Daudzi cilvēki uzskata, ka viens no laimīgas dzīves nosacījumiem ir veiksmīgas attiecības un laulības. Taču mūsdienu sabiedrība bieži vien uz to raugās ļoti vieglprātīgi, aizmirstot par savstarpējo uzticību un aizvien aicinot skatīties pēc kaut kā labāka, aizraujošāka un interesantāka. Bet katras izjukušās saistības neizbēgami līdzi nes negatīvu pieredzi un emocionālus ievainojumus, kas atstāj sekas uz nākamajām attiecībām. Ar šādiem nepatīkamiem pārdzīvojumiem bija saskārusies Ieva, kura savu dziedināšanu ieguva, iepazīstot Dievu.

„Daudzus gadus izmisīgi esmu centusies izveidot veiksmīgas attiecības, bet man līdz šim tas nav izdevies. Tam par iemeslu varētu būt dažādi faktori. Pirmkārt, jau manis pašas nepareizā motivācija. Nevaru precīzi pateikt, kāpēc, jo augu labā ģimenē un skolā netiku apcelta, bet esmu vienmēr cietusi no mazvērtības kompleksiem. Ja kāds arī man nodarīja pāri, es necentos atdarīt, bet noklusēju un izlikos, ka nav nekas bijis, tādā veidā iegūstot vienaudžu labvēlību. Atceros gadījumu no skolas laikiem, kad kādai meitenei, kuras atzinību vēlējos saņemt un draudzēties, es apsolījos notamborēt sedziņu, kas jānodod darbmācībā jau nākamajā dienā. Lai to paveiktu, man nācās drudžaini strādāt visu nakti, kaut patiesībā man tas vispār nebija jādara. Biju gatava darīt nevajadzīgas lietas, lai tikai iegūtu draudzību. Vēlāk, pusaudžu gados, vēlējos veidot attiecības ar pretējo dzimumu, lai saņemtu mīlestību, uzmanību un dzirdētu labus vārdus, bet, kad pagāja kāds brīdis un komplimentu laiks bija garām, mani šīs attiecības vairs neapmierināja un nesniedza gaidīto prieku. Otrkārt, pēc savas dabas esmu pedants un ne vienu vien reizi strīds varēja izcelties niecīgu sīkumu dēļ, jo puisis neizdarīja pēc maniem ieskatiem, līdz ar to es kļuvu arvien piekasīgāka. Protams, drīz vien attiecības izjuka. Es jutos slikti, jo ļoti pārdzīvoju un vainoju sevi par jebkuru strīdu un neveiksmi, bet nepratu atvainoties un paprasīt piedošanu. Nepagāja ilgs laiks, kad es atradu nākamo puisi, lai mēģinātu vēlreiz, un atkal nekas neizdevās. Nepārtraukti metos no vienām attiecībām pie otrām, tas turpinājās gadiem, un tam bija sekas. Tas noveda pie seksuālas izvirtības, manā dzīvē bija pašapmierināšanās, pornogrāfijas skatīšanās, krāpšanas un grupveida sekss. Gaidīto mīlestību, uzmanību un atzinību es nesaņēmu, manī bija dziļa vilšanās un cinisms. Es vēlējos tikt ārā no šī vāveres riteņa, bet pati nezināju, kā to izdarīt.

Labi sapratu, ka kaut kas manā dzīvē nav kārtībā un sāku meklēt atbildes. Kāda paziņa mani uzaicināja uz reikī un jogas nodarbībām. Vēlāk arī aizrāvos ar ezotēriskās un zinātniskās literatūras lasīšanu. Sākumā šķita, ka šīs lietas palīdz un attiecības uzlabojas, bet ilgi tas neturpinājās, un atkal es biju kārtējās šķiršanās priekšā. Man mācīja tik ļoti nepārdzīvot un uztvert to vienaldzīgāk. Reikī un joga pārvilka svītru manām cerībām, ka ir iespējama kopdzīve visa mūža garumā tikai ar vienu vīrieti. Tā mācīja atbrīvot savu potenciālu, dzīvojot pēc sajūtām, bet tajā laikā mans prāts, sirds un sajūtas bija tik tālu sabojātas, ka es savu potenciālu saskatīju vīriešu pavedināšanā, un es arī tam ļāvos. Atceros kādu nejauši dzirdētu savas reikī skolotājas un viņas skolnieces sarunu. Mācekle jautāja: “Ko man darīt, ja man visu laiku gribas ģērbties un izturēties pavedinoši?” Skolotāja atbildēja viņai: “Dari to! Protams, ka tu to vari! Atraisi sevī sievišķo enerģiju!” Un pēc tam viņa skaļi visai grupai izteica pamudinājumu: “Meitenes, jūs varat atļauties būt seksīgas!” Šī nelielā saruna manī iespiedās tik dziļi, ka tā vadīja visu manu turpmāko darbību un domāšanu. Tas vēl vairāk klusināja sirdsapziņas balsi, kas čukstēja, ka varbūt es tomēr dzīvoju nepareizi. Šajā sarunā es atradu attaisnojumu savai aplamajai rīcībai. Tā taču drīkst un tas ir normāli. Es kļuvu par absolūtu brīvo attiecību piekritēju. Pienāca brīdis, kad jau pašā sākumā es pateicu partnerim, ka nevēlos neko nopietnu un par mīlestību vairs negāja runa, sapratu, ka tādā veidā es vienkārši apmierinu savu vajadzību pēc atzinības. Cerības uz nopietnām attiecībām bija izgaisušas, tam sekoja tikai savu vēlmju apmierināšana un īslaicīga pieķeršanās. Vienlaicīgi es varēju tikties ar vairākiem vīriešiem, un neko nosodāmu tur nesaskatīju. Protams, šāds dzīvesveids atnesa emocionālas ciešanas un grūtsirdību, degradēja un iztukšoja mani. Es vēlējos tikt ārā no šī vāveres riteņa, bet cerēto atbilžu vietā es biju iegrimusi vēl lielākā purvā.

Tā nu es kādā darba dienas pusdienlaikā, aizvien meklējot atbildes uz savām problēmām, devos uz Vērmaņa parku palasīt sarežģītu grāmatu par augstāko zinātni. Pie manis pienāca divas meitenes, kuras apmeklē draudzi „Kristus Pasaulei” un izskatījās ļoti laimīgas. Viņas uzdeva jautājumu: „Kas ir skaistākais brīdis manā dzīvē?” Protams, dalījos ar saviem piedzīvojumiem, savukārt viņas stāstīja liecības, ka ir iepazinušas Dievu, kurš ir pilnībā izmainījis viņu dzīves. Lai gan turējos pretī un apgalvoju, ka visam ir savs laiks, domājot ar to, ka mans laiks noteikti nav pienācis, sameklēju abas meitenes sociālajos portālos, turpinot iesākto diskusiju parkā. Pēc kāda laika sāku skatīties draudzes „Kristus Pasaulei” dievkalpojumus internetā, vēlāk arī klātienē un apmeklēju arī mājas grupiņu.

Iepazīstot Dievu, mana dzīve tiešām mainījās. Pateicoties lūgšanām, Bībeles lasīšanai, dzirdētajām svētrunām un lūgšanu semināram jeb inkaunteram, mana dvēsele tika dziedināta un esmu atbrīvojusies no mazvērtības. Sapratu, ka tikai Viņš var sniegt patiesu mīlestību un atzinību, pēc kuras es tik ļoti ilgojos visus šos gadus. Nevienam vīrietim tas nav pa spēkam, tāpat kā es nespēju un neprotu bez Dieva mīlēt. Lasot Bībeli, esmu atguvusi pārliecību, ka cilvēkam jābūt tikai vienām attiecībām laulībā uz visu mūžu, kas balstītos uz savstarpēju cieņu un uzticību. Šī pārliecība vēl nesen man šķita neiespējama, bet tagad saprotu, ka tādā veidā tieku pasargāta no destruktīviem, pilnīgi nevajadzīgiem kontaktiem. Sen dzirdēto sarunu esmu izdzēsusi no savas atmiņas un nevēlos būt izaicinoša. Ir mainījušies mani uzskati un domas par šo tēmu. Esmu atbrīvojusies no pašapmierināšanās no pornogrāfijas skatīšanās un jebkādas seksuālas izvirtības. Esmu pārtraukusi nemitīgos attiecību meklējumus un pilnībā paļaujos uz Dievu, ja Viņš būs tā vēlējies, es satikšu savu īsto cilvēku un apprecēšos. Ir pazudušas emocionālās ciešanas, tukšums un grūtsirdība, jūtos piepildīta un laimīga, jo esmu tikusi ārā no šī vāveres riteņa. Lasot Bībeli un lūdzot Dievu, pamazām mainās mans raksturs, un es mācos pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir, visu nelabojot pēc sava prāta. Kļūstu arī atvērtāka un esmu iemācījusies atvainoties, ja gadījumā ir sanācis kādam cilvēkam pateikt ko nepatīkamu, līdz ar to esmu atbrīvojusies no nepārtrauktās vainas apziņas. Vairs neapmeklēju reikī un jogas nodarbības, jo saprotu, kas tas nekādā veidā nespēj palīdzēt un atrisināt manas problēmas. Šīs lietas ir pilnīgi pret Dieva gribu un Viņa acīs ir pārkāpums, kas nes līdz lielu postu. Dievs vēlas, lai visās savās grūtībās mēs atrisinājumu meklētu, vēršoties pie Viņa. Dievs ir lielāks un pārāks par visām zinātnēm un austrumu reliģijām. Esmu to nožēlojusi un atteikusies no šīm nepareizajām lietām. Savu enerģiju un potenciālu vēlos ieguldīt, meklējot Dievu, kalpojot Viņam un cilvēkiem, nevis pavedinot vīriešus. Tagad uz jautājumu, kurš ir laimīgākais brīdis manā dzīvē, varu droši atbildēt, ka tas ir laiks, kad pieņēmu Jēzu par savu Glābēju. Tas ir izmainījis un uzlabojis pilnīgi visu manu dzīvi.

Dievs ir izmainījis manu raksturu, attieksmi pret sevi un citiem cilvēkiem. Viņš ir atbrīvojis mani no izlaidīga dzīvesveida un nešķīstības. Ja tu cīnies ar mazvērtību un vēlies saņemt atzinību, zini, ka to spēj sniegt tikai Dievs un neviens cits. Par to esmu pārliecinājusies savā dzīvē un novēlu ikvienam to piedzīvot.”

Ievas Krūzkopes liecību pierakstīja Līga Paņina