Kam tu esi radīts? Mīlestībai, attiecībām ar Dievu, tas viss ir pareizi, bet precīzāk – lai slavētu un pielūgtu Dievu. Mums vajag tēmu par slavēšanu un pielūgsmi. Mēs slavējam Dievu ne tikai dziedot un lūdzot, bet arī ar savām dzīvēm un visu, ko mēs darām. Es runāšu tieši par to, ko mēs darām dievkalpojumā – slavējam un pielūdzam. Es iepriekš neesmu sludinājis atsevišķu tēmu tieši par šo, tā ir bijusi tikai daļa no citiem sprediķiem, tāpēc es biju domājis izlasīt kaudzi ar grāmatām par to, taču nonācu pie tā, ka tās neizlasīju, jo par pamatu šim sprediķim ņēmu Bībeli. Tā ir grāmatu Grāmata, pamatu Pamats, dzīvais Dieva vārds. Lasiet, skatieties, mācieties, mājas grupās pārrunājiet un praktizējiet šo tēmu! Šodien būs konkrēti jautājumi un konkrētas atbildes.

Kas ir slavēšana un pielūgsme?

Kāpēc ir jāslavē un jāpielūdz?

Kā jāslavē un jāpielūdz Dievs? Slavēšanas un pielūgsmes veidi.

Aicinājums slavēt un pielūgt. Gan savā kambarī, gan mājas grupiņā, gan dievkalpojumā. Tiem, kas to vēl nav sākuši, sākt pilnvērtīgi slavēt un pielūgt Dievu, tiem, kas to jau dara labi, darīt to vēl labāk.

Kas ir slavēšana un pielūgsme?

Dievs meklē tādus, kas Viņu pielūdz garā un patiesībā. Slava un pielūgsme ir tas, kas nāk no tavas sirds. Tā ir pateicība, sajūsma, mīlestība, ko tu izrādi un izlej Dievam. Slavēšana ir ne tikai vārdi, bet arī vārdi, kas ir ietērpti mūzikā. Tie ir vārdi Dievam, kas ir izteikti mūzikas pavadībā. Mūzika nav obligāta, lai slavētu un pielūgtu. Lūgšanu kambaris ir laiks, kad tu esi viens pats ar Dievu, man šis laiks ir manā darbistabā mājās, un man nav vajadzīga mūzika, lai pateiktos, lūgtu, slavētu vai dziedātu Viņam. Es to varu darīt gan ar, gan bez mūzikas. Taču fakts ir tāds, ka slava un pielūgsme ir neatņemama personīgo attiecību ar Dievu daļa. Ja es tā labi padomāju, tad es lūgšanu laikā vairāk tomēr slavēju un pielūdzu, nekā lūdzu par savām vajadzībām. Tu arī pats vari padomāt, kādas ir tavas lūgšanas. Laikam ar Dievu un lūgšanām ir jābūt balansā, tomēr vairāk vajadzētu pievērst uzmanību tieši pateicībai Dievam. Kad es katru rītu sāku savas lūgšanas, parasti es sāku ar pateicību Dievam, kas izskan pielūgsmes dziesmas pavadībā. Pateicies Dievam par to, ko Viņš par tevi un mums visiem ir izdarījis pie krusta! Kad tu sāc to darīt, var paiet pat vairākas stundas. Slava un pielūgsme ir tas viss, kas ir rakstīts manā grāmatā par personīgām attiecībām ar Dievu, tikai ietērpts mūzikā. Protams, tas var būt arī bez mūzikas. Tā ir tā lūgšanu daļa, kurā tu neko Dievam neprasi, bet pateicies, slavē, izsaki savu mīlestību, apbrīno un meklē Viņa vaigu. Slavēšana un pielūgsme ir lūgšanas forma, savukārt lūgšana ir saruna ar Dievu.

Slavēšana ir vairāk saistīta ar pateicības izteikšanu Dievam, bet pielūgsme ir vairāk saistīta ar mīlestības izteikšanu Dievam. Tā ir sajūsmas izteikšana un nodošanās Dievam. Slavēšana un pielūgsme mazāk ietver kaut kā prasīšanu sev vai citiem, turklāt tas viss notiek mūzikas pavadījumā jeb izsakot vārdus dziesmā. Katrai valstij ir sava himna, tie ir vārdi ietērpti dziesmā, kas vieno tautu, izsaka tās pamatvērtības un mērķus, un mums tā ir “Dievs, svētī Latviju!” Paldies Dievam par mūsu himnu! Mūzika atver cilvēka dvēseli. Vārdi, kuri ir izteikti kopā ar mūziku, ir daudzas reizes iedarbīgāki. Tāpēc nevajag klausīties pagānisku mūziku. Vārdi, kurus nes pagāniska mūzika, ļoti dziļi iesēžas tavā zemapziņā. Reiz es dzirdēju vārdus kādai krievu smagā metāla grupas dziesmai: “Nogalini savu māti.” Šī dziesma skanēja radio, un pēc kāda laika, kad es biju galīgi nolaidies sava dzīvesveida dēļ, lietojot alkoholu un narkotikas, es dzirdēju velnu skaļā balsī man sakām: “Ej, nogalini savu māti.” Paldies Dievam, ka šodien mana mamma ir dzīva. Tā bija sātaniska mūzika, kuru es agrāk klausījos, vārdi no elles, kas mani reāli ietekmēja. Kaut es tos biju uz laiku aizmirsis, attiecīgā brīdī velns tos runāja un atgādināja man. Un tas nebija vienkāršs ieteikums, bet gan spiediens un pavēle no velna to darīt.

Mūzikai ir ļoti liels spēks. Ja tu pajautāsi cilvēkiem, vai viņus ietekmē mūzika, daudzi atbildēs, ka neietekmē, bet ko dara cilvēki rokkoncertos? Viņi lēkā, rāda zīmes ar pirkstiem un ceļ rokas gaisā. Ir veikts pētījums, ka tieši simfoniskās mūzikas iespaidā cilvēki ātrāk brauc ar mašīnu, es gan domāju, ka tehno mūzikas un smagās mūzikas iespaidā, bet tas nav svarīgi, kas tas ir par stilu, bet svarīgi ir tas, ka mūzika mūs ietekmē. Ļoti lieli maldi ir uzskats, ka simfoniskā mūzika ir no Dieva, bet smagā mūzika ir no velna. Svarīgāk par stilu ir vēsts, kādu mūzika satur. Stils nav svarīgs, bet gan tas, uz ko šī mūzika pamudina. Arī kristīgā mūzika var būt enerģiska, un tu šo enerģiju vari virzīt nevis uz to, lai pārkāptu satiksmes noteikumus, bet gan, piemēram, lai enerģiski glābtu cilvēkus vai enerģiski dzīvotu svētu dzīvi. Mūzikā svarīgi ir vārdi jeb ideja, ko tā nes. Protams, ka dažāda mūzika ir dažādām situācijām. Mūzika ir ietekmējošs spēks. Tā ietekmē visu pasauli. Cilvēkus uzrunā skatuves mākslinieku dzīvesveids, izturēšanās un dziedāšana, un cilvēki pat nepamana, kā viņi pārņem populāru mūziķu dzīvesveidu. Pasaule tiek globalizēta, un ir kādi cilvēki, kuri aiz tā stāv, kalpojot sātanam, un velna mērķis ir iznīcināt cilvēci, un viens no viņa visspēcīgākajiem instrumentiem ir mūzika. Pastāv tāda teorija, ka velns jeb Lucifers bija slavēšanas eņģelis. Noteikti velns pirms savas krišanas no debesīm bija saistīts ar slavēšanu un pielūgsmi. Kā tu domā, kuri cilvēki draudzē ir pakļauti vislielākajiem kārdinājumiem? Tie, kuri stāv priekšā, un īpaši tie, kuri ir slavēšanā. Tāpēc slavēšanā nevar būt neviens neuzticams un nedisciplinēts cilvēks, tāds, kurš nav no visas sirds pieķēries Dievam. Ja kaut vismazākā grēka spraudziņa būs kādam no slavētājiem, velns ātri viņu nograuzīs. Ja to nevarēs redzēt uzreiz, tad viņa lažas un kompromisi agrāk vai vēlāk parādīsies un nesīs sekas. Dažiem atliek tikai vienu reizi uzkāpt uz skatuves, un tā ir viņu pēdējā reize slavējot un pat draudzē. Ja tu paskaties Latvijas draudžu vēsturi, tu vari ieraudzīt to, ka tie cilvēki, kuri saceļās pret mācītāju, draudzi un Dievu un aiziet projām, ir tieši slavētāji; tā ir Lucifera daba – slavētājs kļūst lepns, jo skaisti dzied vai labi izskatās, vai varbūt viņam ir kādi savtīgi nolūki, un viņš nonāk velna varā. Draudzes slavētāji ir pakļauti lielākam spiedienam, tāpēc viņiem ir nepieciešamas spēcīgākas attiecības ar Dievu, un viņiem jābūt uzticamiem. Lūk, cik svarīga ir mūzika, cik svarīga ir slavēšana un pielūgsme!

Mūzika atver dvēseli vārdam un rada attiecīgu atmmosfēru. Šodien mēs runāsim tieši par muzikālo slavēšanu.

“Kad Daniēls dzirdēja, ka ir izsludināts šāds rīkojums, viņš gāja savā namā, kur viņam bija augšistabā pret Jeruzālemi vērsti un atvērti logi un kur viņš nometās trīs reizes dienā ceļos, pielūdza un slavēja savu Dievu, kā viņš to visu laiku kārtīgi bija darījis.” (Daniela grāmata 6:10)

“Bet tie Viņu pielūdza un atgriezās Jeruzālemē ar lielu prieku, un bija allaž Templī, teica un slavēja Dievu.” (Lūkas evaņģēlijs 24:52-53)

Te rakstīts, ka pirmā draudze allaž Templī teica un slavēja Dievu.

“Bet, kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev.” (Mateja evaņģēlijs 6:6)

Pirmā Rakstu vieta māca Templī jeb draudzē slavēt Dievu, otra māca mājās slepenībā pielūgt Dievu. Ir divu veidu slava un pielūgsme – individuāla un kolektīva. Draudzē mēs kolektīvi slavējam un pielūdzam. Vai esi pamanījis, kāda ir dziesmu secība dievkalpojumā? Sākumā ir divas slavēšanas dziesmas, tad viena pielūgsmes dziesma un beigās slavēšanas dziesma. Tam nav vienmēr jābūt šādā secībā, bet svarīgi ir tas, ka ir gan slava, gan pielūgsme. Slavēšana sagatavo ceļu Dieva vārdam. Slavētāju uzdevums draudzē ir salauzt ledu, ievest draudzi Dieva klātbūtnē un sagatavot augsni mācītāja sprediķim. Ja slavētāji neizdara savu uzdevumu, tad viņi vispār varēja to arī nedarīt, tādā gadījumā mācītājam pašam ir jāsalauž ledus un jāiesilda draudze, un tas prasa laiku. Es runāju diezgan sarežģītas lietas, ko visiem pat nevajag zināt, un tomēr tas ir svarīgi.

Kāpēc ir jāslavē un jāpielūdz?

“Nesīsim tad caur Viņu slavas upuri Dievam vienumēr, tas ir, lūpu augli, kas Viņa Vārdu slavē.” (Vēstule Ebrejiem 13:15)

Slava un pielūgsme ir upuris Dievam. Mēs to pienesam Dievam, un tas Viņam ir patīkami. Mēs neupurējam dzīvniekus, bet Jaunās Derības laikā tā ir slavēšana un pielūgšana. Kāpēc dievkalpojuma laikā ziedošana ir slavēšanas vidū? Nauda, kuru mēs pienesam Dievam, desmitā tiesa un ziedojumi, ir daļa no mūsu dzīves, daļa no mums, mūsu upuris Dievam, un arī slava ir mūsu upuris Dievam. Lūk, kāpēc ir jāslavē un jāpielūdz Dievs. Slavēšana ir Dievam tīkams upuris neatkarīgi no mūsu izjūtām. Pat ja tu stāvi savā vietā un neko nejūti, rokas pašas no sevis augšā neceļas, padejot nevari, tad zini, ka nav svarīgi, ko tu jūti, vari vai nevari, tu vienkārši to dari, jo tas ir Dievam patīkams upuris.

“Visi, kam dvaša, lai slavē To Kungu! Aleluja!” (Psalms 150:6)

“Jeruzāleme, tu, kas atkal par pilsētu no jauna uzcelta, kas sevī cieši noslēgta un visapkārt nostiprināta, kurp, kalnā virzīdamās, dodas un kur pulcējas ciltis, Tā Kunga ciltis, kā Israēla tautai noteikts, slavēt Tā Kunga Vārdu.” (Psalms 122:3-4)

Izraēla tautai (mūsdienu draudzei) noteikts slavēt Tā Kunga Vārdu. Visiem, kam dvaša, noteikts slavēt Dievu. Slavēt un pielūgt ir Dieva pavēle un Dieva griba. Tu nevari dievkalpojumā stāvēt kā miets, vismaz pēc Dieva gribas nē. Ja tu atnāci uz draudzi un sastindzis stāvi, tu neesi Dieva gribā un tev vajag inkaunteru. Bet pat inkaunteri nepalīdzēs, ja tev nav savs lēmums. Dieva vārds saka – tas ir noteikts, ka Izraēls slavē Dievu. Dziesmām ir priekšā vārdi, tu vari dziedāt līdzi un kaut nedaudz pakustēties, aplaudēt un pacelt rokas. Tie cilvēki, kuri slavas un pielūgsmes laikā nevar pacelt rokas, ir tie, pie kuriem Dievs pilnā mērā nedarbojas un arī nekad nedarbosies. Es tam svēti ticu. Tā ir elementāra lieta, ja tu to nevari izdarīt, tad arī neko nopietnāku un lielāku nevarēsi. Tāpat, ja tu nevari vienu dienu nogavēt, tu neko vairāk arī nevari. Ja tu vienu dienu nespēj savaldīt savu vēderu, tad arī savā dzīvē tu nespēj neko lielu paveikt, nespēj sevi kontrolēt.

“Svētīgi ir tie, kas dzīvo Tavā namā, tie Tevi slavē vienumēr!” (Psalms 84:5)

“Ne mirušie slavēs To Kungu, nedz tie, kas nogrimuši klusuma zemē. Bet mēs slavēsim To Kungu no šā laika mūžīgi. Aleluja!” (Psalms 115:17-18 )

Ja tu esi jaunpiedzimis kristietis, tu slavēsi To Kungu. Ja tu neesi Dieva bērns, tu arī Viņu neslavēsi. Nestāsti, ka tu esi Dieva bērns, ja tu normāli nespēj izpaust savas emocijas, slavējot un pielūdzot Dievu. Jaunpiedzimušie slavē, jo viņiem ir, par ko slavēt un pateikties. Gandrīz vienmēr es savas lūgšanas sāku ar pateicību Dievam, pārsvarā vienmēr arī fonā skan kristīgā mūzika. Kad es lasu Bībeli, vienmēr skan mūzika, lielākoties pielūgsmes un pravietiska mūzika. Es saku: “Dievs, paldies par Tavu upuri. Es pateicos par to dienu, kad Tu mani izglābi!” Jo es zinu, no kā Dievs mani ir izglābis, man joprojām ir, par ko pateikties. Es uzskaitu visas tās lietas, kuras Viņš man ir devis un tikai dos. Jaunpiedzimušie slavē, mēs esam tam radīti. Rokkoncertos un lielajos masu pasākumos cilvēki paceļ rokas, it īpaši, kad skan balādes. Viņi tā dara, jo cilvēks pašā savā būtībā ir radīts slavēt un pielūgt Dievu ar paceltām rokām. Jēzus saka: “Abba, Tēvs, es nāku pie Tevis ar izplestām rokām, paņem mani klēpī, es slavēju un pielūdzu Tevi.” Cilvēki ir radīti, lai ne tikai privāti, bet arī masu pasākumos, draudzē un mājas grupiņās kopīgi mūzikas pavadījumā nestu slavu Dievam. Ja tu šeit nevari pacelt rokas, kas būtu, ja tu iedzertu vienu pudeli šņabja un dotos uz kādu “Metallica” koncertu? Tu paceltu rokas!

“Lai Tevi, Dievs, slavē tautas, lai Tevi slavē visas tautas!” (Psalms 67:4)

Dieva griba ir, ka Viņu slavē un pielūdz visas tautas, nevis rokkoncertos, bet draudzē, mājas grupās. Tā ir kopīga slavēšana mūzikas pavadījumā, izsakot slavu un pielūgsmi dziesmās un lūdzot Dievu. Mērķis ir, lai visas tautas pasaulē slavētu Dievu. Mūsu slavēšanas mērķis ir pagodināt Dievu un lai caur šo slavēšanu cilvēki iepazītu un meklētu Dievu.

“Tā tika pabeigts viss darbs, ko Salamans darīja pie Tā Kunga nama. Tad Salamans ienesa visas sava tēva Dāvida veltītās lietas – sudrabu, zeltu un visus rīkus, un viņš tās novietoja Dieva nama dārgumu krātuvēs. Tad Salamans sapulcināja Israēla vecajus un visus cilšu galvenos, Israēla bērnu tēvu namu vadoņus Jeruzālemē, lai uznestu Tā Kunga derības šķirstu augšā no Dāvida pilsētas, tas ir, Ciānas. Un visi Israēla vīri sapulcējās pie ķēniņa uz svētkiem, tas bija septītā mēnesī. Kad visi Israēla vecaji bija sanākuši, tad levīti pacēla šķirstu. Un viņi uznesa to augšā kopā ar Saiešanas telti un visiem svētiem priekšmetiem, kas atradās teltī; visu to uznesa augšā levītu priesteri. Bet ķēniņš Salamans un visa Israēla draudze, kas pie viņa bija sapulcējusies šķirsta priekšā, upurēja kaujamiem upuriem tik daudz sīklopu un vēršu, ka tos nespēja nedz saskaitīt, nedz aplēst. Un priesteri ienesa Tā Kunga derības šķirstu savā vietā, nama iekšējā svētnīcā, vissvētākajā vietā, zem ķerubu spārniem. Jo ķerubu spārni bija izplesti pār šķirsta novietni, un tā ķerubi apklāja šķirstu un tā nesamās kārtis no augšas. Un nesamās kārtis bija tik garas, ka kāršu gali no šķirsta bija redzami iekšējās svētnīcas priekšā, bet ārpusē tie nebija redzami; un tā tas tur ir līdz pat šai dienai. Šķirstā nekā vairāk nebija iekšā kā vienīgi divas akmens plāksnes, kuras Mozus bija ielicis pie Horeba kalna, kad Tas Kungs noslēdza derību ar Israēla bērniem pēc viņu iznākšanas no Ēģiptes. Un notika, kad priesteri iznāca no svētnīcas – jo visi priesteri, kas bija tur, bija svētījušies, neieturot iedalījumus, un levīti, kas bija dziedātāji, proti, Asafs, Heimans, Jedutuns ar saviem dēliem un brāļiem, visi tērpušies smalka linu auduma drānās, ar cimbālēm, arfām un cītarām bija nostājušies altāra austrumu pusē un līdzās viņiem ap simts divdesmit priesteru, kas pūta taures, un, vienlaicīgi iesākoties mūzikai un dziesmai, šķita, it kā būtu tikai viens, kas taurētu, un viens, kas dziedātu, un tikai skanētu viena balss, kas To Kungu teiktu un slavētu Viņu; un, kad uz augšu pacēlās tauru, cimbāļu un citu instrumentu un slavas dziesmas skaņas, pauzdamas: “Jo Tas Kungs ir labs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!” – tad viss nams, Tā Kunga nams, piepildījās ar mākoni, tā ka priesteri nevarēja nostāvēt, lai kalpotu, šī mākoņa dēļ, jo Tā Kunga godība bija piepildījusi Dieva namu.” (2. Laiku grāmata 5:1-14)

Tātad slavēšana bija ļoti profesionāla, ļoti pārdomāta. Tur bija dažādi mūzikas instrumenti, modernākie, kādi tajā laikā bija. Slavēšanas laikā atnāk Dieva godība, šajā gadījumā tā nonāca kā mākonis draudzes vidū, un cilvēki pat nevarēja nostāvēt. Man arī šad tad tā ir. Ja slavēšanas grupa ir ļoti labi sagatavojusies, aizverot acis es sāku šūpoties, esmu pat nokritis gar zemi. Dieva godība atnāk slavas un pielūgsmes laikā! Nevis kaut kādas, bet kārtīgi sagatavotas un izstrādātas slavēšanas laikā. Dievs tiešām redz mūsu sirdis un zina, vai mēs tiešām cenšamies pēc iespējas labāk visu sagatavot un nodziedāt. Es domāju, ka Dievs ļoti labi redz, ja mēs neesam gatavojušies, un tad arī Dievs nevar caur mums izpausties. Ja mēs no savas puses esam izdarījuši visu, tad arī Viņš pie mums var darboties. Piemēram, man šķības notis traucē izjust Dieva godību, man nav pieņemami, ka tā var slavēt Dievu. Mājās, protams, privātā slavēšanā var, bet uz skatuves nē.

Vienu mūsu draudzes slavēšanas ierakstu “You Tube” noskatās ap diviem tūkstošiem cilvēku, tādēļ es uzskatu, ka slavētāji nevar atļauties nesagatavoties. Ja viss ir ļoti labi sagatavots, tad tiešām var piedzīvot Dieva klātbūtni. Tā ir mācība pašiem slavētājiem, jo par Dieva klātbūtnes esamību ir atbildīgi slavētāji. Protams, par to, ka slavētāji nav pienācīgi sagatavojušies, savukārt ir atbildīgs mācītājs. Mājas grupiņā nebūs īpaša Dieva klātbūtne, ja atbildīgais par slavēšanu uzliks ierakstu internetā un internets vienā brīdī pazudīs. Slavēšanai ir jābūt plūstošai, bez pauzēm, un to var sagatavot. Vislabāk, protams, ir tad, ja ir dzīvie instrumenti, jo pat liekot ierakstus var kļūdīties. Ieplānojot pauzes un plūstošas pārejas, var ieiet Dieva godībā un piedzīvot Dieva klātbūtni grupiņā. Tas nenozīmē, ka Dieva tur nebūs, bet tu vienkārši Viņu nejutīsi. Es speciāli paskatījos vecu slavēšanas ierakstu no 2005. vai 2006. gada, tur ir mana sieva, māsa un vēl dziedāja divas meitenes no Limbažu draudzes. Mamma bija pie klavierēm, zālē cilvēki, tas bija kāds lielāks pasākums, tajā laikā mēs varējām un mācējām tā slavēt. Mums bija arī bundzinieks. Tā, kā mēs mācējām, mēs no sirds bijām sagatavojušies, un tur bija Dieva klātbūtne, es pēc tam sludināju Dieva vārdu un daudz cilvēku tika dziedināti. Tas notika ar vienām klavierēm un četrām balsīm. Dievs redz, kādas ir tavas iespējas.

Šajā pašā Rakstu vietā ir rakstīts: vienota slavēšana. Secinājums – slavēšana ir vienota, ja tu esi visu izdarījis, lai būtu vienota slavēšana. Nevar būt vienota slavēšana, ja uz skatuves kāds dzied šķībi vai kāds spēlē vienā tonalitātē un otrs citā. Tā nevar būt vienotība un Dieva klātbūtne. Bez līderiem, bez mācības, struktūras, stratēģijas un kopīgas vīzijas nevar vienoti slavēt. Draudzē nevar būt vienota slavēšana, ja neesam vienotā mācībā un nedziedam vienu dziesmu. Lūk, slavēšana, caur kuru atnāk Dieva godība. Es ļoti labi atceros, kad Dievs pirmo reizi mani aizskāra caur mūziku. Tas notika cietuma kapelā, kurā bija atnācis kalpotājs no vietējās draudzes un ar ģitāru slavēja Dievu. Tad es vēl nezināju, kas ir slavēšana. Viņš teica, ka var arī palikt sēžot, bet viņš spēlēs un dziedās. Es paliku sēžot, vārdi bija ļoti personīgi, un veids kā viņš spēlēja aizskāra mani. Es vienkārši sēdēju un man sāka birt asaras, tā bija pirmā reize, kad Dievs mani aizskāra caur slavēšanu. Man patīk slavēšana, man patīk caur slavēšanu pielūgt un slavēt Dievu.

Es domāju, ka draudzēs nav jāspēlē tādi mūzikas stili, kurus pasaulē klausās maz, jo tie neaizskars cilvēku dvēseles. Nepiemērota mūzika nav pieļaujama draudzēs. Ja lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju mīlētu džeza mūziku, tad draudzēs būtu jāspēlē džeza mūziku. Draudzēs ir jāspēlē tāda mūzika, kāda cilvēkiem patīk, kas aizskar viņu dvēseles. Mūzika progresē, un tās draudzes, kas paliek pie vecā stila, spēs aizskart tikai vecā stila cienītājus, jaunieši paliks neaizskarti. Draudzē jābūt modernai mūzikai. Tieši tāpat kā Bībeles laikos, kad tika spēlēti modernākie instrumenti, kādi bija pieejami tajos laikos. Kad baznīcās sāka spēlēt ērģeles, katoļi tās uzskatīja par velna instrumentu. Šobrīd viss ir pavisam citādāk. Es atceros kādu mācītāju, kurš teica, ka bungas un saksofons ir no velna, un tādās draudzēs joprojām skan mūzika, kas aizskar tikai pāris cilvēkus. Kādu mūziku jāspēlē draudzē? Modernu! Draudzei ir jānosaka mūzikas stils pasaulē. Piemēram, Džastins Bībers nāk no kristīgas ģimenes, arī Elviss Preslijs nāk no kristīgas ģimenes, vesela virkne pasaules slavenu dziedātāju nāk no draudzes slavēšanas, diemžēl viņi ir uzķērušies uz velna ēsmas un spēlē pasaules dievam. Šie cilvēki ir atstājuši draudzes, taču reāli nav jāiet pasaulē, lai pilnveidotos, bet draudzei ir jābūt tai, kas nosaka pasaules mūzikas stilu.

Tallinas atmoda sākās ar to, ka tur bija moderna slavēšanas grupa, kas spēlēja modernu mūziku, kādu Padomju laikā nekur nevarēja nopirkt. Šis mūzikas stils ļoti uzrunāja cilvēkus un cilvēki gāja uz draudzi, lai klausītos šo mūziku. Vispirms bija moderna mūzika, un tikai pēc tam nāca Svētais Gars. Lai nāk Dieva godība caur slavēšanu! Es ticu, ka caur modernu slavēšanu masas nāks pie Kunga arī Latvijā. Āmen!

“Tā ka ļaudis brīnījās, redzēdami mēmus runājam, kroplus veselus, tizlus staigājam un aklus redzam, un viņi slavēja Israēla Dievu.” (Mateja evaņģēlijs 15:31)

Šis nav vienkārši sprediķis, šī ir mācība.

Kāpēc cilvēki slavēja Dievu? Jo viņi redzēja Dieva brīnumus. Mēs šeit priekšā dzirdam liecības, kā viena lūgšana grupiņā atbrīvo cilvēku no alkohola atkarības. Kad mēs dzirdam šādas liecības, mums gribas slavēt Dievu! Kad notiek zīmes un brīnumi? Tad, kad ir slava un pielūgsme! Es uzskatu, ka vispirms ir slavēšana un pielūgsme, un tikai pēc tam zīmes un brīnumi. Tad, kad ir brīnumi, atkal ir slava un pielūgsme.

“Un Hiskija noteica priesteru iedalījumu un levītu iedalījumu, ikvienam pēc savas kalpošanas, kā priesteriem, tā levītiem, pie dedzināmiem upuriem un pie pateicības upuriem, lai viņi kalpotu, teiktu un slavētu Tā Kunga nometnes vārtos.“ (2. Laiku grāmata 31:2)

To pašu arī var teikt par Salamanu, kurš sakārtoja slavēšanu. Disciplinētu, regulāru slavēšanu caur struktūru. Tika rakstīti vārdi, mācītas dziesmas un nepārtraukti slavēts Dievs. Es Bībelē lasu, ka šie ķēniņi, kuri rūpējās par slavēšanu, Hiskija, Jošafats, Salamans, Dāvids, bija vareni ķēniņi. Mūsu slavēšanas grupā ir cilvēks, kurš tika uzaicināts palīdzēt uzcelt slavēšanu ar savām zināšanām, viņš palika, jo redzēja, ka mācītājam interesē celt slavēšanu, celt slavētājus un atbalstītu viņus. Viens no iemesliem, kāpēc mūsu draudze aug un attīstās – mēs pievēršam uzmanību slavēšanai un pielūgsmei, kā arī personīgām attiecībām ar Dievu, kas ir mūsu draudzes prioritāte.

“Un viņš pēc sava tēva Dāvida pavēles izveidoja nodaļas – priesterus kalpošanai un levītus savam amatam, slavēt un palīdzēt priesteriem, kā noteikts, ik dienas; tāpat viņš noteica vārtu sargu nodaļām noteiktus vārtus sargāšanai; tā viņš izpildīja Dāvida, Dieva vīra, pavēles.“ (2. Laiku grāmata 8:14)

Dāvids iekārtoja 12 slavēšanas grupas, kuras ik dienas mainījās. Šodien interneta tiešraidē ir pieejams Amerikas slavēšanas fenomens ihop (www.ihopkc.org), kur 24/7 katru dienu un nakti mainās slavēšanas grupas un slavē Dievu. Apmēram tas pats notika arī Dāvida laikā, Salamans to turpināja. Visi dievbijīgie ķēniņi, kuri bija pēc viņiem, arī bija saistīti ar slavu un pielūgsmi. Salamana valsts uzplaukums ir saistīts ar augstā līmenī noorganizētu slavēšanu. Levīti bija slavētāji, un viņu pienākums bija palīdzēt vadīt slavēšanu. Kas ir draudzes slavētājs? Palīgs mācītājam. Mēs cits citam atskaitāmies, mums ir struktūra un sistēma, tikai caur to mēs varam augt un attīstīties. Slavētāja uzdevums ir sagatavot ceļu mācītājam. Gluži kā Jānis Kristītājs sagatavoja ceļu Jēzum. Slavēšanai ir jāsagatavo ceļš Dieva vārdam, ko es runāju. Vispār ir tā, ka ir jāslavē un jāpielūdz tik ilgi, kamēr atnāk Dieva klātbūtne, protams, tas ir laika jautājums, taču es esmu bijis tādās konferencēs, kur šādu sistēmu piekopj. Tie cilvēki, kas bija atnākuši no malas, ātri varēja aiziet projām, tādēļ dievkalpojumos to nevajadzētu darīt. Pēc apmēram stundas pusotras reāli atnāca Dieva klātbūtne jūtamā veidā, kad cilvēkus tiešām aizskar Dievs un cilvēkos parādās dažādas izpausmes. Ķēniņš Sauls nonāca praviešu pulkā, kur ar bungām un cītarām slavēja un pielūdza Dievu, un viņš pliks nokrita viņu vidū. Dāvids Dieva klātbūtnē dejoja nepieklājīgā izskatā, tā, ka sieva viņu pēc tam noniecināja un palika bez bērniem. Slavēšanai ir spēks! Tā atnāk Tā Kunga godība un dzīves izmainās, notiek dziedināšanas, zīmes un brīnumi. Tātad levītu pienākums bija palīdzēt priesteriem. Mājas grupiņā atbildīgais par slavēšanu palīdz līderim.

“Un tad levīti no Kehata dēliem un no Koraha dēliem piecēlās, lai skaļā balsī dziedātu Tam Kungam, Israēla Dievam, slavas dziesmas.“ (2. Laiku grāmata 20:19)

Ķēniņš Jošafats bija slavētājs, kas arī organizēja slavēšanu, tādu kā Dāvids. Vairāki ķēniņi apvienojās un uzbruka viņam. Jošafats karavīriem priekšā nolika dziedātājus. Iedomājies, ja krievu tanki brauktu pāri robežai un Latvijas armija izsauktu draudzes “Kristus Pasaulei” slavēšanas grupu, lai tā iet pa priekšu un dzied slavas dziesmas. Šajā gadījumā notika brīnums, šie ķēniņi, kas uzbruka Jošafatam, pēkšņi grieza ieročus viens pret otru un sāka iznīcināt paši sevi. Tas ir brīnums!

“Un tanī brīdī, kad viņi sāka dziedāt ar gavilēm un ar slavas daudzināšanu, tad Tas Kungs sūtīja no aizsega kādas ļaunas varas pret Amona, Moāba un Seīra kalnāju bērniem, kas bija devušies pret Jūdu, un viņi tika sakauti.“ (2. Laiku grāmata 20:22)

“Kad Jūda nonāca kalnu augstienē, no kurienes varēja pārredzēt tuksnesi, un viņi pagriezās pret lielo pulku, tad redzi, tur bija tikai miroņi, kas zemē gulēja, un neviens nebija izglābies.“ (2. Laiku grāmata 20:24)

Šo ieleju nosauca par Berahas jeb slavēšanas ieleju. Ar slavēšanas un pielūgsmes palīdzību ļaunie gari atkāpjas un slimības aiziet. Tu esi auglīgs un neuzvarams, kad tu slavē un pielūdz, un tad Dievs pārdabiskā veidā darbojas.

“Un notika, tiklīdz ļaunais gars no Dieva nāca pār Saulu, tad Dāvids ņēma cītaru un spēlēja – un Sauls atspirga, viņam palika labāk, un ļaunais gars no viņa atstājās.” (1. Samuēla grāmata 16:23)

Slavētājam spēlējot un pielūdzot Dievu, ļaunais gars no Saula atstājās. Velniem ir jāaiziet, kad slavētāji sāk spēlēt un pielūgt Dievu. Arī inkaunterā pēc būtības pietiek ar spēcīgu slavēšanu un pielūgsmi, lai ļaunie gari atstātu cilvēkus. Lūk, kādai ir jābūt slavēšanai un pielūgsmei! Ja esi savā kambarī slavējis un pielūdzis Dievu, vari būt drošs – nekādi ļaunie gari tev neko nenodarīs!

Mana meitiņa Betija savos divpadsmit gados dabūja tētiņu, un es dabūju meitiņu. Es viņu pieņēmu pie sevis kopā ar visām viņas problēmām: alkohols, smēķēšana, līmes ostīšana, zagšana un sevis žņaugšana (viņa ar pirkstiem aizspieda savas kakla artērijas). Šī žņaugšana Betijai izpaudās regulāri. Viņa varēja, piemēram, to nemanot darīt ar kapuci galvā automašīnā uz aizmugurējā sēdekļa, braucot uz evaņģelizācijas dievkalpojumiem. Izklausās neticami, bet tā bija. Labi, ka vēl nenožņaudza sevi. Vienu dienu mājās esot, es paņēmu savu ģitāru, apsēdos Betijai blakus un sāku spēlēt un dziedāt Dievam. Dziesmas laikā viņa pēkšņi sāka trīcēt, nokrita zemē, kliedza, plēsa sev matus un sāka locīties kā čūska. Es turpināju slavēt un pēc tam pavēlēju sātanam Jēzus Vārdā aizvākties. Tas viss ilga kādas divas minūtes. Kad Betija piecēlās, viņa neko neatcerējās un no tā brīža ir brīva no šīs sevis žņaugšanas. Tas bija reāls velns un reāla atkarība, un atbrīvošana nāca tikai caur Dieva slavēšanu un pielūgsmi. Lūk, kāpēc dažreiz cilvēki, kas pirmo reizi atnāk uz draudzi, bēg prom jau pēc pirmās slavēšanas dziesmas. Lūk, kāpēc cits vemj, cits sāk trīcēt, citam sāk sāpēt galva, citam bailes, citam bail, ka tā ir sekta – tās visas ir dēmoniskas izpausmes. Velns sāk manifestēties Dieva godības atmosfērā.

Kā ir jāslavē Dievs?

„Manas lūpas lai Tevi slavē.” (Psalms 63: 4)

Dāvids pats sev pavēl slavēt Dievu. Arī mums tas ir jādara, jāpiespiež sevi to darīt. Pieņem lēmumu un dari to!

„Slavējiet, jūs tautas, mūsu Dievu! Un lieciet skaļi atskanēt Viņa slavai.” (Psalms 66:8 )

„Bet es skaļi pateikšos Tam Kungam no visas sirds ar savu muti un slavēšu Viņu lielā pulkā.” (Psalms 109:30)

Tātad kā ir jāslavē Dievs? Skaļi. Savs laiks ir slavēt klusi, savs laiks ir skaļi to darīt, izsaukties un gavilēt savam Dievam.

„Dievs, klusībā Ciānā Tu topi slavēts, un solījumi Tev tiek maksāti.” (Psalms 65:2)

Varam Dievu slavēt arī klusībā. Tas, ka kāds stīvi stāv, varbūt nenozīmē, ka viņš ir stīvais, bet varbūt viņš klusībā slavē un pielūdz Dievu.

„Slavēts lai ir Tas Kungs diendienā (..)” (Psalms 68:20)

Jā, Dievs jāslavē katru dienu – gan lūgšanu kambarī, gan grupiņās, gan draudzē, gan inkaunteros, visur. Internets ir pilns ar mūsu draudzes slavēšanu un taps vēl pilnāks. Visapkārt būs tikai slava, slava, slava!

„Es slavēšu Dieva Vārdu ar dziesmu (..)” (Psalms 69:31)

Mēs slavējam Dievu, izdziedot caur dziesmu savu pateicību un lūgšanu.

„Lai tas top uzrakstīts nākamām audzēm, ka tās tautas, kas vēl celsies, arī lai slavē To Kungu!” (Psalms 102:19)

Ko tas nozīmē? To, ka jākomponē pašiem savas dziesmas, jāsacer savi teksti Dievam. Ko redzu un jūtu, to dziedu. Mums jārūpējas, lai nākamās paaudzes turpinātu mūsu iesākto. Mums ir jāpublicē savas dziesmas. Mums jānodod nākamajai paaudzei savas zināšanas, cerot, ka viņi slavēs vēl labāk nekā mēs.

„Paceliet savas rokas uz svēto vietu un teiciet To Kungu!” (Psalms 134:2)

„Tad nu es gribu, lai vīri lūdz Dievu katrā vietā, paceldami svētas rokas bez dusmām un šaubām.” (1. Timotejam 2:8 )

Sievām tanī laikā bija jāsēž klusu. Protams, ka šodien visi ceļ rokas un slavē. Citās reizēs es slavēju, bet neko īpaši nejūtu, paceļu rokas, bet nekas nenotiek. Tad es atceros šo Rakstu vietu un saprotu, ka, paceļot tikai rokas vien, es jau slavēju Dievu, un Dievs to noteikti pamana.

„Teiciet Viņu ar bungām un vijīgām dejām, teiciet Viņu ar stīgu un flautas skaņām!” (Psalms 150:4)

Kurš teica, ka Dievu nevar slavēt ar dejām un visa veida instrumentiem? Un kā vēl var! Ir jāpielieto moderni instrumenti un jāprogresē. Mēs slavēsim Dievu, un Dievs mums dos līdzekļus – gan telpām, gan instrumentiem, gan tehnikai. Arī apgaismotājam, filmētājam un tehniskajiem palīgiem ir jābūt slavētājiem. Faktiski viss, ko mēs šeit darām, ir slava un pielūgsme Tam Kungam. Ja, piemēram, apgaismojums ir saraustīts, zūd attiecīgā noskaņa. Cilvēki maldās, ja domā, ka apkārtējā atmosfēra viņus neietekmē.

„Plaukšķiniet priecīgi, visas tautas, skaņām balsīm gavilējiet Dievam!” (Psalms 47:2)

Uzplaukšķināsim un skaļi uzgavilēsim mūsu Dievam! Varu tikai iedomāties, kas pēc šī sprediķa notiks mūsu mājas grupās. Arī Sauls izmainījās no iekšienes, dzirdot pravietisko mūziku. Slavēšana izmaina tevi no iekšpuses.

„Bet vecākais dēls bija uz lauka; kad nu viņš tuvojās mājām, viņš izdzirda mūzikas skaņas un dejas troksni (..)” (Lūkas evaņģēlijs 15:25)

Šajā vietā teikts, ka vecākais dēls, dzirdot šo mūzikas un dejas troksni, negāja mājā iekšā. Taču jaunākais dēls priecājās un ballējās. Tātad reliģija attur cilvēkus no prieka izpausmēm Dievam. Bet Dieva bērni nevar nepriecāties, nedejot, neraudāt un neizpaust savu sajūsmu un slavu Tēvam. Reliģija nepieļauj modernu mūziku, prieku un dejas. Reliģiskās baznīcās bieži sēž veci, garīgi jau miruši cilvēki. Tur nav dzīvības. Arī draudze ”Jaunā Paaudze” radās no līdzīgas pusmirušas vasarsvētku draudzes, kad Aleksejs Ļedajevs izgāja no tās, jo gribēja dzīvu slavēšanu, pielūgsmi un ticību. Kad atbrauca vasarsvētku draudzes vadība no Ukrainas, viņi pārmeta, ka Ļedajevs un viņa cilvēki nonākuši tik tālu, ka Dieva vārdu sākuši sludināt un ietērpt mūzikā. Bet, protams, ka šī draudze atdalījās un kļuva par lielāko draudzi Latvijā un arī citās valstīs, piemēram, Ukrainā, Krievijā. Pavisam kopā – apmēram 200 draudzes. Reliģija attur no prieka izpausmēm un no reālas cilvēku izaugsmes.

„Dziediet Tam Kungam jaunu dziesmu, dziediet Tam Kungam, visa pasaule!” (Psalms 96:1)

 Ko šis pants nozīmē? Varbūt tu domā, ko tad es, es jau neprotu komponēt, nepazīstu notis, neproti skaisti dziedāt. Tu vari dziedāt garā, tu vari sacerēt dziesmas savā līmenī un dziedāt tās mājās. Betijai to ļoti patīk darīt. Viņa var dziedāt Dievam jebkur, tikai citreiz ausis jāspiež ciet no viņas dziedāšanas. Taču viņa ir atradusi savu slavēšanas veidu, viņa to dara repā, un pat mazus piedziedājumus uz skatuves var nodziedāt. Kas zina, varbūt pēc laika notiks brīnums un Betija dziedās kā operas soliste.

„Kā tad tas patiesībā ir? Es taču gribu Dievu lūgt garā, bet gribu lūgt arī ar prātu; es gribu dziedāt garā, bet gribu dziedāt arī ar prātu.” (1. Korintiešiem 14:15)

Šeit Pāvils saka, ka var dziedāt garā un arī pieslēgt prātu. Tas ir tik vienkārši – dziedāt mēlēs to, īpaši nepieslēdzot prātu. Nāk slavas vārdi, un mēs tos dziedam. Bet lūgt garā vistiešākajā nozīmē ir lūgt un dziedāt mēlēs. Pāvils brīdina, ka draudzē ar mēlēs dziedāšanu nedrīkst pārforsēt. Pamatā tas ir jādara mājās.

„Dziedātāju vadonim, cītaras pavadībā. Dāvida dziesma, astotā toņu kārtā.” (Psalms 6:1)

Dāvids rakstīja dziesmas ar vārdiem un notīm. Arī mums tas ir jādara.

„Viss mācekļu pulks skaņā balsī priecīgi sāka slavēt Dievu par visiem brīnuma darbiem, kurus tie bija redzējuši, un sauca: “Slavēts, kas nāk, mūsu Ķēniņš, Tā Kunga Vārdā! Debesīs nu ir miers un slava augstībā.” Tad kādi no farizejiem, kas bija starp ļaudīm, Viņam sacīja: “Mācītāj, apsauc Savus mācekļus!” Bet Viņš atbildēja: “Es jums saku: ja šie klusēs, tad akmeņi brēks.” Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu (…)” (Lūkas evaņģēlijs 19:37-41)

Kad mācekļi priecīgi bija slavējuši Dievu un farizeji tos bija apsaukuši, Jēzus farizejiem atbildēja, ka, ja viņi neslavēs, tad pat akmeņi brēks. Pēc tam Jēzus iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus, sacīdams uz tiem: „Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanu nams, bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri.” Lūgšanu nams nav tikai lūgšanu nams, bet slavas un pielūgsmes vieta. Ja grupiņā un draudzē nav slavas un lūgšanas, Jēzus jau zina, kas ar šo vietu notiks, kādu galu ņems šī draudze, grupiņa vai cilvēks. Tāpēc es aicinu tevi slavēt un pielūgt Dievu ar visu to, ko tu šodien esi iemācījies. Dari to draudzē, savā mājas grupiņā un mājās. Dari to no sirds, garā un patiesībā. Jēzus neatrada Templī patiesu slavēšanu, tādu, kāda bija Viņa mācekļiem. Lai Jēzus atrod tevi kā patiesu slavētāju un Viņa pielūdzēju. Saki:

„Es slavēšu To Kungu, kamēr dzīvošu, es dziedāšu savam Dievam, kamēr vēl še būšu!” (Psalms 146:2)

Aleluja!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Slavēšana un pielūgsme” pierakstīja slavētājas Ieva Našeniece, Anna Eškina un Elita Meirāne, un rediģēja Ieva Našeniece