Nereti dzīvē gadās, kad ar vislabākajiem nodomiem kaut ko cenšamies darīt,
taču tāpat saņemam nosodījumu. Arī attiecībās ar saviem vistuvākajiem cilvēkiem, no sirds cenšoties būt labam un pareizam, varam tāpat saņemt atraidījumu. Dzīvojot regulārās nesaskaņās ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Tāpat arī ir grūti ieraudzīt savas rakstura problēmas, jo šķiet, ka tieši tas otrs cilvēks nesaprot un dara nepareizi. Simona, kura visam šim ir gājusi cauri, dalīsies ar savu pieredzi, kā pateicoties tieši Dievam, draudzei un Dieva ieliktiem cilvēkiem viņas dzīvē, ir ienākušas pārmaiņas gan pašas raksturā, gan attiecībās ar apkārtējiem cilvēkiem.
Pati Simona stāsta: „Vienā dienā manā dzīvē ienāca problēma, kas izvērtās par murgu! Sākās sarežģījumi manās attiecībās ar meitu. Es vēlējos, lai mana meita dzīvotu pēc maniem principiem un manas saprašanas kā ir pareizi un labi, līdz ar to sanāca, ka es viņu pārmērīgi kontrolēju. Es pārdzīvoju, ka meita atteicās man paklausīt un dzīvot tā, kā es gribēju. Es ļoti daudz raudāju, un mani pārņēma grūtsirdība un bezcerība. Mana dzīve šķita tukša un bezmērķīga, nespēju pat padomāt par to, ko vajadzētu man pašai un kā paveikt ikdienas darbus, piemēram, pagatavot ēdienu vai kaut ko iegādāties. To visu darīju ar lielu piespiešanos un sevis pārvarēšanu. Rūpes un satraukums par saviem bērniem nav nekas nepareizs, bet šajā gadījumā manas pašas dzīve bija pārvērtusies par murgu. Lūdzu Dievu, bet viss nesekmīgi, viss palika pa vecam. Biju depresijā un izeju neredzēju.
Kādu dienu, gluži nejauši, manās rokās nokļuva draudzes “Kristus pasaulei” buklets ar aicinājumu uz dziedināšanas dievkalpojumu. Kaut kas aizskāra manu sirdi un es sapratu, ka man tur ir jābūt. Bija radusies ticība un cerība, ka manas problēmas var tikt atrisinātas. Noliku bukletu ar aicinājumu redzamā vietā, lai es neaizmirstu un noteikti būtu tur. Tajā dienā, tieši pirms dievkalpojuma, ļoti sastrīdējos ar meitu. Taču, neskatoties uz to, ka tas mani nomāca un emocionāli neko vairs negribēju, tomēr saņēmos un aizgāju. Dievkalpojuma laikā, mācītājs Mārcis Jencītis izteica tādus vārdus: „Zālē ir cilvēks, kuram ir smagas dvēseles sāpes, ja šis cilvēks satvers vārdu no Dieva, pieņems to savā sirdī, tad viņš tiks dziedināts, prom negulētās naktis!” Es sirdī sapratu, ka tas ir par mani, es sāku raudāt un sajutu, ka Dievs man pieskaras. Pēc tam par mani aizlūdza. Kopš tās reizes bezmiegs ir prom un mana sirds tapa dziedināta. Lai gan man vēl bija problēmas ar meitu, man ļoti palīdzēja arī mana mājas grupiņas vadītāja. Viņa man ieteica novērst domas no problēmas un nefokusēties tikai uz to vien, ieteica man sākt kalpot cilvēkiem. Tā kā jau iepriekš sevi uzskatīju par kristieti, jo apmeklēju tradicionālās konfesijas baznīcu, es visu mūžu biju gribējusi kalpot Dievam, tikai īsti nebija sapratnes, kā to darīt, nu man bija tāda iespēja. Tā, caur kalpošanu Dievam un cilvēkiem, es iepazinu arī pašu Dievu un arī sevi, kā mani redz Dievs. Regulāri sāku pavadīt laiku lūgšanās un Bībeles lasīšanā. Mācītāja svētrunas man palīdzēja saprast un pieņemt, ka cilvēks ir radīts brīvs. Šis aspekts palīdzēja man sakārtot attiecības ar meitu. Sapratu, ka savās rūpēs par viņu es it kā vairs neredzēju viņas jūtas, bet tikai savu gribu. Kļuvu daudz mierīgāka un sāku uzticēties Dievam, vairs necentos panākt rezultātu ar iepriekšējām metodēm. Tieši iepazīstot Dieva raksturu mēs iepazīstam arī labākos risinājumus attiecībās ar cilvēkiem. Esot šajā draudzē ir ne tikai sakārtojušās manas attiecības ar meitu, bet arī mans raksturs ir mainījies. Kaut arī jau esmu gados un it kā pati zinu visu par dzīvi, tomēr spēja paklausīt savam Dieva cilvēkam, pieņemt pamācību, neapvainoties pēc veselīgas kritikas, ir nācis man par labu. Nav tāda vecuma, kad mēs nevarētu mainīties, viss ir atkarīgs no mūsu lēmuma un es pieņēmu lēmumu ieklausīties un tas deva rezultātu. Viena no manām agrākajām īpašībām, kas man lika justies nekomfortabli, bija mans pārliecības trūkums un bailes no tā, ko cilvēki padomās. Vai, ja es ko teikšu, tie nesāks smieties. Tā bija mazvērtība, kas ļoti traucēja. Taču, kad paklausot savai vadītājai, sāku kalpot cilvēkiem, man nācās runāt arī ar svešiniekiem, un šīs nevajadzīgās bailes pazuda.
Tu, kas lasi šo manu liecību, es novēlu – tuvojies Dievam, esi stiprā draudzē! Centies pielietot savā dzīvē to, ko tev māca draudzē, neko no tā neatmet! Un noteikti kalpo cilvēkiem, palīdzot arī viņiem iepazīt Dievu. Tas viss 100% tev sagādās patiesu prieku un piepildījumu. Tu būsi laimīgs cilvēks!
Simonas Ostrovskas liecību pierakstīja Haralds Austriņš.
