Šīs svētrunas tēma ir pēkšņs, ass, negaidīts pagrieziens jeb citiem vārdiem – pavērsiens.
Es nerunāšu par to, kādi strauji pagriezieni mums katram ir bijuši aiz muguras, bet par tiem, kas vēl ir priekšā. Tavā dzīvē būs strauji pagriezieni! Tu tos sagaidīsi. Būs pēkšņi pozitīvi notikumi, bet man arī ir tevi jāapbēdina, jo dažiem priekšā stāv notikumi, kurus jūs savā dzīvē nevēlaties. Šis sprediķis ir pravietisks, jo es runāšu par to, kādi notikumi notiks, kādas svētības vai ne svētības piepildīsies tavā dzīvē. Es tev pravietošu. Tāpēc paņem no šī sprediķa to, kas tev ir vajadzīgs, jo Dievs runās caur mani uz tevi. Šī tēma ir personīgi tev. Vai tu gribi zināt, kas ir gaidāms nākotnē? Tev jāzina, ka pārvērtības tavā dzīvē var notikt pēkšņi, vienā dienā. Tas, kādas būs šīs pārvērtības, ir atkarīgs no tā, kādu ceļu tu ej šodien. Uz kurieni tu šodien ej, kāds ir šis ceļš? Kā tu attiecies pret Dievu un cilvēkiem? Kā tu attiecies pret sevi? No tevis ietā ceļa ir atkarīgs tas, kādas pārvērtības tevi gaida rīt.
Pārvērtības visbiežāk atnāk lēna, disciplinēta darba rezultātā. Kad tu ej soli pa solim, dienu no dienas uz konkrētiem mērķiem. To var salīdzināt ar nama celtniecību – sākot no pamatiem un beidzot ar jumtu. Nams sastāv no ķieģeļiem, tam ir ārējā un iekšējā apdare, daudz dažādu skrūvju un naglu, dēļi. Ceļot savu namu paiet mēnesis pēc mēneša, reizēm – gads pēc gada. Dieva vārds saka – ja kāds ceļ namu, lai pielūko, kā viņš ceļ un ko viņš ceļ. Jo visu uzcelto pārbaudīs Dieva uguns.
„Pēc Dieva dotās žēlastības es kā gudrs namdaris liku pamatu, bet cits ceļ uz tā ēku. Bet katrs lai pielūko, kā viņš to ceļ. Katra darbs tiks redzams: tiesas diena to atklās, jo tā parādīsies ar uguni, un, kāds kura darbs ir, to uguns pārbaudīs.” (1. Korintiešiem 3:10,13)
Pārvērtības notiek laika gaitā, taču pa ceļam, tajā virzienā, kurā tu ej, tevi sagaida strauji pagriezieni. Es iekšēji jūtu, un, gatavodams šo svētrunu un pārdomādams šo vārdu, sapratu, ka dažus no jums sagaida straujš pagrieziens jau rīt. Tas var būt gan burtiski rīt, gan arī tuvākajā laikā. Un šis pagrieziens ir atkarīgs no tā, uz kurieni tu ej. Tas var būt arī neatkarīgi no tā mērķa, uz kuru tu ej. Tas var nākt pavisam no citas puses, no citiem cilvēkiem, no citiem apstākļiem, taču tas būs straujš.
Šonedēļ es biju izvadītājs bērēs. Es ne pirmo reizi stāvēju pie zārka un es skatījos uz cilvēku, kurš nesen bija mūsu vidū. Gara acīm es redzēju, ka šajā ķermenī cilvēka nav! To es saku ne tikai tāpēc, ka tas tā ir rakstīts Bībelē, bet arī tāpēc, ka man pašam bija simts procenti skaidrs tas, ka šis ķermenis manu acu priekšā ir tikai cilvēka ārējā čaula. Tā ir cilvēka miesa, kas paliek uz zemes, pēc tam, kad iekšējais cilvēks – gars un dvēsele – atstāj ķermeni. Šī cilvēka uz zemes vairs nav.
Ir dzīve pēc nāves. Un ir divi ceļi, uz kuriem dodas cilvēki pēc nāves. Viens ceļš ved uz vietu, kur Dieva nav, ko Bībele apzīmē kā elli, un otru vietu Bībele apzīmē kā debesis. Tā ir vieta, kur ir Dievs. Tas, kur mēs nokļūstam pēc nāves, ir atkarīgs no tā, vai mēs savas dzīves laikā esam izvēlējušies Jēzu Kristu par savu personīgo Glābēju un Kungu. Par savu Dievu. Un vai mēs esam gājuši šo ceļu līdz galam, saskaņā ar Kristus gribu. Nāve ne vienmēr atnāk plānoti un gaidīti. Šī mūsu draudzes cilvēka bēres nebija īsti negaidīts notikums, bet ļoti bieži nāve pārsteidz negaidīti. Šajā brīdī pasaulē kāds mirst, un kāds dzimst. Apglabātā cilvēka mazdēlam šajā pašā nedēļā piedzima dēliņš, – tātad kāds piedzimst un kāds nomirst! Arī stāvoklī var palikt negaidīti, bet pašas dzemdības nav negaidīta lieta. Nāve pienāk daudziem, arī šajā brīdī. Arī šī sprediķa laikā daudziem cilvēkiem virs zemes pienāk nāve.
Ja mēs runājam par šaurākām lietām, nekā dzimšana un nāve, tad parunāsim par to ceļu, pa kādu mēs katrs ejam, un mērķiem, uz kuriem tiecamies. Labākajā gadījumā cilvēkam vispār ir mērķi dzīvē, sliktākajā gadījumā cilvēks ir ievilkts kāda cita cilvēka vai cilvēku mērķos, jo viņam nav pašam savu mērķu, un kāds šo cilvēku tik un tā kaut kur ved. Visticamāk, ne tajā virzienā, kurā vajadzētu. Ja tev ir mērķi saskaņā ar Dieva prātu, kuru tu izlasi Bībelē, un tu ej uz tiem, tad viss ir kārtībā. Taču arī bezmērķīgus cilvēkus kāds ved. Uz šī ceļa, pa kuru mēs ejam, būs negaidīti pagriezieni. Tie būs pēkšņi pavērsieni, pēkšņi notikumi. Tie var būt pozitīvi, un tie var būt negatīvi. Ja tu ej pa pareizo ceļu, ja tu savu dzīves ceļu esi saskaņojis ar Visaugstāko, tad tavā ceļā ir sagaidāmi pozitīvi strauji pagriezieni. Iespējams, jau rīt! Bet ja tu esi uz pareizā ceļa, un tavā ceļā ir negatīvi notikumi, tad tie palīdz tev mācīties no kļūdām un gūt uzvaras. Šajā draudzē cilvēki no neveiksminiekiem kļūst veiksminieki. Tu vari atnākt uz šejieni kā neveiksminieks, bet tu nevari palikt šeit kā neveiksminieks. Šeit tādi nesēž. Mēs negatīvus notikumus savā dzīvē izmantojam kā atspēriena punktus jaunām uzvarām. Atceries, ka šie nepatīkamie notikumi patiesībā ir pozitīvi notikumi tavā labā, jo nevar gūt panākumus bez grūtībām, problēmām un neveiksmēm. Tas nav iespējams! Nav tādu cilvēku, kas ir iztikuši bez neveiksmēm ceļā uz panākumiem. Tie, kas vēlas gūt panākumus bez grūtībām un neveiksmēm, nekad negūs panākumus. Nekur un nekad. Tas nenozīmē, ka tevi vajās neveiksmju sērija, taču būs arī neveiksmes, kas ir Dieva dāvana, lai tevi padarītu stiprāku, mērķtiecīgāku, spējīgāku iet tālāk un gūt panākumus.
Katram no mums ir kādi mērķi. Daudzi no tiem mums ir vienādi, bet citi atšķiras. Tu pats zini, uz kurieni tu ej. Vai tev ir mērķi? Tevi gaida straujš pagrieziens. Vislabāk mācīties ir no citu cilvēku kļūdām. Kā to darīt? Pirmkārt, Bībele. Bībelē ir pilns ar pareiziem norādījumiem, kā arī ar dažādiem negatīviem norādījumiem, no kuriem mēs varam mācīties. Tur tu vari uzzināt, kādas sekas būs, ja rīkosies šādi, un kādas sekas būs, ja rīkosies citādi. Dieva likumi ir nemainīgi. Ir dažādas grāmatas par cilvēkiem, kuri ir guvuši panākumus – arī no viņu pieredzes mēs varam mācīties. Tas mums dod iespēju mācīties nevis no savām kļūdām, bet no viņu kļūdām, un aiztaupa daudz nepatīkamu brīžu. Taču visbiežāk cilvēki mācās no savām kļūdām. Tas ir efektīvāk. Jo cilvēks netic, ka viņam neveiksies, bet Dievam ir metodes, kā piespiest cilvēku mācīties no savām kļūdām. Dievs ļauj tev kļūdīties. Jo citādi tu nesaproti. Par sevi es varu teikt, ka ir daudzas lietas, kuras es zinu no Dieva vārda un citu cilvēku pieredzes, un kuras es nedarīšu, bet ir arī tādas, kuras noteikti darīšu. Tās es izmēģināšu un pārbaudīšu, kas notiks. Piemēram, braucot ziemā ar vasaras riepām. Tāpat kā velns teica Ievai – vai tiešām Dievs ir aizliedzis ēst no visu koku augļiem? Vai tiešām šai kļūdai būs sliktas sekas? Ja tu pamēģināji un redzēji, ka nepareizai darbībai ir sekas, un notiek tā, kā Dieva Vārds saka, tad mācies no savām kļūdām! Pietiks kļūdīties un nemācīties no tā. Mēs visvairāk mācāmies no negatīvas pieredzes.
Ir arī tādi cilvēki, kas nemācās ne no citu kļūdām, ne arī no savām kļūdām. Šī ir neveiksminieku kategorija. Šie cilvēki nekad neko savā dzīvē nepanāks un nesasniegs. Viņi peld pa šo dzīvi kā bez ūdens vēja mētāti mākoņi, kas staigā šurpu turpu un tā arī nekur nekad neiesakņojas. Neveiksminieki pamēģina vairākas lietas, bet tā īsti nekur nenostabilizējas, mērķus nenosprauž, nestrādā un panākumus negūst. Viņi nemācās no kļūdām. Tavā dzīvē būs negatīvi notikumi, taču ja tu ej pa pareizo ceļu, ja tu esi ceļā uz debesīm, tad negatīvi notikumi tavā dzīvē nav negatīvi notikumi. Ja tu nespēj mācīties no savām kļūdām, tad tas nav pareizais ceļš, pa kuru tu ej. Jo Dieva ceļš ir tas ceļš, pa kuru mēs ejam un mācāmies no kļūdām.
Ja tu esi uz pareizā ceļa, un tev ir dažādas kļūdas, no kurām tu mācies, tad izmanto tās – analizē un saproti, kāpēc tā notika, lai vairāk to neatkārtotu, ietu tālāk un citus pamācītu nekļūdīties. Tādā gadījumā šo ceļu ejot tevi gaida pārsteigumi. Tie būs strauji pozitīvi pagriezieni. Tie būs tādi, ka tu tiem pat neticēsi! Tu nespēsi to aptvert. Tu pat kādu brīdi nespēsi to pieņemt un sagremot. Bet tā būs realitāte. Dievs ir labs.
„Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.” (Marka 16:16)
Tātad mūsu ceļš ir iespējams vai nu ticībā uz Kristu vai bez Kristus. Dzīve ticībā uz Kristu ir mācīšanās no savām kļūdām, mācoties arī no pozitīvas pieredzes. Nemācīšanās no savām kļūdām ir dzīve bez Kristus.
„Cilvēks, kas ir stūrgalvīgs pret sodu, tas tiks pazudināts pilnīgi negaidot un nevienam nemanot.” (Salamana pamācības 29:1)
Varētu padiskutēt, vai tas notiktu nevienam nemanot. Cilvēks pazudināts var tapt arī visiem redzot. Liela izgāšanās, liela krišana. Katrai nepareizai rīcībai ir nepatīkamas sekas, kas arī ir šis sods. Katrai pozitīvai rīcībai seko pozitīvas sekas, kaut arī caur pārbaudījumiem un grūtībām.
„Tāpēc viņu skars pēkšņa pazudināšana, viņš drīz kļūs galīgi satriekts un salauzts, jo viņam nebūs ne no kurienes nekā – ne palīdzības, ne atbalsta.” (Salamana pamācības 6:15)
Tas nozīmē, ka cilvēkiem, kas neiet pa pareizo ceļu, notiks pēc Dieva vārda. Viņus skars pēkšņa pazudināšana.
„Tā Kunga ceļš ir sirds skaidrā stiprums, ļauna darītājus turpretī skars pazudināšana.” (Salamana pamācības 10:29)
Sirds skaidro sagaida svētības, bet ļauna darītāju – sods. Tas, ka mēs staigājam Dieva ceļus, dod mums spēku. Es mīlu Jēzu! Vai tu vari pateikt cilvēkiem tev blakus, ka tu viņus mīli? Nav nemaz tik viegli, vai ne? Kādam var pateikt, bet kādam nē. Vai tu esi kādam gribējis to pateikt, bet neesi to izdarījis?
„Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas.” (Romiešiem 8:1)
Ja tu esi Jēzū Kristū, ja tev ir personīgas attiecības ar Dievu, ja tu mācies no Dieva vārda, citu pieredzes un kļūdām, ej uz mērķiem, tev nav nekādas pazudināšanas! Tevi nevar skart pēkšņa pazudināšana.
„Un Jēzus, atkal galvu pacēlis, sacīja viņai: “Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?” Viņa atbildēja: “Neviens, Kungs!” Tad Jēzus sacīja: “Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!” (Jāņa 8:10-11)
Jūdi pie Jēzus atveda kādu sievieti. Viņi bija pieķēruši šo sievieti laulības pārkāpšanā, un pēc tā laika likumiem viņa bija jānomētā ar akmeņiem. Jūdiem jau akmeņi bija rokā, un viņi prasīja Jēzum, ko darīt. Un Jēzus teica: „Kurš ir bez grēka, lai pirmais met akmeni.” Tad viņi atstāja akmeņus tur, un cits pēc cita aizgāja prom. Palika tikai sieviete un Jēzus. Viņš piecēla viņu un prasīja, kur ir viņas apsūdzētāji, kas gribēja sievieti pazudināt, vai tiešām neviena no viņiem vairs nav? Un Jēzus atbildēja, ka arī Viņš viņu nepazudinās, lai viņa iet un negrēko vairs. Ej un negrēko vairs! Dievs ir žēlastības pilns Dievs, Viņš nepazudina, taču Viņam ir noteikums – ej un neatkārto vairs savu kļūdu! Mācies no kļūdām. Pretējā gadījumā ne Kristus novērsīsies no tevis, bet tu pats novērsīsies no Dieva ceļa un no Kristus.
Jēzus nepazudina. Un pār tiem, kas Kristū, nāvei nav varas. Nāvei nav varas pār tevi!
„Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs.” (Lūkas 10:19)
Slimībām nav varas pār tevi! Nabadzībai nav varas pār tevi! Tev nevar būt tukšs maciņš. Tu nevari būt slims. Tev nevar būt depresija. Tu nevari būt vājš, jo tiem, kas Jēzū Kristū, vairs nav nekādas pazudināšanas. Nekāda veida nāves formām nav varas pār tevi. Ej un negrēko vairs, mācies no kļūdām un paliec uz ceļa. Uz tā ceļa, kura vārds ir Jēzus.
Ikviens zina pasaulē populārāko kuģi Titāniks. Tas šobrīd atrodas 3,7 km okeāna dzelmē. Tas ir kaps lielam skaitam cilvēku. Uz šī kuģa bija kāda sieviete, par kuru ir saglabājušās rakstiskas liecības. Atrodoties uz kuģa, viņa pabija arī pašā kuģa priekšgalā, kur tāda paša nosaukuma filmā stāvēja iemīlējies pārītis, kas, starp citu, ir izdomātas personas. Sieviete stāvēja un sajūsminājās par šī kuģa spēku, skatījās, kā nenogremdējamais Titāniks šķeļ okeāna viļņus. Cilvēku apziņā kuģis bija tik nenogremdējams, ka viņi pat neparūpējās, lai uz kuģa klāja būtu pietiekams daudzums glābšanas laivu. Nav iespējams nogremdēt tik varenu kuģi! Sieviete ir pierakstījusi domas, kas viņai ienāca prātā: „Es kādā brīdī iedomājos, ka šis kuģis ir varenāks par dabu un, iespējams, varenāks par pašu Dievu.” Pēc dažām stundām šis kuģis bija Atlantijas okeāna dzīlēs. Titāniks līdzi paņēma simtiem dzīvību. Tas bija pēkšņs pagrieziens. Jautājums ir – uz kāda ceļa bija šī sieviete? Viņa nevarēja pat iedomāties, ka kuģis nogrims pēc dažām stundām. Šis kuģis bija tik „nenogremdējams”, ka ar raķetēm signalizējot SOS signālu, tuvāk esošie kuģi to noturēja par salūtu. Viņi droši vien ir piedzērušies un izklaidējas! Taču šis kuģis nogrima. Neviens to negaidīja. Un dažs labs domāja, ka Titāniks ir varenāks par pašu Dievu. Ka cilvēku roku darbs, dzelzs kaste, ir varenāka par Dievu. Ar nieka ledus gabalu tas netika galā! Neliels aisbergs izplēsa caurumu kuģa sānos un parakstīja Titānikam nāves spriedumu. Uz kuģa strādājošo darbi parādīja viņu pārliecību par nenogremdējamu kuģi. Tāpat arī šodien tu vari būt absolūti pārliecināts par kādām lietām, taču tavā ceļā būs strauji pagriezieni, par kuriem tagad tu pat iedomāties nespēj. Un tas, kādi būs šie pagriezieni, ir atkarīgs no tā, uz kāda ceļa tu atrodies. Ko tu domā par cilvēka roku darbu? Kā tu domā par sevi un cilvēkiem? Kāda ir tava attieksme pret Dievu? Kā tu attiecies pret Bībeles mācību? Kādi ir tavi darbi šodien? No tā ir atkarīgs, kāds būs tavs pagrieziens. Un tas ir nevis tev aiz muguras, bet sagaida tevi priekšā.
„Bet Pēteris tiem atbildēja: “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu.” (Apustuļu darbi 2:38)
Atgriezies uz šaurā ceļa, jo plats ir ceļš, kas ved uz pazušanu, bet šaurs ir ceļš, kas ved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod. Daudz ir to, kas iet pa plato ceļu. Elles rīkle ir plati atplesta. Taču arī debesu vārti ir vaļā. Un mēs paši izvēlamies, kādu ceļu iet. Jēzus tev šodien saka – Viņš tevi nepazudina. Viņš zina, ka tu esi izdarījis kļūdas, bet ej un nedari vairs tās! Mācies no savas kļūdas un neatkārto to vairs. Cīnies iet pa šauro ceļu.
„Ap to pašu laiku ķēniņš Hērods apcietināja dažus draudzes locekļus, gribēdams tiem darīt ļaunu. Viņš lika nogalināt ar zobenu Jēkabu, Jāņa brāli. Redzēdams, ka tas jūdiem patika, viņš lika saņemt arī Pēteri. Bet bija Neraudzētās maizes dienas. Viņš pavēlēja to saņemt un ielikt cietumā, nodevis sešpadsmit kareivjiem, kas pa četriem to sargāja, gribēdams viņu pēc Pashā svētkiem vest ļaužu priekšā. Pēteri cietumā apsargāja; bet draudze bez mitēšanās par viņu lūdza Dievu. Kad Hērods viņu gribēja vest priekšā, tanī naktī Pēteris gulēja starp divi kareivjiem, divām važām saistīts, un sargi durvju priekšā sargāja cietumu. Un redzi, Tā Kunga eņģelis piestājās un gaisma apspīdēja cietuma istabu; viņš pieskārās Pētera sāniem un to modināja, sacīdams: “Celies ātri augšā!” Un važas nokrita no viņa rokām. Eņģelis viņam sacīja: “Apjozies un apauj kājas!” Viņš tā darīja. Un tas turpināja: “Apvelc savas drēbes un seko man!” Viņš iznācis tam sekoja un nezināja, ka notikums ar eņģeli ir īstenība, bet viņam šķita, ka redz parādību. Izgājuši caur pirmo un otru sardzi, viņi nonāca pie dzelzs vārtiem, kas iet uz pilsētu; tie viņiem paši no sevis atvērās; izgājuši viņi nostaigāja vienu ielu, un tūdaļ eņģelis no viņa atstājās. Pēteris atjēdzies sacīja: “Tagad es tiešām zinu, ka Tas Kungs sūtījis Savu eņģeli un izpestījis mani no Hēroda rokas un visiem jūdu draudiem.” (Apustuļu darbi 12:1-11)
Izteikts kristietības pretinieks ķēniņš Hērods ielika apustuli Pēteri cietumā un notiesāja uz nāvi. Bet visa kristiešu draudze lūdza par viņu Dievu. Lūgšana ir pareizais ceļš. Hērods Pēteri lika apsargāt sešpadsmit kareivjiem, turklāt viņš bija iekalts važās. Divi no šiem sargiem pat gulēja kopā ar Pēteri. Es domāju, ka Hērodam bija pilna galva ar visādām dīvainībām un bailēm, viņš bija saklausījies visādus brīnumus, un vispār jau bija arī pamats! Tāpēc arī viņu sargāja maiņās visu diennakti. Apsardze Pēterim bija nopietna.
Viss, ko Pēteris mācēja, bija – lūgt Dievu un lielīties. Reiz viņš teica Jēzum: „Es ar Tevi esmu gatavs iet cietumā un nāvē!” Taču šoreiz viņš patiešām bija cietumā un viņam draudēja nāve. Pēterim draudēja neizbēgama nāve! Mēs tagad zinām, kā tas viss toreiz beidzās un tāpēc mums viegli teikt: ”Normāli, tā jau gadās!” Bet, draugs, ieliec sevi Pētera vietā! Valsts varas tevi ir ielikušas karcerī. Divi vīri melnās formās, ar ķiverēm un speclīdzekļiem guļ tev pie katra sāna. Un vēl apsardze pie durvīm! Un rīt tevi grib vest tiesas priekšā un noņemt tev galvu. Jēkabam nupat nocirta galvu, tagad tev. Tev nav nekādu iespēju. Taču Dievam ir. Straujš pagrieziens! Dievam nav nekā neiespējama. Un bija viena nianse – par Pēteri lūdza Dievu. Un Pēteris bija apcietināts savas ticības dēļ. Pēteris bija tas, kurš gāja pa to ceļu, kuru bija nospraudis Kristus. Viņš bija Jēzus māceklis un sekotājs. Viņš sludināja un liecināja. Viņš darīja Dieva gribu. Vai tu šodien dari Dieva gribu? Vai tu liecini cilvēkiem par Kristu? Vai tu esi uz pareizā ceļa? Vai tu lūdz Dievu? Vai tu esi grupiņā, kur par tevi lūdz Dievu? Ir svarīga lūgšana. Ka tu pats lūdz un par tevi lūdz Dievu. Ir svarīgi, ka tu esi Dieva gribā un uz šaurā ceļa.
Es tagad runāju par lietām, par kurām tu pats būsi šokēts. No pozitīviem notikumiem un pagriezieniem tavā dzīvē. Tu nespēsi tajā brīdī sakarīgi domāt un pareizi pieņemt to visu. Tu nespēsi sagremot to, ko Dievs ir sagatavojis tiem, kas mīl Viņu. Pamēģini iedomāties sevi mūsdienu cietuma kamerā ar specvienības kareivjiem tev pie katra sāna, pie durvīm un visur citur. Iedomājies sevi cietumā Ķīnā vai Ziemeļkorejā. Tur nav atpakaļceļa. Un valdnieka mērķis ir nogalināt. Vai Pēteris varēja iedomāties, ka pēc neilga laika, tā vienkārši, viņam nokritīs važas? Vai tu varētu tādos apstākļos kaut ko tādu iedomāties? Vai tu varētu iedomāties, ka tu šādā situācijā saki sargam: „Man pēc 5 minūtēm nokritīs važas. Ko tu darīsi?” Sargs, visticamāk, pasmīnētu un gulētu tālāk. Es domāju, ka sargi bija nomodā. Viņi pat neatbildētu Pēterim. Cilvēks aiz bēdām sajucis prātā. Virs šiem sargiem bija cietuma priekšnieks. Pats ķēniņš viņiem bija uzdevis sargāt Pēteri. Tā bija liela atbildība. Droši vien šiem vīriem sāka niezēt rokas un viņi palika nervozi. Vai tikai nevajag viņu pārmācīt?
Starp citu, Pēteris bija iemests cietuma visdziļākajā vietā. Kājas un rokas viņam bija ieslēgtas važās. Vai Pēteris varēja iedomāties, ka ķēniņš, kurš vēlas viņa nāvi, pēc neilga laika pats nomirs? Draudze lūdza par viņu Dievu. Un piepeši cietuma kameru apspīdēja spoža gaisma. Važas pašas nokrita no Pētera. Vai viņš tiešām teica cietumsargam, ka važas no viņa nokritīs? Nē, Pēteris nevarēja tā teikt, jo viņš pats kaut kam tādam neticēja. Neviens tam neticēja. To rāda viņu rīcība. Eņģelis teica Pēterim: „Apjozies un uzvelc drēbes. Uzvelc apavus un seko man!” Tur ir rakstīts, ka Pēteris domāja, ka tas ir tikai sapnis. Tas bija tik nereāli un neiespējami, ka Pēteris nodomāja, ka tas ir sapnis! Sešpadsmit sargi neko neredz, viņš iziet caur aizslēgtām durvīm. Tas ir pārdabiski, tas ir Dieva brīnums! Viņš kopā ar eņģeli izgāja caur cietuma vārtiem, izstaigāja vienu kvartālu un tad Pēteris pēkšņi saprata. Tā tiešām ir patiesība, kas ar mani notiek! Labi, ka eņģelis lika viņam uzvilkt drēbes un viņš nestāvēja uz ielas puskails! Es jau tevi brīdināju, ka tavā dzīvē būs strauji, neticami pavērsieni, kur arī tu vari izdarīt muļķības. Arī tavas darbības no šoka var būt neadekvātas un smieklīgas.
Kad Pēteris saprata, ka notikušais ar viņu ir īstenība, viņš devās uz namu, kur bija sapulcējusies draudze un lūdza Dievu par viņu. Kalpone Rode, kas nāca atvērt durvis, aiz šoka un prieka durvis neatvēra! Lūk, aiz pārsteiguma neadekvātas darbības. Arī mūsu vidū notiks neiespējamas lieta. Un būs arī neadekvāta uzvedība. Slava Dievam! Kalpone skrien pie draudzes un kliedz: „Pēteris, Pēteris!” Bet cilvēki draudzē saka: „Tu esi traka!” Viņi nupat lūdza Dievu par Pēteri, Pēteris klauvē pie durvīm, un tagad viņi netic tam, ko paši lūdz. Taču viņu darbība, pati lūgšana, parāda viņu ticību, pat, ja viņu prāts vēl nespēj to aptvert. Tavas darbības nosaka tavu ticību, nevis tavas sajūtas. Viņi lūdza par Pēteri un tas norādīja uz viņu ticību, ka Dievs var darīt brīnumus. Taču, ka notiks šāds brīnums, viņi necerēja. Beigās viņi tomēr atvēra durvis, ieraudzīja Pēteri, lēnām nomierinājās un sāka ticēt. Jā, Dievs to izdarīja! Bija noticis straujš pagrieziens.
Kāds ir tavs cietums šodien? Kādas ir tās grūtības, kurām tu ej cauri? Kāds ir ceļš uz mērķiem, kurus tu vēlies sasniegt? Es šodien tevi iedrošinu – turpini iet uz tiem mērķiem, kurus Dievs tev ir parādījis. Paliec savā vietā un turpini darbu, ko esi iesācis. Tevi gaida straujš pagrieziens!
Lūk, otrs notikums. Pirmajā gadījumā cietumā bija iemests Pēteris, bet šeit ir Pāvils un Sīla.
Kādreiz, mums uz lūgšanas vietu ejot, mūs sastapa kāda jauna verdzene, kam bija zīlētājas gars, un zīlēdama tā atnesa saviem kungiem daudz peļņas. Tā Pāvilam un mums sekoja un sauca, sacīdama: “Šie cilvēki ir visuaugstākā Dieva kalpi, kas jums sludina pestīšanas ceļu.” To viņa darīja daudz dienu. Bet Pāvils, saskaities un pagriezies atpakaļ, sacīja garam: “Jēzus Kristus Vārdā es tev pavēlu iziet no tās.” Un tas izgāja tanī pašā brīdī. Viņas kungi, redzēdami, ka zudusi viņu peļņas cerība, satvēra Pāvilu un Sīlu un vilka tos sev līdzi uz tirgus laukumu pie pilsētas valdes, un, tos pilsētas pārvaldnieku priekšā noveduši, sacīja: “Šie cilvēki ir jūdi un rada nemieru mūsu pilsētā, sludinādami ieražas, ko mums, romiešiem, neklājas ne pieņemt, ne piekopt.” Ļaužu pulks sacēlās pret tiem, un pilsētas pārvaldnieki tiem noplēsa drēbes un pavēlēja tos šaust rīkstēm. Pēc daudz sitieniem viņi tos iemeta cietumā un pavēlēja cietuma sargam tos stingri apsargāt. Šis, dabūjis tādu pavēli, tos iemeta cietuma dziļākajā vietā un viņu kājas ielika siekstā. Ap pusnakti Pāvils un Sīla, lūgdami Dievu, dziedāja slavas dziesmas, un ieslodzītie viņos klausījās. Piepeši notika liela zemestrīce, tā ka cietuma pamati sakustējās; tūdaļ atvērās durvis, un visiem nokrita važas. Bet cietuma sargs, uzmodies un redzēdams cietuma durvis atvērtas, izrāva zobenu un gribēja nonāvēties, domādams, ka cietumnieki izbēguši. Bet Pāvils skaļā balsī sauca, sacīdams: “Nedari sev nekā ļauna, jo mēs visi esam šeit.” Viņš sauca pēc uguns, ieskrēja un drebēdams metās zemē Pāvila un Sīlas priekšā un, izvedis tos ārā, sacīja: “Kungi, kas man jādara, lai es tiktu pestīts?” Viņi atbildēja: “Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti.” Un viņi runāja Dieva vārdu viņam un visiem, kas bija tanī namā. Viņš tos uzņēma tanī pašā nakts stundā, nomazgāja tiem brūces, un tūdaļ viņš tika kristīts, pats un visi viņa piederīgie. Viņš tos veda savā namā, sēdināja pie galda un priecājās ar visu savu namu, ka ticēja Dievam. Kad diena bija uzaususi, pilsētas pārvaldnieki sūtīja tiesas kalpotājus, sacīdami: “Atbrīvo šos cilvēkus!” Cietuma sargs Pāvilam paziņoja šos vārdus: “Pilsētas pārvaldnieki sūtījuši, lai jūs atbrīvo. Tad izejiet un staigājiet ar mieru sirdī!” Bet Pāvils viņiem sacīja: “Tie mūs, romiešus, bez tiesas sprieduma, visiem redzot, ir šautuši un iemetuši cietumā; un tagad tie mūs slepeni izmet? Tā ne; lai viņi paši nāk un mūs izved.” Tiesas kalpotāji atstāstīja šos vārdus pilsētas pārvaldniekiem. Tie sabijās, dzirdēdami, ka viņi ir romieši. Un tie atnāca, viņiem atvainojās un izveduši lūdza iziet no pilsētas. (Apustuļu darbi 16:16-39)
Kāpēc Pāvils un Sīla ir cietumā? Evaņģēlija dēļ. Viņi tik dedzīgi bija kalpojuši šajā pilsētā Filipos, ka tas izraisīja plašu rezonansi, tika sakūdītas valdības un varas. Viņi tika arestēti un apcietināti. Te ir rakstīts, ka arī viņiem kājas bija siekstā un rokas važās. Un viņi lūdza un slavēja Dievu. Kā tu domā, kā viņi slavēja Dievu? Klusi un nemanāmi? Nē, viņi to darīja skaļā balsī. Jo ir rakstīts, ka pārējie ieslodzītie viņos klausījās. Es iedomājos, kā Pāvils un Sīla dziedāja bez pavadījuma! „Pāri pār kalniem, pāri jūrām Tu steidz pie manis, mans Kungs, mīļotais…” Mēs nupat draudzē dziedājām šo jauno slavēšanas dziesmu. Iedomājies, ka tā dziedāja Sīla un Pāvils! Ieslodzītie klausījās. Līdzīgi, kā Jēzum, kad Viņš bija pie krusta, bija skeptiķi, kuri teica: „Nu, redzēsim, vai nāks Ēlija, vai nāks Dievs un noņems Viņu no krusta?” Citi teica: „Ja Tu esi Dieva Dēls, tad kāp zemē no krusta!” Bet Jēzus nomira un augšāmcēlās! Nenotika tā, kā gribēja vai iedomājās cilvēki. Jēzum bija plāns. Viņam bija jānomirst un jāizlej asinis par mūsu grēkiem. Nenotiks tā, kā bezdievji vēlas, bet būs tā, kā grib Dievs!”
Pāvils un Sīla cietumā slavēja Dievu. Iedomājies sevi viņu vietā un situācijā! Arī viņi atradās visdziļākajā vietā cietumā. Viņi dziedāja slavas dziesmas un lūdza. Vai viņi varēja iedomāties, ka pēc brīža viņiem nokritīs važas? Vai viņi varēja iedomāties, ka pēc brīža cietuma priekšnieks viņu priekšā uz ceļiem lūgs: „Ko man darīt, lai tieku izglābts?” Vai viņi varēja iedomāties, ka jau pēc dažām minūtēm viņi būs cietuma sarga mājā un ēdīs pusdienas kopā ar viņa saimi? Vai viņi varēja iedomāties, ka šis cietumsargs viņu lūgšanas rezultātā gribēs izdarīt pašnāvību, kā rakstīts Apustuļu darbos? Kad piepeši notika zemestrīce tā, ka cietuma pamati sakustējās un durvis atvērās pašas no sevis, cietumsargs nodomāja, ka ieslodzītie izbēguši un gribēja padarīt sev galu. Bet Pāvils un Sīla teica: „Nedari to!” Cietuma apsargs lūdza žēlastību viņiem: „Ko man darīt?” Un viņš pieņēma Jēzu kā savu Glābēju. Viņa ģimene, viņa nams pieņēma Jēzu par Glābēju. Viņi aicināja apustuļus savā namā, nomazgāja viņu brūces. Vai viņi varēja iedomāties, ka valdības vīri, kuri deva akceptu viņu apcietināšanai, paši nāks un lūgsies: „Lūdzu izejiet ārā no cietuma un mūsu pilsētas”? Bet tā notika. No rīta pienāca pavēle atbrīvot apustuļus. Taču Pāvils un Sīla teica: „Tā gan ne! Lai viņi paši nāk un izved mūs.” Tad viņi paši nāca un atbrīvoja apustuļus. Lūk, negaidīts pavērsiens.
Arī šodien tu varbūt domā: „Tas bija Pāvilam un Sīlam, tas bija Pēterim vai kādam citam. Ar mani tā nenotiks”. Draugi, būs straujš pagrieziens! Nav svarīgi, kādā situācijā šodien tu atrodies, tev priekšā ir straujš pagrieziens. Jo mūsu dzīvē un ticībā Dievam ir sava vieta lēnam darbam un rezultātam, kas atnāk nemanāmi, un ir sava vieta brīnumiem un straujiem pagriezieniem. Vai šī svētruna tevi iedvesmo?
Vai Staļins varēja iedomāties, ka viņa mājā šodien būs draudze „Kristus Pasaulei”? Šis nams tika celts komunisma ideāliem. Šīs zāles, kurās mēs šobrīd noturam dievkalpojumus, tika celtas komunistiskās partijas un tās vadoņu mērķiem. Tie bija cilvēki, kuri apgalvoja, ka pavisam drīz pēdējo ticīgo parādīs televīzijā un Bībele būs tikai muzejā. Par ticību Dievam cilvēkus ieslodzīja cietumos. Vai viņi varēja iedomāties, ka šodien viņu pašu mājā, Zinātņu akadēmijā, būs ne tikai pēdējā Bībele muzejā, bet daudz Bībeles, kuras cilvēki lasīs, kuri pulcēsies šeit un kuru dzīves mainīsies? Vai viņi vispār varēja iedomāties, ka komunisms sabruks? Lūk, straujš pagrieziens. Tas notika pēkšņi, vienā brīdī, kad tauta lūdza: „Palīdzi Dievs, palīdzi Dievs, mūsu latviešu tautai!” Tauta lūdza un Dievs palīdzēja. Latvija ieguva neatkarību un šajā namā šodien pulcējas kristieši. Ir daudzas lietas, kuras tu šodien nevari iedomāties. Bet es gribu tevi iedrošināt – paliec uz ceļa. Paliec savā vietā! Un mums priekšā ir straujš pagrieziens.
Pirms kāda laika mēs ceturtdien, piektdien un sestdien šeit trīs dienas pēc kārtas lūdzām Dievu. Bija lūgšanu sapulces. Līdz tam draudzes apmeklējums bija aptuveni 140 – 160 cilvēku dievkalpojumā. Pēc šīm triju dienu lūgšanām nākamajā svētdienā mūsu dievkalpojumā pēkšņi bija 190 cilvēku. No kurienes? Es tiešām nezinu, no kurienes. Tas nebija nekāds īpašs, parasts dievkalpojums. Nākamajā reizē bija nedaudz mazāk, bet skaits vienalga bija stipri lielāks, nekā parasti. Mēs lūdzām Dievu. Viss, ko mēs darījām bija kopīga triju dienu lūgšana un gavēnis. Pēc tam bija straujš pagrieziens. Mums priekšā ir straujš pagrieziens!
Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls. (1. Jāņa 5:5)
Tu esi pasaules uzvarētājs! Tu iziesi cauri šai dzīvei ar savu ticību un ar savu kalpošanu kā uzvarētājs. Tu iziesi pa triumfa arku! Tu esi neaizskaramais! Nekas tev nenotiks, kamēr tu esi ceļā uz debesīm. Jo kad Jēzus kalpoja virs zemes, Viņu daudzas reizes gribēja nogalināt. Kad Jēzus uzsāka savu kalpošanu Nācaretē, saniknots pūlis Viņu gribēja nogrūst no klints sienas. Bet Jēzus mierīgi izgāja viņiem pa vidu cauri. Un neviens nepielika rokas pie Viņa. Kā tad tā? Jāņa evaņģēlijā ir teikts: „Jo Viņa laiks nebija pienācis”. Jēzus Pats nolika laiku, kad Viņš mirs pie krusta un augšāmcelsies.
Arī tu esi neaizskaramais! Un ja arī kādi cilvēki, viņu vārdi vai apstākļi tevi aizskar, tad nu mācies no tiem. Tie ir tavam labumam, lai tevi norūdītu un darītu spēcīgāku. Un, ja arī nenotiek tā, kā mēs ticam, turpinām ticēt. Jo tas ir labāk, nekā ļauties apstākļu varai. Jo tevi Dievs ir nolicis par galvu, nevis par asti, ka tu arvien būsi augšā, un nekad lejā. Tu vienmēr būsi augšā un nekad – lejā! Un ja tev kaut kas liekas neiespējams, tad Bībele saka, ka Dievam visas lietas ir iespējamas. Ka Viņam nav nekā neiespējama!
Bet Jēzus uz to sacīja: “(..) Tas visu spēj, kas tic.” (Marka 9:23)
Cik spēj tas, kurš tic? Visu! Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru! Visu! Tu vienmēr būsi augšā un nekad – lejā. Tu būsi kā jauns lauva avju ganāmā pulkā. Kur vien viņš iet, viņš ar savām kājām visu samin, tā, ka no viņa nekad un nekur nav nekāda glābiņa. Tu esi jauns lauva avju ganāmā pulkā. Apstākļu, cilvēku un dzīves vidū. Visiem apstākļiem tu teiksi: „Paej malā! Palaid garām, es nāku!” Jo es vienmēr būšu augšā un nekad nebūšu lejā. Es nebūšu tas, kurš griež ceļu! Ja Dievs ir ar mums, tad kurš būs pret mums? Un Dievs ir ar mums! Viņš ir manī un ap mani. Tā Kunga eņģelis apmetas ar tiem, kas Viņu bīstas. Ar tevi ir eņģelis no Dieva. Viņš ir pie tevis, gluži tāpat, kā pie Pētera šie sargi. Dieva eņģelis sargā tevi.
Bībele saka, ka visur, kur vien jūs dosities, Es savas briesmas sūtīšu jums pa priekšu. Dievs saka, ka Viņš liks tev augļoties un vairoties, un nekas tevi neapturēs.
Straujš pagrieziens. Pēdējā laikā es mūsu mājas lapā parasti ieraugu tikai to, kas notiek mūsu draudzē. Un tur bija Lilijas liecība. Viņai ir 62 gadi. Reiz kāds zīlnieks, svešs cilvēks sen sen, piedāvāja pazīlēt. Viņš teica, ka Lilija apprecēsies 20 gados, viņai piedzims bērns, un tad 50 gados viņa mirs mokošā nāvē. Lilija tiešām apprecējās jauna, piedzima bērns, un tad viņa sāka gaidīt nākamo soli. Viņa izdalīja savu mantu tā, ka pašai vairs nekā nepalika, un gaidīja, kad viņa mirs mokošā nāvē. Taču šodien jau ir pagājuši 12 gadi, Lilija ir dzīva un ir mūsu vidū. Viņa ir dzīvāka par dzīvu! Un viņa dzīvos vēl ilgi!
Jēzus izmaina visnelabvēlīgākās prognozes. Velna un cilvēku plānus, kas vērsti pret tevi, tavu ģimeni, pret tavu biznesu, tavu kalpošanu, tavu personību. Ja tu arī šodien izjūti kādu spiedienu vai grūtības, pēkšņi, vienā dienā vis mainās. Tev priekšā ir izmaiņas. Paliec uz ceļa. Paliec savā grupiņā! Paliec savā draudzē. Paliec savā kalpošanā. Paliec lūgšanās. Paliec Bībeles lasīšanā. Paliec tajā pozīcijā, kurā tu stāsti cilvēkiem par Kristu. Paliec tajā pozīcijā, kurā tu esi pareizās attiecībās ar Dievu un ar cilvēkiem. Arī ar mācītāju un ar savu grupas vadītāju. Ja tu esi bērns, tad pareizās attiecībās ar vecākiem. Paliec savā vietā uz pareizā ceļa. Uz šaurā ceļa. Savā biznesā turpini strādāt.
Draugi, brīnumi notiek! Es pravietoju tev brīnumus! Tas, kurš tic, teiks šim kalnam: „Celies un meties jūrā”, un tas notiks! Un viss, ko tu lūgdams lūgsi, tev notiks.” Un, kur divi vai trīs ir kopā sanākuši kādas lietas dēļ, ko viņi grib lūgt, to Dievs noteikti viņiem dos. Viss, ko tu lūgsi, viss uz ko tu ej, tev notiks. Tev priekšā ir straujš pagrieziens, straujas pārmaiņas. Tev priekšā ir pārmaiņas, kas nāk soli pa solim, ilgā laika posmā, un pa ceļam ir pēkšņi pārsteigumi, strauji pagriezieni. Tev ceļā ir grūtības un slava Dievam par grūtībām! Ja tev nav grūtības, tu esi miris. Tikai mirušiem vairs nav grūtību. Ja vien viņi nav nonākuši ellē.
Pirms daudziem gadiem man galvā ienāca neprātīga doma – es braukšu uz Ukrainu evaņģelizēt! Tā doma bija no Dieva. Es braukšu uz turieni pa 50 vai 60 pilsētām, rīkošu tur dziedināšanas dievkalpojumus un sludināšu. Bija jāiespiež miljons bukletu. Bija vajadzīgi līdzekļi ceļojumam un pārtikai. Ceļojums bija paredzēts 4 mēnešus. Naudas mums bija ļoti maz. Ar to nekādi nepietika, lai nodrukātu miljons bukletu. Cilvēcīgi nebija nekādu iespēju. Ticībā mēs nolēmām, ka mēs brauksim, iespiedīsim bukletus, sadarbosimies ar vietējām draudzēm, kuras tos izplatīs. Bukletus mēs drukāsim paši par savu naudu, kuras mums tobrīd vēl nebija, taču dievkalpojumos mēs vāksim ziedojumus. Gan jau tad sanāks. Taču tad, kad mēs bijām Ukrainā un arī vācām tur ziedojumus, dažā vietā mums varēja atnest naudas vietā arī ēdienu. Tur naudas cilvēkiem nebija vispār. Salīdzinājumā ar Latviju Ukraina ir nabadzīga valsts. Un mēs nekādi nevarējām savilkt galus kopā. Es neprasīju nevienam palīdzību, bet pēkšņi man piezvana no Latvijas mans mācītājs Modris. „Vai naudu nevajag?” Protams, ka vajag. „Cik?” Nosaucu konkrētu summu. Pēc brīža nauda bija pārskaitīta mūsu kontā. Šī draudze nebija liela un viņi paši nebūtu varējuši saziedot tādu naudu. No kurienes draudze, kurā ir ap 80 cilvēku, var dāvāt manai kalpošanai vairākus tūkstošus latu? Tieši tajā laikā kāds uzņēmējs bija noziedojis Modra draudzei ap 100 tūkstošiem. Tas notika tieši tad. Un viņiem nebija, kur šādu naudu likt! Viņš piezvanīja man un paprasīja, vai man nevajag! Un man vajadzēja.
Brīnumi notiek! Bija kāds cits gadījums, Latvijas evaņģelizācijas tūrē, izdevumi bija lieli un mums vienmēr vajadzēja naudu. Es biju lūdzis Dievu par šo vajadzību. Es nelūdzu cilvēkiem, es lūdzu Dievam. Un pēkšņi, tieši laikā, kad mums ļoti vajadzēja naudu, pēkšņi pie manām durvīm kāds zvana. Svešs cilvēks man atnesis naudu. Pirmo reizi ar mani kaut kas tāds notika. Es pienāku pie durvīm, viņš saka, ka esot no citas draudzes un ka Dievs viņam licis iedot man šo naudu. Tur bija tieši tik, cik mums bija vajadzīgs! Dieva ceļi ir neizdibināmi.
Tas bija brīnums. Draugi, brīnumi notiek! Vai Lilija nav brīnums? Paraugies, kādi brīnumi mums šeit sēž? Brīnumi jau ir mūsu vidū, tās ir tās pārvērtības mūsu dzīvēs, kas ir jau notikušas. Kad Dievs mani atbrīvoja no alkohola un narkotikām, tas bija tik neticami. Jo es pirms tam biju cīnījies nelietot narkotikas. Reizēs, kad biju kārtīgi salietojies, metu ārā visas sprices un piederumus, taču pēc pāris dienām meklēju tos rokā. Tas bija neiespējami. Un tad, kad Dievs mani atbrīvoja, mana cilvēcīgā domāšana teica: „tas nav iespējams!” Bet Dievs teica: „Tu esi brīvs, un tu būsi Mans kalps. Lasi Bībeli, lūdz Dievu un ej uz draudzi!” Labi, es eju! Bet kas būs tad, kad es atkal saskaršos ar narkotikām? Pienāca tāds brīdis, kad es atkal varēju dabūt narkotikas. Iespēja bija, bet manī bija dīvaina sajūta – man to vairs nevajag! Kaut kādas domas galvā ienāca, visi ceļi taču ir vaļā, taču es varu atturēties. „Tu esi brīvs!”
Ir kādas lietas, kuras mums ir grūti saprast un pieņemt. Tas ir straujš pagrieziens.
Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Ieva Našeniece
