienas pienākumus. Insultam parasti ir kādi izraisošie faktori – holesterīns vai augsts asinsspiediens, taču man viss bija kārtībā un ārsti īsti nespēja izskaidrot insulta cēloni.

Drīz vien par manu nelaimi uzzināja dzīvokļa biedrene. Viņai bija draudzene kristiete, kura atnāca uz slimnīcu, lai par mani aizlūgtu. Pati Dievam nekad neesmu ticējusi. Reizēm svētkos aizgāju uz baznīcu, taču tas nebija tāpēc, ka es Viņam ticētu, drīzāk tāds rituāls, ko dara visi. Lūgšanas laikā jutos dīvaini, jo pirmo reizi sastapos ar cilvēku, kurš klātienē varētu par mani lūgt Dievu. Taču pāris dienas pēc aizlūgšanas atklājās, ka jutība visā ķermenī atjaunojās, kas ir neticami ātri, arī pati kā mediķis biju pārsteigta. Un tad es tiešām sapratu, ka Tas ir Dievs, kas mani dziedināja.

Dzīvokļa biedrene aicināja mani uz mājas grupiņu un dievkalpojumiem. Sākumā gāju neregulāri, jo bieži bija depresīvs noskaņojums, mocījos ar atmiņas zudumu. Ik pa laikam, kad izgāju uz ielas, aizmirsu, kur atrodos. Tikai pēc laika atmiņa atgriezās un sapratu, kur esmu. Tā kā Dievam nekad iepriekš nebiju ticējusi, sākotnējā motivācija, kāpēc devos uz draudzi, bija mūzika, kas patika, un bijušie kolēģi, kuri apmeklēja draudzi. Soli pa solim sāku iepazīt Dievu un sapratu, ka Viņš ir reāls. Pirmkārt, pamanīju, ka veselības stāvoklis krietni uzlabojās – ķermenis bija ne tikai atguvis jutību, bet arī pieņēmās spēkā, atmiņa pamazām atjaunojās, lai gan dažreiz bija problēmas atcerēties kaut ko, piemēram, cilvēku vārdus. Pamazām arī pati sāku lūgt Dievu un lasīt Bībeli. Depresīvās domas un bailes par veselības stāvokli ir pazudušas, jo redzu, ka Dievs ir reāls – Viņš mani ir dziedinājis! Es zinu, ka varu Viņam uzticēties jebkurā situācijā.

Darba biedri bija pārsteigti par to, kādas izmaiņas ar mani ir notikušas pēc piedzīvotā insulta. Tagad, esot darbā, stāstu gan pacientiem, gan kolēģiem par to, cik Dievs ir labs, Viņš ir mūsu Ārsts. Kā mediķis esmu pārliecinājusies – kur cilvēks nespēj palīdzēt, tur Dievs parāda Savu varenību!

Es ikvienam iesaku iepazīt Dievu, uzticēties cilvēkiem, kuri pazīst Viņu. Ieaiciniet Jēzu savās sirdīs un Dievs jūs dziedinās!”

Vivitas Saulītēnas liecību pierakstīja Kristīne Krapāne