Velta jau kopš bērnības domāja, ka vienīgais veids, 
kā izvairīties no aizvainojumiem, ir parādīt savu pārākumu un nolikt pie vietas ikvienu, kurš uzdrīkstas viņu aizskart, tomēr, lai arī viņa patiešām iemantoja autoritāti un spēja pāridarītājam atmaksāt desmitkārtīgi, klusībā Velta par to ļoti pārdzīvoja un pat raudāja, jo ļoti nožēloja savu rīcību. Daudzu gadu garumā Veltas sirdī bija krājies ļaunums, atriebības domas un nepiedošana, kas neļāva sievietei dzīvot pilnvērtīgu un laimīgu dzīvi, taču viss mainījās tad, kad viņa iepazina Dievu un ienāca draudzē „Kristus Pasaulei”.
„Ģimenē mēs bijām trīs bērni, un katram no mums bija savs raksturs, tadēļ nereti radās dažādi strīdi un cīņas par to, kuram ir taisnība, un vecāki šajās nesaskaņās neiejaucās. Jau no mazotnes sapratu, ka bērni mēdz būt nežēlīgi un ka vienīgais veids, kā tikt pasargātai no viņu pāridarījumiem, ir iet pretuzbrukumā ar vēl lielāku spēku. Pusaudžu gados es aizvien vairāk ievēroju to, cik nejauki izturas mani vienaudži un ka viss notiek pēc principa „vai nu tu, vai tevi”, tādēļ kļuvu skarba un nolēmu neļaut nevienam kāpt uz galvas. Cilvēki, kuri mani aizvainoja, piedzīvoja daudz reiz lielāku atmaksu, jo es uzskatīju, ja tiek nodarīts pāri, tad ir jāatriebjas, jānoliek pie vietas un jāizdara pretī vēl vairāk, lai atkārtoti neuzdrošinās aizvainot. Bieži vien es zināju, kuras ir „mana pretinieka” vājās vietas, tādēļ ar saviem vārdiem nereti ļoti sāpināju un nodarīju pāri. Viss turpinājās arī tad, kad sāku studēt augstskolā. Manī valdīja liels ļaunums un atriebības domas, kā arī nepiedošana tiem, kuri, kā es uzskatīju, bija mani aizvainojuši. Varēju viņus pilnībā ignorēt un izslēgt no savas dzīves, dažkārt, nejauši satiekot, pat demonstratīvi pagriezu muguru. Nepiedošana cilvēkiem, kurus uzskatīju par saviem ienaidniekiem, bija mans lēmums, kā arī atvainošanās tiem, kuriem nodarīju pāri es, tolaik bija zem mana goda. Apzināta cilvēku aizvainošana un pārākuma sajūta, ko no tā guvu, bija kā mūris, lai pasargātu pati sevi, tomēr manai rīcībai bija arī otra puse, par kuru neviens nezināja.
Jau kopš bērnības dažreiz apmeklēju svētdienas skolu, kurā iemācījos tēvreizi. Tā man šķita tik svarīga, ka skaitīju to ik vakaru pirms gulētiešanas. Lai arī neviens man nebija mācījis lūgt Dievu, es to darīju katru dienu, kā arī biju lasījusi Bībeli, tādēļ zināju, ka tas, kā rīkojos, nav pareizi. Es sapratu, ka nogalinu cilvēkus ar saviem vārdiem, un iekšēji par to ļoti pārdzīvoju. Bieži vien vientulībā raudāju, jo man bija ļoti žēl par izdarīto. Lai arī gribēju mainīt savu uzvedību, pati saviem spēkiem es to nespēju, taču es izmainīju ko citu – zinot, ka, nepiedodot citiem, Dievs nevar piedot man, es no tēvreizes izņēmu teikumu „piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem”, un turpināju to skaitīt bez šī panta.
Pēc vairākiem gadiem tiku uzaicināta uz draudzes „Kristus Pasaulei” mājas grupiņu, kurā man ļoti patika. Nedaudz vēlāk sāku apmeklēt arī dievkalpojumus, kuros uzzināju, cik svarīgi ir veidot pareizas attiecības ar Dievu, katru dienu lūdzot un lasot Bībeli, jo tikai caur to dzīvē iespējamas reālas pārmaiņas. Zinot, ka Jēzus nomira pie krusta, lai es saņemtu piedošanu par saviem grēkiem, nolēmu īstenot iepriekš no tēvreizes izņemto pantu un piedot ikvienam, uz kuru biju turējusi ļaunu prātu. Lai arī tas nebija viegli un prasīja laiku, Dieva spēkā es atbrīvojos no nepiedošanas, kura bija krājusies manā sirdī kā rūgtums, un sakārtoju attiecības ar šiem cilvēkiem. Tas man sniedza neaprakstāmu brīvību!
Tāpat es sapratu, ka vairs nevaru turpināt izturēties tā, kā biju to darījusi līdz šim, jo Bībele māca mīlēt arī savus ienaidniekus. Es pārstāju pret cilvēkiem izturēties skarbi un atriebīgi, tomēr vēl ilgu laiku cīnījos ar domām un vēlmi kādam darīt pāri. Zināju, ka Dievs nevēlas, lai tā rīkojos, tādēļ lūdzu, lai Viņš dod man spēku mainīties. Pēc neilga laika pamanīju, ka situācijās, kurās kādreiz būtu reaģējusi asi, vēlēšanās atbildēt ar riebeklībām bija zudusi! Dievs izņēma no manas sirds ļaunumu un vēlmi atriebties, tā vietā sniedzot Savu mīlestību, spēju savaldīties un rīkoties pareizi, nenodarot nevienam pāri. Ja kādu reizi neapzināti pasaku vai izdaru ko otram ko nepatīkamu, es to uzreiz nožēloju, un man vairs nav grūtības lūgt piedošanu un uzreiz izlīdzināt attiecības. Šobrīd manā sirdī vairs nav vietas ļaunumam, dusmām un atriebībai. Es ar mīlestību un iecietību pret cilvēkiem vadu savu mājas grupiņu, kurā nereti nākas saskarties ar dažādām nepatīkamām situācijām, taču tās manī vairs nespēj izraisīt agrāko negatīvo reakciju. Tagad es jūtos brīva, mierīga un laimīga, jo zinu, ka izturos pret cilvēkiem tā, kā Dievs vēlas, un man nav jāmokas ar nožēlu par izdarīto. Manā dzīvē vairs nevalda nepārtraukti konflikti un nesaskaņas, to vietā esmu iemantojusi daudzas labas un sakārtotas attiecības. Šis ir manas dzīves labākais laiks!”
Veltas Kalniņas liecību pierakstīja Monta Gulbe
