Pagājušā dievkalpojuma tēma bija “Žēlastība”.
Šī ir ļoti līdzīga tēma, tikai “Svētība”. Ko nozīmē būt svētītam un kā iegūt svētību? Pēc skaidrojošās vārdnīcas tezaurs.lv, svētība ir Dieva, un te ir vēl klāt piebilde, labvēlīga dievu ietekme. Žēlastība no Dieva. Ja pagājušajā dievkalpojumā bija par žēlastību, tad žēlastība un svētība es neteiktu, ka ir sinonīmi, bet ļoti tuvu tam. Tātad Dieva labvēlīga ietekme, žēlastība no Dieva vai saņemtā labvēlība, laime, aizsardzība, kā arī veiksme, labklājība, pārticība, kas ir iegūta ar Dieva vai dievu gādību. Šajā draudzē mēs nerunājam par dieviem. Protams, šis ir tāds pasaulīgs skaidrojums, tāpēc arī ir, ka ir cilvēki, kas tic dieviem. Mēs ticam vienam Dievam, kas radījis debesis un zemi. Un vēl pēc vārdnīcas svētība ir tas, kas ir ļoti noderīgs, arī labvēlīgs kādam. Kaut kas labs un noderīgs kādam. Es esmu sapratis un arī, ne tikai ar galvu saprotu, bet arī ir izjūtu, ka Dieva svētība ir reāla substance. Tieši tāpat kā cilvēka doma. Doma tavā galvā un tavās smadzenēs ir kā fabrika, kas ražo domas. Domas, kuras izteiktas ar vārdiem vai taviem darbiem, izplatās. Un ne tikai izteiktas ar vārdiem, bet doma, kas radusies tavā prātā, pati par sevi ir enerģija. Un mēs visi zinām, ka pastāv enerģijas nezūdamības likums. Tava doma ir enerģija, ko tu esi izdomājis. Reizēm, tas notiek vienkārši tādā frīstailā, ka tu savas domas nekontrolē un galvā noteikti ir kaut kāda putra, bet arī tā ir enerģija. Šajā gadījumā negatīva enerģija. Ja mēs nekontrolējam savas domas, tas rada negatīvu auru. Tas vārds “aura”, viņš jau nav pats no sevis cēlies. Arī citās reliģijās, arī ezotēriķi un vispār cilvēki apzinās, ka cilvēkam piemīt enerģija, gars, dvēsele, ka mēs neesam tikai miesa vien. Ateisti un darvinisti, kas neatzīst garīgo cilvēka būtību, kas dzīvo mūžīgi, jebkurā gadījumā viņam nākas atzīt, ka mums piemīt enerģija. Arī domāšana, pati doma ir enerģijas veids, kurš nekur nezūd, tā ir izplatījumā. Tu izdomāji domu un tā ir. Tu viņu esi izdomājis un tā ir gandrīz kā matērija, kuru mēs tikai vēl pagaidām neredzam materializētu, bet viņa ir. Pati svētība, es domāju, arī ir enerģijas veids, tā ir reāla lieta, kas piemīt vai arī nepiemīt cilvēkam. Vai nu viņa ir cilvēkam, vai nu viņas nav. Dievs ir tā izdarījis, ka attiecīgi cilvēkiem, kuri Viņu pielūdz, kuri Viņu slavē, Viņš piešķir svētību, un tā ir reāla. Dievs liek visam izdoties. Viņš svētī ar veselību, Viņš svētī ar labklājību, Viņš svētī ar izdošanos. Tieši to arī Bībelē nozīmē vārds “svētība” – panākumus, izdošanos. Tā ir Dieva labvēlība un Dieva klātbūtne tavā dzīvē.

[..] Tava labā roka ir svētības pilna. (Psalms 48:11)

Dieva roka, Tava labā roka ir svētības pilna. Dievam priekš tevis ir neierobežotas svētības, kuras Viņš grib burtiski izliet pār tevi.

Jeremijas grāmatā, 29. nodaļā, ir teikts:

Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas [..]. (Jeremijas grāmata 29:11)

Es runāju par domām, tā ir reāla substance, reāla enerģija, un tās ir Dieva domas, kuras Viņš domā par tevi. Viņš saka: “Man ir domas par tevi.” Ko cilvēki par sevi domā? Kad viņam neveicas, viņš pie sevis domā: “Dievs mani nemīl un vispār neviens mani nemīl.” Tad kad viņam veicas, viņš saka: “O, Dievs mani ir svētījis.” Ļoti lielā mērā viss ir atkarīgs no mums pašiem. Bet Dievam ir domas, ne tas, kā mēs paši domājam, bet ko Dievs domā, un mums būtu svarīgi saprast un pieņemt Viņa domas priekš sevis, nevis citu cilvēku domas, vai kaut kas, kas nāk no tavām emocijām, vai no kādas negatīvas pieredzes. “Es zinu, kādas Man ir domas par jums,” saka Tas Kungs: “Miera un glābšanas domas, un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka es jums beigās došu to, ko jūs cerat.” Dievam ir neierobežotas svētības, kuras Viņš grib burtiski izliet pār tevi. Šīs svētības ir saistītas ar to, kā Viņš domā par tevi. Vai mēs spējam pielāgoties Viņa domām, vai mēs spējam pieņemt viņa domas? Šodien, šajā brīdī es sludinu. Un ko tad es sludinu? Es saku to, ko es domāju. Ja tu gribi būt cilvēku priekšā tāds, kāds tu esi, tev var nākties maksāt cenu. Bet es priekš sevis esmu pieņēmis, ka es labāk gribu būt tas, kas es esmu, nevis liekuļot. Un galarezultātā, tas ir labāk. Dievam ir domas, un es pieņemu Viņa domas. Un šajā brīdī, kad es sludinu, es sludinu to, ko es domāju, saskaņā ar Dieva gribu, gan savu pieredzi, gan Dieva vārdu. Es sludinu domas. Ja tu spēj tās pieņemt, tad tu spēj arī pieņemt Dieva svētību, jo Dieva svētība, ir jāpieņem. Tev ir jāsaprot, ka Dievam par tevi ir pozitīvas domas. Domā, ka Dievs par tevi domā pozitīvi. Viņš par mani domā pozitīvi, tāpēc nevajag sasaistīt dažādas neveiksmes, neizdošanās ar negatīvismu vai ar Dieva nesvētību, ar to, ka Dievs nevēlas tevi svētīt. Dievs vēlas tevi svētīt, tādas ir Viņa domas. Jesajas grāmatā, 54. nodaļā, ir teikts:

“Nevienam ierocim, kas vērsts pret tevi, neizdosies tevi pieveikt, un ikvienu mēli, kas uzstāsies tiesā pret tevi, tu noraidīsi kā netaisnu liecību. Tas ir Tā Kunga kalpu mantojums un Mana svētība, kas tos pavadīs,” saka Tas Kungs. (Jesajas grāmata 54:17)

Tā ir svētība, kas pavadīs tos, kas kalpo Viņam, tos, kas domā tā kā Viņš, kas ir pieņēmuši Viņa domu. “Svētība tevi pavadīs.” Arī domām, kas ir izteiktas vārdos, piemīt spēks jeb enerģija. Es ticu, kad es svētīju cilvēkus, kad es saku kaut ko pozitīvu cilvēkiem, tam ir spēks. Tāpēc, pēc sprediķa, beigās es jūs svētīšu, un es ticu, ka šī svētība darbosies.

Svētība, kas tevi pavadīs: nevienam ierocim, kas vērsts pret tevi, nevienai mēlei, kas ir netaisna, un uzstājas pret tevi, vai tā būtu tiesa vai kas cits, nevienam ienaidniekam neizdosies tevi pieveikt. Visu procesu darbošanās ticīgā labā, tā ir svētība. Lai kas negatīvs tavā dzīvē nenotiktu, tas viss darbosies tavā labā. Ja tu skatīsies pozitīvi, ja tu skatīsies un mācīsies no tiem principiem, ko Dievs ir atstājis, un tu mācīsies no tiem cilvēkiem, kas to prot iemācīt, kas to ir piedzīvojuši, no kuriem tu vari ņemt piemēru, tad visi procesi darbojas tavā labā, ja tev ir Dieva svētība. Tevi nevar nolādēt. Mēs te, kristieši, reizēm ņemamies ar lāstiem un dzenam ārā velnus un tā tālāk. Nav jau slikti, visam ir sava vieta, bet ir jāzina robeža. Ir jāsaprot, ka ticīgu cilvēku nevar nolādēt. “Vai, man tur uzlika ļauno aci!” Es vēl nesen savā pēdējā parlamentārajā runā pateicu rakstu vietu no Ījaba grāmatas:

Šausmas, kuras es bijos, ir mani aizsniegušas [..]. (Ījaba grāmata 3:25)

Saeimas runā es iepinu iekšā rakstvietu, jo viņi atstāj visus šos pandēmijas laika likumus un tie joprojām nav atcelti. Neviens pandēmijas laika likums, kurš tika pieņemts, nav atcelts. Kāpēc viņi neatceļ? Nu laikam viņi gatavojies mūžīgai karantīnai. Viņi gatavojas nāvei, kas ir paslēpta ledājos, jo zinātnieki saka, ka ledājos ir apslēpta nāve, ka nākamā pandēmija var nākt no ledājiem, jo ir globālā sasilšana un viss kūst vaļā un visādu mamutu, dinozauru baciļi nāks ārā, un nāve ir paslēpta tur, un tāpēc gatavosimies apokalipsei. Bet es teicu, ka tās šausmas, no kā tu esi bijies, tās tevi aizsniegs. Labāk, lai medijos parādās pozitīvas ziņas, tad varbūt sāksim dzīvot normāli un atstāsim tās šausmas vēlākam laikam. Saproti, ka ticīgu cilvēku nevar nolādēt. Tikai ja tu pats tici tam, ka kristieti var nolādēt, ja tu tici, ka visas ļaunās acis, ļaunie vārdi, var kaut ko tev ļaunu nodarīt, tad tas arī tev notiks. Tad arī rodas tie mīti: “Jā, vot mani nolādēja, man tur kaut kādi vudū sadūra adatiņas manā lellē. Es esmu tur publiska persona, par mani tur buras.” Nu skaidrs, ka buras. Bet draugs, tas ir kā bumerangs, nevajag par mani burties. Tas kā bumerangs nāks atpakaļ uz tevi. Ticīgu cilvēku nevar nolādēt. Ja tu esi Viņa svētīts, tu esi svētīts. Lai ko cilvēki darītu, lai kādu ieroci vērstu pret tevi, tas izrādīsies neveiksmīgs. Galu galā, es pēc savas pieredzes redzu, ka bieži vien trāpa pašam.

Bet Tas Kungs, tavs Dievs, negribēja uzklausīt Bileāmu [..]. (5. Mozus grāmata 23:6)

Ienaidnieks nopirka pravieti, uzpirka, lai viņš nolād Izraēlu. Samaksāja lielu naudu un teica: “Nāc, nolādi Izraēlu!” Cilvēki ticēja, ka lāstam ir spēks. Un patiešām, lāstam ir spēks attiecīgos apstākļos.

[..] Tas Kungs, tavs Dievs, pārvērta tev lāstu par svētību, tādēļ ka Tas Kungs, tavs Dievs, tevi mīlēja. (5. Mozus grāmata 23:6)

Tajā brīdī, kad Bileāms gribēja izteikt lāsta vārdus, viņam mēle samežģījās un kaut kas notika galvā, jo ar Izraēlu bija Dieva svētība. Kaut kas notika, un viņš tā vietā, lai nolādētu, izteica svētības vārdus. Viņš pārvērta lāstu par svētību. Lai kas tavā dzīvē nenotiktu, lai kas nebūtu bijis tavā pagātnē, to visu viņš vērš par svētību.

Es vakar kaut ko tur pierakstīju un ņēmos savā galvā un vairākas reizes es piefiksēju, ka es sev saku: “Ai, es esmu malacītis, es esmu malacis, nu tu esi malacītis.” Iedomājies? Es pats par sevi kaut kā tā nejauši tā saku: “Nu malacis.” Vienkārši tu pats esi kaut ko tādu labu uzrakstījis un tad pats ar sevi sarunājies: “O, tu labi esi uzrakstījis, nu tu malacītis, vot malacītis.” Es domāju, ka tā ir pareiza domāšana. Tu domā: “Es esmu neveiksminieks, man tur neizdodas,” nē, tieši otrādi. Tu neesi neveiksminieks, tu neesi lūzeris, tu esi veiksminieks, jo ar tevi ir Tā Kunga svētība. Un mēs mācāmies un vēl mācīsimies, kā tad likt šai Dieva svētībai savā dzīvē darboties. Mēs jau automātā ticam, ka esam svētīti, un tomēr ir kaut kādi principi, kas ir Viņa principi. Kā jau es teicu, šausmas, no kurām tu bijies, tevi aizsniedz. Ja tu zini, ka tu esi Dieva svētīts, tev nevajadzētu ielaist savā sirdī un domāšanā pārmērīgi dažādas negatīvas domas par to, ka kaut kas ar tevi var atgadīties. Ar tevi nekas nevar atgadīties. Nekas ar tevi nevar atgadīties, jo tev ir Tā Kunga svētība, tādēļ ka Tas Kungs, Tavs Dievs tevi mīlēja.

Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes, kā smiltis jūras malā. (1. Mozus grāmata 22:17)

Tie ir vārdi, ko Debesu Tēvs izteica Ābrahāmam. Tie ir vārdi, kas veltīti Ābrahāmam: “Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams un vairošu.” Šo svētību mantoja viņa dēls Īzāks un šo svētību mantoja viņa dēls Jēkabs. Šo svētību mantoja visi tie, kas sekoja pēc viņa, arī Dāvids, Kristus un arī mēs, kas ticam Viņam, jo Ābrahāms ir mūsu ticības tēvs.

Redzi, 1. Mozus grāmatas 26. nodaļā tā Ābrahāma svētība, ko Īzāks nodeva, un arī pats Īzāks Dieva svētību pieņēma no sava tēva. Un ir rakstīts, ka Īzāks sēja tajā zemē un saņēma simtkārtīgu ražu.

Un Īzāks sēja tanī zemē un saņēma simtkārtīgu ražu [..]. (1. Mozus grāmata 26:12)

To mēs zinām, kad bieži par finansēm runājam, tad mēs pieminam arī, ka Īzāks sēja tajā zemē un saņēma simtkārtīgu ražu. Viņš bija bagāts vīrs, bagāts ar sudrabu, zeltu un lopiem. Bet te ir papildinājums:

Un Īzāks sēja tanī zemē un saņēma simtkārtīgu ražu, jo Tas Kungs viņu bija svētījis. (1. Mozus grāmata 26:12)

Simtkārtīgu ražu viņš saņēma tāpēc, ka Tas Kungs bija viņu svētījis. Kā tas attiecas uz mums? Mēs varam teikt, ka tā ir Vecā Derība, un kā tas attiecas uz mums?

Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu, jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas karājas pie koka. (Galatiešiem vēstule 3:13)

Šajā gadījumā – pie krusta, lai Ābrahāma svētība nāktu pār pagāniem Kristu Jēzū.

Lai Ābrahāma svētība nāktu pār pagāniem Kristū Jēzū. (Galatiešiem vēstule 3:14)

Kāpēc Kristus nomira pie krusta? Lai visi tie lāsti, pelnīti un nepelnīti, kas uz tevi sūtīti, vai tevis paša nopelnīti, vai tavu vecāku nopelnīti, lai šie lāsti paliktu pie krusta. Tādēļ jau Kristus ir atnācis, lai iznīcinātu velna darbus. Lai salauztu lāstu, man nav obligāti jānodarbojas ar eksorcismu, lai salauztu lāstu, pietiek atzīt, ka Kristus manā labā ir kļuvis par lāstu. Visi tie lāsti, kas ir raidīti pret mani, ir pie krusta. Ir svarīgi ieraudzīt, saprast, ka Viņš ir uzņēmies mūsu grēkus, slimības,  nabadzību un lāstus, lai mēs būtu svētīti. Viņš mūs ir atpircis. Tātad Ābrahāma svētība ir katram Dieva bērnam. Tu sēsi tajā zemē, kuru tu izvēlēsies, un saņemsi simtkārtīgu ražu. Tev būs simtkārtīga raža, jo tu esi Tēva svētīts un Viņam ir labklājības pilnas domas par tevi, Viņam ir svētības pilnas domas par tevi. Un ikvienu ieroci, kas ir netaisni vērsts pret tevi, Viņš noraidīs kā netaisnu.

Mēs tikko runājām par to, kas ir svētība, ka tāda ir. Bet ir kādi principi, jo sprediķis saucas “Svētība un kā būt svētītam”. Ko tad man darīt un kā lietot, kas tad vēl ir Bībelē teikts par svētību, lai mēs to varētu lietot un patiešām pilnā mērā izmantot visu to gudrību un visu to, ko Dievs grib mums sniegt.

Ja Tas Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā. (Psalms 127:1)

Ir velti, ka jūs agri ceļaties un vēlu paliekat nomodā, ēdat savu maizi ar rūpēm.

Ir velti, ka jūs agri ceļaties un vēlu paliekat nomodā un ēdat savu maizi ar rūpēm; saviem mīļajiem Viņš to bagāti dod miegā. (Psalms 127:2)

Forši? Tātad jāstrādā nav, tu guli un Viņš tevi svētī. Ja tu esi Tā Kunga svētīts, tu vienkārši guli un Viņš tevi svētī. Ja Tas Kungs namu neuzceļ, darbojas velti, kas gar to strādā. Tātad, ja tu strādā un ja tev nav Dieva svētības, tu neesi svētīts, svētības vārdi pret tevi nav izteikti, tu strādā un tu zini, ka tev nav Dieva svētības, tur darbojies velti. Vai tā ir? Saviem mīļajiem Viņš to bagātīgi dod miegā, vai tā ir?

Tā Kunga svētība dara cilvēku bagātu bez sevišķām viņa paša pūlēm. (Salamana pamācības 10:22)

Diemžēl tā nav, jo te ir tāds vārds: “Bez sevišķām viņa paša pūlēm.” Vārds “pūles” nav atcelts, bet bez sevišķām viņa paša pūlēm. Kur mēs citējam apsolījuma vārdus un apliecinām Dieva vārdu, kā šo, piemēram: “Ja Tas Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā. Saviem mīļajiem Viņš dod bagātīgi miegā.” Kā izprast vārdus, ka Tas Kungs mani ir svētījis, un kamēr es guļu, Viņš mani svētī, Viņš dod miegā? Šeit ir jāsaprot to, ka ne jau tikai tajā brīdī, kad tu guli, bet te ir teikts par to, ka bez sevišķām paša pūlēm. Arī par Dieva namu šī rakstvieta ir jāsaprot sekojoši, skaties: Dievs pats namu neuzceļ.

Mums, kristiešiem, patīk teikt: “Dievs uzcel namu, Dievs svētī, Dievs dod, Dievs dari tā.” Bet kā izpaužas Dieva svētība? Nevis, ka Dievs pats namu ceļ, Viņš neceļ pats tavu namu, bet, ka mēs ceļam, saskaņā ar Viņa gribu. Kad tu cel namu saskaņā ar Viņa gribu, ar Viņa prātu. Viņa prāts nenozīmē zīlēt, no kuras puses vējš pūš, zīlēt, kurā vietā savu māju celt, kas arī ir svarīgi. Bet tur tev nav jāgaida balss no debesīm, bet jāveic normāli aprēķini. Un arī tad, intuīcija, protams, var palīdzēt, bet tās nav tās lietas, kur tā ir Dieva griba: celt ziemeļos, austrumos vai dienvidos, vai Daugavpilī, Rīgā vai kur citur. Tur tu pats izlem, kur tev pareizāk un labāk ir kaut ko darīt, kaut ko iesākt un strādāt, kurā kolektīvā, kādā skolā mācīties, tev tur nav jāzina Dieva griba, balss no debesīm. Bet šeit runājam par to, ka tad, kad tu cel kaut ko, vienalga kur, kurā debess pusē un ko tu dari, un kādā profesijā, vai kādā kalpošanā tu esi iegājis, arī bērnu audzināšanā un citās lietās. Te nerunājam par to, ka Viņš cels, bet tu pats to darīsi. Kur tu celsi, arī tas nav tik svarīgi, bet svarīgi, ka tu to dari attiecībā pret Dieva vārdu, tajā kontekstā, ka tu neizej ārā no Dieva vārda un morāles robežām. Ka tu dari to saskaņā ar baušļiem, saskaņā ar Viņa prātu, nozīmē darīt to saskaņā ar mīlestību pret Dievu un mīlestību pret tuvāko. Un, ņemot vērā Viņa principus, kas nebūt ne tuvu nav tikai tuvākmīlestība, ir daudz vairāk dažādu principu, ko pats Dievs ir iedibinājis un kas darbojas. Tāpēc, ka tu dari to saskaņā ar Viņa prātu un apzinoties, ka tev ir Viņa svētība, viss būs labi. Tev ir jāapzinās un jādomā pozitīvi: “Man ir viņa svētība, un, lai kur es celšu savu namu, lai ko es darīšu, es būšu svētīts.” Un tu centies darīt pēc Viņa prāta. Nevis pēc Viņa prāta, kurā vietā, kur ko darīt, bet pēc Viņa prāta tajā vietā, kur tu izvēlējies darīt.

Piemēram, ka tev ir izvēle. Tu meklē darbu. Es tev došu vienkāršu piemēru. Tev ir izvēle strādāt veikalā “Latvijas balzams” vai piena veikalā, bet lielāku algu sola “Latvijas balzams”. Piena produktu veikalā aldziņa mazāka, ko tu izvēlies? Redziet, pēc Dieva gribas tu izvēlies strādāt ziemeļos vai dienvidos? Ne pēc šādiem kritērijiem tu izvēlies, bet cik tas ir ētiski un pareizi. Vai tu vēlies tirgot cilvēkiem alkoholu, vai tu vēlies katru dienu ar pudelēm spēlēties, vai labāk ar piena produktiem, piena bullītis būt?

Ja Tas Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā – nozīmē nevis gaidīt, kad Tas Kungs cels, bet pašam celt un darīt to saskaņā ar Dieva gribu, jo saviem mīļajiem Viņš svētību bagātīgi dod miegā, bez sevišķām viņa paša pūlēm. Tas nenozīmē, ka nav pūļu, bet kā Jēzus saka, ka Mana nasta ir viegla un jūgs ir patīkams. Vārdi “nasta un jūgs” tur nav atcelti. Tur ir gan nasta, gan jūgs, tas nozīmē gan grūtības, gan darbu arī smagu darbu, bet Jēzus saka, ka tas ir viegli. Tad, kad tu ej Dieva gribā, tev ir Dieva svētība un tev patīk tas, ko tu dari, tu esi svētīts un tu neesi pārstrādājies, tu esi normāls. Lūk, Tā Kunga svētība.

Tālākie principi. Grēki var būt par iemeslu, kāpēc cilvēks nesaņem gaidītās svētības. Grēks nozīmē celt namu pretēji Dieva principiem vai bez Viņa principiem: kā tu cel savu namu, kā tu dari savas lietas, kā tu dzīvo, kā tu rīkojies dažādās situācijās.

Jūsu noziegumi to aizkavēja, un jūsu grēki laupīja jums svētību. (Jeremijas grāmata 5:25)

Jūsu grēki laupīja jums svētību. Grēks tulkojumā nozīmē – netrāpīt mērķī. Tev tagad šajā gadījumā nav jāatceras visi savi smagie grēki, bet ir jāsaprot, ka tad, kad tu netrāpi mērķī, kad tu necel savu namu saskaņā ar Viņa gribu, un tas ir grēks, tad arī pilnā mērā tu nevari izmantot konkrētā sfērā to, ko Dievs grib tev dot. Tu esi svētīts un tev ir jāpūlas, jāstrādā tajā, ko Dievs tev ir piešķīris. Visas vietas, kur jūs savu kāju pēdas liksiet, jums piederēs. Tu savu kāju pēdu liec konkrētā vietā un tev tas pieder. Tu uzvari, tu to iekaro. Ja tu šauj garām Dieva vārdam, tu nelieto Viņa principus, attiecīgi, tu neizmanto to, ko Viņš grib tev piešķirt – svētību.

Svētīgs tas vīrs, kas pastāv kārdināšanā, jo, norūdījumu sasniedzis, tas saņems dzīvības vainagu, ko Viņš ir apsolījis tiem, kas Viņu mīl. (Jēkaba vēstule 1:12)

Svētīgs tas vīrs, kas pastāv kārdināšanā – nozīmē, ka svētīgs ir tas, kurš grib rīkoties citādi, kā māca Dieva vārds, viņš tomēr savācas, viņš lūdz par to, savācas un izvēlas pareizo ceļu, jo, norūdījumu sasniedzis, tas saņems dzīvības vainagu, ko Viņš ir apsolījis tiem, kas Viņu mīl. Svētīts ir tas cilvēks, kas lieto to, kas viņam ir. Un te jau būs interesantāk, es gribu ar to padalīties. Mēs lasām Bībeli un katrs mēs to darām citādi, attiecīgi no tā, kuram ir domāšana un tā arī viņš skatās Dieva vārdā. Ko tu redzi šajā rakstvietā?

Kas nelaiž ārā no savām klētīm labību, to ļaudis lād, bet svētība nāk pār to, kas labību pārdod. (Salamana pamācības 11:26)

Svētība nāk pār to, kas labību pārdod, vidusmēra un zem vidējā līmeņa cilvēks domās tā, pārdot labību: tā, valdībai mums ir jāpiešķir pabalsti. Protams, ir labi, ka valdība regulē, ja kāds ir daudz sarausies, īpaši valdības uzņēmums, ka būtu tā kā jādalās, bet tas būs pirmais, ko viņš redzēs. Kad es lasu šādu rakstvietu, svarīgi ir – kas nelaiž ārā no klētīm labību, to ļaudis lād, bet svētība nāk pār to, kas labību pārdod. Es redzu tur, ka svētīts ir tas, kurš lieto to, kas viņam ir. Jā, viņam klētī ir labība, tad tā ir jādod ārā. Apzinies to, kas tev ir un lieto to. Tas ir līdzīgi kā par talentiem: vienam pieci, vienam divi un vienam viens. Tas, kurš nelietoja savu vienu talentu, nokļuva vietā, kur bija zobu trīcēšana un visādas šausmas. Jēzus māca par šo rakstvietu. Tas, kas lietoja savus piecus talentus, nopelnīja vēl piecus un dabūja uzslavu, kas lietoja savus divus un vēl nopelnīja divus, dabūja uzslavu, kas šo vienu apraka, teica: es baidījos, Tu esi bargs Kungs, tu pļauj, kur neesi sējis, es baidījos un apraku zemē. Kungs teica, lai atņem viņam to, kas ir un dod tam, kam jau ir, bet viņu pašu iemest galējā tumsībā, kur būs zobu trīcēšana un raudāšana.

Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir. Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. (Mateja evaņģēlijs 25:29-30)

Cik briesmīgi ir cilvēkam, kurš nelietoja to, kas viņam ir. Cik cilvēkam ir labības klētī un kāda ir pelēkās masas domāšana – mums nekā nav. Tāda ir neveiksminieku domāšana. Tev nav tāpēc, ka tu nelieto to, kas tev ir. Teiksi, ka pie visa vainīga ir valdība, kaimiņš, tētis, mamma, darbā priekšnieks, bet tikai ne pats. Mēs paši nekādi nevaram uzņemties atbildību. Mums pašiem ir jāuzņemas atbildība par to, kas mums ir katram, un Bībele saka, ka mums katram ir dota svētība, ar ko celt citus, lai ko tu darītu, kaut vai frizieris. Tūlīt visi sākas griezt matus. Es esmu iemācījies pats griezt matus. Es neeju pie friziera, es pats griežu. Man apnika staigāt pie friziera. Pirmajā stāvā, kur es dzīvoju, ir veikals frizieriem. Es tur iegāju un prasīju, vai viņiem ir matu griežamā mašīnīte. Ir un tieši tikko, tas bija pirms Ziemassvētkiem, priekšniece piezvanīja un šai mašīnītei ir atlaide. Es to nopirku par labu cenu. Cilvēkiem nekad nebūs labi, ej pie friziera, neej pie friziera, dzen matus ar kādu mašīnīti gribi, ēd ko gribi, tas tagad ir populāri, ko katrs ēd un par cik ēd. Citiem nekad tas nebūs labi, un tas ir saistīts ar cilvēka paša domāšanu. Cilvēks, kurš pats nedomā līdz, viņš visu laiku klausās, ka viss ir slikti. Realitātē slikta ir viņa domāšana. Ja tu apzinies, ka tu esi svētīts un tu šo svētību vari lietot, tu visu vari, neskatoties uz elektrības cenām, skaidrs, ka tas mums sit pa kabatu, bet man tālāk būs punkti, ja tev ir kaut kas tavā klētī, tad laid to ārā. Tas nozīmē, izmanto šo negatīvo situāciju savā labā. Visu izmanto savā labā, jo viss, kas notiek tavā dzīvē, ir vai nu pozitīvs, vai nu negatīvs, viss kas notiek tev apkārt, tā ir enerģija, vilnis, uz kura tu vari uzkāpt. Svētīgs tas, kurš lieto to, kas viņam ir. Kas no savām klētīm nelaiž ārā labību, to ļaudis lād, svētība nāk pār to, kas labību pārdod. Es jums te nemācu, ka es te esmu baigi gudrais, jums te visu mācu, es gribu, lai tu mācies no manis. Lai tu apzinies un saproti šos principus, kas notiek, un lai tu esi veiksmīgs, lai tu pilnā mērā vari ieiet svētībā. Tu jau tā esi svētīts, bet pilna mēra svētība ir jālieto. Kā tu to vari lietot? Man ir vajadzīga enerģija. Kur es viņu dabūju? Tā nāk kaut kur no manis, bet viss, kas ir manī, vispirms nāk no ārienes, vai tās būtu personīgās attiecības ar Dievu, vai kāds kontakts ar kādiem cilvēkiem, bet to ir jāizmanto, jo šī enerģija ir vajadzīga. Jums attiecīgajā mirklī jāņem vērā tas, ko es mācu, jo tas ir mans pasniegšanas veids. Esi tas, kas tu esi. Ja reizēm man sanāk pateikt kaut ko pārsteidzīgu, tad tāpat tas tiek pārvērsts svētībā. Man reizēm ir pilnīgi vienalga, vai mani pieņems vai kritizēs, bet, protams, visam ir robeža.

Kurš pirmais karantīnas laikā ieguva 2000 euro sodu? Mācītājs Mārcis Jencītis. Protams, es neesmu 100% pārliecināts, ka es biju pirmais, bet nu medijos es biju pirmais. Izstāstīšu, kā tas notika. Mēs bijām pirtī, kad bija sarēķināti visi lielumi, lai mums viss sanāktu, bet policijai tas vairs nebija svarīgi, motīvs bija sodīt. Tad, kad tas viss notika, mēs bijām apdulluši un nesapratām, kā viņi tā var, bet man galvā bija viena doma, ka komendanta suņi man beidzot tikuši klāt. Saprāts man teica, ka par to rakstīt nevajag, bet iekšā kaut kas tirdīja, lai es rakstu. Es kādu stundu domāju, vai man to vajadzētu rakstīt, un ierakstīju. Kad naktī to visu publicēju, tad jau pēc neilga laika bija pirmās emocijas no lasītājiem. Liela daļa no komentāriem bija diezgan negatīva un publikācija nepieklājīgā satura dēļ tika izņemta ārā. Vai es to izdarīju pareizi vai nē? Vienam tas liksies pareizi, otram, nē, bet priekš manis tas bija labi. Lūk, tāds es esmu un, ja kādam nepatīk, tad mani tas neuztrauc. Citiem es tieši tāpēc patīku, jo esmu atklāts, godīgs, enerģisks un caurspīdīgs cilvēks. Mēs, draudze, esam spēks. Es tikko stāstīju, kā mēs tikām pieķerti, bet rezultātā šādas ziņas ir bijis enerģijas vilnis, uz kura es esmu uzsēdies un ieguvis atpazīstamību, virzījis savas idejas un rezultātā, 2000. gadā no pašas apakšas, sākot ar to, ka atgriezos pie Dieva tiku galā ar atkarībām, esmu sasniedzis daudz. Vai Saeimā ir bijis kāds ar tādu pagātni kā man? Nē, tur nav neviena tāda bijis. No turienes līdz augstākajam likumdevējam.

Atceraties, es biju pie Armanda Pučes raidījumā, bijām gan arī no vienotības, apvienotā saraksta un progresīviem. Pirmais jautājums, kuru viņš man uzdeva, bija par sēdēšanu cietumā. Šajā raidījumā bija visi jaunie deputāti, kas nākuši no citām profesijām. Tad, kad Armands visu bija pateicis, tad es viņam pateicu, ka viņš mani gribēja noslīcināt kā pirmo kucēnu ar šo jautājumu, bet zini, tas ir mans trumpis. Viņi šo raidījumu izveidoja un palaida internetā, un tagad viņš kaut kur klejo. “Mācītājs Mārcis Jencītis stāsta par savu trumpi, par savu pagātni.” Un tas aizgāja ļoti labi pa visu internetu. Ja tev ir šāda pagātne un tu domā, ka esi norakstīts, tad tā arī ir, jo tiem, kuriem ir šāda pagātne, Dieva svētība, tas viņiem nebūs nekas slikts, bet gan trumpis un iespēja. Tu zini, kāpēc ir draudze “Kristus Pasaulei”? Tāpēc, ka es gāju un stāstīju savu pagātni un to kā Dievs mani izmainīja. Kura ir mūsu vispopulārākā grāmata? “Kāpnes debesīs.” Cilvēki nāk un redz, ka mūsu draudzē notiek brīnumi, Dieva svētība, izmainītas dzīves. Es esmu pratis izmantot negatīvas lietas savā labā. Atceros, ka Rīgas domē bija vēl dzīvs deputāts Šmits, kurš bija izveidojis reliģisko lietu padomi. Padomē norisinājās sarunas par Tautas lūgšanu sapulci, kuru es pats prezentēju visiem sanākušajiem konfesiju pārstāvjiem. Savu runu es sāku ar dedzīgumu par savu pagātni. Daudzi no klausītājiem bija izbrīnīti par manu runu un, manuprāt, pat nevēlējās tur atrasties, kad es runāju. Pēc sapulces mani pie sevis pasauca Šmits un teica, ka man jāsaprot, kurās vietās es drīkstu par savu pagātni stāstīt un kur labāk nevajadzētu, bet es viņa aizrādījumu neņēmu vērā, jo es esmu tas, kas esmu. Negatīvas lietas jāizmanto, lai radītu enerģiju, vilni panākumiem, pretējā gadījumā tevi apraks. Ja tu pats nespēsi sevi pakritizēt un pasmieties, lai virzītos uz priekšu, tad tu to svētību nevari pilnā mērā izmantot.

Nedaudz vēl papildināšu. Kuram patīk Krišjānis Kariņš? Tieši viņš ieguva lielu balsu skaitu. Daudzi uzskatīja, ka kāds noviltoja balsis, bet neviens neko nenoviltoja. Kurš ievēlēja viņu? Nav svarīgi, ko par tevi domā visa tautas masa, svarīgi ir tavi uzticamie cilvēki, kuri par tevi ir pārliecinājušies. Kariņš un vienotība ieguva 18,9 procentus. Kā tu domā, kas bija šie cilvēki, kuri balsoja par Kariņu un vienotību? Piemēram, kāda draudzes sieviete ir ierēdnis valsts iestādē un viņas kolektīvā ir cilvēki, kas atbalsta Kariņu. Iespējams tavā kolektīvā nav šādu cilvēku, kuriem uzrunāja Kariņš, jo tu nestrādā valsts struktūrā. Valsts struktūra ir vieta, kur Kariņš piešķir algas un tiek klāt visam. Tas ir viņa elektorāts. Liela daļa cilvēku Kariņu lād, bet viņam ir savi cilvēki un viņam ar to pietiek. Man ir jākalpo un jāizglīto savi cilvēki. Suņi rej un karavāna iet tālāk. Tu domāji, ka Kariņš ir kāds muļķis? Nē, viņš tāds nav. Viņu kā muļķi pasniedz citi, bet īstenībā viņš ir slīpēts. Man regulāri vajag ekšenus un tad, kad viņu nav, tad paši izsprūk laukā. Svētīts ir tas, kurš lieto tas, kas viņam ir. Tas ir Bībeles princips.

No tava tēva Dieva nāk tev palīdzība, no Visuvarenā, kas tevi ir svētījis ar debesu svētībām no augšienes un svētībām no zemes dziļumiem, ar svētībām, kas nāk no mātes krūtīm un no mātes klēpja. (1. Mozus grāmata 49:25)

Šajā rakstvietā uzskaitīts pilnīgi viss. Iespējas ir Dieva svētība. Tev ir jātrenējas saskatīt iespējas pilnīgi visur. Draugs, šī nav tā svētruna, kuru tev mācīs vienmēr. Šī ir svētruna, kurā tev tagad māca būt stipram visas dzīves sfērās, lai tu varētu būt līderis un stipra personība. Mums jāiemācās lietot pareizi resursus: dabas resursi, māksla, kultūra u.c. Tad, kad cilvēks sāk izmantot savus mīnusus, tad tā ir garantija panākumiem. Trenējies visur saskatīt svētības un iespējas.

[..] Kam prāts nenesas uz nīcīgām lietām, [..] tāds dabūs svētību no Tā Kunga. (Psalms 24:4-5)

Tu gan jau padomāji, ka šeit rakstīts par sliktām lietām, bet es to ieraugu savādāk. Tas, kurš prot koncentrēties, izšķirt prioritātes, koncentrēties vienā virzienā, nevis haotiski šaut uz visām pusēm. Tas, kurš spēj izšķirt prioritātes, tas saņem Dieva svētību. Protams, kam prāts ir vērsts uz Dieva lietām, bet tas, kas spēj būt tas, kas viņš ir.

Piemērs par Arnoldu Švarcenegeru. Tēvs gribēja, lai Arnolds kļūst par policistu, māte gribēja, lai Arnolds kļūst par galdnieku, bet Arnolds pats gribēja būt tas, kas viņš ir, ne jau tā viņš visu saprata, viennozīmīgi viņam patika sports, ne jau kūltūrisms, bet viņam patika sports, viņš mēģināja kērlingu, lodes grūšanu, šķēpa mešanu, boksu, skriešanu. Viņš piecus gadus spēlēja futbolu, līdz treniņā viņš paņēma štangu rokās, un ieraudzīja žurnālu, kurā redzēja uztrenētā vīrieša ķermeni no filmas “Hērakls”, un no tā brīža viņš saprata to, ko viņš vēlas. Viņš vēlas nodarboties ar kultūrismu. Četrpadsmit gadu vecumā nodarboties četras stundas dienā sešas reizes nedēļā ar bodībildingu. Astoņpadsmit gados viņš Austrijā uzvarēja Eiropas čempionātā junioriem, 20 gadu vecumā Londonā kļuva “Misters Pasaule”. Un viņš 20 gadu vecumā teica šādus vārdus: gribu vairākas reizes uzvarēt “Misters Pasaule”, gribu filmēties kino, gribu kļūt miljardieris un pēc tam nodarboties ar politiku. “Misters Olimpija” kļuva septiņas reizes, pēdējā tā bija 1980. gadā, vairākkārtīgi kļuva “Misters Pasaule”. Viņš filmējās filmās, nopelnīja 1,6 miljardus dolāru, nodarbojās ar biznesu un kļuva par Kalifornijas gubernatoru. Tev jābūt tam, kas tu esi, tam, kas prot koncentrēties uz to, kas tu esi, uz to, kas tev ir un ko tu vari lietot. Pāvils salīdzināja ar sportistiem garīgo disciplīnu, kad balvu saņem viens. Viņš dzinās pretī mērķim nekā tukšu gaisu sizdams, bet konkrēti pretī mērķim. Ja draudzē kaut kas pietrūkst, mēs viens otru papildinām.

Uzticams vīrs piedzīvo daudz svētības, bet tas, kas sevišķi steidzas bagāts kļūt, nepaliks nenoziedzīgs. (Salamana pamācības 28:20)

Svētības piedzīvo tas, kas ir uzticams. Tas ir līdzīgs princips kā koncentrēties noteiktajā virzienā. Būt uzticamam kam? Dievam, cilvēkiem draudzē, tas ir, mācītājam, savam priekšniekam darbā, saviem ideāliem – būt uzticamiem.

Svētīgie ir tie, kas dzīvo Tavā namā, tie Tevi slavē vienumēr! (Psalms 84:5)

Dieva nams ir draudze. Tas ir viss, ko mēs radām: attiecības ar Dievu un ieskaitot draudzi, svētības nāk no Dieva caur draudzi, un tas, ka esi komandā, attiecībā uz kādiem mērķiem tu ej, attiecīgi tādus cilvēkus apkārt arī atrodi. Jēzus skaidri saka par draudzi, par Pēteri: “Tu esi Pēteris, uz tevis Es celšu savu draudzi un elles vārtiem to nebūs uzvarēt,” nevis indivīdu, bet draudzi nevarēs uzvarēt. Mūs pavisam noteikti ne.

[..] tas Kungs svētīja Jāzepa dēļ ēģiptieša namu, un tā Kunga svētība bija pār visu, kas tam piederēja, ir namā, ir tīrumā. (1. Mozus grāmata 39:5)

Arī kad Jēkabs bija pie Lābana, Lābans saka, ka Tas Kungs viņu ir svētījis Jēkaba dēļ. Cita cilvēka dēļ tu esi svētīts. Varbūt tā, ja tu esi darba vietā, kur ir svētīts vadītājs, arī tu kļūsi svētīts. Ja tu esi ģimenē, kur viens ir ticīgs, bet otrs nē, arī tu baudi no šīs svētības. Tāpat arī draudzē, ja esi kopā ar svētītiem cilvēkiem, arī tu pats baudi šo svētību un kļūsti svētīts. Es esmu tev par svētību, tu esi man par svētību, mēs viens otram esam par svētību. Kad es sludinu, dodu padomus, es esmu tev par svētību, kad tu redzi manu dzīvi, tā ir tava svētība, bet lai tu pats būtu svētīts, tev var atkrist no tā vien, ka esi vienā komandā, lietot un ieiet Dieva svētībā, tev jālieto tie principi, Bībeles principi savā dzīvē. Tas sākas caur cilvēkiem un pārējais ir pašu rokās.

Un pazemība ir obligāta sastāvdaļa svētības saņemšanai.

Jo tam Kungam ir labs prāts uz savu tautu, Viņš bagātīgi apveltī pazemīgos ar savu svētību. (Psalms 149:4)

Kā tu izproti vārdu “pazemība”? Vai tas, kas rāpo uz ceļiem, vai tas, kas atzīst savas kļūdas, kurš bīstas Dievu un liek Viņu pirmajā vietā? Vai tāds, kurš piedod, nevis tur ļaunu prātu mūžīgi? Un pazemīgos Dievs svētī. Ja cilvēks nav pazemīgs, viņš nespēj mācīties. Tā arī veidojas tā ļoti pelēkā masa, cilvēki nav pazemīgi, visi citi vainīgi, viņi paši par savu dzīvi negrib uzņemties atbildību. Jābūt par svētību citiem.

Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. (1. Mozus grāmata 12:2)

Svētīgs, kas rūpējas par grūtdieni! Tas Kungs viņu izglābs ļaunā dienā. (Psalms 41:2)

Jābūt par svētību citiem. Ja tu esi aktīvs draudzē, ja tu kalpo ar to, ko tu vari atļauties: ar savu laiku un citos veidos, tu esi tas, kurš nes svētību citiem. Lai ko tu nedarītu, vienmēr padomā, tavs darbs vai kas cits, kādu labumu tas dod cilvēkiem, kādu labumu tas dod Dievam, kādu labumu tas dod draudzei, kādu labumu tas dod Latvijai. Svētīgi ir miera nesēji, svētīga tā draudze, kas sludina evaņģēliju, kas ceļ Dieva valstību.

Tad Sauls sacīja Dāvidam: “Svētīts tu esi, mans dēls Dāvid! Patiešām, ko tu uzņemsies, to tu arī novedīsi līdz galam!” [..] (1. Samuēla grāmata 26:25)

Sauls ar Dāvidu bija ienaidnieki. Saulam nebija svētības, bet Dāvidam bija. Un kāds bija iemesls? Sauls redzēja šo īpašību “tu esi svētīts”, kāpēc to ko uzņemies, to tu novedīsi līdz galam. Lai iemantotu svētību, mums jābūt patstāvīgiem, nedrīkst padoties, spēja nograuzt problēmu pa gabaliņam, patstāvīgi nograuzt, nepadoties un iet līdz galam. Svētības nenozīmē problēmu un grūtību neesamību, bet gan savu mērķu novešanu līdz galam. Kad cilvēks saņemas, viņš nes daudz augļu. Kā Jēkabs saka, lai nedomā nepatstāvīgs ko saņemt no Viņa, tas ir kā niedre, kas šurpu turpu tiek šaubīta. Patstāvība, uzticamība iet līdz galam, līdz rezultātiem. Kad Sauls viņu vajāja, Dāvidam bija grūtības, bija nopietnas grūtības, bet viņš bija Dieva svētīts: ko tu uzņemsies, to tu novedīsi līdz galam.

Caur tiklo ļaužu svētību pilsēta tiek paaugstināta, bet bezdievīgo runu dēļ tā tiek sagrauta. (Salamana pamācības 11:11)

Bet ikvienam ir dota gara izpausme lai nestu svētību. (1. Korintiešiem vēstule 12:7)

Katram vienam no mums Dievs ir devis spējas, iespējas, lai nestu cilvēkiem svētības. Kur mēs varam darīt to kopā, komandā, tam ir īpašs spēks un svētība. Un arī man ir dota iespēja šodien tev pateikt labus vārdus. Un, starp citu, šos vārdus teica Tas Kungs, kad runāja uz Mozu, sacīdams:

,,Runā ar Āronu un viņa dēliem, teikdams: tā jums būs svētīt Izraēla bērnus, sakot tiem: Tas Kungs lai tevi svētī un lai tevi pasargā! Tas Kungs lai apgaismo savu vaigu pār tevi un lai ir tev žēlīgs! Tas Kungs lai paceļ savu vaigu uz tevi un lai dod tev mieru! Un lieciet Manu Vārdu šādi uz Izraēla bērniem, un Es tos svētīšu.” (4. Mozus grāmata 6:23-27)

Dievs saka, ja jūs liksiet šos vārdus uz cilvēkiem, tad Es viņus svētīšu. Kā mēs zinām, Izraēls nemaz nebija tik svētīts, jo nespēja un nevēlējās lietot visus šos svētības principus, kurus Dievs bija iedibinājis un tomēr, ja jūs šos vārdus liksiet uz cilvēkiem, tad Es viņus svētīšu. Un es gribu uz tevis uzlikt svētību. Svētība nāk no cilvēkiem, no tā, ka mēs mācamies, dzirdam, lietojam.

Tas Kungs lai tevi svētī un lai tevi pasargā! Tas Kungs lai apgaismo savu vaigu pār tevi un lai ir tev žēlīgs. Tas Kungs lai paceļ savu vaigu uz tevi un lai dod tev mieru! Svētīsim cits citu, nevis lādēsim! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Svētība un kā būt svētītam” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija