Tas, par ko es gribu, lai tu aizdomājies un nevis vien aizdomājies, bet arī kaut ko pamaini, ir sakarā ar to, ka pirms kāda laika bija aizlūgšanu dievkalpojums. Bija viens cilvēks, kurš pienāca man klāt un teica, ka viņš visu dara pareizi, bet nav rezultāta. Ko darīt, ja mēs rīkojamies pareizi, bet lietas nenotiek tā, kā gribētos? Piemēram, tev ir mērķis pacelt grupiņu, pacelt biznesu, izmainīt raksturu. Tu it kā dari pareizas lietas, bet tas neizdodas, rezultāta nav. Tas attiecas uz dažādām dzīves sfērām: darbu, attiecībām ģimenē, kalpošanu. Es piedāvāšu vairākas stratēģijas, kuras ir īstenojuši Bībeles personāži, no kuriem var mācīties par to, kā rīkoties apstākļos, kad tu kādā dzīves posmā visu dari pareizi, bet tāpat nav rezultāta. Es aicinu ieklausīties tajā, ko es teikšu, jo, iespējams, arī tu savā dzīvē tagad vai kādā posmā esi to piedzīvojis. Būs četri Bībeles personāži.
1. Ābrahāma stratēģija.
Un Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: “Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju,” Viņš tam sacīja. Un Ābrāms uzticējās Tam Kungam, un Dievs to viņam pieskaitīja par taisnību. (1. Mozus grāmata 15:5-6)
Ābrahāma problēma ilgus gadus bija tā, ka viņam nebija bērnu. Viņš bija sasniedzis iespaidīgu vecumu, iespējams, ka tajā brīdī viņam bija kādi astoņdesmit gadi un fiziski bērnu viņam vairs nevarēja būt. Viņa galvenais mērķis nebija vienkārši, lai viņam būtu kaut kāds dēls. Viņam bija svarīgais, lai būtu viņa vīzijas turpinātājs, lai ir kāds, kas turpina to, uz ko Dievs viņu ir aicinājis. Viņa stratēģija bija tāda – es turpinu rīkoties pareizi, lai arī cik ilgu laiku tas prasītu. Tas bija viņa laika pārbaudījums. Tā ir tāda aizsardzības stratēģija – tu gaidi, kad sasniegsi rezultātu, vienkārši uzticami darot pareizas lietas. Problēma gan tajā, kas ne man, domāju, ka arī ne tev visai patīk, ir fakts, ka savu mērķu sasniegšana un sapņu piepildīšana prasa laiku. Ābrahāmam tas prasīja desmitiem gadu, varbūt trīsdesmit, varbūt četrdesmit, varbūt vēl vairāk. Mums gribas, lai rezultāts būtu ātrāk, citreiz mēs gribam, lai iznākums ir tūlīt un tagad, bet var nākties gaidīt mēnešus, var nākties, Ābrahāma gadījumā, gaidīt gadus un ne vienkārši gaidīt, ka kaut kas notiks, bet arī visu laiku pareizi rīkoties. Dievs noslēdza derību ar Ābrahāmu un apsolīja, ka viņam būs dēls un ka šis dēls turpinās viņa vīziju. Viņam pēcnācēju būs tik daudz, cik zvaigžņu pie debesīm. Mēs zinām stāsta turpinājumu, bet tajā brīdī viņiem pat dēla nebija. Ābrahāmam, lai sasniegtu Dieva doto mērķi, vajadzēja pavadīt gadus. Šajā laikā sievai izdevās viņu pārliecināt izmantot tādus kreisos ceļus. Sāra, tajā brīdī viņas vārds vēl bija Sāraja, viņu pārliecināja, ka, ja viņam vajag tos bērnus, tad vajag pierunāt apprecēt kalponi un caur viņu būs tie pēcnācēji.
Un Sāraja teica Ābrāmam: “Redzi, Tas Kungs man nav devis iespēju dzemdēt, ej pie manas kalpones, varbūt no viņas man tiks doti pēcnācēji.” Un Ābrāms paklausīja Sārajas balsij. (1. Mozus grāmata 16:2)
Mēs varam iztēloties, kā tas notika, iedomājies, māte gadiem grib bērnu, bet nevar dabūt, kā nesanāk, tā nesanāk un tad viņa izdomā ideju, kā Ābrahāmam iesmērēt kalponi. Lai to piepildītu, viņai vajadzēja mēnešiem, varbūt pat gadiem pilināt savam vīram. Iedomājieties, tas ir viens no senākajiem zāģēšanas piemēriem pasaules vēsturē. Pats labākais ir tas, ka tajā brīdī, kad tas rezultāts ir noticis, jeb viņa dabūja to, ko gribēja, kalponei piedzima bērns. Viņa vaino vīru, ka viss tagad ir slikti, tas jau nekas, ka viņa pati to visu bija izdomājusi, viņai bija plāns prātā, viņa bija pierunājusi savu vīru, bet vīrs vainīgs, jo viņš taču ir ģimenes galva un viss pārējais. Ābrāmam, pirms viņa mantinieka Īzaka dzimšanas, piedzima dēls no kalpones Hagaras, kuru sauc Ismaēls. Kas ir interesanti? Ja Ābrahāms nebūtu paveicis šo kreiso rīcību, tad nebūtu bijis Ismaēla. Kas ir interesanti? Islāms, Muhameds, ir cēlies no Ismaēla, viņš skaitās viņu pēctecis. Bez šī sānsoļa islāma ticība kā tāda nevarētu pastāvēt. Labi, tā būtu citādāka, bet nevarētu pastāvēt. Redziet, cik svarīgi būt uzticamam Dieva priekšā un ievērot Viņa dotos norādījumus un neizvēlēties kaut kādus vieglākos citus variantus, kas īsti nav labi. Tā bija aizsardzības stratēģija, un šī stratēģija tika izmantota ļoti ilgu laiku.
2. Jonas stratēģija.
Šis nebūs labais piemērs, jo viņš centās apmuļķot sevi, un viņš veica uzbrukuma stratēģiju, tikai nepareizā virzienā. Interesanti, ka vārds Jona ebreju valodā nozīmē balodis. Gan jau mēs esam ievērojuši to, ka tie baloži ne vienmēr ir sevišķi gudri. Centrāltirgū mēs daudz baložus varam redzēt. Vairāk laikam no viņiem belašus netaisa. Baloži ar īpašu gudrību neizceļas. Mēs neizmantojam balodi kā gudrības simbolu. Israēlā ar balodi apzīmēja vientiesību, vieglu apmuļķojamību, bailīgumu.
“Celies un dodies uz lielo pilsētu Ninivi; norāj to un paziņo tai, ka tās ļaunie darbi jau nonākuši Mana vaiga priekšā!” (Jonas grāmata 1:2)
Interesanti, ka par Jonu, es to nezināju, ir vēl viena atsauce Bībelē.
Un viņš atjaunoja Israēla robežas no ieejas uz Hamatu un līdz Tuksneša jūrai, kā Tas Kungs, Israēla Dievs, bija caur Savu kalpu, pravieti Jonu, Amitaja dēlu, kas bija no Gat-Heferas, runājis. (2. Ķēniņu grāmata 14:25)
Tur ir atsauce par to, ka ķēniņa Jerobeāma laikā Jona bija viņam padomdevējs, viņš ir nosaukts par pravieti. Tajā gadījumā viņš bija ķēniņam ieteicis nostiprināt robežas un ķēniņš bija arī paklausījis. Jona vispār bija pravietis, un normālos apstākļos viņš pareizi rīkojās, bet problēma sākās Jonas grāmatas nākamajā pantā.
Bet Jona cēlās, lai bēgtu no Tā Kunga vaiga, gribēdams nokļūt Taršišā, un nonāca līdz Jafai. Tur viņš atrada kuģi, kas taisījās ceļā uz Taršišu, samaksāja braucamo naudu un iekāpa kuģī, kam bija viņš jāaizved uz Taršišu, projām no Tā Kunga acīm. (Jonas grāmata 1:3)
Vēsturiskais konteksts ir tāds, ka izraēlieši bija pretinieki asīriešiem, un Asīrijas galvaspilsēta bija šī Ninive. Starp citu, asīrieši vēlāk ir iznīcinājuši Izraēlas ziemeļvalsti, viņi gandrīz izpostīja arī Jūdu. Jona negribēja iet uz naidīgas valsts galvaspilsētu, un varbūt tur vēl cilvēki atgriezīsies, un tie, kas zina šo stāstu tālāk, tad šie cilvēki arī atgriezās. Taršiša tajā laikā bija feniķiešu tirgotāju pilsēta pašā pasaules nomalē. Mūsdienās tas ir Spānijas dienvidos, mūsdienās tur arī nav pilsētas. Izraēla ir Vidusjūras vienā pusē, bet Taršiša ir galīgi otrā pusē. Pēc tā brīža uzskatiem tā bija pasaules mala. Tā bija pastāvējusi mūsdienu Spānijā pie Gvadalkiviras upes ietekas, un šī upe ietek Atlantijas okeānā. Jona bija izdomājis, ka viņš aizbrauks galīgi tālu, uz pasaules malu, pretējā virzienā Ninivei, lai tur varētu paslēpties no Dieva acīm. Viņam bija tāda ideja par to, ka jau visās tautās ir Dievs un Izraēla Dievs ir Jehova, ja viņš aizbraukšot prom, tad Dievs viņu tur neredzēs. Tā arī tajā laikā citu tautu dievi domāja, ka viņš kontrolē konkrētu teritoriju un citur dievs neredz. Jona par to naivi domāja, jo Dievs, protams, ka mūs redz visur. Viņš redz mūsu domas, visu Viņš redz. Šī stratēģija, ko izmantoja Jona, bija vienkārši bēgt no problēmām, izvairīties. Tad, kad mēs savā galvā esam sadomājuši kaut ko neloģisku, tā kā Jonas gadījumā, aizbēgt no Dieva acīm, redzes loka, tad bieži vien mēs spējam paši sevi piemānīt, bet Dievu mēs nevaram piemānīt. Citreiz arī mums izdodas piemānīt, ka, it kā mēs rīkojamies pareizi, mēs apzināmies, ka varbūt kaut kas nav pareizi, bet mēs apklusinām savu sirdsapziņu, mēs apklusinām, ja gadījumā, kāds cits mums saka ka nav pareizi. Grupiņas vadītājs tev saka, ka varbūt darām citādāk, bet tu esi pārliecināts, ka rīkojies pareizi. Mēs pieveram acis uz kaut kādām problēmām. Arī Jonas gadījumā, viņš jau zināja kā ir pareizi, viņš zināja, ka tas, ko viņš dara, ir grēks un tas nav pareizi, bet viņš centās savu sirdsapziņu noklusināt.
Viņš atbildēja viņiem tā: “Ņemiet mani un iemetiet jūrā, tad tā kļūs rāma. Es zinu, ka manas vainas dēļ pār jums sacēlusies šī lielā vētra.” (Jonas grāmata 1:12)
Viņš bija ar kuģīti aizbraucis, ceļā sacēlās vētra un viņš saprata, ka visiem ies slikti, ja viņš nepaklausīs, un viņš ļāvās iemesties jūrā. Kas ir interesanti? Viņš nevis tajā jūrā nomira, bet viņu aprija zivs. No zinātniskās perspektīvas, var cilvēku aprīt vienā setā, tā var būt valzivs vai citi jūras nezvēri, bet tas, kas ir neiespējams, ka, aprijot veselu cilvēku, viņš trīs dienas var pavadīt zivs vēderā un nenomirt. Tas gan ir neiespējami. Bet uz to nav jāskatās kā uz zinātnisku faktu, ko mēs varbūt varētu izmēģināt, bet kā uz brīnumu. Mums visiem ir lietas, kas mums sanāk un kas nesanāk. Šī ir ļoti svarīga atziņa, ko es sapratu. Es nekad negūšu panākumus, kā profesionāls volejbolists vai futbolists, bet es varu gūt panākumus lietās, kas man sanāk, piemēram, izglītība, politika, tiesības, un ja es ieguldīšu visus savus spēkus, lai nokļūtu Olimpiskajās spēlēs. Tikko notika Olimpiskās spēles, bija 3×3 basketbols, pēdējās divas spēles viņiem nesanāca, bet pārējais viss viņiem izcili sanāca. Vai es būšu volejbolists? Es būšu vienkārši izniekojis savus spēkus un guvis vien niecīgus panākumus. Tagad Parīzē notiek paralimpiskās spēles. Starp citu, mūsu draudzē ir viens cilvēks, kas tieši vakar piedalījās šajās spēlēs disciplīnā Parīzē un guva panākumus, bet man nav mērķa tur piedalīties. Iedomājieties, kas būtu, ja es mēģinātu kļūt par sportistu. Man vienkārši nesanāktu, man sanāktu kaut kas viduvējs un es nesasniegtu neko daudz. Garīgā izaugsmē mums ir skaidri pamatprincipi: Bībele, lūgšana, draudze, mājas grupas un kalpošana, bet laicīgā izaugsmē mēs ne visi esam iemanījušies izmantot šos izaugsmes principus. Ir svarīgi izvēlēties savas cīņas, tā kā man nav jēgas iet par sportistu, kaut gan man varbūt ļoti patīk kaut kas, viss sports man nepatīk, bet kaut kas man varbūt patīk.
Mums ir svarīgi izvēlēties savas cīņas, jo, kamēr mēs meklējam savas finanšu iespējas vai pareizo evaņģelizācijas metodi, var nākties izmēģināt dažādas lietas, bet vislabāk tev sanāks tas, kur tev ir gan prasmes, gan zināšanas un arī motivācija.
Un pat ja mēs pieņemtu, ka man būtu motivācija kļūt par olimpieti kādā disciplīnā, lai gan realitāte ir tāda, ka 99% man tādas nav, tad prasmju un zināšanu citiem būs daudz vairāk, un beigās es tikai būšu iztērējis savu laiku, es, iespējams, būšu uzlabojis savu fizisko formu, ja nebūšu iedzīvojies kādā traumā, bet par Olimpiskajām spēlēm un kādu medaļu var vispār necerēt. Līdz ar to pilnīgi cita situācija paveras lietās, kur man ir gan zināšanas un prasmes, gan motivācija, piemēram, ja es vēlētos aktīvi ieguldīties, es varētu kļūt par direktoru skolā vai arī es varētu spēt ietekmēt politiku, un to visu var izdarīt, līdz ar to – atrodi, kas ir tavs un dari to. Jonam nepatika tas uzdevums, ko Dievs viņam bija iedevis. Varbūt tev nepatīk tas darbs, ko tu strādā. Un ir tāds interesants motivators Napoleons Hills, viņš 20. gadsimtā sarakstīja grāmatu, un viņš piedāvā divas iespējas, kā risināt to, ka tev kaut kāds darbs nepatīk. Jonam arī nepatika, ka viņam ir jāiet uz Ninivi. N. Hills saka, ka viena iespēja ir strādāt bez degsmes, izpildīt tikai savu normu, un drīz vien ne vien tev pašam nepatiks tavs darbs, bet pēc kāda laika arī tavam priekšniekam nepatiks tas, kā tu strādā, un tevi atlaidīs. Ja tevi neatlaidīs, tad tas droši vien būs tāds darbs, kuru neviens negribēs strādāt, piemēram: par sētnieku, par krāvēju, kur tev nepatīk un nevienam nepatīk, tāpēc neviens arī tur neiet. Un tad tu visu dzīvi neko daudz arī nevarēsi sasniegt. Bet otrs variants, kuru šis motivators piedāvā, ir nodoties ar visu sirdi tam darbam, kas tev nepatīk, kļūt par noderīgu un efektīvu darbinieku, kā rezultātā tavi priekšnieki tevi ievēro, un tad viņi tev piedāvā paaugstinājumu. Un tad, kad tu būsi augstākā amatā, tev, iespējams, būs lietas, kas tev vairāk patiks, tev būs lielāka atbildība, un šis darbs, visdrīzāk, tev patiks. Tātad, kļūsti vēl labāks tajā darbā, kas tev pašlaik nepatīk, tu tiksi paaugstināts, un varēsi darīt to, kas tev patīk. Un tā būs tava cīņas stratēģija pret tavu nevēlamo darbu. Tātad – Jonas stratēģija bija bēgt no problēmām.
3. Dāvida stratēģija.
Mums bieži patīk skatīties uz Dāvidu tikai no labās puses, bet es atradu vienu aspektu, ko, pēc manām domām, varēja darīt citādāk. Bet jūs tūlīt dzirdēsiet.
Dziedātāju vadonim pēc meldijas “Nepazudini!”. Dāvida “miktam”, kad Sauls lika apsargāt Dāvida namu, lai viņu nokautu. (Psalms 59:1)
Šis psalms ir sarakstīts laikā, kad Dāvids bēguļoja no Saula.
Jo, redzi, viņi uzglūn manai dzīvībai; varas vīri sapulcējas pret mani, lai gan es neesmu noziedzies, nedz grēkojis, ak, Kungs! Pret mani nevainīgu viņi steigšus pulcējas kopā un sakārtojas. Uzmosties, steidzies man palīgā un skaties! Tu, Kungs Dievs Cebaot, Israēla Dievs, uzmosties, lai piemeklētu un sodītu visas tautas! Neapžēlojies ne par vienu no šiem viltīgajiem uzticības lauzējiem! (Psalmi 59:4-6)
Dāvids visu ir darījis pareizi, bet tāpat ir cilvēki, kas viņu nīst, kam viņš nepatīk, kas grib viņam ļaunu izdarīt, un viņš jau neko sliktu un nepareizu nebija daudz izdarījis. Israēla pirmais ķēniņš Sauls sākotnēji pat bija pieņēmis Dāvidu savā dienestā, un Dāvids bija teicams karavadonis, tur ir teikts par to, ka viņš veda cīņas pret filistiešiem, viņš viņus uzvarēja. Mēs visi zinām stāstu par Goliātu, tā ir, man liekas, mana mīļākā, vismaz bērnībā 100% tā bija mana mīļākā Bībeles nodaļa, 1. Samuēla grāmatas 17. nodaļa. Viņš bija iedvesmojošs paraugs visiem tautiešiem, viņš bija arī pacilājošs mūziķis, bet viņa talanti un svaidījums sāka aizēnot ķēniņu Saulu. Vienā vietā rakstīts, ka viņiem bija tāda populārās mūzikas dziesma, īsumā: “Sauls ir nokāvis tūkstošus, bet Dāvids – desmitiem tūkstošu.”
Un šīs sievas, dejas solī iedamas, dziedāja: “Sauls ir nositis tūkstošus, bet Dāvids desmitiem tūkstošu.” (1. Samuēla grāmata 18:7)
Sauls apvainojās par to. Un esošais ķēniņš Sauls tad apskauda un nīda Dāvidu par to, un Dāvids bija spiests bēgt, un viņš gadiem bēguļoja. Viņš bija spiests veidot savu komandu, viņš bēguļoja. Vai Dāvids bija izdarījis ko nepareizu? Es domāju, ka nē. Iespējams, Bībelē kaut kas nav atklāts, bet es domāju, ka viņš visu bija izdarījis pareizi. Bībelē vairākkārt ir minēts tas, ka Saulam pašam bija nopietnas problēmas, viņam bija ļauns gars.
Un notika, ka nākamajā dienā Saulu pārņēma ļauns gars no Dieva un viņš nonāca savā namā neprāta stāvoklī [..] (1. Samuēla grāmata 18:10)
Dāvids rīkojās pareizi, bet viņš nepārgāja uzbrukuma pozīcijā pret Saulu. Un, ņemot vērā to, ka Sauls bija Dieva svaidītais, Dāvids pret viņu neveica atklātu cīņu, kaut arī viņš ik pa laikam veica pārdrošus gājienus, piemēram, drēbju stūri nogrieza.
[..] Un Dāvids piecēlās un slepus nogrieza Saula virssvārku stūri. (1. Samuēla grāmata 24:5)
Un tā Dāvids ņēma gan šķēpu, gan ūdens krūzi no Saula galvgaļa, un tie devās atceļā, un neviens to neredzēja, un neviens to nemanīja. [..]. (1. Samuēla grāmata 26:12)
Citā brīdī viņš nozaga Saula mantas, lai parādītu, ka viņš visu var, bet viņš to nedara. Viņš nekad nepacēla savu roku pret Saulu, un viens no iemesliem bija tāds, ka, ja Dāvids, kuram bija visas tiesības tajā brīdī sacelties pret Saulu, to tagad izdarītu, tad morāli būtu pieņemami arī vēlāk sacelties pret Dāvidu, kad viņš bija kļūdījies. Gan tad, kad viņš kļūdījās ar Batsebu, gan tad, kad bija Absaloma sacelšanās. Bet tā kā Dāvids nesacēlās pret Saulu, kurš bija rīkojies nepareizi, arī Dāvida laikā Dievs neatrāva Savu roku pēc tam, kad Dāvids bija grēkojis. Un arī mūsu dzīvēs var būt brīži, kad mēs nepareizi rīkojamies, un, būsim godīgi, tā notiek visiem. Svarīgi ir neieciklēties, bet turpināt rīkoties pareizi, kad esam pieļāvuši kļūdas vai sagrēkojuši. Man ir pazīstams cilvēks, kurš ir izdomājis tievēt, ka viņš tagad ēdīs pareizāk, sportos, un tamlīdzīgi, nu sportos nedaudz vēlāk. Un tie, kas ir mēģinājuši tā darīt, arī līdzīgi, kā gavēnī, tievēšana parasti ir ilgāks laika process, mēs gavējam vienu dienu, zinām, ka tad kādā dienā nesanāk. Un tad ir izvēle, vai tu turpināsi tālāk pareizi ēst, vai tādēļ, ka nesanāca, sāksi no jauna pēc diviem mēnešiem atkal. Vārdu sakot, arī mācītājs mums kādā no iepriekšējām svētrunām ir teicis, ka nevis vienkārši cīnies pret grēku, bet aizstāj grēku ar pareizu ieradumu. Nevis tikai centies izvairīties no kļūdām, bet dari pareizas lietas to vietā. Jo, ja tu visu laiku centīsies izvairīties, kādā brīdī tāpat tu vari “noplīst”. Ja Dāvids būtu izmantojis arī uzbrukuma stratēģijas, tad noteikti būtu kļuvis ātrāk par ķēniņu pār Izraēlu. Tas periods, kad Dāvids bēguļoja no Saula, viņš bija kritis Saula nežēlastībā, varēja ilgt pat 10 gadus. Tas ir milzīgs periods, un, starp citu, pēc tam, kad nomira Sauls, vēl ir īss periods, kad Saula karavadonis iecēla, iespējams, Saula ārlaulības dēlu par nākamo ķēniņu, tas bija Išbošets. Tajā laikā Dāvids kļuva par valdnieku pār Jūdu, bet ziemeļu ciltīs valdīja Išbošets, un Dāvids nolēma gaidīt un nekonfrontēt.
Un Išbošets, Saula dēls, bija četrdesmit gadus vecs, kad viņš kļuva ķēniņš Israēlā, un viņš valdīja divus gadus; tikai Jūdas nams turējās pie Dāvida. Bet laiks, kamēr Dāvids kā ķēniņš Hebronā valdīja pār Jūdas namu, bija septiņi gadi un seši mēneši. (2. Samuēla grāmata 2:10-11)
Nav tā, ka tas bija nepareizi, bet tas paildzināja situācijas risinājumu. Aizsardzības stratēģija, esot pareizā pozīcijā pret Dievu un cilvēkiem, ir pareiza, tomēr tā var iekavēt uzvaras sasniegšanu. Un vēlāk Bībelē rakstīts, ka pie Dāvida nāca ziemeļu ciltis un aicināja viņu kļūt par ķēniņu pār visu Izraēlu. Bet interesanti, ka nozīmīgais aspekts, kāpēc viņi gribēja, lai Dāvids ir šis ķēniņš, nebija tas, ka Dievs viņu ir svaidījis, kaut gan tas arī bija svarīgi, bet tas, kas rakstīts 1. Laiku grāmatas 11. nodaļas 2. pantā.
Jau senāk, Saulam vēl ķēniņam esot, tu biji tas, kas Israēlu izveda cīņā un atveda atpakaļ; un Tas Kungs, tavs Dievs, tev sacīja: tev būs ganīt Manu tautu Israēlu, un tev jākļūst par valdnieku pār Manu tautu Israēlu!” (1. Laiku grāmata 11:2)
Tad nozīmīgs iemesls tam, kāpēc Dāvids kļuva par ķēniņu, bija tas, ka iepriekš viņš bija uzvarējis karagājienos, tāpēc arī cilvēki viņu atpazina, un viņš bija panācis uzvaras Israēla labā. Atceries, tu nevari uzvarēt bez stipras iekšējās aizsardzības, un šo aizsardzību viņam deva Dievs. Un par to mēs varam lasīt viscaur Psalmu grāmatā, kā Dievs stiprina Dāvidu, un, lai viņš varētu iegūt šīs uzvaras.
4. Jēzus stratēģija.
Jēzus izmantoja stratēģiju – uzbrukums, kā pāriet uzbrukumā. Un Jēzus pārgāja uzbrukumā. Jāņa evaņģēlijā ir aprakstīts notikums, kur Pashā svētku laikā sapulcējās izraēlieši no visādām malām, tur bija simtiem tūkstoši cilvēku, atsevišķi Bībeles komentētāji pat saka, ka miljoni, varētu būt pat divi miljoni, un tur bija tādi cilvēki, kas bija no citām zemēm. Un viņi bija atnākuši uz Pashā svētkiem, tie bija nozīmīgi svētki (Lieldienas uz tā pamata ir), viņi bija atnākuši no dažādām valstīm, kā rezultātā viņiem bija dažāda nauda, kuru viņi lietoja, viņiem bija dažādas naudas sistēmas, un, nonākot Jeruzālemes templī, katram ebrejam vajadzēja maksāt tempļa nodevu. To varēja maksāt tikai tempļa atzītajās monētās vai valūtā, tad vajadzēja šo naudu izmainīt, tur vajadzēja arī pienest par upuri dažādus dzīvniekus, tā rezultātā pie tempļa atradās naudas mijēji, tur darbojās dzīvnieku pārdevēji, baložu tirgotāji, aitiņas varēja nopirkt, un šie tempļa mijēji drīkstēja atrasties tikai tempļa ārējā pagalmā.
Kad jūdu Pashā bija tuvu, Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi. Tur Viņš atrada Templī vēršu, aitu un baložu pārdevējus un naudas mijējus sēžam. (Jāņa evaņģēlijs 2:13-14)
Bet tā bija pati galējā vieta, kur varēja atrasties neapgraizīti cilvēki, kas nebija izraēlieši. Tur uz Pashā svētkiem sanāca visādi cilvēki un tai skaitā arī tie, kas nebija paši izraēlieši tajā vietā, kur viņi drīkst lūgt Dievu. Tur visi tirgojās un pārdeva dzīvniekus, mainīja naudu.
Un, iztaisījis pātagu no auklām, Viņš visus izdzina no Tempļa, aitas un vēršus, un izkaisīja mijējiem naudu un apgāza galdus, un baložu pārdevējiem Viņš sacīja: “Nesiet to projām! Nepadarait Mana Tēva namu par tirgus namu!” (Jāņa evaņģēlijs 2:15-16)
Nebija tā, ka speciāli Jēzus gribēja izmantot vardarbību, bet Viņš izmanto galējas metodes, uzbrukuma metodi, lai panāktu, ka cilvēki tiešām nāk uz templi lūgt Dievu, nevis ka viņiem svarīgākais bija mārketings, bizness un tamlīdzīgi. Šo var uzskatīt kā pareju no aizsardzības uz uzbrukuma stratēģiju, jo Jēzus regulāri mācīja par to, kā vajadzētu veidot attiecības ar Dievu. Šajā brīdī Viņš principā ar varu pateica, ka visas šādas lietas šeit nedrīkst notikt. Nav teikts, ka Jēzus šādi bieži būtu rīkojies, bet Jēzus pārliecinoši parādīja, ko drīkst un ko nedrīkst darīt.
Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod. (Mateja evaņģēlijs 7:13-14)
Šeit ir runa par mūžīgo dzīvību, ka tas prasa piepūli, smagu darbu, lai tu to sasniegtu, bet tāpat ir ar panākumiem. Lai mums kaut kas izdotos dzīvē, tad mums vajag kārtīgi ieguldīties. Tu tā vienkārši nevari pacelt mājas grupu, uzcelt biznesu, nevari gūt lielus panākumus bez smaga darba. Ja būtu iespējams, ka mēs gūstam panākumus vienkārši čiliņā, tad mēs visi būtu panākumiem bagāti cilvēki, bet ja mēs panākam, ka mūsu panākumu gūšanas stratēģija ir mūsu ieradums, tad arī čiliņā mēs kaut ko varam sasniegt un daudz ko varam sasniegt. Ja tik viegli varētu gūt panākumus, tad visi tos iegūtu, bet tāpēc jau ir atšķirība.
Tagad nedaudz par politiku. Novembrī ir ASV prezidenta vēlēšanas. Šeit var redzēt gan aizsardzības, gan uzbrukuma stratēģijas. Jūs noteikti esat dzirdējuši par to, ka Džo Baidens ir izstājies no šīm sacensībām un viņa vietniece Kamala Harisa ir kļuvusi par demokrātu partijas pārstāvi. Bet kā tas notika? Republikāņu partija, kuru pārstāv Donalds Tramps, regulāri teica, ka Baidens ir vecs opis, ka viņam ir grūti. Kas viņš būs par prezidentu vēl nākošos četrus gadus, ja jau tagad viņš tur neko nevar pateikt. Starp citu, bija viena bildīte, ka viņš pagājušās brīvdienās aizgāja uz pludmali. Viņš tur sēdēja un sauļojās. Vienvārdsakot, viņš ir laimīgs, ka vairs nekandidē uz prezidenta amatu. Bet tai laikā, kad visi republikāņi teica, ka viņš ir vecs, ka vajadzētu veikt mentālos testus, tas ir, pārbaudīt, vai viņš vispār spēj veikt darbu. Tad liberālie mediji un demokrāti teica – nē, viņam ir ass prāts un viņš ir ļoti gudrs, viss viņam sanāk. To var salīdzināt, ka visu laiku tu aizrādi to, ka viņš ir vecs opis, tā ir kā aizsardzības stratēģija. Un tad notika debates. Debatēs Tramps parādīja, ka viņš ir tikai dažus gadus jaunāks, ka viņam viss ir kārtībā. Es redzēju, ka Baidens lēnām ienāk, apstājās, izskatās, ka jautā, kur es esmu? Prātā nāk tā anekdote par alni – ko tad es te? Baidenam uzdod jautājumu un viņš sastingst uz pāris sekundēm, tad viņš kaut ko domā. Internetā var paskatīties, ka viņš savij kopā kaut kādus vārdus, nevar vispār saprast, ko viņš saka. Bet ideja tai brīdī bija tāda, kad vienkārši teica, ka tu esi vecs un nederi ofisam. Angliski ofiss ir, ka tu nederi valsts pārvaldei kā amatpersona – prezidents. Tad visi debatēs redzēja, ka tiešām nav labi. Pēc tam Baidens izstājās no vēlēšanām un Tramps aktīvi izmantoja šo situāciju, un viņa reitingi kāpa. Viņš uzbruka un teica, ka jā, viņš patiešām ir vecs, redziet, kā viņam gāja debatēs. Turklāt mēs arī visi atceramies, ka bija atentāta mēģinājums. Arī to Tramps aktīvi izmantoja. Viņš medijos, publiskajos pasākumos un sociālajos tīklos visu laiku par to rakstīja, un Trampa reitings kāpa. Tad mainījās situācija – ienāca Kamala Harisa. Tajā brīdī, kad Trampam jau viss bija kārtībā, viņš pārgāja aizsardzības pozīcijā. Man viss ir kārtībā, es tā kā tā uzvaru. Tad atnāca K. Harisa un sākās problēma. Harisa jau nav vairs vecais Džo Baidens, viņa vēl aizvien stostās, dara vēl visādas citādas lietas, bet viņa nav vecais Baidens un visiem liekas, ka viss ir kārtībā. Vēl ir divi mēneši, lai panāktu šīs izmaiņas, bet pašlaik reitingi ir tādi, ka tie bišķiņ Harisai ir labāki. Mēs vēl redzēsim, kā es domāju, divi mēneši vēl būs interesanti. Lai Tramps uzvarētu ASV vēlēšanās, viņam vajag izmantot uzbrukuma stratēģiju. Tas nav tik viegli, kā mums grupiņās izmantot algoritmu: tik reizes nedēļā es eju evaņģelizēt, tik bieži es sazvanos ar grupiņas cilvēkiem un tad jau viss būs kārtībā. Tur ir grūtāk, bet es ticu, ka Trampam izdosies, jo tad būs traki, ja viņš nebūs ASV prezidents.
Vēl viens jautājums jums? Vai jūs zināt, kāda šodien, 1. septembrī, ir atzīmējamā diena? Kā to sauc? Tieši tā, Zinību diena. Man bija interesanti uzzināt, ka Zinību dienu mūsu valsts atkrievotāji vēl nav atklājuši. Jo šo dienu realitātē svin tikai postpadomju telpā un Izraēlā. Es par to biju šokā, jo man likās, ka es no pirmās klasītes to svinu un tā visu laiku ir bijis. Interesanti, ka šos svētkus pirmo reizi sāka svinēt 1971. gadā pēc tam, kad kompartija pateica, ka lai visi komjaunieši svin šo dienu. Un 1984. gadā tā tika atzīta par valsts svētkiem. Realitātē daudziem skolēniem tā ir sēru diena. Es pats esmu skolotājs un man nav tā, ka es esmu ļoti laimīgs. Tāpēc ka beidzas vasara, vasaras režīms ir daudz maz brīvāks, bet tev sākas skola. Labi, viņi priecājas satikt draugus, bet vispār viņi ir nelaimīgi, izņemot tos, kas tikko ir sākuši iet un tic, ka skolā viss ir labi. Bet vispārībā jau ir forši pateikt, ka sākas jauns mācību gads, sākas jauns cikls. Bet šiem svētkiem realitātē ir tikai simboliska nozīme. Vienīgais tikai, kad iekāp sabiedriskajā transportā, vari atpazīt, kas ir pedagogi, tāpēc ka viņiem ir daudz puķu. Rītdien to daudzi svinēs. Bet tāpat kā pirmais janvāris ir kaut kāds simbolisks datums, kad mēs kaut ko apņemamies un cenšamies izdarīt, tāpat arī Zinību diena var būt tāds simboliskas solis, kad mums var būt kaut kāda apņemšanās, tāds kā atskaites punkts. Kad mēs apņemamies izdarīt kaut ko vairāk. Tas nebūs saistīts ar mācībām, bet tas nav galvenais. Zināšanas mums draudzē lielāko daļu, it īpaši par garīgām lietām, ir pietiekošā daudzumā. Mums ir nepieciešams tās pielietot. Mēs bieži vien esam ieslīguši tādā komfortā un aizsardzības stratēģijā, ka mēs nespējam gūt lielākus panākumus par jau esošiem. Un tāpēc es šodien gribu teikt par stratēģiju: uzbrukums.
Vēl var būt iemesli, kāpēc neizdodas un nav rezultāta.
1. Darīt lietas virspusēji.
Ir svarīgi pārmeklēt savu dzīvi, varbūt tikai virspusēji tu visu dari pareizi. Tāpat kā Jonam. Virspusēji jau pats visu bija izdomājis, ka viņš visu ir darījis pareizi un bēga prom. Bet varbūt ir kāds slinkums, trūkums, ir kāds grēks, kas atņem šo Dieva svētību. Bieži vien tās mazās lietas rada lielās problēmas. Varbūt tev tikai liekas, ka tev viss ir kārtībā. Varbūt tev liekas, ka tu savā pasaulīgajā darbā darbu dari ļoti labi, bet varbūt regulāri kavē darbu. Varbūt tu nespēj normāli komunicēt ar cilvēkiem un tad, kad kādu priekšnieki paaugstina, viņu paaugstina tikai tava sīkā trūkuma dēļ. Viņš varbūt sliktāk dara darbu, bet viņš nekavē, viņam nav problēmu ar komunikāciju. Tas, starp citu, atbilst tam, kas ir rakstīts Bībelē.
Kas vismazākā lietā ir uzticams, tas arī lielās lietās ir uzticams, un, kas vismazākā lietā ir netaisns, tas arī lielās lietās ir netaisns. (Lūkas evaņģēlijs 16:10)
2. Grēks.
Grēks var būt par iemeslu, kādēļ tu nesasniedz savus garīgos mērķus. Jo tu vairāk tuvojies Dievam, jo mazāki trūkumi kļūst par lielām lietām, kuras tev ir jārisina. Piemēram, tad kad tu sāc savu ticības dzīvi, sākumā parasti cīnies tikai ar acīm redzamiem grēkiem, bet tad, turpinot tuvoties Dievam, arī sīkumi kļūst par lielākām problēmām, kas kavē tavu izaugsmi.
Realitātē mēs savu dzīvi izpostām caur mazām lietām, maziem slinkumiem, mazām nevērībām, mazām kavēšanām. Māte Terēze ir teikusi: “Esi uzticams mazās lietās, jo tajās slēpjas tavs spēks.” Atceries, ka neredzamajā ikdienas darbā ir tava panākumu atslēga.
Vai zini, ka labākie cilvēces brīži vēstures grāmatās ir atrodami baltajās lapas pusēs un starp rindiņām? Šo ir teicis Georgs Vilhelms Hēgelis, ka vēsture nav augsne, no kuras aug laime. Cilvēces laimīgie brīži ir atrodami vēstures grāmatas baltajās lapas pusēs. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka vēsturi raksta par krīzēm, par sasniegumiem, par zaudējumiem, par nodevībām, arī par uzvarām, bet patiesi laimīgie brīži ir tas klusais periods, kurā mēs strādājam un ejam uz savu mērķi, un kas netiek ierakstīt vēstures grāmatās un vēstures sasniegumos. Tātad mūsu lielais darbs slēpjas klusajā un citiem cilvēkiem neredzamajā ikdienas darbā. Mazas, sīkas problēmas bieži vien ir sliktākas par lielajām problēmām, jo tās mēs nepamanām. Piemēram, ja tev mašīnas izpūtējā deg vai, piemēram, degvielas bākā ir caurums, tad degviela tek laukā, un kaut kādā pusceļā tu vienkārši apstāsies. Nav jau tā, ka tu to jūti, vienkārši vari pamanīt sekas šai sīkajai kļūdai. Vēl iemesli kāpēc tev neizdodas.
3. Tu nekontrolē sevi.
Tu pieļauj kļūdas un pārāk paļaujies uz savām emocijām, trūkst disciplīnas, un tas prasa ikdienas darbu pie sevis, tāpēc svarīgi ir šo problēmu identificēt un cīnīties. Stratēģija – uzbrukums, nevis aizsardzība.
Kādi ir risinājumi?
1. Pieņem lēmumu risināt savu problēmu šodien.
Aizsardzības stratēģija ir laba lieta, bet uzbrukuma stratēģija ļaus līdz risinājumam nonākt ātrāk. Rīkoties pareizi nav slikti, bet rīkoties konkrēti, uzbrūkot savai problēmai, ir daudz labāk.
2. Atrodi cilvēkus, kuri ir izgājuši cauri šai problēmai ar, kuru tu tagad saskaries, un mācies no viņiem.
Iespējams, ka grupiņā ir cilvēki, kuri tavai problēmai ir izgājuši cauri. Man jūnijā bija situācija, kad bija eksāmens doktorantūrā, man nebija mazāko šaubu par to, ka es nokārtošu, bet nebija tā, ka biju super sagatavojies. Mani uztrauca tas, ka nezināju, ko sagaidīt. Es zināju, ka visu ļoti labi nokārtošu, jo man ir saglabājies tāds teiciens par to: kad bērnībā visiem dalīja kaunu, tad manis nebija mājās. Vārdu sakot, es biju pārliecināts, ka viss būs labi, bet es nezināju, kā viss būs ļoti labi. Man tuvojās tā diena, kad vajadzēja kārtot eksāmenu, un man skola nu galīgi nav pirmā prioritāte, jo ir vēl draudze un Saeima. Kas man palīdzēja? Man universitātē bija kolēģe, kura pirms diviem gadiem bija kārtojusi šo eksāmenu. Tā nu es viņai visu varēju prasīt. Viņa man palīdzēja sagatavoties, un rezultātā es nokārtoju šo eksāmenu ļoti labi. Man šķita, ka visi šo eksāmenu var nokārtot ļoti labi, bet bija kolēģis, kurš izkrita un dabūja tieši tādu vērtējumu, kādu es biju iecerējis. Prasi padomu cilvēkiem, kas tam ir izgājuši cauri un mācies no viņiem, un nepieļauj viņu kļūdas. Var palasīt kādu grāmatu vai noskatīties semināru, kur stāsta par tavas problēmas risināšanu. Cik daudzi no jums pirms braukšanas uz inkaunteru skatījās video liecības? Cik daudzi iespaidojās no liecībām, ko teica grupiņas cilvēki vai draudzē? Citu pārliecība un pieredze, ka inkaunters palīdz tikt galā ar dzīves grūtībām, palīdzēja tev aizbraukt uz turieni. Nav tā, ka inkaunters ir brīnumlīdzeklis, bet tas ir tavs starta punkts pārmaiņām, tas tev dot pamudinājumu izmaiņām visā dzīvē. Starp citu, šomēnes ir inkaunters, piesakieties. Īstie panākumi personībā, personības izaugsmē nav tajā, lai gaidītu kādu īpašu iespēju parādīt sevi, bet darot vislabāko, ko var izdarīt savā esošajā ikdienas situācijā. Tev nav jāmeklē īpaša iespēja, kur pielietosi uzbrukuma stratēģiju un kaut ko sāksi mainīt, bet pielieto to savās ikdienas situācijās, savā evaņģelizācijā, veidā, kā pamosties, biznesā, darbā vai jebkur citur. Tad, kad mēs pārejam uzbrukuma stratēģijā, tas no mums kaut ko prasīs.
Ko no mums prasīs uzbrukuma stratēģija?
1. Tas prasīs vairāk laika, vismaz sākumā.
Lai mainītu savu dzīves ceļu un rīkotos citādāk, ir vajadzīga tava ikdienas pieejas maiņa, un kad tu uzsāc jaunu darbu, katra nianse tev var prasīt daudz vairāk laika nekā, kad tu būsi iestrādājies, kad tā būs kļuvusi par tavu ikdienu, tad tas viss būs vieglāk un ātrāk. Uzbrukums bieži vien nozīmē darīt kaut ko tādu, ko nekad neesi darījis, un iespējams būs jādara tas, ko tu nekad nevēlējies apzināti darīt, no kā apzināti izvairījies. Uzbrukuma stratēģija var sabojāt tavas attiecības ar citiem cilvēkiem. Mēs visi atceramies kovidlaiku, un bija brīdis, kad pateica, ka vispār nevarēs strādāt, ja nebūs saņemta kovidvakcīna, un cilvēkus pat atlaida no darba. Man darbā bija cilvēki, ar kuriem man bija ļoti labas attiecības, bet tieši mana nostāja pret kovidu izbeidza šo draudzību. Viss ir labi, kamēr tu klusē un neko nesaki, bet es savu nostāju arī liku Facebook. Es to nenožēloju.
Pastāstīšu divus piemērus par īstiem uzbrukumiem. Esam dzirdējuši par to, kas notika kaujas laukā Ukrainā. Krievijas uzbrukums ilgst jau vairāk nekā divus gadus, un Ukraina šajā karā ir atkarojusi tikai savas teritorijas. Vispār krieviem tas nav grūti, jo Putinam īsti pat nav ko zaudēt, vienīgi viņš var zaudēt cilvēkus, tehnikas resursus. Viņi cīnās, lai iegūtu vairāk vai mazāk Ukrainas teritorijas. Nav jau tā, ka Rietumu palīdzība būtu ļoti milzīga, ka varētu visu izdarīt. Rietumu palīdzība ir, lai Ukraina nepiedzīvotu krahu, bet iepriekš bija noteikums, ka visi ievestie ieroči nedrīkst tikt izmantoti mērķiem Krievijas teritorijā, un tas ir ļoti labvēlīgi Krievijai, jo viņi īsti neko nevar zaudēt, vienīgi starptautisko prestižu, ka viņiem nav sanācis, bet, zinot Otro pasaules karu, viņiem jau tur gaļasmašīna. 6. augustā notika kas tāds, ko neviens negaidīja. Ukrainas bruņotie spēki veica riskantu gājienu, tas ir ļoti riskants uzbrukuma manevrs un viņi iegāja Krievijas teritorijā, Kurskas apgabalā. Iepriekš jau esot bijušas brīvprātīgo vienības, kuras mazliet bija pašaudījušās Krievijas teritorijā. Šajā gadījumā iegāja reālas Ukrainas armijas vienības, reāla smagā tehnika. Izveidoja komandpunktu, iekaroja Sudžu pilsētu, apdzīvotu vietu. Viņi pašlaik ir ieņēmuši vairāk nekā tūkstoš kvadrātkilometru. Viņi uzspridzināja vairākus tiltus, paveica to, ko citi uzskatīja par neiespējamu, un liela nozīme notikušajam bija ukraiņu morāles celšanai, gan arī starptautiskajai sabiedrībai parādīt, ka ukraiņi nav tie, kas lēnām zaudē. Visu laiku ukraiņi bija izmantojuši aizsardzības stratēģiju, bet šeit negaidīti izmantoja uzbrukuma stratēģiju. Ja viņiem izdosies iet tālāk, tad tur ir atomelektrostacija, lielas pilsētas, transporta mezgli, un tas viss var apgrūtināt Krievijas kaujas spējas. Kāpēc viņi to darīja? Donbasā notiek smagas cīņas, jo raksta, ka pat dienas laikā pēdējās trijās nedēļās krituši vairāk nekā tūkstoš karavīru katru dienu. Milzīgas cīņas, un nevar salīdzināt ar Izraēlu. Visi pašausminās, ka nogalina trīs mazus bērniņus, bet tur mirst tūkstošiem cilvēku katru dienu. Ideja bija tāda, iebrukt Kurskā, lai krievu spēkus noņemtu Kurskas aizsardzībā un atvieglotu Donbasu, šobrīd tas vēl nav noticis. Krievi sūta uz Kursku vienības no Kaļiņingradas. Pat ir informācija, ka bijušie vāgnerieši, kas bija Burkinafaso. Kāds zināt tādu valsi? Tā ir valstiņa Āfrikā. Tur bija vāgnerieši, Prigožina cilvēki, un viņi ir pārsūtīti uz Kursku. Kā tur viss notiks tālāk, varbūt tā bija pārmērīgu spēku izmantošana, bet es domāju, ka tas notiks diezgan labi. Līdz ar to viņi pārgāja uzbrukumā, un tas maina kara gaitu.
Vēl viens gadījums – Otrā pasaules kara laikā pēc D-dienas. Kad Hitlers ieņēma visu Eiropu, viņš uztaisīja Atlantijas valni. Visa Atlantijas okeāna piekraste tika uztaisīta par tādu kā aizsardzības posteni. Trīs gadus viņi cēla šo lietu, bet to sanāca iekarot pāris desmit minūšu laikā. D-dienā Normandijā iebruka sabiedroto karaspēks, un viņi cīnījās pret vāciešiem. Viņi ātri pārrāva šo aizsardzības joslu un devās uzbrukumā. Viņi bija pēdējā plašā un nozīmīgā vāciešu pretuzbrukumā, ko sauc Ardēnu ofensīva. Angliski: The battle of the Bulge. Tas notika Beļģijas, Francijas un Luksemburgas teritorijā. Es neieslīgšu detaļās, bet interesanti bija tas, kad visu sabiedroto ģenerāļi atkāpās, tad bija viens ASV ģenerālis Patons (George S. Patton), kurš vienīgais turpināja cīnīties. Kad viņam prasīja, kādēļ viņš tā dara, atbildēja: vienmēr uzbrūc, jo tas rada mulsumu tavos pretiniekos. Viņš tika uzskatīts par pārgalvīgu un traku karavadoni, bet vācieši operācijā zaudēja Ardēnu, un ceļš bija brīvs, lai varētu tālāk iekarot visu Vāciju, kā arī izbeigt Otro pasaules karu.
Nobeigumā es vēlos, lai tu sev uzdod jautājumu: “Ko es varu darīt vairāk, lai varētu risināt savu problēmu?” Ja tev nav laika, lai darītu kaut ko vairāk, dari citādāk, jo ar esošiem resursiem mēs panāksim tikai esošos rezultātus. Mans novēlējums – maksā cenu tagad, lai attīstītos un ietu uz izaugsmi, nevis maksā cenu vēlāk, lai saglabātu esošo situāciju un nekristu atpakaļ. Cena būs jāmaksā jebkurā gadījumā, bet izvēle ir tavējā. Tu gribi cīnīties par to, lai kaut ko saglabātu, vai tu gribi maksāt cenu par to, lai tu augtu, sasniegtu mērķus, glābtu cilvēkus, uzceltu biznesu, sakārtotu savu raksturu un lai panāktu izmaiņas ne tikai savā dzīvē un ģimenē, bet arī savā pilsētā. Tava izvēle ir cīnīties par to, vai tu augsi, vai cīnīsies par to, lai vienkārši eksistētu. Lai Dievs tevi svētī!
Pētera Plakana sprediķi “Stratēģija: uzbrukums” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija.
