Sistēmiskā inovācija

Tēma šodien ir “Sistēmiskā inovācija”. Kad es pabeigšu savu sakāmo, tu sapratīsi, kas tas ir, un kas tas ir tieši mūsu kontekstā. Inovācija ir sistēmā ieviestas jaunas lietas, to var nosaukt arī kā pievienotā vērtība. Sistēmiskā inovācija ir konkrētu cilvēku pievienotā vērtība konkrētā sistēmā. Tas, ko es saku, der absolūti visam, bet es runāšu par pašu svarīgāko, par pievienoto vērtību garīgās lietās draudzē. Kad Jēzus iegāja templī un sāka izdzīt ārā naudas mijējus un pārdevējus, tad mācekļi savilka kopā paralēles un atcerējās, ka tas par Viņu ir rakstīts, cik dedzīgi Viņš iestājās par Dieva namu – “karstums Tava nama dēļ Mani aprij”.

Tur Viņš atrada Templī vēršu, aitu un baložu pārdevējus un naudas mijējus sēžam. Un, iztaisījis pātagu no auklām, Viņš visus izdzina no Tempļa, aitas un vēršus, un izkaisīja mijējiem naudu un apgāza galdus, un baložu pārdevējiem Viņš sacīja: “Nesiet to projām! Nepadarait Mana Tēva namu par tirgus namu!” Tad Viņa mācekļi pieminēja, ka ir rakstīts: karstums Tava nama dēļ Mani aprij. (Jāņa evaņģēlijs 2:14-17)

Pēteris saka:

Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu. (1. Pētera vēstule 2:5)

Jaunās Derības kontekstā ne no ķieģeļiem vai akmeņiem mūrēts nams, bet tas tiek salīdzināts ar pašu cilvēku, pirmkārt, tas ir cilvēks, kurš ceļ pats no sevis garīgu namu Dievam, kur Viņš un Viņa vārds var mājot, un, otrkārt, viņš ceļ draudzi no dzīviem akmeņiem. Jaunās Derības draudze, dzīvie akmeņi, nams. Gan tavā organismā, gan arī draudzē, vispār visur ir sistēma, tā ir vai nav tev izprotama, tā tāpat tur ir. Tevī, tavā organismā, smadzenēs ir tādas sistēmas, par kurām tu pat nenojaut, un es domāju, ka nekad, kamēr šī zeme pastāvēs, neviens zinātnieks tā arī pilnībā neizpētīs, kā Dievs ir radījis un iekārtojis visas cilvēka sistēmas. Pamatā cilvēks kaut ko saprot, kas palīdz arī sevi izprast. Arī garīgajās lietās ir sava sistēma. Draudzē ir sava sistēma, Latvijā un visur ir sistēmas. Bet ir svarīgas inovācijas gan tavā organismā, gan tavā garīgajā: garā, sirdī, svarīga ir pievienotā vērtība. Vēl šī sprediķa nosaukumus varētu būt: “Kurš patiesībā uzcēla Dievam namu?” Ir dažādi raidījumi, National Geographic, Discovery Channel, kur viņi stāsta vienu un to pašu, kurš tad ir uzcēlis Ēģiptes piramīdas, vieni saka, ka marsieši, citi saka kaut ko citu. Atlantīdas meklējumos joprojām ir cilvēki un viņi nevar kaut ko izskaidrot, kā tajā laikā varēja būt tādas tehnoloģijas, kā tas tika uzcelts, un tad nu maļ vienu un to pašu. Jau tādā senā laikā ir bijušas pieejamas daudz tehnoloģiju, kas liek uzdot daudz jautājumu. Tāpat var uzdot jautājumu, kurš patiesībā uzcēla Israēla templi? Izejot no šī jautājuma, padomāsim katrs par sevi, par draudzi, par savu valsti, vispārīgi par kristietību, garīgumu, mūžīgām vērtībām, par mūžību, jo ir ceļš uz mūžīgo dzīvību – tās ir mūžīgās reālijas.

[..] un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! (Jāņa evaņģēlijs 11:26)

Kurš patiesībā uzcēla Dievam namu? Mēs visi labi zinām, ka Salamans to uzcēla, miera ķēniņš. Salamana laikā tas bija Israēla uzplaukumu laiks. Nekad nekas tamlīdzīgs vairs Israēlā neatkārtojās. Sudrabs bija tādā vērtībā kā akmens, tas tajā laikā Israēlā nebija nekas, tā bija impērija, viņi bija pakļāvuši visus savus ienaidniekus. Tā laika Austrumu puse bija israēliešu ja ne pilnīgā kontrolē, tad visi ar viņiem rēķinājās. Tur bija miers un labklājība, un centrā bija templis, kura centrā bija Dieva vārds, Dieva pielūgsme, kas tika kultivēta, praktizēta visā Israēlā, un tas, ka cilvēki pielūdza Dievu, kurš radījis Debesis un zemi, pildīja derību, ko Dievs ar viņiem bija slēdzis, tas arī garantēja, ka Israēls tika svētīts. Templis bija centrālā vieta, un kurš tad to uzcēla? Salamans, kurš baudīja slavu? Arī šodien cilvēki skumst pēc PSRS, pēc Ulmaņa laikiem, bet, kas bijis, ir pagājis, tur nav ko skumt, ir cits laiks, ir jādomā par šodienu. Bet tos laikus, es domāju, ka ebreju tauta noteikti atceras, viņi paši tur nav bijuši, bet par to domā, par laikiem, ka reiz viņu tauta bija šāda un Dievs bija centrā – un kurš patiesībā to uzcēla? Te arī būs par pievienoto vērtību, par sistēmisko inovāciju.

Svētceļnieku dziesma. Piemini, ak, Kungs, Dāvidu un visas viņa ciešanas, viņu, kas zvērēja Tam Kungam un solījās Jēkaba varenajam: “Tiešām, es neiešu savas telts mītnē, es nekāpšu savas gultas cisās, es neatvēlēšu savām acīm miegu un neļaušu snaust saviem acu plakstiem, līdz kamēr nebūšu atradis vietu Tam Kungam, mājokli Jēkaba varenajam!” (Psalms 132:1-5)

Kad lasi Bībeli, tu nevari to tā vienkārši lasīt, ir kaut nedaudz jāsaprot konteksts, un ko kopumā izsaka šis psalms, nevis tikai viena rakstvieta. Ķēniņš Dāvids, kurš rūpējās, lai viss Israēls ir vienots ap Israēla Dievu, ap to Dievu, kurš ir radījis debesis un zemi. Viņš par to rūpējās, tas bija viņa sirdī, viņš mīlēja Dievu. Šī psalma kontekstā ir uzsvērts, ka ne Salamans patiesībā uzcēla templi, bet Dāvids. Šis jautājums, kurš uzcēla Dievam namu, ir ļoti svarīgs kontekstā arī ar šodienas tēmu, tu padomāsi par sevi, par mājas grupiņām, par draudzi kopumā, kopumā par Latviju, par vispārējām tendencēm, šodien galvenokārt ieskaties sevī. Tātad, patiesībā ne Salamans, bet Dāvids ir tas, kurš uzcēla Dievam namu.

Tas Kungs ir devis Dāvidam patiesu zvērestu, no tā Viņš neatkāpsies: “No tavas miesas augļiem vienu Es celšu uz tava troņa. Ja tavi dēli turēs Manu derību un Manas liecības, ko Es tiem mācīšu, tad arī viņu dēli sēdēs mūžīgi uz tava troņa!” (Psalms 132:11-12)

Ja turēs derību – Dievs apsola, ka dēls Salamans, kurš sauksies miera ķēniņš, kurš atnesīs mieru, ka viņš būs tas, kurš uzcels templi. Es nezinu tos iemeslus, kā viņi izprata visu to procesu, bet Dāvids pats necēla, tas it kā bija Dieva aizliegums, jo viņš bija izlējis asinis, nezinu, vai tas tā ir, bet Bībelē kaut kas tāds ir rakstīts, un Viņš saka Salamanam, un arī šeit ir rakstīts:

Viņš uzcels Manam Vārdam namu, viņš būs Mans dēls, un Es būšu viņa Tēvs, un Es nostiprināšu viņa troni pār viņa ķēniņa valsti Israēlu mūžīgi! (1. Laiku grāmata 22:10)

Vai Salamans dzīvoja mūžīgi? Bet Dieva vārds saka: “Es nostiprināšu šo varu mūžīgi!” Arī psalmā bija rakstīts: “Ja viņi turēs Manu derību, Es mūžīgi nostiprināšu.” Vai Salamans dzīvoja mūžīgi? Nē. Tātad runa ir jau par tālākiem laikiem, par mesiāniskiem laikiem, par Jēzus nākšanu, no Dāvida cilts, Dāvida dēls. “Tavi dēli sēdēs mūžīgi uz troņa, ja viņi turēs derību!” Bet viens no viņiem tiešām mūžīgi sēž, ne Salamans, bet Jēzus Kristus, kurš ir tronī un valda. Salamans tikai īslaicīgi valdīja. Dāvids bija jau vecs kļuvis un pirms nāves nodeva visu Salamanam:

Tagad nu, mans dēls, Tas Kungs būs ar tevi, un ceru – tev labi izdosies, un tu uzcelsi Tam Kungam, savam Dievam, namu, kā Viņš par tevi ir sacījis! (1. Laiku grāmata 22:11)

Piefiksē, ka Dāvids saka – es ceru, ka tā būs. Salamans to izdarīja, viņš to uzcēla.

Ak, kaut Tas Kungs tev piešķirtu gudrību un izpratni, lai tu, kad Viņš tevi iecels pār Israēlu, turētu Tā Kunga, sava Dieva, bauslību! (1. Laiku grāmata 22:12)

Derība ar Dievu. Salamans ceļ Dievam namu, un centrālajā vietā ir derība, akmens plāksnes, ap kuru ir visa Dieva pielūgsme. “Ja tu turēsi to, ko pats cēli, tos noteikumus, to derību, kas patiesībā ir pati tempļa jēga.”

Kad Jēzus atnāca virs zemes, ko Viņš ieraudzīja templī, kad mācekļi brīnījās, “Wow, kādas ēkas, kāds nams!” Jēzus teica:

“Nāks dienas, kad no tā, ko jūs te redzat, ne akmens uz akmens nepaliks, ko nenopostīs.” (Lūkas evaņģēlijs 21:6)

Jēzus skaidri pateica:

Un Viņš mācīja un tiem sacīja: “Vai nav rakstīts: Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams visām tautām. – Bet jūs to esat padarījuši par slepkavu bedri.” (Marka evaņģēlijs 11:17)

Un Viņš sāka izdzīt no tempļa visus tos naudas mijējus un pārdevējus, jo templis jau vairs nekalpoja tām vajadzībām, kurām Dievs bija aicinājis Dāvidu un Salamanu to uzcelt. Templis jau kalpoja politiskām vajadzībām un citiem mērķiem, bet ne pašam pamatmērķim, tāpēc arī Jēzus teica, ka akmens uz akmens nepaliks. Šodien šī tēma ir ļoti garīga, spēj tikai iedziļināties, seko līdzi. Viņš saka: “Es ceru, ka tu turēsi derību, kad uzcelsi to namu, un tad tev labi veiksies, ja tu turēsi un darīsi likumus un tiesas, ko Tas Kungs Mozum ir pavēlējis. Tu celsi namu, kam es esmu sagatavojis materiālus, bet tev veiksies tikai tad, ja tu turēsi šo derību, ko Mozus ir slēdzis ar Dievu. Esi stiprs, drosmīgs, nebīsties, nebaiļojies.”

Tālāk ir saskaņā ar 132. psalmu:

No kurienes Salamanam bija viss šis sudrabs?

Un redzi, ar lielām pūlēm es esmu sakrājis Tā Kunga namam simts tūkstošus talentu zelta un tūkstoš reiz tūkstoš talentu sudraba, un varu un dzelzi bez svara, jo to ir ļoti daudz; tāpat arī kokus un akmeņus es esmu sakrājis, bet pie tiem tev vēl ir jāgādā klāt. Un redzi, ar lielām pūlēm es esmu sakrājis Tā Kunga namam simts tūkstošus talentu zelta un tūkstoš reiz tūkstoš talentu sudraba, un varu un dzelzi bez svara, jo to ir ļoti daudz; tāpat arī kokus un akmeņus es esmu sakrājis, bet pie tiem tev vēl ir jāgādā klāt. [..] (1. Laiku grāmata 22:14-16)

Tātad bija dzelzs tādā daudzumā, ka to vairs nerēķināja, acīmredzot, nevarēja vairs izteikt un sarēķināt, cik daudz tas viss bija sakrāts. Ko nozīmē piegādāt klāt pie tā, kas jau ir? Lūk, tā ir tā pievienotā vērtība. Vai Salamanam bija jāpaceļ līderi, vai Salamanam bija jāizaudzē un jānodibina sistēma visā valstī, vai viņam bija jānoorganizē visi šie tempļa dziedātāji, kalpotāji? Mēs zinām, ka lasām Dāvida psalmus, ne Salamana psalmus, kur ir runa par slavēšanu, kas ir iedibinājis visu slavēšanas kārtību, 12×12, tur ir visādas interesantas lietas, viņi slavēja uz maiņām. Dāvids teica, ka Salamana rīcībā ir liels skaits amatnieku, akmens un koka apstrādātāji, viņš nodeva viņus Salamana rīcībā. Zelta, sudraba, vara un dzelzs neskaitāms daudzums, ej un rīkojies!

Un Dāvids pavēlēja visiem Israēla vadoņiem palīdzēt viņa dēlam Salamanam. [..] (1. Laiku grāmata 22:17)

Vai saprati domu? Salamans saņēma visu gatavu – viss jau bija palaists, viss bija sakrāts, viss jau bija izdarīts, atlika tikai uzcelt, vadīt šos darbus, uzraudzīt to, lai šie darbi noritētu. Kurš patiesībā uzcēla namu? Tas ir Dāvids, un ne Salamans, kaut arī viņa vadībā tas reāli notika.

Un ķēniņš Salamans iemīlēja daudz svešzemju sievu – gan faraona meitu, gan moābietes, amonietes, edomietes, sidonietes, hetietes – no tautām, par kurām Tas Kungs bija sacījis Israēla bērniem: neejiet jūs pie viņiem, un arī tie lai neienāk pie jums, ka tie jūsu sirdis nenovērš un ka jūs nepieķeraties viņu dieviem. Tomēr Salamans viņām pieķērās ar mīlestību. Viņam bija septiņi simti sievu no augstākām aprindām un trīs simti blakussievu. Un viņa sievas locīja viņa sirdi. (1. Ķēniņu grāmata 11:1-3)

Tātad Salamans neturēja to derību, ko teica Dāvids, ko Dievs bija teicis un ko Dāvids atkārtoja Salamanam: “Ja tu turēsi derību ar To Kungu tā, kā tas Mozum pavēlēts ir.” Šeit pat nav runa par to, cik daudz bija sievu, kaut šeit ir minēts liels skaits, no tautām, par kurām Tas Kungs bija sacījis: “Neejiet pie viņām, lai tās nenāk pie jums!” Un kāds ir iemesls? Ka tie jūsu sirdis nenovērš, ka jūs nepieķeraties viņu dieviem. Tomēr Salamans viņām pieķērās ar mīlestību. Viņam gan liela mīlestība bijusi, tur rakstīts, ka bija simtiem sievu, tik liela mīlestība viņam bija. Viņam bija 700 sievu, jo te vēl minēts, ka no augstākām aprindām, kā politiķi, un 300 blakussievu. Nu tā arī būs. “Un viņa sievas locīja viņa sirdi.” Un liela daļa viņa sievu nebija izraēlietes, tās bija svešzemju sievietes. Viņa sirds nebija atradusi mieru pie Dieva, atšķirībā no tā, kā tas bija Dāvidam, kurš uzcēla Dievam namu. Ko darīja Salamans? Baudīja slavu, Israēls baudīja mieru, bet tikai uz īsu brīdi.

Un, Salamanam vecam kļūstot, viņa sirds īpaši pievērsās svešiem dieviem, jo viņa sirds nebija tā atradusi mieru pie Tā Kunga, sava Dieva, kā viņa tēva Dāvida sirds. Un Salamans sekoja sidoniešu dievietei Aštartei un pieķērās amoniešu riebīgajam elkam Milkomam. Un Salamans darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, un viņš nesekoja Tam Kungam tā kā viņa tēvs Dāvids. (1. Ķēniņu grāmata 11:4-6)

Tieši tas pats, par ko mēs lasām Laiku un Ķēniņu grāmatās par šiem pagānu ķēniņiem, kuri darīja to, kas ļauns Tā Kunga acīs. Salamans darīja to, kas ļauns Tā Kunga acīs. Un viņš nesekoja Tam Kungam, kā viņa tēvs Dāvids. Viņš izveidoja augstieņu svētnīcas, ne tikai templi uzcēla. Viņš uzcēla dažādas elku pielūgšanas vietas, katrai sievai savu, jo viņa sirds bija novērsusies no Israēla Dieva. Kas viņam par šo lietu bija norādīts? Lai neseko svešiem dieviem, viņš to neievēroja, rezultātā Tā Kunga vārds atklājās.

Toreiz Salamans izveidoja augstieņu svētnīcu moābiešu riebīgajam elkam Kamosam uz tā kalna, kas atrodas pretī Jeruzālemei, tāpat arī riebīgajam amoniešu elkam Moloham. Un to pašu Salamans iekārtoja visām svešām sievām, kādas vien kvēpināja vai arī upurēja kaujamos upurus saviem dieviem. Un Tas Kungs sadusmojās pret Salamanu, jo viņa sirds bija novērsusies no Tā Kunga, Israēla Dieva, kas divas reizes viņam bija atklājies un kas viņam par šo lietu bija norādījis, lai neseko svešiem dieviem. Bet viņš to neievēroja, ko Tas Kungs viņam bija pavēlējis. Un Tas Kungs sacīja Salamanam: “Tādēļ ka tu tā esi rīkojies pēc paša prāta un neesi pildījis Manu derību, nedz Manus likumus, kurus Es tev kā pavēli biju devis, tad Es arī no tevis atraušu ķēniņa valsts varu un nodošu to tavam kalpam. Tikai to gan – tavā dzīves laikā Es to vēl neizdarīšu tava tēva Dāvida dēļ, bet Es to atraušu no tava dēla rokas. Tomēr visu ķēniņa valsts varu Es neatraušu: vienu cilti Es nodošu tavam dēlam Sava kalpa Dāvida un Jeruzālemes dēļ, kuru Es esmu izraudzījis!” (1. Ķēniņu grāmata 11:7-13)

Dāvida dēļ tātad atraus tev varu, 11 ciltis aizies, viena paliks, un viss Dāvida dēļ! Tavā dzīves laikā tas nenotiks Dāvida dēļ, un arī pēc tam, kad tavs dēls Rehabeāms visu salaidīs galīgākā dēlī, kurš bija tas, ka pilnīgi nesaprata, ko viņš dara, bija nodokļu problēmas līdzīgi kā mūsu valstī, un nošķēlās Israēls un atstāja vienu pašu Rehabeāmu. Turpinājās lejupslīde visā Izraēlā, turpinās līdz pat šai dienai faktiski. Un interesanti, ka “tavā laikā Es to neizdarīšu”.

Padomā labi tagad! Tēma ir “Sistēmiskā inovācija” – sistēmiskā inovācija un pievienotā vērtība. Ir iespējams, ka cilvēks ir draudzē. Bet tas, ka viņam dzīvē labi iet, nedod iespēju paredzēt, kas būs pēc tam, piemēram, bērniem. Un tas, ka labi iet, viss labi izskatās, viss it kā kārtībā, ir tikai tāpēc, ka Dāvids. Tikai tāpēc, ka tu tajā draudzē esi, un ka visu to, kas tev labs dzīvē ir garīgajās lietās pirmkārt, to ir ieguldījis Dāvids. Iedevis visu šo sudrabu, zeltu, visu ir iedevis. Draudze tev to ir sniegusi, tu to esi izmantojis, tev labi veicas, bet tu pats neesi pievienojis vērtību, tu uzcēli tikai no tā, ko tev iedeva. Dāvids visu bija sagādājis, un kamēr tu tur esi, tikmēr viss ir kārtībā. Saprati domu? Var būt tā, ka tev šķiet, ka viss ir kārtībā, bet tiklīdz tu izej ārpus sistēmas, tu krīti. Visbiežāk tādi cilvēki tā arī neko nesaprot pēc tam. Inerces dēļ kādu laiku viss var būt labi, pēc tam sākas garīgā degradācija. Es nerunāju par to, ka tagad viss būs slikti, bet garīgā degradācija. Mēs ticam, ka ir viens Dievs un ka ir mūžīgā dzīvība, ikviens, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls, tam ir mūžīgā dzīvība. Ticība ir reāla darbība. Pievienotā vērtība jeb sistēmiskās inovācijas. Es ceru, ka tu jau tagad saprati, par ko ir runa, bet tūlīt vēl minēšu ilustrācijas, lai labāk izprotams viss, jo vispār tēma ir nopietna. Cilvēki paši pat nezina, neapjauš, ka tas viss ir mans darbs, piemēram, vai kāda cita cilvēka darbs, kopā sistēmas darbs. Vai tu šajā sistēmā ienes inovācijas? Tas nozīmē, ka ne tikai lieto to, ko Dāvids tev iedevis, tu savu smadzeņu resursu lieto. Vienkāršs piemērs. Tikko bija inkaunters. Bija kāds cilvēks, kuram iesākumā nebija labi ar līdzekļiem, es teicu: “Es tev maksāšu, tu vari braukt uz inkaunteriem, cik tev vajag vienmēr.” Izrādās, ka šajā inkaunterā šis cilvēks, nevienam neprasot, zinot, ka var braukt un ir normāls atbalsts, pats ir samaksājis par savu inkaunteru. Pats samaksāja. Nevarēja kādreiz, tagad var samaksāt. Saproti? Šī ir sistēmiskā inovācija. Tu visu laiku lietoji to, ko tev tur dod, ar to tev palika labāk un vienā brīdī kaut kas notika tavā galvā, tavā galvā, tavā prātā, un radās pievienotā vērtība. Pēkšņi cilvēks pievieno vērtību, viņš saka: “Es tagad maksāšu pats. Es gribu pats maksāt.” Es personīgi domāju, ka tās ir iekšējās izmaiņas, lietojot esošo sistēmu. Tā ir inovācija, tas ir mazs solītis. Šis piemērs ir tāds vienkāršāks, bet es minēšu vēl citus.

Piemēram, cilvēks ir mājas grupiņā, un mājas grupiņā lūdz Dievu par vajadzībām, lūdz vienu reizi, lūdz otru reizi, trešo reizi. Tu sāc apmeklēt mājas grupiņu, jo tevi piespieda vīrs vai sieva uzstādīja ultimātu: “Ja tu tur neiesi, viss, man pietiek. Tu visu laiku to, visu laiku šo, es vairs nevaru izturēt. Viss! Pieņem lēmumu!” Un tu ar gariem zobiem, piemēram, tu tur ej. Nezinu, kādu iemeslu dēļ, varbūt tev tur meitene vai puisis patīk, tad tu tur klīsti, apmeklē tieši to grupiņu. Tā tas notiek, visu laiku tā ir. Nav nekas tur tāds ļoti nenormāls, bet tur lūdz Dievu, tur lasa Bībeli labākā gadījumā, es ceru, ka tā ir, es neesmu sen bijis grupiņās. Lūdz Dievu par tām vajadzībām, par šī cilvēka vajadzībām. Un pēkšņi šis cilvēks aiziet mājās un pats sāk lūgt Dievu. Iedomājies, pats sāk lūgt Dievu. Cits teiks: “Jālūdz Dievs, mamma teica, ka vajag lūgt Dievu, mācītājs teica, ka vajag lūgt Dievu pašam, citādi nekas nebūs, ka Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana.” Noteikti daudziem galvā: “Bla, bla, bla… Runā tikai tālāk.” Aiziet mājās: “Es gribu, es pats sākšu to praktizēt, es pats lūgšu Dievu.” Tā ir tāda garīgā inovācija, sistēmiskā inovācija jeb pievienotā vērtība, ko tu pats pievienoji sava nama celtniecībai, tu pats cel savu namu, nevis tika grupiņa ceļ tavu namu un tevi, bet tu pats jau sāc celt namu, un tu pievieno pēc tam vērtību ar to, ka tu pats radi kādu vidi, un tu pats ieguldi cilvēkos, lai arī viņi var celt paši savu namu. Savu namu pirmkārt, un kopā mēs ceļam arī Dieva namu.

Saproti, katrā draudzē ir sava sistēma. Ir draudzes bez sistēmas, man žēl, bet arī tur ir kaut kāda nerakstītā, bet visur ir sistēma, un pret sistēmu var tikai ar sistēmu. Nav cita varianta. Arī armijās, kura armija būs disciplinētāka, labāk apmācīta, būs labāka sistēma, arī garīgais stāvoklis, tā arī uzvarēs. Protams, ir samēri kaut kādi, bet, pēc vēstures zināms, ka 300 spartieši spēja aizturēt trīs dienas miljonu lielu armiju trīs vai četras dienas. Vairākas dienas viņi notur – kauns tam Persijas ķēniņam. Kauns vienkārši. Ko var disciplīna! Sistēma, apmācība, tikai šādi cilvēki spēj mainīt vēsturi, tikai šādi kopā, jo kopā mēs varam daudz, bet atsevišķi varam maz. Ir tik ļoti maz problēmu, kuras mēs nevaram atrisināt kopā, un ir tik daudz problēmu, kuras mēs nevaram atrisināt, esot vieni. Lūk, komanda, lūk, draudze, lūk, sistēma. Tāpat to var attiecināt uz organizācijām, uz pašu valsti kopumā, kāda ir valsts armija, sistēma, ekonomiskā sistēma, politika, tas viss tur parādās.

Piemērs, kad draudze ir kā sistēma. Mēs apzināmies, ka mēs gribam pievienot vērtību valstij, savai zemei, savai tautai, mēs vēlamies pievienot vērtību. Ja mēs runājam par tavu personīgo, tas ir tas, ka tu pats priekš sevis kaut ko dari. Viens cilvēks pats neko daudz izdarīt nevar, bet tieši draudze gan var. Tāpēc, ja draudze patiešām ir vienota, sistēmiskas inovācijas nozīmē, tad mēs pievienosim vērtību visām draudzēm, arī savai draudzei līdz ar to – mēs sarīkosim Tautas lūgšanu sapulci. Par saviem līdzekļiem mēs sarīkojam, un tā ir mūsu. Mums nav jādara, mums neviens neteica to darīt. Neviens neprasīja: “Beidzot, kura draudze to uzņemsies? Jencīt, tu ej un sāc!” Nekas tāds nenotika, tā ir mūsu pašu iniciatīva. Mēs to sarīkojām trīs gadus pēc kārtas, ieguldījām. Šajā gadā bija “Jēzus maršs”, tas ir citāda veida pasākums. Tas ir pilnīgi cita veida pasākums, bet viena draudze pievienoja vērtību visām draudzēm šādā veidā, bet ne tikai visām draudzēm, bet arī Latvijai, pievienoja kaut kādu vērtību. Tās ir sistēmiskas inovācijas, draudze ar sistēmu spēj visai valstij kopumā pievienot to, kas tai ir nepieciešams. Salamanam nebija pievienotās vērtības, viņam bija Dāvida atstātais mantojums, pats viņš nebija atradis mieru ar Dievu un vēlāk pievērsās elkiem. Un tas, ka tev šodien viss labi, atceries, var būt draudzes nopelns vai vecāku nopelns, tas nav tavs nopelns. Un bieži vien šāda tipa cilvēki kādā brīdī sāk domāt, ka, nē, tas ir viņu pašu nopelns, bet tas nav viņu nopelns. Viņi kaut kur iziet ārā un pēc tam brūk, viņi brūk vismaz garīgi, ja runa ir par garīgām lietām, var jau dzīvot veiksmīgi, pēc pasaules mērauklām mērot, bet garīgā ziņā brūk automātiski, jo cilvēks pats ir izdomājis, bet viņš pats neko nesaprot, sevi ir tā apstrādājis, bet viņam nav pievienotās vērtības. Ja cilvēkam nav pievienotās vērtības, tas ir laika jautājums, tur var aiz inerces, esot draudzē, vai neesot aiz inerces tev var labi klāties, tu vari domāt, ka tev tagad labi iet, tās ir parastās lamatas, bet tad, kad tu lieto visu šo sistēmu, tev nav jābūt sistēmas vergam, bet tev ir jālieto šī sistēma un jāpievieno vērtība. Tev jālieto, lai pats augtu, bet lai pats augtu, šī vērtība jāpieliek klāt, savs darbs jāiegulda. Un tikai tādā draudzē, kur patiešām ir sistēma un šīs sistēmiskās inovācijas, tikai tad var ietekmēt arī pievienoto vērtību visai valstij. Vislabākais vēl tikai priekšā, bet mēs dzīvojam šodien.

Sistēmiskās inovācijas definīcija – tas ir jaunu risinājumu radīšana, izmantojot esošā sistēmas un resursus, lai uzlabotu efektivitāti, veiktspēju un radītu pievienoto vērtību. Tā nav tikai ideja, tu realizē to ideju, to neizdomāja mācītājs, bet tu izdomāji. Tā saskan, tu paliec viņa sistēmā, jo Dāvids un Dievs teica teica Salamanam – ja tu paliksi Viņa sistēmā, nevis elku kalpībā. Ja tu paliksi Dieva sistēmā, tad šajā namā būs Dieva godība, valstī būs Dieva godība, pēc tam šo vērtību dosiet arī pasaulē. Jēzus atnāca un atnesa pamatīgu pievienoto vērtību. Mūsu uzdevums ir katram pienest vērtību, un tas ir ļoti labi redzams darbos. Es ar tādu attieksmi saskaros visu laiku, kopš esmu mācītājs. Katram vispirms jāskatās uz sevi. Piemēram, ir vajadzība draudzē vai kalpošanā, vajadzīga sistēmiskā inovācija, vai tu varētu izdarīt šo, un viņš saka, jā, es varu. Un viņš pa roku galam izdara, un viņam liekas, ka viņš ir ieguldījies, ienesis vērtību, bet patiesībā viņš ir iztērējis savu laiku, iztērējis citu cilvēku laiku, viņš atdod darbiņu, kas nekam neder – un tā doma ir tāda, gribēji, lai es pats taisu? Kaut ko tu sataisīji nekam nederīgu, un tagad ir grūtāk kaut ko izvilkt, nekā es pats būtu no jauna to darījis. Šī attieksme ir tiem, kam nav saprašanas par pievienoto vērtību. Protams, varbūt kādi citi iemesli. Nīče ir teicis: ja tu zini, kāpēc, tu zināsi kā. Ja tu zināsi, kāpēc tev vajag, tu zināsi, kā to izdarīt. Un, ja cilvēks tā turpina un viņam ir tāds dzīves stils, tas tā kā Salamana variants, aiz inerces viss ir labi, cilvēkam šķiet, ka viņš pievieno vērtību, bet patiesībā nekādas vērtības nav.

Kā tiek atvērtas jaunas mājas grupiņas? Viena grupiņa izaug, un tad tā dalās, tāpat kā cilvēka organismā šūnas dalās. Un tad parasti notiek tā, kad kāds cilvēks uzņemas vadīt nākamo grupiņu, tie motīvi to darīt ir dažādi. Un tu paņem to otro grupiņu, un tur ir vajadzīga tava garīgā sistēmiskā inovācija, tur vajadzīgas tavas smadzenes. Tikai tu vari izdomāt, kādā virzienā celsi savu grupiņu, tas ir tavs. Un tas, cik tu veltī laiku un enerģiju, tā jau ir tava pievienotā vērtība – pievienot garīgo vērtību citiem cilvēkiem. Ja tā grupiņa paliek tai pašā līmenī, tā grupiņa varbūt samazināsies, tad jautājums viens – vai tev ir šī vērtība pievienota, vai tu ievies kādas sistēmiskas inovācijas, vai tu kā Salamans peldi? Tev liekas, ka esi līderis, bet patiesībā tu tāds neesi, jo tev nav tās pievienotās vērtības. Un kur to var dabūt? Mīļie draugi, Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana. Jāsāk ir ar garīgām lietām, lai būtu iekšējā uguns, iekšēja degsme, un ir jāstrādā, ir kaut kas jādara, jārīkojas. Plāno savu laiku, lai svarīgākais ir vienmēr vissvarīgākais. Salamans dzīvi beidza slikti, bet viņa paša dzīves nekas slikts jau nenotika. Iedomājies, tavā laikā, iespējams, nekas nenotiks, bet varbūt garīgajā plāksnē jau ir slikti. Kā piemērā Bībelē, kad tie ķēniņi, kas dzēra dzīrēs no svētajiem Dieva traukiem, tas bija Daniēla laikā, tas bija Bābeles ķēniņš, un viņi dzēra, uzdzīvoja ar svētajiem traukiem. Un pēkšņi parādījās roka uz sienas, kas rakstīja: “Tu esi svērts, svērts un atrasts par vieglu,” un pēkšņi tajā pašā naktī viņu nogalināja, viņš zaudēja varu un iesākās jauna impērija. Viņš zaudēja savu valsti. Pirms tas notika, viņš jau bija zaudējis.

Viens no maniem sirds un prāta uzstādījumiem ir, ka es neesmu problēmu novērsējs, bet problēmu redzētājs. Ir svarīgi nevis novērst problēmu, bet redzēt to. Un pirmkārt ir jāredz garīgās problēmas sevī, un tās nav nemaz grūti redzēt. Mašīnā ieslēdzu radio, un tur atkal Stenlijs runāja: “Ja tu neprogrammē savu sirdi un savu prātu ar Dieva vārdu katru dienu, aiziesi pasaulē.” Ar Garu piepildies, kad tu uzņem nepārtraukti garīgo barību, lūk, tur tu piepildies ar Garu, tā tu programmē savu sirdi. Tās programmas un sistēmas, kas ir pasaulē, tās tevi pārņems, ja nelasīsi Bībeli. Tas jau ir sasniegums, ja cilvēks to saprot, cik ļoti svarīgi ir draudze, cik ļoti svarīgas sistēmiskās inovācijas, cik ļoti svarīga ir pievienotā vērtība. Tas viss ir vajadzīgs – Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana. Un kad tu pats saproti, ka tev viss tas ir vajadzīgs. Ja tu esi atbildīgākās vietās, tad tev ir lielāka atbildība un tu ietekmē vairāk cilvēku, tad vairāk jālasa Bībele un jālūdz Dievs, kā arī jābūt draudzē. Draudzē nevar ierasties, ja esi miris. Šis ir ļoti svarīgs pamatprincips, garīga lieta. Bībele, lūgšana, pateicība un slava ir būtiska izaugsmei, lai tu varētu pievienot vērtību. Tu zini, ja priekšmetu pamet gaisā, tad nekustīgais punkts ir mazu mirkli, pēc tam sākas krišana, tāpēc mums visu laiku ir jāaug un jāpilnveidojas. Mums ir jāceļ savs nams jeb sevi pašu kā cilvēku, kā arī ienest vērtību un lietot no tā visa, ko piedāvā draudze, bet nepaliksim tikai uz tā, ko iedod, bet pievienosim vērtību – sistēmiskās inovācijas.

Lai vēl labāk varētu saprast ķersimies pie lietām, kuras nav garīgas, bet ļoti svarīgas. Kafija ir normāla garīga lieta, kuru iedzerot jūtamies labāk. Diezgan pavēlā stundā es iegāju kafijas veikaliņā, jo mana garšīgā kafija bija beigusies. Ieejot veikalā, pamanīju diezgan lielu kafijas izvēli, pieejot pie kasieres, es viņai uzdevu konkrētu jautājumu, vai viņa kaut ko saprot no šīm kafijām. Meitene man atbildēja kulturāli, ka apkalpos esošo klientu un visu pastāstīs. Meitene man veltīja divdesmit minūtes, un visu pastāstīja par kafijām, kuras tirgo. Es pat nezināju, ka tām pakām ir caurumiņi, lai varētu pasmaržot. Meitene no manis centās noskaidrot sīki, kādu kafiju es dzeru un tā tālāk. Es viņai izstāstīju, ka kafiju dzeru no lielās krūzes, pieliekot vienu lielo ēdamkaroti kafijas, kas viņu nemaz neizbrīnīja. Es iegādājos divas kafijas pakas, kuras viņa man ieteica, vienu paku jau esmu attaisījis, nosaukumus es nezinu, jo viņi tādi diezgan interesanti. Pagaršojot šīs meitenes kafiju, es sapratu, ka šī kafija tiešām ir garšīga, tieši tāda, kādu es vēlējos ar visām niansēm. Ar meiteni arī norunājām, ja man iznāks iet garām, tad pastāstīšu, kā man garšoja. Kafijas namiņā arī atstāju tējas naudu, jo uzrunāja apkalpošana.

Vēl viens stāsts par mūzikas veikaliņu Vecrīgā, kurā tirgo CD diskus un plates. Ieejam ar sievu iekšā šajā veikalā un uzdevām sev interesējošus jautājumus, kas bija elementāri vispār, viens no tiem bija, vai jums ir superaudio CD? Superaudio CD ir ļoti laba kvalitāte un tiem, kas strādā šādos veikalos būtu tas jāzina. Šī veikala pārdevējs diemžēl nezināja neko ne par šo audio sistēmu, nedz citām lietām. Nekompetents cilvēks bez nekādas pievienotās vērtības. Salīdzinoši ar kafijas namiņu šajā veikalā bija ļoti slikta apkalpošana. Ja gribi kaut ko savu, tad dari to pašu ko citi, bet labāk, pievieno vērtību, mācies labāk apkalpot klientus. Šī kafijas namiņa meitene ir savā sistēmā, tas ir kā kafiju tīkls, iespējams ievešana ir no zemniekiem, paši grauzdē un darbojas ap šo kafiju. Lūk, šāds cilvēks pievieno vērtību, jo ar tādu attieksmi būs vairāk klientu, pašam labi un patīkami, cilvēks savā vietā. Ieejot jebkurā veikalā uzreiz var pamanīt, kurš cilvēks ir savā vietā un, kurš nav. Šie bija tādi piemēri, ilustrācijas, lai saprastu, kas ir pievienotā vērtība. Salamanam Dāvids un Dievs lika celt no tā, ko Dāvids bija sagatavojis, bet palikt sistēmā. Bet viņš izgāja no sistēmas un pielūdza elkus. Viņa dzīves laikā viss izskatījās kaut cik labi, bet iekšā gan nebija labi. Viņam bija visas jēdzības un nejēdzības, ko sirds var vēlēties. Es pat nebrīnītos, ka viņš bija opiju uzsmēķējis, bet nu nekas viņam nebija labi. Galu galā viņš bija garīgi miris, jo nebija pievienotās vērtības. Iespējams, viņš gaidīja, kad atnāks Svētais Gars un kaut ko iedos.

[..] tad nu iekarsies [..]! (Atklāsmes grāmata 3:19)

Esi disciplinēts pirmkārt garīgajās lietās.

Un mana tēva Dāvida sirds nodoms bija uzcelt namu Tā Kunga, Israēla Dieva, Vārdam. (2. Laiku grāmata 6:7)

Kam bija nodoms? Tēvam. Viņam nebija nodoma, bet tēvam. Ja vajag, tad jau uzcelšu. Padomā, kāda ir tava pieeja garīgām lietam. Tu pats cel savu namu.

“Un Tu esi padarījis viņus mūsu Dievam par ķēniņiem un priesteriem, kas valdīs pār visu zemi.” (Atklāsmes grāmata 5:10)

Caur jaunpiedzimšanu Jēzus mūs padarījis par ķēniņiem un priesteriem. Tev no sevis ir jāceļ Dieva nams, jārūpējas par savu sirdi un prātu.

Pāri visam, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība! (Salamana pamācības 4:23)

Salamans pats nenosargāja savu sirdi, kaut ārēji viss bija kārtībā. Kā rezultātā katastrofa ne tikai viņam, bet visai tautai, asinsizliešana un dažādas citas problēmas, kuras mēs uzzinām, lasot Bībeli. Pats nenosargāja savu sirdi ar elementārām lietām. Viņam nebija jāsēž ar elku pielūdzēju kompānijā, kur daudz dažādu sievu, bet templī pie praviešiem un priesteriem jāsēž un jāstudē Svētie raksti, jāpiedalās kalpošanā. Izdari savu kalpošanu no sirds tā, lai pašam patīk un citi laimīgi.

Ja Tas Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā. Ja Tas Kungs pilsētu neapsargā, tad velti sargs nomodā. (Psalms 127:1)

Tu cel namu, nevis Dievs. Tu cel, Viņš svētī, ja esi Viņa sistēmā. Ir svarīgi būt draudzē, kura domā, kā ienest pievienoto vērtību sabiedrībā. Es neesmu šausmīgi laimīgs, sēžot Saeimā. Nu pierod jau, ja starp vilkiem dzīvo, tad jāiemācās, gaudot kā vilkam. Būt Saeimā nav laime, bet es zinu, ka tas redzējums, vīzija, caur kuru mēs kā draudze pienesam pievienoto vērtību visām draudzēm un mūsu tautai. Mēs pienesam caur to un nevaram to, ko mēs nevaram. Mums ir miers, mēs esam laimīgākā draudze, jo mēs savam laikam esam izdarījuši visu. Slavens cilvēks ir teicis, ka veiksmīgs cilvēks ir tas cilvēks, kurš ir savā laikā ar savu resursu izdarījis visu, ko viņš varēja izdarīt. Lūk, tas ir veiksmīgs cilvēks. Mēs un tu esam veiksmīgi cilvēki, un Jēzus ir Kungs! Viņš sūtīja Savu dēlu Jēzu Kristu, kas mira par mūsu grēkiem un augšāmcēlās.

Pēdējā rakstvieta, lai mēs saprastu un uzliktu treknu punktu uz i. Kura bija tā vēstule, kuru Luters šausmīgi mīlēja un izmantoja, un tagad arī visu uz šo balstās par lielo žēlastību? Tā ir vēstule Romiešiem. Un kuru no Bībeles vēstulēm Luters vēlējās izņemt? Jēkaba vēstuli, jo tur ļoti daudz tiek rakstīts par darbiem. Es atradu interesantu lietu, ka Romiešiem vēstulē, es nezinu, kā Luters uz to visu skatījās, ir rakstīts, ka ne žēlastība, bet no darbiem. Pāvils saka šausmīgu lietu:

Jo Viņš ikvienam atmaksās pēc viņa darbiem. Tiem, kas neatlaidīgi dara labu un meklē godu un atzinību Dieva priekšā un to, kas neiznīkst, Viņš dos mūžīgu dzīvību. (Romiešiem vēstule 2:6-7)

Ne jau vienmēr viss izdodas, bet viņi tāpat neatlaidīgi meklē to, kas ir Dieva griba un rūpējas par savu pievienoto vērtību un sistēmisko inovāciju. Rūpējās par sevi un citiem, meklē, un tiem Dievs dos mūžīgo dzīvību.

Bet pār tiem, kas ir spītīgi un neklausa patiesībai, bet seko netaisnībai – dusmas un bardzība! Mokas un izbailes ikvienai cilvēka dvēselei, kas dara ļaunu, jūdam visupirms un arī grieķim! (Romiešiem vēstule 2:8-9)

Tātad kristietim, kurš ir draudzē, un tam, kas ārpus draudzes, nav nekādas atšķirības. Jūdam vispirms un arī grieķim.

Gods, slava un labklājība ikvienam, kas dara labu, jūdam visupirms un arī grieķim! Jo Dievs neuzlūko cilvēka vaigu. (Romiešiem vēstule 2:10-11)

Dievs pats zina un redz mūsu sirdi, vai mēs esam ar pievienoto vērtību, rūpējamies par savu garīgo namu vai ienesam pašā sistēmā vērtību. Ne pēc darbiem, bet žēlastības, bet ir jāatzīst, ka ir tikai viena lieta par brīvu, un tas ir Kristus upuris. Arī kristiešiem žēlastība beidzas pie tā. Ir kristus upuris bezmaksas, par brīvu, tā ir dāvana. Dievs mīl visus. Kā Viņš to parādīja, ka varam darīt, ko gribam? Nē!

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

Kristus upuris, kas Viņam tic. Tālāk ticība ir izmērāma, jo Dievs redz mūsu sirdī, vai mums ir šī ticība vai nav, vai mēs dzenamies pēc tā, kas labs. Ja mēs dzenamies pēc tā, kas labs, tad tas parādās mūsu dzīvēs. Samaksāt par inkaunteru, tā ir ticība. Bieži vien cilvēki no malas izskatās tādi skaisti, it kā visu ievēro, bet atceries, ka Dievs neskatās uz to, cik labi tu izskaties, bet gan uz tavu sirdi. Dievs arī skatījās sirdī Dāvidam, bet Salamanam nebija tā, kas bija Dāvidam. Viņš iespējams kaut ko nevēlējās, tā sanāk.

Dzenamies pēc tā, kas labs, izmeklējam savas sirdis un pievienojam vērtību. Sākam ar sevi, sākam praktizēt kaut vismazākās lietas savā mājas grupiņā, draudzē, kalpošanās, pirmkārt jau lūgšanās, Bībeles studijās!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Sistēmiskā inovācija” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija