Svaidījums

Tēma nebūs gara, bet konkrēta.
Nezinu, kā ir ar tevi, bet es pastāstīšu, ko es šajā brīdī izjūtu. Es gan necelšu īpašu mācību, bet zini, ko es šobrīd jūtu? Dieva klātbūtni! Es arī zinu, ka tajās reizēs, kad es neko nejūtu, arī ir Dieva klātbūtne. Tad, kad es piedzīvoju Viņa klātbūtni, man ir vieglāk lūgt un vieglāk sludināt. Ir patīkami to sajust; tas kārtējo reizi apstiprina tev, ka Dievs ir ar mani, Viņš ir manī, un tas atsvaidzina. Un šodienas tēma ir: „Svaidījums”.

Kad Vecajā Derībā Dievs iecēla ķēniņus vai priesterus, kuri Dieva vadībā pārvaldīja Israēla tautu, tad cilvēki to apstiprināja, šiem cilvēkiem uz galvas izlejot eļļu. Jaunajā Derībā Dievs mums saka svaidīt ar eļļu slimos, un viņi tiks dziedināti. Ko tas nozīmē? Eļļa simbolizē Svētā Gara svaidījumu, bet kas ir svaidījums? To var aplūkot dažādi, bet, pirmkārt, tas ir vienkārši – tā ir iecelšana jeb svaidīšana, apstiprināšana. Šim cilvēkam tiek piešķirta vara, uzdevums un atbildība. Kad priesteri svaida, uzlejot eļļu, tas nozīmē, ka Dievs viņam ir piešķīris Savu varu izpildīt noteiktas funkcijas. Tāpat arī, ieceļot ķēniņu, pār viņu izlej eļļu, un Dievs ir ar Viņu īpašā veidā. Pats Dievs ir ar šo svaidīto, un viņš var runāt Dieva vārdā.

Minēšu tev piemēru par policistiem. Mūsu draudzē ir Edgars, augumā liels vīrs, kurš mūsu draudzes teātra uzvedumā ir tēlojis policistu. Viņa leksikā ir tāds vārds „cilvēciņi”. Es tikai pirms pāris dienām sapratu, kāpēc Edgars tā saka. No viņa skatupunkta raugoties, pozitīvā ziņā citi ir tikai cilvēciņi. Lai arī kāds būtu tavs izmērs, ambīcijas un raksturs, lai arī cik liela ir tava vara un ietekme kādās citās organizācijās vai valsts struktūrās, ja tev priekšā ir policists, tev nākas viņam pakļauties tā iemesla dēļ, ka viņam ir policista forma. Valsts, kas esam mēs, sabiedrība, esam piešķīruši policistam viņa pilnvaras noteikt, ko darīt un ko nē, kur braukt un kur nebraukt. Tikko lasīju ziņās, ka Aizkraukles policijas priekšnieks tika pieķerts dzērumā pie stūres. Kas viņu pieķēra? Tie paši policijas darbinieki. Un vainīgajam nācās pakļauties šim cilvēciņam, kas pēc ranga ir zemāks par viņu. Policijas priekšniekam vajadzēja pakļauties kādam inspektoram.

Kad ar eļļu svaidīja priesteri vai ķēniņu, pats Dievs viņu šādā veidā bija izvēlējies, lai piešķirtu viņam Savu varu. Turklāt Dievs arī apvelta svaidīto ar īpašu Savu klātbūtni un apsardzību. Pats Dievs stāv aiz šī cilvēka vārdiem un rīcības. Tāpat arī šodien aiz katra policista stāv valsts. Dievs pilnvaro svaidīto iet un runāt Viņa vārdā, un Dievs ir tas, Kurš apstiprina šo vārdu. Dievs ir tas, kas darbojas caur cilvēku. Tāpat arī es šajā brīdī sludinu to, ko Dievs man ir atklājis, es tikai runāju, bet ne es darbojos pie tevis, bet Dievs, Viņa svaidījums, kas ir uz manis.

Jēzus piedzima, izauga, sāka Savu kalpošanu, un ir rakstīts:

„Dievs ar Svēto Garu un spēku svaidījis nācarieti Jēzu, kas gājis apkārt, labu darīdams un dziedinādams visus velna nomāktos, jo Dievs bija ar Viņu.” (Apustuļu 10:38)

Jēzus piedzima kā cilvēks, un Savu kalpošanu sāka trīsdesmit gadu vecumā. Tas notika pēc tam, kad Viņš tika kristīts, un redzamā veidā uz Viņu nolaidās Svētais Gars. Tad Jēzus gāja tuksnesī un četrdesmit dienas gavēja, pēc tam sāka kalpot, un Viņa slava izpaudās pa visu Israēlu un aiz tās robežām. Viņam kā cilvēkam bija nepieciešams Svētā Gara apstiprinājums, svaidījums un pilnvaras kalpot. Līdz pat trīsdesmit gadu vecumam, līdz Jēzus saņēma Svētā Gara kristības un svaidījumu, Viņš nekalpoja. Viņš sāka kalpot tikai tad, kad saņēma svaidījumu, šo svēto eļļu. Un Jēzus gāja apkārt, labu darīdams un dziedinādams visus velna nomāktos, jo Dievs bija ar Viņu. Kas dziedināja slimos? Dievs, dievišķīgais Jēzus, nevis cilvēcīgais Jēzus. Viņš darīja to, ko saņēma no Dieva darīt – izdzīt velnus, dziedināt, saņēma atziņas vārdu. Tas bija Dieva Gars Viņā, kas dziedina, atbrīvo, ceļ un svētī. Dievs Svētais Gars dara brīnumus, un no turienes nāk svaidījums pār cilvēkiem.

„”Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu.” „(Lukas 4:18-19)

Tas bija Jēzus pirmais sprediķis. Viņš, sinagogā iegājis, paņēma Svētos Rakstus un sludināja, ka Tā Kunga Gars ir uz Viņa. Dievs Jēzum piešķīra spēku, pilnvaras, autoritāti darīt Dieva lietas. Kas bija žēlastības gads? Tas bija gads, kad visiem Izraēliešiem atdeva zemi, un tas nozīmē labklājību. Šajā gadā atlaida visus parādus, lai tautā būtu vienlīdzība. Žēlastības gadā bija brīvība, dziedināšana, bagātība caur Tā Kunga Garu. Jēzus kā cilvēks staigāja virs zemes, bet caur Viņu darbojās Svētā Gara svaidījums. Jēzus bija vienlaicīgi cilvēks un vienlaicīgi Dievs, un mēs esam cilvēki, kurus šodien Dievs svaida ar Savu Garu. Pār ikvienu cilvēku, kas pieņem lēmumu ticēt Jēzum, Kurš mira par mūsu grēkiem, trīs dienas bija kapā un trešajā dienā augšāmcēlās, un izveido personīgas attiecības ar Viņu, nāk Svētā Gara svaidījums. Tad, kad cilvēks iet un dara tā, kā Dievs saka, pats Dievs darbojas caur viņu. Cilvēks nedziedina, bet gan Dievs dziedina caur cilvēku, un tam ir vajadzīgs svaidījums.

„Jums ir svaidījums no Svētā, un jūs zināt visu.” (1. Jāņa 2:20)

Tu esi pieņēmis Jēzu par savu Glābēju? Tev ir svaidījums! Tevī ir Svētais Gars. Tev ir autoritāte. Aiz Tevis stāv Dievs. Kad tu runā Dieva vārdu, Viņš darbojas caur to, un svaidījums darbojas tavā dzīvē, tas ir uz tevis.

„Bet tas, kas stiprina mūs un jūs Kristū un kas mūs ir svaidījis, ir Dievs.” (2. Korintiešiem 1:21)

Nevis mācītājs dod svaidījumu, bet Dievs dod svaidījumu. Viņš to dod caur mācītāju. Nevis tu kādam cilvēkam dod svaidījumu, bet pats Dievs.

Uz afišstaba pie Zinātņu akadēmijas ir mūsu draudzes reklāma. Kādu vakaru mēs nācām no mašīnas, bet priekšā gāja kāds svarīgs vīrietis, aptuveni sešdesmit gadus vecs, un runāja pa telefonu. Viņš apstājās, skatījās uz šo reklāmu, runāja pa telefonu un skaļi teica klausulē: „Vieta, kur mainās dzīves. Draudze „Kristus Pasaulei”. Dievkalpojumi notiek svētdienās 11:00.” Uz šī afišu staba ir svaidījums! Jo mēs darām to, grib Dievs. Viņš grib, ka cilvēki uzzina par vietu, kur mainās dzīves, un kur mājo Viņš mūsu vidū, jo kur divi vai trīs Viņa vārdā sapulcējušies, tur Dievs ir mūsu vidū.

„Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” Un Tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Marka 16:15-20)

Tas notika, kad mācekļi paklausīja Jēzus vārdiem, izgāja un darīja. Varbūt tu esi dzirdējis par svaidījumu, ka tas ir uz īpašiem cilvēkiem, – tas ir uz Benija Hina, Reinharda Bonkes, Dāga Hevarda Milla, Katrīnas Kulmanes vai uz kāda cita liela mācītāja, – tā ir īpaša harizma, īpaša Dieva klātbūtne, kuru var sajust, atnākot uz dievkalpojumu, bet Bībele saka par ikvienu, kurš izgāja un mācīja, tā darbu Dievs apstiprina ar līdzejošām zīmēm. Svaidījums nav kādiem īpašiem izredzētiem cilvēkiem, bet tiem, kas dara, ko Jēzus pavēl. Lielajiem Dieva kalpiem ir liels svaidījums tikai tāpēc, ka viņi iet un dara. Dievs sāk darboties brīdī, kad tu sāc rīkoties. Ja arī tu to nejūti vai neredzi savā dzīvē, uz tevis ir svaidījums! Vienkārši ir jāsāk rīkoties. Vai arī tu vēlies pastrīdēties ar Dievu vai mācītāju? Ar mani vēl var pastrīdēties, bet, ko Dievs saka, tā ir patiesība: „Jums ir svaidījums”! Un, ja tu to neredzi savā dzīvē, ir laiks rīkoties. Ir laiks kļūt pieaugušiem un rīkoties.

Es atceros, ka reiz mums ar sievu piezvanīja kāda sirma tantiņa no luterāņu draudzes Limbažos. Es pat vēl nebiju mācītājs, biju tikai Dievs bērns, kurš ļoti grib kalpot Dievam. Mana liecība bija izskanējusi radio, šī sieviete bija dabūjusi manu telefona numuru un zvanīja man. Viņa lūdza palīdzēt dēlam, kurš dzer kā traks un grib darīt pašnāvību. Mūs aicināja, un mēs gājām. Abi divi ieradāmies pie sievietes un viņas dēla, kurš sēdēja galīgi nodzēries, nelaimīgs un paģirains. Tu zini, ko nozīmē mēnešiem dzert? Paldies Dievam, ja tu nezini! Tas ir briesmīgi, un dzīvot negribas, ir mokas. Mēs darījām to, ko sapratām. Bībelē rakstīts – ejiet, lieciet virsū rokas, lūdziet un dziediniet. Nostatījām vīrieti istabas vidū un lūdzām par viņu, lai aiziet viss alkoholisms, paģiras, lai nāk Dievs valstība. Kaut kas notika pie viņa, un paģiras noņēma kā ar roku! Šie simptomi vienkārši pazuda, un viņš sāka apmeklēt mūsu draudzi kādu laiku. Es nezinu, kā ar viņu ir šodien, bet tā notika. Ne es, bet Dievs caur Savu svaidījumu noņēma paģiras šim cilvēkam. Es izdarīju tikai to, kas man bija jāizdara. Dievs saka – uzliec rokas, un es uzlieku. Dievs saka – ej un dari, un es eju un daru. Jo mums ir svaidījums no Svētā. Tev ir svaidījums no Svētā!

Un Dievs neskatās tā, kā skatās cilvēki. Mums katram ir paradums domāt par to, ko mēs katrs spējam vai nespējam, kādi ir apstākļi, cik daudz man ir naudas, cik komunikabls esmu, vai spēju pārspļaut pār lūpu vai nevaru, vai man valoda raustās vai neraustās, vai esmu drosmīgs vai neesmu, stāvoklis sabiedrībā, fiziskie parametri, maziņš vai liels, sieviete vai vīrietis, bet Dievs tā neskatās.

Bija kāds zēns, kura vārds bija Dāvids.

„Un notika, kad viņi bija atnākuši, tad viņš uzlūkoja Ēliābu un domāja: tiešām, šis gan būs tas, kas Tā Kunga priekšā ir Viņa svaidītais. Bet Tas Kungs sacīja Samuēlam: “Neskaties uz viņa ārējo izskatu, nedz uz viņa garumu, nedz uz viņa augumu: viņu Es neesmu izraudzījis, jo Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki; cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi.” Tad Isajs pieaicināja Abinadabu un lika tam iet Samuēla priekšā; bet viņš sacīja: “Arī viņu Tas Kungs nav izredzējis.” Tad Isajs lika Šamam nākt priekšā. Bet viņš sacīja: “Arī viņu Tas Kungs nav izredzējis.” Un tā Isajs izveda Samuēla priekšā savus septiņus dēlus, bet Samuēls sacīja: “No šiem Tas Kungs nevienu nav izredzējis.” Tad Samuēls jautāja Isajam: “Vai visi jaunekļi še bijuši?” Un viņš sacīja: “Vēl ir atlicis tikai pats jaunākais, bet tas ir avju gans.” Tad Samuēls sacīja Isajam: “Nosūti un liec viņu atvest šurp; mēs neapsēdīsimies, iekāms viņš nebūs atnācis.” Tad viņš nosūtīja un lika to atvest. Un tas bija iesārtiem vaigiem, skaistām acīm un labu izskatu. Tad Tas Kungs sacīja: “Celies! Svaidi to, jo tas ir viņš!” Tad Samuēls ņēma savu eļļas ragu, un viņš to svaidīja viņa brāļu vidū. Un, sākot no šīs dienas, Tā Kunga Gars nāca ar spēku pār Dāvidu un palika arī turpmāk viņā.” (1. Samuēla 16:6-13)

Isajs bija vairāku dēlu tēvs, arī Dāvida. Dievs sūtīja pravieti Samuēlu iecelt par Israēla ķēniņu kādu no viņa dēliem. To dēlu, kuru Dievs norādīs. Pie Isaja atnāca Samuēls, un pirmo no dēliem pravietis ieraudzīja Ēliābu. Viņš atbilda visiem tiem parametriem, kādam bija jābūt ķēniņam. Bet Dievs teica neskatīties uz viņa ārējo izskatu – ne uz garumu, ne uz augumu, jo viņu Dievs nav izraudzījis. Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki. Cilvēks redz to, kas parādās viņa acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi. Svaidījums apmērs tevī nav atkarīgs no ārējiem parametriem un iespējām, bet gan no tava sirds stāvokļa. Vai tu esi gatavs iet un darīt Dieva gribu? Caur tiem, kas tic un dara, darbojas svaidījums. Pēc tam Isajs pieaicināja citu savu dēlu, bet arī viņu tas Kungs nebija izredzējis. Arī Šamu Dievs neizredzēja. Tad Samuēls jautāja, vai visi jaunekļi ir bijuši, un tēvs atbild, ka vēl nav bijis pats jaunākais dēls, bet tas jau ir avju gans. Varbūt arī tu esi tas „bet tas jau”? Vai tu tā domā par sevi? „Ko tad es?” Bet Dievs neskatās tā, kā tu pats par sevi domā vai tā, kā cilvēki par tevi domā. Dievs skatās tavā sirdī, cik tu esi gatavs iet un darīt. Nav svarīgi, kādi apstākļi ir mājās, ko kurš ir pateicis, bet ir svarīgs tavs sirds stāvoklis, vai tu esi gatavs darīt Dieva gribu. Svaidījums izpaudīsies tādā mērā, kādā tu rīkosies. Tad pie Samuēla atveda jaunāko dēlu Dāvidu, un Dievs teica svaidīt viņu, tas ir īstais. Samuēls ņēma savu eļļas ragu un svaidīja Dāvidu viņa brāļu vidū. Un Dievs Gars nāca pār Dāvidu un palika viņā.

Vai tu zini, ka Dāvids bija tas, kurš pieveica Goliātu? Viņš izgāja cauri daudzām ciešanām un grūtībā un kļuva par Israēla ķēniņu, svaidīto. Mēs lasām Psalmus, no kuriem lielākā daļa ir Dāvida sarakstīti. Viņš ir slavētājs un pielūdzējs. Un viņš nekļuva par tādu tajā brīdī, kad viņu svaidīja par ķēniņu. Ne tēvam, ne brāļiem pat prātā neienāca, ka Dāvids kaut kas var būt, viens pats, atstumts viņš ganīja avis, bet Dievs tā neskatās. Varbūt tev pat prātā neienāk, ka tu vari ko pasākt? Dievs tā neskatās, tev ir svaidījums. Kad Dāvidam lauva reiz nozaga avi, viņš dzinās tai pakaļ un nosita to, tas pats notika arī ar lāci. Es personīgi Dāvidu redzu ganībās, pavadām laiku lūgšanā un slavēšanā. Svaidījuma apmērs ir ļoti atkarīgs no tavām personīgajām attiecībām ar debesu Tēvu. Vai tev ir laiks, kuru tu nodali tikai un vienīgi lūgšanai? Dievkalpojumā mums ir šāds laiks, kad mēs Viņu slavējam, sarunājamies ar Viņu, pielūdzam. Tad, kad tu klausies Dieva vārdu, Dievs runā uz tevi, tā ir sadraudzība, mēs – Viņam, Viņš – mums. Bet vai tavā personīgajā lūgšanu kambarī ir dzīvas attiecības ar Dievu? Vai arī tu kambarī reizēm piedzīvo Dievu? Man gribās ne tikai darīt to, kas ir jādara, bet kaut ko arī piedzīvot, redzēt un sajust Svētā Gara klātbūtni. Arī šeit, dievkalpojumā, ir Svētā Gara klātbūtne, mēs katrs to jūtam citādāk. Reizēm ir tāda Dieva klātbūtne, ka to nevar izturēt, bet tas ir ļoti reti. Bet arī, kad tu to nejūti, ir Dieva klātbūtne. Dievs vīrs Kenets Heigens par sevi raksta, ka lielākie brīnumi viņa dzīvē ir notikuši tad, kad viņš neko nav jutis, tikai gājis un darījis. Mēs tikai domājam, ka viņš visu laiku staigā Svētā Gara mākonī. Par viņu ir kāds video, kurā viņš no Dieva klātbūtnes nevar nostāvēt kājās, smejas, pamet ar roku un cilvēki dievkalpojumā krīt gar zemi. Taču lielākie brīnumi ir bijuši tad, kad viņš neko fiziski nav jutis. Mēs tomēr gribam arī piedzīvot Dievu.

Nav nekas slikts, ja tu palūdz Dievam, ka tu vēlies Viņu piedzīvot. Ja uznāk kaut kāds sausums, var palūgt Svēto Garu pieskarties un iepriecināt. Es parasti saku Dievam, ka es kalpošu Viņam, neatkarīgi no tā, vai es jūtu vai nejūtu Viņa klātbūtni, taču, ja Tu vēlies, Tu vari man pieskarties. Šīs trīs dienas gavēņa laikā es vairāk veltīju laiku Dievam, un tagad esmu atsvaidzināts. Gar zemi nekritu, mazliet paraudāju, nesmējos, netrīcēju, bet Dievu piedzīvoju. Man ir jaunas idejas, jūs pat iedomāties nevarat! Un ne jau es to izdomāju, bet man ir Dievs svaidījums, un es dzirdu no Viņa. Ir tādas reizes, kad es lasu Bībeli, nekas mani neuzrunā, bet ir tādas reizes, kad es lasu un Dievs uzrunā, – kā es to iepriekš nebiju pamanījis? Šo es darīšu jau šodien! Un šo es gribu pateikt visiem! Tev ir tā bijis?

Vakar līderu sapulcē manā grupiņā mēs diskutējām par to, ko bijām izlasījuši mājas grupas vadītāju rokasgrāmatā, un pār mani nāca apgaismība. Cits gribēja pateikt vairāk, cits mazāk, bet ja jau tu mājās esi kvalitatīvi, nesteidzoties to izlasījis, konspektējis un pārdomājis, vai var būt tāda situācija, ka Dievs uz tevi nerunāja? Ja tev ir aktuāli atvērt grupiņu, tā ir Dievs griba, tad katrai grāmatas rindiņai būtu uz tevi jārunā. Un tad, kad tu nāc uz sapulci diskutēt, tu gribi visiem pateikt to, ko esi saņēmis, vai tā nebūtu pareizi? Ko es šodien šeit daru kā mācītājs? Es vēlos tev pateikt to, ko esmu saņēmis no Dieva šajā nedēļā! Tas ir svaidījums!

Tev jāzina trīs lietas:

„Es esmu atradis un izraudzījis Dāvidu par Savu kalpu, ar Savu svēto eļļu Es esmu viņu svaidījis.” (Psalmi 89:21)

Dievs saka: “Es viņu esmu izvēlējies, un Es esmu viņu svaidījis ar Savu svēto eļļu, Savu Svēto Garu, Savu klātbūtni, ar Savu varu.” Tev ir Svētais Gars, un Dievs tevi ir svaidījis ar Savu spēku, klātbūtni un autoritāti. Tu vari Viņu piedzīvot un sajust. Tu vari iet un darboties, un Tas Kungs tev palīdzēs.

Otrs svarīgs posms – tas ir cilvēks, kurš nes svaidījumu tavā dzīvē. Pats cilvēks svaidījumu tev nedod, to dara Dievs, bet ir cilvēki, kas to nes, un tu vari paņemt. Ir svarīgi būt svaidītā draudzē ar svaidītu mācītāju, ir svarīgi būt svaidītā grupiņā ar svaidītu grupiņas vadītāju, jo viss, kas ir viņam, būs arī tev. Ir svarīgi katru svētdienu būt šeit un klausīties svaidītu sprediķi. Dievs svaidīja Dāvidu caur Samuēla rokām. Es šonedēļ lasīju Benija Hina autobiogrāfiju, un brīnos, ka līdz šim šī grāmata vēl nebija nonākusi manās rokās. Man tā ļoti patika, un es nolēmu padalīties ar dažām liecībām no viņa dzīves. Benijs Hins ir viens no svaidītākajiem, lielākajiem Dieva vīriem šobrīd. Viņam ir sagatavots saraksts ar vietām, uz kurām jādodas, gadam vai pat vēl tālāk uz priekšu. Viņš ir pieprasīts, viņu aicina visur, un visās šajās vietās ir desmitiem, simtiem tūkstošu cilvēku. Cilvēki tiek dziedināti un atbrīvoti, notiek brīnumi un zīmes, viņam ir svaidījums. Es atceros, ka arī es pats biju Ukrainā Benija Hina dievkalpojumā lielā stadionā. Tas bija aptuveni pirms trijiem gadiem. Tur bija tūkstošiem cilvēku, un kalpotāji aicināja, lai tie, kuri grib svaidījumu, nāk priekšā. Es ātri steidzos, lai tiktu tuvāk, man priekšā stāvēja liela auguma melnādaini cilvēki. Jo vairāk tuvojos, jo dīvaināka sajūta mani pārņēma, un vienā brīdī es pēkšņi nokritu gar zemi, un man palika ļoti labi. Sieva mani aiz rokas cēla augšā, jo vairāki simti cilvēki steidzās tuvāk Benijam Hinam, un viņi varēja mani samīt. Tajā brīdī man viss bija vienalga, man bija ļoti laba sajūta. Pēc tam es nodomāju: „Šim cilvēkam patiešām ir svaidījums, turklāt to var sajust!” Viņš tikai stāvēja uz skatuves, cilvēki tuvojās viņam un krita zemē. Viņa dievkalpojumos cilvēki ceļas ārā no ratiņiem, dzīves izmainās. Kalpošanas sākumā Hins saņēma milzīgi lielu daudzumu ar vēstulēm, kurās bija atbildētas lūgšanas. Es padalīšos ar dažām liecībām par svaidījumu Benija Hina dzīvē, un es vēlos, lai mēs katrs to visu salīdzinām ar sevi šodien.

Pirmā liecība būs par to, kā viņš pats saņēma svaidījumu. Hina mamma ļoti gribēja dēlu. Viņi bija grieķu pareizticīgie, dzīvoja Israēlā, un pēc tautības bija arābi. Pareizticība tur valdīja tik ļoti, ka Jēzu nedrīkstēja pat pieminēt. Ģimenēs pastāvēja arābu kārtība, tas ir, ko tēvs teica, tā viss notika, un tas nebija diskutējams. Hina mamma lūdza: „Dievs, ja Tu man dosi dēlu, es Tev viņu atdošu.” Dēls piedzima, viņš tika audzināts pareizticīgo garā, taču Dievu personīgi nepazina. Kad viņš bija mazs, kādā naktī viņa istabā ienāca Jēzus, skatījās uz Beniju un neko neteica. Benijs rakstīja, ka uzreiz esot sajutis īpašu svaidījumu, Jēzus klātbūtni. Viņš šo notikumu pastāstīja mammai, un mamma atbildēja: „Tad tu esi svētais!” Taču Benijs vēl nebija izglābts. Tas bija viņa pirmais piedzīvojums, un, iespējams, ka arī kādam no jums bērnībā ir bijis līdzīgs notikums. Pēc kāda laika viņš ar ģimeni pārcēlās uz Kanādu, Toronto. Skolā, kurā viņš mācījās, bija lūgšanu grupa. Tā bija kristiešu grupiņa, kas aicināja viņu uz lūgšanām. Pieņemt Jēzu – tas Hinam nozīmēja nošķirtību no ģimenes un lielas nepatikšanas. Kādu reizi šie klasesbiedri, kas bija lūgšanu grupā, viņam tik ļoti uzmācās ar aicinājumiem, ka Benijs piekrita uz tām doties. Lūgšanu laikā Benijs pēkšņi juta, ka nonāca svaidījums. Svaidījums bija šo cilvēku vidū, jo Bībelē ir rakstīts: „Kur divi vai trīs, tur Es esmu viņu vidū.” Jēzus viņu aizskāra, un viņš pieņēma Viņu par savu Glābēju. Viņš staigāja gluži kā pa mākoņiem, jo bija jaunpiedzimis kristietis. Vecākiem viņš neko neteica, taču, lai apmeklētu dievkalpojumus, viņam vajadzēja atļauju no tēva. Lai gan es esmu dzirdējis, ka viņš paklausīja tēvu un palika mājās, savā grāmatā Benijs raksta, ka viņš tika visur, kur viņam vajadzēja tikt. Viņš nesēdēja mājās, bet gan vienmēr bija tur, kur vajadzēja būt un saņēma atļauju. Pienāca brīdis, kad Benija draugi viņam teica: „Mēs brauksim uz Pitsburgu, tur sludinās Ketrīna Kulmane.” Viņš bija dzirdējis par viņu, taču nebija tā, ka tas Beniju pārāk interesētu. Viņi devās ceļā. Jau naktī viņi gāja uz šo vietu, lai gaidītu pie durvīm, taču Benijs nesaprata, kādēļ jau naktī jāstāv pie durvīm, ja dievkalpojums ir tikai no rīta. Draugi atbildēja: „Rīt mēs vairs netiksim iekšā, ja tagad neieņemsim vietu.” Nakts bija auksta, viņi bija silti saģērbušies. Pienāca rīts, durvis atvērās un draugs teica: „Un tagad skrien, ko kājas nes!” Benijs jautāja, kādēļ tā jādara, un draugs atbildēja: „Ja tu neskriesi, tevi ar kājām nomīdīs.” Viņš raksta, ka esot skrējis, un cilvēku pūlis skrējis viņam aiz muguras. Benijs ieņēma vietu pirmajā rindā, taču pēkšņi pie viņa pienāca kārtībnieks un teica: „Šeit ir rezervēts kalpotājiem!” Pārējās vietas jau bija aizņemtas, taču viņš tika trešajā rindā. Benijs stāsta, ka jau tad, kad viņi naktī stāvējuši pie durvīm, viņu esot pārņēmušas trīsas. Viņš nesaprata, kas ar viņu notika. Kopš brīža, kad viņš apsēdās savā vietā, viņš esot aizmirsis visu uz pasaules, iekšēji trīcējis un bija iegremdēts svaidījumā, pat nedzirdot, ko sludināja Kulmane. Viņš reāli sajuta un piedzīvoja Dievu gan garīgi, gan emocionāli. Viņš tikai atkārtoja dažus vārdus, ko Ketrīna Kulmane lika atkārtot, un tas arī viss, viņi nebija savstarpēji pazīstami. Viņa nekad nebija viņam uzlikusi rokas, Benijs vienkārši bija dievkalpojumā. Pēc šī notikuma svaidījums viņu vairs neatlaida, un viņš sāka domāt: „Ketrīnai nu gan ir tik cieša sadraudzība ar Svēto Garu, tik tuvas attiecības, tāds spēks! Dievs, es arī tā gribu! Es gribu tā, kā viņai!” Beniju Hinu uzskata par Ketrīnas Kulmanes svaidījuma pārmantotāju. Kad Ketrīna nomira, Benijs Hins brauca un kalpoja visās vietās, kur viņa bija aicināta, viņas vietā. Tas viss notika tā, kaut vai personīgi viņi nebija pazīstami. Viņš izmantoja kādu cilvēku, taču svaidījumu dod Dievs. Savās mājās, kurās viss bija pēc pareizticīgo uzskatiem, viņš stundām ilgi pavadīja laiku ar Dievu, lūdzot, lasot Bībeli un esot sadraudzībā ar Svēto Garu. Kad viņš saviem jaunākajiem brāļiem pastāstīja par Jēzu, viņi aizskrēja pie vecākiem un teica: „Benijs ir sajucis prātā.” Kad vecāki uzzināja, ka viņš ir pieņēmis Jēzu, un kalpo Viņam, sākās vajāšanas – viņu veda pie psihiatra, lika šķēršļus, lai tikai viņš netiktu tur, kur vajadzēja būt, ar viņu nerunāja un ignorēja, viņam aizliedza pārējiem bērniem teikt ko par Dievu. Tas turpinājās ilgu laiku, taču Benijs turpināja kalpot Dievam. Cilvēki pamanīja, ka uz viņa ir svaidījums, un drīz vien notika viņa paša pirmais dievkalpojums. No sākuma viņu aicināja tikai liecināt, un interesanti ir tas, ka pirmā draudze Toronto, kurā viņš reāli kalpoja, sastāvēja lielākoties no latviešiem. Arī savā grāmatā viņš piemin latviešus. Lūk, šajā pirmajā dievkalpojumā priekšā iznāca pieci lieli holandieši. Benijs nezināja, ko teikt, viņš tikai aizvēra acis, atvēra muti, atkal atvēra acis, un visi šie holandieši jau gulēja pie zemes. Kopš šī brīža viņu sāka aicināt uz dažādām vietām.

1974. gadā lūgšanu laikā, kas bija pa dienu, viņš redzēja vīziju, kur gaisā plīvoja degošs cilvēks un plātīja muti. Naktī viss turpinājās, un viņš sapnī redzēja elli. Viņš redzēja lielu pūli ar cilvēkiem, kas, cits citu grūstīdami, krita bezdibenī, kurā bija kvēlojoša uguns. Dievs Benijam teica: „Ja tu nesludināsi, šo cilvēki būs uz tavas sirdsapziņas.” Benijs atbildēja, ka viņš nemāk runāt. Viņš jau no bērnības stostījās, un cilvēki viņu par to apsmēja. Skolā viņu apsmēja, un viņam bija daudz emocionālas traumas šīs problēmas dēļ. Dievs teica: „Nē, tu sludināsi.” Arī tev dažreiz ir kādas atrunas, kādēļ tu kaut ko nevari izdarīt dēļ Dieva. Tu saki, ka vienkārši nevari, vai ne? Arī Benijam bija tāpat, taču viņam bija svaidījums, kas sāka darboties tad, kad viņš darīja, ko Dievs lika. Sākumā Benijs teica: „Bet Dievs, es varu taču dalīt brošūras.” Dievs teica: „Nekā nebija, tev ir jāsludina!” Pienāca diena, kad viņam vajadzēja uzstāties pirmo reizi. Benijs pats par to saka tā: „Dievs nedziedināja mani, kad es sēdēju auditorijā, Viņš nedziedināja mani, kad es kāpu uz platformas vai stāvēju aiz kanceles, Viņš dziedināja mani, kad es atvēru muti.” Tajā brīdī viņš tekoši sāka runāt, un viņš vairs nekad nav stostījies. Svaidījums sāk darboties tad, kad tu izdari to, uz ko Dievs tevi aicina. Vienkārši ej un dari, tev ir svaidījums! Šis svaidījums izpaužas pie tevis paša ar brīnumiem un zīmēm tāpat, kā pie Benija Hina.

Vecāki zināja tikai to, ka viņš ir pieņēmis Jēzu, bet ne to, ka viņš sācis arī sludināt. Pie viņa brauca radinieki no Arābijas un veda pārrunas, centās atrunāt un ieskaidrot, ka, tā rīkojoties, viņš ir apkaunojums visai dzimtai. Lūk, pienāca šis pirmais dievkalpojums, kura reklāma bija ievietota Toronto avīzē. Benijs Hins nekādi nevarēja iedomāties, ka viņa vecāko to varētu izlasīt, bet tā notika. Dievkalpojuma laikā, pirms viņam bija jādodas sludināt, viņš pamanīja, ka telpā ienāca un aizmugurējās rindās apsēdās viņa tētis un mamma. Benijs baidījās, ka atkal sāks stostīties un nevarēs parunāt, viņa kājas sāka kļūt ļenganas. Viņam bija lielas bailes no tēva, jo tēvs ģimenē skaitījās kā dievs, ļoti stingrs, taču arī mīlošs. Tēvs atbildēja par to, lai ģimenē šādas lietas nenotiktu, un, ja tādas notika, tad tēvs faktiski atteicās no sava dēla. Viss bija līdzīgi, kā musulmaņiem, tikai tādēļ, ka viņi dzīvoja Kanādā, likums neatļāva uzreiz nonāvēt. Benijs sacīja, ka tādas bailes viņam neesot bijušas vēl nekad, taču viņš devās pie kanceles, atvēra muti un vārdi plūda pār viņa lūpām bez stostīšanās, cilvēki nāca nožēlot grēkus. Tajā brīdī viņa vecāki piecēlās un aizgāja no dievkalpojuma. Pēc dievkalpojuma Benijs vienkārši iekāpa savā mašīnā un braukāja pa pilsētu, jo, dodoties mājās, bailes bija daudz lielākas nekā tad, kad vecāki bija dievkalpojumā. Viņš braukāja pa pilsētu un domāja: „Vecāki ap diviem naktī jau gulēs, tad es braukšu mājās.” Divos viņš atgriezās mājās, klusiņām atvēra durvis, taču istabā spīdēja gaisma un mamma ar tēti tur sēdēja. Viņi raudāja, un tētis teica: „Benij, vai mēs varam dabūt to pašu, kas ir tev?” Viņš veda savus vecākus grēku nožēlas lūgšanā, un viņi pieņēma Jēzu par savu Kungu un Glābēju. Pirms vecāki atgriezās, jau trīs viņa brāļi un māsas bija atgriezušies pie Dieva. Pēc tam tēvs pastāstīja, ka dievkalpojuma laikā sievai teicis: „Tas nav mūsu dēls, viņš nemāk runāt! Tas noteikti ir Dievs, īsts Dievs.” Šis brīnums viņu pārliecināja, ka Dievs ir tieši šeit, nevis tajā baznīcā, kuru apmeklēja viņi. Pēc vecāku atgriešanās visi pārējie bērni pieņēma Jēzu, visa ģimene bija glābta. To var aprakstīt vienā vārdā – svaidījums. Arī mums ir kādi cilvēki, par kuriem domājam, ka tos glābt nav iespējams, ka tie ir mūsu ienaidnieki, bet atceries par svaidījumu! Svaidījums ir spēcīgs, pat stiprākos cietokšņus Viņš sagrauj. „Ne ar spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu,” saka Tas Kungs.

Kādā citā notikumā stāstīts par to, ka Benija tēvs nomira. Viņš mira diezgan jauns, jo daudz smēķēja un saslima ar plaušu vēzi. Pienāca bēres. Mamma bija kļuvusi par kristieti, taču pārējie radi bija pareizticīgie. Viņi nolēma, ka bēru ceremonija notiks pareizticīgo baznīcā, bet runās Benijs Hins. Kad Benija mamma to pateica popam, viņš bija pret, taču mamma teica: „Es tā gribu, es esmu viņa sieva! Mans dēls tur runās.” Bēru laikā notika kāds interesants notikums. Kāds no bēru kalpotājiem pamanīja, ka Benija tēvam nav kaklasaites, un teica, ka tā ir vajadzīga. Benijs atdeva savu kaklasaiti, lai to uzliktu tēvam. Kad tēvu laida bedrē, Benijs juta žņaudzošu sajūtu kaklā un dzirdēja balsi, kas teica: „Šī gada laikā es tevi nogalināšu.” Benijs uzreiz teica: „Nenogalināsi vis!” Svētais Gars viņā apliecināja, ka šādi plāni neizdosies. Šādos brīžos ir svarīgi apliecināt to, kas rakstīts Dieva vārdā, ka es dzīvošu, un sludināšu Tā Kunga vārdu. Turpinājās bēres, tur bija apmēram trīs simti pareizticīgo. Benijs iznāca priekšā, lai sāktu savu runu, un visi viesi, kā arī pops, ar šausmām gaidīja, kas sekos. Benijs piegāja pie zārka, klauvēja pa to un teica: „Mans tēvs nav šeit, viņš ir Debesīs!” Viņš sludināja evaņģēliju, aicināja pieņemt Jēzu un vairāki viņa radinieki iznāca priekšā un to darīja, kļuva par kristiešiem. Tā tēvu apbērēja.

Pēc kāda laika viņi devās no Neapoles uz Orlando sešvietīgā lidmašīnā vienpadsmit jūdžu augstumā, un lidmašīnai beidzās degviela. Lidmašīna veica piespiedu nosēšanos, kas būtībā nozīmēja krišanu. Cilvēki sēdekļos bija sastinguši, un pēkšņi Benijs atcerējās par kaklasaiti un tos vārdus, ko dzirdēja, ka viņš tiks nogalināts gada laikā. Benijs atcerējās arī otrus vārdus, ko izteica Dievs, un skaļi izsaucās: „Viss būs kārtībā, nekas mums nenotiks!” Lidmašīna nokrita, motors izkrita, riteņi palika karājoties kokos. Benijs Hins pa to vietu, kur bija izeja, iznāca ārā bez nevienas skrambiņas. Viņam bija neliels šoks, viņš skraidīja apkārt un domāja, kur lai meklē palīdzību. Benijs atcerējās, ka lidmašīnā ir vēl cilvēki, viņš ieraudzīja savu sievu, centās viņu izvilkt ārā, taču viņai bija gan lauztas kājas, gan rokas. Rezultāts bija tāds, ka Benijam nebija nevienas skrambiņas, pārējiem bija traumas, taču visi bija dzīvi. To sauc par „nenogalināsi vis, jo uz manis ir svaidījums!” Man ir uzdevums no Svētā, un, kamēr es esmu šeit virs zemes un kalpoju Viņam, nekas man nenotiks. Dieva svaidījums ir tas, kas sargā, kas darbojas pie tevis.

Kad Benija kalpošana paplašinājās, viņam vajadzēja zemi, uz kuras uzcelt draudzes ēku. Viņš sāka meklēt zemi, kura būtu viņam piemērota, un atrada to. Viņš uzmeklēja saimnieci, kas šo zemi pārdeva, taču pircējs jau bija atrasts. Benijs aizgāja pie saimnieces un teica: „Man Dievs teica, ka šī zeme būs mūsu.” Viņš gāja gar šo zemi un teica: „Dievs, es svētīju šo zemi mums.” Saimniece teica, ka viņš šo zemi nedabūs, jo pircējs jau ir atrasts. Pēc pāris nedēļām Benijs atkal devās pie šīs saimnieces un teica: „Es Jums saku vēlreiz, man Dievs teica, ka šī zeme būs mūsu!” Sieviete atbildēja: „Labi, es to pārdošu jums. Es vēlos atzīties – kad mans vīrs mira, viņa pēdējā vēlēšanās bija, lai uz šīs zemes uzceļ draudzi!” Tas ir svaidījums.

Pēdējā liecība ir tieši priekš mums. Pēc kāda dievkalpojuma Beniju viņa draugs aicina apmeklēt kādu slimnieku slimnīcā. Benijs pēc dievkalpojuma bija noguris, ārā bija karsts, viņš gribēja mājās un nekādi slimie viņu vairs neinteresēja. Draugs pierunāja viņu tur doties, viņš iegāja palātā, ātri aizlūdza un aizgāja. Viņš ienāca palātā un ieraudzīja cilvēku, kurš viss bija vienās trubiņās, viņš spēja tikai pakustināt galvu. Benijs ātri par viņu aizlūdza, un viņi abi ar draugu devās prom, aizmirsdami par šo notikumu. Pēc dažām nedēļām dievkalpojumā ieradās šis slimnieks ar savu sievu, pilnībā dziedināts, un sacīja: „Tiklīdz Benijs Hins aizgāja, es kļuvu pilnībā vesels.” Viņš izrādījās ļoti liels biznesmenis, un tieši viņš bija viens no lielākajiem sponsoriem jaunā draudzes nama celtniecībā. Benijs vienkārši negribot izdarīja, kas bija jādara, taču viņam ir svaidījums. Nav pat īpaši svarīgi, kā tu izdari to, kas tev ir jādara – svaidījums ir uz tevis. Ne jau tu ko dari, bet Dievs. Ja tev kas nesanāca, lai arī izdarīji to, ko vajadzēja darīt, tā nav tava problēma, bet gan Dieva, jo Viņš bija tas, kas kaut ko negribēja darīt. Tava atbildība ir no savas puses izdarīt to, kas tev ir jādara, un, ja kaut kas nenotiek, tad tas ir tikai Dieva kompetencē. Bieži vien pie manis nāk cilvēki ar kādām standartsituācijām un jautā, ko darīt, taču ne vienmēr es to zinu, parasti es saku, lai pats iet un lūdz Dievu, lai prasa Viņam padomu. Es neesmu Dievs, ka man katrā situācijā varētu prasīt, kā rīkoties, jo ir lietas, kuras es nezinu.

Tev ir svaidījums, un tev tas ir tādā mērā, kādā tu pats dari Viņa gribu un kādā mērā tu pavadi laiku ar Viņu divvientulībā. Atceries, ka nevis cilvēks svaida, bet Dievs.

„Jums ir svaidījums no Svētā, un jūs zināt visu.” (1.Jāņa 2:20)

Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Ieva Našeniece un Monta Jefremova