Kad Signei bija septiņpadsmit gadu, nomira viņas mamma.
Pēc pārcelšanās uz dzīvi pie tantes, meitene iepazinās ar jauniem draugiem un sāka pīpēt marihuānu jeb „zālīti”, tādā veidā cenšoties kompensēt mammas mīlestības trūkumu. Iepazīstot Dievu un sākot apmeklēt draudzi, Signe saņēma spēku un kļuva brīva no šīs atkarības.
„Pēc mammas nāves pārcēlos pie tantes un viņas meitām, kur nesaņēmu tādu uzmanību un mīlestību, kādu var dot tikai mamma, jo tante to vairāk veltīja saviem bērniem. Iepazinos ar jauniem draugiem un arvien vairāk laika pavadīju kopā ar viņiem ārpus mājām. Reiz man tika piedāvāts uzsmēķēt „zālīti” un es piekritu; tas man iepatikās, tādēļ smēķēju katru dienu. Sākumā apzinājos, ka tas, ko daru, nav īsti labi, taču ar laiku šīs domas izzuda un es ik dienas mēģināju iegūt nākamo devu, jo man patika „zālītes” izraisītais reibuma stāvoklis. Ja kādu dienu tikt pie marihuānas neizdevās, kļuvu agresīva un pārlieku emocionāla, katru nieku uztvēru kā iemeslu „sapsihoties”. Tikai „zālītes” uzpīpēšana varēja man likt nomierināties un uz kādu brīdi ne par ko nedomāt. Lai dabūtu naudu marihuānas iegādei, pārdevu savas mantas, mēģināju zagt, prasīt naudu cilvēkiem uz ielas un arī „ņemt” uz parāda, jo regulāru ienākumu man nebija. Atkarība bija kļuvusi jau tik spēcīga, ka izpīpēto, lipīgo marihuānas masu jaucu kopā ar tabaku un smēķēju otrreiz, lai tikai varētu apreibināties. Tā tas turpinājās aptuveni divus gadus,” stāsta Signe.
Meitenes jaunākā māsa bija sākusi apmeklēt draudzes „Kristus Pasaulei” dievkalpojumus un mājas grupiņu, kurā lūdza Dievu arī par Signi. Sākumā viņa atteica katram māsas uzaicinājumam atnākt līdzi uz draudzi, taču pagājušā gada augusta beigās tomēr ieradās uz dziedināšanas dievkalpojumu. Tajā Signe saņēma aizlūgšanu par atbrīvošanu no „zālītes” smēķēšanas un saprata, ka vēlas cīnīties, lai atbrīvotos no atkarības. Viņa iepazinās ar meitenēm, kas uzaicināja uz mājas grupiņu. „Pēc dievkalpojuma apmeklēšanas sāku domāt, ka tiešām vēlos būt brīva no visa veida atkarībām un iepazīt Dievu. Sāku apmeklēt mājas grupiņu, kur kopā ar meitenēm lūdzām, lai Dievs man dod spēku atmest šo netikumu, arī pati mājās lasīju Bībeli un lūdzu Dievu. Pēc aptuveni mēneša no rīta piecēlos un izlēmu, ka no šīs dienas marihuānai vairs nepieskaršos. Satiku draudzenes, ar kurām iepriekš biju kopā smēķējusi. Viņas mani aicināja doties atkal uzpīpēt, taču es atbildēju, ka vairs nekad netaisos to darīt! Zinu, ka tas bija Dievs un lūgšanu spēks, kas palīdzēja man pieņemt šādu lēmumu, jo iepriekš bez „zālītes” nespēju izturēt ne dienu. Kopš tā rīta ir pagājis jau gads, un es ne reizi neesmu uzpīpējusi. Dievs ir paņēmis projām vēlmi pēc apreibināšanās un manas emocijas vairs nav atkarīgas no „zālītes” smēķēšanas. Esmu brīva!” priecīgi saka Signe.
Tagad Signei vairs nav jāpārdod savas mantas un jāprasa nauda cilvēkiem uz ielas, lai tikai apmierinātu kāri pēc marihuānas. Viņa ir atradusi darbu un meitenes ienākumi netiek tērēti “zālītes” iegādei. Meitene novēl ikvienam iepazīt Dievu un apmeklēt draudzi, kur kopā ar citiem ir iespēja lūgt par savām problēmām un saņemt kristīgus padomus un atbalstu. Bībelē Jāņa evaņģēlijā ir rakstīts: „Ja nu Dēls (Jēzus) jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.” Tagad Signe ir pārliecināta, ka Dievam nav nekā neiespējama un ar Viņu mēs varam uzvarēt visās lietās!
Signes Zemītes liecību pierakstīja Laura Gruševa
