Sirdsapziņa

Šodien būs ļoti interesanta tēma – „Sirdsapziņa”.
Ja tu domā, ka es to visu saprotu, tad tu maldies. Es nesaprotu visu par sirdsapziņu un neesmu to redzējis. Bet es zinu to, ko Dieva vārds saka par sirdsapziņu. Un zinu, ka priekš mums kristiešiem ir ļoti, ļoti svarīgi pazīt savu sirdsapziņu, atšķirt savu sirdsapziņas balsi no miesas vai kādas emocionālas balss, vai pat ļauno garu vai cilvēku balss. Svarīgi ir atšķirt kā Svētais Gars runā uz tavu sirdi, sadzirdēt to. Tas ir ļoti svarīgi. Es esmu redzējis tik daudz cilvēkus, kuri apgalvo, ka viņi ir Dieva vadīti, viņi dzird balsis un citi pat dzird dzirdamā balsī. Ja man kāds saka, ka viņš dzird kaut ko dzirdamā balsī, tad es skatos uz viņu ar lielām aizdomām, jo ļoti reti būs gadījums, ka tas patiešām būs bijis Dievs, kas uz viņu ir runājis. Starp citu, Dievam nav īpaši liela vajadzība tagad šajā brīdī runāt uz tevi skaļā balsī. Lūk, tu dzirdi Dieva balsi caur maniem vārdiem, ko saku. Bet Dievs īpašos gadījumos var runāt skaļā balsī uz tevi. Ja cilvēks ik dienas sāk sarunāties ar Dievu, un Dievs viņam vienmēr atbild skaļā balsī, tad es uz šo cilvēku skatītos ar aizdomām. Jo arī pēc savas pieredzes es zinu, ka to cilvēku dzīvēs, kas apgalvo, ka viņi regulāri dzird Dievu, parasti nekas labs nav redzams, jo viņi ignorē Dieva vārdu un pakļaujas savām iekšējām balsīm, kas nebūt nav Dieva balsis.

Aizvakar bija Valentīna diena. Visa šī diena ir balstīta uz dažādām iekšējām balsīm, kas ir saistītas ar iekšējām izjūtām, ko pasaule dēvē par mīlestību, un pēc tam dzimst ārlaulības bērni ar sabojātām dzīvēm, prātu un sirdi. Pēc tam ir salauztas dzīves ne tikai bērniem, bet arī tiem pašiem cilvēkiem, kas mirkļa emociju vadīti ir izdarījuši nepareizus lēmumus un savienojuši savu dzīvi stājoties dzimumsakaros vai kā citādi. Pēc tam seko patiesā mīlestība, kas ir mūsu lēmums, un bez lēmuma mīlēt tava iekšējā balss būs tev teikusi priekšā nepareizi. Tā bija vienkārša miesas balss.

Es parādīšu to, kas jums ļoti patīk. Iedomājies, tu iepērcies „Rimi”, tu stāvi rindā, un rinda ir gara. Tev blakus stāv pretējā dzimuma skaistulis vai skaistule, muskuļains vai nemuskuļains. Jūsu skatieni klīst, ir nelielas dusmas par to, ka pārdevējs ir nesen pieņemts darbā un kavējas, un nemāk iesist pareizās cenas čekā, un jūs nejauši saskatāties. Jums ir kaut kas kopīgs, jūsu acu skatiens satopas un notiek kaut kāda ķīmiska reakcija. Zinātniekiem un psihologiem noteikti vari pajautāt, viņi zinās tās reakcijas, kas tur notiek. Bet tas nebūt nav tik svarīgi kas un kā tur notiek, jo svarīgs ir tas, kas notiek pēc tam – „Tas ir viņš, kuru esmu gaidījusi visu savu dzīvi! Tā ir viņa, par kuru esmu sapņojis jau no bērnības!”

Ir daudzas un dažādas balsis, kas tev saka, kas ir pareizi un kas nepareizi, kā rīkoties konkrētā situācijā, kurš cilvēks ir īstais vai neīstais, ko pirkt un ko nepirkt un kā dzīvot. Dažādas balsis – miesas, dvēseles, velns, diktori no TV, radio, caur dziesmām, dažādas iekšējas emocijas un balsis. Un ir sirdsapziņa. Tieši tāpat, kā cilvēkam, kurš sastāv no miesas, gara un dvēseles. Tu esi miesīga, garīga un dvēseliska būtne. Dvēsele savukārt sastāv no prāta – tas ir intelekts, no gribas – ar kuru tu pieņem lēmumus un no emocijām. Lūk, emocijas bieži vien ir tā lieta, kuru tu vari sajaukt ar sirdsbalsi. Un atšķirt ir grūti. Arī es nevaru pateikt, ka esmu iemācījies ļoti pareizi to atšķirt. Bet reizēm man izdodas sadzirdēt sirdsbalsi – sirdsapziņu.

Tāpat kā tev, kas sastāvi no miesas, tev ir prāts. Tavai miesai ir prāts. Tavas smadzenes ir reāla fiziska un materiāla masa. Reāls prāts tavai miesai. Primārais ir gars un tad ir miesa, jo miesa ir uzcelta, lai tavam garam būtu kur mājot. Tad, kad tu nomirsi, tavs gars dosies uz vienu no divām vietām. Draudze „Kristus Pasaulei” dosies uz debesīm. Visi citi – kur paši izvēlas. Bībelē tavs gars tiek saukts arī par tavu sirdi vai dažreiz tas tiek tulkots, kā dvēsele. Ar sirdi ir jāsaprot, ka tas ir tavs gars – tu pats, garīgais cilvēks. Un tieši tāpat, kā tavai miesai ir prāts, tavam garam – iekšējām cilvēkam, ko tu neredzi ar savām acīm, ir prāts. Tev ir smadzenes un tieši tāpat arī tavam garam, kas nav redzams, ir prāts, kuram nav smadzeņu materiāla. Tas ir ļoti smalki radīts. Dievam ir visaugstākās tehnoloģijas, kuras nav un arī nekad nevienam nebūs, lai cik zinātnieki cenšas klonēt un ko tik tur nedarīt. Bībelē ir teikts, ka Tas, kurš sēž debesīs, smejas par cilvēku izgājieniem un lepnību.

Tātad katram cilvēkam ir gars, un šim garam ir prāts. Šo garu un prātu savienojot kopā sauc par sirdsapziņu. Tavam garam ir apziņa, prāts. Tu esi šeit un tu apzinies sevi, vai ne? Vīrieši, paldies Dievam, joprojām apzinās sevi par vīriešiem, jo viņi paskatās uz sevi un redz, ka viņi ir vīrieši. Sievietes tāpat apzinās, ka viņas ir sievietes. Viņām arī ir atšķirības pie miesas. Viņas apskatās spogulī un konstatē, ka ir sievietes. Bērni apzinās, ka viņi ir bērni. Kristieši apzinās, ka viņi ir kristieši. Tev ir apziņa, kas ir saistīta ar tavu prātu. Tieši tāpat arī tavam iekšējam cilvēkam ir apziņa. Ir lietas, ko tu savā miesā ar savu prātu vari pārdomāt, saprast, tu apzinies sevi, izdarīt lēmumus un ir kaut kādas lietas, ko domā tavs garīgais, iekšējais cilvēks. Bet situācija ir šāda – tavs iekšējais cilvēks ir daļēji nošķirts no tava fiziskā cilvēka. Un tāpēc tu ne vienmēr vari dzirdēt un saprast, ko domā tava sirds. Pasaulē to saka tā – „Ieklausies savā sirdsbalsī”. Bet parasti tajā sirdsbalsī nav nekas vairāk par Valentīndienu un tās padarīšanām. Parasti tās visas ir emocionālas lietas, miesā jūtamas lietas, ko cilvēki jauc pat ar sirdsbalsi un kur nu vēl par Svētā Gara un veselā saprāta balsi.

Es tev šodien gribu parādīt un iemācīt, kas ir sirdsapziņa, bet es nesaku, ka visu perfekti izprotu, bet es zinu, ko saka Dieva vārds un man ir uzkrāta kaut kāda pieredze. Tā kā es neesmu redzējis šo sirdsapziņu, es nezinu, kā viņa izskatās. Tas ir ļoti smalki. Lai kā tie zinātnieki tur cenšas skaidrot kā bērns veidojas mātes vēderā, bet neviens to nevar izskaidrot – no kurienes, kā un kāpēc. Pārsvarā neko prātīgi un jēdzīgi nevar izskaidrot. Tas ir Dieva kompetencē. Kaut kādus fiziskus procesus, jā, bet garīgus procesus mēs ne vienmēr varam izskaidrot. Bet ir kaut kādas lietas, ko mēs zinām un varam izskaidrot. Ir svarīgi katram kristietim dzirdēt savu sirdsbalsi. Tāpēc, ka tajā brīdī, kad tu esi pieņēmis Jēzu Kristu par savu Glābēju, tava sirdsapziņa ir šķīstīta. Tu esi svēts un tu esi Svētā Gara templis. Tevī mājo Dieva Gars. Tu esi pilnīgs. Vai tu saproti to? Tu esi perfekts, ideāls, svēts – līdzīgs Dievam. Tāds tu esi savā iekšējā cilvēkā, savā garā. Pie miesas tu tāds nebūt vēl neesi. Bet mēs pēc miesas cenšamies līdzināties tam, kas mūsos. Mēs ar lūgšanu, prāta un lēmumu palīdzību cīnāmies ārēji būt tādi, kādi mēs esam no iekšpuses. Dieva vārds saka, ka, ja tu esi bagāts no iekšpuses, tad tam ar laiku ir jāparādās arī fiziskajā dzīvē. Ja Dieva vārds saka, ka tu esi dziedināts garā, tad tas nozīmē, ka tu esi dziedināts arī miesā un tam ir jāparādās un par to ir jācīnās. Ja Dieva vārds saka, ka tu esi brīvs, pieņemot Jēzu par savu Glābēju, ka garā tu esi brīvs, tad tas nozīmē, ka, ja tev vēl ir kaut kādas atkarības, tad tavai brīvībai ir jāparādās pie tavas miesas agri vai vēlu. Tu tāds esi no iekšpuses. Svētais Gars mājo tevī un Viņš, kad vēlas tev kaut ko pateikt, runā uz tavu sirdi. Viņš mājo tavā sirdī. Viņš ir tevī un runā. Kā Viņš runā? Viņš izmanto tavu sirdi, kurai ir prāts. Viņš runā uz tavu iekšējo cilvēku. Viņš nerunā tikai uz tavu fizisko prātu, kas ir smadzenes, ne tikai uz to, ko tu uztver fiziski. To, ko es runāju, tu uztver ar prātu, bet paralēli tam, ko tu uztver ar prātu, ir lietas, kuras tu šajā brīdī nesaproti, bet tava sirds klausās. To var saukt arī par zemapziņu vai kā citādi. Tava sirds klausās un tava sirds var arī runāt. Dievs runā uz tavu sirdi. Un mums ir jāiemācās dzirdēt, ko Dievs saka mūsu sirdij, ne tikai prātam. Vai tu kaut nedaudz kaut ko saprati?

Cik daudzi cilvēki nomaldās no ticības, sajaucot Svētā Gara balsi ar citām emocijām un citām balsīm, un uztverot to kā Dieva vadību. Viņi apgalvo: „Man sirds teica, man Dievs tā teica.”

Vai atceraties, ka pagājušajā dievkalpojumā teicu, ka Dievs grib, lai jums, tiem, kuriem ir vajadzība, ir labas automašīnas? Un es teicu sekojošus vārdus: „Dažiem automašīna nokritīs tieši no debesīm. Daži to nopelnīs, kas arī ir brīnums.” Tajā brīdī, kad es teicu šos vārdus, es iegāju zālē un man Svētais Gars norādīja uz kādu no precētajiem draudzes pāriem. Iekšēji es dzirdēju, ka tieši viņiem nokritīs mašīna no debesīm. Dievs acīmredzot gribēja, lai es to pasaku. Dievs nerunāja uz mani, uz manu prātu dzirdamā balsī vai caur kādu cilvēku, vai tāpēc, ka es biju kaut ko izlasījis vai dzirdējis. Es pēc tam sāku domāt ar prātu, ko man nevajadzēja darīt. Šim pārim nav tādas algas, par kurām nopirkt jaunu auto un viņiem jau ir divas mašīnas. Abas gan nav tajā labākajā stāvoklī. Bet mēs visi sākam ar grabažiņām un tad ejam pakāpītes uz augšu. Man iekšēji bija tāda kā balss, kas teica: „Lūk, dažiem automašīna nokritīs no debesīm, kā, piemēram, viņiem.” Tā man vajadzēja teikt, bet tūlīt bija prāta un emocionāla balss un vēl zināšanas, kuras teica, ka viņiem nevajag šobrīd jaunu mašīnu, jo viņiem divas grabažiņas jau ir. Tāpēc nevar būt, ka tā balss saka to par viņiem. Taču tas bija viņiem, jo burtiski pēc pāris dienām kāds radinieks, kuram bija žēl, ka viņi brauc ar tādām mazām, nedaudz parūsējušām mašīnām, iedeva naudu. Dievs ielika šī radinieka sirdī un viņš iedeva viņiem vairākus tūkstošus latu, lai iegādātos jaunu automašīnu. Rīt viņi dodas iegādāties jaunu automašīnu. Ir tāds sakāmvārds: „Ja dod, tad ņem.” Ja tev dod tieši automašīnai, tad ņem un iegādājies. Ko tu vari darīt, ja tev dod? Tev ir jāņem un viss. Ja nepatīk, tad pārdod pēc tam un brauc ar citu. Mašīnai ir vērtība un cena. Notika brīnums. Bet pirms tam Dievs gribēja, lai šis brīnums būtu tāds skaistāks draudzes priekšā. Redzi, Dievs jau zināja un pateica, un pēc tam tā notika, bet mācītājs sāka domāt ar prātu. Un vispār viņš pareizi darīja, jo ir jāapsver ar prātu, taču ir sirdsbalss, kuru ne vienmēr var saprast un izprast. Es tajā brīdī dzirdēju tieši no sirds. Dievs atklāja kādas lietas manai sirdij, nevis manam fiziskajam prātam, bet manam sirds prātam. Svētā Gara dāvanas es uzskatu, ka pavisam noteikti ir saistītas ar sirds prātu. Kas tad tas bija, kas darbojās tajā brīdī? Tā bija Svētā Gara dāvana – gudrības vārds par to, kas būs. Dievs atklāja kādu lietu, kas būs un pavisam drīz. Jaunas automašīnas iegāde – tie vienmēr ir svētki.

Sirdsapziņa tieši tur signalizē par kādu garīgu problēmu. Mums ir jāspēj sadzirdēt, lai šo problēmu atrisinātu, noregulētu un saremontētu. Un ja mēs nespējam laikus dzirdēt no Svētā Gara, ja mēs laikus nespējam sadzirdēt savu iekšējo cilvēku, tad mums nāksies risināt smagas problēmas pēc tam, kad tās jau būs ieilgušas. Un varbūt, ja mēs nemācēsim dzirdēt to, ko signalizē mūsu sirds jeb mūsu gars, iekšējais cilvēks jeb mūsu sirds apziņa, mēs ieberzīsimies lielās nepatikšanās, kas var beigties arī ar atkrišanu no ticības. Mums ir jādzird Svētā Gara balss, kas runā mūsu sirdsapziņā. Mums ir jābūt veselīgai un neizkropļotai sirdsapziņai. Labai sirdsapziņai.

Mēs lietojam datorus. Man ir uzinstalēts Kaspersky antivīruss, un ja man, ejot kāda interneta vietnē, ir kādi bīstami objekti, vīrusi, tad šī programma signalizē. Tāpat arī katram datoram ir atjaunošana. Šīs programmas tiek atjauninātas, modernizētas un tev ik pa laikam nāk šie atjauninājumi. Un tu spied tikai klikšķi, lai tie nāktu. Tas viss notiek datorā. Nepārtraukti kaut kas atjaunojas un tiek uzlabots. Tāpat arī visu laiku tu par kaut ko tiec brīdināts par bīstamībām, kas ir jāatrisina. Tāpat arī cilvēkam – viņa fiziskajai miesai. Ja kaut kas sāp, tad tas signalizē, ka ir problēma. Piemēram, ja tev sāp mugura, tas signalizē par kādu muguras vainu, piemēram, par skriemeļu nobīdi. Ja cilvēkam reibst galva, tad tas var signalizēt par kaut kādām problēmām – par asinsspiediena kaiti vai kaut ko citu. Es neesmu ārsts, tāpēc es nevaru to precīzi pateikt. Es vienu lietu noteikti zinu – ja tev kāja pēkšņi karājas ne tā, kā vajadzētu un sāp, tad tā ir salauzta. Tā ir uzbūvēta cilvēka miesa.

Tāpat arī mūsu emocionālais stāvoklis. Ja mums ir nomākts garastāvoklis, ja ir depresija, tad tas norāda tavā dzīvē uz kaut ko, kas nav pareizi un ir izsaucis šo depresiju. Ja tavā dzīvē ir nabadzība, un tu nevari nekādi nostāties, nostabilizēties finansiāli. Tas norāda uz to, ka ir kaut kāda problēma, kuru atrisinot, tu dzīvosi labklājībā. Nomāktība noteikti par kaut ko signalizē. Tāpat, ja cilvēks atnāk pārmērīgi priecīgs uz draudzi, tad kaut kas ir noticis šī cilvēka dzīvē. Ir divi varianti – vai nu viņš ir sajucis prātā vai arī ir noticis kaut kas ārkārtīgi labs. Tam visam ir iemesls. Ja kāds atnāk pārmērīgi nomākts, tam ir iemesls. Nekas nav bez iemesla.

Un tieši tā tiek radītas dažādas tehnoloģijas – līdzīgi cilvēka uzbūvei. Tās pašas signalizē, ka kaut kas ar sistēmu nav kārtībā.

Manā automašīna ir kompjūters, kurš signalizē, ja ir nepieciešams kaut ko papildināt, piemēram, dzesēšanas šķidrumu. Man pašam nav jāskatās, bet viņš pats zina, kā viņam trūkst. Ja mašīnā ir kaut kas, kas neapmierina – kāds troksnis vai kaut kāds defekts, tad tas signalizē par to, ka kaut kas nav kārtībā. Auto pieslēdz pie kompjūtera un tas uzrāda, kas par vainu un tā tiek likvidēta. Tātad cilvēki rada tehnikas un tehnoloģijas līdzīgi pēc savas uzbūves. Tieši tāpat arī sirdsapziņai, tavs iekšējais cilvēks – arī viņš signalizē, bet jāprot dzirdēt. Viņš signalizē, atklāj, pasaka, zina. Ir tāda Rakstu vieta Bībele, ka Gars izdibina cilvēku. Ka gars zina visas lietas. Tavs iekšējais cilvēks ir savienots ar Dieva Garu un Dieva Gars ar kopā viņu mielojas. Ir rakstīts, ka „Jēzus nāks pie mums un ņems mājvietu, un turēs mielastu”. Un tā viņi abi tur sēž un mielojas – iedomājies, ka tavs iekšējais cilvēks sēž un ēd kopā ar Jēzu. Labi, es pārspīlēju, bet tā ir rakstīts. Tas nav jāsaprot burtiski, bet pārnestā nozīmē. Viņš ir tur un komunicē, gars ir savienots un zina daudz vairāk, nekā tu ar savu prātu. Viņš zina par katru situāciju vairāk nekā tu ar prātu vari zināt. Tas ir pārdabiski! Un tāpēc ir ļoti svarīgi dzirdēt to, ko tev saka sirdsbalss, sirdsapziņa. Ir svarīgi, lai sirdsapziņa ir noregulēta tīra, jo, ja sirdsapziņa ir netīra, viņa nevar dzirdēt pareizi. Sirdsapziņu var izkropļot. Ja pastāvīgi dzīvo grēkā, to var izkropļot. Un tu pārstāj pareizi saprast un dzirdēt. Viss, kas paliek, ir nepārtraukti sirdsēsti. Tev nepārtraukti ir kaut kāda sāpe iekšā, tukšums, liels signāls, ka visa sistēma strādā avārijas režīmā. Piemēram, ja automašīnai saplīst ātrumkārba, tad auto pāriet avārijas režīmā. Viņa strādā avārijas režīmā un tāpēc ir jāremontē un jāapmeklē tuvākais auto serviss. Un pēc iespējas ātrāk. Tāpat arī sirdī. Ja cilvēks notrulina savu sirdsapziņu, dzīvojot nepareizu dzīvi un klausoties nepareizas lietas, tad signāls ir, bet tu neko neizproti, tu nezini kāpēc tu tā jūties. Tu nezini, kāpēc tu esi slims, tu nesaproti nekā. Ir tikai tukšums un dažādi nepatīkami signāli, kas atainojas arī mūsu dzīvē.

Kad pagājušo pirmdien līderu skolā runāju aiz kanceles, tad pēc vienas stundas, ko biju norunājis, es pēkšņi sajutos noguris. Man tā sen nebija bijis, bet es sajutu, ka man ir jāpabeidz tas teksts, bet man nebija vairs spēka. Ko es pēc tam darīju? Es visu atlikušo nedēļu vairāk gulēju un vairāk ēdu. Es trīs reizes nedēļā nodarbojos ar sportu, bet šonedēļ vienu treniņu atliku. Centos mazāk pārpūlēt smadzenes. Rezultātā jau aizvakar biju pilns enerģijas un šodien arī pietiek un pietiks vēl ilgam laikam. Šeit, stāvot aiz kanceles, man bija signāls – ja es tā turpināšu, tad man pāries vēlēšanās sludināt. Man tā nekad nav bijis, ka man nav vēlēšanās, bet, ja cilvēks ir pārguris, tas iekšējais cilvēks dod signālu, ka viņš nevarēs pavilkt un tam būs sekas. Kā sekas var būt arī dažādas slimības. Draugs, cik ilgi tu guli? Vai tu atpūties? Vai tu domā, ka neguļot un liekot vairāk stundas klāt pie darba, tu vairāk nopelnīsi? Nē, draugs! Tu nopelnīsi mazāk, jo efektīvi domāt un pieņemt pareizus lēmumus tu varēsi tikai tad, kad būsi izgulēties. Lūk, matemātika. Neviens cilvēks, kas normāli neguļ, nevar būt efektīvs ne darbā, ne kalpošanā. Īsu laiku, jā – tu vari gulēt mazāk. Tieši tāpat tu īsu laiku vari negulēt dažas dienas vai pat pāris nedēļas, kad ir jāpabeidz kāds projekts, bet pēc tam ir jāguļ. Jādabū atpakaļ tas laiks un jāsabalansē. Mums organisms tā ir uzbūvēts, ka viņam ir signāli. Tev ir jādzird šie signāli un attiecīgi jārīkojas. Pretējā gadījumā visi tavi mērķi var beigties ar fiasko. Tieši tāpat arī iekšējais cilvēks signalizē gan par pozitīvām, gan negatīvām lietām. Viņš ir kā kompjūters.

„Bet man arī ir sirdsprāts, tāds pats kā jums; es nebūt neesmu zemāks nekā jūs; un kas gan nezinās lietas kā šīs te?” (Ījaba 12:3)

Viņam ir iekšējais cilvēks – gars un šim garam ir prāts, sirdsprāts. Tādu apzīmējumu mēs Bībelē varam sastapt vairākas reizes.

„Šķīstajiem visas lietas ir šķīstas, bet aptraipītajiem un neticīgajiem nekas nav šķīsts; aptraipīts ir viņu prāts un sirdsapziņa.” (Titam 1:15)

Kas ir sirdsapziņa? Sirdsprāts. Kas ir tavs prāts? Tavs fiziskais prāts ir tavas smadzenes, ar ko tu domā. Bet sirdsapziņa ir tava gara prāts. Cilvēks var domāt arī bez smadzenēm. Esmu lasījis par kādu gadījumu, kad vīrietis brauca ar motorlaivu zem tilta un viņam norāva pusi galvas. Viņam nebija lielākā daļa no smadzenēm, bet viņš spēja domāt. Tātad domājam ne tikai ar fizisko prātu, bet arī ar sirdsprātu. Tad, kad dosimies uz debesīm, tad prāts mums būs, bet ne jau šis. Kā tad tu varēsi domāt, atcerēties, saprast, ja tev ir tikai smadzenes? Draugi, mums ir kaut kas vairāk, smalkāks mehānisms. Mums ir zemapziņa, apziņa, sirdsprāts, gara prāts. Tev ir sirdsapziņa! Tu domāsi arī tad, kad tev vairs smadzeņu nebūs.

„Uzlūkodams sinedriju, Pāvils sacīja: “Brāļi, es esmu dzīvojis pēc vislabākās sirdsapziņas Dieva priekšā līdz šai dienai.” (Apustuļu darbi 23:1)

Un kāda bija viņa dzīve? Tā bija svēta, auglīga, viņš visu sevi nodeva Dievam, glābjot cilvēkus, ceļot draudzi. Misijas ceļojumi un ciešanas.

Kas ir laba sirdsapziņa? Bībelē ir Rakstu vieta, ka mēs pie kristībām izlūdzamies labu sirdsapziņu. Es esmu par to daudz domājis. Jo, kad mani kristīja cietuma ēdnīcas baseinā brāļi no kādas draudzes, tad viņi teica tieši šos vārdus: „Vai tu apsoli Dievam labu sirdsapziņu?” Domāju, kā tas ir? Kādu labu sirdsapziņu? Tas nozīmē, ka cilvēkam var būt laba un slikta sirdsapziņa. Tas nozīmē, ka cilvēkam var būt iekšējais sirds stāvoklis tāds, kas nespēj pareizi spriest. Ar tādu cilvēku, kurš nav izglābts, ir beigas.

Neizglābta cilvēka garā mājo velns. Viņš mājo tieši tajā vietā, kur jāmājo Svētajam Garam – sirdī. Un tās emocijas, kas ir velnam, ne pašam sātanam, bet miljoniem ļaunu garu, viņi mājo tieši tavā miesā un garā. Tavs iekšējais cilvēks visu zina. Jā, viņš zina vairāk nekā tu, bet tikai velns runā uz tavu sirdi un tu, lūk, dzirdi to balsi. Tava sirdsapziņa ir velna varā un tāpēc ne vienmēr saka pareizi. Bet Dievs runā uz cilvēkiem, uz viņu sirdi, arī uz to cilvēku sirdīm, kuros mājos sātans. Un viņiem ir sirdsapziņa, bet tajā brīdi, kad pieņem Jēzu kā savu Glābēju, tu tiec izglābts. Velns aiziet no tava gara un tur nāk Svētais Gars, un tu sāc pareizi dzirdēt.

Laba sirdsapziņa. Pavils ir nodzīvojis pēc vislabākās sirdsapziņas. Tā ir Pāvila panākumu atslēga. Draugi, panākumu atslēga ir dzīvot pēc labas sirdsapziņas.

„(..) mana sirdsapziņa mani nenosoda ne par vienu no mana mūža dienām!” (Ījaba 27:6)

Sirdsapziņa nosoda, ja tu rīkojies nepareizi. Katram kristietim, kurā mājo Svētais Gars, sirdsapziņa saka priekšā. Ja tu izdari, ko nepareizu, kas nav Dievam patīkams, viņa tev to pasaka. Arī tad, ja tu nesaproti, viņa saka tev priekšā. To var sadzirdēt, iekšēji sajust, bet tā ir ļoti smalka lieta, ko var arī pārprast. Es saku, arī es šodien neesmu pilnībā iemācījies atšķirt, kur runā Dievs un kur runā kāds cits – kur tā vienkārši ir mana miesa. Bet reizēm es skaidri zinu, ka Tas ir Dievs.

Tātad sirdsapziņa var nosodīt. Dāvids, Dieva vīrs, bija sagrēkojis – viņš bija pārkāpis laulību ar Batsebu. Un zini, ko viņš raksta?

„Tiešām, es atzīstu savus pārkāpumus, un mani grēki ir vienmēr manu acu priekšā!; Redzi, vainas apziņā es esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ir ieņēmusi.” (Psalms 51:5;7)

Tajā brīdī, kad Dāvids sagrēkoja, viņa sirdsapziņa viņu nosodīja. Draugs, kad tu sagrēko, sirdsapziņa, uz kuru runā Svētais Gars, kurš ir apbēdināts, saka to tavam garam un arī tu esi apbēdināts. Tu to jūti.

Dievkalpojuma sākumā mēs dzirdējām liecību par to, kā kāds vīrietis no draudzes centās atmest smēķēšanu. Un viņš to centās izdarīt katru dienu. Bija tā, ka katru reizi, kad viņš atkal pēc tam, kad bija apsolījis, ka vairs nesmēķēs, tomēr paņēma cigareti, iekšēji jutās slikti. Sirdsapziņa nosodīja, ka viņš atkal un atkal to tomēr izdarīja. Ja tu atmet smēķēšanu divus gadus, tad nepārtraukti sirdsapziņa tevi nosoda. Un ikvienam jaunpiedzimušam kristietim, paldies Dievam, ir tīra sirdsapziņa, jo tev ir Svētais Gars, kas tevi baksta, kur ir pareizi un kur nav. Tu esi Dieva vadīts. Nesasapņojies, jo vēlāk stāstīšu par to, kā tas notiek. Nedomā, ka viss, ko tu tagad jūti, ir pareizi. Nemaz nedomā tā! Tas nav tā, kā tagad tu domā.

Ir arī jādomā ar galvu, ka mūsu sirds prāts ir savienots ar mūsu miesas prātu un viss, ko mēs iekšēji sajūtam, ir jāpārbauda caur Dieva vārdu. Svētā Gara vadība, pirmkārt, ir caur Dieva vārdu. Bet pie tā mēs vēl nonāksim.

Dāvids saka, ka mamma jau ir piedzemdējusi viņu vainas apziņā. Viņš jau piedzima vainas apziņā, ar netīru sirdsapziņu. Un ko viņš pats teica? Šīs sievietes dēļ viņš nogalināja savu draugu. Vispār jau viņš izdarīja baigo cūcību. Bet Dāvids atzina savus pārkāpumus – viņš izsūdzēja savus grēkus. Sirdsapziņa viņu nosodīja un ko viņš darīja? Vai viņš apspieda savu sirdsapziņu, aizgāja piedzerties, paņēma vēl kādu mīļāko, kamēr sirdsapziņa vairs nerunās? Vai viņš nogalināja savu sirdsapziņu, lai tā klusētu? Nē!

Vai jūs zināt, kāpēc cilvēki dzer? Jo viņu sirdsapziņā nav miera. Viņu dzīves ir sabojātas un nedomā, vai viņš ir bagāts, vai kāda zvaigzne, vai miljonārs, un ka sirdsapziņa uz viņu nerunā. Tur nav Svētā Gara, bet Dievs ir radījis un savus likumus rakstījis mūsu sirdī. Arī pagāniem runā sirdsapziņa, bet tā ir sabojāta un ir ļoti grūti izšķirt, kas ir kas. Sirdsapziņa runā! Un tur ir tāds tukšums, iekšējas mokas un izbailes, jo mokas un izbailes ir ikvienam, kas dara ļaunu. Iekšējas mokas un izbailes ir iekšējs tukšums. To nevar aizpildīt ar neko. Un to sirdsapziņu cilvēks mēģina nomākt. Lai nejustos slikti, viņš dzer jeb regulāri pārkāpj laulību jeb vienkārši skatās TV seriālus vienu pēc otra. Čipši, kafija, seriāls, kuņģa čūla, zārks.

Lūk, kur noved sirdsapziņa, kuru neņemam vērā. Man patika teiciens, ko dzirdēju: „Tu domā, ka man nav jūtu?” Arī sirdsapziņu, sirdsprātu tu kaut kā sadzirdēsi, sajutīsi. Dāvids atzina savus pārkāpumus. Tātad, ja sirdsapziņa tev norāda, nosoda, tad ir jāizsūdz savi grēki un jāatzīst tie. Bet, lai nav tā, līdz nākamai reizei.

Es draudzē mācu, ka ikvienam ir nepieciešamas personīgas lūgšanas. Mēs praktizējam personīgas attiecības ar Dievu katrs individuāli. Līderu skolā mēs mācījāmies kādu veidu, kā lūgt Dievu, pēc tempļa parauga. Kad esam izgājuši cauri dedzināmajam altārim, esam pateikušies par Kristus upuri un visu, ko mums dod Kristus upuris, tad mēs ejam pie mazgājamā trauka, kur Vecās Derības laikā priesteri mazgājās, lai šķīstītos, bet mēs šajā vietā izsūdzam grēkus lūgšanu kambarī. Ieklausies, kad tevi nosoda sirdsapziņa un atzīsti un nožēlo grēkus! Tev nebūs jādzīvo vainas apziņā, jo ir svarīgi atzīt grēkus, nevis nocietināt savu sirdi kā faraonam.

Nocietināt sirdi nozīmē neatzīt savas kļūdas. Ir ļoti svarīgi atzīt savas vainas. Man patīk un man ir ļoti viegli runāt ar cilvēkiem, kuri ir vienkārši, atklāti un kuri uzreiz pasaka: „es izdarīju to un to”. Cilvēks brīvi un atklāti man par to pasaka, nevis slēpj un staigā „skābs”. Tāds cilvēks nerunā, neatzīst, bet izdomā dažādus attaisnojumus.

Viena no mūsu draudzes māsām satika kādu „teroristu”, tas ir cilvēks, kurš ir sacēlies pret draudzi, runā sliktu un aprunā. Šis „terorists” teica: „Es jau daudz domāju par to, kā tas būs, kad mēs satiksimies”. Jau ir pagājuši gandrīz divi gadi, bet šis cilvēks vēl nav sapratis neko. Šis cilvēks teica mūsu draudzes māsai: „Gan jau Dievs atklās, kā bija pareizi vai nepareizi”. Visu dzīvi un savu kalpošanu šis cilvēks ir salaidis postā, un vēl viņam Dievs nav atklājis. Acīmredzami šim cilvēkam bija grēki un viņš tik un tā neatzīst tos. Ļoti grūti ir ar šiem cilvēkiem gan Dievam, gan mums pašiem.

Ir tāds teiciens, kāds neticīgais jautā ticīgajam: „Vai Dievs var radīt tādu akmeni, kuru pats nevar pacelt?” Ticīgais atbildēja: „Jā var, tas akmens esi tu!” Lai sirdsapziņa būtu tīra, mums ir jāatzīst tas, ko tā saka.

„Savā ticībā un labā sirdsapziņā, ko daži ir atmetuši, un tā viņu ticības laiva ir sadragāta.” (1.Timotejam 1:19)

Ticība var nomirt un tava ticības dzīve var tikt sadragāta, ja tu atmet labu sirdsapziņu, ja tu pārstāj rūpēties par to, lai tā ir tīra, tas notiek, kad tu pārstāj tajā ieklausīties, bet sāc ignorēt sirdsapziņas balsi.

Kā rūpēties par sirdsapziņu? Ir jāatzīst to, ko Svētais Gars norāda tavai sirdsapziņai, ir jāatzīst savi grēki un pamats ir Rakstu vietā:

„Tāpēc es arī cenšos vienmēr paturēt skaidru sirdsapziņu Dieva un cilvēku priekšā.” (Apustuļu darbi 24:16)

14. pantā ir paskaidrots:

„Bet es tev atzīstos, ka es kalpoju savu tēvu Dievam pēc tās mācības, ko viņi sauc par maldu mācību, ticēdams visam, kas saskan ar bauslību un kas rakstīts praviešos.” (Apustuļu darbi 24:14)

Ja tu gribi rūpēties par savu sirdsapziņu, lai tā runā un lai tu varētu to dzirdēt, tev katru dienu ir jālasa Bībele, jālūdz Dievs, regulāri jāapmeklē draudze un mājas grupiņa, ir jāstāsta cilvēkiem par Dievu. Bez skaidras mācības nav pareizi atregulēta sirdsapziņa un tu nedzīvosi pareizi. Tās svētības, kuras tev Dievs būs paredzējis, ies tev gar degunu.

Pirmais iemesls, kāpēc Jēzus atnāca, ir izglābt mūs no elles un pārvietot debesīs mūžīgā dzīvībā kopā ar Viņu.

„Es runāju patiesību Kristū, es nemeloju, arī mana sirdsapziņa to apliecina Svētajā Garā.” (Romiešiem 9:1)

Pāvils zina, ka viņš runā taisnību un viņa sirdsapziņa viņu nenosoda. Un vēl šī Rakstu vieta paskaidro, ka Svētais Gars ir mūsu garā un viņi runā, komunicē savā starpā. Sirdsapziņa apliecina, ka tu dzirdi to, ko Svētais Gars pasaka, ka viss ir pareizi. Sirdsapziņa Svētajā Garā apliecina, ka es nemeloju.

Kā pareizi izšķirt Dieva balsi, kas runā sirdsapziņā? Pirmkārt, ir Dieva vārds, tu dzīvo tā, kā māca mācība. Kad tev ir jāizlemj, kā rīkoties, pirmkārt, tev jāskatās, ko saka Dieva vārds. Bībele skaidri saka, ka iesākumā bijā vārds, Dievs teica un viss radās. Visās dzīves situācijās ir jārīkojas tā, kā māca Dieva vārds. Mēs kā kristieši esam ik dienas tādās situācijās, kur Dieva vārds saka „Jā”, bet ir jāizvēlas starp vairākiem variantiem un uz visiem Dieva vārds saka: „Jā”. Kuru izvēlēties? Ir jāuzraksta uz papīra visi plusi un mīnusi, par un pret.

Piemēram, es nomainīju automašīnu. Lai to izdarītu, vispirms ir konsultācija ar Dievu. Ja ir akcepts no Dieva, tad nākamais jautājums ir – kuru? Es zinu ko man vajag, kādu man vajag, es rakstu uz papīra gadu, izcelsmi, noskrējienu, visus mazākos sīkumus un otrai tāpat, un pēc tam salīdzinu un izlemju, ka labāka ir šī.

Bet ja tu saraksti visus plusus un mīnusus, un abi ir labi, ko tad? Lūk, tad paklausi savu sirds balsi. Lūk, kā atšķirt Dieva balsi, kas runā sirdsapziņā, pēc tam apsverot ar prātu. Dievs mums iedeva smadzenes, lai mēs domātu ar savu prātu, nevis tikai ar sirds prātu.

Vai tu vienmēr ļoti labi dzirdi, ko iekšēji tev saka balss? Ir cilvēki, kuri apgalvo, ka viņi nepārtraukti dzird no Dieva. Bet pēc viņu dzīvēm var redzēt, kā viņi dzird. „Svētais Gars teica to, Dievs teica to, sirds teica to!” Visa pasaule tā runā – sirds balss, sirds balss, sirds balss. Es brīnos, ka tikko pieņēma likumu, ka Bāriņtiesām ir iedotas papildus pilnvaras. Jau tagad var jebkuru bērnu izņemt no ģimenes faktiski bez pamata. Bet deputāti pielika vēl klāt punktu par ekonomisko vardarbību ģimenē. Ja tu neiedevi bērnam kabatas naudu, par to var izņemt bērnu no tavas ģimenes. Bāriņtiesas darbinieks jau uz aizdomu pamata var izņemt bērnu no ģimenes. Mani nošokēja tas, ka visi deputāti vienbalsīgi nobalsoja „par”. Cik viņi gudri! Interesanti, vai viņiem pašiem ir bērni?

Dievs svētī Latviju un Dievs svēti valdību, visus, kuri lemj un strādā valsts labā, bet es nesvētīju bezdievību.

Un nedomā, ka tu vienmēr visu ļoti perfekti dzirdēsi, tu kļūdīsies. Pēc pieredzes zinu, kad pats esmu sajaucis Svētā Gara balsi ar savu balsi, iegribu. Ja tev kaut ko ļoti gribas, tad tu centies dabūt akceptu jebkādā veidā. Tu esi saskaņojis visu ar Dieva vārdu, visus „par” un „pret” esi uzrakstījis, un ieklausies sirds balsī. Atceries, ja tas, ko tu iekšēji dzirdi, nesaskan ar Dieva vārdu, tā nav Dieva balss. Taču, ja apstākļi „par” un „pret” nesaskan, tomēr var būt, ka Dieva balss saka pareizāk, nekā visi apstākļi. Bet augstāk par Dieva vārdu nav nekas, tas ir pāri visam. Ja viss saskan ar Dieva vārdu un tu nepārprotami zini, ka tā ir Dieva balss, tava sirdsapziņa runā, bet apstākļi ir pret, tad dari tā, kā saka tava iekšējā balss. Ne vienmēr apstākļi būs noteicošie, taču tie ir jāizvērtē.

Neviens cilvēks draudzē, kurš ir ieraudzījis otru, grib precēties un saka, ka viņš viņu mīl, nesaka patiesību. Nevar mīlēt otru cilvēku no pirmā acu skatiena, tas nav iespējams. Mīlēt cilvēku var tikai laulībā. Viss pārējais ir tikai tava miesa, seksuālas kārības.

„Cik daudz vairāk Kristus asinis, kas mūžīgā Gara spēkā pats Sevi ir bezvainīgu upurējis Dievam, šķīstīs mūsu sirdsapziņu no nedzīviem darbiem kalpošanai dzīvajam Dievam.” (Ebrejiem 9:14)

Cilvēkam, kurš nepazīst Dievu, sirdsapziņa ir netīra, tur nemājo Dieva Gars, tur mājo kāds cits. Bet tajā brīdī, kad tu pieņem Jēzu kā savu Glābēju, tava sirdsapziņa kļūst tīra kā kristāls, un viss, ko tā runā, tā runā pareizi, jo tā ir kopā ar Svēto Garu. Atliek tikai izšķirt un sadzirdēt, tas nav viegli, tomēr iespējams. Un ir situācijas, kad mums ir jāpaļaujas tikai uz šo iekšējo balsi.

„Jo ar to viņi pierāda, ka bauslība ierakstīta viņu sirdīs. To pašu apliecina viņu sirdsapziņa un viņu domu spriedumi, kas cits citu vai nu apsūdz, vai attaisno.” (Romiešiem 2:15)

Katram neticīgam cilvēkam Dieva likumi jau ir sirdī, un ikreiz, kad viņš pārkāpj Dieva likumus, sirdsapziņa viņu nosoda. Parasti viņš savu sirdsapziņu neklausa, cenšas to apslāpēt, līdz pārstāj to dzirdēt pavisam.

Es ļoti labi atceros bērnībā tās reizes, kad meloju mammai. Viņa man teica: „Spēlēties vari tikai pagalmā, tā, lai es tevi redzu”. Bet esmu ezerā ar puikām, laužu niedres, ar lokiem šauju bultas, tad atnāku mājās nobridies pa brikšņiem un mamma jautā: „Kur tu biji”? „Ai, tepat, mājas galā, kur logu nav”, es atbildēju. Un pašam iekšā sirdsapziņa runā: „Tu meloji mammai!” Jo tas ir Dieva likums – tev nebūs nepatiesu liecību dot, tev nebūs melot! Kad pirmo reizi pamēģināju alkoholu, manī runāja sirdsapziņa – nedzer šņabi, nebūs labi! Kad es pirmo reizi pamēģināju narkotikas, sirdsapziņa runāja vēl vairāk, līdz pat tam brīdim, kad nācu pie Dieva. Es neatceros tādu brīdi, ka man nebūtu runājusi sirdsapziņa. Un bija arī citas balsis, miesas balss, velna balss, kas mājoja manā sirdī, ļaunie gari, kuri bija manī. Tie teica: „Nekas ļauns nenotiks, tu taču tikai vienu reizi pamēģināsi!”

„Jo pārdevējs neatdabūs pārdoto, lai vai cik ilgi viņš dzīvotu: Mana bardzības kvēle pret viņu lepnību un greznību nemitēsies. Neviens, kas dzīvo savā noziedzībā, neturēs savu dzīvību droši savās rokās.” (Ecēhiēla grāmata 7:13)

Cilvēki dzīvo vainas apziņā, jo Dieva likumi, kas ir viņu sirdī, viņus nosoda. Visas jaunās mācības tagad cenšas iznīdēt sirdsapziņas balsi, lai tā pēc iespējas mazāk nosodītu cilvēkus. „Bērnu masturbācija un homoseksuālisms, viss ir normāli”, viņi apgalvo. Bet es esmu runājis ar homoseksuāliem cilvēkiem, kuri ir pieņēmuši šīs mācības, un viņi ir ļoti nelaimīgi. Mums draudzē pat ir nākuši pēc palīdzības,  tomēr nevar viņiem palīdzēt, ja paši to negrib. Šis cilvēks ir nelaimīgs, viņu dzīvē viss ir sabojāts tik tālu, ka viņu iekšējā pasaule ir viens liels murgs.

Kad es biju jau liels puika, narkomāns un dzērājs, jau padomju armijā nodienējis, es nodarbojos ar parapsiholoģiju. Ņēmu viņu grāmatas, tā pati maģija vien ir, bet man iekšēji bija sajūta, balss, kas teica: „Nedari to!”

Es atceros, kā sēžu savā istabā apdullinājies, pēkšņi kāds ienāk baltā tērpā, un es skaidri zināju, ka tas ir vai nu Dievs, vai eņģelis. Viņš ienāk, nostājas man blakus un sāk teikt: „Ja tu tā turpināsi, tev draud cietums!” Un pēc tam pēkšņi no otras puses tuvojas melns radījums, un es tiešām redzēju, ka viņam bija sarkanas acis, cilindrs galvā, uzvalks un kazas kāja apakšā. Un ātrā balsī viņš man teica: „Neklausi to veco!” Es uz viņiem skatījos, uz vienu, tad uz otru un iekšēji jau nolēmu – es turpināšu dzīvot tā, kā līdz šim, un jau pēc neilga laika es biju cietumā. Dievs runā arī uz pagāniem, un Dievs uz mani jau tad runāja.

Reiz es ar savu mammu biju Doma baznīcā, es biju mazs puika, un es ieraudzīju pie krusta sisto Jēzu Kristu. Es mammai prasīju, kas Tas tāds ir, un viņa man neko nepaskaidroja, bet jau tad mana sirdsapziņa runāja, ka man ir vajadzīgs Jēzus Kristus.

Un kad pusaudžu gados sporta nometnē nonācām slimnīcā, tur blakus bija luterāņu baznīca un es intereses pēc aizgāju uz turieni. Tur bija dievkalpojums, iznāca sirms kungs, mācītājs, un viņš sāka runāt. Es nesapratu neko, ko viņš runā, bet es vēl šodien atceros, cik labi man tur bija, tajā brīdī man bija tik labi, un es zināju, ka Tas ir Dievs, kas runā manā sirdī. Ar prātu es nesapratu, jo skolā mācīja, ka iet baznīcā ir slikti, mums bija ateistu pulciņš.

Nākamā reize bija tad, kad mani stiprā dzērumā aizveda uz Straupes slimnīcu. Arī tur bija balta baznīciņa, un man tā gribējās, lai mainās mana dzīve. Ieejot baznīcā, Dievs runāja uz mani, ar prātu es nesapratu, bet iekšējā sirds balsī derēja ieklausīties. Tur es neieklausījos, tur es turpināju ciest. Narkotikas, alkohols, cietumi. Un, kad es biju cietumā, mūs apciemoja Riks Renners un citi evaņģēlisti. Es gāju uz sapulcēm, un man interesēja, mani iekšēji tur vilka. Riks Renners atbrauca un dalīja pārtiku, bet ne pēc pārtikas es gāju, es gribēju dzirdēt. Es ļoti labi atceros, kā viņš runāja par katakombām, man nebija viss tā īsti saprotams, bet sirdī runāja Dievs. Viņš aicināja iznākt priekšā tos, kuri grib pieņemt Jēzu kā savu Glābēju, un vairāki cietumnieki, nekaunoties no pārējiem, izgāja priekšā un lūdza grēku nožēlas lūgšanu. Es sēdēju toreiz zālē un iekšēji jutu, kā manī runā: „Ej priekšā!” Bet tad nodomāju – kā es izskatīšos, ko par mani padomās, un es neaizgāju. Bet toreiz sirdsapziņas balss stipri runāja, un derēja tajā ieklausīties.

Viens no cietumniekiem, kurš bija kļuvis ticīgs, iedeva man uz vienu dienu savu Bībeli. Es to lasīju, bet neko nesapratu, iekšējā balss teica, ka man to vajag, es atšķīru un lasīju, bet neko nesapratu.

Mums ir jāmācās saprast. Ja es būtu sapratis toreiz! Bet pienāca reize, kad es kārtējo reizi cietumā atvēru Jauno Derību. Tas, ko es tur izlasīju, mani trāpīja! „Ikvienu koku, kas nenes labus augļus, tas top nocirsts un iemests ugunī, ikvienam kokam, kas nenes augļus jau cirvis pie saknēm ir pielikts!” Un es sāku saprast, tas laikam par mani! Lūk, kur sākās mans atgriešanās ceļš. Dievs runā uz sirdi.

Bez Dieva vārda mums neiztikt. Arī mēs savā kristīgajā dzīvē pieļaujam kļūdas, un negribam tās labot, bet Dievs runā sirdī, sirdsapziņa neklusē.