Šodien mēs turpināsim tēmu, ko iesākām pagājušā svētdienā.
Pagājušās svētdienas tēma bija par sarūgtinājumu, aizvainojumu jeb apvainošanos, nepiedošanu un piedošanu. Mēs noskaidrojām, ka sarūgtinājums ir emocija, bet apvainošanās, nepiedošana un piedošana ir lēmums, kas, protams, ir arī jaukts ar emocijām. Pati svarīgākā ir mūsu attieksme pret sarūgtinājumu, jo sarūgtinājuma izjūta ir katra cilvēka dzīvē. Kādam tā ir biežāk, kādam retāk, bet katrs kādos brīžos izjūt negatīvas emocijas, kā arī sarūgtinājumu. Svarīgs ir mūsu lēmums attiecībā pret sarūgtinājumu, jo Jēzus saka, lai mīlam viens otru, kā Viņš mūs ir mīlējis. Kas savam brālim nepiedos, tam Debesu Tēvs arī nepiedos. Dzīve piedošanā ir kristīgās dzīves pamats.

Šodien būs detalizētāka jeb padziļinātāka mācība. Šī tēma ir apjomīga, interesanta un domāta pieaugušiem cilvēkiem, un tas, ko tu dzirdēsi, tev noderēs, apskaidros tavu galvu un sirdij būs miers. Starp citu, tagad vajag trīs valodas zināt – latviešu, krievu un angļu valodu. Jo neko negribi zināt, kas ar tevi būs nākotnē? Tās ir valodas, ar kurām mēs saprotamies ar citām tautām, piemēram, lietuviešiem un igauņiem. Bet šodienas tēma ir „Sarūgtinājums un draudzes disciplīna”. Disciplīna ir vārds, kas ne katram patīk, tomēr disciplīna ir tā, bez kuras neviens nevar virzīties uz priekšu un gūt kādus panākumus. Vai tās būtu garīgās disciplīnas, vai miesīgās disciplīnas, sports vai darbs, bez disciplīnas mēs nevaram gūt panākumus un virzīties uz priekšu. Sarūgtinājums ir tas, kas mūs var apturēt un bremzēt virzīšanos uz priekšu. Draudzes disciplīna ir veids, kā draudze spēj kā kopums funkcionēt. Tava personiskā disciplīna ir tas, kā tu pats spēj funkcionēt. Draudzes disciplīna ir tas, ko tu dari draudzē, un mēs kā draudze kopā varam sasniegt kopīgos mērķus, kurus mēs no Dieva esam pieņēmuši un sapratuši, ko Dievs mums ir devis.

Ir tāds vārds ‘anarhija’. Ir tāda dziesma, kurā dzied, ka māte ir anarhija un tēvs vīna glāze. Anarhija ar vīna glāzi ļoti labi iet kopā. Anarhija ir totāls liberālisms. Šodien pastāv liberālisms, bet tas vēl nav totāls, kaut lēnām pārvēršas totālā. Totāls liberālisms ir tad, kad visi dara to, ko vēlas, katrs pats sev izdomā likumus. Mēs savus, kaimiņi savus, valdība savus, bet īsti vadība tad nesanāk nevienam. Tā ir tāda anarhija kā satiksme bez ceļazīmēm un luksoforiem. Ja kāds ir bijis Itālijā vai citās siltajās zemēs, kur nav ceļazīmju un luksoforu un visi brauc kā grib, tur tas ir piedzīvojums, tad tu zini, par ko es runāju. Mēs bijām pie Neapoles, braucām cauri Pompejiem, kas ir liela pilsēta, kur satiksme bija bez luksoforiem. Es zināju, kas tur notiek, un, pirms es tur braucu, man bija stress, kā tas viss būs. Viņi brauc uz izjūtu, viens otru jūtot. Tur ir mašīnu jūklis un karstums. Tā bija anarhija uz ceļa. Anarhija ir veids, kā iznīcināt valsti. Anarhija ir veids, kā vispār iznīcināt personību. Anarhija ir visatļautība, kas ved pie ārprāta. Tas, kas stāv anarhijai pretī, ir disciplīna un kārtība. Man nav ne uz vienu jāskatās, jo es gribu redzēt suverēnu valsti ar normālu demokrātisku iekārtu, normālu valdību, kura respektē kristīgus principus. Ne anarhiju, bet kārtību. Valsts var funkcionēt un augt tikai tad, ja tajā ir disciplīna, un tāpēc šodienas tēma ir draudzes disciplīna.

Mēdz būt divu veidu sarūgtinājums – viens ir pamatots, otrs nepamatots. Nepamatots aizvainojums, sarūgtinājums ir tad, kad cilvēks tevi aizvaino par to, kur neesi vainīgs, tu neesi neko nodarījis, tas ir nepamatoti. Ir arī pamatots sarūgtinājums, kad tiešām tev aizrādīja, tevi pakritizēja, un tas bija pamatoti, tas bija tev nepieciešams. Kad tevi ir jāpakoriģē vai jādod maigs padoms – tas ir pamatoti. Ne pirmā, ne otrā gadījumā nav vietas aizvainojumam un nepiedošanai. Ja pamatoti ko aizrāda, tad tas ir pamatoti, un tad vispār nav vietas sarūgtinājumam, aizvainojumam. Mūsu draudzē ir grupiņas, līderi, cilvēki aug, mēs audzinām līderus, un tas nav iespējams bez elementāras kritikas, bez aizrādīšanas. Protams, mēs nevaram būt kā kungi un pavēlēt, tomēr mums ir jāpasaka, kā ir vispareizāk. Ja tev saka pareizas lietas, bet tu uzrauj lūpu, tad tā jau ir liela problēma. Ja tev ir sarūgtinājums par to, ka tevi diskriminē, tad tas nav nekas īpašs, bet ar to arī ir jātiek galā. Piemēram, mums draudzē ir cilvēks, kurš strādā valsts struktūrās, kur visi ir vakcinēti, bet sanāca tā, ka viņa nevēlējās vakcinēties. Viss darba kolektīvs staigā maskās un no viņas izvairās. Es šodien šim cilvēkam teicu, ka tagad būs dzīve piedošanā, būs jāpiedod. Jēzus saka, lai mēs mīlam savus ienaidniekus. Jāsaka, cik labi globālistu plāni izdodas. Zini, kāpēc izdodas? Tāpēc, ka neviens neiestājas pretī, tikai ļoti minimāli. Viņi pirms tam jau pamēģināja, bija putnu gripa, bija dažādi mēģinājumi šo to palaist, sen tas jau ir bijis. Vispasaules valūta jau sen tiek drukāta, kādos sešdesmitajos gados to drukāja, mēģinot veidot jauno pasaules kārtību. Šoreiz viņiem viss aizgāja labi. Neviens neko nesaka. Kamēr neviens neko neteiks, tikmēr tas ies tālāk. Tur nu būs sabiedrības dalīšana. Šāda attieksme pret cilvēkiem darbavietās, kas tagad sākas, atbilst Hitlera laikiem. Iedomājies, juristi iesaka likt uz kabinetiem nozīmītes, un tas ir tāpat kā ebrejiem zvaigzne. Tev šiem cilvēkiem būs jāpiedod. Tevi nepamatoti apvaino. Ir arī pamatoti, kad tev tiešām kāds pa tēmu uzdrīkstējās pakoriģēt vai maigi aizrādīt. Ja tad tev ir aizvainojums un nevari tikt galā, tad tā jau ir ļoti liela problēma. Ja tevi darbā diskriminē un tev ir aizvainojums, tā vēl nav tik liela problēma, bet tā pirmā ir daudz lielāka.

Izskatīsim Rakstu vietu par Ēzavu un Jēkabu, par diviem brāļiem. Īzakam bija divi dēli – Ēzavs un Jēkabs.

Un zēni pieauga, Ēsavs kļuva izveicīgs mednieks, lauku cilvēks, bet Jēkabs bija klusas dabas vīrs un mājoja teltīs. Un Īzāks iemīlēja Ēsavu, jo medījumi bija pēc viņa garšas, bet Rebeka vairāk mīlēja Jēkabu. (1. Mozus 25:27-28 )

Īzakam piedzima divi dēli, faktiski dvīņi, pirmais iznāca Ēzavs. Viņš bija vecākais dēls un mantoja tēva vīziju, kas iekļāva lielāko daļu tēva biznesa, zemes, saimniecības vadīšanas. Tajā laikā vecākais dēls to visu mantoja. Bībele saka, ka Īzaks iemīlēja Ēzavu, tas nozīmē, ka viņš vairāk mīlēja Ēzavu nekā Jēkabu. Ēzavs ļoti labi jutās, viņš bija mednieks, ļoti labs pavārs, gatavoja garšīgi ēst, un tēvam tas patika. Tas bija viņa mīļais dēls, un viņš automātiski mantoja visus tēva īpašumus un kļuva par ģimenes galvu. Kādā dienā, kad Ēzavs atgriezās no medībām, Jēkabs vārīja lēcu zupu. Ēzavs bija izsalcis un zupa tik labi smaržoja, un viņš teica, lai viņam dodot no tā sarkanā viruma, bet Jēkabs gudri atbildēja, varbūt pat viltīgi: „Pārdot papriekš man savu pirmdzimtību.” Lai pārdod viņam par zupas šķīvi savu pirmdzimtību. Ēzavs atbildēja, ka mēs visi tāpat reiz mirsim, tad ko līdz tā pirmdzimtība. Ko tev līdz tā vīzija – skaties debesīs un skaiti zvaigznes, tikpat daudz būt tev pēcnācēju? Viņš domāja, ka tāpat mēs mirsim, kāda tam nozīme. Viņš domāja, ja viņš ir tēva mīlulis, tad viņš ir drošībā. Tā viņš pārdeva savu pirmdzimtību. Pienāca brīdis, kad tiešām tēvs šķīrās no šīs zemes un devās uz Debesīm. Pirms nāves tika dota tēva svētība, uzliekot rokas, un tas dēls, kuram viņš rokas uzlika, mantoja visu saimniecību un zemes. Māte vairāk mīlēja Jēkabu, un Jēkabam bija svarīga pirmdzimtība. Jēkabam bija vīzija. Tā kā tēvs bija akls un vecs, tad Jēkabs ar viltu ienāca teltī Ēzava vietā. Māte viņam palīdzēja. Īzaks uzlika rokas Jēkabam, un viņš mantoja visu vīziju un svētības. Pēc tam nāca Ēzavs, un, kad viņš uzzināja, ka svētība jau ir iedota jaunākajam brālim, viņš brēca un rūgti raudāja un prasīja, lai tēvs viņu arī svētī.

Kad Ēsavs dzirdēja sava tēva vārdus, tad tas brēkdams brēca un rūgti raudāja un sacīja savam tēvam: “Svētī arī mani, mans tēvs.” (1. Mozus 27:34)

Kaut kādus svētību pārpalikumus viņš dabūja, bet visu svētību bija jau saņēmis Jēkabs. Vai pamatoti sarūgtināts bija Ēzavs? Tēva mīļais bērns pārdeva savu pirmdzimtību, bet, kad pienāca brīdis atdot to, tad viņš to negribēja atdot. Nē, nepamatoti. Uz šī nepamatotā sarūgtinājuma pamata veidojās nepiedošana un beigu beigās konflikts tādā mērā, ka Ēzavs sāka spītēt vecākiem, precēja pagānu sievietes, atšķirībā no Jēkaba, kurš darīja, kā tēvs teica. Viņš darīja pretēji un gribēja savu brāli nogalināt. Tieši Pniēla bija tā vieta, kur Jēkabs sastapās ar Dievu un izlūdzās aizsardzību. Beigu beigās bija sastapšanās starp divām armijām – Jēkaba un Ēzava, kad Ēzavs gribēja viņu iznīcināt ar visiem bērniem. Beigās viņi izlīga, Dievs palīdzēja, bet šī nepiedošana atnesa lielu postu. Vienkārši nepamatots sarūgtinājums par to, ko tu pats esi atdevis. Tu pats pārdevi, bet pēc tam tu gribi atpakaļ. Atšķirība starp šiem diviem cilvēkiem – Ēzavam vīzija nebija svarīga, viņam bija vienalga, kas mantos zvaigznes debesīs, Ābrahāma vīzija, viņa tēva vīzija. Vairošanās vīzija viņam nebija svarīga, jo viņš bija mednieks. Dieva svētība ir tikai uz tiem, kuri ir satvēruši Ābrahāma vīziju. Pats galvenais, ja tev ir vīzija, ja tu esi šīs draudzes vīzijā, draudzes vīzija ir Dieva vīzija – „Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas.”.

Un Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: “Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju,” Viņš tam sacīja. (1. Mozus 15:5)

Ja tu esi vīzijā, tu nevari nepiedot, jo tev vīzija ir svarīgāka, tā ir tava dzīve, tas ir tavs pamats, un nekāds sarūgtinājums nespēs to apturēt. Tas ir tikai tāpēc, ka tev ir vīzija. Cilvēkam, kurš nav draudzes mācībā, vīzijā, ir ļoti viegli apvainoties. Viņam ļoti viegli ir izaudzēt sarūgtinājuma saknes. Šeit ir grupiņu vadītāji, un mēs visi esam grupiņās. Grupiņās ir dažādas situācijas, gadās interesanti cilvēki, kāds par daudz runā, kāds bliež pretī vadītājam un vēl dažādas interesantas lietas. Kā tu vari aizrādīt un disciplinēt cilvēku, kuram nav vīzijas, kuram nav nekāda pamata? Viņam nav ko zaudēt. Cilvēks, kurš turās pie Dieva, turās pie vīzijas, viņš zina, ja viņš nedarīs, kā ir pareizi, nepiedos, turēs rūgtumu, tad viņš nevarēs būt līderis. Viņš zaudēs zem kājām pamatu. Lūk, iemesls, kāpēc Jēkabs, kaut arī viņam nepienācās pirmdzimtība, to saņēma. Tas bija iemesls Ēzava sarūgtinājumam. Cik svarīgi ir būt vīzijā un draudzes mācībā!

Būs stāsts no Bībeles par diviem cilvēkiem, kāds viņiem bija sarūgtinājums un risinājums. Mums būs mācība no šī notikuma. Bībele ir ļoti laba grāmata, Dieva vārds. Ja tu lasīsi un studēsi Bībeli, tu būsi ļoti gudrs. Nesen kāds cilvēks man atgādināja senu notikumu. Viņš teica: “Izrādījās, ka tev toreiz bija taisnība.” Mācītājam pašam par sevi nav taisnība, bet, ja viņš pārzina Dieva principus, tad ļoti vienkārši ir diagnosticēt un konstatēt problēmu. Piemēram, ja tu apprecēsies ar to un to cilvēku, tad tev būs tāda un tāda problēma. Bieži cilvēki atbild: “Viņš mani mīl, nēsā uz rokām!” Paiet daži mēneši un sākas tieši tā konkrētā problēma. Paies vēl pieci gadi, un šī problēma būs daudz lielāka nekā tev likās. Es nebūšu tas, kurš teiks, ar kuru tev precēties vai neprecēties. Es pateikšu, kādas būs vai nebūs problēmas, ja tu precēsies ar konkrēto cilvēku. Divas reizes man nebija taisnība. Reiz inkaunterā stāstīju par polārpētniekiem, kuriem ekspedīcijas laikā sākās cinga un viņi nomira. Toreiz es teicu, ka cinga ir vētra. Viena sieviete no klātesošajiem aizrādīja, ka cinga ir vitamīnu trūkums. Toreiz pastāvēju pie sava, ka cinga ir vētra. Zālē bija klusums un daudzi pieņēma, ka cinga ir arī vētra. Pēc tam es paņēmu enciklopēdiju, papētīju un sapratu, ka cinga tiešām ir vitamīnu trūkums organismā, kā dēļ šīs pētnieku grupas dalībnieku organismi tika novājināti un visi nomira. Otrreiz, kad kļūdījos savos spriedumos, taisnība bija kādai draudzes māsai. Viņa apprecējās ar amerikāni un aizbrauca dzīvot uz ASV. Mēs bijām šeit un dzīvojām “Delfu” un “Panorāmas” informācijas telpā, bet amerikāņi dzīvoja citā informācijas telpā. Kādā sprediķī runāju par politiku laikā, kad ASV noritēja vēlēšanu kampaņa un Donalds Tramps pirmo reizi kandidēja un prezidenta amatu. Es toreiz teicu, ka viņš ir traks un es nekādā gadījumā par viņu nevēlētu. Par viņu visos mūsu medijos runāja šausmu lietas. Sievas brālis dzīvoja UK un teica, ka, visticamāk, ievēlēs Trampu un arī šīs draudzes māsa, kura tolaik jau dzīvoja Amerikā, teica, ka Tramps ir īstais. Pagāja laiks, Trampu ievēlēja, un es sapratu, ka nevar uzticēties mūsu ziņu portāliem, tādiem kā TVNET, Delfi, un vajag meklēt informāciju dažādos ziņu avotos un kā pamatu visam ņemt Bībeli. Nav grūti pateikt, kas būs, ja cilvēks attiecīgi rīkosies. Kad pasaku, tad cilvēki bieži sarūgtinās, apvainojas. Es tur neko nevaru darīt, jo, zinot garīgos principus, zinu, ka tā vienkārši būs. Parastus lēmumus nav grūti prognozēt, ja labi pārzina Dieva vārdu.

Lūk, stāsts par diviem cilvēkiem Pāvilu un Barnabu. Viņiem bija kopīga draudze Antiohijā. Vietējie vadītāji uzlika rokas un izsūtīja viņus misijas ceļojumā, un viņi kopā dibināja draudzes. Pēc kāda laika Viņi nolēma savas dibinātās draudzes apciemot. Tas bija otrais misijas ceļojums. Radās jautājums, vai ņemt līdzi Jāni ar pievārdu Marks, kurš bija palīgs jau pirmajā misijas ceļojumā, bet kādā grūtā brīdī bija viņus pametis. Pāvils nevēlējās viņu ņemt līdzi, bet Barnaba tomēr vēlējās. Kuram taisnība? Kādēļ jāņem līdzi neuzticams cilvēks? Kāpēc nevar piedot un dot iespēju vēlreiz?

Tad radās sarūgtinājums, tā ka viņi viens no otra šķīrās, un Barnaba ņēma līdzi Marku un pārcēlās uz Kipru. Bet Pāvils, izvēlējis Sīlu, devās ceļā, un brāļi to novēlēja Tā Kunga žēlastībai. (Apustuļu darbi 15:39-40)

Radās sarūgtinājums gan Pāvilam, gan Barnabam, un notika šķelšanās. Vai mūsu draudzē grupiņās reizēm nenotiek dažādi sarūgtinājumi starp vadītāju un kādu grupiņas cilvēku vai arī starp grupiņas cilvēkiem? Vai nav tā, ka kāds apvainojas un aiziet? Labā ziņa ir tāda, ka Pāvils un Barnaba abi palika Antiohijas draudzē, kaut arī kalpošanā izšķīrās. Kāds ir pareizais iemesls, lai kalpošanā izšķirtos? Sarūgtinājums vai arī neuzticēšanās cilvēkam, kurš reiz pievīlis? Abiem taisnība. Viens nevēlas vairs kopā kalpot, bet otrs tic, ka ir nožēlojis un labosies. Ja nevar vienoties, tad šķiras, paliekot vienā draudzē. Var pamainīt grupiņu, vadītāju, bet atstāt draudzi ir liktenīga kļūda. Pāvila un Barnabas konfliktā es redzu vienu lielu problēma, kas saistīta ar šodienas sprediķa tēmu. Kas viņiem pietrūka, kāpēc viņi izšķīrās un nevarēja palikt kopā? Kā būtu mūsu draudzē? Ja pie mācītāja nāks, piemēram, video kalpošanas vadītājs un kārtības kalpošanas vadītājs un teiks: “Mēs nevēlamies kopā kalpot, jo viņš grib ar Marku, bet es negribu ar Marku.” Zini, ko mācītājs darītu? Pieņemtu lēmumu, kā šajā gadījumā labāk, pateiktu to, un tā arī notiktu. Es viņiem pateiktu, piemēram: “Neko nevar darīt, palieciet kopā. Neko nemainīsim, lai Marks paliek (vai nepaliek)!” Ja es būtu viņu līderis, viņiem nemaz nebūtu daudz jādomā kā rīkoties. Viņi ar savu domstarpību nāktu pie manis, es teiktu kā darīt, un tā arī notiktu. To sauc par subordināciju. Draudzes disciplīna ir subordinācija dažādos jautājumos.

Mēs lasām: “Mīliet cits citu, izsūdziet grēkus cits citam,” un tamlīdzīgi. Šis “cits citam” nozīmē nevis kam pagadās, bet pareizā secībā. Tu ej pie līdera ar savu problēmu, līderis nāk pie mācītāja ar savu problēmu, nevis stāsta to kaut kādam cilvēkam, kurš dos nezin kādus padomus. Šajā rakstvietā redzu, ka Pāvilam un Barnabam bija problēma ar subordināciju, jo nebija nozīmēts, kurš no viņiem ir kalpošanas vadītājs. Nevar būt divi vadītāji. Arī ģimenes, kurās abi divi grib pieņemt gala lēmumus, nevar normāli pastāvēt. Tā rodas kroplīgas ģimenes, draudzes, organizācijas. Šādas organizācijas ar laiku sašķeļas. Daudzi no mums strādā kolektīvos. Vai tu apspried to, ko dara priekšnieki? Apspriest jau tu vari, bet vai tad tu nedari to, ko tev saka priekšnieks? Ja tev ir domstarpības ar priekšnieku, ja tu nedomā, ka ir pareizi tā, kā viņš saka, tad vienalga viņš maksā algu un tu dari. Tu ļoti labi zini, ka tad, ja nedarīsi, kā priekšnieks grib, tad algas vietā būs tukšs maks. Varbūt tu domā, ka esi kristietis, ka Jēzus darījis tevi brīvu un līdz ar to esi pilnīgi brīvs cilvēks? Vai tā ir? Gribēsi ēst – masku uzliksi. Vai es saku nepareizi? Valdība pateiks, un tu liksi masku. Maskas nav – maizes nav, vakcīnas nav – maizes nav! Otrā gadījumā es labāk gan nomirstu bez maizes, nekā laižu sevī nezināmu šķidrumu un mirstu no tā un rādu paraugu visiem. Nē un viss! Te ir robeža. Tu saki: “Es esmu brīvs!” Kādēļ tad tu staigā maskā, brīvais cilvēk? Gribi ēst – liec masku, gribi tikt iekšā kafejnīcā – vakcinējies, gribi uz hokeju – atkal vakcinējies. Vai tu tikko saprati, ka tu neesi līdz galam brīvs cilvēks? Valstī ir sava subordinācija un kārtība, un mēs visi pakļaujamies cits citam tajā kārtībā, kā valstī ir iedibināts, un neko tu tur nevari darīt. Tikai pateicoties subordinācijai, valsts turas kopā un funkcionē. Arī mums draudzē ir sava kārtība un subordinācija. Orvela grāmatā “Dzīvnieku ferma” ir slavenais teiciens, ka visi ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki par citiem. Vai tu domā, ka draudzē visi ir vienlīdz vērtīgi? Draugs, vienlīdz vērtīgs tu esi tikai Dieva acīs. Ne draudzē, ne citur sabiedrībā cilvēki nav līdzvērtīgi un vienādi vērtīgi. Katrs ir savā vietā pēc spējām, ieguldītā daba utt. Bībelē ir rakstīts:

Tur nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, nedz svabadā, tur nav ne vīra, nedz sievas, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū. (Galatiešiem 3:28 )

Tas viss ir Bībelē, tas ir pareizi, un tādi mēs visi esam Dieva acīs. Tajā pašā laikā mēs redzam, ka Jēzus bija boss savā grupā, un Pēteris, Pāvils bija bosi savās draudzēs. Viņi noteica mācību un virzienu savās draudzē, kādu Dievs viņiem bija atklājis. Mēs visi gribam būt tādā vietā, kas funkcionē, grib augt, ir veselīga, kur ir kārtība. Reiz kādā fabrikā sabojājās ierīces un darbs apstājās. Tā bija sarežģīta tehnika un tika iztērēta liela nauda, lai to salabotu. Neviens to nevarēja izdarīt, līdz beidzot tika pieaicināts speciālists, kura pakalpojumi maksāja dārgi. Viņš atnāca ar koferīti, kurā bija āmurs. Viņš pastaigāja, paskatījās, padomāja, līdz aizgāja pie viena no aparātiem, kaut ko tur padarīja, izņēma āmurīti un vienreiz iesita pa to. Aparāts sāka strādāt. Viņš paprasīja lielu samaksu par savu pakalpojumu. Fabrikas īpašnieks jautāja, kādēļ tik liela summa par tik mazu darbu. Viņš teica: “Par to, ka es zinu, kurā vietā uzsist.” Vai visi ir vienlīdzīgi un līdzvērtīgi? Vai tu esi līdzvērtīgs visiem? Vai es esmu līdzvērtīgs draudzes “Jaunā Paaudze” Ukrainā bīskapam Andrejam Tiščenko? Man nepatīk, ka mani sauc par brāli. Tā bieži izpaužas familiaritāte. Man bīskaps jāuzrunā par Andreju Georgeviču. Kad biju ciemos un iegāju pie viņa kabinetā ar saplēstiem džinsiem, viņš teica: “Kas ir, nav naudiņas džinsiem?” Ko es varu teikt? Brāli Andrej? Nē, man jāsaka Andrej Georgovič, man ir naudiņa, nākamreiz uzvilkšu normālas bikses. Tā ir subordinācija. Mēs neesam līdzvērtīgi. Es nevaru to, ko var viņš. Ja es varētu to, ko var viņš, tad man būtu tas, kas ir viņam. Mēs neesam vienādi un līdzvērtīgi. Jā, Dieva priekšā mēs esam vienlīdzīgi un cits pret citu izturamies ar cieņu, visus mīlam un pieņemam. Bībele saka, ka, piemēram, presbiterus jātur divkāršā godā. To saka Dieva vārds. Kādēļ gan tā, kādēļ presbiterim divkāršs gods, kāpēc viņam lielāka alga un viņu vairāk ciena? Tas tādēļ, ka viņš ir attiecīgā vietā un spējīgāks. Jēkabs bija spējīgāks nekā Ēzavs. Ēzavs baudīja to, ka bija tētiņa mīlulītis un domāja, ka viņam viss būs. Nebūs gan tāpat vien! No tēva gan varbūt būs daudz kas, bet šajā gadījumā pat tēva svētība tika brālim. Svarīgākais ir būt Dieva vīzijā, un pārējās lietas tiks pieliktas.

Pāvels un Barnaba nevarēja būt līdzvērtīgi. Bet viņi uzskatīja, ka ir līdzvērtīgi. Kāpēc? Tāpēc, ka draudzē netika noteikta subordinācija, pirms viņus izsūtīja, viņi nezināja, kurš ir kalpošanas atbildīgais un kurš strīdu situācijās pieņems lēmumus. Kā strīdīgus lēmumus izšķir valstī? Es tev pateikšu priekšā – tos iztiesā! Kā? Kāpēc ir tiesas, izmeklēšanas? Ir domstarpības? Tad tu vērsies mantas dalīšanas vai laulības šķiršanas tiesā. Ir administratīvā tiesa un ir arī krimināllietas, kuras arī izskata tiesā. Kā sauc Vecās Derības laika vadītājus? Soģi, tiesneši. Cik svarīgi ir izšķirt! Un arī cik svarīgi, ka draudzē ir subordinācija un hierarhija. Un tajā pašā laikā Jēzus saka, ja kāds grib būt augšā, lai viņš ir kā kalps. Pat citā vietā rakstīts, lai netop daudzi par mācītājiem, jo tie nāks grūtākā tiesā.

Un, ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps. (Mateja 20:27)

Netopiet, mani brāļi, daudzi par mācītājiem, zinādami, ka mēs nāksim grūtākā tiesā. (Jēkaba 3:1)

Draudzē un visās citās organizācijās cilvēki ir svarīgi, bet viņi nav līdzvērtīgi. Es kristiešiem neiesaku taisīt kopēju biznesu. Jo es nezinu, kāpēc viņi izdomā, ka viņi ir līdzvērtīgi. Kāds no viņiem, piemēram, aiziet strādāt pie otra kristieša darbā un domā, ka tas ir viņa brālis. Un viņš gaida citādu attieksmi pret sevi. Bet darbā jau ir tāda attieksme, kāda ir. Savs darbs ir jāizdara. Bet kristietis, piemēram, iedomājas, ka viņš lasīs Bībeli darbā, ies uz visiem neformālajiem pasākumiem, vadīs simts grupiņas. Viņš iedomājas, lai tik maksā algu, bet viņš var nebūt tad un tanī laikā. Tāpēc es neiesaku! Un draudzē mums vispār ir mācība, ka, ja draudzē kādi cilvēki savā starpā ņemas ar biznesu, tad vispirms nāk pie mācītāja. Atsevišķos gadījumos varu piekrist. Es apmēram zinu. Es paprasīšu līderim, kāds ir šīs cilvēks. Ja es par šo cilvēku jau zināšu, es neatteikšu to darīt. Atsevišķos gadījumos var to darīt, ja cilvēki ir nobrieduši un saprot, ka viņi nav līdzvērtīgi. Divi kristieši nav līdzvērtīgi.

Kurš mani varētu darbā pieņemt? Vai kāds draudzes cilvēks var pieņemt darbā mani? Ja es būšu pie viņa darbā, tad, piedodiet, būs grūti, bet viņš būs mans šefs. Tagad es esmu mācītājs, bet tur viņš būs šefs. Tas ir viņa darbs, viņa firma, un es strādāju pie viņa. Tad man jābūt pazemīgam un jāaizmirst, ka es esmu mācītājs. Darbs ir jāizdara un jāpaklausa. Bet pēc tam, draudziņ, ja pret mani slikti izturēsies, tu atnāksi uz draudzi un es tevi nolikšu. Jēzus mazgāja kājas mācekļiem. Bet vai viņi bija līdzvērtīgi? Un, ja mēs to visu saprotam, tad mums ir vieglāk nesarūgtināties. Ir labi, ja ir kāds cilvēks draudzē, kas tevi paaudzina, iesaka. Ir tādi cilvēki, kuriem tā viegli, pat ar mājienu neko nevar pateikt. Tu zini cilvēkus, kuriem pat mājienu nevar dot, ka viņš rīkojas nepareizi, jo viņš jau ir uzpūties? Un tad trīs dienas staigā dīvains. Kā viņam pateikt, ka tas ir nepareizi, ka būs problēmas viņam pašam? Kā pateikt, ja tu zini, ka tu dabūsi pa galvu? Ir cilvēki, kuriem kaut ko pateiksi un dabūsi pa galvu. Bet tad tu mēģini ar mājienu. Un reizēm cilvēks domā, kad mācītājs sludina, ka mācītājs konkrēti runā par viņu. Patiesībā mācītājs nezināja. Šis cilvēks vienkārši domāja, ka viņam vienīgajam tāda īpašā problēma. Viņš nesaprot, ka te ir simtiem cilvēku, kuriem ir līdzīgas problēmas. Un attiecīgos brīžos es sludinu attiecīgus sprediķus. Vai tu zini, kā es sludinu sprediķus? Kur es tos dabūju? Pirmdienā es eju lūgšanu kambarī un saku: “Dievs, pasaki man, par ko sludināt!?” Es vēl trīs stundas lūdzu mēlēs un tad man nāk skaļa balss un saka: “Sludini par nepiedošanu!”? Nē, tā nav! Reizēm es daru tā, brīžos, kad draudzē viss ir kārtībā, nav nekā specifiska, kas vajadzīgs, es apzvanu savus vadītājus un pajautāju, kas notiek grupiņās un kādas ir problēmas, ko uzlabot. Un vadītāji arī pasaka, pēc kā es saprotu, kādas ir vajadzības draudzē. Gatavoju tēmu un viss. Nav nekā tāda pārdabiska, bet ir reizes, kad es tiešām lasu Dieva vārdu un Dievs mani konkrēti uzrunā un parāda, ka konkrēti šis man ir jārunā. Ir dažādi brīži. Caur sprediķiem tiek vadīta draudze. Dievs vada caur svētrunām. Viņš vada Savu draudzi caur vārdu. Cik svarīgi ir būt dievkalpojumā un klausīties sprediķi! Grupiņās, lūgums, to pārrunāt!

Viens no mūsu Latvijas populāriem mācītājiem, kad bijām vienā lūgšanu sapulcē, teica, ka mēs visi esam parasti cilvēki un tomēr neesam parasti. To viņš teica par mācītājiem. Mēs esam vienkārši cilvēki un tomēr īpaši. Es to nevaru izskaidrot, bet, kaut arī esam parasti cilvēki, uz vadītājiem un līderiem ir īpaša Dieva apsardzība un svaidījums. Viņš tur ir un tāpēc kļūst kā neparasts cilvēks. Bet pāri visam ir mīlestība un pāri visam ir Dievs!

Situācija Korintas draudzē, kuru Pāvils pārraudzīja. Pēc Bībeles komentāriem sanāk, ka Pāvils rakstīja vairākas vēstules korintiešiem. Mums ir tās, kas mums ir, un viena no tām ir asarainā vēstule. Iespējams, ka tā ir nozaudēta vēstule, bet katrā ziņā tā bija asaraina, jo ir rakstīts, ka draudzē bija pārvērtības, problēma. Pāvils tā saka:

Jebšu es jūs ar savu vēstuli esmu skumdinājis, tomēr es to nenožēloju; ja es agrāk arī to nožēloju – jo es redzu gan, ka šī vēstule jūs skumdināja, lai arī tikai uz brīdi. (2. Korintiešiem 7:8 )

Viņš ir rakstījis ko tādu, ar ko ir saskumdinājis korintiešus. Un pats Pāvils to bija nožēlojis, viņam bija grūti to teikt. Viņam bija žēl, ka pēc viņa kritikas, aizrādījumiem bija ne pārāk labas izjūtas.

Tad tagad es priecājos ne par to, ka jūs tapāt skumdināti, bet par to, ka jūs tapāt skumdināti uz atgriešanos; jo jūs esat skumdināti pēc Dieva prāta, lai jums nekas no mums nenāktu par ļaunu. Jo dievišķas skumjas dod atgriešanās svētību, ko neviens nenožēlos; bet pasaulīgās skumjas nes nāvi. (2. Korintiešiem 7:9-10)

Tālāk arī ir pieminēts, ka viņa vēstule izraisīja aizstāvēšanos, uztraukumu, bailes, ilgas, centību un pat sodīšanu. Kāds bija apvainots, kāds apvainotājs. Un Pāvils noteica, kā visam ir jābūt. Un, iespējams, arī norāja ar kādiem stiprākiem vārdiem. Mums nav patīkama kritika. Bet tu reizēm pat redzi, ka cilvēks ir stulbs. Vai piekrīti, ka ir arī stulbi cilvēki? Tu skaties uz viņu un redzi, ka viņš ir stulbs. Un viņš kaut ko stulbu pasaka, piemēram, kritiku par mani. Ja godīgi, mani neķer stulba cilvēka kritika, īpaši neaizvaino. Bet es tik un tā pēc tam to pārdomāju. Un es reāli citreiz kaut ko iemācos. Kāds kaut ko nolej, bet es padomāju, varbūt tiešām tā arī ir. Varbūt pie tā vēl ir jāpiestrādā. Kad tevi pakritizē, kad tev dod kādu padomu? Draugs, mums ir jāpriecājas, ka vispār kāds par mums domā. Ka kāds tevī ir ieinteresēts. Ka tie ir mūsu vadītāji, mūsu līderi, ka mums ir mācītājs. Ja ar tevi runā, tas taču ir lieliski! Tas palīdz tev dzīvot. Tev ir, pie kā atnākt, tev ir, kam pateikt, tev ir kāds, kas var padomu iedot. Ja tavs vadītājs to nespēj, tu atnāc pie mācītāja. Nu, mācītājs jau neteiks konkrēti: dari tā vai šitā. Bet vismaz kādu saprašanu tev var dot, kā pašam rīkoties tālāk.

Pāvils rakstīja vēstuli, caur ko pats noskuma un saskumdināja cilvēkus, bet viņš saka, ka pasaulīgās skumjas nes nāvi, bet dievišķās nes dzīvību. Kas ir dievišķās skumjas? Kad tev pamatoti parāda Dieva ceļus. Parāda, kā tev kaut ko izmainīt, kā tev augt. Un tu spēj tikt galā ar sarūgtinājumu, ja tāds rodas. Neapvainoties, pieņemt, darīt un uzvarēt! Paldies Dievam! Bet pasaulīgās skumjas ir tad, kad tu nepieņem šādu kritiku, tu aizvainojies un nespēj vairs pieņemt. Līdz ar to tavs ceļš jau vairs neved pareizā virzienā. Lūk, pasaulīgas skumjas, kas ved nāvē, un dievišķas skumjas, kas ved dzīvībā! Sprediķos kaut kas izskan, kaut kas tevi aizķer. Ar pareizu attieksmi, tiekot galā ar dažādām pamatotām, nepamatotām sajūtām, pieņemot pareizus lēmumus, tu spēj pilnvērtīgi augt, attīstīties un galu galā arī iemantot mūžīgo dzīvību. Vai līderiem ir viegli kaut ko aizrādīt? Kad tu zini, ka tev būs rūciens pretī? Un arī tad, kad tu zini, ka nekāds rūciens nebūs, bet cilvēks būs bēdīgs? Tu zini, kad tu pateiksi vajadzīgo, viņš būs bēdīgs. Vai tad tu gribi to teikt? Tu negribi, bet vajag pateikt! Tad tu uzaicini uz kafiju, sagatavo ēdamo un atklāj, ka tev kaut kas jāsaka. Tā normāli parunā. Nu, man tas ir vienkārši, kāda tur kafija, pa taisno nāk vārdi un viss gatavs. Visiem ir jāsaprot, ka šis mācītājs nav tāds kā visi, parasts un ne vienmēr visai normāls. Un tā, kā mācītājs saka, tas tā ir. Parasti nav par ko apvainoties.

Paklausait saviem vadītājiem un esiet padevīgi, jo viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm kā tādi, kam būs jādod atbildība. Lai tie to varētu darīt ar prieku un nevis nopūzdamies, jo tas jums nav derīgi. (Ebrejiem 13:17)

Šī bija tēma par sarūgtinājumu un draudzes disciplīnu. No šīs dienas tu esi gudrāks. Tu esi stiprāks, tu labāk visu izproti. Bet mēs visi esam pietiekoši pazemīgi, vai ne? Un ar visu mēs tiekam galā! Cits citu atbalstīsim. Piedosim, ja vajag. Esi laimīgs! Aleluja! Debesu Tēvs, es lūdzu, lai katram ir veselība, lai katrs bauda no Taviem Gara augļiem, lai ir prieks! Lai ir miers! Lai ir harmonija ar tevi, Kungs! Lai katrās grūtībās mēs pastāvam. Lai katrs pastāv grūtībās un uzvar, Jēzus Vārdā! Lai katram ir veselība! Lai arī, ja kādam ir kādi vīrusi vai kādas baktērijas, lai iznīkst, Jēzus Vārdā! Lai ir līdzekļi pārtikai, lai ir nauda ceļojumiem, lai ir nauda transporta līdzekļiem un mājām! Jēzus Vārdā, lai viss notiek! Lai mēs augļojamies un vairojamies, un piepildām šo zemi ar Tavu slavu un Tavu godību, Jēzus Vārdā, Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Sarūgtinājums un draudzes disciplīna” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija