jo es nezinu neko īpašu, kas nebūtu mācīts Līderu skolā. Tad es sapratu, ka man tādas „veiksmes atslēdziņas” nemaz nav, bet es zinu, Kuram tā ir! Es zinu, ka Dievs Savā Vārdā to ir atklājis, mums tikai cītīgi jāturpina tā meklēt. Šajā ziņā Dievs mani ir uzrunājis caur Rakstu vietu:
„Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi, slavēdami Dievu, un viņi bija ieredzēti visā tautā. Bet Tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti” Apustuļu darbi 2:46-47.
No šīs Rakstu vietas es sapratu divas lietas: Ja mēs ik dienas centīgi un sistemātiski izdarīsim no savas puses to, kas mums ir jādara un par ko māca Līderu skolā, tad Dievs ir Tas, Kurš mūsu grupām un draudzei kopumā pievieno cilvēkus, kas tiks izglābti.
Es pilnībā piekrītu mācītājam, ka mums jātiecas kalpošanā savu daļu izdarīt uz visiem 100%. Šobrīd es par sevi varu teikt, ka es cenšos, taču zinu, ka uz visiem 100% vēl to neizdaru, tādēļ patiešām viss gods, slava un pateicība pieder vienīgi Dievam par katru pievienoto cilvēku mūsu grupiņai! Pašlaik esam 15 cilvēki un viens šogad jau ir uzsācis savas līdera gaitas.
Tomēr pārdomājot mūsu mājas grupas izaugsmi, nonācu arī pie dažām atziņām:
Katrs cilvēks ir ļoti dārgs!
Iedomāsimies, ka esam zvejnieki, kuri nolēmuši ar savu arodu nodarboties ļoti nopietni – iegādājāmies dārgu kuģi, dārgu aprīkojumu, tātad, ieguldām tajā nopietnus resursus. Kad izbraucām zvejā, mūsu loms ir dažas zivis. Aprēķinot katras zivs pašizmaksu, nākas atzīt, ka katra ir ļoti dārga.
Ja cilvēki mums pievienotos ļoti strauji, bez īpašām mūsu pūlēm un bez īpašas cenas maksāšanas, iespējams, mēs viņus pietiekami nenovērtētu. Es domāju ka caur to, ka par katru cilvēku nākas cīnīties, Dievs mums māca, cik dārgs ir katrs cilvēks. Dievs ir samaksājis ļoti dārgu cenu un arī mums tā ir jāmaksā!
Jāaktivizē katrs cilvēks grupā!
Uzzīmējot grupas izaugsmes koku, katru pamatsastāva cilvēku uzzīmēju kā zaru. Ja cilvēks uz grupu ir atvedis kādu cilvēku, piezīmēju viņam atzaru. Tā nu ieraudzīju interesantu ainu – katrs pamatsastāva zars ir kļuvis dzīvīgs – katram ir atzars, dažiem pat vairāki! Atceros, ka vēl pavisam nesen, pārsvarā jaunus cilvēkus, uz grupu uzaicināju es. Bet nu varu teikt, ka arī pārējie grupas cilvēki ir „aktivizēti”. Es domāju, ka caur to, ka grupā regulāri runājam par draudzes un grupas vīziju, kopīgi plānojam neformālos pasākumus un lūdzam par neglābtajiem cilvēkiem, grupas cilvēki kļūst atbildīgāki un aktīvāki.
Pastiprinātas lūgšanas par jaunajiem cilvēkiem.
Esam sapratuši, cik ļoti svarīgi ir lūgt par katru jauno cilvēku ne tikai līdz tam brīdim, kamēr viņš pie mums atnāk, bet jo vairāk, kamēr viņš iesakņojas grupā un draudzē. Esam novērojuši, ka pēc tam, kad cilvēks jau sāk regulāri nākt uz grupu un draudzi, viņam notiek dažādi garīgi uzbrukumi: slimības, dīvaini atgadījumi un problēmas. Velns it kā čukst viņam: ”Kur tu esi iepinies, redzi, kā uzreiz tev dzīvē vairs neiet!” Ja mēs nebūsim modri, ja mēs nelūgsim, nepalīdzēsim, neskaidrosim cilvēkam, kas notiek un neiedrošināsim viņu, tad ir visas iespējas, ka cilvēks samulsīs, nobīsies un vairs uz grupu nenāks.
Jauno cilvēku īpašā aprūpe.
Mūsu grupā veidojas sistēma, kurā jauno cilvēku aprūpē ne tikai grupas vadītājs, bet iesaistās arī cilvēks, kurš to uz grupu ir atvedis. It sevišķi sākumā, kamēr iepazīst vadītāju, jaunais cilvēks labāk uzticas un ir atklātāks ar sev jau pazīstamo cilvēku. Protams, jauno cilvēku aprūpē iesaistās jau nostiprinātie cilvēki un šī aprūpe notiek ciešā sadarbībā ar grupas vadītāju.
Māmiņas un meitiņas.
Grupas sastāvu veido it kā divas, skaitliski diezgan vienlīdzīgas apakšgrupas – pieaugušie un jaunieši. Kopā ir labi, bet atsevišķi – vēl labāk! Tādēļ esam arī praktizējuši mājas grupu dalīt divās dienās, pēc vecumgrupām. Ir produktīvākas, atklātākas sarunas, visiem ir iespēja izteikties vairāk. Ir doma arī neformālos pasākumus pamēģināt organizēt atsevišķi… Patiesībā uz rudens pusi esam plānojuši grupu dalīt!!!
Negribam tikai procesu!
Manam mīļotajam vīram ļoti patīk makšķerēt. Taču ne vienmēr viņš atgriežas no zvejas ar lomu, bet viņš par to nebēdā un paskaidro, ka viņam svarīgākais ir pats process, nevis zivis. Savukārt es gribu zivis!!!
Tas, ko mēs darām grupiņā un draudzē ir „labais” process un mums tas ļoti patīk, taču paturēsim prātā, ka Dievs no mums gaida arī „zivis” – glābtos cilvēkus!
Mēs varam daudz runāt, bet Jēzus mums saka :”Ejiet un dariet!” Lai izdodas mums ikvienam un visiem kopā!!!
Zilākalna mājas grupas vadītāja Sintija Bašķere.
