Sarūgtinājums, apvainošanās, nepiedošana un piedošana. 1. daļa

Vārda ‘sarūgtinājums’ jēga pamatā ir saistīta ar emocijām.
Sarūgtinājums ir emocijas, un to izjūt jebkurš cilvēks. Cits sarūgtinājumu izjūt mazāk, cits vairāk, kāds pat katru dienu desmit reizes, bet ikviens to izjūt. Apvainošanās, savukārt, nav tikai emocijas, bet tā ir tava izvēle. Sarūgtinājums nav izvēle. Tās ir neizbēgamas izjūtas katram, tāpat kā bailes, prieks un tamlīdzīgi, turpretim apvainošanās ir tava izvēle. Tas ir tas, ko tu dari ar sarūgtinājumu. Apvainošanās var būt cilvēka dzīves daļa, citam vairāk, citam mazāk. Cilvēks kādu iemeslu dēļ jūtas sarūgtināts, viņš nošķiras no pārējiem un, piemēram, nerunā vai staigā ar skābu seju. Apvainošanās ilgst neilgu laiku, līdz brīdim, kad izlīgst un atkal viss ir kārtībā. Šādas situācijas notiek. Bet, ja apvainošanās aiziet tālāk, kļūst par sistēmu un pieņemas spēkā, tad izaug nepiedošana. Nepiedošana ir dzīvesstils, tā ir konkrēta pozīcija pret konkrētu draudzi, konkrētu cilvēku, konkrētiem apstākļiem vai pat pret Dievu. Ir cilvēki, kuri ir apvainojušies uz Dievu. Tas nav tā, ka cilvēks šodien ir apvainojies un rīt jau izturas labi pret Dievu. Parasti cilvēkam ir nomiris kāds tuvinieks vai viņš ir kaut ko redzējis, dzirdējis, skolā iemācījies, un tad dusmojas uz Dievu par to, ka Āfrikā bērni mirst badā utt. Bieži vien no šādiem cilvēkiem var dzirdēt frāzes: “Ja Dievs būtu, tad mana mamma nebūtu nomirusi.” Cilvēks uz Dievu ir apvainojies un ieņēmis pastāvīgu pozīciju, uzskatot, ka Dievs viņam nekad nebūs labs. Šo pozīciju sauc par nepiedošanu. Nepiedošana atnes postu gan cilvēka emocionālajā veselībā, gan fiziskajā veselībā. Tāpat nepiedošana atstāj ietekmi uz panākumiem dzīvē, tā maina tavas dzīves virzienu. Jēzus saka: “Ja tu savam brālim nepiedod, tad arī Es tavus grēkus tev nepiedodu.” Jēzus vārdi ir ļoti radikāli. Uz Bībeli mēs skatāmies tieši caur Jēzus vārdiem, un Jēzus vairākkārtīgi min, ka var pazaudēt mūžīgo dzīvību, ja tu dzīvo nepiedošanā. Šī ir ārkārtīgi svarīga tēma, un, ja tu to izpratīsi un pielietosi savā dzīvē, tad kļūsi stiprāks, jo tikai piedodoši cilvēki ir stipri. Tikai tie, kas spēj piedot, ir stipri. Jēzus pat, karājoties pie krusta, teica Dievam: “Piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara!” Sarūgtinājums ir tikai emocijas, savukārt, gan apvainošanās, gan nepiedošana, gan arī piedošana ir tava izvēle. Tas ir tas, ko tu spēj izdarīt. Dievs šodien pie tevis darbosies!

Piedošana ir iekšēja un ārēja. Iekšējā piedošana ir tas, kā tu domā un jūties. Ārējā piedošana ir tas, kā tu rīkojies. Piedošana ir darbība. Tā nav emocija, pirmkārt. Tas ir tavs domāšanas veids. Ja tevi aizvainoja, sarūgtināja, tad tevī ir šī sajūta. Sarūgtinājuma sajūta var nākt no cilvēkiem, no Dieva, pat laika apstākļi var sarūgtināt. Trešdien biju aizbraucis uz Saulkrastu pludmali. Biju paskatījies divas dažādas laika ziņas, un abās tika prognozēts saulains laiks. Piebraucot pie pludmales, redzēju, ka viss ir apmācies līdz horizontam. Es biju sarūgtināts. Es speciāli saplānoju visu savu dienu tā, lai vakarpusē būtu pie jūras un varētu pagulēt saulē. Bet piebraucu un sapratu, ka ir vēss un apmācies. Pat vējjakā man bija pavēss. Par šo sīkāk es pastāstīšu svētrunas beigās. Sarūgtinājums – tā bija mana mirkļa sajūta. Bet ko es domāju par to, ko jutu, un ko es darīju attiecībā pret to, ko jutu? Kā es rīkojos? Ārējā un iekšējā piedošana. Ārējā piedošana ir mana darbība, bet iekšējā – manas domas un izjūtas. Piedošana, pirmkārt, ir domāšanas veids, otrkārt, darbi, un treškārt – emocijas. Ja cilvēks šīs lietas nesaprot, tad, faktiski, viņš ir purvā. Mūsu trīs dienu atbrīvošanas seminārā jeb inkaunterā pirmā lieta, par ko runājam, ir atstumtības, nepiedošanas un ļaunuma gars. No kurienes visas problēmas sākas? No nepiedošanas. Mums ir jātur bauslis: mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Kā var mīlēt savu tuvāko? Piedodot. Tu nevari uzturēt ar cilvēku attiecības, ja viņam nepiedod. Tu no viņa nošķiries, staigā rūgts, sāc aprunāt, un galu galā Kains nogalināja Ābelu. Tā ir nepiedošana, sarūgtinājums. Par ko? Kains dzīvoja grēcīgu dzīvesveidu, bet Ābels bija dievbijīgāks. Ābela upuri Dievs pieņēma, bet uz Kaina upuri ne tik labi skatījās. Kainam vajadzēja pienest tādu pašu upuri, kādu pienesa Ābels. Tā bija viņa paša vaina. Tūlīt pēc tam Kainam bija sarūgtinājums uz savu brāli par to, ka Dievs pret Ābelu bija labvēlīgāks. Kains nogalināja Ābelu. No kurienes šāds ļaunums? No nepiedošanas. Ja mēs turētu šo bausli, tad pasaule būtu citādāka. Bet, ak vai, bez Dieva piedošana nav iespējama. Fiziski var mēģināt piedot, tomēr būs tādas problēmas, kuras bez Dieva iejaukšanās atrisināt nevarēs. Jēzus saka: “Piedodiet, kā Es jums esmu piedevis.” Jēzus piedeva mums mūsu grēkus, un Viņš saka: “Ja Es tev piedevu grēkus, tad tu piedod savam brālim.” Un te ir runa ne tikai par brāļiem. Jēzus pie krusta parādīja, ka jāpiedod arī ienaidniekiem. Lūk, kāda bija Viņa attieksme! Protams, viss nav tik vienkārši. Ir dažādas situācijas, kas jārisina ar atšķirīgu pieeju, tāpēc būs divas tēmas, lai mēs pilnībā izprastu visu par piedošanu un mums galvā nebūtu putra, bet skaidrība, kas ļaus dzīvot pilnvērtīgu dzīvi piedošanā un būt veseliem, bagātiem un galu galā ļaus ieiet mūžīgajā dzīvībā. Āmen!

Sarūgtinājuma sajūta ir katram, bet turpmākā attieksme pret to ir izvēle. Apvainošanās ir izvēle. Aizvainojums var būt pamatots un nepamatots, bet abos gadījumos ir jāpiedod. Piemēram, kāds tev var izteikt kritiku gan pamatoti, gan nepamatoti. Tāpat arī kādi apstākļi attiecībā uz tevi var būt gan pamatoti, gan nepamatoti. Jebkurā gadījumā pareizais variants ir piedošana. Bet ir būtiskas atšķirības starp to, kā tu izturēsies brīdī, kad tevi pamatoti apvaino vai nepamatoti. Kā piemēru varam minēt ģimenes strīdu. Piemēram, ģimenē ir mazi bērni, bet vīrs spēlē azarstpēles. Viņš nestrādā un naudu mājās nenes, par ko barot bērnus un apmaksāt rēķinus. Tā vietā vīrs gan savus, gan sievas valsts pabalstus iztērē savām vēlmēm. Ko darīt? Pieņemsim, ka sieva ar sarūgtinājumu tiek galā, jo tomēr šo cilvēku mīl, bet viņa vienkārši paņem čemodānus un no dzīvokļa izvācas, jo ir jāuzņemas atbildība par bērniem un jādzīvo normālos apstākļos. Ja tu vēlies, lai bāriņtiesa atņem bērnus, tad vari palikt dzīvot arī šādos apstākļos. Bat šajā situācijā prātīgāk būtu doties dzīvot citur. Varēsi pelnīt naudu un tērēt to saviem ieskatiem. Ko tu sēsi, pats arī varēsi baudīt. Tu vienkārši aizej. Apvainošanās ir tad, kad cilvēks pamatoti vai nepamatoti kļūst sarūgtināts, ar skābu seju, pārstāj runāt, uzbrūk, terorizē, nepārtraukti aprunā, sūdz tiesā, dara dažādas nejaucības vai pat nogalina. Šajā gadījumā ir tā, ka tu cilvēku mīli, bet nevari ar viņu dzīvot kopā. Tas nav rūgtums, tā nav arī apvainošanās, un tā arī nav nepiedošana. Jebkurā gadījumā ir svarīgi piedot, bet attieksme būs atšķirīga, kad tevi apvaino pamatoti vai nepamatoti. Runa ir par tavu fizisko veselību, drošību un emocionālo veselību. Katra situācija ir jāizvērtē individuāli. Tu pieņem lēmumu cilvēkam piedot, bet vairs nedzīvo ar viņu. Iespējams, uzradīsies cilvēki, kas jautās – vai tiešām tev draudzē tā māca? Kur tad ir piedošana? Vai tad nav jāpakļaujas vīram?

Piedot – tas nenozīmē ļaut sev kāpt uz galvas. Kāds teiktu: “Bet Jēzus, būdams pie krusta, ļāva Sev kāpt uz galvas.” Jēzus vēl pirms krusta nāves teica uz farizejiem: “Jūs, odžu dzimums, nobaltētie kapi! Kaut pār jums nāktu visa elles sodība!” Jēzus nomira labprātīgi, lai izpildītu Dieva plānu. Ikviens, kas tic tam, tiek izglābts. Tā ir Dieva mīlestība! Tātad tikko mēs noskaidrojām, ka ir atšķirība starp pamatotu un nepamatotu aizvainošanu. Dažkārt piedošana var izskatīties kā nepiedošana, pat ja tā nav patiesība. Tev ir jāsaglabā sava sirds tīra. Draudzēs, arī mūsu draudzē, ik pa laikam kāds cilvēks mēdz sarūgtināties. Pēc tam šis cilvēks sāk runāt ļaunu, piemēram, par mācītāju, grupiņas vadītāju vai vienkārši par kādu cilvēku. Ko darīsi tu, lai nesaindētu citus cilvēkus ar viņa indi, ja esi drauzes patriots vai grupiņas vadītājs? Tu pateiksi citiem cilvēkiem: “Šis cilvēks ir sarūgtināts, un viņš runā nepatiesību. Ar viņu nevajag kontaktēties.” Bet ko darīs šis sarūgtinātais cilvēks? Viņš uzzinās, ka tu esi kādam par viņu teicis, un sāks apkārt bazūnēt, ka draudzē, redz, aprunājot. Bet tā nav aprunāšana. Tu sargā savus cilvēkus. Tu vienkārši pateici informāciju, bet šis sarūgtinātais cilvēks domās, ka tu aprunā un nepiedod. Nē, tu piedod. Bet, ja tiešām tu nepiedod, nespēj pieņemt situāciju un nespēj tikt galā ar savām emocijām, tad tā jau ir cita problēma. Tad tā tiešām būs aprunāšana. Bet normālā situācijā tu pasaki informāciju saviem grupas cilvēkiem tāpēc, ka tas ir pareizi. “No malas tulkojiet to, kā gribat, bet es esmu piedevis un rīkošos, lūk, tā. Es teikšu par tevi, ka tu esi slikts.” Tāpēc, ja mācītājs par kādu cilvēku pamatoti apgalvo, ka, lūk, viņš ir slikts, tad sargieties no šī cilvēka. Piemēram, var būt kāds džeks, kurš zvana meitenēm un izaicina viņas, lai dabūtu draudzē vienas nakts sakarus. Pabrīdinot citus, es šo cilvēku neaprunāju, bet izdaru labu darbu, pasakot, ka viņš ir bīstams. Man nav problēmu pateikt: “Es tevi mīlu, viss kārtībā, es saprotu, ka tu cīnies ar grēkiem, bet šeit tu nevarēsi izpausties. Vari iet citur izpausties.” Āmen! Lūk, piedošana! Nekāda apstākļu maiņa, nekāda draudzes maiņa, un, ja godīgi, arī nekāda grupiņas maiņa neatrisinās sarūgtinājuma vai apvainošanās problēmu. To spēj atrisināt tikai piedošana. Aiziet no draudzes sarūgtinājumā ir pati lielākā kļūda, jo tad vairs neatliek upuris par grēkiem. Šai tēmai padziļināti pieskarsimies nākamās svētdienas svētrunā.

Pielūkodami, ka neviens nezaudētu Dieva žēlastību, lai nekāda rūgta sakne, augstu izaugusi, jums nekaitētu un daudzi ar to netiktu apgānīti. (Ebrejiem 12:15)

Šī rūgtā sakne ir sarūgtinājums. Ir iespējams zaudēt Dieva žēlastību. Dieva žēlastība glābšanai gan vienmēr paliek, – jebkurā laikā grēcinieks var nākt pie Kristus, kaut vai pirms nāves, un saņem piedošanu. Es tikai atgādinu, ka apvainošanās un nepiedošana ir izvēle. Dieva vārds saka: “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” Šis sprediķis nav par to, ka tu visu spēj. Šis sprediķis ir par to, ka tu spēj piedot, neatkarīgi no tā, vai tu tiec aizvainots pamatoti vai nepamatoti. Reizēm pat var šķist, ka otrs aizvaino nepamatoti tikai tāpēc, ka tevī ir mēsli. Tad arī veidojas dažādi slimīgi uzskati un nepareiza uztvere. Ir cilvēki, kas nepārtraukti apvainojas. Ja ar šādu apvainošanos cilvēks netiek galā, viņš var pazaudēt Dieva žēlastību. Nepareizi attiecoties pret sarūgtinājumu, cilvēks ieslīgst nepiedošanā, un, nezinu, kurā brīdī, bet Dieva vārds saka: var pazaudēt žēlastību. Un tas nav diskutējami. “Daudzi tiek apgānīti.” Kad rūgti cilvēki saskaras ar citiem, tad viņi citus apgāna. Sāpināti cilvēki sāpina citus. Ir cilvēki, kuriem neko nevar aizrādīt, un ir tādi, kuri visu laiku gaida, kad viņiem kaut ko pateiks. Tiem, kuriem neko nevar aizrādīt, nevar arī palīdzēt, jo viņi nepārtraukti ir aizvainoti un dzīvo nepiedošanā. Šādi cilvēki saindē citus. Viens ābols saindē visu grozu, tāpēc reizēm no šādas problēmas ir jātiek vaļā. Dzīve piedošanā ir dzīve ar galvu uz pleciem, un tikai pēc tam nāk emocijas.

Tad viņi nonāca Mārā, bet nevarēja Māras ūdeni dzert tā rūgtuma dēļ; tāpēc tās vietas vārdu sauc: Māra. (2. Mozus grāmata 15:23)

Vai tu pazīsti kādu sievieti vārdā Māra? Tulkojumā no ebreju valodas šis vārds nozīmē ‘rūgtā’. Nē, vārds tāpēc nav jāmaina. Iespējams, citā valodā tas nozīmē arī kaut ko citu. No Māras avota ūdeni nevarēja dzert tā rūgtuma dēļ, tāpēc to vietu sauca Māra. Rūgts avots, rūgts ūdens. Rūgts cilvēks ir nebaudāms. Kad tu kontaktējies ar sarūgtinātu cilvēku, viņš ir “nebaudāms”, nedzerams, nelietojams, nederīgs. Bībelē skaidri teikts: “Vai tad avots var izdot rūgtu un saldu ūdeni?” Tam tā nebūs notikt.

Vai arī avots izverd no vienas mutes saldu un rūgtu? (Jēkaba vēstule 3:11)

Man bija doma parādīt bildītes, kurās ir apvainojies bērns. Vienkārši nesanāca laiks to izdarīt. Apvainojies bērns izskatās ļoti slikti: “Dod, dod…. man pienākas tas un tas!” Nekas tev nepienākas! To, ko es (vecāks) tev došu, tas tev arī būs. Tu esi redzējis tādus baigi apvainotos bērnus? Lūpa tāda gara. Diemžēl, arī pieaugušie ir tādi paši, un ar viņiem nav patīkami kontaktēties. Tāds cilvēks nav “baudāms”. Faktiski, visa viņa dzīve Dievam nebūs baudāma. Ja tu netiec ar sarūgtinājumu galā, no tā izriet daudz un dažādas problēmas, līdz pat veselības problēmām. Piemēram, man ir tādas zināšanas, ja ģimenē starp vecākiem ir nepiedošana un daudz strīdu, tad bērniem var būt astma. To es pēc pieredzes zinu. Pēc iepriekšējā sprediķa pie manis pienāca mediķis un teica: “Tev, mācītāj, ir taisnība.” Viņa neteica tieši par astmu, bet teica: “Pēc pieredzes zinu, ka tiem vecākiem, kuriem ģimenēs nav kārtībā, visi bērni ir ļoti slimīgi.” Tātad, tas ietekmē veselību ne tikai tev, bet arī bērniem. Nepiedošana. Mozus lūdza Dievam: “Ko darīt?”

[..] Tas Kungs viņam norādīja koku; un viņš to ielaida ūdenī, un ūdens kļuva salds. (2. Mozus grāmata 15:25)

Iedomājies? Tas ir pārdabiski. Tāpat vien nevar kļūt salds ūdens. Tas bija brīnums. Draugs, piedošana dara brīnumus! Šis koks, ko ielaida ūdenī, kas rūgtu dara par saldu. Ej un padraudzējies ar cilvēku, kaut ko uzdāvini, kaut ko labu izdari. Piedošana ir darbība, neatkarīgi no tā, kā tu jūties, ko tev ir nodarījuši. Ej un izlīdzinies. Tu domā: “Tur būs tāda reakcija, tur nav vērts.” Draugi, piedošana dara brīnumus. Pats Dievs ir piedodošs.

Un neapbēdinait Dieva Svēto Garu, ar ko esat apzīmogoti atpestīšanas dienai. Katrs rūgtums [..] lai ir tālu no jums. (Efeziešiem 4:30-31)

Tur ir arī citi grēki uzskaitīti, bet mēs runājam par rūgtumu. Tātad, sarūgtināts cilvēks ar to, ka viņš izvēlas domāt ļaunu par cilvēku vai pat nepareizi rīkoties pret cilvēku, apbēdina Dieva Svēto Garu. Dievu var apbēdināt. Dievs taču ir absolūti labs. Jā, Dievs ir absolūti labs, bet kā Dievs var sadzīvot ar tādu pretīgu, skābu cilvēku? Viņam tas nav patīkami. Svētais Gars tiek apbēdināts, Viņš paiet malā, un velnam ir vieta, kur pastrādāt, un vainīgs esi tikai un vienīgi tu. Kāds ir pirmais punkts anketā inkaunteros? Atstumtība un nepiedošana, tātad ļaunums. Vispirms ir atstumtība: “Vai, mani bērnībā atstūma, tāpēc es esmu tāds duraks. Mani bērnībā atstūma, mazam gribēja abortu uztaisīt, tāpēc es esmu nekāds.” Draugs, atstumtība pati par sevi tev neko daudz nevar izdarīt, bet tava attieksme pret atstumtību izsaka visu. Nepiedošana cilvēkam, kas tevi atstūma, – lūk, kur sākas problēma, ne jau pati atstumtība! Tevi daudzi atstumj? Draugi, vai tad mums nav par ko aizvainoties? Nepārtraukti mums apkārt ir kādi, kas mūs atstumj. Bet lai taču atstumj, kas tad tev no tā? Nu, mazliet pavāries un viss, lai atstumj. Kāda ir mana attieksme, ko es domāju par to visu? Es esmu ticis galā ar nepiedošanu, viss kārtībā. Bībele saka: “Ko tu sēsi, to tu pļausi.” Mums visiem apkārt nepārtraukti ir izaicinājumi, mums sevi ir jāskenē, jāanalizē un jāpārbauda, jāizdara secinājumi un jāizvēlas: “Es viņam piedodu!” Tātad, Svēto Garu var sarūgtināt. Viņi, kas upurēja savus dēlus un meitas un darīja to, kas ļauns Tā Kunga acīs, darīja to, lai Viņu izaicinātu un sarūgtinātu.

Un tie ugunī upurēja savus dēlus un savas meitas un [..] viņi centās darīt to, kas ir ļauns Tā Kunga acīs, lai Viņu izaicinātu un sarūgtinātu. (2. Ķēniņu grāmata 17:17)

Bībele saka, ka Dievu var pat sarūgtināt. Var apbēdināt Svēto Garu un sarūgtināt Dievu. Zini, kas būs, kad tu sarūgtināsi Dievu? Es tev nolasīšu, kas būs:

Tomēr Tas Kungs nerimās Savā lielajā dusmu kvēlē, jo Viņa niknums pret Jūdu bija iededzies visu to kaitinājumu dēļ, ar ko Manase Viņu bija sarūgtinājis. (2. Ķēniņu grāmata 23:26)

Tad, kad tu Dievu sarūgtināsi, Viņš sarūgtinās tevi. Kad mēs iesākām draudzi “Kristus Pasaulei”, sākums mums bija viesnīcā “Maritim Park Hotel Riga” vienu gadu, bet pēc tam bijām Zinātņu akadēmijā. Mēs vairākus gadus tur pulcējāmies, un tā mums bija ļoti laba vieta. Mēs akadēmijā bijām tādi kā pamatiedzīvotāji. Visi uzraugi bija savējie un tā tālāk. Tur bija labi. Es atceros, ka mēs tur rīkojām kādu konferenci. Es paaicināju kādu cilvēku, kurš īpaši nebija ieinteresēts mūsu draudzē un kuru es arī laikam biju sarūgtinājis, bet viņš tomēr to krupi norija un atnāca sludināt. Viņš tā arī teica: “Es baigo krupi noriju un negribēju nākt.” Pirms nākšanas viņš vēl saslima, bet tomēr atnāca. Viņš ienāca zālē, paskatījās un redzēja, ka te ir daudz cilvēku. Laikam izbrīnījās, ka te tomēr kaut kas notiek. Viņš laikam domāja, ka te nekas nebūs. Viņš pateica: “Dāvids arī no visādiem salašņām uztaisīja komandu.” Viņš nosauca mūs par salašņām. Es nemaz neapvainojos. Zini, kāpēc? Dāvids patiešām no salašņām uztaisīja komandu, varoņus.

Un pie viņa sapulcējās visi vīri, kas bija apspiesti, un visi, kam bija daudz parādu, un visi, kuriem bija rūgtums sirdī [..]. (1. Samuēla grāmata 22:2)

“Visi, kuriem bija rūgtums sirdī.” Iedomājies? Šie cilvēki, kuriem bija sarūgtinājums, bija viņa komanda. Nu, viņi taču bija “rūgti”, nederīgi. Dāvids prata no šiem cilvēkiem uztaisīt varoņus. Palasi par Dāvida varoņiem. Sapņu komanda. Viņi tādas cūcības strādāja. Kamēr Sauls ar visu savu profesionālo armiju gulēja, Dāvids teica: “Kurš man atnesīs krūzi ar ūdeni no akas, pie kuras Sauls guļ?” Viņa komanda atsaucās: “Es, es!” Viņi aizgāja un atnesa. Citā reizē viņi cauri visai miesassardzei izgāja un paņēma no guļošā Saula šķēpu. Pēc tam viņi kādu gabalu aizgāja no Saula prom un sauca: “Eu, Saul, redzi, kāda ir tava komanda? Nekāda!” Kad Sauls bija iegājis atviegloties alā, Dāvids nogrieza Saula apmetņa stūri un vēlāk sauca Saulam: “Es tevi varēju nogalināt, bet es tevi tomēr neaiztiku, jo es neesmu sarūgtināts. Man nepatīk, ka tu mani vajā, taču es tevi nenogalināju.” Lūk, kāda viņam bija komanda. Jā, es piekrītu, kad iesāk jaunu draudzi, tad sanāk cilvēki no citām draudzēm. Ne vienmēr tā ir, bet īpaši tad, kad iesāk jaunu draudzi, parasti no citām draudzēm saskrien sarūgtināti, “putraini” cilvēki. Pēc tam tiec tur galā ar viņiem. Mēs esam izauguši par varoņiem. Tu esi komandā! No visādām salašņām mēs uztaisījām komandu, un mēs visu Latviju liekam uz ausīm. Ļaunie gari trīc un dreb no draudzes “Kristus Pasaulei”! Ja tu dzīvo piedošanā, tu esi zvaigzne. Nepiedošana ir šķērslis uz panākumiem. Piedošana ir tas koks, ko tu iegremdē, un viss ūdens kļūst salds.

Pēc mūsu iepriekšējām ciešanām un apvainojumiem Filipos, kas jums ir zināmi, mēs mūsu Dievā smēlāmies drosmi lielā cīņas priekā sludināt jums Dieva evaņģēliju. (1. Tesaloniķiešiem 2:2)

Pāvils bieži piedzīvoja apvainojumus no jūdiem. Viņš ļoti daudz piedzīvoja vajāšanas un apvainojumus. Viņš teica tā: “Pēc apvainojumiem mēs Dievā smēlāmies drosmi lielā cīņas priekā sludināt jums Dieva evaņģēliju.” Apustuļu panākumi ir izskaidrojami arī ar to, ka viņi dzīvoja piedošanā, kas nebūtu iespējams, ja viņi nespētu piedot. Kā viņi to darīja? Klausies: ”Smēlāmies drosmi Dievā.” Sarūgtinājums ir emocijas, un emocijas ir enerģija. “Uh, ka es iedošu pa galvu vai izskrāpēšu acis!” Bet tu domā tā: “Stop! Uh, ka es sludināšu evaņģēliju visiem!” Jo tā ir vienīgā cerība visiem tiem cilvēkiem, kas dara pāri citiem. Nav cita ceļa. Tur var likumus izdomā un tā tālāk. Nē! Tās ir iekšējas izmaiņas, ko dod Kristus caur jaunpiedzimšanu. “Es sludināšu evaņģēliju!” Lūk, kā rīkojās apustuļi, un, lūk, kā es iesaku rīkoties arī tev. Izmanto enerģiju pareizā virzienā. Mēs Dievā smeļamies drosmi.

Mateja evaņģēlijā, 6. nodaļā ir tēvreize: “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” Tā mums Jēzus māca lūgt piedošanu Dievam par saviem grēkiem. Kad mēs kaut ko esam sadarījuši, tad mēs sakām: “Man ir tāda un tāda vaina, Dievs, piedod man.” Bet kā piedot saviem parādniekiem? Jo tālāk ir teiks:

Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos. (Mateja evaņģēlijs 6:14)

Ja tu izvēlies dzīves veidu nepiedošanu, tu vari pazaudēt Dieva žēlastību. Tie ir Jēzus vārdi. Arī Veco Derību mēs skatāmies caur Jēzus vārdiem: “Ja tu brālim nepiedod, tev arī nepiedod.” Tāpēc šī tēma ir ļoti būtiska un aicina uz dzīvi piedošanā, uz panākumiem un uz svētību. Tēvreize ir lūgšana. Tas nozīmē, ka piedošana un nepiedošana ir saistīta ar lūgšanu. Ja cilvēks dzīvo nepiedošanā, viņam tiek traucētas lūgšanas. Un padomā, kāds apburtais loks sanāk? Ja tev ir traucētas lūgšanas nepiedošanas dēļ, kā tu uzvarēsi nepiedošanu bez lūgšanas? Žēlastību nevar pazaudēt? Mierīgi var! Tu pat palūgt nevarēsi. Kamēr tu vari palūgt, kamēr tu vari atvilkties uz draudzi, kamēr tu vari būt savā grupiņā, tikmēr tev ir cerība. Draugi, nepiedošana ir ļoti spēcīgs sātana ierocis. Daudzas situācijas ir tādas, kuras bez lūgšanas nevar uzvarēt.

Un, kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, tad piedodiet, ja jums kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedod jūsu pārkāpumus, bet, ja jūs nepiedodat, tad arī jūsu Tēvs debesīs jūsu pārkāpumus nepiedos. (Marka evaņģēlijs 11:25)

Kad tu lūdz Dievu, esi piedošanā, bet, lai šo piedošanu dabūtu, tev ir jālūdz Dievs, tāpēc personīgas attiecības ar Dievu un būšana draudzē ir ārkārtīgi svarīgas. Visslimākais, ko var izdarīt, ir apvainoties uz kādu un nenākt uz draudzi. Tas ir vistrakākais, jo, tiklīdz tu vairs neesi draudzē, velns jau gavilē. Viņš ir izrāvis tevi no vietas, kur tu vēl varētu spēt piedot, kur tev palīdzēs piedot, kur ir Dieva spēks un arī lūgšanu kambaris. Mums vēl ir četras Rakstu vietas, un tad būs laimīgas beigas, visi visiem piedos un gaidīs nākamo sprediķi.

Kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus, bet arī neatstāj nevienu nesodītu, piemeklēdams tēvu grēkus pie viņu bērniem un bērnu bērniem līdz trešajam un ceturtajam augumam. (2. Mozus grāmata 34:7)

Šeit tiek parādīts, ka Dieva sods var būt pat līdz ceturtajai paaudzei, ka bērni var mantot vecāku grēku sekas un grēkus (gan grēkus, gan sekas). Un šai tēmai jau pieskāros, – ja vecāki dzīvo nepiedošanā, sekas baudīs arī bērni. Tāpēc padomāsim par bērniem, kā mēs dzīvojam savās ģimenēs. Ja tu esi grupiņas vadītājs, ja tev ir nepiedošana, sekas būs tavā grupiņā. Ja mācītājam ir nepiedošana, sekas būs visā draudzē, jo tur ir velnam vieta. Tava nepiedošana neizbēgami, negatīvi ietekmēs tavus bērnus, tuvākos, un, ja esi līderis, tad tavus cilvēkus.

Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas. (Psalms 103:3)

Tā ir laba ziņa, ka Viņš piedod visus grēkus un dziedē visas vainas. Vai tu redzi, ka vienā teikumā ir kopā piedošana un dziedināšana? Tāpēc piedošana ir saistīta ar dziedināšanu. Un nepiedošana ir saistīta ar slimībām – emocionālām, garīgām un arī fiziskām, arī ar neveiksmēm un nelaimēm. Bet labā ziņa ir tāda, ka Viņš piedod visus grēkus un dziedē visas vainas. Tā ir labā ziņa. Katrs cilvēks – tu, es – var tikt galā ar sarūgtinājumu. Katrs kristietis var tikt galā ar aizvainojumiem. Katrs var izvēlēties, katrs var tikt galā ar nepiedošanu, katrs spēj piedot un dzīvot svētībā.

Katrs rūgtums, ātrsirdība, dusmas, bāršanās un zaimi, vispār katra ļaunprātība lai ir tālu no jums. (Efeziešiem 4:31)

Lai ir tālu no jums, lai ir tālu no manis. Lūk, sarūgtinājums! Katrs rūgtums ir tālu no manis. Katrs var tikt galā ar to. Laikam apustulim Pēterim kāds darīja pāri. Nu, droši vien, ka Jānis, viņš tāds mazgadīgais tur bija. Viņš no visiem bija visjaunākais, cik var saprast no dažādiem avotiem. Varbūt vēl kāds bija jauns, bet viņš bija jaunākais. Un, ļoti iespējams, ka viņš darīja pāri Pēterim. Pat pie galda sēžot, Jānis bija pie paša Jēzus krūts. Un, kad kaut ko vajadzēja zināt, tad Pēteris viņam teica: “Paprasi Jēzum.” Nezinu kam kurš darīja pāri, bet pat Jēzus komandā apustuļi nevarēja sadzīvot. Vai tu vari atcerēties kādu gadījumu, ļoti spilgtu gadījumu, kur viņi bija ļoti lepni, ļoti slikti izturējās, un nepiedošanai bija ļoti daudz augļu? Pērkona dēli nāca pie Jēzus, turklāt vēl kopā ar mammu: “Jēzu, apsoli mums to un to…” Jēzus neapsolīja: “Ko jūs gribat?” “Mēs gribam, ka tad, kad Tu nāksi Savā valstībā, būt pārāki par pārējiem, mēs gribam viens būt pa tavu kreiso roku, otrs pa labo roku.” Un tad Jēzus saka: “Jums tā nebūs būt, lielie valdnieki pasaulē apspiež vājos. Jums tā nebūs būt, lai tas, kas grib pirmais būt, lai ir citiem kalps.” Viņš audzināja viņus. Jēzus bieži teica: “Kas brālim nepiedod, tam Es nepiedodu, un punkts.” Cik svarīga ir piedošana draudzē? Svarīgāk nekā pasaulē. Nav iespējama draudze, draudze nevar funkcionēt, ja viens no pamatiem nav piedošana. Tas nav iespējams. Liels grēks ir brālim nepiedot, māsām arī. Un Pēteris nāca pie Jēzus, jo Jānis kārtējo reizi bija kaut ko izdarījis: “Jēzu, cik reizes ir jāpiedod? Pietiek septiņas?” Viņš bija izdomājis pēc kaut kādas tradīcijas vai paražas septiņas reizes. Laikam jau, ja viņš tā prasīja, tad cerēja uz pozitīvu atbildi.

Tad Pēteris, piegājis pie Viņa, sacīja: “Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?” Jēzus saka uz to: “Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.” (Mateja evaņģēlijs 18:21-22)

Pēteris ņēma kalkulatoru un rēķināja – 490 reizes? Nē! Jēzus ar to domāja dzīvi piedošanā, bez variantiem. Ir daudz rakstuvietu, kurām mēs nākamajā sprediķī pieskarsimies.

Sargaities! Ja tavs brālis grēko, pamāci to un, ja viņš nožēlo, piedod viņam. Un, ja viņš grēko pret tevi septiņas reizes dienā un septiņas reizes nāk pie tevis un saka: man ir žēl, – piedod viņam. (Lūkas evaņģēlijs 17:3-4)

Dzīve piedošanā, tas ir kā likums. Attieksme var būt dažāda. Ja cilvēks grēko un nāk un to saka, tad viņš to atzīst, bet, ja turpina, tā jocīgi jau ir. Viņš saka: piedod, bet tas nenozīmē, ka tev ar brāli ir jāturpina kopā sēdēt un klausīties visus viņa murgus. Bet tik un tā, – dzīvo piedošanā. Labākais variants ir palikt sadraudzībā.

Noslēgumā par to, kas notika Saulkrastos. Atbraucu uz Saulkrastiem, debesis apmākušās. Kas tās par laika ziņām? Nu, kas tās vispār taisa, kas tie tādi? Nu, tāds nelaimīgs bišķiņ biju. Kaut ko gribi, bet nav. Kāds kaut ko apsolīja un piekāsa. Ir tāda sajūta, ka nav forši, vai ne? Sarūgtinājums vai dusmas, kā nu kuram, melanholiķi, sangviniķi, kas nu kuram vairāk. Vistrakākie cilvēki ir flegmatiķi. Zini, kāpēc? Es nekad neesmu redzējis, ka viņi apvainotos. Viņi vispār neapvainojas, bet tad, kas viņi apvainojas, tad ir viss, tad ir beigas. Es esmu holeriķis ar sangviniķa piejaukumu. Man atbilst visi holeriķa parametri. Piemēram, šobrīd man dzīvoklī taisa remontu, jau četrus mēnešus, bet teica, ka vienu mēnesi būšot. Kad es uzzinu, ka cilvēks nav darbā, ir dusmas, nu, cik var, un viss iet ārā. Paiet pusstundiņa, jau labāk paliek. Pēc tam aizeju pie tā cilvēka parunāt, viss, es piedodu, tikai strādā, lūdzu, man. Trīs stundas lasu lekciju, un viss ir kārtībā. Nevaru nekur aiztriekt un nevaru neko pateikt. Nē, es pateicu, protams, ka būs ziepes, es izskaidroju, kā tas viss ir, bet nevaru kaut kā. Kaut kā ātri aizsvilstos, bet tikpat ātri arī izskūstu. Bet flegmatiķi ir citādāki, viņiem vienmēr viss ir labi. Es viņus esmu redzējis, un tad, kad tiešām kaut kas viņiem uznāk, tad ir cauri. Tu vari iet dāvināt dāvanas, uz ceļiem lūgties, viņi kāju uzliks uz galvas virsū: nebūs nekas, neko nezinu. Gan uz holeriķiem, gan uz flegmatiķiem, gan uz melanholiķiem un sangviniķiem attiecas dzīve piedošanā jebkurā situācijā. Un īpaši tas attiecas uz brāļiem un māsām savā starpā, savā starpā ir jābūt mīlestībai.

Zini, kā psalmos ir rakstīts? Cik jauki un mīļi, kad brāļi dzīvo vienprātīgi. Vienprātība ir kā dārga eļla, kas tek pāri galvai Ārona bārdā. Tu zini, par ko ir runa? Es izstudēju, tas būs nākamajā sprediķī. Vecās Derības laikā tēviem vienmēr bija daudz dēlu, viņiem visiem bija daudz dēlu, un tas bija svarīgi. Un viens bija pirmdzimtais, vecākais dēls, kas mantoja visas tiesības. Un ļoti bieži bija konflikti starp dēliem, un tas draudēja ar to, ka viņi varēja pat nogalināt viens otru. Un tā viņi arī darīja. Ko viņi ar Jāzepiņu izdarīja? Iemeta bedrē un pārdeva. Un tas draudēja ar to, ka tēva vīzija netiks nodota tālāk, viņa zeme, visi īpašumi, tas viss tika apdraudēts, tāpēc psalmā rakstīts – cik jauki un mīļi, ka brāļi vienprātībā dzīvo. Tā ir plaukstoša ģimene, plaukstošs bizness, plaukstoša draudze, plaukstoša un veiksmīga, kurā brāļi un māsas dzīvo vienprātībā. Tā ir kā eļļa, kas tek bārdā.

Kā galu galā beidzās Saulkrasti? Es skatos tālumā līdz apvārsnim, viss melns. Skatos vēju, un tieši no tā melnā pūš tas vējš. Nu, kādā sakarā tur varētu būt saule vēl šodien? Un tad es sāku domāt, ka tas nav melns, bet zils tomēr. Galu galā notika tā, ka tālumā patiešām bija melni mākoņi, bet kopā ar zilām debesīm. Šie melnie mākoņi tā arī neatnāca, tie palika tur, kur tie bija. Bet tās zilās debesis pēc pusstundas atnāca pār visu Saulkrastu pludmali. Un es biju laimīgs tur līdz pat astoņiem vakarā. Cepos vakara saulē, kaut vakara saule nav nekāda. Un tomēr ne viss, ko tu redzi, ir tas, ko tu redzi. Tur aiz mākoņiem vienmēr ir saule. Kā tu vari to visu sakārtot, ar visām savām nepiedošanām, ar saviem trūkumiem, atstumtībām? Tu skaties uz melniem mākoņiem, un tā ir bezcerība, bet Dievam visas lietas ir iespējamas. Un šī atslēdziņa bieži ir vienkārša piedošana. Tāpēc izrunājiet to savās grupiņās, padomājiet paši par sevi, par citiem cilvēkiem, īpaši par attiecībām draudzē. Izlīdzinieties, kaut ko uzdāviniet, noriskējiet.

Zini, kā es daru ar saviem kaimiņiem? Gadu atpakaļ pie manis bija remonts, kādu pusotru mēnesi tur urba, ņēmās, kala, visas elektrības pārvilka. Tagad man arī tur ir remonts. Nu, šonedēļ jābūt pēdējam akordam. Kā kaimiņi jūtas? Tev patīk tie kaimiņi, kas vienmēr urbj? Meistars, kurš strādā pie manīm, teica: “Es jau redzu, kā tas kaimiņš uz mani skatās.” Kaimiņi jau pazīst tos meistarus, kas tur strādā. Kaimiņi jau zina, viņi iet pie viņiem. Divus dzīvokļus zem mana pa divām reizēm nopludināja. Vienu divas reizes un otru divas reizes nopludināja, norāva trubu. Nu, ne jau es, bet meistari, bet it kā es. Bet tagad ilgāku laiku ir klusums. Nu, pagaidām, kas būs rītā? Rītā atkal jauks vienu sienu nost, un tas būs skaļi. Bet zini, ko es daru? Es skatos, kad kaimiņš atbrauc ar sievu. Es klausos pie durvīm, kad nāks gar manām durvīm. Tiklīdz viņi man nāk garām, es veru durvis vaļā, it kā neko nezinu: “Čau, es gribēju pateikt, piedodiet, vēl pēdējā nedēļa, tur rītā būs troksnis baigais.” “Nu, nekas, nekas, mēs jau saprotam, nu, remonts paliek remonts.” Nu, cik ilgi tas remonts jau. Un katru reizi, kad satieku kaimiņus, es parunājos un pabrīdinu, kad būs visskaļākie darbi. Ziemassvētkos aiznesu dāvaniņas visiem. Un tik un tā viens pasūdzējās pārvaldniekam. Viss jau kārtībā. Pasūdzējās, bet ne no manas ieejas, bet no blakus ieejas. Viņam likās, ka viss sabruks. Vecs cilvēks, zini, kā. Izrādās, ka tas bija cilvēks, kuram iedevu naudu tāpat vien. Es teicu sievai, lai iedod naudu tam onkulītim, jo man sirdī bija, bet viņš nosūdzēja. Bet viss labi beidzās, man nav nepiedošanas. Ziemassvētkos uzdāvināju dāvaniņas un iedevu kaimiņiem ne tikai savā ieejā. Kad pirmos darbus pabeidzu, es personīgi gāju pie kaimiņiem ar konfektēm. Nopirku “Merci” konfekšu kastītes par to visu kaitējumu, no nejaukā kaimiņa. Un viss ir labi. Šobrīd es esmu urbējs, bet, lai kaimiņiem nebūtu nepiedošanas, es eju ar viņiem runāt. Nu, aizej pie saviem kaimiņiem,  parunājies, nopērc kādu dāvaniņu, pavadi laiku ar kādu cilvēku. Padomā pats, ar kuriem tev ir sliktas attiecības, mēģini kaut ko darīt lietas labā no savas puses un turi tīru savu sirdsapziņu. Lai Dievs tevi svētī!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Sarūgtinājums, apvainošanās, nepiedošana un piedošana. 1. daļa” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija